(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2012. gada 8. novembrī, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2) (“paziņojums par procedūras sākšanu”), informēja par antisubsidēšanas procedūras sākšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR jeb attiecīgā valsts) ražoto kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu Savienībā.

(2)

Antisubsidēšanas procedūra tika sākta pēc tam, kad ES uzņēmums ProSun (“sūdzības iesniedzējs”) 2012. gada 26. septembrī iesniedza sūdzību to ražotāju vārdā, kas ražo vairāk nekā 25 % no kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu kopējā ražošanas apjoma Savienībā. Sūdzībā bija prima facie pierādījumi par minētā ražojuma subsidēšanu un no tās izrietošu būtisku kaitējumu, un tie tika uzskatīti par pietiekami pamatotiem, lai sāktu procedūru.

(3)

Pirms procedūras sākšanas un saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 597/2009, 10. panta 7. punktu Komisija paziņoja ĶTR valdībai (“ĶV”), ka ir saņēmusi ar dokumentiem pamatotu sūdzību, kurā apgalvots, ka ĶTR ražoto kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu subsidētais imports rada būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. ĶV tika aicināta apspriesties, lai noskaidrotu situāciju attiecībā uz sūdzības saturu un panāktu abpusēju vienošanos par risinājumu. ĶV pieņēma apspriešanās piedāvājumu, un pēc tam notika apspriešanās. Apspriešanās laikā netika panākta abpusēja vienošanās par risinājumu. Tomēr ĶV piezīmes par to, ka sūdzībā minētās shēmas nav kompensējamas, tika pienācīgi ņemtas vērā. Pēc apspriešanās ĶV iesniedza attiecīgus dokumentus.

(4)

Komisija 2012. gada 6. septembrī, publicējot paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (3), informēja par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz ĶTR ražoto kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importu Savienībā.

(5)

Komisija 2013. gada 6. jūnijā, pieņemot Komisijas Regulu (ES) Nr. 513/2013 (4), noteica pagaidu antidempinga maksājumu ĶTR izcelsmes vai no ĶTR nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) importam (“antidempinga pagaidu regula”).

(6)

Kaitējuma analīze, kas veikta pašreizējā antisubsidēšanas un paralēlajā antidempinga izmeklēšanā, bija pamatota ar to pašu Savienības ražošanas nozares, reprezentatīvo Savienības ražotāju un izmeklēšanas perioda definīciju un tajā, ja vien nav norādīts citādi, tika pieņemti identiski secinājumi. Tas tika atzīts par pareizu, lai varētu iekļaut kaitējuma analīzi un abās izmeklēšanās nodrošināt saskaņotus konstatējumus. Tāpēc piezīmes par kaitējuma aspektiem, kas izteiktas kādā no minētajām procedūrām, tika ņemtas vērā abās procedūrās.

(7)

Pēc sūdzības iesniedzēja lūguma, kas pamatots ar nepieciešamajiem pierādījumiem, Komisija 2013. gada 1. martā pieņēma Komisijas Regulu (ES) Nr. 182/2013 (5), ar ko nosaka, ka no 2013. gada 6. marta jāreģistrē Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu un plāksnīšu) imports.

(8)

Dažas ieinteresētās personas apgalvoja, ka lēmums par importa reģistrāciju ir nepamatots, jo nav izpildīti nosacījumi, kas paredzēti pamatregulas 24. panta 5. punktā. Tomēr šie apgalvojumi nebija argumentēti un nebija pamatoti ar faktiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums reģistrēt importu, Komisijai bija pietiekami daudz prima facie pierādījumu – jo īpaši par absolūto importa rādītāju un tirgus daļas krasu palielināšanos –, kas pamatoja nepieciešamību reģistrēt importu. Tāpēc minētie apgalvojumi tika noraidīti.

(9)

Par procedūras sākšanu sūdzību iesniedzējus, citus zināmos Savienības ražotājus, zināmos ražotājus eksportētājus ĶTR, ĶTR iestādes un zināmos importētājus. Ieinteresētajām personām tika dota iespēja paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajā termiņā rakstiski darīt zināmu savu viedokli un pieprasīt uzklausīšanu.

(10)

Ņemot vērā acīmredzami lielo ražotāju eksportētāju skaitu, Savienības ražotāji un nesaistītie importētāji, visi zināmie ražotāji eksportētāji un ar tiem nesaistītie importētāji tika aicināti pieteikties Komisijā, un iesniegt, kā paredzēts paziņojumā par procedūras sākšanu, pamatinformāciju par savu darbību saistībā ar attiecīgo ražojumu izmeklēšanas periodā, kā noteikts 38. apsvērumā. Šī informācija tika pieprasīta saskaņā ar pamatregulas 27. pantu, lai Komisija varētu nolemt, vai ir jāveic atlase, un vajadzības gadījumā izveidotu izlasi. Notika apspriešanās arī ar ĶTR iestādēm.

(11)

Sākumā prasīto informāciju iesniedza 121 Ķīnas ražotājs eksportētājs/ražotāju eksportētāju grupa, kas piekrita iekļaušanai izlasē. Uzņēmumi, kuri sadarbojās, eksportēja vairāk nekā 80 % no kopējā Ķīnas eksporta apjoma. Pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no ražotājiem eksportētājiem, un saskaņā ar pamatregulas 27. pantu Komisija sākotnēji piedāvāja izlasē iekļaut septiņus ražotājus eksportētājus/ražotāju eksportētāju grupas.

(12)

Septiņu uzņēmumu grupu izlasē bija trīs eksportētāji, kas sadarbojās, ar lielāko moduļu eksporta apjomu, divi eksportētāji, kas sadarbojās, ar lielāko elementu eksporta apjomu un divi eksportētāji, kas sadarbojās, ar lielāko plāksnīšu eksporta apjomu. Šo septiņu ražotāju eksportētāju grupu izlase bija pamats, lai noteiktu šo grupu subsidēšanas līmeni, kā arī visu to ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās, subsidēšanas līmeni, kuri nebija iekļauti izlasē saskaņā ar pamatregulas 15. panta 2. punktu un 15. panta 3. punktu. Kā skaidrots 46. apsvērumā, izmeklēšanas noslēguma posmā Komisija izslēdza plāksnītes no ražojuma klāsta. Vairāki uzņēmumi tika atlasīti iekļaušanai izlasē, jo tiem bija vislielākais plāksnīšu eksporta apjoms. Tomēr, ņemot vērā to, ka Komisija jau bija veikusi izmeklēšanu attiecībā uz šiem uzņēmumiem un pārbaudījusi to iesniegtos datus, kā arī to, ka visiem šiem uzņēmumiem bija būtiski moduļu un/vai elementu eksporta apjomi, netika atzīts par nepieciešamu mainīt izlasi.

(13)

Bija plānots, ka izlasē tiks iekļauti astoņi ražotāji eksportētāji uzņēmumi/grupas. Tas ir tāpēc, ka, lai gan sākotnēji tika ziņots, ka saistīti ir arī uzņēmumi Jinko Solar Co. Ltd. un Renesola Jiangsu Ltd., vēlāk noskaidrojās, ka tie nav saistīti.

(14)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka tā ir izveidojusi Savienības ražotāju pagaidu izlasi. Visi zināmie Savienības ražotāji un zināmās ražotāju apvienības tika informētas par Savienības ražotāju pagaidu izlases izveidi. Šajā pagaidu izlasē bija deviņi Savienības ražotāji, kas pārstāvēja aptuveni 215 Savienības ražotājus, par kuriem pirms izmeklēšanas sākšanas bija zināms, ka tie ražo līdzīgo ražojumu, un tos atlasīja, pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo ražošanas apjomu, ņemot vērā pārdošanas apjomus un atrašanās vietu, ko noteiktajā termiņā pamatoti varēja izmeklēt. Tika nodrošināts, lai šī izlase aptvertu gan vertikāli integrētus, gan neintegrētus Savienības ražotājus. Ieinteresētās personas tika arī aicinātas darīt zināmu savu viedokli par pagaidu izlasi.

(15)

Vairākas ieinteresētās personas izteica šādus iebildumus par Savienības ražotāju pagaidu izlasi.

(16)

Par personu iebildumiem tika sniegtas šādas atbildes. Pretpasākumu riska dēļ Savienības ražotāji pieprasīja, lai to nosaukumi būtu konfidenciāli. Patiesībā patiešām pastāvēja draudi, ka tiks kaitēts Savienības ražotāju uzņēmējdarbībai gan Savienībā, gan ārpus tās. Komisija uzskatīja, ka minētās prasības ir pietiekami pamatotas, lai tās izpildītu. Ja tiktu izpausta individuālu izlasē iekļautu Savienības ražotāju atrašanās vieta vai ražošanas un pārdošanas apjoma īpatsvars, tad varētu viegli noskaidrot attiecīgā ražotāja identitāti, un šajā sakarā izteiktās prasības bija jānoraida.

(17)

Komisija nav “sajaukusi” atbalsta noteikšanu izmeklēšanas sākšanai, Savienības ražošanas nozares noteikšanu un pagaidu izlases veidošanu, jo šie posmi joprojām bija neatkarīgi cits no cita un lēmumi par tiem tika pieņemti atsevišķi. Netika pierādīts, ciktāl to ražošanas un pārdošanas datu izmantošana, kurus iesniedza Savienības ražotāji saistībā ar izmeklēšanas sākšanai piešķirtā atbalsta izvērtēšanu, ir ietekmējuši izlases reprezentativitāti. Sākot izmeklēšanu, Savienības ražošanas nozare patiešām bija definēta provizoriski. Lai provizoriski noteiktu Savienības ražošanas kopējo apjomu izmeklēšanas periodā, kas definēts 38. apsvērumā, tika izmantota visa pieejamā informācija par Savienības ražotājiem, tostarp sūdzībā ietvertā informācija, dati, kas savākti no Savienības ražotājiem un citām personām pirms izmeklēšanas sākšanas.

(18)

Veidojot izlasi, tika ņemti vērā visi Savienības ražotāji, kas atbildēja uz jautājumiem par atbalstu izmeklēšanas sākšanai, neatkarīgi no tā, vai tie atbalstīja izmeklēšanu, iebilda pret to vai vispār neizteica viedokli par to. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(19)

Veidojot pagaidu izlasi, tika izskatīts jautājums par divkāršo vai trīskāršo uzskaiti. Noskaidrojās, ka, izslēdzot vertikāli integrēto Savienības ražotāju elementu ražošanas un pārdošanas apjomus, netiktu ņemta vērā brīvajā tirgū pārdoto elementu ražošanas daļa. Tāpēc tika uzskatīts, ka elementu pārdošanas apjomu izslēgšana no kopējā ražošanas apjoma nenodrošinātu reprezentatīvāku izlasi. Turklāt izlases reprezentativitāte tika noteikta, pamatojoties ne tikai uz ražošanas apjomu, bet arī uz ģeogrāfisko izkliedi un vertikāli integrēto un neintegrēto ražotāju līdzsvarotu pārstāvību. Ražošanas apjoma relatīvā reprezentativitāte tika aprēķināta katra līdzīgā ražojuma veida līmenī. Līdz ar to tika uzskatīts, ka pagaidu izlases veidošanas metode ir pamatota, un tāpēc izlase tiek uzskatīta par reprezentatīvu attiecībā uz izmeklējamā Savienības attiecīgā ražojuma ražošanas nozari kopumā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts. Attiecībā uz datu ticamību jānorāda, ka izlase tika veidota, pamatojoties uz informāciju, kas bija pieejama izlases veidošanas laikā, kā paredzēts pamatregulas 27. pantā. Attiecībā uz to datu ticamību, kas izmantoti, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu, jānorāda, ka izmeklēšanā netika konstatēti pierādījumi, ka pirms izmeklēšanas sākšanas savāktie dati ir būtiski nepilnīgi. Tāpēc var pamatoti pieņemt, ka pamats, kas izmantots provizoriskās izlases veidošanai, ir pietiekami ticams. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(20)

Attiecībā aptuveni uz 150 papildu Savienības ražotāju sarakstu jānorāda, ka šī informācija tika iesniegta ilgi pēc termiņa, kas noteikts ieinteresētajām personām piezīmju iesniegšanai par pagaidu izlasi un Savienības ražotājiem, lai tie pieteiktos un prasītu iekļaušanu izlasē. Turklāt aptuveni 30 no sarakstā iekļautajiem Savienības ražotājiem faktiski bija zināmi Komisijai izlases veidošanas laikā. Turklāt, veidojot izlasi, tika ņemti vērā visi Savienības ražotāji, kas pieteicās pēc paziņojuma par procedūras sākšanu publicēšanas. Līdz ar to izlases reprezentativitāte nav ietekmēta. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(21)

Pēc piezīmju saņemšanas izlases sastāvs tika pārskatīts, jo bija norādes, ka viens no atlasītajiem uzņēmumiem nebūtu bijis spējīgs pilnīgi sadarboties. Lai saglabātu izlases reprezentativitātes līmeni, tika atlasīts vēl viens Savienības ražotājs. Tādējādi pārskatītajā izlasē bija iekļauti desmit uzņēmumi, kas atlasīti, pamatojoties uz vislielāko reprezentatīvo apjomu par katru ražošanas līmeni, ņemot vērā pārdošanas apjomu Savienības tirgū un ģeogrāfisko atrašanās vietu, ko var pienācīgi izmeklēt pieejamā termiņā. Turklāt pēc plāksnīšu izslēgšanas no attiecīgā ražojuma definīcijas un tādējādi – no šīs izmeklēšanas jomas (skat. 42.–46. un 349. apsvērumu), izlasē palika astoņi uzņēmumi. Tādējādi mainītājā Savienības ražotāju izlasē, izsakot procentos no kopējā Savienības ražošanas apjoma, bija iekļauti no 18 % līdz 21 % moduļu ražotāju un no 17 % līdz 24 % elementu ražotāju, un tajā bija pārstāvēti vertikāli integrēti un neintegrēti ražotāji. Ņemot vērā, ka precīzas procentuālās daļas norādīšana ļautu aprēķināt minētā papildu Savienības ražotāja ražošanas apjomu un tādējādi arī noskaidrot tā identitāti, šādas precīzas procentuālās daļas nevarēja izpaust.

(22)

Savienības ražotāji, kas saistībā ar šo antisubsidēšanas procedūru iesniedza Komisijai izlases veidošanai nepieciešamo informāciju, darīja to vienlaikus ar Savienības ražotājiem, kas iesniedza prasīto informāciju paralēli notiekošā antidempinga izmeklēšanā. Turklāt visi Savienības ražotāji, kas antidempinga izmeklēšanā iekļauti galīgajā izlasē, prasīto informāciju bija iesnieguši pašreizējai antisubsidēšanas izmeklēšanai, un tas ļāva Komisijai izveidot izlasi. Tāpēc tika uzskatīts par pareizu, ka Savienības ražotāju galīgās izlases abās procedūrās bija identiskas.

(23)

ĶV atkārtoti apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēju un atlasīto Savienības ražotāju nosaukumu konfidencialitāte nav pamatota. Kā jau norādīts pagaidu regulas 9. apsvērumā, pretpasākumu riska dēļ Savienības ražotāji pieprasīja, lai to nosaukumi būtu konfidenciāli. Komisija uzskatīja, ka minētās prasības ir pietiekami pamatotas, lai tās izpildītu. Informāciju, kas Komisijai iesniegta, lai pamatotu pretpasākumu risku, nevar izpaust trešajām personām, jo šāda izpaušana būtu pretrunā konfidencialitātes lūgumam. Turklāt gadījumā, kurā, kā paziņoja ĶV, Savienības ražotājs atkārtoti izvērtēja savu nostāju un atklāja savu identitāti, iesniedzot prasību Tiesā pret pagaidu regulu, vairs nav pamata izpaust informāciju, pamatojoties uz iemesliem, uz kuriem balstoties tika nodrošināta anonimitāte, jo identitāte jau ir atklāta.

(24)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palāta (CCCME) atkārtoti pauda iebildumus par Savienības ražotāju pagaidu izlases veidošanas metodi. Tā jo īpaši apgalvoja, ka iestādes nav ņēmušas vērā 120 ražotājus. Komisija jau ir aplūkojusi šo jautājumu pagaidu regulas 9. apsvērumā. Turklāt iestādes pārbaudīja minētajā sarakstā norādīto uzņēmumu darbību. Izrādījās, ka sarakstā iekļauti galvenokārt iekārtu uzstādītāji, izplatītāji, saistītie importētāji un ražotāji eksportētāji Ķīnā, Taivānā un Indijā. Tādēļ ar to nevar pierādīt, ka iestādes nav ņēmušas vērā ievērojamu skaitu Savienības ražotāju. Turklāt CCCME nav apstrīdējusi kopējo ražošanas apjomu Savienībā, sniedzot alternatīvus datus, un nav iesniegusi pierādījumus par to, ka izlases reprezentativitāte ir ietekmēta, jo neviens no iespējamajiem Savienības papildu ražotājiem netiktu iekļauts izlasē, ja saraksts būtu zināms Komisijai.

(25)

No aptuveni 250 sūdzības iesniedzēja norādītajiem nesaistītajiem importētājiem, ar kuriem Komisija sazinājās, 20 personas atbildēja uz jautājumiem atlases veidlapā, kas bija pievienota paziņojumam par procedūras sākšanu, – 12 attiecībā uz moduļiem un viena attiecībā uz elementiem. Turklāt septiņas citas personas pieteicās, taču paziņoja, ka attiecīgo ražojumu neimportē un nepārdod tālāk. Izlase tika izveidota saskaņā ar pamatregulas 27. pantu, lai aptvertu lielāko reprezentatīvo importa apjomu, ko noteiktajā termiņā varētu pamatoti izmeklēt. Pamatojoties uz to, izveidota nesaistītu importētāju izlase, kur bija divi moduļu importētāji un viens elementu importētājs, kuri pārstāvēja aptuveni 2 %–5 % no kopējā importa apjoma no attiecīgās valsts. Tomēr, kad tika saņemtas atbildes uz anketas jautājumiem, kļuva skaidrs, ka vienam no šiem trim importētājiem pamatdarbība faktiski ir saules enerģijas iekārtu uzstādīšana, nevis attiecīgā ražojuma tirdzniecība. Attiecībā uz otra importētāja darbību tiek norādīts, ka tas bija moduļu importētājs, nevis elementu importētājs. Tomēr šajā atbildē uz anketas jautājumiem sniegtās informācijas kvalitāte nebija pietiekama, lai to varētu iekļaut nesaistīto importētāju analīzē. Izmeklēšanā tika atklāts arī tas, ka lielākā daļa attiecīgā ražojuma importa apjoma tika ievesta Savienības tirgū ar tādu uzņēmumu starpniecību, kas saistīti ar ražotājiem eksportētājiem ĶTR, vai arī ar iekārtu uzstādītāju vai projektu izstrādātāju starpniecību.

(26)

Pēc pagaidu antidempinga pasākumu noteikšanas paralēlajā antidempinga izmeklēšanā Komisija vērsās pie citiem importētājiem, kas jau bija sadarbojušies ar izmeklēšanu sākšanas posmā, sniedzot pamatinformāciju par savu darbību saistībā ar izmeklējamo ražojumu izmeklēšanas periodā, kā norādīts paziņojumā par procedūras sākšanu. Mērķis bija noteikt, vai var palielināt nesaistīto importētāju izlases lielumu. Seši uzņēmumi, kas atbilda nesaistītu importētāju kritērijiem un tirgoja attiecīgo ražojumu (t. i., pirka un pārdeva to tālāk), pieteicās un izteica vēlmi sadarboties turpmākajā izmeklēšanas gaitā. No šiem sešiem pieci iesniedza atbildi termiņā. No piecām saņemtajām atbildēm tikai trīs bija pietiekami pilnīgas, un tās varēja jēgpilni novērtēt. Pamatojoties uz to, nesaistīto importētāju izlase tika palielināta, un tajā bija četri moduļu importētāji, kas pārstāvēja aptuveni 2 %–5 % kopējā importa apjoma no attiecīgās valsts. Ņemot vērā nesaistīto importētāju struktūru, proti, tie lielākoties bija mazie un vidējie uzņēmumi, nebija iespējams izveidot izlasi, kas pārstāvētu lielu daļu, jo institūcijām bija pieejami ierobežoti resursi.

(27)

Komisija izsūtīja anketas ĶTR pārstāvjiem (tostarp specifiskas anketas Ķīnas Attīstības bankai, Ķīnas Eksporta un importa bankai, Ķīnas Bankai, Šanhajas Bankai, Sinosure, citām attiecīgām finanšu iestādēm un valstij piederošiem polisilīcija, stikla un alumīnija ražotājiem, kuri izmeklēšanas periodā šīs izejvielas piegādāja attiecīgai nozarei), astoņiem izlasē iekļautiem ražotājiem eksportētājiem ĶTR, citiem ražotājiem eksportētājiem ĶTR, kas to pieprasīja, kā arī izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, izlasē iekļautajiem nesaistītajiem importētājiem, augšupējiem un lejupējiem ekonomikas dalībniekiem un to apvienībām, kas pieteicās paziņojumā par procedūras sākšanu noteiktajā termiņā. Komisija sazinājās arī ar apvienību, kas pārstāv patērētājus.

(28)

Atbildes tika saņemtas no ĶV, visiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem un viņu saistītajiem uzņēmumiem ĶTR, pieciem ražotājiem eksportētājiem, kas pieprasīja individuālu pārbaudi, visiem izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem, visiem izlasē iekļautajiem nesaistītajiem Savienības importētājiem, 21 augšupējam un lejupējam ekonomikas dalībniekam un trim viņu apvienībām.

(29)

Komisija pieprasīja un pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu, lai konstatētu subsidēšanu, tās radīto kaitējumu un Savienības intereses. Pārbaudes apmeklējumi tika veikti tālāk minēto valsts iestāžu un finanšu iestāžu, izlasē iekļauto uzņēmumu, viena nesaistītā importētāja, divu augšupējo un četru lejupējo ekonomikas dalībnieku, apvienību un neatkarīga konsultanta telpās:

(30)

Ieinteresēto personu sniegtās piezīmes tika izskatītas un attiecīgā gadījumā ņemtas vērā.

(31)

Apvienība saules enerģijai par pieņemamu cenu (AFASE), kas pārstāv importētājus un augšupējos un lejupējos ekonomikas dalībniekus, apšaubīja juridisko pamatu apmeklējumam, kas tika veikts Europressedienst telpās, apgalvojot, ka šajā izmeklēšanā neatkarīgais konsultants nav ieinteresētā persona pamatregulas 26. panta izpratnē. Tomēr secinājumi, ja iespējams, būtu jāpamato ar ticamiem un pārbaudāmiem datiem. Europressedienst saskaņā ar līgumu sniedza informāciju par makroekonomiskiem rādītājiem. Komisija, ievērojot labas pārvaldības principu, Europressedienst telpās veica pārbaudi uz vietas, lai pārbaudītu to datu ticamību un pareizību, ar kuriem Komisija pamatoja savus konstatējumus.

(32)

ĶV apgalvoja, ka ir pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību saistībā ar piekļuvi izmeklēšanas dokumentiem, kur ieinteresētās personas varēja pārbaudīt informāciju, jo i) nekonfidenciālajos dokumentos netika sniegta informācija, un tam nebija norādīts “pamatots iemesls” un netika sniegti pietiekami detalizēti kopsavilkumi, kā arī netika, izņēmuma kārtā, norādīts iemesls tam, ka nav sniegti nekonfidenciāli kopsavilkumi, ii) netika sniegta Savienības ražotāja sniegto visu anketas atbilžu nekonfidenciālā versija un iii) laiks, kas bija nepieciešams, lai ieinteresētajām pusēm darītu pieejamas Savienības ražotāju sniegto anketas atbilžu nekonfidenciālās versijas, bija pārmērīgi ilgs.

(33)

i) Attiecībā uz apgalvojumu, ka publiski pieejamajos dokumentos nebija norādīta informācija, ieinteresētā persona neprecizēja, uz kādu informāciju tas attiecas. ii) Apgalvojums, ka netika darīta pieejama visu anketas atbilžu nekonfidenciālā versija, nav patiess. iii) Attiecībā uz kavēšanos darīt pieejamas atlasīto Savienības ražotāju anketu nekonfidenciālās atbildes, attiecīgajai personai tika paskaidrots, ka anketas tika pievienotas nekonfidenciālajiem dokumentiem tikai pēc tam, kad tika pārbaudīts, vai tās ir pilnīgas un vai kopsavilkumi ir pamatoti. Lai nodrošinātu Savienības ražotāju tiesības uz anonimitāti, bija arī jāpārliecinās, ka anketu nekonfidenciālajās versijās patiešām netiek atklāta attiecīgā Savienības ražotāja identitāte. Tādēļ dažos gadījumos personai, kas iesniegusi nekonfidenciālās versijas, bija tās attiecīgi jāizlabo, pirms tās varēja darīt pieejamas citām ieinteresētajām personām.

(34)

Jebkurā gadījumā tiek uzskatīts, ka tas nekādā veidā neietekmēja ieinteresēto personu tiesības uz aizstāvību. Komisija visām ieinteresētajām personām ir devusi iespēju atbildēt uz izmeklēšanas dokumentos iekļauto informāciju tādā termiņā, lai viņu piezīmes, ja tās ir pamatotas, varētu ņemt vērā pirms izmeklēšanā tika izdarīti secinājumi. Ieinteresētajai personai bija iespēja iesniegt piezīmes par atlasīto Savienības ražotāju anketām arī pēc informācijas pagaidu un pēc galīgās izpaušanas. Tādēļ pat neraugoties uz to, ka informācijas izpaušana un ieinteresēto personu piekļuve izmeklēšanas dokumentiem balstās uz dažādām tiesību normām, būtu jānorāda, ka ieinteresētajām personām bija plašas iespējas sniegt piezīmes par visu informāciju, ko darīja pieejamu kāda no izmeklēšanā iesaistītajām personām. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(35)

Visas ieinteresētās personas tika informētas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt kompensācijas maksājumu noteikšanu tādu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importam, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā vai kurus nosūta no Ķīnas Tautas Republikas (“informācijas galīgā izpaušana”). Visām personām bija noteikts termiņš, kurā tās varēja sniegt piezīmes par informācijas galīgo izpaušanu.

(36)

Ieinteresēto personu sniegtās piezīmes tika izskatītas un attiecīgā gadījumā ņemtas vērā.

(37)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas Komisija saņēma grozītu saistību priekšlikumu, ko uzņemas ražotāji eksportētāji kopā ar Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palātu un kas attiecas arī uz paralēlu antidempinga izmeklēšanu. Ar Komisijas Īstenošanas ēmumu 2013/707/ES (2013. gada 4. decembris), ar ko apstiprina tādu saistību pieņemšanu, kuras piedāvātas saistībā ar antidempinga un antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no Ķīnas Tautas Republikas nosūtītu kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu galīgo pasākumu piemērošanas periodā (6) Komisija apstiprināja, ka piekrīt minētajām saistībām.

(38)

Subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laika posmu no 2011. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 30. jūnijam (“izmeklēšanas periods” jeb “IP”). To tendenču pārbaudes, kas ir būtiskas kaitējuma noteikšanai, aptvēra laika posmu no 2009. gada 1. janvāra līdz IP beigām (“attiecīgais periods”).

(39)

Attiecīgais ražojums procedūras sākšanas posmā tika definēts šādi: ĶTR izcelsmes vai no ĶTR nosūtīti kristāliskā silīcija FE moduļi vai paneļi un tāda veida elementi un plāksnītes, ko izmanto kristāliskos silīcija FE moduļos vai paneļos. Elementu un plāksnīšu biezums nepārsniedz 400 mikrometrus. Uz šo ražojumu pašlaik attiecas KN kodi: ex 3818 00 10 , ex 8501 31 00 , ex 8501 32 00 , ex 8501 33 00 , ex 8501 34 00 , ex 8501 61 20 , ex 8501 61 80 , ex 8501 62 00 , ex 8501 63 00 , ex 8501 64 00 un ex 8541 40 90 .

(40)

No attiecīgā ražojuma definīcijas ir izslēgti šādi ražojuma veidi:

(41)

Izmeklēšanā tika atklāts, ka attiecīgajam ražojumam un ražojumam, ko Savienības ražošanas nozare ražo un pārdod Savienībā, ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības un pamata galīgais izmantojums. Tāpēc minētie ražojumi ir uzskatāmi par līdzīgiem ražojumiem pamatregulas 2. panta c) punkta izpratnē.

(42)

Ieinteresētās personas apgalvoja, ka plāksnītes būtu jāizslēdz no ražojuma klāsta, jo to fizikālās, ķīmiskās un tehniskās pamatīpašības neatbilst attiecīgajām elementu un moduļu īpašībām. Papildus argumentiem, kas tika izvirzīti pirms antidempinga pagaidu regulas publicēšanas, šajā ziņā tika izvirzīti vēl divi argumenti.

(43)

Pirmkārt, ieinteresētās personas apgalvoja, ka plāksnītes var izmantot ne vien elementu ražošanai, bet arī citiem nolūkiem, proti, integrālo shēmu un citu mikroierīču ražošanai. Šajā ziņā tiek norādīts, ka ne visas plāksnītes ir iekļautas ražojuma klāstā, uz ko attiecas izmeklēšana, proti, izmeklēšana attiecas uz “plāksnītēm, ko izmanto kristāliskā silīcija FE moduļos vai paneļos” un šo plāksnīšu “biezums nepārsniedz 400 mikrometrus”. Lai gan plāksnītes noteikti izmanto arī citur, izmeklēšana nekad nav veikta attiecībā uz plāksnītēm, ko izmanto citu ražojumu, piemēram, integrālo shēmu, ražošanai. Turklāt neviens ražotājs, importētājs vai lietotājs, kas iesaistīts šo citu veidu plāksnīšu tirgū, neapgalvoja, ka šādas plāksnītes būtu jāreģistrē vai tām būtu jāpiemēro pagaidu antidempinga maksājumi. Tāpēc tika secināts, ka minēto citu veidu plāksnītes nav šīs izmeklēšanas ražojuma klāstā. Vienlaikus tas liecina, ka plāksnītēm ne vienmēr ir tāds pats galīgais izmantojums kā elementiem un moduļiem.

(44)

Otrkārt, tika apgalvots, ka neapstrādātām plāksnītēm nav nevienas no būtiskajām elektriskajām īpašībām, kuras saules enerģijas elementus un moduļus nošķir no citiem ražojumiem. Proti, plāksnītes nespēj ģenerēt elektroenerģiju no saules gaismas, kas ir kristālisko fotoelektrisko elementu un moduļu pamatfunkcija.

(45)

Izmeklēšanā tika atklāts, ka tiešām tikai pēc tam, kad plāksnīte tiek pārveidota par elementu, iespējams ģenerēt elektroenerģiju no saules gaismas. Pārveidošanu nodrošina elementi, kas absorbē gaismu un ar kristāliska silīcija starpniecību pārvērš to elektroenerģijā. Elementiem ir p-n pāreja, ar ko uzkrāt un novadīt elementā ģenerēto elektroenerģiju. Montējot moduļus, elementi tiek salodēti ar plakaniem vadiem vai metāla lentēm, izveidojot elementu virknes. Virknes tiek laminētas starp plāksnēm. Lielākoties augšpusē izmanto stiklu, bet apakšā polimēra pamatnes plāksnes. Parasti izveido rāmjus, lai montāžu varētu veikt uz vietas (piemēram, uz jumtiem). Modulim var būt vai nebūt invertors.

(46)

Atšķirīgo fizikālo un tehnisko pamatīpašību dēļ (cita starpā izmeklēšanā tika noteikts, ka tā ir spēja ģenerēt elektroenerģiju no saules gaismas) tika nolemts plāksnītes izslēgt no attiecīgā ražojuma definīcijas un tādējādi – no šīs izmeklēšanas jomas.

(47)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka izmeklēšanu nevar attiecināt uz diviem ražojumiem ar atšķirīgām fizikālajām, ķīmiskajām un tehniskajām īpašībām un ka tāpēc attiecībā uz moduļiem, elementiem un plāksnītēm būtu jāveic atsevišķas izmeklēšanas. Tās arī apgalvoja, ka nav skaidrs, vai izmeklēšana attiecas uz vienu vienotu ražojumu vai diviem atsevišķiem ražojumiem, tāpēc tām neesot iespējams pilnībā aizstāvēt savas intereses.

(48)

Elementu un moduļu ražošana ir viens vienots ražošanas process, bet atšķiras ražošanas posmi. Elementi ietekmē gatavā ražojuma (t. i., moduļu) īpašības. Izmeklēšanā tika pierādīts, ka elementu ražošana ir tieši paredzēta vienīgi moduļu izgatavošanai; moduļiem un elementiem ir vienādas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības (kas ir atkarīgas no izmantotā izejmateriāla) un vienāds pamata galīgais izmantojums, proti, tos pārdod iebūvēšanai saules FE sistēmās. Moduļu jauda ir tieši saistīta ar elementu jaudu.

(49)

Paziņojumā par procedūras sākšanu ir skaidri teikts, ka izmeklējamais ražojums ir moduļi un elementi. Tāpēc ieinteresētās personas, pamatojoties uz definēto attiecīgo ražojumu, varēja pilnībā aizstāvēt savas intereses. Pamatojoties uz to, šie argumenti tika noraidīti.

(50)

Tika arī apgalvots, ka moduļus un elementus nevar uzskatīt par vienotu ražojumu, jo tiem ir vairāki atšķirīgi astoņu ciparu KN kodi, sešu ciparu apakšpozīcija un četru ciparu HS pozīcija. Šajā ziņā tiek norādīts, ka gan elementus, gan moduļus var deklarēt ar muitas pozīciju 8541 40 90, bet muitas pozīcijas 8501 apakšpozīcijas paredzētas elektroenerģijas ģeneratoriem vispār, nevis konkrēti tikai saules enerģijas ražojumiem. Pamatojoties uz to, šis arguments tika noraidīts.

(51)

Vairākas personas apgalvoja, ka elementu pārveidošanas procesā radītā pievienotā vērtība veido lielāko daļu no moduļa vērtības un tāpēc elementi jāuzskata par atsevišķu ražojumu.

(52)

Izmeklēšanā tika atklāts, ka elementu ražošana ir ražošanas procesa tehnoloģiski vissarežģītākā daļa. Tomēr tajā tika arī atklāts, ka minētie divi apstrādes posmi ir savstarpēji saistīti un ka pievienotā vērtība nav koncentrēta konkrētā ražošanas procesa posmā, bet ir sadalīta visā ražošanas procesā. Pamatojoties uz to, šis apgalvojums tika noraidīts.

(53)

Dažas ieinteresētās personas apgalvoja, ka moduļiem un elementiem ir atsevišķi tirgi un tāpēc minētie ražojumi būt jāuzskata par atšķirīgiem ražojumiem – to pierādot arī fakts, ka daudzi ražotāji nav vertikāli integrēti.

(54)

Moduļus un elementus nevar uzskatīt par atsevišķiem ražojumiem, kuru cenu svārstības ir atkarīgas tikai no tirgus faktoriem. Faktiski to cenas ir cieši savstarpēji saistītas, un tās ietekmē polisilīcija cena. Līdzīgi, kā paskaidrots 49. apsvērumā, attiecīgais ražojums tiek ražots vienotā ražošanas procesā, kam ir dažādi posmi. Tas, ka daži ražotāji nav vertikāli integrēti, ir tikai darījumu lēmumu un apjomradītu ietaupījumu dēļ un nemaina šo secinājumu. Pamatojoties uz to, šis arguments tika noraidīts.

(55)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka moduļi un elementi jāuzskata par atšķirīgiem ražojumiem, ņemot vērā to, ka tiem ir atšķirīgs galīgais izmantojums un ka tie nav savstarpēji aizstājami.

(56)

Kā norādīts iepriekš, izmeklēšanā tika atklāts, ka elementu un moduļu ražošanas process ir vienots ražošanas process un ka tāpēc jautājums par vienota ražošanas procesa dažādu posmu savstarpējo aizstājamību nav aktuāls. Turklāt moduļiem un elementiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, proti, saules gaismas pārveidošana elektroenerģijā, tāpēc tos nevar izmantot citiem mērķiem.

(57)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka moduļiem un elementiem nav vieni un tie paši izplatīšanas kanāli, tādēļ tie nebūtu uzskatāmi par vienu vienotu ražojumu. Izmeklēšana tika atklāts, ka moduļus un elementus var izplatīt pa dažādiem vai līdzīgiem izplatīšanas kanāliem. Tomēr galvenie kritēriji vienota ražojuma definēšanā ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības un galīgais izmantojums. Tāpēc, ņemot vērā 47.–49. apsvērumu, tika secināts, ka atšķirīgi izplatīšanas kanāli nav uzskatāmi par noteicošu faktoru. Tāpēc šis arguments būtu jānoraida.

(58)

Tika apgalvots, ka moduļi un elementi būtiski atšķiras patērētāju priekšstatu līmenī un tādēļ tie nav uzskatāmi par vienu vienotu ražojumu.

