EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1307/2013

(2013. gada 17. decembris),

ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 42. pantu un 43. panta 2. punktu,

ņemot vērā 1979. gada Pievienošanās aktu un jo īpaši 6. punktu tam pievienotajā 4. protokolā par kokvilnu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Revīzijas palātas atzinumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumus (2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (3),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (4),

tā kā:

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I   SADAĻA

DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Darbības joma

Ar šo regulu nosaka:

2. pants

I pielikuma grozīšana

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus par I pielikumā izklāstīto atbalsta shēmu saraksta grozīšanu, ciktāl tas ir nepieciešams, lai ņemtu vērā jaunus tiesību aktus par atbalsta shēmām, kuri varētu tikt pieņemti pēc šīs regulas pieņemšanas.

3. pants

Piemērošana tālākajiem reģioniem un Egejas jūras nelielajām salām

LESD 349. pantā minētajiem Savienības reģioniem ("tālākie reģioni") un tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti Egejas jūras nelielajām salām saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 229/2013, nepiemēro 11. pantu.

Tālākajiem reģioniem nepiemēro šīs regulas III, IV un V sadaļu.

4. pants

Definīcijas un ar tām saistīti noteikumi

1.   Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

2.   Dalībvalstis:

Dalībvalstis var nolemt, ka platība, ko var izmantot noganīšanai un kas veido daļu no izveidotās vietējās prakses, ja stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi tradicionāli nav dominējoši ganību teritorijās, ir jāuzskata par ilggadīgo zālāju platību, kā minēts 1. punkta h) apakšpunktā.

3.   Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, Komisijai saskaņā ar 70. pantu piešķir pilnvaras pieņemt deleģētus aktus, ar kuriem nosaka:

II   SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI PAR TIEŠAJIEM MAKSĀJUMIEM

1.   NODAĻA

Kopīgi noteikumi par tiešajiem maksājumiem

5. pants

Kopējās lauksaimniecības politikas vispārējie noteikumi

Šajā regulā paredzētajām shēmām piemēro Regulu (ES) Nr. 1306/2013 un saskaņā ar to pieņemtos noteikumus.

6. pants

Valsts maksimālais apjoms

1.   Katrai dalībvalstij un attiecībā uz katru gadu II pielikumā ir noteikts valsts maksimālais apjoms, ko veido visu piešķirto maksājumtiesību, valsts rezerves vai reģionālās rezerves un atbilstīgi 42., 47., 49., 51. un 53. pantam noteikto maksimālo apjomu kopējā vērtība.

Ja kāda dalībvalsts izmanto 22. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju, tad attiecībā uz šo dalībvalsti II pielikumā paredzētais valsts maksimālais apjoms attiecīgajā gadā var tikt pārsniegts par summu, kas aprēķināta saskaņā ar minēto daļu.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, katrai dalībvalstij, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, un katram gadam, valsts maksimālais apjoms, kas ietver saskaņā ar 36., 42., 47., 49., 51. un 53. pantu noteiktos maksimālos apjomus, ir tāds, kā noteikts II pielikumā.

3.   Lai ņemtu vērā pārmaiņas, kas saistītas ar piešķiramo tiešo maksājumu maksimālo kopsummu, tostarp maksājumus, kas izriet no lēmumiem, kuri dalībvalstīm jāpieņem saskaņā ar 20. pantu, un maksājumus, kas izriet no 17.b panta 2. punkta piemērošanas, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus, lai pielāgotu II pielikumā noteiktos valstu maksimālos apjomus.

7. pants

Neto maksimālais apjoms

1.   Neskarot 8. pantu, to tiešo maksājumu kopsumma, ko attiecībā uz kalendāro gadu dalībvalstī var piešķirt atbilstīgi III, IV un V sadaļai, pēc 11. panta piemērošanas nepārsniedz attiecīgo III pielikumā noteikto maksimālo apjomu.

Gadījumos, kad dalībvalstī piešķiramo tiešo maksājumu kopsumma pārsniedz III pielikumā noteikto maksimālo apjomu, minētā dalībvalsts lineāri samazina visus tiešos maksājumus, izņemot tiešos maksājumus, kas piešķirti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 228/2013 un Regulu (ES) Nr. 229/2013.

2.   Katrai dalībvalstij un katram kalendārajam gadam tiek darīts pieejams 11. pantā minētās tiešo maksājumu samazināšanas summas aplēses rezultāts (kas ir starpība starp II pielikumā noteikto valsts maksimālo apjomu, kuram pieskaitīta saskaņā ar 58. pantu pieejamā summa, un III pielikumā noteikto neto maksimālo apjomu) kā Savienības atbalsts lauku attīstības programmās paredzētiem pasākumiem, ko saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013 finansē no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA).

3.   Lai ņemtu vērā pārmaiņas, kas saistītas ar piešķiramo tiešo maksājumu maksimālo kopsummu, tostarp maksājumus, kas izriet no dalībvalstu lēmumiem, kuri pieņemti saskaņā ar 14. pantu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus, pielāgojot III pielikumā noteiktos maksimālos apjomus.

8. pants

Finanšu disciplīna

1.   Korekcijas likmi, kas noteikta saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 26. pantu, piemēro tikai tiešajiem maksājumiem, kas pārsniedz EUR 2 000, un kas jāpiešķir lauksaimniekiem attiecīgajā kalendārajā gadā.

2.   Pakāpeniskas tiešo maksājumu ieviešanas rezultātā, kā minēts 16. pantā, šā panta 1. punktu Bulgārijai un Rumānijai piemēro no 2016. gada 1. janvāra.

Pakāpeniskas tiešo maksājumu ieviešanas rezultātā, kā minēts 17. pantā, šā panta 1. punktu Horvātijai piemēro no 2022. gada 1. janvāra.

3.   Lai nodrošinātu tiešo maksājumu korekciju pareizu piemērošanu attiecībā uz finanšu disciplīnu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus, kuros būtu izklāstīti noteikumi par to samazinājumu aprēķināšanas bāzi, kuri dalībvalstīm jāpiemēro lauksaimniekiem saskaņā ar šā panta 1. punktu.

4.   Juridiskas personas vai fizisku vai juridisku personu grupas gadījumā dalībvalstis 1. punktā minēto korekcijas likmi var piemērot minēto juridisko personu vai grupu locekļiem, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka atsevišķu locekļu tiesības un pienākumi ir salīdzināmi ar tiesībām un pienākumiem, kas noteikti individuāliem lauksaimniekiem, kuriem ir saimniecības vadītāja statuss, jo īpaši saistībā ar viņu ekonomisko, sociālo un nodokļa maksātāja statusu, – ar noteikumu, ka viņi ir palīdzējuši stiprināt attiecīgo juridisko personu vai grupu lauksaimniecības struktūras.

9. pants

Aktīvs lauksaimnieks

1.   Tiešos maksājumus nepiešķir fiziskām vai juridiskām personām vai fizisku vai juridisku personu grupām, kuru lauksaimniecības zemes ir galvenokārt tādas zemes, kuras tiek dabiski uzturētas noganīšanai vai kultūraugu audzēšanai piemērotā stāvoklī, un kuri šajās platībās neveic darbību minimumu, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2.   Tiešos maksājumus nepiešķir fiziskām vai juridiskām personām vai fizisku vai juridisku personu grupām, kuras pārvalda lidostas, hidrotehniskas būves, pastāvīgus sporta un atpūtas laukumus un sniedz dzelzceļa pakalpojumus un pakalpojumus nekustamo īpašumu jomā.

Attiecīgā gadījumā dalībvalstis, balstoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, var nolemt pirmajā daļā uzskaitītajām darbībām pievienot citus līdzīgus nelauksaimniecības darījumdarbības veidus vai darbības, un pēc tam jebkurus šādus papildinājumus var atcelt.

Tomēr personas, uz kurām attiecas pirmās vai otrās daļas darbības joma uzskatīs par aktīvu lauksaimnieku, ja tā dalībvalstu pieprasītā formā iesniedz pārbaudāmus pierādījumus, kas apliecina kādu no šādiem faktiem:

3.   Papildus 1. un 2. punktam, balstoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, dalībvalstis var pieņemt lēmumu, ka nekādi tiešie maksājumi nav jāpiešķir fiziskām vai juridiskām personām vai fizisku vai juridisku personu grupām:

4.   Šā panta 2. un 3. punktu nepiemēro tiem lauksaimniekiem, kuri iepriekšējā gadā saņēmuši tikai tādus tiešos maksājumus, kas nepārsniedz noteiktu summu. Par minētās summas lielumu lemj dalībvalstis, balstoties uz objektīviem kritērijiem, piemēram, to valsts vai reģionālajām iezīmēm, un tā nepārsniedz EUR 5 000.

5.   Lai garantētu lauksaimnieku tiesību aizsardzību, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus, kuros izklāstīti:

6.   Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam informē Komisiju par jebkuru savu lēmumu saistībā ar 2., 3. vai 4. punktu un grozījumu gadījumā – divu nedēļu laikā kopš dienas, kad pieņēma jebkuru lēmumu par grozīšanu.

10. pants

Tiešo maksājumu saņemšanas prasību minimums

1.   Dalībvalstis lemj par tiešo maksājumu nepiešķiršanu lauksaimniekam vienā no šādiem gadījumiem:

2.   Lai ņemtu vērā lauksaimniecības ekonomikas struktūru, dalībvalstis var koriģēt a) un b) apakšpunktā norādītās robežvērtības, ievērojot IV pielikumā noteiktos limitus.

3.   Ja dalībvalsts ir nolēmusi piemērot platības robežvērtību saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, tā tomēr piemēro arī minētā punkta a) apakšpunktu tiem lauksaimniekiem, kuri saņem IV sadaļā minēto saistīto atbalstu par dzīvniekiem un kuru saimniecībā ir mazāk hektāru nekā platības robežvērtība.

4.   Attiecīgās dalībvalstis var nolemt nepiemērot 1. punktu tālākajos reģionos un Egejas jūras nelielajās salās.

5.   Bulgārijā un Rumānijā par 2015. gadu pieprasīto vai piešķiramo summu, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, aprēķina, pamatojoties uz atbilstīgo summu, kas noteikta V pielikuma A punktā.

Horvātijā 2015.–2021. gadā pieprasīto vai piešķiramo summu, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, aprēķina, pamatojoties uz VI pielikuma A punktā noteikto summu.

11. pants

Maksājuma samazināšana

1.   Dalībvalstis tiešo maksājumu summu, ko lauksaimniekam paredzēts piešķirt saskaņā ar III sadaļas 1. nodaļu attiecīgajā kalendārajā gadā, samazina par vismaz 5 % attiecībā uz summas daļu, kas pārsniedz EUR 150 000.

2.   Pirms 1. punkta piemērošanas dalībvalstis var no tiešo maksājumu summas, ko lauksaimniekam attiecīgajā kalendārajā gadā paredzēts piešķirt saskaņā ar III sadaļas 1. nodaļu, atskaitīt algas, kuras saistītas ar lauksaimniecisku darbību un kuras lauksaimnieks faktiski izmaksājis un deklarējis iepriekšējā kalendārajā gadā, tostarp ar darbaspēka nodarbināšanu saistītus nodokļus un sociālās iemaksas. Ja par algām, kuras lauksaimnieks faktiski izmaksājis un deklarējis iepriekšējā kalendārajā gadā, dati nav pieejami, tad izmanto aktuālākos pieejamos datus.

3.   Ja dalībvalsts pieņem lēmumu lauksaimniekiem piešķirt pārdalošu maksājumu saskaņā ar III sadaļas 2. nodaļu un piešķirt vairāk nekā 5 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma, tā var nolemt šo pantu minētajā nolūkā nepiemērot.

Ja dalībvalsts pieņem lēmumu lauksaimniekiem piešķirt pārdalošu maksājumu saskaņā ar III sadaļas 2. nodaļu un41. panta 4. punktā noteikto maksimālo limitu piemērošanas dēļ tā nevar izmantot vairāk nekā 5 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma, minētā dalībvalsts var nolemt šo pantu nepiemērot.

4.   Tiem lauksaimniekiem, par kuriem ir noskaidrots, ka pēc 2011. gada 19. oktobra viņi mākslīgi radījuši nosacījumus, lai izvairītos no šā panta ietekmes, nepiešķir nekādas priekšrocības, kas tiem ļautu izvairīties no maksājuma samazināšanas.

5.   Juridiskas personas vai fizisku vai juridisku personu grupas gadījumā dalībvalstis 1. punktā minēto samazināšanu var piemērot minēto juridisko personu vai grupu locekļiem, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka atsevišķu locekļu tiesības un pienākumi ir salīdzināmi ar tiesībām un pienākumiem, kas noteikti individuāliem lauksaimniekiem, kuriem ir saimniecības vadītāja statuss, jo īpaši saistībā ar viņu ekonomisko, sociālo un nodokļa maksātāja statusu, – ar noteikumu, ka viņi ir palīdzējuši stiprināt attiecīgo juridisko personu vai grupu lauksaimniecības struktūras.

6.   Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam informē Komisiju par saskaņā ar šo pantu pieņemtajiem lēmumiem un par jebkuru paredzamo samazināšanas rezultātu attiecībā uz 2015.–2019. gadu.

12. pants

Vairāki pieprasījumi

Ja vien šajā regulā nav skaidri noteikts citādi, par platību, kas atbilst atbalsttiesīgo hektāru skaitam, par kuriem lauksaimnieks ir iesniedzis pamata maksājuma pieteikumu atbilstīgi III sadaļas 1. nodaļai, var iesniegt pieteikumu jebkura cita tiešā maksājuma saņemšanai, kā arī jebkura cita atbalsta saņemšanai, uz kuru neattiecas šī regula.

13. pants

Valsts atbalsts

Atkāpjoties no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (21) 211. panta 1. punkta, maksājumiem, ko dalībvalstis veic saskaņā ar šo regulu, nepiemēro LESD 107., 108. un 109. pantu.

14. pants

Elastīga līdzekļu pārvietošana starp pīlāriem

1.   Dalībvalstis līdz 2013. gada 31. decembrim var nolemt kā papildu atbalstu lauku attīstības programmas pasākumiem, ko saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013 finansē no ELFLA, darīt pieejamus līdz 15 % no gada valsts maksimālā apjoma 2014. kalendārajam gadam, kas noteikti Regulas (EK) Nr. 73/ 2009 VIII pielikumā, un no gada valsts maksimālā apjoma 2015.- 2019. kalendārajam gadam, kas noteikts šīs regulas II pielikumā. Rezultātā attiecīgā summa vairs nav pieejama tiešo maksājumu piešķiršanai.

Pirmajā daļā minēto lēmumu paziņo Komisijai līdz 2013. gada 31. decembrim. Šajā lēmumā norāda minētajā daļā minēto procentuālo likmi, kas katrā kalendārajā gadā var atšķirties.

Dalībvalstis, kuras attiecībā uz 2014. kalendāro gadu nepieņem šā punkta pirmajā daļā minēto lēmumu, var līdz 2014. gada 1. augustam pieņemt minēto lēmumu attiecībā uz 2015.–2019. kalendāro gadu. Līdz minētajam datumam tās paziņo Komisijai par jebkuru šādu lēmumu.

Dalībvalstis var nolemt pārskatīt šajā punktā minēto lēmumu; lēmums par pārskatīšanu stājas spēkā 2018. kalendārajā gadā. Jebkuru lēmumu, kas pamatojas uz šādu pārskatīšanu, rezultātā netiek samazināta procentuālā likme, kas paziņota Komisijai saskaņā ar pirmo, otro un trešo daļu. Dalībvalstis par jebkuriem uz šādu pārskatīšanu balstītiem lēmumiem paziņo Komisijai līdz 2017. gada 1. augustam.

2.   Dalībvalstis, kuras nepieņem 1. punktā minēto lēmumu, līdz 2013. gada 31. decembrim var nolemt kā tiešos maksājumus darīt pieejamus līdz 15 % vai – Apvienotās Karalistes, Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Slovākijas, Somijas, Spānijas un Zviedrijas gadījumā līdz 25 % – no summas, kas 2015.-2020. gada laikposmā piešķirta, lai atbalstītu lauku attīstības programmas pasākumus, ko finansē no ELFLA, kā norādīts Regulā (ES) Nr. 1305/2013. Rezultātā attiecīgā summa vairs nav pieejama atbalsta pasākumiem saskaņā ar lauku attīstības programmu.

Pirmajā daļā minēto lēmumu paziņo Komisijai līdz 2013. gada 31. decembrim. Šajā lēmumā norāda minētajā daļā minēto procentuālo likmi, kas katrā kalendārajā gadā var atšķirties.

Dalībvalstis, kuras attiecībā uz 2015. finanšu gadu nepieņem pirmajā daļā minēto lēmumu, var līdz 2014. gada 1. augustam pieņemt minēto lēmumu attiecībā uz 2016.–2020. finanšu gadu. Līdz minētajam datumam tās paziņo Komisijai par jebkuru šādu lēmumu.