(59)

Līdzīgi kā norādīts iepriekš, galvenie kritēriji vienota ražojuma definēšanā ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības un galīgais izmantojums. Tāpēc, ņemot vērā 47.–49. apsvērumu, tiek secināts, ka atšķirīga patērētāju uztvere nav uzskatāma par noteicošu faktoru. Tāpēc šis arguments būtu jānoraida.

(60)

Ieinteresētās personas atkārtoti apgalvoja, ka elementi un moduļi nav vienots ražojums, un tādēļ tie jāizvērtē atsevišķi. Tomēr, pretēji plāksnītēm, elementiem un moduļiem ir viena un tā pati pamatīpašība, t. i., spēja ģenerēt elektroenerģiju no saules gaismas. Tāpēc šie argumenti tika noraidīti.

(61)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas viens eksportētājs apgalvoja, ka elementi paši par sevi nevar ražot elektroenerģiju. Tika apgalvots, ka tiem ir jābūt integrētiem moduļos, lai ražotu elektroenerģiju. Tomēr katrs elements pats par sevi var no saules gaismas ģenerēt elektroenerģiju, kuras jauda parasti ir aptuveni 4W. Lai gan šī jauda var nebūt pietiekama vairākumam lietojumu, kam nepieciešams samontēt daudzus elementus moduļos, tas nenozīmē, ka elements pats par sevi nevar ģenerēt elektroenerģiju.

(62)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas viens eksportētājs arī apgalvoja, ka elementi ir ne tikai cits moduļu veids, bet gan pilnīgi atšķirīgs ražojums. Elements patiešām ir moduļa galvenā sastāvdaļa. Elements kā galvenā sastāvdaļa noteikti nav “pilnīgi atšķirīgs ražojums”, jo moduļiem un elementiem ir vienas un tās pašas pamatīpašības, proti, tie ģenerē elektroenerģiju no saules gaismas, kā norādīts 60. apsvērumā iepriekš.

(63)

Tā pati persona turklāt apgalvoja, ka atšķirība starp elementiem un moduļiem tika ņemta vērā, veicot Savienības ražotāju un Ķīnas eksportētāju izlasi. Tādēļ moduļiem un elementiem būtu jānosaka atšķirīgas maksājumu likmes. Šajā ziņā tiek apstiprināts, ka atšķirība starp moduļiem un elementiem patiešām tika ņemta vērā, atlasot Savienības ražotājus un Ķīnas eksportētājus, kā norādīts antidempinga pagaidu regulas 10. un 14. apsvērumā. Tomēr tas tika darīts vienīgi tādēļ, lai nodrošinātu, ka izlase ir reprezentatīva, un tas nenozīmē, ka elementi un moduļi nebūtu jāuzskata par vienotu attiecīgo ražojumu vai ka elementiem un moduļiem būtu jānosaka atsevišķas maksājumu likmes. Patiešām, lai nodrošinātu, ka izlase ir reprezentatīva attiecībā uz visiem ražojumu veidiem, veicot atlasi, bija svarīgi nošķirt elementus un moduļus. Turklāt, ņemot vērā, ka bija zināma nenoteiktība par to, vai elementi un moduļi būtu jāuzskata par vienu ražojumu vai arī par diviem atsevišķiem ražojumiem, bija nepieciešams nodrošināt reprezentativitāti attiecībā uz abiem iespējamajiem variantiem.

(64)

Ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka tas, ka saistības ietver dažādas minimālās importa cenas un apjomus attiecībā uz elementiem un moduļiem, iespējams, apstiprina, ka moduļi un elementi ir atsevišķi ražojumi, par kuriem nepieciešams veikt atsevišķu izmeklēšanu. Tomēr atšķirīgās minimālās importa cenas ir liecina tikai par to, ka elementi un moduļi ir dažādas ražojumu veidu grupas, ko pārdod par atšķirīgām cenām. Tādēļ ir nepieciešams noteikt atšķirīgas cenas, lai minimālās importa cenas būtu jēgpilnas.

(65)

Arī fakts, ka elementi un moduļi ir atsevišķas produktu veidu grupas, pats par sevi nav nozīmīgs attiecīgā ražojuma definēšanai. Attiecīgā ražojuma definēšanai ir būtiski, ka ražojumiem ir vienas un tās pašas pamatīpašības un galīgais izmantojums, kā tas ir moduļu un elementu gadījumā, kā norādīts attiecīgi 46. un 71. apsvērumā.

(66)

ĶV apgalvoja, ka novērtējumā par to, vai elementi un moduļi ir vienots attiecīgais ražojums, netika ņemti vērā vairāki kritēriji, ko Apelācijas institūcija noteica lietā EC – Asbestos (7). Minētie kritēriji ir izmantoti “līdzīgā ražojuma”, bet ne attiecīgā ražojuma definēšanā. Citiem vārdiem, minētie kritēriji ir jāizmanto, lai definētu līdzīgo ražojumu, piemēram, līdzīgo ražojumu, ko ražo Savienības ražošanas nozare un ko vēlāk salīdzina ar attiecīgo ražojumu, ko eksportē Ķīnas ražotāji eksportētāji. Tādēļ minētie kritēriji nav piemēroti attiecīgā ražojuma definēšanai. Jebkurā gadījumā iestādes norāda, ka, piemērojot lietā EC – Asbestos izmantotos kritērijus attiecīgā ražojuma definēšanai šajā lietā, nebūtu panākts citāds rezultāts. Pirmais un otrais kritērijs (īpašības, raksturs un kvalitāte, respektīvi, galīgais izmantojums) atbilst iepriekšējos apsvērumos minētajiem kritērijiem par fizikālajām, ķīmiskajām un tehniskajām īpašībām un galīgajam izmantojumam. Trešais kritērijs (patērētāju gaume un paradumi) šajā lietā nav patiesi lietderīgs, jo elementi ir moduļu galvenā sastāvdaļa; attiecībā uz ceturto kritēriju –tarifu klasifikācija – tiek norādīts, ka gan elementus, gan moduļus var deklarēt muitas pozīcijā 8541 40 90, bet muitas pozīcijas 8501 apakšpozīcijas paredzētas elektroenerģijas ģeneratoriem vispār, nevis konkrēti tikai saules enerģijas ražojumiem.

(67)

Citas ieinteresētās personas apgalvoja, ka Tiesas iepriekšējās lietās (8) izstrādāto kritēriju objektīva piemērošana liek secināt, ka moduļi un elementi ir atšķirīgi ražojumi. Šajā ziņā tiek norādīts, ka Tiesa tikai norādīja vairākus kritērijus, ko var ņemt vērā, tomēr nav pienākums izmantot visus kritērijus visās lietās, jo ne visi no tiem var būt atbilstoši. Minētie kritēriji ir novērtēti antidempinga pagaidu regulas 27.–39. apsvērumā, un tika konstatēts, ka vairāki kritēriji šajā lietā nav atbilstoši. LietāBrosmann novērtējums par to, vai pie “attiecīgā ražojuma” pieskaitāmi dažādu apavu veidi, arī tika veikts, pamatojoties tikai uz trim kritērijiem, kuri tika atzīti par atbilstošiem. Tā kā ieinteresētās personas nesniedza pamatojumu par to, kādēļ kritēriju objektīva piemērošana liek secināt, ka moduļi un elementi ir atsevišķi ražojumi, šo argumentu nevar pieņemt.

(68)

Turklāt jāatgādina, ka elementiem un moduļiem ir viens un tas pats galvenais galīgais izmantojums, proti, tos pārdod iebūvēšanai saules FE sistēmās. Moduļu jauda ir tieši saistīta ar elementu jaudu, kā norādīts antidempinga pagaidu regulas 28. apsvērumā.

(69)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka, ņemot vērā, ka no ražojuma klāsta ir izslēgtas plāksnītes, un būtiskās apstrādes dēļ, kas jāveic, lai no elementiem izgatavotu moduļus, apgalvojums, ka elementiem un moduļiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, arī ir atspēkots. Tiek arī apgalvots, ka novērtējums par to, vai moduļiem un elementiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, balstās uz pieņēmumu, ka plāksnītēm, moduļiem un elementiem ir viens un tas pats ražošanas process.

(70)

Pirmkārt, secinājums, ka novērtējums par to, vai moduļiem un elementiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, balstās uz ražošanas procesu, ir kļūdains. Lai gan abi apgalvojumi patiešām ir ietverti antidempinga pagaidu regulas vienā apsvērumā, proti, 36. apsvērumā, tas nenozīmē, ka šis viens secinājums balstās uz otru pieņēmumu. Vārds “turklāt”, kas atdala divus apgalvojumus, skaidri norāda, ka otrais apgalvojums nav balstīts uz pirmo. Turklāt abi apgalvojumi attiecas uz atsevišķiem jautājumiem saistībā ar virsrakstu “Galīgais izmantojums un savstarpējā aizstājamība”. Pirmais apgalvojums par ražošanas procesu attiecas uz savstarpējo aizstājamību, bet otrais apgalvojums – uz galīgo izmantojumu. Tādēļ pamatā esošais pieņēmums, ka novērtējums par to, ka moduļiem un elementiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, balstās uz pieņēmumu, ka plāksnītēm, moduļiem un elementiem ir viens un tas pats ražošanas process, neatbilst patiesībai.

(71)

Attiecībā uz elementu un moduļu faktisko galīgo izmantojumu ieinteresētās personas neapstrīd, ka moduļus un elementus pārdod iebūvēšanai saules FE sistēmās. Tādēļ secinājums, ka moduļiem un elementiem ir viens un tas pats galīgais izmantojums, tiek apstiprināts.

(72)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka attiecīgā ražojuma definīcijā būtu jāiekļauj plānkārtiņu FE ražojumi, norādot, ka tiem ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās pamatīpašības un viens un viens un tas pats pamata galīgais izmantojums.

(73)

Plānkārtiņu FE ražojumi ir skaidri izslēgti no ražojuma definīcijas (skat. 40. apsvērumu). Plānkārtiņu FE ražojumiem patiešām ir atšķirīgas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības salīdzinājumā ar attiecīgo ražojumu. Tos ražo atšķirīgā ražošanas procesā un ne no kristāliskā silīcija, kas ir galvenā izejviela moduļu un elementu ražošanā. Tiem ir mazāka pārveidošanas efektivitāte, mazāka jauda vatos, tāpēc tie nav piemēroti tādiem pašiem lietojumiem kā attiecīgais ražojums. Pamatojoties uz to, šie argumenti tika noraidīti.

(74)

Tika arī apgalvots, ka elementi būtu jāuzskata par pusfabrikātiem, savukārt moduļi ir gatavie ražojumi, un tāpēc tie nebūtu uzskatāmi par vienu vienotu ražojumu.

(75)

Kā norādīts iepriekš, galvenie kritēriji vienota ražojuma definēšanā ir vienas un tās pašas fizikālās, ķīmiskās un tehniskās īpašības un galīgais izmantojums. Tāpēc, ņemot vērā 47.–49. apsvērumu, tiek secināts, ka atšķirība starp pusfabrikātiem un gataviem ražojumiem nav uzskatāma par noteicošu faktoru. Tāpēc šis arguments būtu jānoraida.

(76)

Viena ieinteresētā persona pieprasīja, lai no ražojuma definīcijas tiktu izslēgti saules enerģijas paneļi, kas paredzēti tikai 12 V akumulatoru lādēšanai, pamatojoties uz to, ka to galīgais izmantojums atšķiras no pieslēgšanai tīklam paredzēto moduļu galīgā izmantojuma, jo šādiem saules enerģijas paneļiem ir daudz mazāka jauda vatos un tāpēc tie nav piemēroti pieslēgšanai tīklam.

(77)

Kā norādīts paziņojumā par procedūras sākšanu, izmeklējamais ražojums neietver ar saules enerģiju darbināmas uzlādes ierīces, kas sastāv mazāk nekā no sešiem elementiem, ir pārnēsājamas un nodrošina elektroenerģiju ierīcēm vai uzlādē akumulatorus. Moduļiem, kas sastāv vairāk nekā no sešiem elementiem un kas paredzēti tikai akumulatoru uzlādēšanai, ir tādas pašas pamatīpašības un jauda kā pieslēgšanai tīklam paredzētiem moduļiem. Tiem izmanto tukšgaitas spriegumu, kas ir mazāks nekā tas, kuru izmanto pieslēgšanai tīklam paredzētiem moduļiem. Neraugoties uz šo atšķirību, izmeklēšanā tika atklāts, ka šā veida moduļus var pieslēgt tīklam. Zemāku spriegumu var vienkārši kompensēt, palielinot elementu izmērus un/vai skaitu. Tāpēc moduļi, kas paredzēti akumulatoru uzlādēšanai un kas sastāv vairāk nekā no sešiem elementiem, ir iekļauti attiecīgā ražojuma definīcijā.

(78)

Ieinteresētās personas arī apgalvoja, ka definīcija “ar saules enerģiju darbināmas uzlādes ierīces, kas sastāv no mazāk nekā sešiem elementiem”, ir pārāk šaura un būtu jāattiecina uz ražojumiem ar līdzīgu funkciju, uz ko neattiecas šī definīcija, piemēram, uz līdzīga izmēra ražojumiem, kur izmanto lielāku skaitu mazāku elementu.

(79)

Turklāt ieinteresētās personas apgalvoja, ka definīcija “silīcija FE ražojumi, kas pastāvīgi integrēti elektroprecēs”, ir pārāk šaura, jo izslēgtas tiek tikai gatavās elektropreces, bet saules enerģijas komponenti, ko paredzēts integrēt elektroprecēs, ne vienmēr ir izslēgti.

(80)

Patiesi, analizējot argumentus, ko minēja vairākas ieinteresētās personas, tika atklāts, ka šādu ražojumu izslēgšanai pareizāk ir izmantot kritēriju, kas pamatots ar tehniskajiem standartiem, nevis elementu skaitu. Proti, tika konstatēts, ka ražojumi, kas būtu jāizslēdz no pasākumu jomas, pareizāk definēti starptautiskajā standartā “IEC 61730-1 C piemērošanas klase”.

(81)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas tika saņemtas piezīmes par izslēgšanu, pamatojoties uz iepriekš minēto starptautisko standartu. Tika apgalvots, ka tā vietā, lai izmantotu minēto standartu, izslēgšanai būtu pareizāk izmantot sprieguma un jaudas kritēriju, proti, jāizslēdz “moduļi vai paneļi, kam spriegums nepārsniedz 50 V (līdzstrāva) un jauda nepārsniedz 50 W un kas paredzēti vienīgi tiešai lietošanai akumulatoru uzlādei ar tādam pašām sprieguma un jaudas īpašībām”. Šo iebildumu varēja pieņemt, un izslēgšana ir galīgi noteikta atbilstoši minētajai definīcijai.

(82)

Cita ieinteresētā persona apgalvoja, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi būtu jāizslēdz no izmeklējamā ražojuma klāsta, jo tajos saules enerģijas moduļa funkcijas ir apvienotas ar jumta dakstiņu vai šīfera funkcijām. Kā tādi tie nav savstarpēji tieši aizstājami ar standarta saules enerģijas moduli.

(83)

Tomēr izmeklēšanā tika atklāts, ka gan standarta moduļiem, gan jumtā integrētiem saules enerģijas moduļiem ir jāatbilst vieniem un tiem pašiem elektroenerģijas standartiem. Lai gan jumtā integrētos saules enerģijas moduļus nevar vienkārši aizstāt ar standarta moduļiem, tos var aizstāt ar standarta moduļiem, ko papildina jumta dakstiņi vai šīferis. Tāpēc šiem ražojumiem ir viena un tā pati tehniskā pamatīpašība, proti, spēja ģenerēt elektroenerģiju no saules gaismas. Papildu funkcijas (ko citos gadījumos nodrošina jumta segums) nav uzskatāmas par būtiskām, un to dēļ jumtā integrētie saules enerģijas moduļi nav jāizslēdz no ražojuma klāsta.

(84)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas tā pati ieinteresētā persona apgalvoja, ka fakts, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi un standarta saules enerģijas moduļi nav abpusēji savstarpēji aizstājami, liecina par to, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi būtu jāizslēdz no pasākumu jomas, un atsaucās uz lietu par apaviem (9) vispārīgi un speciālo tehnoloģiju vieglatlētikas apaviem (special technology athletics footwear – “STAF”) konkrētāk. Tomēr STAF izslēgšanai bija daudzi iemesli, un Vispārējā tiesa lietā Brosmann (10) to, ka nav divpusējas savstarpējas aizstājamības, pašu par sevi neuzskatīja par pietiekamu pamatu, un tas apstiprina, ka ļoti atšķirīgus ražojumus, piemēram, pilsētas apavus un pārgājienu apavus, vienā antidempinga izmeklēšanā patiešām var uzskatīt par attiecīgo ražojumu, neraugoties uz to atšķirībām.

(85)

Turklāt ieinteresētā persona apgalvoja, ka tas, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi ES netiek ražoti un ka ieinteresētajai personai pieder intelektuālā īpašuma tiesības, pierāda, kā apgalvo ieinteresētā puse, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi ir inovatīvi un atšķiras no jebkuriem citiem ražojumiem. Tomēr, atkārtoti atsaucoties uz ieinteresētās personas minēto apavu lietu, Vispārējā tiesa Brosmann lietā noteica, ka attiecībā uz šā veida apavu Kopienas ražošanas neesamību un patenta esamību, ir jākonstatē, ka tiem nav izšķirošas nozīmes (11). Tādējādi minētajā lietā pēc patentētas tehnoloģijas ražoti apavi tika uzskatīti par attiecīgo ražojumu.

(86)

Ieinteresētā persona arī apgalvoja, ka jumtā integrēti saules enerģijas moduļi būtu jāizslēdz no attiecīgā ražojuma definīcijas, jo tos pārdod par ievērojami augstākām cenām nekā standarta moduļus. Arī apavu lietā STAF, ko pārdod par cenu, kura augstāka par konkrētu cenu, tika izslēgti no attiecīgā ražojuma definīcijas. Šajā sakarā ir jānorāda, ka jumtā integrētos saules enerģijas moduļos saules enerģijas moduļa funkcijas ir apvienotas ar jumta dakstiņu vai šīfera funkcijām, kā norādīts 83. apsvērumā. Tādēļ nav jēgpilni salīdzināt cenas, jo papildu funkcijas dēļ cena, protams, ir augstāka.

(87)

Atbildot uz šo argumentu, ieinteresētā persona apgalvoja, ka, pamatojoties uz šo argumentāciju, vispār nebūtu iespējams atsaukties uz cenu atšķirībām kā papildu rādītāju, kas garantē izslēgšanu no ražojuma klāsta. Tomēr šāda interpretācija ir pārāk plaša. Iepriekšējā apsvērumā ir norādīts tikai tas, ka šajā konkrētajā gadījumā, kurā jumtā integrētos moduļos apvienotas attiecīgā ražojuma funkcijas un vēl kāda produkta (šajā gadījumā – jumta dakstiņu vai šīfera) funkcijas, cena, protams, nav jēgpilna. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka citos gadījumos cenu atšķirība nevar būt lietderīgs rādītājs, lai noteiktu, vai ražojums būtu jāizslēdz no attiecīgā ražojuma definīcijas.

(88)

Visbeidzot, ieinteresētā persona apgalvoja, ka tās jumtā integrētu saules enerģijas moduļu piegādātājam būtu jāļauj pievienoties minimālās cenas saistībām. Tomēr šķiet, ka Ķīnas eksportētājs nesadarbojās izmeklēšanā, un kā uzņēmumam, kas nesadarbojās, tam nav tiesību piedalīties saistībās. Tādēļ šīs prasības nevar pieņemt.

(89)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka Savienībā netiek ražoti monokristāliski elementi un ka tās monokristālisko elementu eksports nekonkurē ar ES ražošanas nozari. Tomēr izmeklēšanā tika atklāts, ka patiesībā monokristāliski elementi Savienībā tiek ražoti. Tāpēc šis arguments tiek noraidīts. Katrā ziņā Vispārējā tiesa Brosmann lietā lēma, ka tas, vai Kopienā tiek ražots konkrēts ražojuma veids, nav izšķiroši.

(90)

Dažas ieinteresētās personas apgalvoja, ka izmeklēšanas attiecināšana uz ražojumiem, kas “nosūtīti no” ĶTR, nav pamatota, jo, procedūru sākot, tā attiecās tikai uz ĶTR izcelsmes ražojumiem.

(91)

Tomēr no ĶTR nosūtītās preces tika iekļautas jau sākšanas posmā. Paziņojuma par procedūras sākšanu 5. punktā ir norādīts, ka “uzņēmumus, kuri nosūta attiecīgo ražojumu no Ķīnas Tautas Republikas, bet uzskata, ka šis eksports daļēji vai pilnībā nav Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes, aicina iesaistīties izmeklēšanā un iesniegt attiecīgo informāciju”. Tāpēc ir skaidrs, ka visiem uzņēmumiem, kas nosūta preces no ĶTR, bija nodrošināta iespēja iesaistīties šajā izmeklēšanā. Turklāt izmeklējamais ražojums bieži ietver komponentus un detaļas, kuru izcelsme ir dažādās valstīs, tāpēc paziņojuma par procedūras sākšanu 5. punktā tika arī paziņots, ka šīs problēmas risināšanai “vajadzības gadījumā tiks pieņemti īpaši noteikumi”.

(92)

Tāpēc tika uzskatīts, ka visi iesaistītie ekonomikas dalībnieki ir pienācīgi informēti par iespēju, ka attiecīgā gadījumā ir iespējams pieņemt īpašus noteikumus par precēm, kas nosūtītas no ĶTR, un tika aicināti sadarboties izmeklēšanā. Tādējādi izmeklēšanas joma netika paplašināta, iekļaujot tajā ražojumus, kas “nosūtīti no ĶTR”, jo tas bija paredzēts jau sākumā.

(93)

Pēc informācijas izpaušanas ieinteresētās personas apgalvoja, ka neatkarīgi no noteikumiem paziņojumā par procedūras sākšanu, kas minēti 91. apsvērumā, izmeklēšana attiecās tikai uz precēm, kuru izcelsme ir ĶTR, un tajā netika novērtēta no ĶTR nosūtīto preču ietekme.

(94)

Šajā sakarā ir jānorāda, ka nolūkā nodrošināt, ka izmeklēšanas laikā tiek novērtētas visas no ĶTR nosūtītās preces, nevis tikai ĶTR izcelsmes preces, tika veikti šādi pasākumi.

(95)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiek secināts, ka izmeklēšana attiecās uz visām ĶTR izcelsmes precēm un precēm, kas nosūtītas no ĶTR, un ka izmeklēšanas konstatējumi, tostarp par subsidēšanu un kaitējumu, attiecas uz visām ĶTR izcelsmes precēm un precēm, kas nosūtītas no ĶTR.

(96)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas ieinteresētās personas apgalvoja, ka sūdzībā ietverti tikai prima facie pierādījumi par ĶTR izcelsmes saules enerģijas paneļu importu, nevis preču importu, kas nosūtītas no ĶTR. Šajā sakarā ir jāprecizē, ka sūdzība patiešām attiecās uz precēm “no ĶTR”, ko var redzēt uz pieteikuma iesniedzēja iesniegtās vāka lapas, uz kuras ir zīmogs. Pirms minētās lapas lietas dokumentos ir vēl viena lapa, kurā patiešām lietots formulējums “Ķīnas Tautas Republikas izcelsme”. Taču tā nebija daļa no sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem dokumentiem, bet gan to Komisijas dienesti pievienoja kā vāka lapu, izmantojot izmeklēšanas nosaukumu, nevis atkārtojot sūdzības virsrakstu. Tādēļ ir uzskatāms, ka sūdzība attiecās uz visām precēm no ĶTR neatkarīgi no tā, vai to izcelsme ir ĶTR vai nē.

(97)

Ķīnas ražotāji eksportētāji apgalvoja arī, ka nevar pamatoti uzskatīt, ka ražotāji eksportētāji trešās valstīs zināja, ka uz viņu ražojumiem arī var attiekties izmeklēšana. Šajā sakarā jānorāda, ka pasākumi neattiecas uz precēm, kas atrodas tranzītā GATT V panta izpratnē. Tādēļ uz ražotājiem eksportētājiem, kas nedarbojas ĶTR, pasākumi neattiecas. Turklāt ražotāji eksportētāji trešajās valstīs nepieteicās saistībā ar jautājumu, ka uz viņu eksportētajiem ražojumiem attiecas pasākumi.

(98)

Tie paši ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka ražotāji eksportētāji trešajās valstīs netika aicināti pieteikties, un tiem netika dota iespēja pierādīt, ka viņu ražojumi netiek subsidēti. Iestādes uzskata, ka uz minētajiem ražotājiem eksportētājiem, kas neveic darbības ĶTR, pasākumi neattiecas, jo viņu preces, ja tās nosūta no ĶTR, atradīsies tranzītā. Visi pārējie ražotāji eksportētāji paziņojumā par procedūras sākšanu tika informēti, ka viņu darbība ir izmeklēšanas priekšmets.

(99)

Ņemot vērā iepriekšminēto, tiek galīgi definēts ražojuma klāsts: Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtītu kristāliskā silīcija FE moduļi vai paneļi un tāda veida elementi, ko izmanto kristāliskā silīcija FE moduļos vai paneļos, ja vien tie neatrodas tranzītā GATT V panta izpratnē. Elementu biezums nepārsniedz 400 mikrometrus. Uz ražojumu pašlaik attiecas KN kodi: ex 8501 31 00 , ex 8501 32 00 , ex 8501 33 00 , ex 8501 34 00 , ex 8501 61 20 , ex 8501 61 80 , ex 8501 62 00 , ex 8501 63 00 , ex 8501 64 00 un ex 8541 40 90 .

(100)

No attiecīgā ražojuma definīcijas ir izslēgti šādi ražojuma veidi:

(101)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ĶTR spēcīgi subsidē fotoelektrisko nozari (“FE nozare”), un atsaucās uz vairākiem politikas un plānošanas dokumentiem, kā arī tiesību aktiem, kas ir pamatā valsts atbalstam šai nozarei. Komisija izskatīja un analizēja sūdzībā minēto dokumentus, kā arī citus dokumentus, ko izmeklēšanas gaitā iesniedza ĶV un izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, un secināja, ka daudzi no tiem patiesi liecina, ka FE nozare ĶTR izmanto preferenciālu režīmu daudzās jomās.

(102)

ĶV ir iekļāvusi FE nozari “stratēģisko” nozaru sarakstā 12. piecgades plānā (12). ĶV arī pieņēma īpašu plānu saules fotoelektriskajai nozarei (saistībā ar galveno 12. piecgades plānu), t. i., 12. piecgades plānu saules fotoelektriskajai nozarei. Šajā plānā ĶV paudusi atbalstu “svarīgākajiem uzņēmumiem”  (13) un “galvenajiem uzņēmumiem”  (14), apņemoties “veicināt dažādu fotoelektriskās nozares atbalsta politikas virzienu īstenošanu”  (15) un “formulēt vispārēju atbalsta politikas virzienu sagatavošanu rūpniecības, finanšu un nodokļu jomā …”  (16).

Valsts padomes lēmumā Nr. 40 teikts, ka ĶV aktīvi atbalstīs jaunas enerģētikas nozares attīstību un paātrinās saules enerģētikas attīstību (17), tajā uzdots visām finanšu iestādēm sniegt kreditēšanas atbalstu veicināmajiem projektiem (šai kategorijai pieder arī FE projekti) un apsola īstenot “citus prioritārus politikas virzienus, kas atbalsta veicināmos projektus”  (18). Cits Valsts padomes lēmums, kas pieņemts 2010. gada 10. oktobrī, paredz “fiskālās un finanšu politikas atbalsta intensitātes” palielināšanu, mudina finanšu iestādes “paplašināt kreditēšanas atbalstu” un apsola jaunajās stratēģiskajās nozarēs “izmantot fiskālās prioritārās politikas, piemēram, riska kompensēšanu”  (19), un šai kategorijai pieder arī saules FE nozares. Valsts nostādnes zinātnes un tehnoloģiju attīstībai vidējā termiņā un ilgtermiņā (2006.–2020. gadam) solīts “piešķirt prioritāti politikas finansēšanai”, “mudināt finanšu iestādes piešķirt prioritāru kredīta atbalstu lielākajiem valsts zinātnes un tehnoloģiju industrializācijas projektiem” , “mudināt finanšu iestādes uzlabot un nostiprināt finanšu pakalpojumus augsto tehnoloģiju uzņēmumiem” un “īstenot prioritāras nodokļu politikas, lai sekmētu augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstību”  (20).

Arī ĶTR Likums par zinātnes un tehnoloģiju progresu paredz vairākus atbalsta pasākumus stratēģiskajām nozarēm, tostarp saules FE nozarei. Cita starpā, tas paredz, ka valsts mudina finanšu iestādes un nodrošina tām pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu augsto un jauno tehnoloģiju nozaru attīstībai, piešķirot aizdevumus (21), uzdod politiski orientētām finanšu iestādēm prioritārā kārtā attīstīt augsto un jauno tehnoloģiju nozares, piedāvājot finanšu pakalpojumus (22), paredz “atlaides procentu maksājumiem par aizdevumiem un galvojumus” , ko saņem noteikti uzņēmumi, un “īpašu palīdzību” , ko politiski orientētas finanšu iestādes sniedz valsts atbalstītiem projektiem (23). Šo pasākumu praktiskā īstenošana ir raksturota turpmāk.

(103)

ĶV un izlasē iekļautie Ķīnas ražotāji eksportētāji iesniedza atbildes uz anketas jautājumiem un piekrita apmeklējumiem klātienē (24) šo atbilžu pārbaudīšanai.

(104)

Attiecībā uz ĶV Komisija pēc atbilžu uz anketas jautājumiem analīzes, nosūtīja vēstuli par nepilnībām un pirmspārbaudes vēstuli, un tām sekoja turpmākā korespondence par pārbaudes apmeklējuma darba kārtību. Komisija Ķīnas valdībai deva pietiekami daudz laika, lai sagatavotu un iesniegtu apliecinājumus, kad tas tika pieprasīts un bija pamatoti. Patiesi, Ķīnas valdībai tika piešķirts būtisks termiņa pagarinājums, t. i., 30 papildu dienas, lai atbildētu uz anketas jautājumiem, no kā izrietēja iespējamais 69 dienu termiņš šo atbilžu sniegšanai, un vēl Komisija Ķīnas valdībai deva 25 dienas, lai atbildētu uz vēstuli par nepilnībām. Tādējādi kopumā ĶV rīcībā bija vairāk nekā trīs mēneši, lai iesniegtu Komisijas pieprasīto informāciju.

(105)

Veicot pārbaudi uz vietas Ķīnas Tirdzniecības ministrijā Pekinā un četrās finanšu iestādēs (Ķīnas Attīstības bankā, Ķīnas Eksporta un importa bankā, Huaxia Bank un SINOSURE), Komisija centās pārbaudīt iesniegto informāciju, pamatojoties uz apliecinošiem dokumentiem, kas tika izmantoti, gatavojot ĶV atbildi saskaņā ar pamatregulas 11. un 26. panta noteikumiem. Tā darot, Komisija provizoriski secināja, ka informācijas un apliecinošo dokumentu trūkums no ĶV neļauj pienācīgi pārbaudīt atbildi uz anketas jautājumiem. Turklāt daļa informācijas netika iesniegta nemaz, lai gan tika īpaši pieprasīta, un uz dažiem jautājumiem vienkārši netika sniegtas atbildes. Tādēļ saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. un 6. punktu ĶV tika informēta par nesadarbošanās sekām.

(106)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija uzliek nepamatotu slogu ĶV un anketā un tai sekojošā vēstulē par nepilnībām ir pieprasījusi nebūtisku un nevajadzīgu informāciju.

(107)

Attiecībā uz pieprasīto informāciju tika atzīmēts, ka Komisija pieprasīja tikai to informāciju par sūdzībā minētajiem apgalvojumiem, kas šķita nepieciešama, lai varētu izdarīt pamatotus secinājumus un saglabāt konsekvenci pieprasījumos, lūdzot sniegt vienus un tos pašus datus un informāciju visā izmeklēšanas procesā, kā arī lūdzot ĶV paskaidrot iesniegto informāciju un tās ietekmi uz izmeklētajām shēmām. Proti, Komisija pieprasīja tikai to informāciju, kas bija nepieciešama, lai varētu novērtēt attiecīgajam ražojumam pieejamās subsidēšanas esamību un līmeni saskaņā ar sūdzībā minētajām subsīdiju shēmām.

(108)

Kā minēts 105. apsvērumā, pēc pārbaudes apmeklējumiem uz vietas, kas notika 2013. gada 23. maijā, Komisija informēja ĶV, ka tā izskata faktus, kas pieejami saskaņā ar pamatregulas 28. pantu. Komisija nosūtīja šo vēstuli, jo provizoriski secināja, ka informācijas un pamatojošu pierādījumu trūkums no ĶV neļauj pienācīgi pārbaudīt atbildes uz antisubsidēšanas anketu, vēstuli par nepilnībām un citus dokumentus, ko ĶV iesniegusi šīs procedūras gaitā. Turklāt uzreiz tika konstatēts, ka informācijas daļēji trūka arī atbildēs uz anketas jautājumiem un turpmākajos ĶV iesniegtajos dokumentos, lai gan Komisija to bija īpaši pieprasījusi. Uz dažiem jautājumiem nebija sniegta atbilde. Pieejamo faktu iespējamā piemērošana attiecās uz valdības plāniem, projektiem, dažādiem tiesību aktiem un citiem dokumentiem; preferenciālas politikas aizdevumiem, citu finansējumu, galvojumiem un apdrošināšanu; PBOC apkārtrakstiem; pārbaudēm bankās; eksporta kredīta apdrošināšanu un Sinosure pārbaudēm; demonstrējumu programmu “Zelta saule” (Golden Sun); tiešiem atbrīvojumiem no nodokļiem un to samazināšanas programmām; netiešo nodokļu un importa tarifu programmām; nodrošinātu izejmateriālu par cenu, kas zemāka par pašizmaksu: polisilīciju, alumīnija štancējumus un stiklu; un zemes lietošanas tiesību piešķiršanu.

(109)

ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē iebilda pret Komisijas sākotnējo nodomu piemērot pamatregulas 28. panta noteikumus, apgalvojot, ka šajā gadījumā nav izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami, lai neņemtu vērā iesniegto informāciju vai pat “novērstu informācijas nepilnības”.

(110)

ĶV apgalvoja, ka “šaubas” attiecībā uz informācijas precizitāti, kas radušās vienīgi tādēļ, ka iesniegto informāciju nav iespējams pārbaudīt tā, lai Komisija būtu “pilnīgi” apmierināta, nedrīkstētu izraisīt šīs informācijas ignorēšanu. Komisija nepiekrita šādam apgalvojumam, jo tas neatbilda patiesībai. Komisija nebūt “neignorē” informāciju tikai tāpēc vien, ka to nav iespējams pārbaudīt, veicot pārbaudes apmeklējumu uz vietas. Tomēr, ja šī informācija un ĶV sniegtie paskaidrojumi tiek atzīti par pretrunīgiem un/vai nepilnīgiem, salīdzinot ar citu informāciju, kas Komisijai pieejama, un vienlaikus nav iespējams to pārbaudīt, veicot pārbaudes apmeklējumu uz vietas, Komisija nevar izmantot šādu informāciju. Atkarībā no ĶV nesadarbošanās pakāpes pienācīga vērība tiek veltīta visiem informatīvajiem dokumentiem. Tiek arī norādīts, ka Komisijai nebija pretenziju pret formātu, kādā informācija tika sniegta, kā apgalvoja ĶV, bet gan pret tās neprecizitāti un/vai nepilnīgumu.

(111)

ĶV arī apgalvoja, ka daļa no Komisijas pieprasītās informācijas radītu tādu slogu, ka ĶV praktiski nespētu šo informāciju nodrošināt. Šajā ziņā tiek norādīts, ka Komisija pieprasīja tikai to informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu sūdzības iesniedzēja apgalvojumus (ko pamatoja prima facie pierādījumi), un deva ĶV pietiekami daudz laika un iespēju šo informāciju iesniegt. Turklāt Komisija ir pilnīgi pārliecināta, ka lielais skaits sūdzības iesniedzēja detalizēto apgalvojumu šajā lietā lika pieprasīt no ĶV ievērojamu informācijas daudzumu. Tomēr, kā izskaidrots iepriekš (104.–107. apsvērumā), prasītā informācija nebija pārmērīga un tās sniegšanai bija atvēlēts pietiekami daudz laika.

(112)

Vēl ĶV norādīja, ka pastāv atšķirība starp iesniegtās informācijas neņemšanu vērā un saņemtās informācijas papildināšanu ar tobrīd reģistrētiem faktiem. Lai gan Komisija labi apzinās šo atšķirību un darbojas saskaņā ar pamatregulas 28. panta attiecīgajiem noteikumiem, tiek norādīts, ka gadījumos, kad iesniegtā informācija ir pretrunā citai par šo jautājumu Komisijai pieejamai informāciju, minēto informāciju nevar papildināt. Šādos gadījumos (piemēram, kad ir iesniegta informācija par banku īpašumtiesībām) Komisijai ir pienākums izlemt, kura informācija ir ticamāka. To darot, Komisija nodrošina, lai pieejamo faktu izmantošana nebūtu represīva un būtu pamatota ar tobrīd pieejamiem faktiem.

(113)

ĶV apgalvoja, ka Komisijai nebija pamata uzskatīt, ka ĶV šajā lietā nesadarbojas, un tā vai nu ignorēja, vai arī pārprata savu pienākumu izvērtēt ĶV “praktiskās spējas” sniegt atbildes uz pieprasījumu. ĶV uzskatīja, ka izmeklēšana kopumā ir bijusi tik nevajadzīgi apgrūtinoša, ka vispārējā sadarbība ir kļuvusi neiespējama, turklāt Komisija kā izmeklēšanas iestāde ir pastāvīgi atteikusies sadarboties ar ĶV, lai šo slogu mazinātu. Šāds apgalvojums ir klaji nepareiza faktu interpretācija. Komisija, lai pildītu savus juridiskos pienākumus pēc pienācīgi dokumentētas sūdzības saņemšanas un vienlaikus ievērotu atbilstošo PTO judikatūru, pieprasīja ĶV tikai to informāciju, kas nepieciešama sūdzībā sniegto apgalvojumu pārbaudei un novērtēšanai, ko pamato pietiekami pierādījumi. Anketas pavadvēstulē, kā arī pašā anketā Komisija piedāvāja ĶV palīdzību. Arī vēstulē par nepilnībām ĶV tika aicināta sazināties ar Komisiju, ja tai rodas kādi jautājumi par pieprasīto informāciju. Komisija arī piešķīra neparasti ilgus termiņa pagarinājumus informācijas iesniegšanai (skat. 104. apsvērumu). Turklāt šajā izmeklēšanā Komisija pieprasīja ĶV informāciju par konkrētiem darījumiem tikai attiecībā uz izlasē iekļautajiem eksportētājiem, nevis visiem Ķīnas saules enerģijas paneļu ražotājiem, tādējādi maksimāli sašaurinot prasītās informācijas iespējamo apjomu. Komisija norāda, ka ĶV sapludina argumentus par savu praktisko nespēju iesniegt datus ar citām problēmām.

Piemēram, apspriežot apgalvojumu par Komisijas pārmērīgajiem informācijas pieprasījumiem attiecībā uz bankām un finanšu iestādēm, argumentācija tiek pamatota galvenokārt ar apgalvojumiem par sūdzības nepietiekamību, norādot, ka krītotā papīra lietā tā ir pamatota ar “nelikumīgu noteikšanu/testēšanu”. Tāpēc šķiet, ka ĶV sūdzība attiecas uz pierādījumu kvalitāti procedūras sākšanai, nevis uz praktisko spēju iesniegt informāciju. ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē tiešām atkārtoja iepriekšējos iesniegumos minēto apgalvojumu par to, ka daudzu programmu sākšanā nav ievērots pierādījumu slieksnis, kas paredzēts PTO SCM nolīguma 11. panta 2. punktā, un ka, sākot šīs programmas, Komisija pārkāpj PTO SCM nolīguma 11. panta 3. punktu. Komisija jau atbildēja uz minētajiem apgalvojumiem, nosūtot ĶV vēstuli un memorandu, un, tā kā 2013. gada 3. jūnija vēstulē nebija izteikti jauni apgalvojumi, šajā regulā nebija vajadzības vēlreiz aplūkot minētos apgalvojumus.

(114)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija nav devusi ĶV pietiekami daudz laika, lai atbildētu uz anketas jautājumiem. Tas neatbilst patiesībai. Kā iepriekš paskaidrots 104. apsvērumā, Komisija piešķīra ĶV ievērojamus termiņa pagarinājumus, nodrošinot ĶV maksimālo iespējamo laiku, lai neradītu būtiski negatīvu ietekmi uz procedūras pabeigšanu termiņā. Anketas aizpildīšanai un atbildei uz vēstuli par nepilnībām piešķirtais termiņš bija ievērojami ilgāks par termiņu, kas paredzēts pamatregulas 11. panta 2. punktā.

(115)

ĶV apgalvoja, ka Komisija ignorējusi tās pieprasījumu pēc palīdzības, kas vajadzīga, lai noteiktu atbilžu uz anketas jautājumiem relatīvo nepieciešamību un novērstu pieejamo faktu nepareizu interpretāciju. Iesniegtajos dokumentos tā atsaucās uz savu pieprasījumu Komisijai izskaidrot konkrētas pieprasītās informācijas mērķi un kādu faktu noteikšanai tā tiks izmantota, lai “nodrošinātu labākās praktiski iespējamās sadarbības spējas, vienlaikus sniedzot visbūtiskāko informāciju”. Komisija pirms faktiskās informācijas saņemšanas tiešām nevar zināt, pie kādiem secinājumiem tā novedīs. ĶV arī apgalvoja, ka Komisija strukturējusi anketu tā, ka “funkcionāli nav iespējams” to aizpildīt, un ka Komisija veikusi “izpētes meklēšanu”. Komisija kategoriski noraida šādus apgalvojumus. Kā skaidrots iepriekš, anketā prasīta tikai tā informācija, kas nepieciešama, lai veiktu noteikšanu.

(116)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija prasījusi iesniegt dokumentus, kurus saskaņā ar likumu ĶV nedrīkst sagatavot vai uzdot sagatavot, un šajā ziņā atsaucās uz attiecīgiem ES un PTO tiesību aktiem, kur skaidri noteikts, ka ignorēt vajadzētu tikai nepatiesu vai maldinošu informāciju, un norādīja, ka tai nav “praktisku iespēju” sniegt konkrētu informāciju, ko Ķīnas iekšējie tiesību akti stingri aizliedz izpaust kā valsts noslēpumu vai citu iemeslu dēļ. Tā arī apgalvoja, ka attiecīgie PTO ADA un ASCM noteikumi, kas paredz veidus, kā izmeklēšanas iestādēm iespējams iesniegt konfidenciālu informāciju un nodrošināt tās “konfidenciālu apstrādi”, ne vienmēr attiecas uz gadījumiem, kad šī informācija ir jāiesniedz trešās valsts iestādei, šajā gadījumā – ĶV. ĶV arī apgalvoja, ka Komisija pārkāptu ASCM noteikumus, ja atteiktos atzīt juridisko atšķirību starp valdības praktisko spēju sniegt informāciju, ko likums aizliedz publicēt, no vienas puses, un cita veida konfidenciālo informāciju, kam tā var pieprasīt konfidenciālu apstrādi parastajā izmeklēšanas gaitā.

(117)

Neatkarīgi no nesniegšanas iemesla Komisija nav ignorējusi informāciju, ko ĶV nav iesniegusi, jo nav iespējams ignorēt to, kas nav iesniegts. No otras puses, situācijā, kad ĶV neiesniedz vai neļauj pārbaudīt noteiktu informāciju, bet līdzīga rakstura informācija ir Komisijai pieejama no citiem avotiem (galvenokārt publiski pieejamā informācija vai informācija no ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, vai ko iesniegušas dažas bankas klātienes izmeklēšanas laikā), Komisija iekļauj šo informāciju procedūras materiālos un izmanto noteikšanā. Komisija nepiekrīt apgalvojumam, ka PTO ADA un ASCM noteikumi, kas paredz veidus, kā izmeklēšanas iestādēm var iesniegt konfidenciālu informāciju un nodrošināt tās “konfidenciālu apstrādi”, neattiektos uz ĶV. Šajā jautājumā ĶV apgalvoja, ka valdībām būtu jāpiemēro cits sadarbības standarts nekā eksportētājiem un ka valdības statuss garantē tai “pieklājības minimumu”, uz ko eksportētājiem nav tiesību. Komisija tam nepiekrīt attiecībā uz kompensācijas maksājumu izmeklēšanas veikšanu. ĶV ir viena no procedūrā ieinteresētajām personām saskaņā ar pamatregulu, un vienlaikus ĶTR kā “ieinteresētai dalībvalstij” ir saistoši PTO noteikumi un judikatūra.

Pamatregulas 28. panta 1. punktā noteikts: “Gadījumos, kad jebkura ieinteresētā puse atsaka piekļuvi vai kā citādi nesagādā vajadzīgo informāciju termiņā, kas noteikts šajā regulā, vai ievērojami kavē izmeklēšanu, pagaidu vai galīgo apstiprinājumu vai noraidījumu drīkst sagatavot, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.” PTO SCM nolīguma 12.7. pantā ir skaidri norādītas valdību (“ieinteresēto dalībvalstu”) nesadarbošanās sekas: “Gadījumos, kad kāda ieinteresētā dalībvalsts vai ieinteresētā puse atsaka piekļuvi informācijai vai citādi nesniedz nepieciešamo informāciju saprātīgā termiņā vai nopietni traucē izmeklēšanu, apstiprinošus vai noraidošus pagaidu vai galīgos lēmumus var pieņemt, balstoties uz rīcībā esošajiem faktiem.” Tādējādi, ja izmeklētāja valsts, šajā gadījumā ES, izmanto savas PTO tiesības kompensācijas maksājuma izmeklēšanā un pieprasa informāciju, kas nepieciešama izmeklēšanai, valdībām un eksportētājiem ir vienādi sadarbības pienākumi. Izmeklēšanas gaitā ĶV bieži atsaucās uz konfidencialitātes noteikumiem kā iemeslu prasītās informācijas nesniegšanai, piemēram, attiecībā uz PBOC apkārtrakstiem pārbaudes nolūkiem. Tiek norādīts, ka, pat ja ĶV, kā tā apgalvoja, “likums aizliedz izpaust šādu informāciju”, tai joprojām ir saistoši PTO pienākumi iesniegt izmeklēšanai nepieciešamo informāciju. Šajā sakarā pašvaldību tiesību akti vai PTO dalībvalsts iekšējie noteikumi nevar atbrīvot valsti no PTO uzliktā pienākuma sadarboties ar izmeklēšanu; šādos konflikta gadījumos ĶV ir pienākums ierosināt veidus, kā nodrošināt piekļuvi informācijai nolūkā veikt atbilstošu pārbaudi. Neatkarīgi no iepriekš teiktā ĶV faktiski nav skaidrojusi šo apgalvojumu un nav sniegusi par to nekādus pierādījumus (piemēram, norādījusi tiesību aktu, kas “aizliedz” izpaust šādu informāciju).

(118)

Turklāt ĶV apgalvoja, ka 2013. gada 25. marta pirmspārbaudes vēstule nav bijusi pietiekami detalizēta un tajā nav bijuši iekļauti konkrēti jautājumi, kas tiks izskatīti pārbaudes apmeklējumā uz vietas. Šajā ziņā tiek norādīts, ka, lai gan Komisijai nav pienākuma nosūtīt sarakstu ar visiem jautājumiem, kas tiks uzdoti pārbaudes apmeklējumā uz vietas (un Komisija neuzskata šādu prasību par atbilstošu), 2013. gada 25. marta pirmspārbaudes vēstulē bija iekļauts ļoti konkrēts un detalizēts saraksts ar jautājumiem un dokumentiem, kas tiktu izskatīti saskaņā ar pamatregulas 26. panta 3. punktu un PTO prasībām. Tomēr vēstulē bija skaidri norādīts, ka šis saraksts nav galīgs un vajadzības gadījumā var izskatīt arī citus jautājumus un pierādījumus. Šajā jautājumā būtu arī jāpiebilst, ka ĶV pirms pārbaudes neiebilda pret šīs vēstules saturu, lai gan, no otras puses, tā atteicās apspriest dažus punktus, kas vēstulē nebija nepārprotami minēti, piemēram, informāciju par lielākajām ĶTR bankām, Ķīnas Komunistiskās partijas (“ĶKP”) iesaisti dažu banku pārvaldībā vai dažu banku piekļuvi Valsts ārvalstu rezervju pārvaldes ārvalstu valūtas rezervēm, apgalvojot, ka tā nav gatava atbildēt uz jautājumiem par šo tematu.

(119)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija pārbaudes apmeklējumā uz vietas nav bijusi elastīga un faktiski “noteikusi noilguma termiņu attiecībā uz visiem ĶV izmaiņu pieprasījumiem”. Tāpat tā apgalvoja, ka Komisija nav pieņēmusi nekādus “funkcionālus” risinājumus, ko ĶV piedāvājusi attiecībā uz pārbaudi Valsts statistikas birojā, un atteikusies pagarināt pārbaudi līdz pirmdienai, 2013. gada 22. aprīlim, lai veiktu pārbaudi Valsts statistikas birojā. Turklāt Komisijas ierēdņi faktiski katru darba dienu sākuši pārbaudes ar nokavēšanos, jo, kā apgalvoja ĶV, nav ieradušies laikus.

(120)

Attiecībā uz šiem apgalvojumiem Komisija uzsver, ka tās ierēdņu elastības pakāpe apmeklējumā uz vietas ir bijusi pilnīga un neapstrīdama. Izņēmuma kārtā Komisijas ierēdņi daudzos gadījumos piedāvājuši pārbaudīt ĶV sameklētos dokumentus un pierādījumus arī krietni pēc attiecīgo tematu slēgšanas un ārpus parastā darba laika. Tā noticis vairākas reizes, pat ja tas nozīmēja, ka ļoti vēlā vakarā ir jādodas uz citiem pārbaudes objektiem un/vai jāatgriežas objektos, kur Komisijas ierēdņi jau bija bijuši un izrādījuši gatavību pārbaudīt dokumentus. Tomēr diemžēl konkrētajos gadījumos ĶV nepieņēma šos piedāvājumus, un tas pamatoti apliecina, ka Komisijas pieprasīto dokumentu neiesniegšanas parastajā darba laikā iemesls nebija laika ierobežojumi vai Komisijas nevēlēšanās tos pārbaudīt. Attiecībā uz pārbaudes apmeklējuma sākuma kavēšanu Komisija atzīmē, ka ierēdņi katru dienu ieradās laikus, taču diemžēl noteiktu kavēšanos radīja ikdienas reģistrācijas procedūras, lai piekļūtu dažādajiem pārbaudes objektiem, kuras pieprasīja ĶV, vai vienkārši ĶV pārstāvju neierašanās, lai pavadītu ierēdņus, kad tie ieradās pārbaudes objektos, un tādēļ ierēdņi bija spiesti gaidīt ilgu laiku pirms sākuma. Komisija arī atzīmē, ka pārbaudes apmeklējumi katru dienu ieilga ilgi pēc parastā darba laika un tieši ĶV atcēla pārbaudes apmeklējuma pēcpusdienas sesiju pirmajā dienā, jo Tehnoloģiju ministrijas pārstāvji nolēma nepiedalīties apmeklējumā (skat. 122. apsvērumu). Faktiski, ja ĶV būtu pieņēmusi visus atkārtotos Komisijas ierēdņu piedāvājumus pārbaudīt dokumentus ārpus darba laika, apmeklējumi būtu bijuši ilgāki, un tā nenotika tikai tāpēc, ka ĶV pilnībā nesadarbojās.

(121)

ĶV arī apstrīdēja Komisijas praksi pēc attiecīgās pārbaudes sesijas noslēguma nepieņemt jaunus dokumentus un pierādījumus, kam nepieciešama pārbaude. Šajā jautājumā jāpaskaidro, ka Komisijas nodoms nav un nekad nav bijis ignorēt tieši šādi iesniegto informāciju. Komisija ņem vērā visu iesniegto informāciju, analizē tās kvalitāti (piemēram, izrakstus no revidētiem finanšu pārskatiem apstrādā citādi nekā vienkāršu Excel tabulu vai Word dokumentu ar skaitļiem, ko neapliecina oficiāli avoti) un novērtē tās svarīgumu, ņemot vērā faktu, ka šo informāciju nav iespējams pārbaudīt klātienes pārbaudes apmeklējuma laikā.

(122)

Attiecībā uz sešiem dokumentiem (25), kurus ĶV iesniedza izmeklēšanas gaitā un kuru saturu ĶV atteicās apspriest klātienes pārbaudes apmeklējuma laikā, ĶV apgalvoja, ka Komisijai nav pamata saskaņā ar pamatregulas 28. pantu izmantot pieejamos faktus. Tā arī apgalvoja, ka Komisija nav palīdzējusi ĶV izprast prasību iesniegt šos dokumentus un pierādīt, ka visi attiecīgie dokumenti ir būtiski, neraugoties uz to, ka ĶV “īpaši aicināja Komisiju pirms pārbaudes sākšanas palīdzēt ĶV izprast prasību iesniegt šos dokumentus un pierādīt, ka visi attiecīgie dokumenti ir būtiski” . Šajā ziņā, pirmkārt, tiek norādīts, ka visi šie dokumenti tieši attiecas uz attiecīgo nozari (26), tādēļ to iekļaušana pārbaudes jomā bija ļoti būtiska.

Otrkārt, ĶV formulējums 2013. gada 11. aprīļa vēstulē Komisijai atšķīrās no redakcijas, kas iekļauta 2013. gada 3. jūnija vēstulē. Faktiski ĶV 2013. gada 11. aprīļa vēstulē apgalvoja, ka minēto dokumentu pārbaude “ir apturēta, ja vien Komisija nevar pārliecinoši pierādīt, kādā mērā šie dokumenti ir uzskatāmi par būtiskiem pašreizējai izmeklēšanai, jo īpaši attiecībā uz apgalvojumiem par subsīdijām” . Tā kā visi šie dokumenti ir tieši saistīti ar attiecīgo nozari un jo īpaši subsīdiju shēmām, piemēram, preferenciālu kreditēšanu vai preferenciālām nodokļu shēmām, kā izriet no teksta, Komisija neizprot, kas vēl papildus būtu jāpievieno, lai pamatotu to būtiskumu. Komisija ir pārsteigta, ka ĶV neinformēja par problēmām ar šo dokumentu būtiskumu laikā, kad tie tika iesniegti, bet tikai pēc tam, kad Komisija pieprasīja paskaidrojumus.

(123)

Komisija 2013. gada 23. maija vēstulē norādīja, ka nevar pārbaudīt lielāko daļu iesniegtās informācijas, salīdzinot to ar oriģinālajiem dokumentiem un datu avotu, kas izmantots, gatavojot ĶV atbildes attiecībā uz informāciju par ĶTR finanšu tirgu un finanšu iestādēm. ĶV iebilda, ka, ņemot vērā “ļoti vispārīgos un nekonkrētos citātus”, Komisija nav devusi ĶV iespēju iesniegt jēgpilnas piezīmes un tādējādi neļauj ĶV pietiekami izmantot tiesības uz aizstāvību. Šis apgalvojums neatbilst patiesībai. Anketā Komisija uzdeva ļoti konkrētus jautājumus un saskaņā ar daudzu izmeklēšanas iestāžu parasto praksi mēģināja pārbaudīt ĶV atbildes klātienes pārbaudes apmeklējuma laikā.

(124)

Atbildē uz anketas jautājumiem ĶV konkrēti apgalvoja, ka “aizdevumi attiecīgai nozarei veido ļoti nelielu daļu no kopējā piešķirto aizdevumu apjoma. Piemēram, dažas bankas ir minējušas savā pielikuma anketā, ka aizdevumi, kas piešķirti attiecīgai nozarei, veido mazāk nekā 1 % kopējā aizdevumu apjoma.” Pārbaudes apmeklējuma laikā ĶV nespēja pamatot šo apgalvojumu ar pierādījumiem un vienkārši aicināja Komisiju vērsties pie bankām.

(125)

Komisija arī pieprasīja statistiku par aizdevumiem attiecīgai nozarei. ĶV apgalvoja, ka tai nav šādu reģistru. Kad Komisija interesējās, vai ĶV ir mēģinājusi apkopot šādu statistiku un pieprasīt informāciju no bankām, CBRC (Banku regulators ĶTR), kas oficiāli piedalījās pārbaudē, atbildēja, ka neko par to nezina, jo par statistiku CBRC atbild cits departaments. ĶV neiesniedza nekādu statistiku, kas bija prasīta anketā un atkārtoti, arī nepilnību novēršanas procesā ne. Komisija pirmspārbaudes vēstulē vēlreiz norādīja, ka šis temats ir jāapskata.

(126)

Attiecībā uz bankām Komisija pārbaudes apmeklējuma laikā jautāja arī par riska un kredītspējas novērtēšanu, vispārējo darbības situāciju, pārvaldības situāciju, kredīta līmeni, finanšu izlietojumu, atmaksāšanas spēju, galvojuma nosacījumiem un banku un kredītņēmēju sadarbību uzņēmējdarbībā, jo ĶV izteica pretenzijas par šiem jautājumiem atbildē uz anketas jautājumiem. Atkal, neraugoties uz faktu, ka šie temati bija norādīti pirmspārbaudes vēstulē, ĶV nespēja iesniegt nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu tās apgalvojumus, un aicināja Komisiju vērsties pie bankām.

(127)

Atbildē uz vēstuli par nepilnībām ĶV sniedza noteiktu informāciju par valdības īpašuma īpatsvaru dažās bankās. Tiek norādīts, ka ĶV atbildē uz anketas jautājumiem sākotnēji minēja, ka tās rīcībā nav šādas informācijas, un tā iesniedza minēto informāciju tikai pēc Komisijas piezīmes, ka Komercbanku likuma 24. pants pašlaik prasa, lai bankas paziņotu šādu informāciju CBRC. Kad Komisija pārbaudes apmeklējuma laikā jautāja, kāds ir šīs informācijas avots, klātesošais CBRC ierēdnis apgalvoja, ka nezina, jo par šādu datu vākšanu CBRC atbild cits departaments. Saskaņā ar Pagaidu noteikumu par Uzraudzības padomēm lielākajās valstij piederošajās finanšu iestādēs 2. pantu (ko iesniedza EXIM Banka atbildē uz vēstuli par nepilnībām) “valstij piederošo finanšu iestāžu, kurām Valsts padome ieceļ uzraudzības padomes, sarakstu iesaka administratīvā struktūra, kas atbild par uzraudzības padomēm valstij piederošajās finanšu iestādēs”. Tā kā šī tiesību norma attiecas uz administratīvo struktūru, kas atbild par uzraudzības padomēm valstij piederošajās finanšu iestādēs, šķiet, ka ĶV ir informēta par to, kuras finanšu iestādes tai pieder. Tomēr Komisija nevarēja pārbaudīt šo informāciju, ne arī noteikt šīs informācijas avotu, jo ĶV nesadarbojās. Atklātībā pieejamā informācija liecina, ka ir arī citas valstij piederošas bankas (kas sniedz aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem), papildus tām, par kurām ziņoja ĶV atbildē uz vēstuli par nepilnībām (27).

(128)

ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē apgalvoja, ka Komisija ne anketā, ne arī vēstulē par nepilnībām “nav pieprasījusi pamatojošus pierādījumus vai datu avotus” un “tagad pēkšņi apgalvo, ka trūkst pamatojošu pierādījumu vai datu avotu”. Lai ieraksti būtu pareizi, Komisija, kā jebkura cita izmeklēšanas iestāde, pārbauda visu personu procedūrā iesniegtos datus, un ĶV tika informēta par to, jo Komisija jau anketā un tās pavadvēstulē norādīja, ka atbildes var tikt pārbaudītas. Turklāt pirmspārbaudes vēstulē Komisija minēja arī šo konkrēto tematu kā vienu no jautājumiem, kas tiks pārbaudīti (28). Tādējādi fakts, ka Komisija pieprasa apliecinošus pierādījumus ĶV apgalvojumiem, noteikti nebija pārsteigums ĶV, bet gan standarta procedūra, ko Komisija ievēro katrā un visos gadījumos.

(129)

Kad pārbaudes laikā Komisija lūdza ĶV iesniegt desmit lielāko ĶTR banku sarakstu un norādīt to pārstāvēto tirgus daļu, CBRC atbildēja, ka var sniegt šādu informāciju, taču nesniegs atbildi uz jautājumu, pirms nebūs saņēmis pieprasījumu rakstveidā. Komisija paskaidroja, ka jautājums, kas tiek uzdots mutiski pārbaudes apmeklējuma laikā, ir tikpat derīgs kā jebkurš rakstiski iesniegts jautājums, un norādīja uz faktu, ka attiecībā uz citiem mutiskajiem jautājumiem ĶV neprasīja pirms atbildes sniegšanas tos iesniegt rakstiski. Neraugoties uz šo paskaidrojumu, ĶV joprojām neiesniedza šo informāciju.

(130)

Anketā Komisija pieprasīja dokumentus, kas bija pamatā CBRC izveidei un noteica tās pilnvaras. ĶV iesniedza Valsts tautas kongresa pieņemtu dokumentu, kas vienkārši informēja par CBRC izveidi. Kad Komisija jautāja, vai ir kādi citi dokumenti, kas nosaka CBRC pilnvaras un darbības mērķi, klātesošais CBRC ierēdnis apgalvoja, ka ir arī daudzi citi likumi par CBRC, bet, ja Komisija vēlējās šos dokumentus saņemt, tie bija jāpieprasa pirms pārbaudes. Jāpiebilst, ka anketā Komisija lūdza ĶV “iesniegt dokumentus, kas bija pamatā šīs iestādes izveidei un nosaka tās pilnvaras” , un tādējādi tā bija pieprasījusi šos dokumentus pirms pārbaudes.

(131)

Kad Komisija pieprasīja statistiku un pārskatus no bankām, kas sniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem eksportētājiem IP laikā, tā norādīja uz ĶTR Likuma par banku nozares regulāciju un uzraudzību (29) 33. pantu, kas liek CBRC vākt šādu statistiku. Klātesošais CBRC ierēdnis apgalvoja, ka viņam vispirms ir jāprasa atļauja juridiskajam departamentam, taču viņš nesniegs nekādu informāciju par šo jautājumu līdz pārbaudes beigām. Atkal ir jāpiebilst, ka Komisija šo informāciju bija pieprasījusi anketā un vēstulē par nepilnībām, un pirmspārbaudes vēstulē tā bija norādījusi, ka statistika būs pārbaudes temats.

(132)

ĶV arī apgalvoja, ka sūdzībā apgalvotais par Ķīnas bankām, kas ir valsts iestādes, ir pamatotas tikai ar vienkāršiem apgalvojumiem par valsts akciju īpašumiem, kuri savukārt ir pamatoti ar “nelikumīgu” noteikšanu/testēšanu krītotā papīra procedūrā. Šāds apgalvojums ir sūdzībā minēto faktu nepareiza interpretācija. Sūdzības iesniedzējs sūdzībā atsaucas ne tikai uz valsts īpašuma tiesībām, bet arī uz banku aizdevumiem, kas sniegti, pamatojoties uz politiskiem norādījumiem, uz valsts aģentūrām, kas dod rīkojumus finanšu iestādēm palielināt kredītus un aizdevumus uzņēmumiem, lai veicinātu jaunas tehnoloģijas un ražojumus (tostarp FE nozarē). Krītotā papīra procedūrā gūtie konstatējumi, ka Ķīnas bankas darbojas kā valsts iestādes, bija balstīti arī uz citiem datiem, nevis tikai īpašuma tiesībām (piemēram, valdības iejaukšanos un rīkojumiem bankām, lai novirzītu prioritāro kreditēšanu papīra rūpniecībai ar valsts plānu starpniecību), un šie secinājumi pilnībā atbilst ES un PTO tiesību aktiem. Turklāt konstatējumu, ka valstij piederošās bankas darbojas kā valsts iestādes, apstiprina arī procedūra, kura attiecās uz ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu.

(133)

ĶV arī turpināja apgalvot, ka praktiski nespēj iesniegt informāciju par 3 800 bankām un finanšu iestādēm, kas darbojas ĶTR, un ka katrā ziņā CBRC nereģistrē informāciju par valsts īpašuma īpatsvaru bankās. Komisija neizprot, kādēļ ĶV atkārtoti atsaucas uz visām ĶTR bankām saistībā ar ĶV īpašuma tiesībām tajās, ja pieprasītā informācija nepārprotami attiecas tikai uz tām bankām, “kurās ĶV tieši vai netieši pieder akcijas” (30). Kā iepriekš skaidrots 127. apsvērumā, šķiet, ka ĶV apgalvojums, ka CBRC (vai jebkura cita valsts iestāde) nereģistrē informāciju par savām īpašuma tiesībām uz akcijām bankās, ir pretrunā vairākām Ķīnas tiesību normām.

(134)

ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē atkārtoja apgalvojumu, ka tai nav tiesību pieprasīt “neatkarīgām bankām” sniegt konfidenciālu informāciju, un minēja vēstuli, kas it kā nosūtīta bankām par šo jautājumu. Tiesa, pārbaudes laikā ĶV uzrādīja vēstules oriģinālu, kas adresēta bankām, taču, kad Komisija lūdza ĶV iesniegt pierādījumus, kurām bankām un finanšu iestādēm šī vēstule nosūtīta, ĶV nespēja šādus pierādījumus sniegt. ĶV arī apgalvoja, ka dažas no vēstules par nepilnībām 7. pielikumā minētajām iestādēm nav bankas. Šajā jautājumā Komisija atzīmē, ka par šīm iestādēm Komisijai paziņoja izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji kā par iestādēm, kas tiem izsniegušas aizdevumus.

(135)

ĶV apgalvoja, ka Komisija savā anketā un vēstulē par nepilnībām nekad nav rosinājusi jautājumu par PBOC apkārtrakstiem YinFa [2003] un [2004]. Tiek norādīts, ka pirmspārbaudes vēstulē Komisija to jautājumu starpā, uz kuriem attieksies pārbaude, ietvēra “PBOC noteikumus/apkārtrakstus/iekšējos dokumentus par procentu likmju regulēšanu ĶTR”. Abi apkārtraksti neapšaubāmi ietilpst šajā kategorijā. Atbildē uz vēstuli par nepilnībām ĶV pat atsaucās uz rakstu PBOC tīmekļa vietnē, kas bija saistīts ar vienu no šiem apkārtrakstiem. Tomēr ĶV nesniedza PBOC apkārtrakstus un tikai sniedza informāciju no PBOC tīmekļa vietnes, kas bija nepilnīga attiecībā uz aizdevumu un depozītu procentu likmju pārvaldību Ķīnā, salīdzinot ar apkārtrakstiem YinFa [2003] un [2004], kas abi ir pieejami tīmeklī. Jāpiebilst arī, ka ĶV neatteicās sniegt šos dokumentus, pamatojot ar to, ka nav gatava šādam jautājumam, bet drīzāk ar apgalvojumiem par šo apkārtrakstu konfidencialitāti. Šajā ziņā tiek norādīts, ka ĶV apgalvojums par PBOC apkārtrakstu konfidencialitāti neatbilst tās praksei šajā procedūrā. Lai pamatotu apgalvojumu, ka valsts komercbanku (VKB) sniegtie aizdevumi ir atcelti, ĶV piezīmēs par informācijas galīgo izpaušanu sniedza citu PBOC apkārtrakstu pilnā apmērā, un konfidencialitāte, par ko bija runa citā sakarā, toreiz nebija šķērslis. Attiecībā uz izrakstiem no PBOC tīmekļa vietnes jāteic, ka Komisija ņēma tos vērā un neignorēja to saturu. Tomēr, lai gūtu pilnu informāciju par šo tematu, nepieciešama arī informācija, kas iekļauta abos apkārtrakstos un papildina ĶV iesniegto informāciju.

(136)

Seši ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, iesniedza pieprasījumus veikt individuālas pārbaudes saskaņā ar pamatregulas 27. panta 3. punktu – tie bija uzņēmumi CNPV Dongying Solar Power Co. Ltd., Jiangsu Runda PV Co., Ltd., Kinve Solar Power Co., Ltd (Maanshan), Phono Solar Technology Co. Ltd., Shandong Linuo Photovoltaic Hi-Tech Co. Ltd., un Shandong Linuo Solar Power Holdings Co. Ltd. Nebija iespējams nodrošināt šiem uzņēmumiem individuālu pārbaudi, jo iespējamo subsīdiju shēmu lielā skaita un izmeklēšanas laikietilpības dēļ tas radītu nevajadzīgu apgrūtinājumu un varētu aizkavēt izmeklēšanas pabeigšanu termiņā.

(137)

Pamatojoties uz sūdzībā minēto informāciju, Komisija meklēja informāciju par turpmāk minētajām shēmām, kas, iespējams, paredzēja valsts iestādes subsīdiju piešķiršanu:

(138)

Komisija pieprasīja ĶV informāciju par to banku sniegto aizdevumu īpatsvaru, kurās ĶV ir lielākais vai vienīgais akcionārs, to banku, kurās ĶV pieder daļas, bet tā nav lielākais akcionārs, to banku, kurās ĶV nav akcionārs, un to banku, kas pieder ārvalstniekiem, attiecībā uz nozari kopumā un to nozari, uz kuru attiecas šī procedūra. ĶV atbildēja, ka tā nereģistrē informāciju par aizdevumu summām un īpatsvaru, ko izsniedz valstij piederošas bankas, un ĶV nereģistrē informāciju par aizdevumiem FE nozarei. ĶV nepiedāvāja alternetīvu šīs informācijas avotu.

(139)

Komisija sākotnējai antisubsidēšanas anketai pievienoja pielikumā specifisku anketu (A pielikumā), kas paredzēta bankām/finanšu iestādēm, un lūdza ĶV nosūtīt to bankām/finanšu iestādēm, kas sniedz aizdevumus attiecīgai nozarei. A pielikuma mērķis bija pārbaudīt sūdzībā minētos apgalvojumus, ka Ķīnas valstij piederošās bankas ir valsts iestādes. Cita starpā Komisija meklēja informāciju par šo Ķīnas banku valsts kontroles struktūru un valdības politikas vai interešu ievērošanu attiecībā uz fotoelektrisko nozari (t. i., par direktoru padomēm un akcionāru padomēm, akcionāru un direktoru sapulču protokoliem, akcionāru un direktoru valstspiederību, kreditēšanas politikām un riska novērtējumiem attiecībā uz aizdevumiem, kas izsniegti ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās). Atbildē uz anketas jautājumiem ĶV iesniedza atbildes uz A pielikuma jautājumiem tikai par piecām bankām (Ķīnas Attīstības Banku (CDB), EXIM banku, Šanhajas Banku, Ķīnas Banku (31) un Huaxia Bank). Vēstulē par nepilnībām Komisija atkārtoja sākotnējo informācijas pieprasījumu. Lai atvieglotu ĶV sadarbību, tā iesniedza sarakstu ar bankām/finanšu iestādēm, kas izsniegušas aizdevumus izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, un vēlreiz lūdza ĶV nosūtīt A pielikumu šīm iestādēm. Atbildē uz vēstuli par nepilnībām netika iesniegta neviena papildu atbilde uz A pielikuma jautājumiem.

(140)

Komisija meklēja arī informāciju par valsts īpašuma tiesībām uz šīm bankām un finanšu iestādēm. Atbildē uz anketas jautājumiem ĶV apgalvoja, ka nereģistrē informāciju par īpašumā esošajām akcijām, un tā nesniedza norādes, kā iegūt šādu informāciju. Kad Komisija vēstulē par nepilnībām norādīja, ka šī informācija ir obligāti jāiekļauj banku statūtos un ĶV kā akcionāram tie ir pieejami, ĶV iesniedza akcionāru informāciju par 16 bankām. Tomēr, izņemot piecas bankas, kurām ĶV kā avotus minēja gada ziņojumus, tā neiesniedza nekādus šo informāciju apliecinošus pierādījumus un arī neizpauda, kas ir šīs informācijas datu avots. Attiecībā uz citām bankām, kas izsniedz aizdevumus attiecīgai nozarei, ĶV nesniedza informāciju par to īpašuma tiesību daļu. Līdz ar to Komisija nespēja pārbaudīt paziņoto datu precizitāti un pareizību attiecībā uz valsts īpašuma tiesību daļām bankās un citās finanšu iestādēs.

(141)

ĶV apgalvoja, ka BB reitings, ko piemēro izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem (aizdevumu standartam) ir “ļoti nelabvēlīgs” un Komisija, “ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus, nav izskaidrojusi, kādēļ tā ir secinājusi, šis ir precīzs vai vispamatotākais secinājums”. ĶV arī apgalvoja, ka šī metodika rada “nepieļaujami nelabvēlīgus secinājumus”. Kaut arī šis apgalvojums tika izteikts saistībā ar vienu no iepriekšējām lietām (t. i., krītotā papīra lietā) un pirms informācijas izpaušanas par reitingu, ko piemēro šīs procedūras izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, jāpiebilst, ka Komisija nepiemēro “pieejamos nelabvēlīgos faktus” šajā lietā vai jebkurās citās lietās, uz kurām ĶV atsaucās dokumentos, ko iesniedza. Komisija izdarīja atbilstošus secinājumus, pamatojoties tikai uz reģistrācijas ierakstā minētajiem faktiem, kas liecināja par pienācīga kredītriska novērtējuma trūkumu (skat. 175.–178. apsvērumu). Būtu jānorāda, ka IP laikā Ķīnas FE nozare cieta smagus zaudējumus, un bija skaidrs, ka tās finansiālais stāvoklis ir ļoti smags. Vairāki kredītriska novērtējumi, ko iesniedza izlasē iekļautie uzņēmumi, liecināja, ka BB novērtējums attiecībā uz IP kopumā nebija nepamatots. Faktiski daži kredītriska novērtējumi nepārprotami liecināja, ka vairākas grupas īstenībā bija vairāk vai mazāk maksātnespējīgas.