Dalībvalstis var nolemt pārskatīt šajā punktā minētos lēmumus; lēmumi stājas spēkā attiecībā uz 2019. un 2020. finanšu gadu. Jebkuru lēmumu, kas pamatojas uz šādu pārskatīšanu, rezultātā netiek palielināta procentuālā likme, kas paziņota Komisijai saskaņā ar pirmo, otro un trešo daļu. Dalībvalstis par jebkuru lēmumu, kas balstīts uz šādu pārskatīšanu, paziņo Komisijai līdz 2017. gada 1. augustam.

15. pants

Pārskatīšana

I pielikumā uzskaitītās atbalsta shēmas piemēro, neskarot iespēju tās jebkurā brīdī pārskatīt, lai ņemtu vērā ekonomikas norises un budžeta situāciju. Minētā pārskatīšana var būt par iemeslu tam, lai tiktu pieņemti leģislatīvi akti, deleģēti akti saskaņā ar LESD 290. pantu vai īstenošanas akti, kas pieņemti saskaņā ar LESD 291. pantu.

2.   NODAĻA

Noteikumi, ko piemēro Bulgārijai, Horvātijai un Rumānijai

16. pants

Tiešo maksājumu pakāpeniska ieviešana Bulgārijā un Rumānijā

Bulgārijai un Rumānijai saskaņā ar 42., 47., 49., 51., 53. un 65. pantu noteiktos maksimālos apjomus 2015. gadam nosaka, pamatojoties uz V pielikuma A punktā noteikto summu.

17. pants

Tiešo maksājumu pakāpeniska ieviešana Horvātijā

Tiešos maksājumus Horvātijā ievieš saskaņā ar šādu grafiku, kurā pieaugums izteikts kā procentuālā daļa no tiešo maksājumu atbilstīgā apjoma, kas piemērojams no 2022. gada:

18. pants

Papildinoši valsts tiešie maksājumi un tiešie maksājumi Bulgārijā un Rumānijā

1.   Bulgārija un Rumānija 2015. gadā var izmantot valsts tiešos maksājumus, lai papildinātu maksājumus, kas piešķirti saskaņā ar III sadaļas 1. nodaļas 1., 2. un 3. iedaļā minēto pamata maksājuma shēmu Minēto maksājumu kopsumma nepārsniedz atbilstīgo summu, kas noteikta V pielikuma B punktā.

2.   z Bulgārija 2015. gadā var izmantot valsts tiešos maksājumus, lai papildinātu maksājumus, kas piešķirti saskaņā ar IV sadaļas 2. nodaļā minēto kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu. Minēto maksājumu kopsumma nepārsniedz summu, kas noteikta V pielikuma C punktā.

3.   Papildinošus valsts tiešos maksājumus piešķir saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus.

19. pants

Papildinoši valsts tiešie maksājumi Horvātijā

1.   Ņemot vērā Komisijas atļauju, Horvātijai var attiecīgā gadījumā papildināt ikvienu atbalsta shēmu, kas minēta I pielikumā.

2.   Valsts tiešā maksājuma papildinošā summa, kuru konkrētā gadā var piešķirt konkrētai atbalsta shēmai, nepārsniedz īpaša atvēlētā finansējuma robežas. Šo finansējumu nosaka kā starpību starp:

3.   Piešķirto papildinošo valsts tiešo maksājumu kopsumma nepārsniedz maksimālo apjomu, kas attiecīgajam kalendārajam gadam noteikts VI pielikuma B punktā.

4.   Horvātija, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un saņēmusi Komisijas atļauju, var lemt par piešķiramajām papildinošā valsts tiešā maksājuma summām.

5.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem atļauj maksājumus saskaņā ar šo pantu, norāda attiecīgās atbalsta shēmas un nosaka apjomu, līdz kuram var izmaksāt papildinošos valsts tiešos maksājumus.

Attiecībā uz papildinošajiem valsts tiešajiem maksājumiem, kas paredzēti, lai papildinātu IV sadaļas 1. nodaļā minēto brīvprātīgo saistīto atbalstu, īstenošanas aktos norāda arī 52. panta 3. punktā minētos konkrētos lauksaimniecības veidus vai konkrētās lauksaimniecības nozares, uz kurām var attiekties papildinošie valsts tiešie maksājumi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem, nepiemērojot 71. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru.

6.   Atbilstības nosacījumi Horvātijas papildinošo valsts tiešo maksājumu piešķiršanai ir identiski attiecīgo atbalsta shēmu atbalsta saņemšanas nosacījumiem, kas izklāstīti šajā regulā.

7.   Uz Horvātijas papildinošajiem valsts tiešajiem maksājumiem attiecas visas korekcijas, kuras var kļūt vajadzīgas KLP attīstības dēļ. Tos piešķir saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus.

8.   Līdz maksājumu īstenošanas gadam sekojošā gada 30. jūnijam Horvātija iesniedz ziņojumu, kurā sniegta informācija par papildinošo valsts tiešo maksājumu īstenošanas pasākumiem. Ziņojumā iekļauj vismaz šādu informāciju:

20. pants

Atmīnētās zemes apstrādei paredzēta īpaša valsts rezerve Horvātijā

1.   No 2015. gada Horvātija katru gadu līdz 31. janvārim paziņo Komisijai platības, kuras ir identificētas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 57.a panta 10. punktu un kuras no iepriekšējā kalendārā gada atkal izmanto lauksaimnieciskām darbībām.

Horvātija paziņo Komisijai arī to maksājumtiesību skaitu, kas lauksaimniekiem pieejamas iepriekšējā kalendārā gada 31. decembrī, kā arī summu, kas tajā pašā dienā palikusi neizlietota atmīnētās zemes apstrādei paredzētajā īpašajā valsts rezervē.

Attiecīgā gadījumā pirmajā un otrajā daļā paredzētos paziņojumus veic sadalījumā pa reģioniem, kas noteikti saskaņā ar šīs regulas 23. panta 1. punktu.

2.   Komisija, veicot pielāgojumus II pielikumā, ievērojot 6. panta 3. punktu, katru gadu aprēķina apjomu, kas jāpieskaita apjomiem, kuri Horvātijai noteikti minētajā pielikumā, lai finansētu atbalstu, kas saskaņā ar I pielikumā uzskaitītajām shēmām jāpiešķir par šā panta 1. punktā minētajām platībām. Šo apjomu aprēķina, pamatojoties uz datiem, kurus Horvātija paziņojusi saskaņā ar šā panta 1. punktu, un aplēstajiem vidējiem tiešajiem maksājumiem par hektāru Horvātijā attiecīgajā gadā.

Maksimālais apjoms, kas jāpieskaita saskaņā ar pirmo daļu, pamatojoties uz visām platībām, kuras Horvātija saskaņā ar šā panta 1. punktu paziņojusi līdz 2022. gadam, ir EUR 9 600 000, un uz to attiecas 17. pantā noteiktais tiešo maksājumu ieviešanas grafiks. Rezultējošie gada maksimālie apjomi ir noteikti VII pielikumā.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka saskaņā ar 2. punktu pieskaitāmā apjoma daļu, kuru Horvātija iekļauj atmīnētās zemes apstrādei paredzētajā īpašajā valsts rezervē, lai piešķirtu maksājumtiesības par platībām, kas minētas 1. punktā. Šo daļu aprēķina, pamatojoties uz attiecību starp pamata maksājuma shēmas maksimālo apjomu un II pielikumā noteikto valsts maksimālo apjomu pirms tā palielināšanas saskaņā ar 2. punktu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Horvātija 2015.–2022. gadā izmanto atmīnētās zemes apstrādei paredzēto īpašo valsts rezervi, lai piešķirtu lauksaimniekiem maksājumtiesības par zemi, kas ir atmīnēta un ko lauksaimnieki ir deklarējuši attiecīgajā gadā, ja:

5.   Šajā pantā paredzēto maksājumtiesību vērtība ir maksājumtiesību valsts vai reģionālā vidējā vērtība piešķiršanas gadā, nepārsniedzot atmīnētās zemes apstrādei paredzētajā īpašajā valsts rezervē pieejamo summu.

6.   Lai ņemtu vērā sekas, ko izraisījis apstāklis, ka atmīnētu zemi atsāk izmantot lauksaimniecībā, par ko Horvātija paziņojusi saskaņā ar šo pantu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem pielāgo VI pielikumā noteiktos apjomus.

III   SADAĻA

PAMATA MAKSĀJUMA SHĒMA, VIENOTĀ PLATĪBMAKSĀJUMA SHĒMA UN SAISTĪTIE MAKSĀJUMI

1.   NODAĻA

Pamata maksājuma shēma un vienotā platībmaksājuma shēma

1.   iedaļa

Uzraudzības un novērtēšanas sistēmas izveide un mērķi

21. pants

Maksājumtiesības

1.   Pamata maksājuma shēmas atbalsts ir pieejams lauksaimniekiem:

2.   Maksājumtiesības, kas iegūtas saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1782/2003 un Regulai (EK) Nr. 73/2009, zaudē spēku 2014. gada 31. decembrī.

3.   Atkāpjoties no 2. punkta, dalībvalstis, kuras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 III sadaļas 5. nodaļas 1. iedaļu vai III sadaļas 6. nodaļu vai Regulas (EK) Nr. 73/2009 III sadaļas 3. nodaļu ir noteikušas vienotā maksājuma shēmu, var līdz 2014. gada 1. augustam pieņemt lēmumu saglabāt attiecīgās maksājumtiesības. Jebkuru šādu lēmumu tās līdz minētajam datumam paziņo Komisijai.

4.   Dalībvalstīs, kas pieņem 3. punktā minēto lēmumu, – ja to īpašumā esošo vai nomāto maksājumtiesību skaits, kuras noteiktas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un Regulu (EK) Nr. 73/2009 un kuras lauksaimniekam ir pieteikumu iesniegšanas pēdējā dienā, ko nosaka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 78. panta b) punktu, pārsniedz to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu deklarē savā atbalsta pieteikumā 2015. gadam un kuri ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā dienā, kas nav vēlāk par to dienu, kuru minētā dalībvalsts noteikusi šāda atbalsta pieteikuma grozīšanai, tad maksājumtiesības, kas pārsniedz atbalsttiesīgo hektāru skaitu, pēdējā no minētajām dienām vairs nav spēkā.

22. pants

Pamata maksājuma shēmas maksimālais apjoms

1.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katrai dalībvalstij nosaka pamata maksājuma shēmas valsts gada maksimālo apjomu, no II pielikumā izklāstītā valsts gada maksimālā apjoma atņemot maksimālos apjomus, kas noteikti saskaņā ar 42., 47., 49., 51. un 53. pantu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 56. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Katrai dalībvalstij summu, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta 1. punktu, var palielināt, nepārsniedzot 3 % no atbilstīgā valsts gada maksimālā apjoma, kas noteikts II pielikumā, atņemot 47. panta 1. punkta piemērošanas rezultātā gūto summu par konkrēto gadu. Ja dalībvalsts piemēro šādu palielinājumu, Komisija minēto palielinājumu ņem vērā, nosakot pamata maksājuma shēmas valsts gada maksimālo apjomu saskaņā ar šā panta 1. punktu. Šajā nolūkā dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam informē Komisiju par gada procentuālo daļu, par kādu summa, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta 1. punktu, ir jāpalielina.

3.   Dalībvalstis savu lēmumu, kas minēts 2. punktā, katru gadu var pārskatīt un informēt Komisiju par jebkuru lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šādu pārskatīšanu līdz 1. augustam gadā pirms tā piemērošanas.

4.   Attiecībā uz katru dalībvalsti un katru gadu visu maksājumtiesību un valsts rezerves vai reģionālās rezerves kopējā vērtība ir vienāda ar attiecīgo gada valsts maksimālo apjomu, ko Komisija noteikusi atbilstīgi 1. punktam.

5.   Ja maksimālais apjoms dalībvalstij, ko Komisija noteikusi atbilstīgi 1. punktam, atšķiras no iepriekšējā gada maksimālā apjoma tādēļ, ka minētā dalībvalsts ir pieņēmusi jebkādu lēmumu saskaņā ar šā panta 3. punktu, 14. panta 1. punkta trešo un ceturto daļu, 14. panta 2. punkta trešo un ceturto daļu, 42. panta 1. punktu, 49. panta 1. punkta otro daļu, 51. panta 1. punkta otro daļu vai 53. pantu, minētā dalībvalsts lineāri samazina vai palielina visu maksājumtiesību vērtību, lai nodrošinātu atbilstību šā panta 4. punkta noteikumiem.

23. pants

Valsts maksimālā apjoma reģionālais sadalījums

1.   Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam var nolemt pamata maksājuma shēmu piemērot reģionālā līmenī. Šādos gadījumos tās nosaka reģionus saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, piemēram, atbilstīgi to agronomiskajam un sociālekonomiskajam raksturojumam un reģionālajam lauksaimniecības potenciālam, vai to institucionālajai vai administratīvajai struktūrai.

Dalībvalstis, kas piemēro 36. pantu, var pieņemt pirmajā daļā minēto lēmumu līdz tā gada 1. augustam, kurš ir pirms pamata maksājuma īstenošanas pirmā gada.

2.   Dalībvalstis sadala 22. panta 1. punktā minēto pamata maksājuma shēmas gada valsts maksimālo apjomu starp reģioniem saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

Dalībvalstis, kas nepiemēro 30. panta 2. punktu, šo sadalīšanu veic pēc tam, kad ir piemērota 30. panta 1. punktā piemērotā lineārā samazināšana.

3.   Dalībvalstis var nolemt, ka reģionu maksimālos apjomus katru gadu pakāpeniski maina, izmantojot iepriekš noteiktas ikgadējas pakāpes un ievērojot objektīvus un nediskriminējošus kritērijus, piemēram, lauksaimniecības potenciāla vai vides kritērijus.

4.   Ciktāl tas nepieciešams, lai ievērotu piemērojamos reģionu maksimālos apjomus, kas noteikti saskaņā ar 2. vai 3. punktu, dalībvalstis lineāri samazina vai palielina maksājumtiesību vērtību katrā atbilstīgā reģionā.

5.   Dalībvalstis, kura piemēro 1. punktu, var pieņemt lēmumu pārtraukt reģionālā līmenī piemērot pamata maksājuma shēmu sākot ar dienu, ko tās nosaka.

6.   Attiecīgā gadījumā dalībvalstis, kas piemēro 1. punkta pirmo daļu, līdz 2014. gada 1. augustam paziņo Komisijai par minētajā punktā minēto lēmumu un par pasākumiem, kas veikti 2. un 3. punkta piemērošanai.

Dalībvalstis, kas piemēro 1. punkta otro daļu, paziņo Komisijai jebkuru lēmumu, kas minēts tajā daļā, un par pasākumiem, kas veikti, lai piemērotu 2. un 3. punktu, līdz attiecīgā gada 1. augustam.

Dalībvalstis, kas piemēro 1. punktu, līdz tā gada 1. augustam, kurš ir pirms minētā lēmuma īstenošanas pirmā gada, paziņo Komisijai jebkuru 5. punktā minēto lēmumu.

24. pants

Maksājumtiesību pirmā piešķiršana

1.   Lauksaimniekiem, kas ir tiesīgi saņemt tiešos maksājumus saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, piešķir maksājumtiesības ar noteikumu, ka:

Pirmo daļu nepiemēro dalībvalstīs, kuras piemēro šīs regulas 21. panta 3. punktu.

Dalībvalstis var piešķirt maksājumtiesības lauksaimniekiem, kas ir tiesīgi saņemt tiešos maksājumus saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, izpilda pirmās daļas a) apakšpunktā paredzētos nosacījumus un:

2.   Izņemot nepārvaramas varas gadījumu vai izņēmuma apstākļus, vienam lauksaimniekam 2015. gadā piešķirto maksājumtiesību skaits ir vienāds ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu deklarē savā atbalsta pieteikumā 2015. gadam un kuri ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā dienā. Minētā diena nav vēlāka par to dienu, kuru minētā dalībvalsts noteikusi šāda atbalsta pieteikuma grozīšanai.

3.   Saskaņā ar 2. punktu piešķiramo maksājumtiesību skaitam dalībvalstis var piemērot vienu vai vairākus s ierobežojumus, kā noteikts 4 līdz 7. punktā.

4.   Dalībvalstis var nolemt, ka to maksājumtiesību skaits, kas jāpiešķir, ir vienāds vai nu ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 34. panta 2. punktu ir deklarējis 2013. gadā, vai ar šā panta 2. punktā minēto atbalsttiesīgo hektāru skaitu – atkarībā no tā, kurš no minētajiem ir vismazākais. Attiecībā uz Horvātiju minēto iespēju izmanto, neskarot maksājumtiesību piešķiršanu atmīnētās zemes hektāriem saskaņā ar šīs regulas 20. panta 4. punktu.

5.   Ja šā panta 2. punktā minēto, dalībvalstī deklarēto atbalsttiesīgo hektāru kopējais skaits ir pieaudzis par vairāk nekā 35 % no to atbalsttiesīgo hektāru kopējā skaita, kuri 2009. gadā vai – Horvātijas gadījumā – 2013. gadā ir deklarēti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 35. pantu, dalībvalstis var ierobežot 2015. gadā piešķiramo maksājumtiesību skaitu vai nu līdz 135 % vai 145 % no atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 73/2009 35. pantam 2009. gadā deklarēto hektāru kopējā skaita vai – Horvātijas gadījumā – no 2013. gadā deklarēto atbalsttiesīgo hektāru kopējā skaita.