(142)

Komisija pirmspārbaudes vēstulē paredzēja veikt pārbaudes bankās, kas iesniedza atbildes uz anketas A pielikumu un bija izsniegušas lielu daļu aizdevumu izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, t. i., Ķīnas Attīstības bankā, Ķīnas Eksporta un importa bankā, Šanhajas Bankā un Huaxia Bank, un tā iekļāva šajā vēstulē detalizētu sarakstu ar tematiem, kas būtu jāizskata pārbaudes laikā. Sākotnējā anketā, kas bija paredzēta ĶV, Komisija jau paskaidroja, ka atbildēs uz anketas jautājumiem sniegtā informācija var tikt pārbaudīta uz vietas. Komisija pirmspārbaudes vēstulē arī norādīja, ka ir pieprasījusi ĶV “iesniegt visus apliecinošos dokumentus, kas izmantoti, gatavojot Jūsu atbildi pēc būtības, tostarp oriģinālos avota dokumentus un īstenošanas dokumentus”. Divi citi lielākie preferenciālā finansējuma nodrošinātāji izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem vai nu neiesniedza pieprasīto informāciju (Ķīnas Lauksaimniecības banka), vai arī informācija tika iesniegta bankas vārdā bez iespējām šo informāciju pārbaudīt (Ķīnas Banka).

(143)

2013. gada 25. marta pirmspārbaudes vēstulē Komisija informēja ĶV par nodomu veikt pārbaudi Šanhajas Bankā (“BoS”) un, lai atvieglotu ĶV šo pārbaudes apmeklējumu, piedāvāja vajadzības gadījumā pagarināt pārbaudes apmeklējumu līdz 2013. gada 22. aprīlim (32). Sākotnējā 5. aprīļa atbildē uz pirmspārbaudes vēstuli ĶV neapstiprināja, ka pārbaude BoS varētu notikt, bet uzdeva jautājumu, vai Komisija vēlētos pārbaudīt Šanhajas Banku citā vietā atlikušajā pārbaudes daļā (t. i., Šanhajā, nevis Pekinā). Lai atvieglotu pārbaudes apmeklējumu, Komisija izņēmuma kārtā tam piekrita, tomēr tā aicināja ĶV apstiprināt pārbaudi Šanhajā vēlākais līdz 9. aprīlim (t. i., trīs darbadienas pirms pārbaudes sākuma Pekinā), lai pārbaudes grupa varētu nokārtot praktiskos jautājumus saistībā ar šādām izmaiņām pārbaudes plānā. Tikai 11. aprīlī (vienu darbadienu pirms pārbaudes sākuma) ĶV apstiprināja, ka BoS būs gatava pārbaudei 2013. gada 23. vai 24. aprīlī. Tajā pašā dienā Komisija informēja ĶV, ka šāda novēlota apstiprinājuma dēļ tā nevar noorganizēt izmaiņas grafikā. Turklāt datumi, ko piedāvāja ĶV (23. vai 24. aprīlis) neietilpa laikposmā, kas bija saskaņots starp ĶV un Komisiju kā laikposms, kurā jāveic pārbaude, un pat pagarinājuma periodā, ko piedāvāja Komisija. Tādēļ Komisija nevarēja pārbaudīt atbildes uz A pielikuma jautājumiem, ko iesniedza BoS, un informāciju par aizdevumiem, ko šī banka izsniegusi izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tādēļ Komisija 2013. gada 23. maija vēstulē informēja ĶV, ka apsver Regulas (EK) Nr. 597/2009 28. panta piemērošanu attiecībā uz nepārbaudīto informāciju, ko iesniegusi BoS.

(144)

ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē apgalvoja, ka BoS pārbaude nav notikusi Komisijas neelastīguma dēļ un Komisija nav piedāvājusi nekādus citus pārbaudes datumus, bet vienkārši “noraidījusi iespēju apsvērt Šanhajas Bankas pārbaudi”. Šādi apgalvojumi ir vienkārši nepatiesi. Komisija pirmspārbaudes vēstulē nepārprotami informēja, ka ir sākotnēji piedāvājusi pārbaudīt šīs bankas 2013. gada 17. un 18. aprīlī, paredzot iespējamu papildu dienu 22. aprīlī, un deva iespēju ĶV piedāvāt atbilstošu laiku banku apmeklēšanai visā pārbaudes periodā (t. i., pilnu darba nedēļu un vienu papildu dienu). Vēl ĶV piedāvāja BoS pārbaudes datumus ārpus šā laika ietvara un izdarīja to tikai vienu darbadienu pirms pārbaudes apmeklējuma sākuma. Pēc Komisijas domām, piedāvātā elastība ir bijusi vairāk nekā pietiekama, un BoS pārbaudei kopā tika piedāvātas sešas alternatīvas dienas, pretēji ĶV apgalvojumam.

(145)

Komisija 2013. gada 23. maija vēstulē paskaidroja ĶV, ka nevar pārbaudīt dažas nodaļas Huaxia Bank (“Huaxia”) atbildē uz A pielikuma jautājumiem, proti, attiecībā uz īpašuma tiesību struktūru, izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kredītspējas novērtējumu un riska prēmijām, ko iekasē no vairākām nozarēm un jo īpaši no attiecīgās nozares.

(146)

ĶV 2013. gada 3. jūnija atbildē apgalvoja, ka Huaxia ir izskaidrojusi īpašuma tiesību struktūru un iesniegusi Komisijai papildu informāciju un paskaidrojumus par tās akcionāriem, bet uz klientu kredītspējas novērtējumu attiecas bankas slepenības noteikumi un līgumsaistības starp bankām un to klientiem.

(147)

Attiecībā uz īpašuma tiesību struktūru jāatzīmē, ka atbildē uz A pielikuma jautājumiem Huaxia apgalvoja – tā ir dibināta “bez jebkādām valdības akcijām” un neizpauž nekādu informāciju par valdības īpašuma tiesībām, pat ja to īpaši pieprasa Komisija A pielikumā. Komisija norādīja, ka tas ir pretrunā ar citu ĶV sniegto informāciju, un Huaxia atzina, ka daži no tās akcionāriem pieder valstij, kā arī iesniedza dokumentu ar informāciju ķīniešu valodā par dažiem no tiem. Huaxia sniegtā informācija joprojām neizskaidroja, kāda ir valsts īpašumtiesību daļa šajā bankā.

(148)

Attiecībā uz kredītspējas novērtēšanu Komisija norāda, ka banka varēja iesniegt šādu dokumentu par vienu no uzņēmumiem (aizsargājot uzņēmuma identitāti ar dažām izmaiņām dokumentā), bet par citiem pieprasītajiem dokumentiem banka apgalvoja, ka uz tiem attiecas slepenības noteikumi un līgumsaistības starp bankām un to klientiem. Šādas pretrunas skaidrojumā ir grūti izprast.

(149)

Komisija 2013. gada 23. maija vēstulē informēja ĶV, ka Ķīnas Eksporta un importa bankas (“EXIM”) atbildes uz A pielikuma jautājumiem un vēstulēm par nepilnībām ir nepilnīgas un EXIM nav iesniegusi vairākus dokumentus, kas tika īpaši pieprasīti, t. i., Statūtus, Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas dibināšanu, ko izdevusi Valsts padome, un Ķīnas Eksporta un importa bankas kārtību eksporta pārdevēju kredītu pārvaldībai attiecībā uz augsto tehnoloģiju ražojumiem. Attiecībā uz Statūtiem ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē apgalvoja, ka EXIM nevar iesniegt Statūtus savas iekšējās politikas dēļ (kas ir uzskatāms par iekšējās pārvaldes dokumentu), taču atsaucās uz tiešsaistes redakciju, kuru, kā tika apgalvots, pārbaudes laikā tika piedāvāts apskatīt klēpjdatorā, ko nodrošināja EXIM. Komisija neizprot šādu paskaidrojumu, kam nav nekādas jēgas. Ja dokuments pārbaudes laikā bija pieejams tiešsaistē, Komisija neredz iemeslu, kādēļ tas nevarēja tikt iesniegts, kā atkārtoti tika prasīts jau anketā, vēstulē par nepilnībām un vēlreiz pārbaudes laikā. Faktiski apgalvojums, ka EXIM pārbaudes laikā nodrošināja šo dokumentu klēpjdatorā, ir nepatiess. EXIM norādīja, ka Komisija varētu apskatīt šo dokumentu tiešsaistē, bet Komisijas ierēdnis paskaidroja, ka pārbaudes telpās nav pieejams interneta savienojums. Turklāt EXIM pat neiesniedza saiti uz internetā pieejamo statūtu redakciju.

(150)

Attiecībā uz abiem pārējiem dokumentiem EXIM paskaidroja, ka tos nav iespējams iesniegt konfidenciālā rakstura un iekšējo noteikumu dēļ. Tieši EXIM atbildē uz vēstuli par nepilnībām apgalvoja, ka “EXIM banka tika izveidota un darbojas saskaņā ar Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas dibināšanu, ko izdevusi Valsts padome, un Ķīnas Eksporta un importa bankas statūtiem”. Tādējādi tas tika uzskatīts par būtisku dokumentu, lai pārbaudītu sūdzībā minētos apgalvojumus, ka EXIM ir valsts iestāde, taču Komisijai tika liegta piekļuve šim dokumentam. Saistībā ar to jāpiebilst, ka cita politiskā banka, t. i., CDB, iesniedza līdzīgu dokumentu par savu dibināšanu, un šīs izmeklēšanas ietvaros tika iesniegti arī vairāki citi Valsts padomes paziņojumi. Arī EXIM nepamatoja apgalvojumus par konfidencialitāti ne ar kādiem pierādījumiem. Turklāt, kā paskaidrots 117. apsvērumā, valdības nedrīkst vienkārši atsaukties uz iekšējiem noteikumiem, lai nepildītu pienākumus, kas paredzēti SCM nolīgumā un pamatregulā. Tas pats attiecas uz Ķīnas Eksporta un importa bankas kārtību eksporta pārdevēju kredītu pārvaldībai attiecībā uz augsto tehnoloģiju ražojumiem, kuru EXIM arī atzina par konfidenciālu bez jebkādiem pamatojošiem pierādījumiem un pat atteicās apspriest šā dokumenta mērķi.

(151)

EXIM arī neiesniedza informāciju par direktoru padomes un uzraudzības padomes sastāvu, kas tika atkārtoti pieprasīta, paskaidrojot, ka “direktoru padomes sastāvs ir mainīgs” un Komisijas jautājumi par valdes locekļu piederību ĶKP “ir agresīvi un nepiemēroti jautājumi antisubsidēšanas izmeklēšanas kontekstā”. Fakts, ka direktoru padomes sastāvs ir mainīgs, neattiecas uz šīs izmeklēšanas mērķi. Svarīgi ir tas, kā valsts ir pārstāvēta EXIM padomēs; tomēr ĶV un EXIM atteicās sniegt šādu informāciju. Komisija arī uzskata, ka EXIM (un visu šajā lietā iesaistīto banku) augstākās vadības piederība ĶKP ir būtiska, lai varētu noteikt valsts ietekmes pakāpi uz banku vadību. Saskaņā ar ĶKP konstitūciju “partijai ir jāatbalsta un jāuzlabo ekonomikas pamatsistēma, kurā valsts īpašumam ir galvenā nozīme un dažādas ekonomikas nozares attīstās paralēli…”  (33), tādējādi ĶKP ietekmes izvērtēšana EXIM tika uzskatīta par nepieciešamu šīs izmeklēšanas vajadzībām un jo īpaši lai novērtētu valsts ietekmi bankās.

(152)

Attiecībā uz statistiku par dažādu ražojumu kategoriju eksportu, kas tika pieprasīta jau anketā un ko EXIM ir juridisks pienākums paziņot CBRC, ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē apgalvoja, ka šīs informācijas sagatavošanai ir vajadzīgs papildu laiks. Saistībā ar tiek norādīts, ka, tā kā Komisija pieprasīja šo informāciju jau sākotnējā anketā, ĶV rīcībā bija vairāk nekā trīsarpus mēneši šīs informācijas sagatavošanai, taču ĶV to neizdarīja. EXIM apgalvoja, ka “šāda veida informācija ir atrodama gada pārskatos”, taču tas neatbilst patiesībai. Informācija gada pārskatos, uz ko norādīja ĶV, attiecās uz citiem laikposmiem, nevis uz tiem, par kuriem Komisija pieprasīja informāciju anketā un pārbaudes apmeklējuma laikā.

(153)

ĶV pareizi apgalvoja, ka atbildē uz anketas jautājumiem tā ir minējusi cita starpā eksporta kredītu summas attiecībā uz mehānisko un elektrisko ražojumu un jauno augsto tehnoloģiju ražojumu eksporta apjomiem. Tiek norādīts, ka Komisija nekad nav apstrīdējusi šo skaitlisko datu iesniegšanu. Komisija nebija apmierināta ar faktu, ka brīdī, kad tā mēģināja pārbaudīt šos datus pārbaudes apmeklējuma laikā, EXIM nevarēja iesniegt pierādījumus, ne arī paskaidrot, no kurienes šie dati ņemti. Tāpat Komisijai netika ļauts pārbaudīt datus par FE nozarei izsniegto eksporta kredītu īpatsvaru, kurus ĶV iesniedza atbildē uz anketas jautājumiem. Dīvaini bija arī tas, ka EXIM neuzskatīja šos datus par konfidenciāliem, taču, kad Komisija jautāja par datu avotu, lai tos pārbaudītu, EXIM atteica piekļuvi avotam, par iemeslu norādot konfidencialitāti. EXIM atsaucās uz tiem pašiem iemesliem attiecībā uz eksporta kredītu summām, kas izsniegtas izlasē iekļautajiem ražotājiem un ražotājiem, kas sadarbojās. Atbildē uz vēstuli par nepilnībām tā minēja datus, bet neļāva Komisijai tos pārbaudīt, pamatojoties uz konfidencialitāti. Līdz ar to Komisija nevarēja pārbaudīt lielāko daļu EXIM iesniegto statistikas datu.

(154)

EXIM arī atteicās paskaidrot un attiecīgi pierādīt izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kredītreitingus, kā arī analīzi, kas bija šo reitingu pamatā.

(155)

ĶV savā 2013. gada 3. jūnija vēstulē rakstīja, ka nav apmierināta ar to, ka Komisija uzdod “personiskus jautājumus par valdes locekļu un augstākās vadības politiskās partijas piederību”. Tas neatbilst patiesībai. Jautājumi par valdes locekļu un augstākās vadības saistību ar ĶKP bija tikai tehniska rakstura, un, kā iepriekš paskaidrots 151. apsvērumā, to uzdošanas iemesls bija palīdzēt noskaidrot ĶKP funkcijas Ķīnas ekonomikā.

(156)

Pārbaudes apmeklējuma laikā Komisija mēģināja pārbaudīt izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kredītspējas novērtējumus. CDB sniedza noteiktu vispārīgo informāciju, taču atteicās izpaust jebkādu informāciju par izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kredītspējas novērtēšanu vai pat FE nozares riska novērtēšanu un novērtējuma ziņojumu.

(157)

Atbildē uz vēstuli par nepilnībām CDB sniedza datus par attiecīgās nozares riska prēmijām. Pārbaudes laikā CDB precizēja savu atbildi šajā jautājumā, taču neiesniedza nekādus apliecinošus pierādījumus šiem datiem vai paskaidrojumu par šo datu pamatotību, neraugoties uz Komisijas atkārtotajiem pieprasījumiem pārbaudes apmeklējuma laikā.

(158)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ĶTR SOCB ir valsts iestādes pamatregulas 2. panta b) apakšpunkta izpratnē.

(159)

PTO Apelācijas institūcijas (“AI”) ASV sagatavotajā ziņojumā “Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China” (34) (“AI ziņojums”) definēja valsts iestādi kā struktūru, “kurai ir nodotas, kura izmanto vai kurai ir piešķirtas valdības pilnvaras”. Pēc AI uzskatiem, pierādījums, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār kādu struktūru un tās darbību ir uzskatāms par pierādījumu, ka attiecīgai struktūrai ir valdības pilnvaras un tā izmanto šīs pilnvaras valdības funkciju veikšanai. Ja tiek pierādīts, ka formālās norādes par valdības kontroli ir daudzveidīgas, un ir arī pierādījumi, ka šī kontrole tiek izmantota pēc būtības, tādā gadījumā šie pierādījumi ļauj secināt, ka attiecīgā struktūra izmanto valdības pilnvaras (35). AI arī atzina, ka valsts iestādēm ir raksturīga “valdības funkciju veikšana” (36), kas “attiecīgās dalībvalsts tiesību sistēmā parasti būtu uzskatāma par valdības darba daļu” (37).

(160)

Turpmākā analīze lielāko uzmanību veltī tam, vai attiecīgā SOCB Ķīnā pilda funkcijas, kas parastu būtu uzskatāmas par valdības darba daļu, un ja tā, vai tai ir valdības pilnvaras tā rīkoties. Izmeklēšana noskaidroja, ka Ķīnas finanšu tirgum ir raksturīga valdības iejaukšanās, jo lielākā daļa galveno banku pieder valstij. Ķīnas iestādes sniedza tikai ļoti ierobežotu informāciju par banku akcionāriem un īpašniekiem ĶTR. Tomēr, kā papildus paskaidrots turpmāk, Komisija apkopoja pieejamo informāciju, lai tās secinājumi būtu pamatoti. Veicot analīzi par to, vai bankas ir struktūras, kam pieder, ir piešķirtas vai kas izmanto valdības pilnvaras (valsts iestādes), Komisija meklēja informāciju ne tikai par valdības īpašuma daļām bankās, bet arī par citām pazīmēm, piemēram, par valdības pārstāvību direktoru padomēs, valdības kontroli pār to darbību, valdības politikas vai interešu ievērošanu un par to, vai šīs struktūras ir izveidotas ar likumu.

(161)

Pieejamā informācija ļāva secināt, ka valstij piederošām bankām ĶTR pieder lielākā tirgus daļa un tās ir galvenie dalībnieki Ķīnas finanšu tirgū. Saskaņā ar 2006. gada Deutsche Bank pētījumu par ĶTR banku nozari (38) valstij piederošo banku īpatsvars var pārsniegt vairāk nekā 2/3 Ķīnas tirgus. Par šo pašu jautājumu PTO Ķīnas tirdzniecības politikas apskatā ir teikts: “Valsts īpašuma augstā pakāpe ir vēl viena būtiska finanšu nozares īpatnība Ķīnā” (39) un “Ķīnas banku nozares tirgus struktūra ir maz mainījusies, tajā dominē valstij piederošas bankas” (40). Jāpiebilst, ka piecas lielākās valstij piederošās komercbankas (Lauksaimniecības banka, Ķīnas Banka, Ķīnas Būvniecības banka, Sakaru banka un Rūpniecības un tirdzniecības banka) pārstāv vairāk nekā pusi Ķīnas banku nozares (41). Valsts īpašuma tiesības uz piecām lielākajām valstij piederošajām bankām apstiprināja arī ĶV atbildē uz vēstuli par nepilnībām.

(162)

Komisija pieprasīja arī informāciju par šo Ķīnas banku valsts kontroles struktūru un valdības politikas vai interešu ievērošanu attiecībā uz fotoelektrisko nozari (t. i., par direktoru padomēm un akcionāru padomēm, akcionāru un direktoru sapulču protokoliem, akcionāru un direktoru valstspiederību, kreditēšanas politikām un riska novērtējumiem attiecībā uz aizdevumiem, kas izsniegti ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās). Tomēr, kā iepriekš teikts 139. apsvērumā, ĶV sniedza tikai ļoti ierobežotu informāciju par šo tematu un neļāva pārbaudīt lielu daļu iesniegtās informācijas. Tādējādi Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti. Pamatojoties uz pieejamajiem datiem, tā secināja, ka šīs bankas kontrolē valdība, izmantojot īpašuma tiesības, administratīvo kontroli pār to “komerciālo” darbību, tostarp ierobežojumus, kas noteikti depozītu un aizdevumu procentu maksājumiem (skat. 164.–167. apsvērumu), un dažos gadījumos – pat likumā noteiktos dokumentus (42).

Attiecīgie dati, kas izmantoti iepriekš minēto secinājumu izdarīšanai, ir gūti no ĶV iesniegtās informācijas, Ķīnas banku gada ziņojumiem, kurus vai nu iesniedza ĶV, vai kuri ir publiski pieejami, informācijas, kas gūta no 2006. gada Deutsche Bank pētījuma par Ķīnas banku nozari (43), PTO Ķīnas politikas apskata (2012) (44), Pasaules Bankas ziņojuma par Ķīnu 2030. gadā (45) vai 2010. gada ESAO Ķīnas ekonomikas apskata (46), informācijas, ko snieguši ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, un informācijas, kas iekļauta sūdzībā. Attiecībā uz ārvalstu bankām neatkarīgi avoti lēš, ka tās veido Ķīnas banku nozares maznozīmīgu daļu, un tādēļ tām ir neliela nozīme aizdevumu politikā; atbilstošā informācija liecina, ka tām pieder pat mazāk nekā 2 % Ķīnas tirgus (47). Arī attiecīgā publiski pieejamā informācija liecina, ka Ķīnas bankas, jo īpaši lielās komercbankas, joprojām paļaujas uz valstij piederošajiem akcionāriem un valdību, lai papildinātu kapitālu, kad tām pietrūkst atbilstoša kapitāla kredītu ekspansijas dēļ (48).

(163)

Attiecībā uz bankām, kas sniegušas aizdevumus ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, lielākā to daļa ir valstij piederošas bankas. Patiesi, pamatojoties uz pieejamo informāciju (49), tika konstatēts, ka valstij piederošās bankas un citas valstij piederošās struktūras ir izsniegušas lielāko daļu aizdevumu ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās. Starp tām bija ĶTR lielākās komercbankas un politiskās bankas, piemēram, Ķīnas Attīstības banka, EXIM banka, Ķīnas Lauksaimniecības banka, Ķīnas Banka, Ķīnas Būvniecības banka un Ķīnas Rūpniecības un tirdzniecības banka. Attiecībā uz pārējām iesaistītajām valstij piederošajām bankām Komisija vēlreiz pieprasīja to pašu iepriekš minēto informāciju par valdības kontroli un valdības politikas vai interešu ievērošanu attiecībā uz fotoelektrisko nozari. Šāda detalizēta informācija netika sniegta. Tādējādi tika secināts, ka valdība kontrolē šīs bankas. Par šādu būtisku kontroli cita starpā liecina valdības politika par atbalstu attiecīgajai nozarei, kas liek bankām darboties īpaši atbalstošā veidā (skat. 102. apsvērumu). Šo iemeslu dēļ valstij piederošās komercbankas un politiskās bankas ĶTR ir uzskatāmas par valsts iestādēm.

(164)

Papildu pazīme, kas liecina par ĶV iesaisti Ķīnas finanšu tirgū, ir PBOC funkcijas, kas nosaka īpašus ierobežojumus veidam, kā tiek noteiktas un svārstās procentu likmes. Patiesi, izmeklēšana konstatēja, ka PBOC ir pieņemti īpaši noteikumi, kas regulē veidu, kā ĶTR svārstās procentu likmes. Saskaņā ar pieejamo informāciju šie noteikumi ir izklāstīti PBOC Apkārtrakstā par kārtību, kā regulē procentu likmes depozītiem un aizdevumiem, Yinfa (2004. gads), Nr. 251 (Apkārtraksts Nr. 251). Finanšu iestādes tiek aicinātas nodrošināt aizdevumu likmes noteiktā PBOC aizdevumu procentu likmju standarta intervālā. Komercbanku aizdevumiem un politisko banku aizdevumiem, kas tiek komerciāli pārvaldīti, nav noteikts augšējais robežintervāls, bet tikai apakšējais robežintervāls. Pilsētu kredīta kooperatīviem un lauku kredīta kooperatīviem ir noteikts gan augšējais, gan apakšējais robežintervāls. Preferenciāliem aizdevumiem un aizdevumiem, kam Valsts padome izdevusi īpašus noteikumus, procentu likmes nedrīkst paaugstināties. Komisija lūdza ĶV paskaidrojumus par Apkārtrakstā Nr. 251 iekļauto definīciju un redakciju, kā arī par iepriekšējo tiesību aktu (PBOC apkārtrakstu par finanšu iestāžu aizdevumu procentu likmju svārstību intervāla palielināšanu, YinFa [2003. gads] Nr. 250). Tomēr, kā iepriekš minēts 135. apsvērumā, ĶV atteicās iesniegt šos apkārtrakstus, tādēļ Komisija nevarēja pārbaudīt to saturu un meklēt paskaidrojumus. Tā kā ĶV neiesniedza atbilstošu informāciju par šo jautājumu, kas liktu domāt, ka situācija ir mainījusies kopš 2013. gada marta, kad Komisija pabeidza antisubsidēšanas izmeklēšanu, kura attiecās uz ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu (50), tika secināts, ka PBOC ir iesaistīta procentu likmju noteikšanā valstij piederošās komercbankās un ietekmē tās. ĶV nesniedza pierādījumus par to, ka situācija, kas tika konstatēta izmeklēšanās, kuras attiecās uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu, būtu mainījusies. Tādēļ, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem un citiem iepriekš minētajiem pierādījumiem, tika secināts, ka situācija attiecībā uz procentu likmju noteikšanas metodiku nemainījās visā IP.

(165)

Aizdevumu procentu likmju ierobežojumi, kā arī augšējās robežvērtības, kas noteiktas depozītu likmēm, rada situāciju, kurā bankām ir garantēta piekļuve lētam kapitālam (saskaņā ar depozītu likmju regulējumu) un tās var aizdot atsevišķām nozarēm par zemām likmēm.

(166)

Uz bankām attiecas arī juridiskas normas, kas prasa, lai tās cita starpā īsteno aizdošanas darbības saskaņā ar valsts ekonomikas vajadzībām (51), sniedz kreditēšanas atbalstu veicināmiem projektiem (52) vai dod priekšroku augsto vai jauno tehnoloģiju nozaru attīstībai (53). Bankām ir pienākums ievērot šos noteikumus. Izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji pieder veicināmo projektu kategorijām, kā arī augsto un jauno tehnoloģiju nozaru kategorijai.

(167)

Dažādi neatkarīgie informācijas avoti liecina, ka valsts iesaiste Ķīnas finanšu nozarē ir būtiska un pastāvīga. Piemēram, konstatējums, kas izklāstīts i) SVF 2006. gada darba dokumentā, liecina, ka banku liberalizācija ĶTR ir nepilnīga un netiek pienācīgi ņemts vērā kredītrisks (54); ii) SVF 2009. gada ziņojumā, kas uzver, ka procentu likmes Ķīnā nav liberalizētas (55); iii) SVF 2010. gada ziņojumā par valsti, kas norāda, ka kapitāla izmaksas Ķīnā ir salīdzinoši zemas, kredītu piešķiršanu dažkārt nenosaka pēc cenas, bet lielie korporatīvie ietaupījumi ir daļēji saistīti ar dažādu ietekmējošo faktoru zemajām izmaksām (tostarp kapitāla un zemes izmaksām) (56); iv) ESAO 2010. gada Ķīnas ekonomikas apskatā (57) un ESAO Ekonomikas departamenta Darba dokumentu Nr. 747 par reformām Ķīnas finanšu nozarē (58), kas norāda, ka finanšu iestādes joprojām pieder galvenokārt valstij un tas rada jautājumus par pakāpi, kādā banku kreditēšanas lēmumi tiek balstīti tikai uz komerciāliem apsvērumiem, bet banku tradicionālā funkcija, šķiet, ir darboties kā valsts aģentūrām, kas nodrošina saikni ar valdību.

(168)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem pierādījumiem, tiek secināts, ka valstij piederošās komercbankas un politiskās bankas pilda valsts funkcijas ĶV vārdā, proti, obligātā kārtā veicina konkrētas ekonomikas nozares saskaņā ar valsts plāniem un politikas dokumentiem. Lielais valsts īpašuma īpatsvars valstij piederošajās bankās un cita informācija par saikni starp valstij piederošajām bankām un valdību (tostarp ĶV nesadarbošanās šajā jautājumā) apstiprina, ka valdība, pildot valsts varas funkcijas, ietekmē banku darbību. ĶV īsteno būtisku ietekmi uz valstij piederošajām komercbankām un politiskajām bankām, nepārtraukti iesaistoties finanšu nozarē un pieprasot valstij piederošām bankām īstenot valdības politiku. Tādējādi valstij piederošās komercbankas un politiskās bankas ir uzskatāmas par valsts iestādēm, jo tām pieder, ir piešķirtas un tās izmanto valdības pilnvaras.

(169)

Komisija arī analizēja, vai privātīpašumā esošām bankām ĶTR tiek uzticēti uzdevumi vai doti ĶV norādījumi izsniegt preferenciālus (subsidētus) aizdevumus ražotājiem fotoelektriskajā nozarē pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas izpratnē.

(170)

No iepriekšējās sadaļas par valsts iesaisti fotoelektriskajā nozarē (101. apsvērums) un turpmākajiem secinājumiem kļūst skaidrs, ka ĶV ir izstrādāta politika par preferenciālu aizdevumu sniegšanu fotoelektriskajā nozarē, jo valsts iestādes (valstij piederošās komercbankas) (59) ir iesaistītas šo aizdevumu sniegšanā un pārvalda lielāko tirgus daļu, kas tām ļauj piedāvāt procentu likmes zem tirgus līmeņa.

(171)

Likumu par komercbankām [2003] vienādi piemēro gan valstij piederošām komercbankām, gan privātīpašumā esošām komercbankām. Piemēram, šā likuma 38. pants uzdod visām komercbankām (t. i., arī privātīpašumā esošajām) “noteikt aizdevumu likmi saskaņā ar augšējo un apakšējo aizdevumu likmes ierobežojumu, ko nosaka PBOC”, Likuma par komercbankām 34. pants uzdod komercbankām “īstenot aizdevumu uzņēmējdarbību saskaņā ar valsts ekonomikas vajadzībām un sociālo attīstību, kā arī atbilstoši valsts nozaru politikām”.

(172)

Vairāki valsts plānošanas dokumenti, politikas dokumenti un tiesību akti attiecas uz FE nozares preferenciālo kreditēšanu. Piemēram, Valsts padomes 2010. gada 10. oktobra lēmums par septiņu jauno stratēģisko nozaru attīstības veicināšanu sola fiskālā un politikas atbalsta intensitātes paplašināšanu stratēģiskajām nozarēm (60) (FE nozare ir to skaitā), mudina finanšu iestādes “paplašināt kreditēšanas atbalstu” šīm nozarēm un “izmantot fiskālās preferenciālās politikas, piemēram, riska kompensēšanu”. Arī Valsts nostādnes zinātnes un tehnoloģiju attīstībai vidējā termiņā un ilgtermiņā (2006–2020), kas norāda, ka saules enerģētika un fotoelektriskie elementi ir galvenās nozares un saistītas ar prioritāriem jautājumiem (61), paredz “mudināt finanšu iestādes piešķirt prioritāru kredīta atbalstu lielākajiem valsts zinātnes un tehnoloģiju industrializācijas projektiem” un uzdod valdībai “dot norādījumus dažādām finanšu iestādēm un privātam kapitālam piedalīties zinātnes un tehnoloģiju attīstībā”. ĶTR Likums par zinātnes un tehnoloģiju progresu (ĶTR prezidenta Rīkojums Nr. 82) noteic, ka valsts mudina un dod norādījumus finanšu iestādēm atbalstīt augsto un jauno tehnoloģiju nozaru attīstību, piešķirot aizdevumus, un politiski orientētām finanšu iestādēm ir jādod priekšroka augsto un jauno tehnoloģiju nozaru attīstībai (62). Saskaņā ar to pašu likumu politiski orientētām finanšu iestādēm saistībā ar uzņēmējdarbību ir jāpiedāvā īpašs atbalsts uzņēmumu projektiem, kuros paredzētas neatkarīgas inovācijas, ko veicina valsts (63).

(173)

Turklāt iepriekš minētie ierobežojumi attiecībā uz procentu likmju noteikšanu, ko veic PBOC (164. un 165. apsvērums) ir saistoši arī privātīpašumā esošām komercbankām.

(174)

Minētie citāti no normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz banku nozari, liecina, ka ĶV politika izsniegt preferenciālus aizdevumus fotoelektriskajai nozarei attiecas arī uz privātīpašumā esošām komercbankām, un faktiski ĶV uzdod tām “īstenot aizdevumu uzņēmējdarbību saskaņā ar valsts ekonomikas vajadzībām un sociālo attīstību, kā arī atbilstoši valsts nozaru politikām” (64).

(175)

Komisija pieprasīja attiecīgo informāciju no ĶV, lai novērtētu, kā bankas ĶTR veic FE uzņēmumu kredītriska novērtēšanu, pirms pieņem lēmumu par to, vai piešķirt tiem aizdevumus, un lemt par piešķirto aizdevumu nosacījumiem. Anketas A pielikumā Komisija pieprasīja informāciju par to, kā bankas ņem vērā risku, piešķirot aizdevumus, kā tiek novērtēta aizņēmēja kredītspēja, kādas ir riska prēmijas, ko bankas iekasē no dažādiem uzņēmumiem/nozarēm ĶTR, kādus apstākļus bankas ņem vērā, izvērtējot aizdevuma pieteikumus, kāds ir aizdevuma pieteikuma apraksts un apstiprināšanas process utt. Tomēr ne ĶV, ne atsevišķās bankas, kas minētas anketā, neiesniedza nekādus pierādījumus šajā jomā (vienīgais izņēmums ir turpmāk minēts 176. apsvērumā). ĶV sniedza tikai vispārīga rakstura atbildes, bez jebkādiem pierādījumiem par to, ka faktiski vispār notiek jebkāda kredītriska novērtēšana.

(176)

Vienas bankas pārbaudes laikā Komisija varēja apskatīt kādu riska novērtējumu. Daļa no šā kredītriska novērtējuma attiecās uz valsts atbalstu saules enerģētikas uzņēmumiem un valsts plāniem veicināt fotoelektrisko nozari kopumā, un šis fakts tika pozitīvi novērtēts uzņēmumam piešķirtajā kredītreitingā. Minētais piemērs raksturo, kā valdības politika (un subsīdijas, kas novirzītas konkrētai nozarei) ietekmē lēmumu pieņemšanu bankās attiecībā uz saules enerģētikas uzņēmumu finansēšanas nosacījumiem.

(177)

Komisija pieprasīja līdzīgu informāciju arī no ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, un mēģināja to pārbaudīt izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju klātienes pārbaudes apmeklējumu laikā. Lielākā daļa ražotāju eksportētāju atbildēja, ka bankas pieprasa noteiktus dokumentus un veic noteikta veida kredītriska analīzi pirms aizdevumu piešķiršanas. Tomēr viņi nevarēja pamatot šos apgalvojumus ne ar kādiem pierādījumiem. Klātienes pārbaudes laikā Komisija lūdza iesniegt pierādījumus, ka bankas ir pieprasījušas šādus dokumentus vai ka uzņēmumi ir šādus dokumentus iesnieguši bankām, vai iesniegt jebkāda veida paziņojumus, ko bankas izdevušas, apliecinot, ka ir veikta šāda kredītriska analīze. Taču izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas nevarēja iesniegt šādus pierādījumus, un tās nevarēja iesniegt arī nekādus citus pierādījumus, kas apstiprinātu viņu apgalvojumus.

(178)

Informācija par kredītriska novērtējumiem ieinteresētajām personām tika pieprasīta atkārtoti, jo tā tika uzskatīta par būtisku, cita starpā ņemot vērā 167. apsvērumā minēto informāciju.

(179)

Ņemot vērā iepriekš teikto, secinājumi par kredītriska novērtēšanu ĶTR attiecas uz valstij piederošām komercbankām, privātīpašumā esošām komercbankām, kā arī politiskajām bankām. Patiesi, iepriekš minētie pierādījumi liek secināt, ka privātām bankām ĶTR ir jāievēro valdības aizdevumu politikas, jo īpaši attiecībā uz FE nozari, un jādarbojas tāpat, kā darbojas valstij piederošās bankas, kas 168. apsvērumā ir atzītas par valsts iestādēm. Tāpēc secināts, ka privātām bankām tiek uzticēti uzdevumi un doti ĶV norādījumi veikt funkcijas, ko parasti veic valdība pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas izpratnē.

(180)

Turklāt minētie pierādījumi liecina, ka pat tad, ja valstij piederošās bankas netiktu atzītas par valsts iestādēm, tās arī tiktu uzskatītas par tādām, kam tiek uzticēti uzdevumi un doti ĶV norādījumi veikt funkcijas, ko parasti veic valdība pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas izpratnē.

(181)

No informācijas, kas savākta izmeklēšanā, var secināt, ka valstij piederošo banku īpatsvars pārsniedz vairāk nekā 2/3 Ķīnas tirgus. Piecas lielākās valstij piederošās komercbankas (Lauksaimniecības banka, Ķīnas Banka, Ķīnas Būvniecības banka, Sakaru banka un Rūpniecības un tirdzniecības banka ) pārstāv vairāk nekā pusi Ķīnas banku nozares (65). Turklāt Ķīnas Attīstības banka un Ķīnas Eksporta un importa banka pilnībā pieder valstij. Šīs septiņas bankas saules paneļu lietā ir izsniegušas absolūti lielāko daļu aizdevumu astoņiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Šīs dominējošās valsts īpašumtiesības kopā ar Ķīnas finanšu tirgus traucējumiem un Ķīnas valdības politiku novirzīt lētus naudas līdzekļus izvēlētām nozarēm, apdraud līdzvērtīgus konkurences apstākļus starptautiskajā tirdzniecībā un nodrošina nepamatotas priekšrocības Ķīnas ražotājiem.

(182)

Bankas ĶTR nav pilnīgi brīvas pieņemt lēmumus par aizdevumu nosacījumiem. Attiecībā uz procentu likmēm tām ir jāievēro ierobežojumi, ko nosaka Ķīnas Tautas banka (“PBOC”). Šie ierobežojumi, kā arī augšējās robežvērtības, kas noteiktas depozītu likmēm, rada situāciju, kurā bankām ir garantēta piekļuve lētam kapitālam (saskaņā ar depozītu likmju regulējumu) un tās var aizdot atsevišķām nozarēm par zemām likmēm.

(183)

Uz bankām attiecas arī juridiskas normas, kas prasa, lai tās cita starpā īsteno aizdošanas darbības saskaņā ar valsts ekonomikas vajadzībām (66), sniedz kreditēšanas atbalstu veicināmiem projektiem (67) vai dod priekšroku augsto vai jauno tehnoloģiju nozaru attīstībai (68). Bankām ir pienākums ievērot šos noteikumus.

(184)

Saskaņā ar jaunākajiem konstatējumiem dažām lielajām komercbankām ĶTR ir pieejamas valsts ārvalstu valūtas rezerves (69). Tas būtiski samazina kapitāla izmaksas, un šī “lētā nauda” tiek izmantota USD un EUR aizdevumiem noteiktiem uzņēmumiem un projektiem saskaņā ar politiku “došanās ārpusē”. Tādēļ tās var piedāvāt nosacījumus, ko parastās komercbankas nespēj.

(185)

Cits būtisks traucējums fotoelektriskās nozares finansēšanai ir Ķīnas Attīstības bankas (“CDB”) īpašais privileģētais stāvoklis, jo tā ir galvenais aizdevējs šai nozarei un izsniedz lielāko daļu aizdevumu un kredītlīniju izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. CDB gandrīz pilnībā tiek finansēta no parādzīmju tirdzniecības, nevis no noguldījumiem, un pēc Finanšu ministrijas tā ir otrs lielākais parādzīmju emitants valstī. Šā īpašā mehānisma dēļ CDB spēj pati sevi lēti finansēt un līdz ar to arī piedāvāt izvēlētām nozarēm aizdevumus ar preferenciāliem nosacījumiem (70).

(186)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ĶV subsidē FE nozari, izsniedzot preferenciālus aizdevumus un netiešus kredītus.

(187)

Preferenciāli aizdevumi Ķīnā paredzēti šādos tiesību aktos: ĶTR Likums par komercbankām, Vispārīgie noteikumi par aizdevumiem (ko īsteno Ķīnas Tautas banka) un Valsts padomes Lēmums Nr. 40 “Par pagaidu noteikumu izsludināšanu un īstenošanu attiecībā uz rūpniecības strukturālo pielāgojumu veicināšanu”.

(188)

Ņemot vērā visus pierādījumus, tiek secināts, ka lielāko daļu aizdevumu izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām nodrošina valstij piederošās bankas, kas 168. apsvērumā iepriekš tika atzītas par valsts iestādēm, jo tām ir piešķirtas valdības pilnvaras un tās veic valdības funkcijas. Ir arī pierādījumi, ka šīs bankas faktiski izmanto valdības pilnvaras, jo, kā paskaidrots 164. apsvērumā, valsts (t. i., PBOC) tiešā veidā iejaucas komercbanku lēmumos par procentu likmēm aizdevumiem, kas piešķirti Ķīnas uzņēmumiem. Šādā situācijā minēto struktūru aizdošanas prakse ir tieši saistāma ar valdību. Faktu, ka bankas izmanto valdības pilnvaras, apstiprina arī veids kā Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem (ko īsteno PBOC) 7. un 15. pants, Lēmums Nr. 40 un Likuma par komercbankām 34. pants darbojas attiecībā uz valdības nozaru politiku īstenošanu. Arī daudzi netieši pierādījumi, ko pamato objektīvi pētījumi un ziņojumi, liecina, ka Ķīnas finanšu sistēmā joprojām lielā mērā iejaucas valdība, kā jau iepriekš izskaidrots 172. un 178. apsvērumā. Visbeidzot, ĶV neiesniedza informāciju, kas ļautu labāk izprast valstij piederošo banku saistību ar valdību, kā paskaidrots 139. un 140. apsvērumā. Tādējādi, attiecībā uz aizdevumiem, ko izsniedz valstij piederošas komercbankas ĶTR, Komisija secina, ka FE ražotājiem tiek sniegts finansiāls atbalsts, kas izpaužas kā tiešs līdzekļu pārskaitījums no valdības pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē. Turklāt dažas liecības rāda, ka SOCB (kā arī privātīpašumā esošām bankām) tiek uzticēti uzdevumi vai doti valdības norādījumi, un rezultātā tas nozīmē, ka pastāv finansiāls atbalsts pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) daļas izpratnē.

(189)

Ņemot vērā analīzi iepriekšējā 169.–178. apsvērumā, ir arī noskaidrots, ka privātīpašumā esošām bankām ĶV uztic uzdevumus un dod norādījumus izsniegt aizdevumus FE ražotājiem un pastāv finansiāls atbalsts pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) un iv) daļas izpratnē.

(190)

Ieguvums pamatregulas 3. panta 2. punkta un 6. panta b) izpratnē pastāv tādā mērā, kādā valdības aizdevumi vai aizdevumi no privātām struktūrām, kam valdība uztic uzdevumus un dod norādījumus, tiek piešķirti ar nosacījumiem, kas labvēlīgāki par saņēmējam tirgū tobrīd pieejamajiem. Nevalstiskie aizdevumi ĶTR nenodrošina atbilstošu tirgus standartus, jo ir noteikts, ka privātīpašumā esošām bankām ĶV uztic uzdevumus un dod norādījumus, tāpēc paredzams, ka tās ievēros aizdošanas praksi, kas ir spēkā valstij piederošās bankās. Tādējādi standarti tiek konstruēti, izmantojot 198.–200. apsvērumā aprakstīto metodi. Šā standarta izmantošana pierāda, ka aizdevumi FE nozarei tiek piešķirti ar noteikumiem, kas labvēlīgāki par tirgus noteikumiem.

(191)

FE nozare pieder veicināmai kategorijai saskaņā ar Lēmumu Nr. 40. Lēmums Nr. 40 ir Valsts padomes rīkojums, un tā ir augstākā administratīvā struktūra ĶTR, tādēļ šis lēmums ir juridiski saistošs citām valsts iestādēm un ekonomikas dalībniekiem. Tas klasificē rūpniecības nozares “veicināmos, ierobežojamos un izslēdzamos projektos”. Šis akts ir rūpniecības politikas vadlīnijas, kas kopā ar Direktoriju katalogu parāda, kā ĶV īsteno politiku tādu uzņēmumu grupu vai nozaru veicināšanai un atbalstīšanai kā FE /jaunās enerģētikas nozare, kas Direktoriju katalogā klasificēta kā “veicināma nozare”. Attiecībā uz vairākām nozarēm, kas minētas kā “veicināmas”, jāpiebilst, ka tās ir tikai daļa no Ķīnas ekonomikas. Turklāt tikai dažas darbības šo veicināmo nozaru vidū ir ieguvušas “veicināmu” statusu. Lēmuma Nr. 40 17. pants arī paredz, ka “veicināmie investīciju projekti” var iegūt īpašas privilēģijas un stimulus, cita starpā finanšu atbalstu. No otras puses, atsaucoties uz “ierobežojamiem un izslēdzamiem projektiem”, Lēmums Nr. 40 pilnvaro valsts iestādes tieši iejaukties tirgus regulēšanā. Faktiski 18. un 19. pants paredz, ka attiecīgā iestāde liedz finanšu iestādēm piešķirt aizdevumus šādiem “ierobežojamiem un izslēdzamiem projektiem”. Iepriekš teiktais liecina, ka Lēmums Nr. 40 paredz saistošus noteikumus visām ekonomikas institūcijām, kas izpaužas kā norādījumi par veicināmo nozaru veicināšanu un atbalstīšanu, un viena no tām ir FE nozare.

(192)

Kā iepriekš paskaidrots 172. apsvērumā, ĶV uzdod izsniegt preferenciālus aizdevumus ierobežotam skaitam nozaru, un FE nozare ir viena no tām. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, kļūst skaidrs, ka iestādes ļauj finanšu iestādēm sniegt preferenciālus aizdevumus tikai ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kas atbilst attiecīgām ĶV politikām. Pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem un tā kā ĶV šajā jautājumā nesadarbojas, tiek secināts, ka subsīdijas, ko sniedz kā preferenciālus aizdevumus, nav pieejamas visai sabiedrībai un tādēļ ir uzskatāmas par “īpašām” pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona neiesniedza pierādījumus, ka šīs subsīdijas tiek balstītas uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(193)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visi izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji izmeklēšanas periodā bija ieguvuši preferenciālus aizdevumus.

(194)

Tādējādi FE nozares finansēšana ir uzskatāma par subsidētu.

(195)

Ņemot vērā finansiālā atbalsta esamību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un situācijas īpatnības, šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(196)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu saņēmēju saņemtais ieguvums ir starpība starp summu, ko uzņēmums maksā par valsts aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizņēmumu, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū.

(197)

Kā skaidrots iepriekš (190. apsvērumā), Ķīnas banku izsniegtie aizdevumi ir ievērojama valdības iejaukšanās banku nozarē un neatspoguļo likmes, ko varētu saņemt funkcionējošā tirgū, tad attiecīgs tirgus standarts tiek konstruēts, izmantojot turpmāk aprakstīto metodi. Turklāt ĶV nesadarbojās, tāpēc Komisijai bija jāizmanto arī citi pieejamie fakti, lai noteiktu atbilstošu standarta procentu likmi.

(198)

Konstruējot atbilstošu standartu aizdevumiem, kas izteikti Ķīnas juaņās, tika atzīts par nepieciešamu piemērot Ķīnas procentu likmes, kas koriģētas atbilstoši parastajam tirgus riskam. Patiesi, situācijā, kad eksportētāju pašreizējais finansiālais stāvoklis tiek noteikts izkropļotā tirgū un no Ķīnas bankām nav pieejama drošticama informācija par riska mērījumiem un kredītreitingu noteikšanu, tiek atzīts par nepieciešamu neizteikt Ķīnas eksportētāju kredītspēju pēc tās nominālvērtības, bet piemērot uzcenojumu, lai ņemtu vērā Ķīnas izkropļotā tirgus potenciālo ietekmi uz viņu finansiālo situāciju.

(199)

Tas pats attiecas uz aizdevumiem, kas izteikti ārvalstu valūtās. Kā standarts tika izmantotas attiecīgā valūtā izteiktas korporatīvās parādzīmes ar BB reitingu, kas izdotas IP laikā.

(200)

Ņemot vērā iepriekš teikto, kā paskaidrots 138.–140. apsvērumā, ĶV un ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, tika pieprasīts iesniegt informāciju par Ķīnas banku aizdevumu politikām un veidu, kā aizdevumi tika piešķirti šiem ražotājiem eksportētājiem. Kaut arī šī informācija tika pieprasīta atkārtoti, tā netika saņemta. Tādēļ, ņemot vērā šo sadarbības trūkumu un visus pieejamos faktus, kā arī atbilstoši pamatregulas 28. panta 6. punkta noteikumiem, tika atzīts par pareizu uzskatīt, ka visiem uzņēmumiem Ķīnā būtu jāpiešķir augstākā kategorija – “neinvestīciju kategorija”, kas attiektos tikai uz parādzīmēm (BB reitings pēc Bloomberg), un jāpiemēro tiem atbilstoša prēmija, ko paredzēts maksāt par uzņēmumu emitētām parādzīmēm ar šādu reitingu saskaņā ar Ķīnas Tautas bankas standarta aizdevumu likmi. Ražotāju eksportētāju ieguvums ir aprēķināts, izsakot procentu likmes starpību kā procentuālu īpatsvaru un reizinot to ar aizdevuma atlikušo summu, t. i., procentu maksājumiem, kas vēl nav samaksāti IP laikā. Pēc tam šo summu pieskaita ražotāju eksportētāju, kas sadarbojās, kopējam apgrozījumam.

(201)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(202)

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Ķīnas bankas piešķīra attiecīgā ražojuma Ķīnas eksportētājiem nesamērīgas kredītlīnijas. Izmeklēšana apstiprināja, ka, patiesi, visi izmeklētie uzņēmumi bija saņēmuši apjomīgas kredītlīnijas no Ķīnas bankām, un lielākoties tās tika piešķirtas bez maksas vai par ļoti nelielu maksu. Parastos tirgus apstākļos šādas kredītlīnijas paredz būtiskas saistības un administratīvās maksas, kas ļauj bankām kompensēt izmaksas un riskus.

(203)

EC-Aircraft izpētes grupas ziņojums apstiprināja, ka šādas kredītlīnijas, ko piešķir individuāliem aizdevumiem un kas pārsniedz ieņēmumus no tiem, var uzskatīt par tiešu naudas līdzekļu nodošanu saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļu un tādējādi – par finansiālu atbalstu. Šī grupa konstatēja, ka ieguvumus no potenciālas naudas līdzekļu nodošanas rada pati pienākuma esība tieši nodot naudas līdzekļus. Grupa arī secināja, ka kredītlīnija pati par sevi var radīt ieguvumu saņēmējam uzņēmumam, tādēļ tā ir uzskatāma par potenciālu naudas līdzekļu nodošanu, papildus jebkurai citai tiešai naudas līdzekļu nodošanai individuālu aizdevumu veidā (71).

(204)

Kredītlīnijas izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem nodrošināja tās pašas bankas, kas nodrošināja minētos preferenciālos aizdevumus. Kā iepriekš teikts, šīs bankas ir valsts iestādes (158.–166. apsvērums) vai arī ĶV tām uztic uzdevumus un dod norādījumus, lai sniegtu preferenciālu finansējumu FE nozarei (169.–178. apsvērums).

(205)

Kā iepriekš paskaidrots (158.–185. apsvērums), Ķīnas tirgu izkropļo tiesību akti un valstij piederošo banku prakse, un tika secināts, ka lielākoties kredītlīnijas tika piešķirtas bez maksas vai par ļoti nelielu maksu. Parastos tirgus apstākļos šādas kredītlīnijas paredz būtiskas saistības un administratīvās maksas, kas ļauj bankām kompensēt izmaksas un riskus.

(206)

Ieguvumu summu rada maksa, ko parasti piemēro komerciālām kredītlīnijām, kuras piešķir uzņēmumiem, un izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji lielākoties bija no tās atbrīvoti. Komisija izmantoja maksu, ko piemēroja kredītlīnijai, kuru vienam no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem bija piešķīrusi ārvalstu komercbanka.

(207)

FE nozare pieder veicināmai kategorijai saskaņā ar Lēmumu Nr. 40. Lēmums Nr. 40 ir Valsts padomes rīkojums, un tā ir augstākā administratīvā struktūra ĶTR, tādēļ šis lēmums ir juridiski saistošs citām valsts iestādēm un ekonomikas dalībniekiem. Tas klasificē rūpniecības nozares “veicināmos, ierobežojamos un izslēdzamos projektos”. Šis akts ir rūpniecības politikas vadlīnijas, kas kopā ar Direktoriju katalogu parāda, kā ĶV īsteno politiku tādu uzņēmumu grupu vai nozaru veicināšanai un atbalstīšanai kā FE /jaunās enerģētikas nozare, kas Direktoriju katalogā klasificēta kā “veicināma nozare”. Attiecībā uz vairākām nozarēm, kas minētas kā “veicināmas”, jāpiebilst, ka tās ir tikai daļa no Ķīnas ekonomikas. Turklāt tikai dažas darbības šo veicināmo nozaru vidū ir ieguvušas “veicināmu” statusu. Lēmuma Nr. 40 17. pants arī paredz, ka “veicināmie investīciju projekti” var iegūt īpašas privilēģijas un stimulus, cita starpā finanšu atbalstu. No otras puses, atsaucoties uz “ierobežojamiem un izslēdzamiem projektiem”, Lēmums Nr. 40 pilnvaro valsts iestādes tieši iejaukties tirgus regulēšanā. Faktiski 18. un 19. pants paredz, ka attiecīgā iestāde liedz finanšu iestādēm piešķirt aizdevumus šādiem “ierobežojamiem un izslēdzamiem projektiem”. Iepriekš teiktais liecina, ka Lēmums Nr. 40 paredz saistošus noteikumus visām ekonomikas institūcijām, kas izpaužas kā norādījumi par veicināmo nozaru veicināšanu un atbalstīšanu, un viena no tām ir FE nozare.

(208)

Kā iepriekš skaidrots 172. un 192. apsvērumā, ĶV uzdod sniegt preferenciālus aizdevumus, kuru būtiska daļa ir kredītlīnijas, ierobežotam skaitam nozaru. FE nozare pieder pie šīs nozaru grupas un iegūst no diskriminējošajiem preferenciālajiem aizdevumiem.

(209)

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, kļūst skaidrs, ka iestādes ļauj finanšu iestādēm piešķirt preferenciālas kredītlīnijas tikai ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kas atbilst attiecīgām ĶV politikām. Pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem un tā kā ĶV šajā jautājumā nesadarbojas, tiek secināts, ka subsīdijas, ko izsniedz kā nesamērīgas kredītlīnijas, nav sabiedrībai vispārīgi pieejamas un tādēļ ir uzskatāmas par “īpašām” pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona neiesniedza pierādījumus, ka šīs subsīdijas tiek balstītas uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(210)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visas izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupas izmeklēšanas periodā bija ieguvušas kredītlīnijas, kas tika piešķirtas bez maksas vai par maksu, kas zemāka par tirgus cenu.

(211)

Tādējādi šādu kredītlīniju piešķiršana FE nozarei būtu jāizskata par subsīdiju.

(212)

Ņemot vērā finansiālā atbalsta esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un situācijas īpatnības, šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(213)

Kredītlīniju piešķiršana bez maksas vai par neatbilstoši zemu cenu, ir uzskatāma par finanšu pakalpojumu (pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļa), kas sniegts neatbilstoši zemu cenu. Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Ņemot vērā tirgus traucējumus, kas minēti 158.–185. apsvērumā iepriekš, atlīdzības atbilstīgumu par finanšu pakalpojumiem (šajā gadījumā – par kredītlīniju nodrošināšanu) nevar noteikt, pamatojoties uz dominējošo situāciju ĶTR tirgū. Tādējādi, saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu saņemtais ieguvums ir starpība starp summu, ko uzņēmums maksā par kredītlīniju nodrošināšanu Ķīnas bankās, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu kredītlīniju, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū. Arī kredītlīnijas var uzskatīt par potenciālu naudas līdzekļu nodošanu saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļu.

(214)

Viens no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem saņēma kredītlīniju bankā, kuras juridiskā adrese atradās finansiālā jurisdikcijā ārpus ĶTR, un šī kredītlīnija prasīja saistību uzņemšanos un maksu par līguma noslēgšanu, kā parasti pieņemts pasaules finanšu tirgos. Kaut arī šo kredītlīniju piešķīra attiecīgās bankas Ķīnas meitasuzņēmums, tā ir uzskatāma par pamatotu standarta kritēriju. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu tika atzīts par pareizu par standartu izmantot maksu, kas piemērota šai kredītlīnijai.

(215)

Maksas, ko izmanto kā kritēriju, līmeni proporcionāli piemēro visu attiecīgo kredītlīniju summām, lai aprēķinātu subsīdijas summu (no kuras atskaita visas faktiski samaksātās maksas). Gadījumos, kad kredītlīnijas ilgums pārsniedza vienu gadu, subsīdijas kopsumma tika sadalīta pa visu kredītlīnijas ilgumu, bet atbilstoša summa tika piesaistīta IP.

(216)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(217)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(218)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Ķīnas Eksporta un kredīta apdrošināšanas korporācija (“Sinosure”) nodrošina eksporta kredīta apdrošināšanu ar preferenciāliem noteikumiem attiecīgā ražojuma ražotājiem, cita starpā izmantojot programmu “Zaļais ekspresis”. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, Sinosure eksporta kredīta apdrošināšana nav pietiekama, lai segtu pat šīs programmas ilgtermiņa darbības izmaksas un zaudējumus.

(219)

Kā minēts 104. un 105. apsvērumā, Komisija anketā, vēstulē par nepilnībām un klātienes pārbaudes apmeklējuma laikā pieprasīja ĶV un Sinosure informāciju, ko ĶV un/vai Sinosure nebija sniegušas.

(220)

Komisija pieprasīja datus par institucionālo sistēmu un attiecīgos dokumentus, kas regulē Sinosure kā valsts oficiālā eksporta kredīta apdrošinātāja darbību. ĶV iesniedza tikai paziņojumu, ko 2004. gadā bija kopīgi izdevusi Tirdzniecības ministrija (“TM”) un Sinosure, bet neiesniedza vairākus citus būtiskus dokumentus, tostarp, piemēram, tā saucamo “plānu 840”, kas ietverts Valsts padomes 2009. gada 27. maija paziņojumā (72).

(221)

Attiecībā uz atbildes uz anketas jautājumiem un 1. pielikuma par Sinosure pārbaudi Komisija nevarēja iegūt vairākus dokumentus un pārbaudīt vairākus klātienē pieprasītus datus. Jo īpaši Sinosure neiesniedza šādu informāciju un pierādījumus, ko pieprasīja Komisija: a) 2012. gada finanšu pārskatus, kas, kā tika paziņots, vēl nebija pieejami Sinosure tīmekļa vietnē; b) attiecīgos dokumentus par eksporta kredīta apdrošināšanu diviem izlasē iekļautajiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, tostarp līgumus, riska novērtējumus, saraksti un prēmiju samaksu apliecinošos dokumentus; c) konkrēto informāciju par augstākajiem vadītājiem, kurus iecēlusi Valsts padome; d) pierādījumus par datiem un priekšrocībām, kas minētas 2004. gada paziņojumā, ko kopīgi izdevusi TM un Sinosure, tostarp par ierobežojumu apstiprināšanu, likmes elastību un atlaidi prēmiju mainīgā intervāla ietvaros; e) pierādījumus par eksporta kredīta apdrošināšanas darbības ilgtermiņa izmaksām un ieņēmumiem; f) pierādījumus par tirgus situācijas novērtējumu fotoelektriskajā nozarē.

(222)

Komisija nevarēja arī pārbaudīt vairākus datus, kas bija iekļauti atbildē uz anketas jautājumiem attiecībā uz Sinosure darbību, tostarp jo īpaši atbildes par riska novērtējumiem, faktiskās prēmijas aprēķināšanu un izmantošanas un apstiprināšanas procesu, ņemot vērā Sinosure atteikumu apspriest konkrētus līgumus, kas noslēgti ar izlasē iekļautajiem eksportētājiem, kuri sadarbojās. Sinosure arī nevarēja paskaidrot vai iesniegt apliecinošus dokumentus par dažām Komisijas konstatētām datu nepilnībām vai citiem datiem, kas iekļauti atbildēs uz anketas jautājumiem un vēstuli par nepilnībām.

(223)

ĶV un Sinosure centās pamatot šādu sadarbības trūkumu ar konfidencialitāti pārbaudes apmeklējuma laikā un ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē. Šajā ziņā pirmspārbaudes vēstulē un turpmākajā sarakstē pa e-pastu noskaidrojās, ka Komisija vēlas, lai pārbaudei būtu jēga, un parasti tā būtu veikusi visus nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai aizsargātu iesniegto vai vienkārši pārbaudei nodoto konfidenciālo informāciju saskaņā ar juridisko pienākumu aizsargāt šādu informāciju, kā paredzēts attiecīgajos stingrajos ES noteikumos. Attiecībā uz dokumentiem, kurus Sinosure mēģināja iesniegt jau pēc pārbaudes apmeklējuma beigām un kurus tā neļāva Komisijai pienācīgi pārbaudīt, tos nevar ņemt vērā, jo tie tika īpaši sagatavoti izmeklēšanas vajadzībām un Komisija nevarēja pārbaudīt avota dokumentus.

(224)

Tā kā ĶV un Sinosure nesadarbojās, Komisija nevarēja pārbaudīt vairākus datus par Sinosure veikto eksporta kredīta apdrošināšanu izlasē iekļautajiem eksportējošajiem attiecīgā ražojuma ražotājiem, kuri sadarbojās. Tādējādi vairāki Komisijas secinājumi ir balstīti uz informāciju, kas pieejama reģistrētajos ierakstos, kā paredzēts pamatregulas 28. pantā.

(225)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Sinosure ir valsts iestāde pamatregulas 2. panta b) apakšpunkta un attiecīgās PTO judikatūras (73) izpratnē, jo tai ir uzticēti uzdevumi vai ir piešķirtas valdības pilnvaras. Konkrēti ĶV īsteno būtisku kontroli pār Sinosure (74), un Sinosure izmanto valdības pilnvaras, pildot valdības funkcijas.

(226)

Komisija norāda, ka eksporta kredīta apdrošināšanas darbība, ko īsteno Sinosure, ir neatņemama sastāvdaļa no plašākas finanšu nozares, kura ir iekārtota tā, ka valdības iejaukšanās tieši ietekmē un traucē finanšu tirgus normālu darbību ĶTR (skat. 185. apsvērumu un turpmākos).

(227)

Sinosure veic valdības funkcijas, darbojoties kā vienīgā oficiālā eksporta kredīta apdrošināšanas iestāde ĶTR. Tādēļ tai ir monopolstāvoklis eksporta kredīta apdrošināšanas tirgū. Uzņēmums apstiprināja, ka šis tirgus nav atvērts, kaut arī ir daži starptautiski konkurenti, kas netieši veic uzņēmējdarbību ĶTR.

(228)

Valdībai pilnībā pieder Sinosure, un tā īsteno pilnīgu finanšu kontroli pār to. Valsts ir Sinosure vienīgais īpašnieks, un Valsts padomei pieder 100 % daļu. Reģistrētā kapitāla četru miljardu Ķīnas juaņu apmērā izcelsme ir saistīta ar eksporta kredīta apdrošināšanas darījumu fondu saskaņā ar valsts finanšu budžetu. Turklāt valsts 2011. gadā iepludināja tajā 20 miljardus Ķīnas juaņu ar Ķīnas Investīciju korporācijas starpniecību, kas ir Ķīnas valsts līdzekļu fonds. (75) Statūti liecina, ka par šā uzņēmuma darbību kompetentā iestāde ir Finanšu ministrija, un tie arī paredz, ka uzņēmumam ir jāiesniedz finanšu un grāmatvedības pārskati un fiskālā budžeta pārskats Finanšu ministrijai pārbaudei un apstiprināšanai.

(229)

Valdības kontrole nozīmē, ka Sinosure kā pilnīgam valsts īpašumam nav direktoru padomes. Attiecībā uz uzraudzības padomi, visus uzraudzītājus ieceļ Valsts padome, un viņi pilda savus pienākumus saskaņā ar “Pagaidu noteikumiem par svarīgu valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomēm”. Arī Sinosure augstāko vadību amatos ieceļ valdība. Uzņēmuma gada pārskats par 2011. gadu (“AR 2011”) liecina, ka Sinosure priekšsēdētājs ir partijas komitejas sekretārs un lielākā daļa augstāko vadītāju arī ir partijas komitejas locekļi. Tā kā Sinosure atteicās sniegt papildu informāciju par augstāko vadību, var secināt, ka šī vadība ir tieši atkarīga no valdības, kas tieši ieceļ amatos uzraudzības padomes locekļus un augstākos vadītājus. Pamatojoties uz to, jāsecina, ka ĶV pilnībā kontrolē uzņēmumu Sinosure.

(230)

Tas, ka Sinosure īsteno valdības funkcijas un politikas, ir redzams tik skaidri un nepārprotami, ka var secināt – šis uzņēmums ir tieši atkarīgs no pašas valdības. Sinosure gada pārskatā par 2011. gadu ir iekļauti vairāki to apliecinoši apgalvojumi, proti: Sinosure“proaktīvi īstenoja ECA politiskās funkcijas [..] un nodrošināja labu startu 12. piecgades plāna perioda pirmajā gadā” (AR 2011, 4. lpp.); korporatīvās reformas turpināšana nostiprināja Sinosure kā ECA politiskās funkcijas. “CCCPC Ekonomikas konference lika uzsvaru uz šo funkciju un izvirzīja skaidras prasības kredītu apdrošināšanas jomā, kas deva iespēju turpināt iesākto izaugsmi.” (AR 2011, 5. lpp.); “2011. gadā Sinosure īstenoja ĶKP Centrālās komitejas un Valsts padomes stratēģijas, lēmumus un rīkojumus, kā arī valsts politiku diplomātijas, ārējās tirdzniecības, rūpniecības un finanšu nozarēs, ļāva pilnībā izpausties savai politiskajai funkcijai un panāca strauju izaugsmi.” (AR 2011, 11. lpp.); “Sinosure pilnībā īstenoja valsts politiku attiecībā uz “Īpašo mehānismu lielo patstāvīgas darbības iekārtu eksporta finansēšanas apdrošināšanai” un izpildīja savus valsts noteiktos pienākumus.” (AR 2011, 11. lpp.).

(231)

Institucionālā sistēma un citi ĶV izdotie dokumenti, saskaņā ar kuriem Sinosure darbojas, papildus apliecina, ka tā pilda valsts iestādes funkcijas un tai ir piešķirtas pilnvaras īstenot valdības politiku. Paziņojumu par tirdzniecības veicināšanas stratēģijas īstenošanu ar zinātnes un tehnoloģiju starpniecību, izmantojot eksporta kredīta apdrošināšanu (Shang Ji Fa [2004], Nr. 368, 2004. gada 26. jūlijs), kopīgi izdeva TM un Sinosure 2004. gadā, un tas joprojām regulē Sinosure darbību. Viens no šā paziņojuma mērķiem ir augsto un jauno tehnoloģiju un augstas pievienotās vērtības ražojumu eksporta veicināšana, turpinot izmantot eksporta kredīta apdrošināšanu. Minētais paziņojums nepārprotami pilnvaro Sinosure atbalstīt galvenās eksporta nozares, kas minētas Ķīnas augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu direktorijā 2006. gadam. Šī direktorija ietver “Saules enerģijas elementus un moduļus” kā atbalstāmos ražojumus, un tādēļ tos var uzskatīt par Sinosure tiešā veidā atbalstītiem. Minētajā paziņojumā noteiktas šādas priekšrocības: “zaļais kanāls”, proti, īpašs atbalsts ražojumiem, kas iekļauti katalogā, un tiem jāsaņem apstiprinājums piecu dienu laikā, ja ir izpildīti parakstīšanās nosacījumi un tiek apstiprināti ierobežojumi prioritārai apdrošināšanai; prasības ātrums, jo tā jāpabeidz trīs mēnešu laikā pēc prasības dokumentu saņemšanas; un likmes elastība, paredzot lielāku atlaidi prēmijas likmei Sinosure mainīgā intervāla ietvaros. Paziņojums arī paredz, ka reģionālās un vietējās tirdzniecības iestādes veic papildu pasākumus, lai atbalstītu direktorijā iekļautos ražojumus. Paziņojums uzdod Sinosure pielāgot parakstīšanās modeli, pamatojoties uz valsts nozaru politiku un augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu eksporta īpašībām, kā arī sniegt atbalstu inovācijām un pētniecības un izstrādes nozarēm, ko īpaši atbalsta valsts.

(232)

Komisija ir informēta arī par citiem dokumentiem, kas pierāda, ka Sinosure tiešā veidā īsteno valdības politiku, cita starpā atbalstot ražotājus eksportētājus. Tā saucamais “plāns 840” ir raksturots Valsts padomes 2009. gada 27. maija paziņojumā (76). Šis nosaukums ir saistīts ar 84 miljardu ASV dolāru izmantošanu eksporta apdrošināšanai, un tas ir viens no sešiem pasākumiem, kurus Valsts padome izsludināja 2009. gadā, lai stabilizētu eksporta pieprasījumu, reaģējot uz pasaules krīzi, un turpmāko palielināto pieprasījumu pēc eksporta kredīta apdrošināšanas. Šie seši pasākumi jo īpaši attiecas uz eksporta kredīta apdrošināšanas uzlabošanu, īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas nodrošināšanu 84 miljardu ASV dolāru apmērā 2009. gadā un prēmijas likmes samazināšanu. Sinosure kā vienīgā politiskā iestāde, kas paraksta eksporta kredīta apdrošināšanu, ir minēta kā šā plāna īstenotāja. Attiecībā uz apdrošināšanas prēmiju samazināšanu Sinosure tika prasīts nodrošināt, lai īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas vidējā likme tiktu samazināta par 30 %, salīdzinot ar vispārējo vidējo likmi 2008. gadā.

(233)

Tā saucamais “plāns 421” tika paredzēts Paziņojumā par īpašu apdrošināšanas finansēšanas mehānismu īstenošanas jautājumiem attiecībā uz lielu patstāvīgas darbības iekārtu eksportu, kuru 2009. gada 22. jūnijā kopīgi izdeva Tirdzniecības ministrija un Finanšu ministrija. Tā arī bija nozīmīga politika, kas sekmēja Ķīnas “došanās ārā” politiku, reaģējot uz 2009. gada pasaules finanšu krīzi, un tā nodrošināja apdrošināšanai finansējumu 42,1 miljarda ASV dolāru apmērā, lai sekmētu lielu patstāvīgas darbības iekārtu eksportu. Sinosure un dažas citas finanšu iestādes pārvaldītu un nodrošinātu šo finansējumu. Minētajā dokumentā iekļautie uzņēmumi varētu izmantot preferenciālus finansiālus pasākumus, tostarp eksporta kredīta apdrošināšanu. Tā kā Ķīnas valdība nesadarbojās, Komisija nevarēja pieprasīt papildu informāciju par šā paziņojuma piemērošanu. Tā kā nebija pierādījumu par pretējo, Komisijai bija pamats uzskatīt, ka šis dokuments attiecās arī uz FE iekārtām un FE nozari.

(234)

Citi dokumenti, kas liecina par valdības atbalstu īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas nodrošināšanai, ir divi dokumenti par finansiālā atbalsta palielināšanu Stratēģiskajām jaunajām nozarēm (SEI). Valsts padomes paziņojums par Valsts padomes atbalsta un attīstības pasākumiem stratēģiskas nozīmes jauno nozaru paātrināšanai, Guo Fa [2010], Nr. 32, 18.10.2010., 7. punkta C daļa, mudina finanšu iestādes palielināt finansiālo atbalstu. SEI attīstības īstenošanas vadlīnijas, ko kopīgi izdevušas visas atbildīgās ministrijas (t. i., Valsts attīstības un reformu komisija, Tirdzniecības ministrija, Zinātnes ministrija, Rūpniecības un informācijas tehnoloģiju ministrija, Vides aizsardzības ministrija, Finanšu ministrija, Valsts nodokļu pārvalde, Muitas galvenā pārvalde, Kvalitātes uzraudzības galvenā pārvalde un Intelektuālā īpašuma inspekcijas birojs), Guo Fa [2011] Nr. 310, 2011. gada 21. oktobris, Xxvii) punktā arī īpaši pievēršas aktīvajam atbalstam, ko cita starpā nodrošina ar eksporta kredīta apdrošināšanu stratēģiskajām jaunajām nozarēm. Šīs stratēģiskās jaunās nozares pievēršas ražojumiem, tehnoloģijām un pakalpojumiem, lai attīstītu starptautisko tirgu, aerokosmisko nozari, augsto galaiekārtu ražošanu, lielapjoma vai stimulētās iekšzemes patentētās tehnoloģijas un standarta eksporta stratēģiskos jaunos rūpnieciskos ražojumus. Pierādījumu par pretējo nav, tāpēc ir iemesls uzskatīt, ka arī attiecīgie ražojumi un izlasē iekļautie eksportētāji pieder “stratēģiskajām jaunajām nozarēm” un ir tiesīgi saņemt izrietošos ieguvumus.