Izmantojot minēto iespēju, dalībvalstis lauksaimniekiem piešķir mazāku skaitu maksājumtiesību. To skaitu aprēķina, proporcionāli samazinot papildu skaitu atbalsttiesīgo hektāru, ko katrs lauksaimnieks deklarējis 2015. gadā, salīdzinājumā ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu Regulas (EK) Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta nozīmē, kurus minētais lauksaimnieks savā atbalsta pieteikumā ir norādījis2011. gadā vai – Horvātijas gadījumā – 2013. gadā, neskarot atmīnētās zemes hektārus, attiecībā uz kuriem maksājumtiesības ir piešķiramas saskaņā ar šīs regulas 20. panta 4. punktu;

6.   Lai noteiktu, cik daudz maksājumtiesību lauksaimniekam jāpiešķir, dalībvalstis var nolemt piemērot samazināšanas koeficientu 2. punktā minētajiem atbalsttiesīgajiem hektāriem, ko veido ilggadīgo zālāju platības skarbu klimatisko apstākļu apvidos, jo īpaši saistībā ar to augstumu un citiem dabiskajiem ierobežojumiem, piemēram, nekvalitatīvu augsni, stāvumu un ūdens pievadi.

7.   Dalībvalstis var nolemt, ka lauksaimniekam piešķiramo maksājumtiesību skaits ir vienāds ar to šā panta 2. punktā minēto atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus līdz dienai, ko dalībvalsts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1122/2009 11. panta 2. punktu ir noteikusi 2013. pieprasījumu gadam, nav veidojušas vīna dārzu platības vai aramzemes platības ar pastāvīgu siltumnīcas pārsegumu.

8.   Ja visu saimniecību vai tās daļu pārdod vai iznomā, šā panta 1. punkta prasībām atbilstīgas fiziskas vai juridiskas personas ar līgumiem, kuri parakstīti pirms pieteikumu iesniegšanas pēdējās dienas 2015. gadā, ko nosaka saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 78. panta b) punktu, nodod tiesības saņemt maksājumtiesības saskaņā ar šā panta 1. punktu, vienam vai vairākiem lauksaimniekiem ar noteikumu, ka pēdējie minētie lauksaimnieki atbilst šīs regulas 9. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

9.   Dalībvalsts var nolemt noteikt minimālo lielumu katrai saimniecībai, ko izsaka atbalsttiesīgos hektāros, par kuriem lauksaimnieks var iesniegt pieteikumu maksājumtiesību piešķiršanai. Minētais minimālais lielums nepārsniedz robežvērtību, kas izklāstītas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā saistībā ar minētā panta 2. punktu.

10.   Attiecīgā gadījumā dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam paziņo Komisijai šajā pantā minētos lēmumus.

11.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz noteikumus par pieteikumiem piešķirt maksājumtiesības, kuri iesniegti maksājumtiesību piešķiršanas gadā, ja šādas maksājumtiesības vēl var nebūt galīgi noteiktas un ja piešķiršanu ietekmē īpaši apstākļi. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

25. pants

Maksājumtiesību vērtība un konverģence

1.   Dalībvalstis maksājumtiesību vienības vērtību 2015. gadā aprēķina, II pielikumā katram attiecīgajam gadam minētā valsts maksimālā apjoma noteikto procentuālo daļu dalot ar to maksājumtiesību skaitu, kuras 2015. gadā piešķir valsts vai reģionālā līmenī, izņemot tās maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai no reģionālajām rezervēm.

Pirmajā daļā minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, valsts vai reģiona maksimālo apjomu pamatmaksājuma shēmai, kas attiecīgi jānosaka saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu 2015. gadam, pēc 23. panta 1. punktā vai attiecīgos gadījumos 2. punktā paredzētā lineārā samazinājuma piemērošanas dalot ar II pielikumā minēto valsts maksimālo apjomu 2015. gadam. Maksājumtiesības izsaka ar skaitli, kas atbilst hektāru skaitam.

2.   Atkāpjoties no 1. punktā minētās aprēķināšanas metodes, dalībvalstis var pieņemt lēmumu diferencēt maksājumtiesību vērtību 2015. gadā katram attiecīgajam gadam, pamatojoties uz maksājumtiesību vienības sākotnējo vērtību kā aprēķināts saskaņā ar 26. pantu, – izņemot tās maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai no reģionālajām rezervēm.

3.   Vēlākais no 2019. pieprasījumu gada visām maksājumtiesībām dalībvalstī vai, ja piemēro 23. pantu, reģionā ir vienota vienības vērtība.

4.   Atkāpjoties no 3. punkta, dalībvalsts var noteikt, ka tām maksājumtiesībām, kuru vienības sākotnējā vērtība, kas aprēķināta saskaņā ar 26. pantu, ir mazāka par 90 % no valsts vai reģiona vienības vērtības 2019. gadā, vienības vērtība vēlākais 2019. pieprasījumu gadam tiks palielināta vismaz par vienu trešdaļu no starpības starp to vienības sākotnējo vērtību un 90 % no valsts vai reģiona vienības vērtības 2019. gadā.

Dalībvalstis var nolemt, ka iepriekšējā daļā minētā procentuālā daļa ir lielāka par 90 %, bet nepārsniedz 100 %.

Turklāt dalībvalstis paredz, ka vēlākais 2019. pieprasījumu gadā vienības vērtība visām maksājumtiesībām nav mazāka par 60 % no valsts vai reģiona vienības vērtības, izņemot, ja tas rada samazinājumu, kas pārsniedz 7. punktā minēto procentuālo robežvērtību dalībvalstīs, kuras šo robežvērtību piemēro. Šādā gadījumā minimālo vienības vērtību nosaka tādā apjomā, lai minētā robežvērtība tiktu ievērota.

5.   Valsts vai reģiona vienības vērtību2019. gadā, kas minēta 4. punktā, trešo un ceturto aprēķina, II pielikumā minētā valsts maksimālā apjoma noteikto procentuālo daļu vai reģiona maksimālā apjoma noteikto procentuālo daļu 2019. kalendārajam gadam dalot ar maksājumtiesību skaitu 2015. gadā attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā, izņemot maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm. Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas attiecībā uz 2015. gadu ir jānosaka attiecīgi saskaņā ar 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu pēc 30. panta 1. punktā vai attiecīgā gadījumā 2. punktā minētā lineārā samazinājuma piemērošanas, dalot ar II pielikumā izklāstīto valsts maksimālo apjomu vai ar reģiona maksimālo apjomu 2015. gadam.

6.   Reģiona maksimālos apjomus, kas minēti 5. punktā, aprēķina, attiecībā uz 2019. gadu valsts maksimālajam apjomam piemērojot noteiktu procentuālo daļu, kā izklāstīts II pielikumā. Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, saskaņā ar 23. panta 2. punktu noteikto attiecīgo reģiona maksimālo apjomu 2015. gadam dalot ar valsts maksimālo apjomu, kas 2015. gadam ir jānosaka saskaņā ar 22. panta 1. punktu, pēc tam, kad piemērots lineārais samazinājums, kas paredzēts 30. panta 1. punktā, ja tiek piemērota 23. panta 2. punkta otrā daļa.

7.   Lai finansētu maksājumtiesību vērtības palielinājumus, kas minēti 4. punktā, maksājumtiesībām, ja vienības sākotnējā vērtība ir augstāka nekā valsts vai reģiona vienības vērtība 2019. gadā, vienības sākotnējās vērtības un valsts vai reģiona vienības vērtības atšķirība 2019. gadā tiek samazināta, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, kuri jānosaka dalībvalstīm. Minētajos kritērijos var ietvert arī to, ka vienības sākotnējās vērtības noteiktais samazinājums nepārsniedz 30 %.

8.   Piemērojot šā panta 2. punktu, pāreja no maksājumtiesību vienības sākotnējās vērtības, kā aprēķināts saskaņā ar 26. pantu, uz maksājumtiesību vienības galīgo vērtību 2019. gadā, kā noteikts saskaņā ar šā panta 3. punktu vai 4. līdz 7. punktu, notiek vienmērīgi, sākot ar 2015. gadu.

Lai attiecībā uz katru gadu nodrošinātu atbilstību noteiktajai procentuālajai daļai, kas minēta šā panta 1. punktā, tiek koriģēta to maksājumtiesību vērtība, kuru vienības sākotnējās vērtība pārsniedz vienības vērtību valstī vai reģionā 2019. gadā.

9.   Atkāpjoties no šā panta 8. punkta, ja dalībvalstis, kas saskaņā ar 21. panta 3. punktu nolemj saglabāt pastāvošās tiesības, piemēro šā panta 2. punktu, pāreja no maksājumtiesību vienības sākotnējās vērtības, kā noteikts saskaņā ar 26. panta 5. punktu, un maksājumtiesību vienības galīgās vērtības 2019. gadā, kā noteikts saskaņā ar 3. punktu vai 4. līdz 7. punktu, attiecīgā gadījumā notiek, veicot pasākumus, ko attiecīgā valsts nosaka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 63. panta 3. punktu.

Lai nodrošinātu atbilstību katram gadam noteiktajai procentuālajai daļai, kas minēta šā panta 1. punktā, visu maksājumtiesību vērtību pielāgo lineāri.

10.   2015. gadā dalībvalstis informē lauksaimniekus par viņu maksājumtiesību vērtību, kas saskaņā ar šo pantu un 26. un 27. pantu aprēķināta katram šīs regulas aptvertā laikposma gadam.

26. pants

Vienības sākotnējās vērtības aprēķināšana

1.   Maksājumtiesību vienības sākotnējo vērtību, kas minēta 25. panta 2. punktā, dalībvalstīs, kas piemēro vienoto maksājumu shēmu 2014. gadā un kas nav nolēmušas paturēt esošās maksājumtiesības saskaņā ar 21.panta 3. punktu, nosaka ar jebkuru no metodēm, kas noteiktas 2. vai 3. punktā.:

2.   To maksājumu noteikto procentuālo daļu, kurus lauksaimnieks attiecībā uz 2014. gadu ir saņēmis saistībā ar vienotā maksājuma shēmu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 73/2009, pirms minētās regulas II sadaļas 4. nodaļā paredzētajiem samazinājumiem un nepiešķiršanas dala ar to maksājumtiesību skaitu, kuras lauksaimniekam ir piešķirtas 2015. gadā, izņemot maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm.

Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas attiecībā uz 2015. gadu ir jānosaka saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, pēc šīs regulas 30. panta 1. punktā vai, attiecīgā gadījumā, 2. punktā minētā lineārā samazinājuma piemērošanas dalot ar to maksājumu apjomu, kuri 2014. gadā veikti saistībā ar vienotā maksājuma shēmu attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā pirms samazinājumiem un nepiešķiršanas, kas paredzēti Regulas (ES) Nr. 73/2009 II sadaļas 4. nodaļā.

3.   Maksājumtiesību vērtības noteikto procentuālo daļu, ietverot īpašas maksājumtiesības, kas lauksaimniekam bija dienā, kad atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 73/2009 tika iesniegts viņa pieteikums par 2014. gadu saistībā ar vienotā maksājuma shēmu, dala ar to maksājumtiesību skaitu, kuras lauksaimniekam ir piešķirtas 2015. gadā, izņemot maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai no reģionālajām rezervēm.

Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas attiecībā uz 2015. gadu ir jānosaka attiecīgi saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, pēc šīs regulas 30. panta 1. punktā vai, attiecīgā gadījumā, 2. punktā minētā lineārā samazinājuma piemērošanas dalot ar visu to maksājumtiesību, tostarp īpašo maksājumtiesību, kopējo vērtību, kuras 2014. gadā attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā ir pieejamas saistībā ar vienotā maksājuma shēmu.

Piemērojot šo punktu, uzskata, ka lauksaimniekam dienā, kad tika iesniegts viņa pieteikums par 2014. gadu, bija maksājumtiesības, ja līdz minētajai dienai maksājumtiesības bija viņam piešķirtas vai pilnīgi nodotas viņa rīcībā.

4.   Dalībvalstis, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu 2014. kalendārajā gadā, šīs regulas 25. panta 2. punktā minēto vienības sākotnējo vērtību aprēķina, tā atbalsta kopējās vērtības noteikto procentuālo daļu, kuru lauksaimnieks attiecībā uz 2014. gadu ir saņēmis saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmu atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 73/2009 un saskaņā ar minētās regulas 132. un 133.a pantu, pirms minētās regulas II sadaļas 4. nodaļā paredzētajiem samazinājumiem un nepiešķiršanas, dalot ar to maksājumtiesību skaitu, kuras lauksaimniekam piešķirtas 2015. gadā, izņemot maksājumtiesības, kas 2015. gadā piešķirtas no valsts rezerves vai no reģionālajām rezervēm.

Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas attiecībā uz 2015. gadu ir jānosaka attiecīgi saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, pēc šīs regulas 30. panta 1. punktā vai attiecīgā gadījumā 2. punktā minētā lineārā samazinājuma piemērošanas, dalot ar tā atbalsta kopējo vērtību, kurš attiecībā uz 2014. gadu attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā piešķirts saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 73/2009 un saskaņā ar minētās regulas 132. un 133.a pantu pirms samazinājumiem un nepiešķiršanas, kas paredzēti minētās regulas II sadaļas 4. nodaļā.

5.   Dalībvalstis, kuras saskaņā ar šīs regulas 21. panta 3. punktu piemēro vienoto maksājuma shēmu 2014. kalendārajā gadā, pieņem lēmumu saglabāt savas esošās maksājumtiesības, maksājumtiesību vienības sākotnējo vērtību, kas minēta šīs regulas 25. panta 2. punktā, aprēķina, minēto maksājumtiesību vienības vērtību reizinot ar noteiktu procentuālo daļu. Minēto fiksēto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas attiecībā uz 2015. gadu ir jānosaka attiecīgi saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, pēc šīs regulas 30. panta 1. punktā vai attiecīgā gadījumā 2. punktā minētā lineārā samazinājuma piemērošanas, dalot ar to maksājumu summu, kuri 2014. gadā veikti saistībā ar vienotā maksājuma shēmu attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā pirms samazinājumiem un nepiešķiršanas, kas paredzēti Regulas (ES) Nr. 73/2009 II sadaļas 4. nodaļā.

6.   Lai piemērotu šajā pantā paredzētās aprēķina metodes, ar noteikumu, ka attiecīgās nozares nesaņem nekādu brīvprātīgo saistīto atbalstu, ievērojot atbilstīgi šīs regulas IV sadaļu, dalībvalstis var ņemt vērā arī atbalstu kas 2014. kalendārajam gadam piešķirts saistībā ar vienu vai vairākām shēmām atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 73/2009 52. pantam, 53. panta 1. punktam un 68. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam un – attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas piemērojušas vienotā platībmaksājuma shēmu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 73/2009, – ievērojot minētās regulas 68. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 126., 127. un 129. pantu.

Dalībvalsts, kas nolemj piemērot brīvprātīgo saistīto atbalstu, ievērojot šīs regulas IV sadaļu, tad aprēķināšanas metodēm, kas paredzētas šajā pantā, var ņemt vērā atšķirības starp 2014. kalendārajā gadā piešķirtā atbalsta līmeni un saskaņā ar šīs regulas IV sadaļu piešķiramā atbalsta līmeni – ar noteikumu, ka:

27. pants

Atmīnētās zemes apstrādei paredzētās īpašās valsts rezerves iekļaušana

Attiecībā uz Horvātiju visas 25. un 26. pantā dotās atsauces uz valsts rezervi jāsaprot kā tādas, kas aptver atmīnētās zemes apstrādei paredzēto īpašo valsts rezervi, kas minēta 20. punktā.

Turklāt summu, kas izriet no atmīnētās zemes apstrādei paredzētās īpašās valsts rezerves, atskaita no pamata maksājuma shēmas maksimālajiem apjomiem kas minēti 25. panta 1. punkta otrajā daļā, minētā panta 5. un 56. punktā un 26. pantā.

28. pants

Negaidīta papildu peļņa

Piemērojot 25. panta 4. līdz 7. punktu un 26. pantu, dalībvalsts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, var paredzēt, ka gadījumos, kad lauksaimniecības zemi pārdod, iznomā vai pārtrauc visas platības vai tās daļas nomu pēc dienas, kas noteikta atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 73/2009 35. pantam vai 124. panta 2. punktam, un pirms dienas, kas noteikta atbilstīgi šīs regulas 33. panta 1. punktam, tā maksājumtiesību vērtības palielinājuma vai palielinājuma daļa, kas tiktu piešķirta attiecīgajam lauksaimniekam, jāieskaita atpakaļ valsts rezervē vai reģionālajās rezervēs, ja šāds palielinājums attiecīgajam lauksaimniekam nestu negaidītu papildu peļņu.

Minētos objektīvos kritērijus nosaka tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus, un tie ietver vismaz:

29. pants

Paziņojumi par maksājumtiesību vērtību un konverģenci

Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam paziņo Komisijai jebkurus 25., 26. un 28. pantā minētos lēmumus.

2.   iedaļa

Valsts rezerve un reģionālās rezerves

30. pants

Valsts rezerves vai reģionālo rezervju izveide un izmantošana

1.   Katra dalībvalsts izveido valsts rezervi. Šajā nolūkā pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā dalībvalstis veic pamata maksājuma shēmas maksimālā apjoma lineāru procentuālu samazināšanu valsts līmenī.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis, kuras izmanto 23. panta 1. punktā norādīto izvēli, var izveidot reģionālās rezerves. Šajā nolūkā pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā dalībvalstis veic attiecīgā pamata maksājuma shēmas maksimālā apjoma lineāru procentuālu samazināšanu reģionālā līmenī, kā minēts 23. panta 2. punkta pirmajā daļā.

3.   Šā panta 1. un 2. punktā minētais samazinājums nepārsniedz 3 %, ja vien nav vajadzīgi vairāk procenti, lai apmierinātu jebkuras piešķīruma vajadzības, ievērojot 6. punktu vai 7. punkta a) un b) apakšpunktu,2015. gadā vai – dalībvalstīs, kas piemēro 36. pantu, – pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā.

4.   Dalībvalstis piešķir maksājumtiesības no savām valsts r vai reģionālajām rezervēm saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus.

5.   Šā panta 4. punktā minētās maksājumtiesības piešķir tikai tiem lauksaimniekiem, kuri ir tiesīgi saņemt tiešos maksājumus saskaņā ar 9. pantu.

6.   Dalībvalstis izmanto savas valsts vai reģionālās rezerves, lai maksājumtiesības prioritārā kārtā piešķirtu gados jauniem lauksaimniekiem un lauksaimniekiem, kuri uzsāk lauksaimniecisku darbību.

7.   Dalībvalstis savas valsts vai reģionālās rezerves var izmantot, lai:

Piemērojot šo punktu, dalībvalstis nosaka, kuri no tajā minētajiem izmantošanas veidiem ir prioritāri.

8.   Piemērojot 6. punktu un 7. punkta a), b) un d) apakšpunktu, dalībvalstis nosaka lauksaimniekiem piešķirto maksājumtiesību vērtību pēc maksājumtiesību vidējās vērtības valstī vai reģionā to piešķiršanas gadā.

Vidējo vērtību valstī vai reģionā aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģiona maksimālo apjomu, kas piešķiršanas gadam jānosaka attiecīgi saskaņā ar 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, izņemot valsts rezerves vai reģionālo rezervju apjomu un Horvātijas gadījumā – atmīnētās zemes apstrādei paredzēto īpašās valsts rezervi, dalot ar piešķirto maksājumtiesību skaitu.

Dalībvalstis nosaka kārtību, kādā katru gadu pakāpeniski maina to maksājumtiesību vērtību, kuras piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm, ņemot vērā valsts vai reģionālo maksimālo apjomu izmaiņas pamata maksājuma shēmā, kas jānosaka attiecīgi saskaņā ar 22. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, kuras izriet no izmaiņām valsts maksimālajos apjomos, kas izklāstīti II pielikumā.

9.   Ja lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt maksājumtiesības vai palielināt jau esošo maksājumtiesību vērtību, pamatojoties uz galīgu tiesas nolēmumu vai dalībvalsts kompetentās iestādes galīgu administratīvu aktu, šis lauksaimnieks dienā, kas jānosaka dalībvalstij, saņem maksājumtiesības, kuru skaits un vērtība noteikta konkrētajā nolēmumā vai aktā. Tomēr minētā diena nav vēlāk par pēdējo termiņu, kurā iesniedzams pieteikums saskaņā ar pamata maksājuma shēmu, pēc tiesas nolēmuma vai administratīvā akta pieņemšanas dienas, ņemot vērā 32. un 33. panta piemērošanu.

10.   Ja piemēro6. punktu, 7. punkta a) un b) apakšpunktu un 9. punktu, dalībvalstis var vai nu piešķirt jaunas maksājumtiesības, vai palielināt lauksaimnieka visu esošo maksājumtiesību vienības vērtību, nepārsniedzot vidējo vērtību valstī vai reģionā.

11.   Šajā pantā piemēro šādas definīcijas:

31. pants

Valsts rezerves vai reģionālo rezervju papildināšana

1.   Valsts rezervi vai reģionālās rezerves papildina ar summām, kuru avots ir:

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka vajadzīgos pasākumus neaktivizēto maksājumtiesību ieskaitīšanai atpakaļ valsts rezervē vai reģionālajās rezervēs. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   iedaļa

Pamata maksājuma shēmas īstenošana

32. pants

Maksājumtiesību aktivizēšana

1.   Pamata maksājuma shēmas satvarā atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad ar 33. panta 1. punktā paredzēto deklarāciju ir aktivizētas maksājumtiesības uz atbalsttiesīgo hektāru dalībvalstī, kurā tās ir piešķirtas. Aktivizētas maksājumtiesības dod tiesības katru gadu saņemt tajās noteikto summu, neskarot finanšu disciplīnas,, maksājumu saskaņā ar 11. pantu samazināšanas un lineāru samazinājumu piemērošanu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu, 51. panta 2. punktu un 65. panta 2. punkts c) apakšpunktu un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanu.

2.   Šajā sadaļā "atbalsttiesīgs hektārs" ir:

3.   Piemērojot 2. punkta a) apakšpunktu:

Dalībvalstis nosaka kritērijus šīs daļas īstenošanai savā teritorijā.

4.   Platību uzskata par u atbalsttiesīgiem hektāriem tikai tad, ja tās visu kalendāro gadu atbilst atbalsttiesīga hektāra definīcijai, izņemot nepārvaramas varas vai ārkārtas apstākļu gadījumā.

5.   Saistībā ar "atbalsttiesīga hektāra" noteikšanu - tās dalībvalstis, kuras pieņēmušas lēmumu, kas minēts 4. panta 2. punktā, var piemērot samazināšanas koeficientu, lai attiecīgos hektārus pārveidotu par atbalsttiesīgiem hektāriem.

6.   Platības, ko izmanto kaņepju audzēšanai, ir atbalsttiesīgas tikai tad, ja izmantoto šķirņu tetrahidrokanabinola saturs nepārsniedz 0,2 %.

33. pants

Atbalsttiesīgo hektāru deklarēšana

1.   Lai aktivizētu maksājumtiesības, kas paredzētas 32. panta 1. punktā, lauksaimnieks saistībā ar visām maksājumtiesībām deklarē zemes gabalus, kas atbilst atbalsttiesīgo hektāru definīcijai. Izņemot nepārvaramas varas gadījumā vai ārkārtas apstākļos, deklarētie zemes gabali ir tie, kuri ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā dienā, kas nav vēlāk par dienu, kas attiecīgajā dalībvalstī noteikta atbalsta pieteikuma grozīšanai, kā minēts Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punktā.

2.   Pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis var lauksaimniekam atļaut veikt izmaiņas savā deklarācijā, ar noteikumu, ka viņš saglabā vismaz tādu hektāru skaitu, kas atbilst viņa maksājumtiesībām, un attiecībā uz šo platību ievēro nosacījumus, kas maksājuma piešķiršanai noteikti pamata maksājuma shēmā.

34. pants

Maksājumtiesību nodošana

1.   Maksājumtiesības var nodot vienīgi lauksaimniekam, kurš ir tiesīgs pretendēt uz tiešo maksājumu piešķiršanu saskaņā ar 9. pantu un kas veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī, izņemot nodošanu faktiskas vai paredzamas mantošanas ceļā.

Maksājumtiesības, tostarp faktiskas vai paredzamas mantošanas gadījumā, var aktivizēt vienīgi tajā dalībvalstī, kurā tās tika piešķirtas.

2.   Ja dalībvalstis izmanto 23. panta 1. punktā norādīto iespēju, maksājumtiesības var nodot vai aktivizēt tikai tajā pašā reģionā, izņemot faktiskas vai paredzamas mantošanas gadījumus.

Maksājumtiesības, tostarp faktiskas vai paredzamas mantošanas gadījumā, var aktivizēt vienīgi tajā reģionā, kurā tās tika piešķirtas.

3.   Dalībvalstis, kas neizmanto 23. panta 1. punktā norādīto iespēju, var nolemt, ka maksājumtiesības var nodot vai aktivizēt tikai tajā pašā reģionā, izņemot faktiskas vai paredzamas mantošanas gadījumus.

Šādus reģionus nosaka atbilstīgajā teritoriālajā līmenī saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un lai novērstu tirgus un konkurences kropļojumus.

4.   Ja maksājumtiesības tiek nodotas bez zemes, dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar Savienības tiesību aktu vispārējiem principiem, var nolemt, ka daļa no nodotajām maksājumtiesībām ir jāieskaita atpakaļ valsts rezervē vai reģionālajās rezervēs vai ka šo maksājumtiesību vienības vērtība ir jāsamazina valsts rezerves vai reģionālo rezervju labā. Šādu samazināšanu var piemērot vienam vai vairākiem nodošanas veidiem.

5.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz sīki izstrādātus noteikumus, reglamentējot paziņojumus par maksājumtiesību nodošanu valsts iestādēm, un termiņus, kādos šāds paziņojums jāsniedz. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

35. pants

Deleģētās pilnvaras

1.   Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un precizētu īpašās situācijas, kas var rasties, piemērojot pamata maksājuma shēmu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētus aktus saskaņā ar 70. pantu attiecībā uz:

2.   Lai nodrošinātu maksājumtiesību pienācīgu pārvaldību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, paredzot noteikumus par deklarācijas saturu un maksājumtiesību aktivizēšanas prasībām.

3.   Lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, paredzot noteikumus, ar kuriem paredz, ka maksājumu piešķiršanas priekšnoteikums ir konkrētu kaņepju šķirņu sertificētu sēklu izmantošana, un procedūru kaņepju šķirņu noteikšanai un 32. panta 6. punktā minētā tetrahidrokanabinola satura pārbaudei.

4.   iedaļa

Vienotā platībmaksājuma shēma

36. pants

Vienotā platībmaksājuma shēma

1.   Dalībvalstis, kuras 2014. gadā piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, kas izklāstīta Regulas (EK) Nr. 73/2009 V sadaļas 2. nodaļā, var nolemt minēto shēmu turpināt piemērot ilgākais līdz 2020. gada 31. decembrim saskaņā ar šajā regulā izklāstītajiem nosacījumiem. Tās līdz 2014. gada 1. augustam informē Komisiju par savu lēmumu un par šādas piemērošanas beigu datumu.

Vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanas laikā šīm dalībvalstīm nepiemēro šīs nodaļas 1., 2. un 3 iedaļu, izņemot 23. panta 1. punkta otro daļu, 23. panta 6. punktu, kā arī 32. panta 2. līdz 6. punktu.

2.   Vienoto platībmaksājumu piešķir katru gadu par katru atbalsttiesīgo hektāru, ko lauksaimnieks deklarējis saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu. To aprēķina katru gadu, dalot gada finansējumu, kas noteikts saskaņā ar šā panta 4. punktu, ar atbalsttiesīgo hektāru kopskaitu, kas attiecīgajā dalībvalstī deklarēti saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

3.   Atkāpjoties no šā panta 2. punkta, dalībvalstis, kuras pieņem lēmumu vēlākais no 2018. gada 1. janvāra piemērot šīs regulas 38. pantu, laikposmā, kamēr tās piemēro šo pantu, var līdz 20 % no gada finansējuma, kas minēts šā panta 2. punktā, izmantot tam, lai diferencētu vienoto platībmaksājumu par hektāru.

Tā darot, tās ņem vērā atbalstu, kas 2014. kalendārajam gadam piešķirts vienas vai vairāku shēmu satvarā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 68. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu un 126., 127. un 129. pantu.

Kipra atbalstu var diferencēt, ņemot vērā finansējumu konkrētām nozarēm, kas noteikts Regulas Nr. 73/2009 XVIIa pielikumā, kuru samazina par tā atbalsta summu, kas konkrētajai nozarei piešķirts saskaņā ar šīs regulas 37. pantu.

4.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katrai dalībvalstij nosaka vienotā platībmaksājuma shēmas valsts gada maksimālo apjomu, no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma atņemot maksimālos apjomus, kas noteikti saskaņā ar 42., 47., 49., 51. un 53. pantu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   Izņemot nepārvaramas varas vai ārkārtas apstākļu gadījumā, 2. punktā minētie hektāri ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā dienā, kas nav vēlāk par dienu, kas attiecīgajā dalībvalstī noteikta atbalsta pieteikuma grozīšanai, kas minēts Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punktā

6.   Komisija saskaņā ar 70. pantu ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus par noteikumiem attiecībā uz lauksaimnieku tiesībām pretendēt uz atbalstu un piekļuvi vienotā platībmaksājuma shēmai.

37. pants

Pārejas posma valsts atbalsts

1.   Dalībvalstis, kuras piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu saskaņā ar 36. pantu, var pieņemt lēmumu laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam piešķirt pārejas posma valsts atbalstu.

2.   Pārejas posma valsts atbalstu var piešķirt lauksaimniekiem tajās nozarēs, kurās šāds atbalsts vai – Bulgārijas un Rumānijas gadījumā – papildinošie valsts tiešie maksājumi tika piešķirti 2013. gadā.

3.   Nosacījumi pārejas posma valsts atbalsta piešķiršanai ir identiski tiem, ar kuriem atļauj piešķirt maksājumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 132. panta 7. punktu vai 133.a pantu attiecībā uz 2013. gadu, izņemot maksājumu samazinājumu, kas izriet no 132. panta 2. punkta piemērošanas saistībā ar minētās regulas 7. un 10. pantu.

4.   Pārejas posma valsts atbalsta kopsumma, ko var piešķirt lauksaimniekiem jebkurā no 2. punktā minētajām nozarēm, nepārsniedz turpmāk norādīto procentuālo daļu no specifiskā nozaru finansējuma, ko Komisija 2013. gadā apstiprinājusi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 73/2009 132. panta 7. punktu vai 133.a panta 5. punktu:

Kiprai šo procentuālo daļu aprēķina, pamatojoties uz finansējumu konkrētām nozarēm, kas noteikts Regulas (EK) Nr. 73/2009 XVIIa pielikumā.

5.   Kiprai nepiemēro 2. un 3. punktu.

6.   Līdz katra gada 31. martam dalībvalstis paziņo Komisijai par jebkuru 1. punktā minēto lēmumu. Paziņojumā norāda šādu informāciju:

7.   Balstoties uz objektīviem kritērijiem un ņemot vērā 4. punktā noteiktos ierobežojumus, dalībvalstis var pieņemt lēmumu par piešķiramā pārejas posma valsts atbalsta apjomu.

5.   iedaļa

Pamata maksājuma shēmas īstenošana dalībvalstīs, kuras piemērojušas vienotā platībmaksājuma shēmu

38. pants

Pamata maksājuma shēmas ieviešana dalībvalstīs, kuras piemērojušas vienotā platībmaksājuma shēmu

Ja šajā iedaļā nav paredzēts citādi, šo sadaļu piemēro dalībvalstīs, kuras ir piemērojušas vienotā platībmaksājuma shēmu, kas noteikta šīs nodaļas 4. iedaļā.

Regulas 24. līdz 29. pantu minētajām dalībvalstīm nepiemēro.

39. pants

Maksājumtiesību pirmā piešķiršana

1.   Maksājumtiesības piešķir lauksaimniekiem, kuriem ir tiesības pretendēt uz tiešo maksājumu piešķiršanu saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, ar noteikumu, ka:

Dalībvalstis var piešķirt maksājumtiesības lauksaimniekiem, kas ir tiesīgi saņemt tiešos maksājumus saskaņā ar šīs regulas 9. pantu, kas izpilda nosacījumus, kuri paredzēti pirmās daļas a) apakšpunktā, kas par 2013. gadu nesaņēma maksājumus saistībā ar šā panta pirmās daļas b) apakšpunktā minēto atbalsta pieteikumu un kuriem līdz dienai, ko attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1122/2009 11. panta 2. punktu noteikusi 2013. pieprasījumu gadam, bija tikai lauksaimniecības zeme, kas 2003. gada 30. jūnijā nebija labā lauksaimnieciskā stāvoklī, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 73/2009 124. panta 1. punktā.

2.   Izņemot nepārvaramas varas vai ārkārtas apstākļu gadījumā, vienam lauksaimniekam piešķirto maksājumtiesību skaits pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā ir vienāds ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 73. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu deklarē savā atbalsta pieteikumā pamata maksājuma shēmas piemērošanas pirmajam gadam un kuri ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā dienā. Minētā diena nav vēlāk par to dienu, kuru minētā dalībvalsts noteikusi šāda atbalsta pieteikuma grozīšanai.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, lai paredzētu turpmākus noteikumus pamata maksājuma shēmas ieviešanai tajās dalībvalstīs, kuras piemēroja vienotā platībmaksājuma shēmu.