(235)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Komisija secina, ka Sinosure ir valsts iestāde, jo tai ir piešķirtas valdības pilnvaras īstenot valdības politikas, to būtiski kontrolē valdība un tā pilda valdības funkcijas.

(236)

Šīs programmas juridiskais pamats ir Paziņojums par tirdzniecības veicināšanas stratēģijas īstenošanu ar zinātnes un tehnoloģiju starpniecību, izmantojot eksporta kredīta apdrošināšanu (Shang Ji Fa [2004], Nr. 368), ko kopīgi izdevusi TM un Sinosure; Ķīnas augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu eksporta direktorija 2006. gadam; tā saucamais “plāns 840”, kas iekļauts Valsts padomes 2009. gada 27. maija paziņojumā; tā saucamais “plāns 421”, kas iekļauts Paziņojumā par īpašu apdrošināšanas finansēšanas mehānismu īstenošanas jautājumiem attiecībā uz lielu patstāvīgas darbības iekārtu eksportu, kuru 2009. gada 22. jūnijā kopīgi izdeva Tirdzniecības ministrija un Finanšu ministrija; Paziņojums par Valsts padomes atbalsta un attīstības pasākumiem stratēģiskas nozīmes jauno nozaru paātrināšanai (Guo Fa [2010], Nr. 32, 2010. gada 18. oktobris), ko izdevusi Valsts padome, un tā īstenošanas vadlīnijas (Guo Fa [2011], Nr. 310, 2011. gada 21. oktobris).

(237)

Tā kā Sinosure ir valsts iestāde, kam piešķirtas valdības pilnvaras un kas īsteno valdības tiesību aktus un plānus, eksporta kredīta apdrošināšanas nodrošināšana attiecīgā ražojuma ražotājiem ir finansiāls atbalsts, kas izpaužas kā potenciāla tieša valdības naudas līdzekļu nodošana pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē.

(238)

Attiecībā uz ražotāju eksportētāju pašvaldībām maksātās prēmijas daļējo atlaidi – arī tā ir uzskatāma par tiešu naudas līdzekļu nodošanu subsīdijas veidā saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļu.

(239)

Ieguvums pamatregulas 3. panta 2. punkta un 6. panta c) punkta izpratnē pastāv tādā mērā, kādā Sinosure nodrošina eksporta kredīta apdrošināšanu ar nosacījumiem, kas labvēlīgāki par saņēmējam tirgū tobrīd pieejamajiem, vai kādā Sinosure nodrošina apdrošināšanu, kas citādi tirgū nebūtu pieejama nemaz. Papildu ieguvums 3. panta 2. punkta izpratnē, ko saņem ražotājs eksportētājs, ir naudas atlaide daļai no apdrošināšanas prēmijas, kuru Sinosure maksā vairākas pašvaldības, kuru teritorijā reģistrēti daži ražotāji eksportētāji.

(240)

2004. gada paziņojumā ir uzskaitīti visi ieguvumi, ko Sinosure un/vai pašvaldības piešķir uzņēmumiem, kuri iekļauti 2006. gada direktorijā un atbilst valsts politikai. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka apdrošināšanas līgumi, kas noslēgti starp Sinosure un izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, kā arī prēmijas daļējās atlaides, ko piešķir pašvaldības, pilnībā atbilst šādiem ieguvumiem. “Zaļā ekspreša” mehānisms paredz vienkāršot un paātrināt procesu apdrošinājuma piešķiršanā un prasījumu izskatīšanā, veicot ātru zaudējumu novērtēšanu un tai sekojošu paātrinātu maksājumu klientam.

(241)

Izmeklēšanā tika arī konstatēts, ka pasākumi, kas veikti, reaģējot uz 2009. gada finanšu krīzi un izklāstīti “plānā 840” un “plānā 421”, un vēlāk arī 2011. gada pasākumi stratēģisko jauno nozaru atbalstīšanai nodrošināja būtiskus ieguvumus ražotājiem eksportētājiem. Šie pasākumi palielināja apdrošinājuma pieejamību un papildus samazināja prēmijas, ko iekasē Sinosure, neraugoties uz grūto ekonomikas situāciju un būtiski pieaugušajiem Sinosure riskiem apdrošināšanas darbībā, un tie pilnībā atspoguļojās apdrošinājumā, ko Sinosure nodrošināja ražotājiem eksportētājiem. Konkrēti izmeklēšanā tika konstatets, ka nosacījumi un prēmijas, kas iekasētas attiecīgajos IP gados, būtiski nemainījās vai pat uzlabojās, neraugoties uz saistību neizpildes prasījumu skaita pieaugumu, ko apmaksāja Sinosure, un būtisko stāvokļa pasliktināšanos FE nozarē.

(242)

Jautājumā par ieguvuma esību Komisija vispirms izvērtēja, kādā mērā Sinosure prēmijas sedza īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas izmaksas. Sinosure argumentēja, pamatojoties uz j) punktu PTO Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (“SCM”), kas atzīst par “aizliegtu” eksporta subsīdiju saskaņā ar šā nolīguma 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu tādu eksporta kredīta apdrošināšanas programmu piedāvāšanu par atvieglotām likmēm, kas ir neatbilstošas, apdrošinot ilgtermiņa darbības izmaksas, un šo programmu radītos zaudējumus. Atbildē uz anketas jautājumiem Sinosure vienkārši atsaucās uz peļņu un zaudējumiem, kas radušies pēdējo piecu gadu laikā, un secināja, ka, lai gan kopumā tā šajā periodā ir guvusi peļņu, ražotāju eksportētāju īstermiņa eksporta kredītu apdrošināšana nav uzskatāma par subsīdiju saskaņā ar PTO SCM nolīgumu. Kā iepriekš teikts (skat. 221. un 222. apsvērumu), Komisija lūdza Sinosure sniegt konkrētu informāciju un pierādījumus par eksporta kredīta apdrošināšanas darbības ilgtermiņa rentabilitāti, tostarp ieņēmumiem no prēmijām, darbības izmaksām un programmas radītajiem zaudējumiem, saskaņā ar PTO SCM nolīgumu. Tomēr Sinosure neiesniedza dokumentus un pierādījumus, kas tika pieprasīti pārbaudes apmeklējuma laikā, uzstājot uz vispārējiem rentabilitātes datiem, kas iekļauti revidētajos gada pārskatos.

(243)

Komisija atzīmē, ka, pat ja tā varētu vienkārši paļauties uz Sinosure gada pārskatiem, nespējot pārbaudīt datus un informāciju, kas iekļauta šajos pārskatos, tā nevarētu secināt, ka Sinosure ir guvusi ilgtermiņa peļņu no savas eksporta kredīta apdrošināšanas nodaļas, kas atbilst j) punktā minētajai “programmai”. Sinosure veic daudzas darbības arī papildus eksporta kredīta apdrošināšanai, un dati un informācija, kas iekļauta gada pārskatos, ir konsolidēti dati par visām šīm darbībām, bez precīza sadalījuma par katru no tām. Daži gada pārskati (bet ne jaunākais no tiem) liecina, ka īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšana nebūt nav svarīgākā Sinosure darbība, taču nav pieejams precīzs īpatsvars. Tā kā Sinosure atteicās sniegt pieprasīto informāciju un pierādījumus par šo konkrēto darbību atsevišķi, bet tā ir nepieciešama, lai varētu analizēt šo “programmu” saskaņā ar 1. pielikuma j) punktu PTO SCM nolīgumā, Komisijai nācās pamatot secinājumus ar ierakstos pieejamajiem pierādījumiem.

(244)

Komisija norāda, ka saskaņā ar Sinosure Statūtu 11. pantu šis uzņēmums darbojas bez peļņas un bez zaudējumiem. Citiem vārdiem, Sinosure statūtos nav minēts mērķis maksimizēt peļņu, bet tās mērķis ir tikai nodrošināt līdzsvaru atbilstoši funkcijai būt vienīgajam oficiālajam eksporta kredītu apdrošinātājam ĶTR. Kā iepriekš teikts, lietas materiāli liecina, ka juridiskā un politiskā vide, kurā Sinosure darbojas, paredz, ka šis uzņēmums īsteno valdības politikas un plānus, pildot valsts politikas uzdevumus. No izvēlētajām nozarēm un uzņēmumiem, ko īpaši atbalsta valsts, ražotājiem eksportētājiem ir pilnīga piekļuve eksporta kredītu apdrošināšanai, ko nodrošina Sinosure, izmantojot preferenciālas likmes, pat laikā pēc pasaules krīzes 2009. gadā un pat pēc tam, kad fotoelektriskajā nozarē iestājās bezprecedenta krīze, arī IP laikā. Tādējādi Sinosure nodrošina neierobežoti pieejamu apdrošinājumu FE nozarei, un ārkārtīgi zemās apdrošināšanas prēmijas, ko tā piedāvā, neatbilst faktiskajiem riskiem, kas rodas, apdrošinot šīs nozares eksporta apjomus. Pamatojoties uz visu šo reģistrēto informāciju, jau var secināt, ka nevar izslēgt – visticamāk prēmiju likmes, ko iekasē Sinosure, nav atbilstošas ilgtermiņa darbības zaudējumu segšanai, un patiesībā tas šķiet iespējams.

(245)

Tā kā Sinosure nesadarbojās, Komisija izskatīja arī papildu informāciju, kas vēl vairāk pamatoja šo secinājumu. Publiski pieejamie pierādījumi jau tagad nepārprotami liecina, ka faktiski Sinosure (77) darbojas, ciešot ilgtermiņa darbības zaudējumus. Komisija analizēja arī attiecīgos datus Sinosure gada pārskatu ieņēmumu daļā par laiku no 2006. līdz 2011. gadam, ko Sinosure iesniedza, lai pamatotu rentabilitātes datus, kas norādīti atbildē uz anketas jautājumiem. Šie dati liecina, ka Sinosure ir uzrādījusi lielus ilgtermiņa darbības zaudējumus kopumā par visām apdrošināšanas darbībām, izslēdzot investīciju ieņēmumus un citus ieņēmumus. Konkrētāk, katrā atsevišķajā gadā laikā no 2006. līdz 2011. gadam (izņemot vienīgi 2010. gadu) apmierinātie prasījumi jau (gandrīz) sasniedz vai (būtiski) pārsniedz Sinosure nopelnītās neto prēmijas. Ja no neto prēmijām atskaita arī darbības izdevumus un komisijas maksas, rezultāti liecina par vēl lielākiem zaudējumiem. Skaitliskie rādītāji liecina, ka, neraugoties uz mērenu peļņu 2010. gadā, kopējais periods, kad apdrošināšanas darbība radīja zaudējumus, ir ilgs. gada ziņojumi liecina, ka Sinosure kopējos ieņēmumus būtiski veicina investīciju ieņēmumi un citi ieņēmumi, kas nav saistīti ar šā uzņēmuma eksporta kredīta apdrošināšanas programmas dzīvotspējas novērtēšanu. Tā kā īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšana veido lielāko daļu Sinosure uzņēmējdarbības, ja nav pierādījumu par pretējo, ir jāsecina, ka Sinosure ir cietusi būtiskus ilgtermiņa zaudējumus no savas eksporta kredīta apdrošināšanas programmas.

Ņemot vērā, ka Sinosure cieš zaudējumus no eksporta kredīta apdrošināšanas programmas, ieguvuma esību nosaka, salīdzinot ražotāju eksportētāju samaksātās prēmijas ar piedāvājumu tirgū. Sinosure ir vienīgais oficiālais eksporta kredīta apdrošinātājs un tādēļ pilnībā kontrolē iekšzemes tirgu. ĶTR nav komerciālu standartu šādiem instrumentiem un finanšu tirgus ĶTR ir izkropļots valdības iejaukšanās dēļ, tāpēc ir pamatoti izmantot standartus ārpus ĶTR, t. i., prēmijas, ko iekasē normālā tirgus situācijā. Pamatojoties uz to, kā aprakstīts turpmākajā sadaļā par subsīdijas apjoma aprēķināšanu, prēmijas ir zemākas par tirgus likmēm, tātad tiek piešķirts ieguvums.

(246)

Minētās subsīdijas ir iespējamas, ja notiek eksporta darbība pamatregulas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo tās nevar iegūt bez eksportēšanas. Turklāt tās ir arī īpašas saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo tās ir pieejamas tikai noteiktiem uzņēmumiem. Saules enerģijas elementi un moduļi ir skaidri ierakstīti 2006. gada augsto un jauno tehnoloģiju ražojumu direktorijā, un tas ir priekšnosacījums, lai saņemtu privilēģijas, kas paredzētas 2004. gada paziņojumā. Turklāt viens no Sinosure galvenajiem mērķiem ir valsts politikas un plānu, tostarp arī 12. piecgades plāna, īstenošana FE nozarē. FE nozare izmanto arī “plānu 840” un “plānu 421”, tāpat kā dažas citas nozares, kas atsevišķi izceltas šajos plānos (skat. 232. un 233. apsvērumu). FE nozare ir uzskatāma arī par vienu no veicināmām nozarēm saskaņā ar Lēmumu Nr. 40 un citiem plānošanas dokumentiem un normatīviem aktiem (skat. 207. un 208. apsvērumu). Šī nozare atbilst arī “stratēģisko un jauno nozaru” kategorijai, kas bauda dažādus ieguvumus saskaņā ar valdības politiku (skat. 102. apsvērumu). Lielākajai daļai ražotāju eksportētāju ir arī oficiāls statuss kā augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem, un tādēļ tiem ir daudzas priekšrocības saskaņā ar labvēlīgām valdības politikām.

(247)

Tādējādi ir acīmredzams, ka ieguvumi, ko piešķir Sinosure vai vietējās pašvaldības, kompensējot daļu no apdrošināšanas prēmijas, nav pieejamas visām rūpniecības nozarēm un visiem uzņēmumiem, bet tās saņem tikai nozares un uzņēmumi, kas īpaši atbilst attiecīgām valdības atbalsta politikām un tām pamatā esošiem dokumentiem. Komisija secina, ka ieguvumi, ko attiecīgā ražojuma ražotājiem piešķir Sinosure un/vai pašvaldības, ir īpaši pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Turklāt, tā kā nav pierādījumu, ka šīs subsīdijas tiek balstītas uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tās ir īpašas arī šajā izpratnē.

(248)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka izmeklēšanas periodā sešas izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupas bija saņēmušas Sinosure piedāvāto eksporta kredīta apdrošināšanu.

(249)

Sinosure piedāvātā eksporta kredīta apdrošināšana FE nozarei ir uzskatāma par subsīdiju tādā mērā, kādā prēmijas ir mazākas par tirgus likmēm.

(250)

Ņemot vērā finansiālā atbalsta esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un situācijas īpatnības, šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(251)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Ieguvuma aprēķināšana notiek līdzīgi kā situācijā ar aizdevumu galvojumiem. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta c) punktu saņēmēju saņemtais ieguvums ir starpība starp prēmijas summu, ko uzņēmums maksā par Sinosure īstermiņa apdrošināšanu, un prēmijas summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu eksporta kredīta apdrošināšanu tirgū.

(252)

Sinosure piedāvātā īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšana izriet no valdības politikas mērķiem un Sinosure pieder monopolstāvoklis iekšzemes tirgū, jo tā darbojas kā vienīgā oficiālā eksporta kredīta aģentūra, tāpēc atbilstošais tirgus standarts tiek konstruēts, izmantojot turpmāk aprakstīto metodi. Turklāt, tā kā ĶV un Sinosure nesadarbojās, Komisijai bija jāizmanto arī citi pieejamie fakti, lai noteiktu atbilstošo tirgus prēmiju apdrošināšanai, ko saņēma FE ražotāji.

(253)

Komisija uzskata, ka visatbilstošākais kritērijs, par kuru informācija ir viegli pieejama, ir prēmiju likmes, ko piemēro Amerikas Savienoto Valstu Eksporta un importa banka (“Ex-Im banka”). Saskaņā ar atklātībā pieejamo informāciju (78) Ex-Im banka ir ASV Federālās valdības oficiālā eksporta kredīta aģentūra, un tā ir pašfinansējoša iestāde. Ex-Im bankas darbība ietver eksporta kredīta apdrošināšanu un citas darbības, piemēram, apgrozāmā kapitāla garantijas un aizdevumu garantijas (pircēju finansēšana). Tās uzdevums ir izveidot un atbalstīt darbavietas ASV, atbalstot ASV eksportu starptautiskajiem pircējiem. Ex-Im banka darbojas kā valdības korporācija, kuru kontrolē Savienoto Valstu Kongress. Tāpēc tā vairākos aspektos ir līdzīga Sinosure, un šī banka tiek uzskatīta par atbilstošu standarta iestādi.

(254)

Standarta prēmija tika aprēķināta, pamatojoties uz faktisko maksu, ko iekasē par eksportu uz ESAO valstīm attiecībā uz pilna apgrozījuma polisēm, kur paredzēts segt 90 % no apdrošinātās summas un ilgums – 120 dienas. Faktiskā prēmija ir caurmēra vidējais rādītājs piecām dažādām ārvalstu pircēju kategorijām atkarībā no viņu maksātspējas un maksātnespējas riska. Tas ir tuvākais pieejamais standarts, kas izmantojams, lai aprēķinātu prēmiju, ko attiecīgā ražojuma ražotājiem būtu jāmaksā tirgū.

(255)

Ieguvuma summa tika aprēķināta, pamatojoties uz ĶV sniegto informāciju, un tā ir saistīta ar Sinosure apdrošinātajām summām eksporta kredīta apdrošināšanā, kā arī maksu, kas IP laikā maksāta par šādu apdrošināšanu. Informācija, ko par Sinosure sniedza sadarbības uzņēmumi, netika izmantota, jo bija skaidrs, ka ĶV informācija ir pilnīgāka (piemēram, ne visi uzņēmumi atbildē uz anketas jautājumiem informēja par savu Sinosure polisi vai deklarēja to klātienes pārbaudē uz vietas).

(256)

Attiecībā uz apdrošināšanas prēmijas daļu, ko apmaksā pašvaldības, ieguvumu aprēķina kā atlaides un subsīdijas apmērā, ko IP laikā saņēmuši izlasē iekļautie uzņēmumi.

(257)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(258)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(259)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(260)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka daži izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji izmeklēšanas periodā bija saņēmuši ieguvumus no šīm shēmām. Tomēr, ņemot vērā saņemto ieguvumu nelielās summas un to niecīgo ietekmi uz subsīdijas starpību, Komisija neuzskata par nepieciešamu analizēt šo shēmu kompensēšanu.

(261)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(262)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka attiecīgā ražojuma ražotāji ir saņēmuši subsīdijas no demonstrējumu programmas “Zelta saule” (“Zelta saule”), ko Ķīnas valdība ieviesa 2009. gada jūlijā. Tajā bija prima facie pierādījumi, ka četri no izlasē iekļautajiem eksportētājiem no šīs programmas saņēmuši tiešas subsīdijas attiecība uz attiecīgo ražojumu. Turklāt tā liecināja, ka viens no izlasē iekļautajiem eksportētājiem 2011. gadā atlasīts kā attiecīga ražojuma piegādātājs, attiecība uz 70 % no kopējās projektu operatoru uzstādītās jaudas (t. i. uzņēmumi, kas ražo un pārdod elektroenerģiju, kas iegūta no FE sistēmām). Sūdzībā bija arī informācija, kas liecināja, ka programmas “Zelta saule” finansējums projektu operatoriem netika piešķirts caurredzamā veidā un ar konkurenci.

(263)

Kā sīkāk izklāstīts 104. un 105. apsvērumā, Komisija anketā, vēstulē par nepilnībām un klātienes pārbaudes apmeklējuma laikā no ĶV pieprasīja informāciju par programmu “Zelta saule” ko ĶV nesniedza.

(264)

Attiecībā uz informāciju, kas pieprasīta anketā un vēstulē par nepilnībām, ĶV konsekventi apgalvoja, ka šī subsīdiju programma nav paredzēta attiecīgo ražojumu ražotājiem. Tādējādi ĶV neiesniedza atbildes uz daudziem jautājumiem par šo programmu un ieguvumiem attiecīgo ražojumu ražotājiem, atbildot ar “nav attiecināms”. ĶV arī neiesniedza visus būtiskos normatīvos aktus, administratīvās vadlīnijas un citus aktus, kas bija prasīti anketā, aprobežojoties tikai ar galvenā juridiskā pamata dokumentu iesniegšanu.

(265)

Sākot pārbaudes sesiju attiecībā uz programmu “Zelta saule”, Komisija lūdza ĶV iesniegt visus pielikumus jau iesniegtajiem galvenajiem juridiskā pamata dokumentiem un norādīt, vai tā plāno iesniegt citus oficiālus dokumentus par šo programmu. ĶV iesniedza pieprasītos pielikumus, bet atbildēja, ka neplāno iesniegt nekādus papildu dokumentus. Tad Komisija parādīja ĶV budžeta dokumentu par tābrīža finansētajiem projektiem un atbilstošajām summām, kas piešķirtas saskaņā ar šo programmu, kuru bija izdevusi Finanšu ministrija (“FM”) un iesniedza sadarbojošies eksportētāji (FM Dokuments Nr. 965 [2010], 2010. gada 2. decembris). Šā dokumenta pielikumos redzams, ka viens no izlasē iekļautajiem eksportētājiem saņēmis ievērojamu programmas “Zelta saule” finansējumu saviem projektiem un arī kā piegādātājs, kas piegādā piemērotas iekārtas vairākiem saskaņā ar programmu “Zelta saule” finansētiem projektiem. FM pārstāvji, kas piedalījās pārbaudē, bija informēti par uzrādīto dokumentu, un Komisija lūdza viņiem iesniegt visus līdzīgos budžeta dokumentus, ko FM izdevusi par programmas “Zelta saule” īstenošanas gadiem. Kaut arī FM pārstāvji principā piekrita iesniegt šos dokumentus, viņi Komisijai tos tā arī neiesniedza.

(266)

Komisija arī parādīja TM budžeta dokumentus par programmu “Zelta saule”, ko izdevis vietējais provinces un pašvaldības finanšu departaments un bija iesniedzis viens no eksportētājiem, kuri sadarbojās, un lūdza ĶV iesniegt citus līdzīgus būtiskos dokumentus (t. i., provinču vai pašvaldību izdotos) par šo programmu. ĶV atbildēja, ka tai nav šo dokumentu, jo tie attiecas uz provincēm un/vai pašvaldībām, un tādēļ nevar tos iesniegt.

(267)

ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē atkārtoja nostāju, ka programma “Zelta saule” nav paredzēta attiecīgā ražojuma ražotājiem, un paskaidroja, ka, kaut arī minētie ražotāji varēja saņemt ieguvumus no šī programmas, viņi to darīja kā spēkstaciju operatori, nevis kā saules paneļu ražotāji, jo šajā programmā subsīdijas var saņemt tikai elektroenerģijas ražotāji. Vēstulē apgalvots arī tas, ka Komisija ir lūgusi trīs konkrēti norādītus dokumentus, ko ĶV bija sniegusi. Tas neatbilst patiesībai, jo Komisija pārbaudes laikā pieprasīja konkrētus budžeta dokumentus, ko izdevusi FM (arī tie bija skaidri norādīti Komisijas 2013. gada 23. maija vēstulē) un vietējās iestādes, kuru teritorijā ražotāji eksportētāji atradās (atsaucoties uz konkrētiem dokumentiem ko bija iesnieguši ražotāji eksportētāji), bet ĶV nolēma tos neiesniegt.

(268)

Komisija arī pieprasīja konkrētu informāciju par “Zelta saules” maksājumiem, ko bija saņēmis viens no izlasē iekļautajiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, jo šis eksportētājs bija piegādājis attiecīgo ražojumu un tiešā veidā saņēmis ienākumus no valdības. ĶV atkal nevarēja pārbaudes apmeklējuma laikā izskaidrot situāciju un sniegt kādu papildu informāciju un vienkārši sazinājās ar uzņēmuma juridisko konsultantu, kurš it kā paskaidroja, ka šī situācija Komisijas ierēdņiem ir izskaidrota pārbaudes apmeklējuma laikā, bet tas nebija tiesa. Papildu informācija par šo situāciju ir turpmāk paskaidrota 276.–278. apsvērumā. Kā sīkāk precizēts 275.–278. apsvērumā, izmeklēšanā tika noskaidrots, ka izlasē iekļautie ražotāji, kuri sadarbojās, patiesi bija tieši vai netieši ieguvuši piešķīrumus no programmas “Zelta saule”, tostarp konkrēti par attiecīgā ražojuma piegādi. ĶV apgalvojums, ka šī programma nedod ieguvumu attiecīgā ražojuma ražošanā, nenoliedzami bija pretrunā pierādījumiem un faktiem, kas tika pārbaudīti izmeklēšanā.

(269)

ĶV nesadarbojās, tāpēc Komisija nevarēja pārbaudīt vairākus būtiskus programmas “Zelta saule” aspektus un faktiskos ieguvumus, ko saņēma attiecīgā ražojuma ražotāji. Tas viss papildināja to, ka ĶV neiesniedza visus attiecīgos pieprasītos dokumentus, proti, budžeta dokumentus par programmas “Zelta saule” apropriācijām, kurus izdevusi FM attiecībā uz programmas īstenošanas gadiem. Tādējādi vairāki izmeklēšanas secinājumi ir balstīti uz labāko informāciju, kas pieejama reģistrētajos ierakstos, kā paredzēts pamatregulas 28. pantā.

(270)

Galvenais juridiskais pamats ir 2009. gada 16. jūlija Paziņojums par demonstrējumu programmas “Zelta saule” īstenošanu un pielikumā pievienotā Demonstrējumu programmas “Zelta saule” palīdzības pagaidu pasākumi fonda pārvaldībai, lieta CaiJian Nr. 397 [2009], ko izdevusi Finanšu ministrija, Zinātnes ministrija un Valsts enerģētikas padome; Apkārtraksts par piešķīrumu sekmīgu īstenošanu demonstrējumu programmai “Zelta saule”, lieta Nr. 718 [2009]; Apkārtraksts par demonstrējumu programmas “Zelta saule” sekmīgu pabeigšanu 2010. gadā, lieta Nr. 622 [2010]; Apkārtraksts par Norādījumiem par finanšu subsīdijas budžeta indeksiem attiecībā uz demonstrējumu programmas “Zelta saule” būvniecības izmaksām 2010. gadā, lieta Nr. 965 [2010], 2010. gada 2. decembris, ko izdevusi Finanšu ministrija; Apkārtraksts par budžeta mērķa sadalījumu attiecībā uz fiskālo subsīdiju, kas piešķirta programmai “Zelta saule” 2011. gadā, JCJ lieta Nr. 336, 2011. gada 1. septembris, izdevis Hebei Finanšu departaments; Apkārtraksts par budžeta mērķa sadalījumu attiecībā uz fiskālo subsīdiju, kas piešķirta programmai “Zelta saule” 2011. gadā, HCJ lieta Nr. 135, 2011. gada 8. novembris, izdevis Hengshui pašvaldības finanšu birojs.

(271)

Programma “Zelta saule” tika izveidota 2009. gadā, lai veicinātu izkliedētās saules enerģijas FE sistēmas nozares tehnoloģisko progresu un pakāpenisku attīstību. Par programmu atbildīgās iestādes centrālajā līmenī ir Finanšu ministrija, Zinātnes ministrija un Valsts enerģētikas padome. Paziņojumā par programmas “Zelta saule” īstenošanu ir minēti vairāki kritēriji šīs programmas līdzekļu saņemšanai, tostarp: a) uzņēmumiem jābūt iekļautiem vietējā “Zelta saules” demonstrējumu projekta īstenošanas plānā; b) uzstādītai jaudai jābūt vismaz 300 kWh; c) būvniecības periods nedrīkst pārsniegt vienu gadu, bet darbības periods nedrīkst būt mazāks par 20 gadiem; d) FE projektu īpašnieku kopējiem aktīviem jābūt vismaz 100 miljonu Ķīnas juaņu, bet kapitālam – vismaz 30 % no investīciju izmaksām; e) integrēto sistēmu un galveno iekārtu, ko izmanto FE ģenerēšanas projektiem, ražotāji ir jāatlasa konkursa kārtībā. Piemērotie projekti var saņemt no valdības līdz 50 procentiem kopējo investīciju izmaksu, taču šo robežvērtību palielina līdz 70 procentiem attiecībā uz projektu īpašniekiem, kas atrodas attālos rajonos bez uzstādīta elektrotīkla.

(272)

Attiecībā uz procedūru – uzņēmumiem, kas vēlas saņemt finansējumu šajā programmā, jāiesniedz pieteikumi un apliecinošie dokumenti kompetentai valdības iestādei. Finanšu, tehnoloģiju un enerģētikas departamenti provinču līmenī, kas atbild par programmas organizāciju, iesniedz kopīgu kopsavilkuma ziņojumu Finanšu ministrijai, Zinātnes ministrijai un Valsts enerģētikas padomei, kas atbild par provinču projektu izskatīšanu attiecībā uz tehniskajām programmām, būvniecības nosacījumiem, finansēšanas un visus citiem aspektiem. Pēc galīgā apstiprinājuma valdībā Finanšu ministrija piešķir līdzekļus tieši pašam projekta īpašniekam un saglabā attiecīgos apstiprinājuma un izmaksāšanas dokumentus.

(273)

Praksē projektu operatori pieteikumus finansējuma saņemšanai iesniedz valdībai pēc līguma noslēgšanas ar piemēroto FE iekārtu (t.i., attiecīgā ražojuma) piegādātāju(-iem). Saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem šos piemēroto FE iekārtu piegādātājus izraugās saskaņā ar konkursa procedūru. Tomēr ĶV neprecizēja, kā tā īsteno savu rīcības brīvību, izvēloties projekta operatorus vietējā programmas “Zelta saule” zelta demonstrācijas projekta īstenošanas plāniem, un to, kā šie projekta operatori savukārt izvēlas piemēroto FE iekārtu piegādātāju. ĶV un ieinteresētās personas nav pierādījušas, ka atlases process ir atklāts, pārredzams un nediskriminējošs, jo tās nav iesniegušas attiecīgo dokumentāciju. Nav nekādu norāžu uz to, ka ir tikušas pirktas ārzemju FE iekārtas. Ievērojamu daļu no piemērotajām FE iekārtām ir nodrošinājis viens atsevišķs izlasē iekļauts ražotājs, kurš sadarbojās. Tāpēc iestādes, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, secina, ka programma “Zelta saule” tikusi izmantota kā līdzeklis, lai radītu mākslīgu pieprasījumu pēc izlasē iekļautu attiecīgā produkta Ķīnas ražotāju ražojumiem.. Ja valdība uzskata projektu par atbilstīgu, tai ir jāpiešķir līdzekļi.

(274)

Programma “Zelta saule” piešķir subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, piešķīrumu formā pārskaitot naudas līdzekļus no ĶV attiecīgā ražojuma ražotājiem.

(275)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka vairāki izlasē iekļautie ražotāji, kuri sadarbojās, ir tiešā veidā saņēmuši subsīdijas no programmas “Zelta saule”, lai uzstādītu saules ģenerētas elektroenerģijas iekārtas savās telpās. Šīs izlasē iekļautajiem ražotājiem, kas sadarbojās, izmaksātās subsīdijas kompensē daļu no izmaksām, kas citādi rastos, un tādējādi tās ir tieši saistītas ar attiecīgo ražojumu.

(276)

Turklāt izmeklēšanā tika konstatēts, ka izlasē iekļautie ražotāji, kuri sadarbojās, arī saņēma finansējumu saskaņā ar šo programmu, lai varētu piegādāt attiecīgos ražojumus nesaistītiem projekta operatoriem. Konkrēti izmeklēšanā uz vietas tika konstatēts, ka viens izlasē iekļauts ražotājs eksportētājs, kas sadarbojās, ir tieši no ĶV saņēmis ievērojamu vienreizēju maksājumu par visiem 40 projektiem, kas finansēti no programmas “Zelta saule”, un par to viņš ir piegādājis attiecīgo ražojumu. Šādu summu izlasē iekļautais ražotājs eksportētājs, kas sadarbojās, netika ziņojis savā atbildē uz anketas jautājumiem. Finanšu ministrijas 2010. gada apkārtraksts liecina, ka šis eksportētājs, kurš sadarbojās, tika izraudzīts, lai piegādātu attiecīgo ražojumu vairākiem nesaistītiem projekta operatoriem gan privātajā, gan valsts sektorā. Komisija mēģināja iegūt informāciju no ĶV par šo tiešo maksājumu izlasē iekļautajam eksportētājam, kurš sadarbojās, jo 13. pants 2009. gada Paziņojumā par pagaidu pasākumiem programmai “Zelta saule” īpaši paredz, ka subsīdijas tiek izmaksātas tieši projekta operatoram, kurš saņem saules enerģijas iekārtu (t. i., nevis iekārtas aprīkojuma piegādātājam), un ĶV pārbaudes laikā nepārprotami apstiprināja šo faktu. Kā paskaidrots iepriekš, ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā nespēja sniegt nekādus paskaidrojumus par to, kāpēc izlasē iekļautais eksportētājs ir saņēmis tiešu finansējumu. ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē piezīmēs aprobežojās tikai ar vienu no 40 projektiem, vienkārši apgalvojot, ka ir bijusi finansiāla vienošanās starp projekta operatoru un izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju, jo šim operatoram nav pieticis naudas, lai samaksātu izlase iekļautajam ražotājam, kurš sadarbojās, un tāpēc viņi vienojušies, ka subsīdija tiks izmaksāta tieši izlasē iekļautajam ražotājam eksportētājam, kurš sadarbojās. Šis nepamatotais un ļoti īsais paskaidrojums, kas attiecās tikai uz vienu projektu, kurā piedalījās izlasē iekļauts eksportētājs, kas sadarbojās, no 40 projektiem, kas uzskaitīti FM dokumentā, ir pilnīgi nepietiekams, lai Komisijai paskaidrotu situāciju.

(277)

Izlasē iekļautais eksportētājs, kas sadarbojās, 2013. gada 24. jūnija vēstulē centās pamatot, ka tiešais maksājums 40 attiecīgajiem projektiem netika paziņots, jo tā bijusi “lietotāja” subsīdija, kas paredzēta projekta operatoram, nevis piegādātājam. Šis eksportētājs apstiprināja, ka ir saņēmis tiešu vienreizēju maksājumu par piegādēm 40 projektos, kas minēti FM apkārtrakstā, piebilstot, ka valdība drīkst pārskaitīt līdzekļus tieši piegādātājam un šādas rīcības iemesls ir nodrošināt, lai minētās subsīdijas tiktu izmantotas tikai apstiprinātām FE sistēmām, un atvieglot kontroli. Tomēr eksportētājs koncentrēja savu atbildi uz vienu projektu, kuram dokumenti tika savākti uz vietas, un ignorēja visus pārējos 39 projektos, par kuriem tas tiešā veidā bija saņēmis programmas “Zelta saule” finansējumu. Lai gan eksportētājs pierādīja, ka šā konkrētā projekta finansējumu bija iegrāmatots kā debitoru saistības, nevis kā valsts dotācijas iepriekšējs maksājums, tomēr netika iesniegti nekādi citi pierādījumi par šā vai kādu citu projektu faktisko izpildi, tostarp par attiecīgo ražojumu faktisko piegādi, par ko tika saņemti līdzekļi. Tā sniegtie paskaidrojumi arī nav ieviesuši skaidrību jautājumā par valdības tiešo maksājumu neatbilstību iepriekš minētajiem attiecīgajiem īstenošanas noteikumiem, kas paredz, ka ĶV parasti nodod līdzekļus projekta operatoram, nevis iekārtu piegādātājam.

(278)

Komisija uzskata, ka ĶV paskaidrojums par finansiālo vienošanos starp izlasē iekļauto eksportētāju, kas sadarbojās, un projekta operatoru ir nepārliecinošs, jo šķiet dīvaini, ka divas privātas personas var pašas izlemt par vienošanos, kurā nepieciešama valdības rīcība (t. i., tiešs valdības maksājums piegādātājam, pārkāpjot 2009. gada paziņojuma 13. pantu), neiesaistot lēmuma pieņemšanā valdību un iespējams – pat neinformējot to. ĶV neiesniedza pamatotākus pierādījumus un piezīmes par šo aspektu attiecībā uz tiešo maksājumu piegādātājiem un nolēma atbildē aprobežoties tikai ar vienu vārdā nenosauktu projektu no 40 projektiem, kurus īstenoja izlasē iekļautie eksportētāji, kas sadarbojās. Arī paskaidrojumos, ko sniedza šis eksportētājs, netika pieminēta ĶV piezīme par ekonomikas dalībnieka grūto finansiālo situāciju attiecībā uz projektu, kuru ĶV nebija precizējusi. Turklāt eksportētāja apgalvojumi par tiešā maksājuma iespējamību un tā loģiskais pamatojums neguva nekādu apstiprinājumu no citiem avotiem un ĶV.