4.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz noteikumus par maksājumtiesību piešķiršanas pieteikumiem, kuri iesniegti maksājumtiesību piešķiršanas gadā, ja šādas maksājumtiesības var vēl nebūt galīgi noteiktas un ja šo piešķiršanu ietekmē īpaši apstākļi.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

40. pants

Maksājumtiesību vērtība

1.   Pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā dalībvalstis maksājumtiesību vienības vērtību aprēķina, II pielikumā minētā valsts maksimālā apjoma noteikto procentuālo daļu katram attiecīgajam gadam dalot ar maksājumtiesību skaitu pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā, izņemot tās maksājumtiesības, kas piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm.

Pirmajā daļā minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, valsts vai reģionālo maksimālo apjomu pamata maksājuma shēmai, kas attiecīgi saskaņā ar 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu noteikts pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajam gadam, pēc 30. panta 1. punktā vai attiecīgā gadījumā 2. punktā paredzētā lineārā samazinājuma piemērošanas dalot ar II pielikumā minēto valsts maksimālo apjomu pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajam gadam. Maksājumtiesības izsaka ar skaitli, kas atbilst hektāru skaitam.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, minētās aprēķināšanas metodes, dalībvalstis pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā maksājumtiesību vērtību var nolemt diferencēt katram attiecīgajam gadam, pamatojoties uz maksājumtiesību vienības sākotnējo vērtību, – izņemot tās maksājumtiesības, kas piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm.

3.   Šā panta 2. punktā minēto maksājumtiesību vienības sākotnējo vērtību nosaka, tā atbalsta kopējās vērtības noteiktu procentuālo daļu – neietverot atbalstu saskaņā ar šīs regulas 41., 43., 48. un 50. pantu un IV sadaļu –, kuru attiecīgais lauksaimnieks saskaņā ar šo regulu ir saņēmis kalendārajam gadam pirms pamata maksājuma shēmas īstenošanas, pirms Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanas, dalot ar to maksājumtiesību skaitu, kuras minētajam lauksaimniekam piešķirtas pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā, izņemot maksājumtiesības, kas piešķirtas no valsts rezerves vai reģionālajām rezervēm.

Minēto noteikto procentuālo daļu aprēķina, pamata maksājuma shēmas valsts vai reģionālo maksimālo apjomu, kas pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajam gadam ir jānosaka attiecīgi saskaņā ar šīs regulas 22. panta 1. punktu vai 23. panta 2. punktu, pēc 30. panta 1. punktā vai attiecīgos gadījumos 2. punktā paredzētā lineārā samazinājuma piemērošanas dalot ar atbalsta kopējo vērtību, neietverot atbalstu saskaņā ar šīs regulas 41., 43., 48. un 50. pantu un IV sadaļu, kuru piešķir kalendārajam gadam pirms pamata maksājuma shēmas īstenošanas attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā, pirms Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanas.

4.   Piemērojot 2. punktu, dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktu vispārējiem principiem tuvina maksājumtiesību vērtību valsts vai reģiona līmenim. Šajā nolūkā dalībvalstis nosaka veicamos pasākumus un izmantojamo aprēķinu metodi un paziņo par tiem Komisijai līdz 1. augustam gadā pirms gada, kad notiek pamata maksājuma shēmas īstenošana. Minētie pasākumi ietver ikgadējas pakāpeniskas maksājumtiesību sākotnējās vērtības izmaiņas, kā minēts 3. punktā, kuras saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem veic, sākot ar pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmo gadu.

Pamata maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā dalībvalstis informē lauksaimniekus par viņu maksājumtiesību vērtību, kas aprēķināta saskaņā ar šo pantu katram šīs regulas aptvertā laikposma gadam.

5.   Piemērojot 3. punktu, dalībvalsts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, var paredzēt, ka gadījumos, kad lauksaimniecības zemi pārdod, iznomā vai pārtrauc visas platības vai tās daļas nomu pēc dienas, kas noteikta saskaņā ar 36. panta 5. punktu, un pirms dienas, kura noteikta atbilstīgi 33. panta 1. punktam, to maksājumtiesību vērtības palielinājumu vai tā daļu, kas tiktu piešķirts attiecīgajam lauksaimniekam, ir jāieskaita atpakaļ valsts rezervē vai reģionālajās rezervēs, ja šāds palielinājums šim lauksaimniekam nestu negaidītu papildu peļņu.

Minētos objektīvos kritērijus nosaka tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un nepieļautu tirgus un konkurences kropļojumus, un tie ietver vismaz:

2.   NODAĻA

Pārdalošais maksājums

41. pants

Vispārējie noteikumi

1.   Dalībvalstis var līdz katra konkrētā gada 1. augustam nolemt no nākamā gada piešķirt ikgadēju maksājumu lauksaimniekiem, kuri ir tiesīgi saņemt maksājumu saskaņā ar 1. nodaļas 1., 2., 3. un 5. iedaļā minēto pamata maksājuma shēmu vai saskaņā ar 1. nodaļas 4. iedaļā minēto vienotā platībmaksājuma shēmu ("pārdalošais maksājums").

Dalībvalstis līdz pirmajā daļā minētajai dienai Komisiju informē par jebkuru šādu lēmumu.

2.   Dalībvalstis, kuras ir nolēmušas saskaņā ar 23. pantu piemērot pamata maksājuma shēmu reģionālā līmenī, pārdalošo maksājumu var piemērot reģionālā līmenī.

3.   Neskarot finanšu disciplīnu, maksājumu saskaņā ar 11. pantu samazināšanas,, lineāru samazinājumu piemērošanu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanu, pārdalošo maksājumu piešķir katru gadu pēc tam, kad lauksaimnieks ir aktivizējis maksājumtiesības vai, dalībvalstīs, kas piemēro šīs regulas 36. pantu, deklarējis atbalsttiesīgo hektāru skaitu.

4.   Pārdalošo maksājumu dalībvalstis aprēķina katru gadu, skaitli, kas ir jānosaka dalībvalstij un kas nav lielāks par 65 % no valsts vai reģionālā vidējā maksājuma par hektāru, reizinot ar maksājumtiesībām, kuras lauksaimnieks ir aktivizējis saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai ar atbalsttiesīgo hektāru skaitu, ko lauksaimnieks deklarējis saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu 36. panta 2. punktu. Šādu maksājumtiesību vai hektāru skaits nepārsniedz maksimālo daudzumu, kas jānosaka dalībvalstīm un kas nav lielāks par 30 hektāriem vai lauku saimniecību vidējo lielumu, kas noteikts VIII pielikumā, ja minētais vidējais lielums attiecīgajā dalībvalstī pārsniedz 30 hektārus.

5.   Ar noteikumu, ka 4. punktā noteiktie maksimālie limiti tiek ievēroti, dalībvalstis var valsts līmenī noteikt gradāciju hektāru skaitā, kas noteikts saskaņā ar minēto daļu, kas vienlīdzīgi piemērojama visiem lauksaimniekiem.

6.   Šā panta 4. punktā minēto valsts vidējo maksājumu par hektāru dalībvalstis nosaka, pamatojoties uz II pielikumā noteikto valsts maksimālo apjomu 2019. kalendārajam gadam un atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kas 2015. gadā deklarēti saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai 36. panta 2. punktu.

Šā panta 4. punktā minēto reģiona vidējo maksājumu par hektāru dalībvalstis nosaka, izmantojot daļu no II pielikumā noteiktā valsts maksimālā apjoma 2019. kalendārajam gadam un atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kas 2015. gadā deklarēti attiecīgajā reģionā saskaņā ar 33. panta 1. punktu. Katram reģionam šo daļu aprēķina, attiecīgo reģiona maksimālo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 23. panta 2. punktu, dalot ar valsts maksimālo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 22. panta 1. punktu pēc tam, kad piemērots lineārais samazinājums, kas paredzēts 23. panta 1. punktā, ja netiek piemērots 30. panta 2. punkts.

7.   Dalībvalstis nodrošina, lai nekādas priekšrocības, kas paredzētas saskaņa ar šo nodaļu, netiktu piešķirtas lauksaimniekiem, attiecībā uz kuriem ir konstatēts, ka pēc 2011. gada 18. oktobra tie ir sadalījuši savu saimniecību tikai tādēļ, lai varētu gūt labumu no pārdaloša maksājuma. Tas attiecas arī uz lauksaimniekiem, kuru saimniecības rodas minētās sadalīšanas rezultātā.

8.   Juridiskas personas vai fizisku vai juridisku personu grupas gadījumā dalībvalstis 4. punktā minēto maksājumtiesību vai hektāru maksimālo skaitu var piemērot minēto juridisko personu vai grupu locekļiem, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka atsevišķu locekļu tiesības un pienākumi ir salīdzināmi ar tiesībām un pienākumiem, kas noteikti individuāliem lauksaimniekiem, kuriem ir saimniecības vadītāja statuss, jo īpaši saistībā ar viņu ekonomisko, sociālo un nodokļa maksātāja statusu, – ar noteikumu, ka viņi ir palīdzējuši stiprināt attiecīgo juridisko personu vai grupu lauksaimniecības struktūras.

42. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu pārdalošo maksājumu, dalībvalstis var līdz jebkura gada 1. augustam nolemt līdz 41. panta 1. punktā minētajai dienai izmantot līdz 30 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma. Par jebkuru šādu lēmumu tās līdz minētajai dienai paziņo Komisijai.

2.   Pamatojoties uz to valsts maksimālā apjoma procentuālo daļu, ko dalībvalstis plāno izmantot saskaņā ar šā panta 1. punktu, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka pārdalošā maksājuma attiecīgos maksimālos apjomus katram gadam. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3.   NODAĻA

Maksājums par klimatam un videi labvēlīgām lauksaimniecības praksēm

43. pants

Vispārējie noteikumi

1.   Lauksaimnieki, kuriem ir tiesības saņemt maksājumu saskaņā ar pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu, visos savos atbalsttiesīgajos hektāros 32. panta 2. līdz 5. punkta nozīmē ievēro klimatam un videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses, kas minēta šā panta 2 punktā, vai līdzvērtīgu praksi, kura minēta šā panta 3. punktā.

2.   Klimatam un videi labvēlīgas lauksaimniecības prakses ir šādas:

3.   Līdzvērtīgas prakses ietver līdzīgas darbības, kas salīdzinājumā ar vienu vai vairākām 2. punktā minētajām darbībām rada līdzvērtīgu vai lielāku ieguvumu klimata un vides ziņā. Minētās līdzvērtīgās prakses un 2. punktā minētā prakse vai prakses, ar kuru šīs prakses ir līdzvērtīgas, ir uzskaitītas IX pielikumā, un uz tām attiecas kāds no turpmāk norādītā:

4.   Uz 3. punktā minēto līdzvērtīgo praksi neattiecina dubultu finansēšanu.

5.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu, tostarp vajadzības gadījumā reģionālā līmenī, ierobežot lauksaimnieku izvēli attiecībā uz 3. punkta a) un b) apakšpunktā minēto iespēju izmantošanu.

6.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu, tostarp vajadzības gadījumā reģionālā līmenī, ka lauksaimnieki visus savus atbilstīgi 1. punktam noteiktos attiecīgos pienākumus pilda saskaņā ar valsts vai reģionālajām vides sertifikācijas sistēmām, kas minētas 3. punkta b) apakšpunktā.

7.   Ievērojot 5. un 6. punktā minētos dalībvalstu lēmumus, lauksaimnieks vienu vai vairākas no 3. punkta a) apakšpunktā minētajām praksēm var ievērot tikai tad, ja ar to aizstāj līdzīgu praksi vai prakses, kas minētas2. punktā. Lauksaimnieks 3. punkta b) apakšpunktā minētās sertifikācijas sistēmas var izmantot tikai tad, ja tās attiecas uz visu 1. punktā minēto pienākumu kopumu.

8.   Dalībvalstis paziņo Komisijai par saviem 5. un 6. punktā minētajiem lēmumiem un par konkrētajām saistībām vai sertifikācijas shēmām, ko tās plāno piemērot kā līdzvērtīgu praksi 3. punkta nozīmē.

Komisija izvērtē, vai prakses, kas ietvertas konkrētajās saistībās vai sertifikācijas sistēmās, ir aptvertas ar IX pielikumā uzskaitītajām praksēm, un, ja Komisija uzskata, ka tas tā nav, tā par to attiecīgi informē dalībvalstis, izmantojot īstenošanas aktus, ko pieņem, nepiemērojot 71. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru. Ja Komisija dalībvalstij paziņo, ka minētās prakses nav ietvertas IX pielikuma sarakstā, attiecīgā dalībvalsts konkrētās saistības vai sertifikācijas shēmas, uz kurām attiecas Komisijas paziņojums, neatzīst kā līdzvērtīgas prakses šā panta 3. punkta nozīmē.

9.   Neskarot šā panta 10. un 11. punktu, finanšu disciplīnas un lineārus samazinājumu piemērošanu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanu, dalībvalstis šajā nodaļā minētos maksājumus piešķir lauksaimniekiem, kuri no šā panta 1. punktā minētajām praksēm ievēro tās, kas ir tiem saistošas, un tiktāl, lai minētie lauksaimnieki nodrošina atbilstību šīs regulas 44., 45. un 46. pantam.

Minēto maksājumu veic kā ikgadēju maksājumu par katru atbalsttiesīgu hektāru, kas deklarēts saskaņā ar 33. panta 1. punktu, vai 36. panta 2. punktu, un tā summu aprēķina katru gadu, 47. panta piemērošanas rezultātā iegūto summu dalot ar to atbalsttiesīgo hektāru kopējo skaitu, kuri saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai 36 panta 2. punktu deklarēti attiecīgajā dalībvalstī vai reģionā.

Atkāpjoties no otrās daļas, dalībvalstis, kuras nolemj piemērot 25. panta 2. punktu, var nolemt šajā punktā minēto maksājumu piešķirt kā procentuālu daļu no to maksājumtiesību kopējās vērtības, kuras lauksaimnieks ir aktivizējis saskaņā ar 33. panta 1. punktu katrā konkrētajā gadā.

Katram gadam un katrai dalībvalstij vai reģionam minēto procentuālo daļu aprēķina, 47. panta piemērošanas rezultātā iegūto summu dalot ar visu to piešķirto maksājumtiesību kopējo vērtību, kas saskaņā ar 33. panta 1. punktu ir aktivizētas minētajā dalībvalstī vai reģionā.

10.   Lauksaimniekiem, kuru saimniecības pilnībā vai daļēji atrodas teritorijās, uz kurām attiecas Direktīva 92/43/EEK, Direktīva 2000/60/EK vai Direktīva 2009/147/EK, ir tiesības uz šajā nodaļā paredzēto maksājumu, ja tie ievēro šajā nodaļā minētās prakses, ciktāl tās konkrētajā saimniecībā ir saderīgas ar minēto direktīvu mērķiem.

11.   Lauksaimniekiem, kas ievēro Regulas (EK) Nr. 834/2007 29. panta 1. punktā izklāstītās prasības bioloģiskās lauksaimniecības jomā, ipso facto ir tiesības uz šajā nodaļā minēto maksājumu.

Pirmo daļu piemēro tikai tām saimniecības vienībām, kuras izmanto bioloģiskajai ražošanai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 834/2007 11. pantu.

12.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu:

13.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz noteikumus par procedūru, kādā veicama paziņojumu iesniegšana, ietverot to termiņus, un kā sagatavojams 8. punktā minētais Komisijas izvērtējums. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

44. pants

Kultūraugu dažādošana

1.   Ja lauksaimnieka aramzemes platība ir no 10 līdz 30 hektāriem un ja visā šajā platībā netiek audzēti tādi kultūraugi, kas ievērojami ilgu laiku gadā vai ievērojami lielu šā kultūrauga audzēšanas cikla daļu atrodas zem ūdens, tad šajā aramzemē audzē vismaz divus dažādus kultūraugu veidus. Galvenā kultūrauga platība nepārsniedz 75 % no minētās aramzemes.

Ja lauksaimnieka aramzemes platība ir lielāka par 30 hektāriem un ja visā šajā platībā netiek audzēti tādi kultūraugi, kas ievērojami ilgu laiku gadā vai ievērojamu šā kultūrauga audzēšanas cikla daļu atrodas zem ūdens, tad šajā aramzemē audzē vismaz trīs dažādus kultūraugu veidus. Galvenā kultūrauga platība nepārsniedz 75 % no minētās aramzemes, un divu galveno kultūraugu veidu platība nepārsniedz 95 % no minētās aramzemes.

2.   Neskarot to kultūraugu veidu skaitu, kas nepieciešams saskaņā ar 1. punktu, tajās minētās maksimālās robežvērtības saimniecībām nepiemēro, ja vairāk nekā 75 % no aramzemes aizņem stiebrzāles vai citi lopbarības zālaugi vai papuvē esoša zeme. Šādos gadījumos galvenais kultūraugs atlikušajā aramzemes daļā neaizņem vairāk par 75 % no minētās atlikušās aramzemes platības, izņemot, ja šo atlikušo platību veido stiebrzāles vai citi lopbarības zālaugi vai papuvē esoša zeme.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro saimniecībām:

4.   Šajā pantā "kultūraugs" ir jebkurš turpmāk norādītais:

Ziemāju kultūraugus un pavasara kultūraugus uzskata par atšķirīgiem kultūraugiem, pat ja tie pieder pie vienas ģints.

5.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, lai:

45. pants

Ilggadīgie zālāji

1.   Dalībvalstis teritorijās, uz kurām attiecas Direktīva 92/43/EEK vai Direktīva 2009/147/EK, tostarp šajās teritorijās esošajos kūdrājos un mitrājos, nosaka ilggadīgos zālājus, kas ir ekoloģiski jutīgi un kas ir stingri jāaizsargā, lai īstenotu minētajās direktīvās noteiktos mērķus.

Lai aizsargātu ekoloģiski vērtīgus ilggadīgos zālājus, tostarp ilggadīgos zālājus, kas aug ar oglekli bagātā augsnē, dalībvalstis var nolemt noteikt citus jutīgus apgabalus, kas atrodas ārpus teritorijām, uz kurām attiecas Direktīva 92/43/EEK vai Direktīva 2009/147/EK.

Lauksaimnieki nepārveido vai neapar ilggadīgo zālāju platības, kas atrodas apgabalos, kurus dalībvalstis noteikušas saskaņā ar pirmo daļu un – attiecīgos gadījumos – otro daļu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka ilggadīgo zālāju platības īpatsvars attiecībā pret kopējo lauksaimniecības zemi, ko lauksaimnieki deklarējuši saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, nesamazinās par vairāk nekā 5 % salīdzinājumā ar īpatsvara atsauces vērtību, kas dalībvalstīm jānosaka 2015. gadā, šā punkta otrās daļas a) apakšpunktā minēto ilggadīgo zālāju platību dalot ar minētās daļas b) apakšpunktā minēto kopējo lauksaimniecības zemi.

Lai noteiktu pirmajā daļā minēto īpatsvara atsauces vērtību:

Gadījumos, kad lauksaimniekiem, uz kuriem attiecas šajā nodaļā minētie pienākumi, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 93. pantu ir pienākums 2015. gadā vai 2016. gadā platību atkal pārveidot par ilggadīgu zālāju, ilggadīgo zālāju platības atsauces īpatsvaru pārrēķina. Šādā gadījumā minētās platības pieskaita ilggadīgo zālāju platībai, kā minēts šā punkta otrās daļas a) apakšpunktā.

Ilggadīgo zālāju īpatsvaru nosaka katru gadu, pamatojoties uz platībām, ko lauksaimnieki, uz kuriem attiecas šajā nodaļā minētie pienākumi, ir deklarējuši attiecīgajā gadā saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

Šajā punktā minētos pienākumus piemēro valsts, reģionālā vai atbilstīgā apakšreģionālā līmenī. Dalībvalstis var nolemt piemērot ilggadīgo zālāju platību saglabāšanas pienākumu saimniecības līmenī, lai nodrošinātu, ka šīs platības īpatsvars nesamazinās par vairāk nekā 5 %. Dalībvalstis visus šādus lēmumus paziņo Komisijai līdz 2014. gada 1. augustam.

Atsauces īpatsvaru un šajā punktā minēto īpatsvaru dalībvalstis paziņo Komisijai.

3.   Ja ir noteikts, ka 2. punktā minētais īpatsvars reģionālā vai apakšreģionālā līmenī vai – attiecīgā gadījumā – valsts līmenī ir samazinājies par vairāk nekā 5 %, attiecīgā dalībvalsts saimniecību līmenī uzliek pienākumu zemi atkal pārveidot par ilggadīgo zālāju platībutiem lauksaimniekiem, kuru rīcībā ir zeme, kas agrākā laikposmā no pastāvīgo ganību vai ilggadīgo zālāju platības tika pārveidota par zemi citām vajadzībām.

Tomēr 2. punkta pirmajā daļā noteikto pienākumu uzskata par izpildītu, ja ilggadīgo zālāju platība absolūtos skaitļos, kas noteikta saskaņā ar 2. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, tiek saglabāta zināmās robežās.

4.   Šā panta 3. punktu nepiemēro, ja samazināšanās zem attiecīgās robežvērtības ir notikusi apmežošanas dēļ, kas atbilst vides prasībām un neietver īscirtmeta atvasāju, Ziemassvētku eglīšu vai enerģijas ražošanai paredzētu ātraudzīgu koku stādījumus.

5.   Lai nodrošinātu, ka tiek saglabāts ilggadīgo zālāju platības īpatsvars, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, ar kuriem nosaka sīki izstrādātus noteikumus ilggadīgo zālāju uzturēšanai, tostarp noteikumus par zemes atkārtotu pārveidi gadījumos, kad netiek pildīts šā panta 1. punktā minētais pienākums, noteikumus, ko piemēro dalībvalstīm, lai noteiktu pienākumu saimniecību līmenī uzturēt ilggadīgos zālājus, kā minēts 2. un 3. punktā, un lai vajadzības gadījumā pielāgotu 2. punktā minēto atsauces īpatsvaru.

6.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, lai:

7.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem nosaka šā panta 3. punkta otrajā daļā minētās robežas. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

46. pants

Ekoloģiski nozīmīga platība

1.   Ja saimniecības aramzemes platība ir vairāk nekā 15 hektāri, lauksaimnieks nodrošina to, ka no 2015. gada 1. janvāra platības, kas atbilst vismaz 5 % no saimniecības aramzemes, kuru lauksaimnieks deklarējis saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, un ja dalībvalsts to uzskata par ekoloģiski nozīmīgu platību saskaņā ar šā panta 2. punktu, tostarp platības, kas minētas 2. punkta c), d), g) un h) apakšpunktā, ir ekoloģiski nozīmīga platība.

Šā punkta pirmajā daļā minēto procentuālo daļu palielina no 5 % uz 7 %, ja tiek pieņemts Eiropas Parlamenta un Padomes tiesību akts saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu.

Komisija līdz 2017. gada 31. martam iesniedz novērtējuma ziņojumu par šā punkta pirmās daļas īstenošanu, un vajadzības gadījumā tam pievieno otrajā daļā minētā leģislatīvā akta priekšlikumu.

2.   Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam nolemj, ka vienu vai vairākas no turpmāk minētajām platībām jāuzskata par ekoloģiski nozīmīgu(ām) platību(ām):

Izņemot šā punkta pirmās daļas g) un h) apakšpunktos minētās saimniecības platības, ekoloģiski nozīmīgā platība atrodas uz saimniecības aramzemes. Šā punkta pirmās daļas c) un d) apakšpunktā minētajos gadījumos ekoloģiski nozīmīgas platības var būt arī blakus saimniecības aramzemei, ko lauksaimnieks ir deklarējis saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1306/2013 72. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

3.   Lai vienkāršotu pārvaldību un ņemtu vērā 2. punkta pirmajā daļā uzskaitīto ekoloģiski nozīmīgo platību veidu īpašības, kā arī atvieglotu to mērīšanu, dalībvalstis, aprēķinot attiecīgās saimniecības ekoloģiski nozīmīgās platības hektāru kopējo skaitu, var izmantot X pielikumā izklāstītos pārrēķina un/vai svēruma koeficientus. Ja dalībvalsts nolemj, ka par ekoloģiski nozīmīgu platību uzskata 2. punkta pirmās daļas i) apakšpunktā minēto platību vai jebkuru citu platību, kurai piemērotais svērums ir mazāks par 1, obligāti izmanto X pielikumā norādītos svēruma koeficientus.

4.   Šā panta 1. punktu nepiemēro saimniecībām:

5.   Dalībvalstis var nolemt reģionālā līmenī apsaimniekot līdz pat pusei no 1. punktā minēto ekoloģiski nozīmīgo platību procentpunktiem, lai iegūtu blakus esošas ekoloģiski nozīmīgās platības. Dalībvalstis nosaka platības un iesaistīto lauksaimnieku vai lauksaimnieku grupu pienākumus. Platību un pienākumu noteikšanas mērķis ir nostiprināt Savienības politikas īstenošanu vides, klimata un bioloģiskās daudzveidības jomā.

6.   Dalībvalstis var nolemt atļaut lauksaimniekiem, kuru saimniecības ir tuvu cita citai, pildīt 1. punktā minēto pienākumu kolektīvi ("kolektīva īstenošana"), ar noteikumu, ka ekoloģiski nozīmīgās platības atrodas blakus cita citai. Lai veicinātu Savienības politikas īstenošanu vides, klimata un bioloģiskās daudzveidības jomā, dalībvalstis var noteikt platības, kurās iespējama kolektīvā īstenošana, un tās var uzlikt papildu pienākumus lauksaimniekiem vai lauksaimnieku grupām, kas piedalās šādā kolektīvā īstenošanā.

Ikviens lauksaimnieks, kas piedalās kolektīvā īstenošanā, nodrošina, ka vismaz 50 % no platības, uz kuru attiecas 1. punktā minētās prasības, atrodas uz viņa saimniecības zemes un atbilst 2. punkta otrajai daļai. To lauksaimnieku skaits, kuri piedalās šādā kolektīvā īstenošanā, nepārsniedz desmit.

7.   Dalībvalstis, kurās vairāk nekā 50 % no kopējās sauszemes platības veido meži, var nolemt, ka šā panta 1. punktu nepiemēro saimniecībām, kas atrodas apgabalos, kurus minētās dalībvalstis saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 32. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu ir noteikušas par apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, ar noteikumu, ka vairāk nekā 50 % no šā punkta otrajā daļā minēto apgabalu zemes platības veido mežs un ka meža zemes attiecība pret lauksaimniecības zemi ir lielāka nekā 3:1.

Meža platības un meža īpatsvaru attiecībā pret lauksaimniecības zemi izvērtē apgabala līmenī, kas ir vienāds ar LAU2 līmeni, vai citas skaidri norobežotas vienības līmenī, kura aptver vienu nepārprotami vienlaidu ģeogrāfisku apgabalu ar līdzīgiem lauksaimniecības apstākļiem.

8.   Dalībvalstis lēmumus, kas minēti 2. punktā, Komisijai paziņo līdz 2014. gada 1. augustam, un jebkurus lēmumus, kas minēti 3., 5., 6. vai 7. punktā, – līdz tā gada 1. augustam, kas bija pirms viņu pieteikuma.

9.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 55. pantu, ar kuriem:

47. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu šajā nodaļā minēto maksājumu, dalībvalstis izmanto 30 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma.

2.   Dalībvalstis šajā nodaļā minēto maksājumu piemēro valsts līmenī.

Piemērojot 23. pantu, dalībvalstis var nolemt maksājumu piemērot reģiona līmenī. Šādos gadījumos tās katrā reģionā izmanto daļu no maksimālā apjoma, kas noteikts atbilstīgi šā panta 3. punktam. Katram reģionam šo daļu aprēķina, attiecīgo reģiona maksimālo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 23. panta 2. punktu, dalot ar valsts maksimālo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 22. panta 1. punktu pēc 30. panta 1. punktā paredzētās lineārās samazināšanas piemērošanas, ja nepiemēro minētā panta 2. punktu.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katru gadu nosaka šajā nodaļā minētā maksājuma maksimālo apjomu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   NODAĻA

Maksājumi par apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi

48. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Dalībvalstis var piešķirt maksājumu lauksaimniekiem, kuriem ir tiesības saņemt maksājumu saskaņā ar 1. nodaļā minēto pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu un kuru saimniecības pilnībā vai daļēji atrodas apgabalos, kuros ir dabas ierobežojumi un kurus dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 32. panta 1. punktu ("maksājumi apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi").

2.   Dalībvalstis var nolemt maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi piešķirt visām platībām, kas ir minētā punkta darbības jomā, vai arī, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, piešķirt maksājumu tikai dažām no minētajām platībām.

3.   Neskarot šā panta 2. punktu, finanšu disciplīnas, tiešo maksājumu saskaņā ar 11. pantu samazināšanas, lineāras samazināšanas piemērošanu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanu, maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, piešķir katru gadu par katru atbalsttiesīgo hektāru, kas atrodas apgabalos, kuriem dalībvalsts ir nolēmusi piešķirt maksājumu saskaņā ar šā panta 2. punktu. To izmaksā pēc tam, kad attiecīgais lauksaimnieks ir aktivizējis maksājumtiesības par savā rīcībā esošajiem hektāriem, vai – dalībvalstīs, kuras piemēro šīs regulas 36. pantu, – kad ir deklarējis minētos atbalsttiesīgos hektārus.

4.   Maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, par hektāru aprēķina, 49. panta piemērošanas rezultātā iegūto summu dalot ar atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kas deklarēti saskaņā ar 33. panta 1. punktu, vai 36. panta 2. punktu, kas atrodas apgabalos, kuriem dalībvalsts ir nolēmusi piešķirt maksājumu saskaņā ar šā panta 2. punktu.

Pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, dalībvalstis var noteikt arī maksimālo hektāru skaitu saimniecībā, kam var piešķirt atbalstu saskaņā ar šo nodaļu.

5.   Dalībvalstis var piemērot maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, reģiona līmenī, ievērojot šajā punktā izklāstītos nosacījumus, ar noteikumu, ka tās noteikušas attiecīgos reģionus saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem un jo īpaši to dabas ierobežojumu raksturlielumiem, tostarp ņemot vērā ierobežojumu nopietnības pakāpi, un to agronomiskajiem apstākļiem.

Dalībvalstis 49. panta 1. punktā minēto valsts maksimālo apjomu sadala starp reģioniem saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem.

Maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, reģiona līmenī aprēķina, reģiona maksimālo apjomu, kas aprēķināts saskaņā ar šā punkta otro daļu, dalot ar atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kas deklarēti attiecīgajā reģionā saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai 36. panta 2. punktu un kas atrodas apgabalos, kuriem dalībvalsts ir nolēmusi piešķirt maksājumu saskaņā ar šā panta 2. punktu.

49. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu 34. pantā minēto maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam var nolemt izmantot līdz 5 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma. Tās jebkuru šādu lēmumu paziņo Komisijai līdz minētajai dienai. Dalībvalstis savu lēmumu var pārskatīt un grozīt līdz 2016. gada 1. augustam, un pārskatītais lēmums stājas spēkā 2017. gada 1. janvārī. Tās jebkuru šādu lēmumu paziņo Komisijai līdz 2016. gada 1. augustam.

2.   Pamatojoties uz valstij noteikto maksimālā apjoma procentuālo daļu, kas dalībvalstīm jāizmanto saskaņā ar 1. punktu, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katru gadu nosaka šā maksājuma apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi, kuros attiecīgos maksimālos apjomus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

5.   NODAĻA

Maksājums gados jaunajiem lauksaimniekiem

50. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Dalībvalstis piešķir ikgadēju maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem, kuri ir tiesīgi saņemt maksājumu saskaņā ar 1. nodaļā minēto pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu ("maksājums gados jaunajiem lauksaimniekiem").

2.   Šajā nodaļā "gados jauni lauksaimnieki" ir fiziskas personas:

3.   Dalībvalstis var noteikt objektīvus un nediskriminējošus papildu atbilstīguma kritērijus gados jaunajiem lauksaimniekiem, kuri piesakās uz maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem, saistībā ar atbilstīgām prasmju un/vai apmācības prasībām.

4.   Neskarot finanšu disciplīnu, maksājumu samazināšanu saskaņā ar 11. pantu, un lineāro samazinājumu piemērošanu saskaņā ar šīs regulas 7. pantu un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanu, maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem piešķir katru gadu pēc tam, kad lauksaimnieks ir aktivizējis maksājumtiesības vai – dalībvalstīs, kuras piemēro šīs regulas 36. pantu, – deklarējis atbalsttiesīgo hektāru skaitu.

5.   Maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem piešķir maksimāli uz pieciem gadiem. Minēto laikposmu samazina par to gadu skaitu, kas pagājuši no saimniecības izveidošanas, kas minēta 2. punkta a) apakšpunktā, līdz pirmajai pieteikuma maksājumam gados jaunam lauksaimniekam iesniegšanai.

6.   Dalībvalstis, kas nepiemēro 36. pantu, katru gadu aprēķina maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem summu, to maksājumtiesību skaitu, kuras lauksaimnieks aktivizējis saskaņā ar 32. panta 1. punktu, reizinot ar skaitli kas atbilst:

7.   Dalībvalstis, kas piemēro 36. pantu, maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem summu katru gadu aprēķina, skaitli, kurš atbilst 25 % no vienotā platībmaksājuma, kas aprēķināts saskaņā ar 36. pantu, reizinot ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks deklarējis saskaņā ar 36. panta 2. punktu.

8.   Atkāpjoties no 6. un 7. punkta, dalībvalstis maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem summu var aprēķināt katru gadu, skaitli, kas atbilst 25 % no valsts vidējā maksājuma par hektāru, reizinot ar to maksājumtiesību skaitu, kuras lauksaimnieks ir aktivizējis saskaņā ar 32. panta 1. punktu, vai ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kurus lauksaimnieks ir deklarējis saskaņā ar 36. panta 2. punktu.