(279)

Ņemot vērā iepriekš minētos nepilnīgos un pretrunīgos komentārus, ko sniedza ĶV un izlasē iekļautais eksportētājs, kurš sadarbojās, vienīgais kopsaucējs un izdarāmais secinājums ir tas, ka ĶV veiktais vienreizējais tiešais maksājums izlasē iekļautajam eksportētājam, kurš sadarbojās, bija nepieciešams, lai nodrošinātu, ka šis eksportētājs saņem līdzekļus, jo saistībā ar projekta operatora finansiālajām grūtībām pastāvētu nemaksāšanas risks. Fakts ir tāds, ka izlasē iekļautais eksportētājs nespēja paskaidrot, kā ir izmantojis no valdības saņemto vienreizējo maksājumu, vai FE iekārtas tikušas piegādātas projektu operatoriem un kādu cenu projekta operatori ir samaksājuši, ja tas vispār ir noticis. Ņemot vērā to, ka Komisijai šīs lietas dokumentācijā vai citādi nav pieejami nekādi citi pierādījumi, Komisija, pamatojoties uz pamatregulas 28. pantu, nolēma, ka vienreizējais maksājums eksportētājam, kurš sadarbojās, ir bijusi tiešā dotācija pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta nozīmē.

(280)

Vēl Komisija secina, ka subsīdijas, kas piešķirtas attiecīgā produkta piegādātājiem – kā projekta operatoriem vai, iespējams, piegādājot FE iekārtas nesaistītu projektu operatoriem, – sniedz tiem labumu atbilstīgi pamatregulas 3. panta 2. punktam. Finansējums saskaņā ar programmu “Zelta saule” ļauj attiecīgā ražojuma ražotājiem kā projekta operatoriem ietaupīt izmaksas saistībā ar saules ģenerētas elektroenerģijas iekārtu uzstādīšanu savās telpās. Ja attiecīgā ražojuma ražotāji ir FE iekārtu piegādātāji nesaistītu projektu operatoriem, finansējums saskaņā ar programmu “Zelta saule” tiešā veidā nonāk un paliek pie tiem, nav vajadzības iekārtas faktiski piegādāt, un/vai tie ir pasargāti no riska, ka nesaistītu projektu operatori tiem nesamaksātu. Pēdējā gadījumā attiecīgā ražojuma ražotāji saņem samaksu, ko citādi nebūtu saņēmuši no nesaistītu projektu operatoriem.

(281)

Šī subsīdiju shēma ir arī īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo tiesību akts, saskaņā ar kuru darbojas piešķīrējiestāde, pats par sevi ierobežo šīs shēmas pieejamību, nodrošinot to tikai konkrētiem uzņēmumiem, kas atbilst vairākiem šajā tiesību aktā minētajiem kritērijiem, un plašāk – tikai uzņēmumiem, kas iesaistīti saules enerģijas nozarē. Turklāt, tā kā ne FE iekārtu piegādātāju, ne projekta operatoru atlase nav balstīta uz atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu konkurences procedūru un ĶV veic tiešus maksājumus FE iekārtu piegādātājiem, shēma ir specifiska arī tādēļ, ka de facto gūt no tās labumu var tikai atsevišķi FE iekārtu piegādātāji. Šī programma neatbilst prasībām ne-īpašai programmai, kā paredzēts 4. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ņemot vērā to, ka piemērotības nosacījumi un faktiskie atlases kritēriji, lai uzņēmumus varētu iekļaut vietējos projekta īstenošanas plānos un varētu atlasīt galīgos projektus, pamatojoties uz dažādiem tehniskajiem un finansiālajiem aspektiem, nav objektīvi un tos nepiemēro automātiski.

(282)

Programma “Zelta saule” ir īpaša subsīdija piešķīruma veidā. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka daži izlasē iekļautie eksportētāji, kas sadarbojās, ir izmantojuši šo subsīdiju.

(283)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(284)

Sūdzībā bija apgalvojums, ka ir īpašs tiesību akts, kas pieņemts 1991. gadā, kura mērķis ir veicināt ārvalstu investīcijas Ķīnā, proti, Likums par ārvalstu investīciju uzņēmumu un ārvalstu uzņēmumu ienākuma nodokli (FIE nodokļa likums). Starp atvieglojumiem tā saucamajiem ārvalstu investīciju uzņēmumiem (“FIE”) ir arī subsīdiju programma “two free/three half”, kura paredz pilnīgu atbrīvojumu no piemērojamā ienākuma nodokļa pirmajos divos gados, kad FIE guvis peļņu, un pusi no likmes nākamajos trijos gados.

(285)

Programma “two free/three half” citā variantā attiecas arī uz uzņēmumiem, kas atzīti par jauno un augsto tehnoloģiju uzņēmumiem un atrodas noteiktos izvēlētos rajonos. Šā programmas varianta subsīdijas var piemērot arī pēc 2013. gada. Izmeklēšana konstatēja, ka viens no eksportētājiem, kurš sadarbojās (Yingli Hainan), izmanto ieguvumus no šīs programmas, sākot no 2011. gada, un ir saņēmis pilnīgu atbrīvojumu no nodokļiem 2011. un 2012. gadā un 50 % nodokļa likmes samazinājumu turpmākajos trijos gados.

(286)

Komisija vēlējās pārbaudīt šo programmu ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā. Taču ĶV neiesniedza informāciju par šo atšķirīgo programmas “two free/three half” variantu. ĶV 2013. gada 3. jūnija vēstulē apgalvoja, ka šī programma nav sūdzības iesniedzēja minētā un neaizstāj programmas “two free/three half” variantu, kas paredzēts FIE, kā norādīts sūdzībā, un ko piemēro bez ģeogrāfiska ierobežojuma. Komisija ņem vērā šos ĶV sniegtos paskaidrojumus un izprot, ka minētā nodokļu programma oficiāli ir atsevišķa programma, kas atšķiras no programmas “two free three half”, kura paredzēta FIE. Tomēr, tā kā ieguvums tika saņemts arī pēc norādītajām FIE shēmas beigām, tad ieguvumu mehānisms, raksturs un ietekme bija tādi paši kā ieguvumiem no FIE programmas, un par to ziņoja viens izlasē iekļauts eksportētājs, kurš sadarbojās, uzskatot, ka tai ir cieša saikne ar FIE programmu “two free/three half”, kas varētu būt tās pašas programmas turpinājums, un tādēļ ieguvums būtu kompensējams. Saistībā ar minēto Komisija atzīmē, ka pamatregulas 10. panta 1. punkts ļauj izmeklēt jebkuru “iespējamu subsīdiju”, ko konstatējis sūdzības iesniedzējs, un neattiecas uz jebkuru “iespējamu subsīdiju programmu”. Tā kā šajā gadījumā abas programmas attiecas uz to pašu subsīdiju, t. i., neiekasēto uzņēmumu ienākuma nodokli, Komisijai ir tiesības izmeklēt tās kā vienu subsīdiju.

(287)

Šīs programmas juridiskais pamats ir FIE nodokļa likuma 8. pants un Ķīnas Tautas Republikas Likuma par ārvalstu investīciju uzņēmumu un ārvalstu uzņēmumu ienākuma nodokli īstenošanas noteikumu 72. pants. Kā apgalvo ĶV, šī programma ir izbeigta, 2007. gada 16. martā pieņemot Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu 2008. gadam (“EIT likums”) Ķīnas Tautas Republikas 10. Visķīnas tautas kongresa 5. sesijā, proti, EIT likuma 57. pantu, kas paredz izbeigt subsīdiju piešķiršanu līdz 2012. gada beigām.

(288)

Īpašās programmas “two free three half” juridiskais pamats ir Dekrēts Nr. 40 [2007], t. i., Valsts padomes paziņojums par pagaidu preferenciālo politiku īstenošanu attiecībā uz ienākuma nodokli augsto tehnoloģiju uzņēmumiem, kas izveidoti īpašajā ekonomikas zonā un Shanghai Pudong jaunajā rajonā, kura pamatā ir ĶTR Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 57. panta 3. punkts, kā arī Administratīvie pasākumi augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu noteikšanai.

(289)

No ienākuma nodokļa ir atbrīvoti tikai ražojošie uzņēmumi ar ārvalstu investīcijām, kam paredzēts darboties ne mazāk kā desmit gadus. Atbrīvojums sākas gadā, kurā uzņēmums sāk gūt peļņu, ilgst pirmos divus gadus, un pēc tam nākamajos trijos gados tam piemēro 50 % atlaidi no piemērojamās nodokļa likmes.

(290)

Īpašā varianta shēmā piemērotajiem uzņēmumiem nepieciešams arī atzīts statuss kā jauno un augsto tehnoloģiju uzņēmumiem, kas izturējuši īpašu administratīvo sertificēšanu, tas ir, kā uzņēmumiem ar intelektuālo pamatīpašumu, kuri atbilst arī ĶTR EIT likuma īstenošanas noteikumu 93. panta nosacījumiem.

(291)

Jebkuram uzņēmumam, kas plāno pieteikties šajā shēmā, ir jāiesniedz uzņēmumu ienākuma nodokļa gada nodokļu deklarācijas veidlapa, tās pielikumi un finanšu pārskati Valsts nodokļu pārvaldei. Šīs prasības attiecas arī uz īpašā varianta shēmu.

(292)

ĶV apgalvoja, ka šī programma ir pakāpeniski izbeigta, kopš 2008. gadā ir stājies spēkā EIT likums, un tās subsīdijas bija pieejamas līdz 2012. gada beigām. ĶV arī apgalvoja, ka tās vietā nav nekādas citas FIE paredzētas programmas, un pašlaik FIE maksā nodokļus tāpat kā citi korporatīvie nodokļu maksātāji. Komisija atzīmē, ka šī nodokļu programma ir piešķīrusi ieguvumus IP laikā, jo vairāki FE ražotāji ir tās saņēmuši IP laikā. Turklāt nav izslēgts, ka ieguvumi no šīs programmas joprojām ir pieejami vai ka ir pieejama cita līdzīga aizstājējprogramma, vai ka tāda tiks pieņemta nākotnē. Patiesi, kā iepriekš teikts, izmeklēšanā tika konstatēts, ka programmai “two free/three half” ir arī citi varianti, no kuriem joprojām tiek piešķirti ieguvumi saules paneļu ražotājiem. Tāpēc šī programma tika atzīta par joprojām kompensējamu.

(293)

Īpašā varianta shēmu izmantoja viens no eksportētājiem, kas sadarbojās, proti, Yingli Green Energy.

(294)

Šī programma ir uzskatāma par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, un tā izpaužas kā nesaņemtie valdības ieņēmumi, kas rada ieguvumu saņēmējiem uzņēmumiem.

(295)

Šī subsīdiju shēma ir arī īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā to, ka tiesību akts, saskaņā ar kuru darbojas piešķīrējiestāde, ierobežo šīs shēmas pieejamību, nodrošinot to tikai konkrētiem uzņēmumiem, kas atzīti par FIE un atbilst konkrētiem attiecīgā tiesību aktā minētiem kritērijiem.

(296)

Tāpēc šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(297)

Šīs shēmas variants ir uzskatāms par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, un tā izpaužas kā nesaņemtie valdības ieņēmumi, kas rada ieguvumu saņēmējiem uzņēmumiem.

(298)

Šī subsīdiju shēma ir arī īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā to, ka tiesību akts, saskaņā ar kuru darbojas piešķīrējiestāde, pats par sevi ierobežo šīs shēmas pieejamību, nodrošinot to tikai konkrētiem uzņēmumiem un nozarēm, kas atzītas par veicināmām, piemēram, FE nozarei. Šī shēma ir īpaša arī pamatregulas 4. panta 3. punkta izpratnē, jo piemērotība aprobežojas ar noteiktiem reģioniem.

(299)

Tāpēc šis variants būtu jāuzskata par kompensējamu.

(300)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts kā saņēmējiem piešķirtais ieguvums, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Saņēmējiem piešķirtais ieguvums ir kopējā nodokļa summa, kas maksājama saskaņā ar parasto nodokļa likmi pēc tam, kad no tās atskaitīta summa, kas samaksāta pēc samazinātas preferenciālās nodokļa likmes. Kompensētās summas pamatojas uz datiem, kas iekļauti uzņēmumu nodokļu deklarācijās par 2011. gadu. Revidētā nodokļu deklarācija par 2012. nodokļu gadu nebija pieejama nevienam izlasē iekļautajam eksportētājam, kurš sadarbojās, tāpēc tika izmantoti kopējie dati par 2011. nodokļu gadu.

(301)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu šī subsīdiju summa (dalāmais lielums) tika piešķirta par kopējo tirdzniecības apgrozījumu, kas ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, izveidojās IP laikā, jo subsīdija nav piešķirama eksporta darbībai un netika piešķirta atbilstoši apjomiem, kas saražoti, izgatavoti, eksportēti vai pārvadāti.

(302)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(303)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(304)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(305)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(306)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka FIE ir tiesības uz preferenciālām nodokļu politikām pētniecībā un izstrādē, saņemot 150 procentu nodokļa kompensācijas par izdevumiem, ja tie palielinājušies par 10 procentiem vai vairāk, salīdzinot ar iepriekšējo gadu.

(307)

ĶV apgalvoja, ka šī shēma tika izbeigta, kad 2008. gadā pieņēma EIT likumu, un tai netika noteikts nekāds pakāpeniskas izbeigšanas periods. Tomēr vairāki izlasē iekļautie eksportētāji, kuri sadarbojās, ziņoja, ka ir saņēmuši ieguvumus no līdzīgas programmas saskaņā ar 2008. gada EIT likumu, un tas liecina, ka 2008. gadā preferenciālā pētniecības un izstrādes izmaksu kompensēšanas programma FIE uzņēmumiem aizstāta ar īpašu programmu. ĶV nesniedza papildu informāciju par 150 % nodokļa kompensēšanu atbildē uz anketas jautājumiem vai atbildē uz vēstuli par nepilnībām.

(308)

Šīs shēma paredzēta ĶTR EIT likuma 30. panta 1. punktā un Noteikumu par Uzņēmumu ienākuma nodokļa īstenošanu 95. pantā (“EIT īstenošanas noteikumi”), un Administratīvajos pasākumus augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu noteikšanai (Guo Ke Fa Huo [2008] Nr. 172), kā arī EIT īstenošanas noteikumu 93. pantā un Valsts nodokļu pārvaldes paziņojumā par jautājumiem, kas attiecas uz Kārtību, kādā augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumi maksā uzņēmumu ienākuma nodokli (Guo Shui Han [2008] Nr. 985).

(309)

95. pants paredz, ka papildu 50 % atlaidi par pētniecības un izstrādes izdevumiem, kā minēts 30. panta 1. punktā, piešķir par šādiem izdevumiem saistībā ar augsto un jauno tehnoloģiju ražojumiem, lai tiem piemērotu amortizāciju, pamatojoties uz 150 % no nemateriālo aktīvu izmaksām.

(310)

Kā iepriekš teikts, ĶV nesniedza nekādu būtisku informāciju par šo shēmu atbildēs uz anketas jautājumiem un vēstuli par nepilnībām. Šī shēma jau tika kompensēta izmeklēšanās, kuras attiecās uz krītoto papīru (79) un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu (80). Attiecīgās tiesību aktu prasības liecina, ka šī shēma nodrošina ieguvumus uzņēmumiem, kas oficiāli atzīti par augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem. Šiem uzņēmumiem rodas ar pētniecību un izstrādi saistīti izdevumi arī, izstrādājot jaunas tehnoloģijas, jaunus ražojumus un jaunas amata prasmes. Piemērotie uzņēmumi var saņemt kompensāciju par vēl 50 % no to pētniecības un izstrādes izdevumiem, ja tiem ir saistošs ienākuma nodoklis. Arī izdevumi, ko rada nemateriālie pētniecības un izstrādes aktīvi, dod piemērotajiem uzņēmumiem tiesības uz 150 % atlaidi par šo uzņēmumu faktiskajām izmaksām.

(311)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka uzņēmumiem, kas izmanto šo shēmu, jāiesniedz ienākuma nodokļa deklarācijas un attiecīgie pielikumi. Faktiskā ieguvuma summa ir uzrādīta gan nodokļu deklarācijā, gan V pielikumā. Šo shēmu var izmantot tikai uzņēmumi, kas saņēmuši oficiālu apliecību, kurā tie atzīti par augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem.

(312)

Šī shēma ir uzskatāma par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, un tā izpaužas kā nesaņemtie valdības ieņēmumi, kas rada ieguvumu saņēmējiem uzņēmumiem.

(313)

Šī subsīdija ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā to, ka tiesību akts pats par sevi ierobežo šīs shēmas pieejamību, nodrošinot to tikai konkrētiem uzņēmumiem, kas oficiāli atzīti par augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem un kam rodas ar pētniecību un izstrādi saistīti izdevumi, izstrādājot jaunas tehnoloģijas, jaunus ražojumus un jaunas amata prasmes.

(314)

Tāpēc šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(315)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Saņēmējiem piešķirtais ieguvums ir kopējā nodokļa summa, kas maksājama saskaņā ar parasto nodokļa likmi pēc tam, kad no tās atskaitīta summa, kas samaksāta pēc papildu 50 % atlaides no faktiskajiem izdevumiem, kas apstiprinātos projektos rodas pētniecībā un izstrādē. Kompensētās summas pamatojas uz datiem, kas iekļauti uzņēmumu nodokļu deklarācijās par 2011. gadu. Revidētā nodokļu deklarācija par 2012. nodokļu gadu nebija pieejama nevienam izlasē iekļautajam eksportētājam, kurš sadarbojās, tāpēc tika izmantoti kopējie dati par 2011. nodokļu gadu.

(316)

Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu šī subsīdiju summa (dalāmais lielums) tika piešķirta par kopējo tirdzniecības apgrozījumu, kas ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, izveidojās IP laikā, jo subsīdija nav piešķirama eksporta darbībai un netika piešķirta atbilstoši apjomiem, kas saražoti, izgatavoti, eksportēti vai pārvadāti.

(317)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(318)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(319)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka šajā programmā izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā nesaņēma ieguvumus, jo uzņēmumi izmantoja jaunu programmu, kas aizstāja iepriekšējās preferences. Šis jautājums turpmāk ir sīkāk apspriests 3.4.4.8. punktā.

(320)

Šī programma ļauj uzņēmumam, kas atzīts par augsto vai jauno tehnoloģiju uzņēmumu, iegūt samazinātu ienākuma nodokļa likmi 15 %, salīdzinot ar parasto likmi 25 %. Šo programmu ES atzina par kompensējamu izmeklēšanās, kuras attiecas uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu; par kompensējamu to atzina arī ASV iestādes.

(321)

Šīs programmas juridiskais pamats ir EIT likuma 28. panta 2. punkts, un Administratīvie pasākumi augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu noteikšanai (Guo Ke Fa Huo [2008] Nr. 172), kā arī EIT īstenošanas noteikumu 93. pants un Valsts nodokļu pārvaldes paziņojums par jautājumiem, kas attiecas uz Kārtību, kādā augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumi maksā uzņēmumu ienākuma nodokli (Guo Shui Han [2008] Nr. 985).

(322)

Šo shēmu piemēro atzītiem augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem, kam nepieciešams būtisks valsts atbalsts. Šiem uzņēmumiem nepieciešamas patstāvīgas intelektuālā pamatīpašuma tiesības, un tiem jāatbilst vairākām prasībām: i) ražotāji ir iekļauti ražojumu jomā, kas pieder valsts būtiski atbalstīto augsto tehnoloģiju jomām; ii) kopējās pētniecības un izstrādes izmaksas veido noteiktu daļu no kopējiem tirdzniecības ieņēmumiem; iii) ieņēmumi no augsto un jauno tehnoloģiju ražojumiem veido noteiktu daļu no kopējiem tirdzniecības ieņēmumiem; iv) personāls, kas iesaistīts pētniecībā un izstrādē, veido noteiktu daļu no kopējā darbinieku skaita; v) ir izpildītas citas prasības, kas paredzētas 2008. gada Augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu administratīvajos pasākumos.

(323)

Uzņēmumiem, kas izmanto šo shēmu, jāiesniedz ienākuma nodokļa deklarācijas un attiecīgie pielikumi. Faktiskais ieguvuma apjoms ir norādīts gan nodokļu deklarācijā, gan V pielikumā.

(324)

Tāpēc šī shēma ir uzskatāma par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, jo tā ir finansiāls atbalsts, kas izpaužas kā nesaņemtie valdības ieņēmumi, kas rada ieguvumu saņēmējiem uzņēmumiem. Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu saņēmēju ieguvums līdzinās nodokļu ietaupījumam, ko pieļauj šī programma.

(325)

Šī subsīdija ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo tā aprobežojas ar uzņēmumiem, kas iztur augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu sertificēšanu un atbilst visām 2008. gada administratīvo pasākumu prasībām. Turklāt tiesību akti vai piešķīrējiestāde nav noteikusi objektīvus kritērijus par šīs shēmas piemērošanu, un tā nenotiek automātiski saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(326)

Tāpēc šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(327)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Saņēmējiem piešķirtā ieguvums ir kopējā nodokļa summa, kas maksājama saskaņā ar parasto nodokļa likmi pēc tam, kad no tās atskaitīta summa, kas samaksāta pēc samazinātas preferenciālās nodokļa likmes. Kompensētās summas pamatojas uz datiem, kas iekļauti uzņēmumu nodokļu deklarācijās par 2011. gadu. Revidētā nodokļu deklarācija par 2012. nodokļu gadu nebija pieejama nevienam izlasē iekļautajam eksportētājam, kurš sadarbojās, tāpēc tika izmantoti kopējie dati par 2011. nodokļu gadu.

(328)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(329)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(330)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(331)

Šī programma paredz PVN atbrīvojumu un importa tarifus, kas labvēlīgi FIE vai iekšzemes uzņēmumiem, kuri importē ražošanā izmantotas pamatiekārtas. Lai varētu izmantot atbrīvojumu, iekārta nedrīkst būt nepiemēroto iekārtu sarakstā un prasītājam uzņēmumam ir jāsaņem valsts atbalstīta uzņēmuma apliecība, ko izdod Ķīnas iestādes vai NDRC saskaņā ar attiecīgiem investīciju, nodokļu un muitas tiesību aktiem. Šī programma tika kompensēta antisubsidēšanas procedūrās, kuras attiecās uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu.

(332)

Šīs programmas juridiskais pamats ir Valsts padomes apkārtraksts par nodokļu politiku precizēšanu attiecībā uz importētām iekārtām, Guo Fa Nr. 37/1997, Finanšu ministrijas, Galvenās muitas pārvaldes un Valsts nodokļu pārvaldes paziņojums par dažu preferenciālo importa nodevu politiku precizēšanu, Finanšu ministrijas, Galvenās muitas pārvaldes un Valsts nodokļu pārvaldes informācija [2008], Nr. 43, NDRC paziņojums par aktuāliem jautājumiem attiecībā uz iekšzemes vai ārvalstu finansēto projektu, kuru attīstību veicina valsts, apstiprinājuma vēstules apstrādi, Nr. 316 2006, 2006. gada 22. februāris, un No nodevas neatbrīvojamo izstrādājumu katalogs, kurus importē FIE vai iekšzemes uzņēmumi, 2008.

(333)

Uzskatāms, ka šī programma sniedz finansiālu atbalstu kā ĶV nesaņemtos ieņēmumus pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas izpratnē, jo FIE un citi piemērotie iekšzemes uzņēmumi ir atbrīvoti no PVN maksāšanas un/vai tarifiem, kas citādi būtu jāmaksā. Tādējādi tā nodrošina ieguvumus saņēmējiem uzņēmumiem pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Šī programma ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā to, ka tiesību akts, saskaņā ar kuru darbojas piešķīrējiestāde, ierobežo tās pieejamību, nodrošinot to tikai uzņēmumiem, kas iegulda konkrētās uzņēmējdarbības kategorijās, kuras definē tikai likums un kuras pieder vai nu veicināmai kategorijai, vai ierobežojamai kategorijai B saskaņā ar Norādījumu katalogu ārvalstu investīciju un tehnoloģiju pārneses nozarēm, vai kategorijās, kas atbilst Galveno nozaru, ražojumu un tehnoloģiju katalogam, kuru attīstību veicina valsts. Turklāt nav objektīvu kritēriju, kas ierobežotu piemērotību šai programmai, un nav pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka piemērotība iestājas automātiski saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(334)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Par saņēmējiem piešķirto ieguvumu uzskata PVN un nodokļu atbrīvojuma summu attiecībā uz importētām iekārtām. Lai nodrošinātu, ka kompensējamā summa attiecas tikai uz IP periodu, saņemtais ieguvums tiek amortizēts attiecībā uz iekārtu ekspluatācijas laiku saskaņā ar parastajām uzņēmumu grāmatvedības procedūrām.

(335)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(336)

Šī programma paredz PVN atbrīvojumu par iekšzemē ražotu iekārtu iepirkumiem FIE. Lai izmantotu šo atbrīvojumu, iekārtas nedrīkst būt iekļautas nepiemēroto iekārtu sarakstā un to vērtība nedrīkst pārsniegt noteiktu robežvērtību. Šī programma tika aplūkota antisubsidēšanas procedūrās, kas attiecās uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu.

(337)

Juridiskais pamats ir Pagaidu pasākumi nodokļu atmaksāšanas administrēšanai attiecībā uz iekšzemē ražotu iekārtu iepirkumiem FIE, Izmēģinājuma pasākumi nodokļu atlaides administrēšanai attiecībā uz Ķīnā ražotu iekārtu iegādi ārvalstu investīciju projektiem un Finanšu ministrijas un Valsts nodokļu pārvaldes paziņojums par atlaižu politikas atcelšanu iekšzemes iekārtām, ko iegādājas ārvalstu investīciju uzņēmumi.

(338)

ĶV atbildē uz antisubsidēšanas anketas jautājumiem apgalvoja, ka šī programma ir pārtraukta no 2009. gada 1. janvāra, un atsaucās uz Finanšu ministrijas un Valsts nodokļu pārvaldes apkārtrakstu par atlaižu politikas atcelšanu iekšzemē ražotu iekārtu iegādei ārvalstu investīciju uzņēmumos (CAISHUI{2008} Nr. 176). Tomēr izmeklēšanā tika konstatēts, ka vairāki izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji izmeklēšanas periodā bija saņēmuši ieguvumus no šīs shēmas. Attiecīgie izlasē iekļautie eksportētāji iesniedza detalizētu informāciju par šo shēmu, tostarp par saņemtās subsīdijas summām. Ņemot to vērā, tika secināts, ka ĶV nav iesniegusi precīzu informāciju par šo programmu, un, kā liecina dažu ražotāju eksportētāju situācija, šī programma joprojām turpinās.

(339)

ĶV nesniedza prasīto informāciju, tāpēc Komisija izmantoja informāciju, ko sniedza izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji.

(340)

Uzskatāms, ka šī programma sniedz finansiālu atbalstu kā ĶV nesaņemtos ieņēmumus pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas izpratnē, jo FIE uzņēmumi ir atbrīvoti no PVN maksāšanas, kas citādi būtu jāmaksā, ja nebūtu šā atbrīvojuma. Tādējādi tā nodrošina ieguvumus saņēmējiem uzņēmumiem pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Šī programma ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo tiesību akts, saskaņā ar kuru darbojas piešķīrējiestāde, tā pieejama tikai ārvalstu investīciju uzņēmumiem, kas iepērk iekšzemē ražotas iekārtas un pieder pie atbalstāmas kategorijas un ierobežotās B kategorijas saskaņā ar Ārvalstu finansēto nozaru katalogu, un iekšzemes tirgū iegādātās iekārtas iekļautas Galveno nozaru, ražojumu un tehnoloģiju katalogā, kuru attīstību veicina valsts. Tālāk, Izmēģinājuma pasākumi nodokļu atlaides administrēšanai attiecībā uz Ķīnā ražotu iekārtu iegādi ārvalstu investīciju projektiem un Finanšu ministrijas paziņojums ierobežo subsīdiju piešķiršanu tikai ar FIE, kas pieder veicināmajai kategorijai Ārvalstu investīciju nozaru norādījumu katalogā vai Privileģēto ārvalstu investīciju nozaru katalogā Ķīnas centrālajiem un rietumu reģioniem. Turklāt nav objektīvu kritēriju, kas ierobežotu piemērotību šai programmai, un nav pārliecinošu pierādījumu, lai secinātu, ka piemērotība iestājas automātiski saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī programma ir īpaša arī saskaņā ar pamatregulas 4. panta 4. punkta b) apakšpunktu, jo to var piemērot, ja izmanto iekšzemes, nevis importētas preces.

(341)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Par saņēmējiem piešķirto ieguvumu uzskata PVN atbrīvojuma summu attiecībā uz iekšzemes iekārtām. Lai nodrošinātu, ka kompensējamā summa attiecas tikai uz IP periodu, saņemtais atbalsts tiek amortizēts attiecībā uz iekārtu ekspluatācijas laiku saskaņā ar parastajām nozares procedūrām.

(342)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(343)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(344)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(345)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(346)

Izmeklēšanā tika apstiprināts, ka izlasē iekļautie uzņēmumi IP laikā no šīs programmas nesaņēma ieguvumus.

(347)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka daži Ķīnas polisilīcija ražotāji ir ieguvuši lētu elektroenerģiju, kas piegādāta par neatbilstoši zemu cenu.

(348)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka vairākiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem uzņēmumu grupā ir piesaistīts polisilīcija ražotājs. Tika konstatēts, ka viena no izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, t. i., LDK Solar, ir regulāri saņēmusi būtiskas elektrības cenas subsīdijas no Xin Yu ekonomikas zonas finanšu biroja. Kaut arī šajā gadījumā uzņēmums tieši neieguva zemāku elektrības cenu kā vispārpieejamā cena tirgū, būtiskās atlaides, ko piešķīra Xin Yu ekonomikas zonas finanšu birojs, varēja radīt situāciju, kad uzņēmums saņem ieguvumus no lētas elektrības piegādes, kas tādēļ kļūst funkcionāli līdzīgas valdības piegādēm par cenu, kas zemāka nekā tirgū. Jebkurā gadījumā, pat ja atlaidi uzskata par subsīdiju, šis pasākums ir cieši saistīts ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem un ietilpst izmeklēšanas jomā. Faktiski attiecīgais uzņēmums LDK Group ietvaros saņēma gandrīz pilnīgu kompensāciju par elektrības maksu, kas bija jāmaksā IP laikā.

(349)

LDK Solar grupa ar saistītā polisilīcija ražotāja starpniecību saņēma finansiālu atbalstu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļas izpratnē, ciktāl vietējā pašvaldība piešķīra subsīdijas maksai par elektrību, vai 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē. Tās ir uzskatāmas par valdības finansiālu atbalstu, piegādājot tādas preces, kas nav vispārīgā infrastruktūra pamatregulas izpratnē. Citādi tā būtu tieša naudas līdzekļu nodošana.

(350)

LDK Solar saņēma ieguvumu pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē, ciktāl valdība nodrošināja elektrību par neatbilstoši zemu cenu. Tika noskaidrots, ka šis eksportētājs, pateicoties elektrības maksas subsīdijām, faktiski maksāja zemāku maksu par vispārpieejamo cenu. Tieša naudas nodošana bija ieguvums, jo tas bija neatmaksājams piešķīrums, kas nebija pieejams tirgū.

(351)

Subsīdija, piegādājot lētu elektrību ar atlaidi vienam no izlasē iekļautajiem ražotājiem, ir īpaša pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, jo subsīdijas maksai par elektrību tika maksātas tikai LDK. Šī subsīdija bija arī reģionāla rakstura, jo attiecās uz noteiktiem uzņēmumiem Xin Yu ekonomikas zonā. Tā kā LDK un ĶV nesadarbojās un nepaziņoja par šo subsīdiju, iepriekš minētie secinājumi tika izdarīti, pamatojoties uz pieejamiem faktiem.

(352)

Subsīdijas apjoms bija vienāds ar atlaides apjomu IP periodā.

(353)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(354)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka attiecīgā ražojuma Ķīnas ražotāji saņem no ĶV zemes lietošanas tiesības par neatbilstoši zemu cenu, ciktāl valsts vai vietējās pašvaldības nepiešķir šīs tiesības saskaņā ar tirgus principiem.

(355)

ĶV apgalvoja, ka pastāv standartizēts, sakārtots un konkurētspējīgs zemes tirgus, kurā zemes lietošanas tiesības ir publiski jātirgo saskaņā ar zemes tirgus noteikumiem. ĶV arī apgalvoja, ka rūpnieciski un komerciāli izmantojamā zeme ir jāiegādājas, kompensējot lietošanu atklātā tirgū un rīkojot cenu aptauju, izsoli un konkursu, kā arī “neatkarīgi no piedāvājumu skaita vai sākotnējās cenas, galarezultātā samaksātā cena ir uzskatāma par tirgus cenu, ko nosaka brīvs tirgus piedāvājums un pieprasījums”. ĶV arī apgalvoja, ka zemes lietošanas tiesību nodošanu nedrīkst ierobežot, izsludinot šo nodošanu ar tendera, izsoles un kotēšanas starpniecību, kas traucē taisnīgu konkurenci.

(356)

ĶV neiesniedza nekādus datus par faktiskajām zemes lietošanas tiesību cenām un valdības noteiktajām zemes sākumcenām. Anketā prasītā informācija, kuru ĶV iesniedza par zemes lietošanas tiesību darījumiem, bija nepilnīga. Pārbaudes apmeklējuma laikā, labojot sākotnējo atbildi uz anketas jautājumiem, tā arī apstiprināja, ka dažiem paziņotajiem darījumiem tika rīkota konkursa procedūra. Tomēr netika iesniegta anketā prasītā informācija par pieteikumu skaitu un starpību starp sākotnējo un galīgo cenu.

(357)

Pārbaudes laikā Komisija pieprasīja ĶV iesniegt pierādījumus, kas apstiprinātu apgalvojumus par to, ka zemes lietošanas tiesību nodošana Ķīnā notiek, rīkojot konkursus, kotēšanu vai izsoles. Tika atzīmēts, ka saskaņā ar Noteikumu par valsts īpašumā esošās apbūves zemes lietošanas tiesību piešķiršanu, uzaicinot iesniegt pieteikumus, rīkojot izsoles un kotēšanu, 11. pantu atbildīgā valsts iestāde publicē paziņojumu, kad tiek rīkots pieteikumu iesniegšanas, izsoles vai kotēšanas process. Pamatojoties uz to, Komisija pieprasīja visus publiskos paziņojumus par darījumiem, uz kuriem attiecās šādas procedūras, lai savāktu un pārbaudītu anketā prasīto informāciju. ĶV neiesniedza nevienu šādu paziņojumu, apgalvojot, ka “tie vairs neeksistē”. Tāpēc Komisija nevarēja pārbaudīt informāciju par izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju darījumiem ar zemes lietošanas tiesībām.

(358)

Komisija informēja ĶV par savu nodomu piemērot šai subsīdiju shēmai Regulas (EK) Nr. 597/2009 28. panta noteikumus un, tā kā ĶV atbildē uz Komisijas 2013. gada 23. maija vēstuli nesniedza apmierinošu paskaidrojumu vai kādus jaunus pierādījumus par šo tematu, Komisijai nācās balstīt savus secinājumus uz labākajiem pieejamajiem faktiem, t. i., šajā gadījumā – uz informāciju, ko bija iesnieguši izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, un citu atklātībā pieejamo informāciju.

(359)

Pieņemot, ka zemei ĶTR nav tirgus cenas, Komisija arī pieprasīja ĶV tās viedokli par iespējamiem standartiem. Kaut arī tas bija tikai pieņēmums un nekādā gadījumā ne konstatējums vai secinājums laikā, kad ĶV tika nosūtīta anketa, ĶV pauda viedokli, ka šis pieņēmums ir nepareizs un neiesniedza nekādu konkrētu informāciju par iespējamajiem standartiem. ĶV tikai apgalvoja, ka, “ja ir jāizmanto kādi standarti, tām vajadzētu būt jābūt cenām, kādas par līdzīgu zemi jāmaksā Ķīnas nozaru uzņēmumiem, kas netiek atbalstīti” . Tā kā ĶV neinformēja, kuras nozares netiek “atbalstītas”, un neiesniedza informāciju par cenām, ko šīs nozares maksā par rūpniecisko zemi Ķīnā, Komisija nevarēja novērtēt, vai šis standarts ir piemērots. Šajā sakarā tiek norādīts, ka iepriekšējās izmeklēšanās, kuras attiecās uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu, Komisija konstatēja, ka zemes lietošanas tiesību piešķiršana šīm nozarēm arī neatbilda tirgus principiem.