Valsts vidējo maksājumu par hektāru aprēķina, 2019. kalendārajam gadam noteikto valsts maksimālo apjomu, kas noteikts II pielikumā, dalot ar to atbalsttiesīgo hektāru skaitu, kuri 2015. gadā ir deklarēti saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai 36. panta 2. punktu.

9.   Dalībvalstis nosaka vienu maksimālo limitu, ko piemēro to maksājumtiesību skaitam, kuras lauksaimnieks ir aktivizējis, vai to atbalsttiesīgo hektāru skaitam, kurus lauksaimnieks ir deklarējis. Minētais skaitlis nav mazāks par 25 un nav lielāks par 90. Piemērojot 6., 7. un 8. punktu, dalībvalstis ievēro minēto limitu.

10.   Tā vietā, lai piemērotu 6. līdz 9. punktu, dalībvalstis var lauksaimniekam piešķirt vienreizēju gada maksājumu, kura apjomu aprēķina, noteiktu hektāru skaitu reizinot ar skaitli, kas atbilst 25 % no valsts vidējā maksājuma par hektāru, kā noteikts saskaņā ar 8. punktu.

Noteikto hektāru skaitu, kas minēts šā punkta pirmajā daļā, aprēķina, to atbalsttiesīgo hektāru kopējo skaitu, kurus gados jaunie lauksaimnieki, kas 2015. gadā pieprasa maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem, ir deklarējuši saskaņā ar 33. panta 1. punktu vai 36 panta 2. punktu, dalot ar to gados jauno lauksaimnieku kopējo skaitu, kuri 2015. gadā pieprasa minēto maksājumu.

Dalībvalsts var jebkurā gadā pēc 2015. gada pārrēķināt hektāru noteikto skaitu, ja ir ievērojami mainījies to gados jauno lauksaimnieku skaits, kuri pieprasa maksājumu, vai ir ievērojami mainījies gados jauno lauksaimnieku saimniecību lielums, vai ir abi minētie gadījumi.

Vienreizējā gada maksājuma apjoms, ko lauksaimniekam var piešķirt, nepārsniedz viņam attiecīgajā gadā paredzēto pamata maksājuma kopējo summu pirms Regulas (ES) Nr. 1306/2013 63. panta piemērošanas.

11.   Lai garantētu saņēmēju tiesību aizsardzību un nepieļautu saņēmēju diskrimināciju, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, kuros paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem juridisku personu var uzskatīt par tiesīgu saņemt maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem.

51. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu maksājumu gados jaunajiem lauksaimniekiem, dalībvalstis izmanto procentuālo daļu, kas nepārsniedz 2 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma., Dalībvalstis līdz 2014. gada 1. augustam paziņo Komisijai aprēķināto procentuālo daļu, kas vajadzīga minētā maksājuma finansēšanai.

Dalībvalstis līdz katra gada 1. augustam var pārskatīt savu aplēsto procentuālo daļu, un tā stājas spēkā no nākamā gada. Tās paziņo Komisijai pārskatīto procentuālo daļu līdz 1. augustam iepriekšējā gadā, pirms pārskatītā procentuālā daļa tiks piemērota.

2.   Neskarot šā panta 1. punktā noteikto maksimālo apjomu 2 % apmērā, ja dalībvalstī pieprasītā maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem kopsumma konkrētā gadā pārsniedz maksimālo apjomu, kas noteikts atbilstīgi šā panta 4. punktam, un ja šis maksimālais apjoms ir mazāks nekā minētais maksimālais apjoms, dalībvalstis finansē starpību, attiecīgajā gadā piemērojot 30. panta 7. punkta pirmās daļas f) apakšpunktu vai piemērojot lineāru samazinājumu visiem maksājumiem, kas piešķirami visiem lauksaimniekiem saskaņā ar 32. pantu vai 36 panta 2. punktu, vai izmantojot abas iespējas.

3.   Ja dalībvalstī pieprasītā maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem kopējā summa konkrētā gadā pārsniedz maksimālo apjomu, kas noteikts atbilstīgi šā panta 4. punktam, un ja šis maksimālais apjoms sasniedz 2 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma, dalībvalstis piemēro lineāru samazinājumu summām, kas izmaksājamas, ievērojot 50. pantu, lai nodrošinātu atbilstību minētajam maksimālajam apjomam.

4.   Balstoties uz procentuālo daļu, ko dalībvalstis paziņojušas, ievērojot šā panta 1. punktu, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katru gadu nosaka maksājuma gados jaunajiem lauksaimniekiem atbilstīgo maksimālo apjomu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

IV   SADAĻA

SAISTĪTAIS ATBALSTS

1.   NODAĻA

Brīvprātīgs saistītais atbalsts

52. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Dalībvalstis lauksaimniekiem var piešķirt saistīto atbalstu saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem (šajā nodaļā - "saistītais atbalsts").

2.   Saistīto atbalstu var piešķirt šādām nozarēm un produktiem: labība, eļļas augu sēklas, proteīnaugi, pākšaugi, lini, kaņepes, rīsi, rieksti, cietes kartupeļi, piens un piena produkti, sēklas, aitas gaļa un kazas gaļa, liellopu un teļa gaļa, olīveļļa, zīdtārpiņi, sausā lopbarība, apiņi, cukurbietes, cukurniedres un cigoriņi, augļi un dārzeņi un īscirtmeta atvasāji.

3.   Saistīto atbalstu var piešķirt tikai tādām nozarēm vai tādiem dalībvalsts reģioniem, kuros konkrēti lauksaimniecības veidi vai konkrētas lauksaimniecības nozares, kas ir īpaši svarīgas ekonomisku, sociālu un/vai ar vidi saistītu iemeslu dēļ, saskaras ar zināmām grūtībām.

4.   Atkāpjoties no 3. punkta, saistīto atbalstu var piešķirt arī lauksaimniekiem,

5.   Saistīto atbalstu var piešķirt tikai tādā apmērā, cik tas nepieciešams, lai attiecīgajās nozarēs vai reģionos radītu stimulu saglabāt pašreizējo ražošanas apjomu.

6.   Saistīto atbalstu piešķir kā gada maksājumu, un tas nepārsniedz noteiktus kvantitatīvus limitus un balstās uz noteiktām platībām un ražu vai noteiktu dzīvnieku skaitu.

7.   Juridiskas personas vai fizisku vai juridisku personu grupas gadījumā dalībvalstis 6. punktā minētos limitus var piemērot minēto juridisko personu vai grupu locekļiem, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka atsevišķu locekļu tiesības un pienākumi ir salīdzināmi ar tiesībām un pienākumiem, kas noteikti individuāliem lauksaimniekiem, kuriem ir saimniecības vadītāja statuss, jo īpaši saistībā ar viņu ekonomisko, sociālo un nodokļa maksātāja statusu, – ar noteikumu, ka viņi ir palīdzējuši stiprināt attiecīgo juridisko personu vai grupu lauksaimniecības struktūras.

8.   Saistītais atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šo pantu, ir saderīgs ar citiem Savienības pasākumiem un politiku.

9.   Lai nodrošinātu Savienības līdzekļu efektīvu un mērķtiecīgu izlietojumu un lai izvairītos no dubultas finansēšanas saskaņā ar citiem līdzīgiem atbalsta instrumentiem, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, paredzot:

53. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu saistīto atbalstu, dalībvalstis var līdz tā gada 1. augustam, kas ir pirms šāda atbalsta pirmā īstenošanas gada, nolemt izmantot līdz 8 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var nolemt izmantot līdz 13 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma ar noteikumu, ka:

3.   Valsts gada maksimālā apjoma procentuālo daļu, kas minēta 1. un 2 punktā, var palielināt maksimāli par diviem procentpunktiem tām dalībvalstīm, kuras nolemj izmantot vismaz 2 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma, lai atbalstītu proteīnaugu audzēšanu saskaņā ar šo nodaļu.

4.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, dalībvalstis, kuras vismaz vienu gadu laikposmā no 2010. līdz 2014. gadam iedalīja kopumā vairāk nekā 10 % no summas, kas pieejama to tiešo maksājumu piešķiršanai, kuri paredzēti Regulas (EK) Nr. 73/2009 III sadaļā, IV sadaļā, izņemot tās 1. nodaļas 6. iedaļu un V sadaļā, lai finansētu:

5.   Atkāpjoties no 1. līdz 4. punktā izklāstītajām procentuālajām daļām, dalībvalstis var izvēlēties saistīta atbalsta finansēšanai izmantot līdz EUR 3 miljoniem gadā.

6.   Dalībvalstis līdz 2016. gada 1. augustam var pārskatīt savu lēmumu, kas pieņemts atbilstīgi 1. līdz 4. punktam, un nolemt no 2017. gada:

7.   Pamatojoties uz lēmumu, ko katra dalībvalsts, ievērojot šā panta 1. līdz 6. punktu pieņēmusi, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem katru gadu nosaka atbilstīgos saistīta atbalsta maksimālos apjomus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

54. pants

Paziņošana

1.   Šīs regulas 53. pantā minētos lēmumus dalībvalstis paziņo Komisijai līdz minētajā pantā norādītajiem datumiem. Izņemot 53. panta 6. punkta c) apakšpunktā minētā lēmuma gadījumā, paziņojumā ietver informāciju par mērķa reģioniem, izvēlētajiem lauksaimniecības veidiem vai nozarēm un piešķiramā atbalsta līmeni.

2.   Šīs regulas 53. panta 2. un 4. punktā vai attiecīgā gadījumā 53. panta 6. punkta a) apakšpunktā minētajos lēmumos ietver sīku aprakstu par konkrēto situāciju mērķa reģionā un par lauksaimniecības veidu specifiku vai īpašām lauksaimniecības nozarēm, pamatojot, kāpēc 53. panta 1. punktā minētā procentuālā daļa nav pietiekama, lai pārvarētu 53. panta 3. punktā minētās grūtības, un ir vajadzīga atbalsta līmeņa palielināšana.

55. pants

Komisijas atzinums

1.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, nepiemērojot 71. panta 2. vai 3. punktā minēto procedūru, ar kuriem apstiprina 53. panta 4. punktā vai attiecīgā gadījumā 53. panta 6. punkta a) apakšpunktā minēto lēmumu, ja tiek pierādīta viena no šādām attiecīgā nozares vai reģiona vajadzībām:

2.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz noteikumus par šā panta 1. punktā minēto lēmumu novērtēšanas un apstiprināšanas procedūru. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   NODAĻA

Kultūratkarīgais maksājums par kokvilnu

56. pants

Darbības joma

Saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem piešķir atbalstu lauksaimniekiem, kas audzē kokvilnu ar KN kodu 5201 00 (turpmāk "kultūratkarīgais maksājums par kokvilnu").

57. pants

Atbilstība

1.   Kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu piešķir par atbalsttiesīgas kokvilnas platības hektāru. Platība ir atbalsttiesīga tikai tad, ja tā atrodas lauksaimniecības zemē, ko dalībvalsts atļāvusi izmantot kokvilnas audzēšanai, tai jābūt apsētai ar šķirnēm, ko atļāvusi dalībvalsts, un faktiski novāktai normālos audzēšanas apstākļos.

Kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu piešķir par labas, stabilas un tirdzniecības prasībām atbilstīgas kvalitātes kokvilnu.

2.   Dalībvalstis atļauj izmantot 1. punktā minēto zemi un šķirnes saskaņā ar noteikumiem un nosacījumiem, kas jāpieņem atbilstīgi 3. punktam.

3.   Lai nodrošinātu kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu efektīvu pārvaldību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu par noteikumiem un nosacījumiem, ar kādiem piešķir atļauju attiecībā uz zemi un šķirnēm kultūratkarīgā maksājuma par kokvilnu saņemšanai.

4.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, paredzot noteikumus par atļauju piešķiršanas procedūru attiecībā uz zemi un šķirnēm kultūratkarīgā maksājuma par kokvilnu saņemšanai, kā arī ar šo atļauju saistītajiem paziņojumiem ražotājiem. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

58. pants

Pamatplatības, fiksētā ražība un atsauces summas

1.   Tiek noteiktas šādas valsts pamatplatības:

2.   Tiek noteikta šāda fiksētā ražība atsauces laikposmā:

3.   Kultūratkarīgā maksājuma summu par atbalsttiesīgas platības hektāru aprēķina, 2. punktā minēto ražību reizinot ar šādām atsauces summām:

4.   Ja konkrētā dalībvalstī un konkrētā gadā atbalsttiesīgā kokvilnas platība pārsniedz 1. punktā noteikto pamatplatību, 3. punktā paredzēto summu šai dalībvalstij samazina proporcionāli pārsniegtajai pamatplatībai.

5.   Lai varētu kļūt iespējams pieteikties kultūratkarīgajam maksājumam par kokvilnu, Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 70. pantu pieņemt deleģētos aktus attiecībā uz minētā maksājuma piešķiršanas nosacījumiem, prasībām, lai varētu pretendēt uz atbalstu, un agronomijas praksi.

6.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, paredzot noteikumus 4. punktā noteiktā samazinājuma aprēķināšanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

59. pants

Apstiprinātas starpnozaru organizācijas

1.   Šajā nodaļā "apstiprināta starpnozaru organizācija" ir juridiska persona, ko veido kokvilnas ražotāji un vismaz viens kokvilnas attīrīšanas uzņēmums un kas veic, piemēram, šādas darbības:

2.   Dalībvalsts, kurā attīrīšanas uzņēmumi veic uzņēmējdarbību, apstiprina starpnozaru organizācijas, kas atbilst saskaņā ar 3. punktu noteiktajiem kritērijiem.

3.   Lai nodrošinātu kultūratkarīgā maksājuma par kokvilnu efektīvu piemērošanu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, paredzot:

60. pants

Maksājuma piešķiršana

1.   Kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu lauksaimniekiem piešķir par atbalsttiesīgu hektāru saskaņā ar 58. pantu.

2.   To lauksaimnieku gadījumā, kas ir apstiprinātas starpnozaru organizācijas dalībnieki, 58. panta 1. punktā noteiktās pamatplatības robežās piešķirto kultūratkarīgo maksājumu par kokvilnu par atbalsttiesīgu hektāru palielina par EUR 2.

V   SADAĻA

MAZO LAUKSAIMNIEKU ATBALSTA SHĒMA

61. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Dalībvalstis var izveidot shēmu mazajiem lauksaimniekiem saskaņā ar šajā sadaļā paredzētajiem nosacījumiem ("mazo lauksaimnieku atbalsta shēma").

Lauksaimnieki, kuru rīcībā 2015. gadā ir īpašumā esošas vai nomātas maksājumtiesības vai – dalībvalstīs, kuras piemēro 36. pantu, – kuri pretendē uz vienotā platībmaksājuma shēmu un kuri ievēro prasību minimumu, kas noteikts 10. panta 1. punktā, var pieteikties dalībai mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā.

2.   Maksājumi saskaņā ar mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu aizstāj maksājumus, kas piešķirami saskaņā ar III un IV sadaļu.

Pirmo daļu nepiemēro, ja dalībvalsts izvēlas 63. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā izklāstīto maksājuma metodi Tādā gadījumā maksājums ir atkarīgs no attiecīgajiem nosacījumiem, kas izklāstīti III un IV sadaļā, neskarot šā panta 3. punktu.

3.   Lauksaimnieki, kas ir mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas dalībnieki, ir atbrīvoti no prasības ievērot III sadaļas 3. nodaļā norādītās lauksaimniecības prakses.

4.   Nekādas šajā sadaļā paredzētas priekšrocības nepiešķir tiem lauksaimniekiem, par kuriem ir noskaidrots, ka pēc 2011. gada 18. oktobra viņi mākslīgi radījuši apstākļus, lai gūtu priekšrocības no mazo lauksaimnieku atbalsta shēmas.

62. pants

Dalība

1.   Lauksaimnieki, kuri vēlas piedalīties mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, iesniedz pieteikumu līdz dienai, kas jānosaka dalībvalstīm, bet ne vēlāk kā līdz 2015. gada 15. oktobrim. Tomēr dalībvalstu noteiktā diena nedrīkst būt pirms pēdējās dienas, kad iesniedzami pieteikumi saskaņā ar pamata maksājumu shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu.

Lauksaimnieki, kuri līdz dalībvalsts noteiktajai dienai nav iesnieguši pieteikumu dalībai mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā vai kuri pēc minētās dienas nolemj no tās izstāties, vai kuri ir izvēlēti atbalsta saņemšanai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 19. panta 1. punkta c) apakšpunktu, vairs nav tiesīgi piedalīties minētajā shēmā.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var paredzēt, ka tie lauksaimnieki, kuru tiešo maksājumu summa atbilstīgi III un IV sadaļai ir mazāka nekā dalībvalsts saskaņā ar 63. pantu noteiktā maksimālā summa, ir automātiski jāiekļauj mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, ja vien viņi apzināti neizstājas no tās līdz dalībvalsts noteiktai dienai saskaņā ar 1. punktu, vai kādā no turpmākiem gadiem. Tās dalībvalstis, kuras izmanto šo iespēju, savlaicīgi informē attiecīgos lauksaimniekus par viņu tiesībām izstāties no minētās shēmas.

3.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka aplēsto 63. pantā minētā maksājuma summu dara zināmu lauksaimniekiem savlaicīgi, pirms minētās dalībvalsts noteiktās pieteikuma iesniegšanas vai atteikšanās dienas.

63. pants

Maksājuma summa

1.   Dalībvalstis nosaka gada maksājuma summu katram lauksaimniekam, kas piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, vienā no šādiem līmeņiem:

Pirmās daļas a) vai b) apakšpunktā minētā summa nav mazākas par EUR 500 un nav lielākas par EUR 1 250.

Ja pirmās daļas a) un b) apakšpunkta piemērošanas rezultātā iegūtā summa ir mazāka par EUR 500 vai lielāka par EUR 1 250, šo summu noapaļo attiecīgi uz augšu vai uz leju līdz minētajai minimālajai vai maksimālajai summai.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalsts var pieņemt lēmumu lauksaimniekiem, kas piedalās, piešķirt:

Summa, kas minēta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā, nepārsniedz minētās dalībvalsts noteikto summu, kas ir starp EUR 500 un EUR 1 250.

Ja pirmās daļas a) un b) apakšpunkta piemērošanas rezultātā maksājuma summa iznāk mazāka nekā EUR 500, attiecīgā dalībvalsts var nolemt šo summu noapaļot līdz EUR 500.

3.   Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, Horvātija, Kipra, Slovēnija un Malta minētajos punktos minēto summu var noteikt mazāku par EUR 500, tomēr ne mazāku par EUR 200 vai – Maltas gadījumā – ne mazāku par EUR 50.

64. pants

Īpaši nosacījumi

1.   Kamēr lauksaimnieks piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, viņš:

2.   Maksājumtiesības, ko 2015. gadā atbilstīgi 32. un 33. pantam aktivizējis lauksaimnieks, kurš piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, uzskata par aktivizētām tiesībām tikmēr, kamēr lauksaimnieks piedalās minētajā shēmā.

Īpašumā esošās vai nomātās maksājumtiesības, kas ir lauksaimnieka rīcībā laikā, kamēr tas piedalās minētajā shēmā, neuzskata par neizmantotām maksājumtiesībām, kuras jāieskaita atpakaļ valsts rezervē vai reģionālajās rezervēs saskaņā ar 31. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

Dalībvalstīs, kuras piemēro 36. pantu, atbalsttiesīgos hektārus, kurus 2015. gadā saskaņā ar 36. panta 2. punktu deklarējis lauksaimnieks, kas piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, uzskata par deklarētiem uz laiku, kamēr lauksaimnieks piedalās minētajā shēmā.

3.   Atkāpjoties no 34. panta, maksājumtiesības, kas ir lauksaimniekiem, kuri piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, nav nododamas, izņemot mantošanas vai paredzamas mantošanas gadījumā.

Lauksaimniekiem, kuri mantošanas vai paredzamas mantošanas ceļā saņem maksājumtiesības no lauksaimnieka, kurš piedalās mazo lauksaimnieku atbalsta shēmā, ir tiesības piedalīties minētajā shēmā, ja vien viņi atbilst prasībām, lai saņemtu atbalstu no pamata maksājuma shēmas, un manto visas maksājumtiesības, kas bija tā lauksaimnieka rīcībā, no kura viņi saņem maksājumtiesības.

4.   Ja dalībvalsts izvēlas maksājuma metodi, kas izklāstīta 63. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, nepiemērojot 63. panta 2. punkta trešo daļu, šā panta 1. un 2. punktu, kā arī 3. punkta pirmo daļu nepiemēro.

5.   Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, kuros paredz nosacījumus dalībai shēmā, ja ir mainījies shēmas dalībnieka lauksaimnieka stāvoklis.

65. pants

Finanšu noteikumi

1.   Lai finansētu šajā sadaļā minēto maksājumu, dalībvalstis no attiecīgajiem maksājumiem pieejamajām kopsummām atskaita summas, ko mazie lauksaimnieki būtu tiesīgi saņemt:

Dalībvalstīs, kas ir izvēlējušās maksājuma summu aprēķināt saskaņā ar 63. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, ja minēto summu kopsumma atsevišķam lauksaimniekam pārsniedz maksimālo summu, ko tās noteikušas, katru summu proporcionāli samazina.

2.   Starpību starp visu to maksājumu summu, kas pienākas saskaņā ar mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu, un kopsummu, kas finansēta saskaņā ar pirmo daļu, finansē vienā vai vairākos no šādiem veidiem:

3.   Izņemot gadījumus, kad dalībvalstis ir izvēlējušās gada maksājuma summu noteikt saskaņā ar 63. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, elementi, pamatojoties uz kuriem nosaka šā panta 1. punktā minētās summas, nemainās visu laiku, kamēr lauksaimnieks piedalās mazo lauksaimnieku shēmā.

4.   Ja to maksājumu kopējā summa, kas pienākas saskaņā ar mazo lauksaimnieku atbalsta shēmu, pārsniedz 10 % no II pielikumā noteiktā valsts gada maksimālā apjoma, dalībvalstis piemēro lineāru samazinājumu summām, kas maksājamas saskaņā ar šo sadaļu, lai ievērotu minēto procentuālo daļu, ja vien tās nenosaka maksājuma summu saskaņā ar 63. panta 2. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, nepiemērojot 63. panta 2. punkta trešo daļu.

Tāds pats izņēmums attiecas uz dalībvalstīm, kuras maksājuma apjomu ir noteikušas saskaņā ar 63. panta 2. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, nepiemērojot 63. panta 2. punkta trešo daļu, un kurām noteiktais valsts maksimālais apjoms 2019. kalendārajam gadam, kas noteikts II pielikumā, ir lielāks nekā 2015. gadā, un kuras piemēro 25. panta 1. punktā vai 36 panta 2. punktā noteikto aprēķināšanas metodi.

VI   SADAĻA

KOKVILNAS NOZARES PĀRSTRUKTURĒŠANAS VALSTS PROGRAMMAS

66. pants

Gada budžeta izmantošana pārstrukturēšanas programmām

1.   Dalībvalstīm, kuras piemērojušas Regulas (EK) Nr. 637/2008 4. panta 1. punkta pirmo daļu, attiecīgo gada budžetu, kas pieejams saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punktu, no 2014. gada 1. janvāra pārvieto, un tas veido Savienības papildu līdzekļus lauku attīstības programmas pasākumiem, kurus finansē saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013.

2.   Dalībvalstīm, kuras piemērojušas Regulas (EK) Nr. 637/2008 4. panta 1. punkta otro daļu, attiecīgo gada budžetu, kas pieejams saskaņā ar minētās regulas 5. panta 1. punktu, no 2017. gada 1. janvāra iekļauj valsts maksimālajos apjomos, kas noteikti šīs regulas II pielikumā.

VII   SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

1.   NODAĻA

Paziņojumi un ārkārtas situācijas

67. pants

Paziņošanas prasības

1.   Lai nodrošinātu šajā regulā izklāstīto noteikumu pareizu piemērošanu, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, lai noteiktu vajadzīgos pasākumus, kas saistīti ar dalībvalstu sniedzamajiem paziņojumiem Komisijai šīs regulas piemērošanas mērķiem, vai lai veiktu tiešo maksājumu pārbaudi, kontroli, uzraudzību, novērtēšanu un revīziju un lai nodrošinātu atbilstību ar Padomes lēmumu noslēgtos starptautiskos nolīgumos izklāstītām prasībām, tostarp minētajos nolīgumos paredzētām paziņošanas prasībām. Šādi rīkojoties, Komisija ņem vērā vajadzību pēc datiem un potenciālo datu avotu sinerģiju.

Iegūto informāciju attiecīgā gadījumā var nosūtīt vai darīt pieejamu starptautiskām organizācijām un trešo valstu kompetentajām iestādēm un var darīt pieejamu atklātībai, ja tiek aizsargāti personas dati un ievērotas uzņēmumu likumīgās intereses aizsargāt savus komercnoslēpumus.

2.   Lai 1. punktā minētos paziņojumus veiktu ātri, efektīvi, precīzi un izmaksu ziņā efektīvi, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu, lai noteiktu papildu noteikumus par:

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar kuriem paredz:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

68. pants

Personas datu apstrāde un aizsardzība

1.   Dalībvalstis un Komisija vāc personas datus 67. panta 1. punktā izklāstītajos nolūkos. Tās neapstrādā šos datus veidā, kas neatbilst minētajiem nolūkiem.

2.   Ja personas datus apstrādā 67. panta 1. punktā minētajos uzraudzības un novērtēšanas nolūkos, šos datus padara anonīmus un apstrādā tikai apkopotā veidā.

3.   Personas datus apstrādā saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001. Konkrēti, šos datus neuzglabā veidā, kas ļauj identificēt datu subjektus ilgāk, nekā nepieciešams nolūkos, kuros tie iegūti vai kuros tie tiek turpmāk apstrādāti, ņemot vērā minimālos uzglabāšanas laikposmus, kuri paredzēti piemērojamos valstu un Savienības tiesību aktos.

4.   Dalībvalstis informē datu subjektus par to, ka valsts un Savienības struktūras var apstrādāt viņu personas datus saskaņā ar 1. punktu un ka šajā sakarā datu subjektiem ir tiesības, kas izklāstītas attiecīgi Direktīvā 95/46/EK un Regulā (EK) Nr. 45/2001.

5.   Uz šo pantu attiecas Regulas (ES) Nr. 1306/2013 111. līdz 114. pants.

69. pants

Pasākumi īpašu problēmu risināšanai

1.   Lai atrisinātu konkrētas problēmas, Komisija pieņem īstenošanas aktus, kas ārkārtas gadījumos ir vajadzīgi un pamatoti. Šādos īstenošanas aktos var izdarīt atkāpes no šīs regulas noteikumiem tādā apjomā un tādam laikposmam, kādā tas noteikti vajadzīgs. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 71. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Ja tas nepieciešams pienācīgi pamatotos steidzamos gadījumos un lai risinātu šādas konkrētas problēmas, vienlaikus nodrošinot tiešo maksājumu sistēmas nepārtrauktu darbību, Komisija pieņem tūlītēji piemērojamus īstenošanas aktus saskaņā ar 71. panta 3. punktā minēto procedūru.

3.   Pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar 1. vai 2. punktu, paliek spēkā ne ilgāk kā divpadsmit mēnešus. Ja pēc šā laikposma minētajos punktos izklāstītās konkrētās problēmas joprojām nav novērstas, Komisija, lai rastu pastāvīgu risinājumu, var iesniegt atbilstīgu tiesību akta priekšlikumu.

4.   Par visiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. vai 2. punktu, Komisija divu darbadienu laikā pēc to pieņemšanas informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

2.   NODAĻA

Pilnvaru deleģēšana un īstenošanas noteikumi

70. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 2. pantā, 4. panta 3. punktā, 6. panta 3. punktā, 7. panta 3. punktā, 8. panta 3. punktā, 9. panta 5. punktā, 20. panta 6. punktā, 35. pantā, 36. panta 6. punktā, 39. panta 3. punktā, 43. panta 12. punktā, 44. panta 5. un 6. punktā, 46. panta 9. punktā, 50. panta 11. punktā, 52. panta 9. punktā, 57. panta 3. punktā, 58. panta 5. punktā, 59. panta 3. punktā, 64. panta 5. punktā, 67. panta 1. un 2. punktā un 73. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz septiņu gadu laikposmu no 2014. gada 1. janvāra. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms septiņu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai padome jebkurā laikā var atsaukt 2. pantā, 4. panta 3. punktā, 6. panta 3. punktā, 7. panta 3. punktā, 8. panta 3. punktā, 9. panta 5. punktā, 20. panta 6. punktā, 35. pantā, 36. panta 6. punktā, 39. panta 3. punktā, 43. panta 12. punktā, 44. panta 5. un 6. punktā, 46. panta 9. punktā, 50. panta 11. punktā, 52. panta 9. punktā, 57. panta 3. punktā, 58. panta 5. punktā, 59. panta 3. punktā, 64. panta 5. punktā, 67. panta 1. un 2. punktā un 73. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 2. pantu, 4. panta 3. punktā, 6. panta 3. punktā, 7. panta 3. punktā, 8. panta 3. punktā, 9. panta 5. punktā, 20. panta 6. punktā, 35. pantā, 36. panta 6. punktā, 39. panta 3. punktā, 43. panta 12. punktā, 44. panta 5. un 6. punktā, 46. panta 9. punktā, 50. panta 11. punktā, 52. panta 9. punktā, 57. panta 3. punktā, 58. panta 5. punktā, 59. panta 3. punktā, 64. panta 5. punktā, 67. panta 1. un 2. punktā un 73. pantā pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

71. pants

Komiteju procedūra

1.   Komisijai palīdz komiteja, kuru sauc "Tiešo maksājumu komiteja". Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Attiecībā uz aktiem, kas minēti 24. panta 11. punktā, 31. panta 2. punktā un 67. panta 3. punktā, ja Komiteja atzinumu nesniedz, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

3.   NODAĻA

Pārejas un nobeiguma noteikumi

72. pants

Atcelšana

1.   Regula (EK) Nr. 637/2008 tiek atcelta no 2014. gada 1. janvāra.

Tomēr to turpina piemērot līdz 2017. gada 31. decembrim attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir izmantojušas minētās regulas 4. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju.

2.   Regulu (EK) Nr. 73/2009 atceļ.

Neskarot 3. punktu, atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu vai Regulu (ES) Nr. 1306/2013, un tās lasa saskaņā ar šīs regulas XI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

3.   Šajā regulā ietvertās atsauces uz Regulu (EK) Nr. 73/2009 un Regulu (EK) Nr. 1782/2003 uzskata par atsaucēm, kas izdarītas uz minētajām regulām, kādas tās bija spēkā pirms atcelšanas.

73. pants

Pārejas noteikumi

Lai nodrošinātu netraucētu pāreju no Regulā (EK) Nr. 73/2009 noteiktās kārtības uz šajā regulā noteikto kārtību, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 70. pantu attiecībā uz vajadzīgajiem pasākumiem, lai aizsargātu jebkādas lauksaimnieku iegūtās tiesības un tiesisko paļāvību.

74. pants

Stāšanās spēkā un piemērošana

Šī regula stājas spēkā tās publicēšanas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

Tomēr 8. pantu, 9. panta 6. punktu, 11. panta 6. punktu, 14. pantu,16. pantu, 21. panta 2. un 3. punktu, 22. panta 2. punktu, 23. panta 1. punkta pirmo daļu, 23. panta 6. punktu, 24. panta 10. punktu, 29. pantu, 36. panta 1. punkta pirmo daļu, 41. panta 1. punktu, 43. panta 2. punktu, 45. panta 2. punkta ceturto daļu, 46. panta 2. un 8. punktu,495. panta 1. punktu, 51. panta 1. punktu, 53. pantu, 54. pantu, 66. panta 1. punktu, 67.pantu, 70. pantu un 72. panta 1. punktu piemēro no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(1)  2012. gada 8. marta atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV C 191, 29.6.2012., 116. lpp. un OV C 44, 15.2.2013., 159. lpp.

(3)  OV C 225, 27.7.2012., 174. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta 2013. gada 20. novembra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta).

(5)  Padomes Regula (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 31.1.2009., 16. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību, un ar ko atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 (Sk. šā Oficiālā Vēstneša 549. lpp).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 228/2013 (2013. gada 13. marts), ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 247/2006 (OV L 78, 20.3.2013., 23. lpp.).

(8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 229/2013 (2013. gada 13. marts), ar ko nosaka īpašus pasākumus lauksaimniecībā par labu Egejas jūras nelielajām salām un atceļ Padomes Regulu Nr. 1405/2006 (OV L 78, 20.3.2013., 41. lpp.).

(9)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(10)  Padomes Regula (EK) Nr. 1782/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem un groza regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK), Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp.).

(11)  Padomes Regula (EK) Nr 1698/2005 2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp.).

(12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (Sk. šā Oficiālā Vēstneša 487. lpp).

(13)  Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992, 7. lpp.).

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.).

(15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

(16)  Padomes Regula (EK) Nr. 834/2007 (2007. gada 28. jūnijs) par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91 atcelšanu (OV L 189, 20.7.2007., 1. lpp.).

(17)  Padomes Regula (EK) Nr. 637/2008 (2008. gada 23. jūnijs), ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un ievieš kokvilnas nozares pārstrukturēšanas valsts programmas (OV L 178, 5.7.2008., 1. lpp.).

(18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(19)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(20)  OV C 35, 9.2.2012., 1. lpp.

(21)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un ar ko atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1601/96, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (Sk. šā Oficiālā Vēstneša 671. lpp).

(22)  Komisijas Regula (EK) Nr. 1122/2009 (2009. gada 30. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu (OV L 316, 2.12.2009., 65./112. lpp.).