(360)

Zemes lietošanas tiesību piešķiršanu Ķīnā regulē Ķīnas Tautas Republikas Zemes pārvaldes likums.

(361)

Saskaņā ar Zemes pārvaldes likuma 2. pantu visa zeme pieder valstij, jo saskaņā ar Ķīnas konstitūciju un attiecīgām tiesību normām zeme ir kolektīvs Ķīnas tautas īpašums. Zemi nedrīkst pārdot, bet zemes lietošanas tiesības var piešķirt likumā paredzētajā kārtībā. Valsts iestādes var piešķirt šādas tiesības, publiski uzaicinot iesniegt pieteikumus, rīkojot kotēšanu vai izsoli.

(362)

Ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās, iesniedza informāciju par viņu rīcībā nodoto zemi un lielāko daļu attiecīgo zemes lietošanas tiesību līgumu un apliecību, taču ĶV sniedza tikai ļoti ierobežotu informāciju par zemes lietošanas tiesību cenu noteikšanu.

(363)

Kā iepriekš teikts, ĶV apgalvoja, ka zemes lietošanas tiesības Ķīnā tiek piešķirtas, iesniedzot pieteikumus, rīkojot izsoles un konkursus. To paredz arī Ķīnas Tautas Republikas Nekustamā īpašuma tiesību likuma 137. pants.

(364)

Tomēr tika konstatēts, ka šī ĶV raksturotā sistēma praksē ne vienmēr darbojas vienādi. Izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju pārbaudes laikā Komisija ieguva dažus paziņojumus, ko publicējušas attiecīgās iestādes attiecībā uz nodošanai pieejamajām zemes lietošanas tiesībām. Ja viens paziņojums īpaši ierobežoja potenciālos zemes lietošanas tiesību pircējus ar fotoelektrisko nozari (81), otrs paziņojums paredzēja iestāžu sākotnēji noteiktus cenas ierobežojumus un nepieļāva cenas noteikšanu tirgū. (82) Pašas izsoles nebija paredzētas reālai konkurencei, jo vairākos gadījumos, kas tika izskatīti ražotāju eksportētāju klātienes pārbaužu laikā, pieteikumu bija iesniedzis tikai viens uzņēmums (tikai izlasē iekļautais FE ražotājs), tādēļ sākotnējais piedāvājums (vērtība, ko noteicis vietējais Zemes birojs) sakrita ar galīgo cenu par kvadrātmetru.

(365)

Minētie pierādījumi ir pretrunā ar ĶV apgalvojumiem, ka cenas, kas tiek maksātas par zemes lietošanas tiesībām ĶTR, atbilst tirgus cenām, ko nosaka brīvs tirgus piedāvājums un pieprasījums, un ka zemes lietošanas tiesību nodošana neparedz ierobežojumus paziņojumā par nodošanu, rīkojot konkursu, izsoli un kotēšanu, un tie apdraud taisnīgu konkurenci. Tika arī konstatēts, ka daži izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji ir saņēmuši kompensācijas no vietējām pašvaldībām par (jau tāpat zemajām) cenām, ko tie samaksāja par zemes lietošanas tiesībām.

(366)

Papildus zemajām cenām daži izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji saņēma arī citus līdzekļus saistībā ar zemes lietošanas tiesību iegādi un tas rezultātā vēl vairāk samazināja faktisko cenu par zemes lietošanas tiesībām.

(367)

Procedūras secinājumi apliecina, ka situācija ĶTR attiecībā uz zemes piešķiršanu un iegādi ir neskaidra un nepārredzama, bet cenas bieži vien patvaļīgi nosaka iestādes. Iestādes nosaka cenas saskaņā ar Pilsētu zemes novērtēšanas sistēmu, kas, bez citiem kritērijiem, liek tām ņemt vērā arī rūpniecības politiku, nosakot cenu rūpnieciskai zemei (83).

(368)

Arī neatkarīgā publiski pieejamā informācija liecina, ka zeme ĶTR tiek piešķirta par cenu, kas zemāka par parasto tirgus cenu (84).

(369)

Tādējādi ĶV piešķirtās zemes lietošanas tiesības ir uzskatāmas par subsīdiju pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) daļas un 3. panta 2. punkta izpratnē, un tā izpaužas kā preču nodrošināšana, kas rada ieguvumus saņēmējiem uzņēmumiem. Kā skaidrots 364.–367. apsvērumā, ĶTR nav funkcionējoša zemes tirgus, un ārēju standartu izmantošana (skat. 372. apsvērumu) pierāda, ka summas, ko izlasē iekļautie eksportētāji samaksājuši par zemes lietošanas tiesībām, ir būtiski zemākas par parasto tirgus cenu. Turklāt pašvaldību kompensācijas ir uzskatāmas par tiešu naudas līdzekļu nodošanu, kas rada ieguvumu, jo tās ir neatmaksājamas subsīdijas, kas nav pieejamas tirgū. Šīs subsīdijas ir īpašas pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, jo preferenciāla piekļuve rūpnieciskajai zemei ir pieejama tikai uzņēmumiem, kas pieder noteiktām nozarēm, šajā gadījumā – fotoelektriskajai nozarei, tikai daži darījumi tiek slēgti, izmantojot pieteikumu iesniegšanas procesu, cenas bieži vien nosaka iestādes, bet valdības prakse šajā jomā ir neskaidra un necaurredzama. Stāvoklis ar zemi ĶTR ir apskatīts arī SVF darba dokumentā, kas apstiprina, ka zemes lietošanas tiesību ĶTR piešķiršana Ķīnas nozaru uzņēmumiem neatbilst tirgus situācijai (85).

(370)

Līdz ar to šī subsīdija ir uzskatāma par kompensējamu.

(371)

Tika secināts, ka situācija ĶTR attiecībā uz zemes lietošanas tiesībām neatbilst tirgus principiem, tad šķiet, ka ĶTR nemaz nav pieejami privāti standarti. Tādēļ izmaksu vai cenu pielāgošana ĶTR nav iespējama. Šādos apstākļos tiek uzskatīts, ka ĶTR tirgus neeksistē, un saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu subsīdiju apjoma mērīšanai ir nepieciešams izmantot ārējus standartus. Tā kā ĶV nesadarbojās un neierosināja ārējus standartus, Komisijai, lai noteiktu atbilstošu ārējo standartu, nācās izmantot pieejamos faktus. Tādējādi tika uzskatīts par pareizu kā atbilstošo standartu izmantot informāciju no Taivānas atsevišķās muitas teritorijas. Šī informācija tika izmantota arī iepriekšējās izmeklēšanās, kuras attiecās uz krītoto papīru un ar organisku pārklājumu pārklātu tēraudu.

(372)

Komisija uzskata, ka zemes cenas Taivānā ir labākais veids, kā salīdzināt teritorijas ĶTR, kur darbojas ražotāji eksportētāji, kas sadarbojās. Lielākā daļa ražotāju eksportētāju atrodas attīstītos rajonos ar augstu IKP provincēs ar lielu iedzīvotāju blīvumu.

(373)

Kompensējamās subsīdijas apjoms tiek aprēķināts saistībā ar saņēmēju ieguvumu, kurš, saskaņā ar konstatēto, eksistēja IP laikā. Saņēmēju saņemtais ieguvums ir aprēķināts, ņemot vērā starpību starp summu, ko katrs uzņēmums faktiski samaksājis par zemes lietošanas tiesībām (atskaitot vietējo valdību atmaksātās summas), un summu, kas būtu jāmaksā (pamatota ar Taivānas standartu).

(374)

Veicot šo aprēķinu, Komisija izmantoja vidējo zemes cenu par kvadrātmetru, kas noteikta Taivānā, un precizēja to ar valūtas kursa un IKP rādītājiem, sākot no datumiem, kad tika noslēgti attiecīgie zemes lietošanas tiesību līgumi. Informācija par rūpnieciskās zemes cenām tika iegūta no Taivānas Ekonomikas lietu ministrijas Rūpniecības biroja tīmekļa vietnes. Valūtas kurss un IKP izmaiņas Taivānai tika aprēķinātas, pamatojoties uz inflācijas rādītājiem un IKP izmaiņām uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ASV dolāros attiecībā uz Taivānu, kuras SVF publicējis 2011. gada Pasaules ekonomikas apskatā. Saskaņā ar pamatregulas 7. panta 3. punktu šī subsīdijas summa (dalāmais lielums) tika sadalīta pa IP, ņemot vērā zemes lietošanas tiesību parasto dzīves ilgumu rūpnieciska lietojuma zemei, t. i., 50 gadus. Šī summa pēc tam tika sadalīta pa kopējo tirdzniecības apgrozījumu, kas ražotājiem eksportētājiem, kas sadarbojās, izveidojās IP laikā, jo subsīdija nav piešķirama eksporta darbībai un netika piešķirta atbilstoši apjomiem, kas saražoti, izgatavoti, eksportēti vai pārvadāti.

(375)

Subsīdiju likme, kas saskaņā ar šo shēmu IP laikā noteikta attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir šāda:

(376)

ĶV apstrīdēja faktu, ka pēc informācijas izpaušanas noteiktu informāciju no galīgās izpaušanas dokumenta ir citējuši daži plašsaziņas līdzekļi un ieinteresētās personas. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Komisija šo dokumentu nav publiskojusi. Bet Komisijai nav iespējams kontrolēt to vairāku simtu ieinteresēto personu darbību, kuras saņēma piekļuvi informācijas izpaušanas dokumentam. Ja dažas personas nolemtu publiskot informācijas izpaušanas dokumentu vai paust savu viedokli par to, Komisijai nebūtu iespējams to nepieļaut.

(377)

ĶV apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi PTO Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (SKP nolīguma) 12.1. punktā minēto prasību par “pietiekoši lielām iespējām”. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju plašie termiņa pagarinājumi, kurus Komisija piešķīra, lai ĶV varētu atbildēt uz anketas jautājumiem (kā sīkāk skaidrots 104. apsvērumā iepriekš), šim mērķim nebija pietiekami. ĶV arī apgalvoja, ka SKP nolīguma 12.7. punktā minētajam “saprātīgajam termiņam” būtu jārada arī SKP nolīguma 12.1. punktā minētās “pietiekoši lielās iespējas” attiecībā uz visiem citiem anketu dokumentiem. ĶV arī apgalvoja, ka tā varēja sazināties ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem tikai pēc izlases izveidošanas un tāpēc atbildei piešķirtais termiņš attiecībā uz laika periodu no anketas jautājumu saņemšanas līdz lēmuma par izlasi pieņemšanai zaudēja jēgu. ĶV apgalvoja, ka Komisijas “vēlme” ātri pabeigt izmeklēšanu, šķiet, pārspēja “neapspriežamo prasību” piešķirt pietiekoši lielas iespējas saskaņā ar 12.1. punktu. Komisija nepiekrīt šiem apgalvojumiem, jo tā pielika visas pūles, lai piešķirtu ĶV maksimāli iespējamo termiņu atbilžu sniegšanai uz anketas jautājumiem un vēstulē par trūkstošo informāciju prasītās informācijas iesniegšanai. ĶV tika informēta, ka prasītos dokumentus būs iespējams iesniegt līdz pārbaudes apmeklējuma datumam.

Komisija neliedza ĶV iesniegt informāciju visa procesa laikā un vairākos gadījumos atgādināja ĶV par iespēju pieprasīt noklausīšanos, kuras laikā ĶV varētu iepazīstināt ar savu informāciju un viedokli. Jāpiebilst, ka visa procesa laikā nebija tādu gadījumu, kad ĶV iesniegtā informācija tiktu noraidīta, par iemeslu minot termiņu. ĶV apgalvojums, ka atbildei piešķirtais termiņš attiecībā uz laika periodu no anketas jautājumu saņemšanas līdz lēmuma par izlasi pieņemšanai zaudēja jēgu, nav pareizs. Anketas jautājumu lielākā daļa attiecās uz attiecīgās ražošanas nozares/ražojuma subsidēšanas vispārējo līmeni, un lēmuma par izlasi pieņemšana nekādā veidā neierobežoja ĶV iespējas vākt vispārīgu informāciju. Vēl būtiskāk ir tas, ka pēc izlases izveides ĶV vēl aizvien bija 43 dienas, lai vāktu informāciju saistībā ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Komisija rīkojās saskaņā ar SKP nolīguma 12.1. punktu un piešķīra ĶV pietiekoši lielas iespējas iesniegt visus pierādījumus, kurus tā uzskatīja par būtiskiem, paturot prātā, ka, tā kā izmeklēšana ir jāpabeidz savlaicīgi, šis nevar būt beztermiņa pienākums.

(378)

ĶV arī apgalvoja, ka sākotnēji Komisija pieprasīja sīki izstrādātu informāciju par izlasē neiekļautiem ražotājiem eksportētājiem, kas nebija uz izlasi balstītas izmeklēšanas vajadzībām “nepieciešamā informācija”. Šai ziņā jānorāda, ka laikā, kad tika nosūtīta ĶV paredzētā anketa, vēl nebija pieņemts galīgais lēmums par izlases veidošanu vai neveidošanu šajā procesā. Pēc tam, kad Komisija no Ķīnas ražotājiem eksportētājiem saņēma atbildes uz izlases anketas jautājumiem un kļuva skaidrs, ka sadarbības līmenis no eksportētāju puses ir augsts un ka izlasē iekļautie eksportētāji sadarbosies, atbilstoši atbildot uz anketas jautājumiem, Komisija neuzstāja, ka ir jāsniedz ar uzņēmumiem saistīta informācija par subsidēšanu attiecībā uz izlasē neiekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tāpēc Komisija tam nepiekrīt.

(379)

ĶV apgalvoja, ka Komisija galīgo konstatējumu dokumentā ir kļūdaini norādījusi, ka ĶV atbildēs uz anketas jautājumiem un turpmākajos iesniegumos neizpauda noteiktu informāciju. Tas neatbilst patiesībai. Kā Komisija jau norādīja savā ĶV adresētajā 2013. gada 23. maija vēstulē, ĶV neiesniedza prasīto informāciju attiecībā uz valsts īpašumā esošām finanšu iestādēm, kā arī dokumentus, kas attiecas uz Sinosure un eksporta kredīta apdrošināšanas piešķiršanu, un dokumentus, kas attiecas uz demonstrējumu programmu “Zelta Saule” un informāciju saistībā ar zemes izmantošanas tiesību piešķiršanu.

(380)

Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Komisija neizmantoja pieejamo informāciju kā mehānismu trūkstošās informācijas papildināšanai, kā noteikts darba grupās un PTO diskusijās, (86) bet tā vietā “Komisija izmantoja nelabvēlīgus secinājumus soda veidā un turpināja pārkāpt SKP nolīguma noteikumus”. ĶV arī apgalvoja, ka Komisija izmantoja pieejamos faktus ne vien tāpēc, lai “tikai aizstātu, iespējams, trūkstošo informāciju, bet šie fakti bija Komisijas par subsidēšanu izdarīto konstatējumu pamatā, pilnībā ignorējot nozīmīgu tās informācijas daļu, kuru tika iesniegušas ĶV un iesaistītās finanšu iestādes, pie tam Komisija visbiežāk aizbildinājās ar to, ka ĶV it kā nespēj sniegt nevainojamas atbildes vai pierādīt katru skaitli”. Komisija tā nerīkojās. Visa ĶV iesniegtā informācija, tostarp plāni un tiesību akti, tika izskatīta un analizēta, un konstatējumu pamatā ir ĶV iesniegtie dokumenti, ja vien šie dokumenti tika darīti pieejami un pārbaudē tika apstiprināta to pareizība. Par Komisijas attieksmi pret ĶV iesniegto informāciju liecina tas, ka konstatējumu pamatošanai pastāvīgi tiek izmantoti citāti no minētajiem dokumentiem. Iepriekš 110. apsvērumā Komisija skaidri norāda uz tām dažām situācijām, kad iesniegtā informācija netika atzīta par ticamu.

(381)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija ir nonākusi pretrunās, no vienas puses, galīgo konstatējumu dokumentā apgalvojot, ka šajā izmeklēšanā tā pieprasīja ar darījumiem saistītu informāciju tikai izlasē iekļautajiem eksportētājiem, bet, no otras puses, citā vietā tajā pašā dokumentā norādot, ka “valdības anketa attiecas ne tikai uz izlasē iekļautajiem eksportētājiem”. Tas neatbilst patiesībai. Komisijas apgalvojumi nebija pretrunīgi. Kā jau paskaidrots iepriekš 378. apsvērumā, Komisija pēc lēmuma veikt atlasi sašaurināja sākotnējo pieprasījumu sniegt informāciju par konkrētiem uzņēmumiem, aprobežojot to ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tomēr, lai novērtētu iespējamo subsīdiju shēmu kompensējamību, Komisija pieprasīja arī citu informāciju, kas nav informācija, kura attiecas uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, piemēram, informāciju par Ķīnas finanšu tirgiem vai zemes izmantošanas tiesību tirgiem. Tāpēc jāpiemin, ka “valdības anketa attiecas ne tikai uz izlasē iekļautajiem eksportētājiem”.

(382)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija šķietami nepievērš uzmanību tam, ka informāciju nevar vienkārši noraidīt, ja tā nav darīta pieejama pārbaudei. Komisija šajā procesā neizturējās pret informāciju minētajā veidā. Nebija neviena gadījuma, kad “pārbaudes nepieejamība” tika minēta kā vienīgais iemesls tam, lai šādu informāciju nepieņemtu pilnībā. Tomēr, ja cita lietā ietvertā informācija bija tai pretrunā un tajā pašā laikā ĶV nevarēja šo informāciju papildināt ar vēl kādiem pierādījumiem, šādu informāciju nevarēja atzīt par ticamu.

(383)

Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Komisija galīgo konstatējumu dokumenta 85. punktā (kas atkārtots 117. apsvērumā iepriekš) it kā atzina, ka ĶV nekontrolē banku un finanšu iestādes un nevar uzdot tām sniegt informāciju. Jānorāda, ka Komisija nav informēta par šādu apgalvojumu un pēc apsvēruma teksta pārskatīšanas konstatē, ka tā tur nav apgalvots.

(384)

ĶV apgalvoja, ka Komisija, šķiet, piekrita ĶV, ka šīs izmeklēšanas gadījumā valsts tiesību aktus nevar aizstāt ar antidempinga pamatregulas vai SKP nolīguma prasībām. Saikne, kuru ĶV piesauca attiecībā uz it kā konfidenciālas informācijas nesniegšanu, zaudē jēgu. Tomēr Komisija pierādīja (117. apsvērums iepriekš), ka pašvaldību tiesību akti vai PTO dalībvalsts iekšējie noteikumi nevar atbrīvot valsti no PTO uzliktā pienākuma sadarboties ar izmeklēšanu un konflikta gadījumā ĶV ziņā ir ierosināt veidus, kā nodrošināt piekļuvi informācijai nolūkā veikt atbilstošu pārbaudi. Uz situāciju, kad vienas bankas amatpersona iesniedza viena izlasē iekļauta uzņēmuma kredītriska novērtējumu, ĶV atsaucās kā uz apliecinājumu, ka tiek ierosināts veids, kā pārbaudīt iespējami ierobežotas piekļuves informāciju, un norādīja, ka “Komisija joprojām nebija apmierināta”. Gluži pretēji, kā kļūst skaidrs no 148. apsvēruma formulējuma (skat. iepriekš), Komisija neaplūkoja šā konkrētā dokumenta pārbaudes jautājumu un savos konstatējumos pilnībā ņēma vērā minēto informāciju. Tomēr tas bija izņēmuma gadījums, kas diemžēl neattiecās uz lielāko daļu līdzīgas informācijas, kura tika prasīta šajā procesā.

(385)

Šai sakarā ĶV turpināja apgalvot, ka SKP nolīgumā ir paredzēts, ka banku “konfidenciāli iekšēji dokumenti” ir būtiska informācija, un tāpēc, ka tā netiek sniegta, nedrīkst izmantot pieejamos faktus. Komisija uzskata, ka šis apgalvojums ir pārāk vispārējs, un nesaprot, kā var veikt atbilstošu pārbaudi (pienācīgi ievērojot konfidencialitātes procedūras) visos gadījumos, ja šādi dokumenti (tostarp tie, kas ietver informāciju par darījumiem ar klientiem) vienkārši netiek darīti pieejami. Ja nevar notikt pārbaudes, trūkstošo faktu aizstāšanai ir jāļauj izmantot pieejamo informāciju.

(386)

ĶV atkārtoti apgalvoja, ka pirms pārbaudes veikšanas nosūtītajā vēstulē nebija ietverti konkrēti jautājumi par pārbaudi, un atsaucās uz Komisijas 2013. gada 23. maija vēstuli, kurā tas bija formulēts. Tomēr Komisija galīgo konstatējumu dokumenta 86. punktā (kas atkārtots 118. apsvērumā iepriekš) norādīja, ka pirms pārbaudes veikšanas nosūtītajā 2013. gada 25. marta vēstulē bija ietverts ļoti konkrēts un sīki izstrādāts to jautājumu un dokumentu saraksts, kuri tiks ņemti vērā pārbaudē, kas pilnībā atbilst pamatregulas 26. panta 3. punktam un PTO prasībām. Tas, ka nebija īpaša jautājumu saraksta, kura iesniegšana nav paredzēta pamatregulā un PTO noteikumos, nav attaisnojums ĶV nespējai pilnībā sadarboties pārbaudes laikā.

(387)

ĶV apgalvoja, ka Komisija pārbaudes laikā demonstrēja pilnīgu elastīguma trūkumu. Tādējādi ĶV nepareizi interpretē faktus, kā arī situāciju pirms pārbaudes apmeklējuma un tā laikā. Kā jau skaidrots galīgo konstatējumu dokumenta 88., 89. un 90. punktā (kas atkārtoti 120.-122. apsvērumā iepriekš), Komisija demonstrēja pilnīgu beznosacījumu elastīgumu. Diemžēl ĶV mēģinājumi sniegt informāciju, kuru nebija iespējams pārbaudīt laikā, kad notika apmeklējumi uz vietas, nozīmē, ka šādu informāciju nevar salīdzināt un nevar piešķirt tai pārbaudīta dokumenta nozīmi. ĶV arī atgādināja Komisijai par PTO judikatūru lietā “EK – Laši” (EC-Salmon), kurā norādīts, ka ne vienmēr to, vai dokumenti ir “pārbaudāmi”, nosaka tikai iespēja veikt izmeklēšanu uz vietas, un apgalvoja, ka Komisija nevar noraidīt informāciju tikai tāpēc, ka tā nav pieejama pārbaudes apmeklējumu laikā. Komisija norāda, ka informācijai, kas nav pieejama pārbaudē uz vietas, lai varētu apstiprināt tās precizitāti un ticamību, drīkst piešķirt mazāku nozīmi nekā informācijai, kura ir pienācīgi pārbaudīta, un dažreiz šis konstatējums attiecās arī uz šo izmeklēšanu.

(388)

ĶV apstrīd Komisijas iespējamo praksi nepieņemt jaunus dokumentus un pierādījumus, kuri jāpārbauda pēc tās pārbaudes kārtas beigām, uz kuru tie attiecas. Kā jau skaidrots galīgo konstatējumu dokumenta 89. punktā (kas atkārtots 121. apsvērumā iepriekš), tas neattiecas un nekad nav attiecies uz šo gadījumu. Komisija tiešām parasti nevar pieņemt dokumentus kā pārbaudes pierādījumu tad, kad pārbaudes kārta ir beigusies, un šādus dokumentus praktiski nav iespējams pārbaudīt, bet nekas nekavē ĶV iesniegt minētos dokumentus rakstiski, kas faktiski notika arī šajā gadījumā.

(389)

ĶV apgalvoja, ka Komisija nepaskaidroja sešu iepriekš 122. apsvērumā minēto dokumentu pieprasīšanas iemeslu un tāpēc to pārbaude netika atļauta. Šo apgalvojumu ĶV pauda jau 2013. gada 3. jūnija vēstulē, un Komisija pilnībā atbildēja uz to 122. apsvērumā (skat. iepriekš). Vēlreiz jānorāda, ka visi šie dokumenti attiecas uz attiecīgo ražošanas nozari, pie tam uz vienām un tām pašām subsīdiju shēmām, piemēram, preferenciāliem aizdevumiem un preferenciālām nodokļu shēmām. Tāpēc to nosaukumi un saturs skaidri liecina par saistību ar šo izmeklēšanu. Tomēr ĶV pārbaudes laikā vienkārši atteicās atbildēt uz visiem saistītajiem jautājumiem, atsaucoties uz iespējamu dokumenta neatbilstību procesam kā uz vienīgo iemeslu.

(390)

ĶV apgalvoja, ka atbildēs uz anketas jautājumiem tā nevarēja sniegt apstiprinošus pierādījumus par informāciju attiecībā uz attiecīgajai ražošanas nozarei piešķirto aizdevumu procentiem, jo šī informācija pieder bankām, kuras ir neatkarīgas struktūras nevis ĶV resori, un ka Komisijai skaitļi jāpārbauda bankās. ĶV atsaucās uz Komercbanku likuma noteikumiem, kuros paredzēts, ka bankas veic uzņēmējdarbību saskaņā ar tiesību aktiem (4. pants) un ka dažādu līmeņu pašvaldības un valsts iestādes, kā arī sabiedriskas organizācijas un privātpersonas neiejaucas banku uzņēmējdarbībā (5. pants). Faktiski ĶV atbildē uz anketas jautājumiem izteica apgalvojumu, kuru nespēja pamatot. Arī bankas, kuras Komisija mēģināja pārbaudīt, nevarēja pamatot šo informāciju ar jebkādu citu informāciju. Ja tiktu uzskatīts, ka tāda prakse ir pieņemama, tad ieinteresētā persona, uz kuru attiecas izmeklēšana, varētu vienkārši izteikt jebkuru apgalvojumu kā pamatojumu un iestādei, kura veic izmeklēšanu, būtu tas jāpieņem bez iespējas pārbaudīt tā atbilstību realitātei. Tas ir vēl svarīgāk, jo šī konkrētā informācija ir pretrunā ar pārējo dokumentos minēto informāciju. Komercbanku likumā ir arī citi panti, kuros bankām ir noteikts pienākums veikt aizdevumu darījumus, ņemot vērā tautsaimniecības vajadzības un sociālo attīstību, kā arī atbilstoši valsts rūpniecības politikai (34. pants). Kā ĶV savās piezīmēs pareizi norādīja, bankas veic uzņēmējdarbību saskaņā ar tiesību aktiem, t. i., saskaņā arī ar minēto Komercbanku likuma 34. pantu. Tādējādi šī šķietami skaidrā atšķirība starp valdību un bankām netika pamatota ar faktiem.

(391)

ĶV apgalvoja, ka tā sniedza visu tās rīcībā esošo informāciju par īpašumtiesībām uz bankām. Tā arī apgalvoja, ka iesniegtie skaitļi par īpašumtiesībām uz bankām ir Ķīnas Banku darbību regulējošās komisijas (ĶBDRK) oficiālie rādītāji un tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka ĶV sniegtā informācija ir kļūdaina vai maldinoša un ka tiek attiecināti pamatregulas 28. pantā minētie noteikumi. Turklāt ĶV apgalvoja, ka tā nebija informēta par Komisijas galīgo konstatējumu dokumenta 95. punktā (kas atkārtots 127. apsvērumā iepriekš) minētā apgalvojuma avotu (“Publiski pieejamā informācijā norādīts, ka ir arī citas valsts īpašumā esošas bankas, kuras izsniedz aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem”), t. i., papildus ĶV atbildē uz vēstuli par trūkstošo informāciju minētajām valsts īpašumā esošajām bankām. Šos apgalvojumus nevar pieņemt. Jānorāda, ka sākotnēji ĶV savā atbildē uz anketas jautājumiem apgalvoja, ka tās rīcībā nav informācijas par ĶV īpašumtiesībām uz bankām. Tikai pēc tam, kad Komisija vēstulē par trūkstošo informāciju norādīja, ka saskaņā ar Ķīnas tiesību aktiem ĶV ir jāapkopo minētā informācija, ĶV sniedza daļu no prasītās informācijas šajā jautājumā. Pārbaudes laikā ĶBDRK oficiāli atteicās skaitļus par īpašumtiesībām uz bankām pamatot ar jebkādiem pierādījumiem, atteicās norādīt informācijas avotu un nepaskaidroja, no kurienes šī informācija ir saņemta. Jānorāda arī, ka ĶV neapstrīdēja faktu, ka vismaz piecas citas Komisijas galīgo konstatējumu dokumentā nosauktās bankas (skat. 127. apsvēruma zemsvītras piezīmi) atrodas valsts īpašumā.

(392)

ĶV nepiekrita galīgo konstatējumu dokumentā 97. punktā minētajam apgalvojumam (kas atkārtots 129. apsvērumā iepriekš), ka ĶBDRK atteicās atbildēt uz jautājumu par desmit lielākajām bankām Ķīnā, jo šis jautājums netika iesniegts rakstiski, un apgalvoja, ka Komisija nepareizi interpretē faktus, par galveno neatbildēšanas iemeslu minot to, ka šis jautājums nebija ietverts pirms pārbaudes veikšanas nosūtītajā vēstulē un tāpēc ĶBDRK bija vajadzīgs laiks atbildes sagatavošanai. Faktiski tieši ĶV nepareizi interpretē faktus saistībā ar šo jautājumu. Komisija neuzstāja uz tūlītēju atbildi, bet ĶBDRK atteicās pat izskatīt jautājumu, aizbildinoties, ka tas iepriekš netika iesniegts rakstiski. Ja iemesls būtu bijis atbildes sagatavošanai nepieciešamā laika trūkums, ĶV varēja iesniegt atbildi vēlāk pārbaudes laikā vai pa e-pastu (lai gan Komisijai nebūtu iespējas to pārbaudīt), kā tas tika darīts attiecībā uz vairākiem citiem dokumentiem. Tomēr ĶV to nedarīja.

(393)

ĶV apgalvoja, ka tā iesniedza visus dokumentus attiecībā uz ĶBDRK komisiju un tās pilnvarām, kurus Komisija pieprasīja anketas jautājumos, un, tā kā Komisija vēstulē par trūkstošo informāciju saistībā ar to neuzdeva nekādus jautājumus un neietvēra šos dokumentus pirms pārbaudes veikšanas nosūtītās vēstules 2. pielikumā uzskaitīto “to dokumentu sarakstā, kuri jāiesniedz pirms pārbaudes apmeklējuma sākuma”, ĶV neuzskatīja, ka tās pienākums ir iesniegt jebkādus citus dokumentus. Tas neatbilst patiesībai. Komisija pieprasīja visus dokumentus, kuri bija ĶBDRK komisijas izveides un pilnvaru pamatā, bet ĶV iesniedza tikai dažus no tiem. Tikai no ĶBDRK amatpersonas apgalvojumiem Komisija uzzināja, ka saistībā ar šo jautājumu eksistē arī citi dokumenti. Faktiski ĶV atbildes uz anketas jautājumiem šai ziņā bija nepilnīgas un maldinošas, jo ĶV (ĶBDRK) skaidri zināja, ka pastāv minētie papildu dokumenti, kā pārbaudē uz vietas atzina ĶBDRK.

(394)

ĶV apgalvoja, ka pārbaudes laikā Komisija faktiski nepieprasīja statistiku un ziņojumus no bankām, kuras izsniedza aizdevumus izlasē iekļautajiem eksportētājiem izmeklēšanas perioda (IP) laikā. Tā apgalvoja, ka Komisija pieprasīja tikai 2012. gada statistikas ziņojumu, kuru Ķīnas Banka iesniedza ĶBDRK, un attiecībā uz to ĶBDRK amatpersonai bija jākonsultējas attiecīgajos juridiskajos dienestos konfidencialitātes pienākumu dēļ. Tas neatbilst patiesībai. Pārbaudes laikā Komisija atkārtoja savu anketas jautājumos un vēstulē par trūkstošo informāciju minēto prasību iesniegt statistikas datus no visām bankām, kuras izsniedza aizdevumus izlasē iekļautajiem eksportētājiem (87).

(395)

ĶV arī apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja atsauce sūdzībā krītotā papīra (Coated Fine Paper) lietā, kurā Komisija konstatēja, “pamatojoties uz nelabvēlīgiem secinājumiem”, ka “VKB” rīkojās kā valsts iestādes, ir “nepamatots apgalvojums, kuram trūkst konteksta attiecībā uz attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem piešķirtās subsīdijas veidu un esību, un tāpēc to nevar uzskatīt par pietiekamu pierādījumu”, ka pastāv valdības vai valsts iestādes finansiāls ieguldījums SKP nolīguma 11.2. punkta nozīmē. Pirmkārt, jānorāda, ka attiecīgo konstatējumu pamatā krītotā papīra lietā nebija nelabvēlīgi secinājumi, bet pieejamie fakti saskaņā ar pamatregulas 28. pantu, un nav nākamā nolēmuma, kurā tiktu apstiprināts ĶV apgalvojums, ka minētā Komisijas konstatējuma pamatā ir “pieejamo faktu nepienācīga izmantošana”. Gluži pretēji, Komisija izdarīja līdzīgus konstatējumus attiecībā uz VKB citā antisubsidēšanas lietā saistībā ar importu no Ķīnas, proti, ar organisko pārklājumu pārklātu tērauda ražojumu (Organic Coated Steel) lietā, un arī citas izmeklēšanas iestādes ir secinājušas, ka Ķīnas VKB ir valsts iestādes, tostarp ASV savā konstatējumā, kuru atbalstīja PTO Apelācijas institūcija. (88)

(396)

ĶV turpināja apgalvot, ka Komisija pieprasīja konkrētu informāciju no visām Ķīnā dibinātajām bankām un ka ĶV praktiski nespēj sniegt šādu informāciju par “vairāk kā 3 800” bankām. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam un vēlreiz atsaucas uz vēstuli par trūkstošo informāciju, kurā pēc ĶV atbildēm uz anketas jautājumiem informācijas apjoms tika samazināts, pieprasot to tikai no bankām, kuru akciju turētāja tieši vai netieši ir ĶV (89).

(397)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisijas apgalvojums, ka tā ņēma vērā pārbaudes laikā iesniegto attiecīgo Ķīnas Tautas bankas (ĶTB) apkārtrakstu kopsavilkumu no tīmekļa vietnes, neatbilst patiesībai un ka par to liecina galīgo konstatējumu dokumenta 133. punkts (kas atkārtots 164. apsvērumā iepriekš). Tas neatbilst patiesībai. Minētais 164. apsvērums nav pretrunā ar izrakstiem no tīmekļa vietnes. Komisija ņem to vērā un arī paļaujas uz faktisko apkārtraksta saturu, kuru ĶV līdz šim nekad nebija apstrīdējusi kā neprecīzu.

(398)

ĶV apgalvoja, ka Komisija “atsevišķus terminus un frāzes ir “izrāvusi” no dažādu dokumentu konteksta”, citus nepareizi interpretējusi un centusies tos saistīt kopā, lai konstatētu, ka ĶV atbalsta nozari, kura ražo attiecīgo ražojumu, vai lai konstatētu, ka VKB ir valsts iestāde. Tā apgalvo, ka šo dokumentu (plānu, izklāstu un lēmumu) “pilnīga iepazīšana” parādītu, ka Komisijas konstatējumos nav juridiskā pamata un tie netiek balstīti uz pierādījumiem. Tas neatbilst patiesībai. Komisija analizēja un ņēma vērā visus dokumentus kopumā, tostarp tos, uz kuriem atsaucās 102. apsvērumā, tieši tādā veidā, kādu atbalsta ĶV.

(399)

ĶV apgalvoja, ka galīgo konstatējumu dokumentā Komisija citēja Lēmumu Nr. 40, neņemot vērā kontekstu, “lai sagrozītu tā patieso nozīmi”. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Lēmuma Nr. 40 citos noteikumos skaidri norādīts, ka jebkuras attīstības politikas mērķis ir atjaunojamas enerģijas izmantošanas attīstība, nevis saules enerģijas moduļu un elementu klasificēšana, kā piedāvāja Komisija. Neatbilst patiesībai apgalvojums, ka Komisijas atsaucē uz Lēmuma Nr. 40 V pantu netika ievērots konteksts. Komisija nepolemizē, vai viens no mērķiem bija vai nebija atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanas attīstība. Faktiski Lēmumā Nr. 40 Valsts padome izvirzīja jaunas enerģijas ražošanu un saules enerģiju kā prioritāras ražošanas nozares un tāpēc tās kļuva par atbalstāmas kategorijas projektiem saskaņā ar Rūpnieciskās pārstrukturēšanas pamatnostādņu katalogu. Ņemot vērā Lēmuma Nr. 40 17., 18. un 19. pantu, finanšu iestādes drīkst piešķirt aizdevumus tikai tām ražošanas nozarēm un tiem uzņēmumiem, kas pieder pie šīs kategorijas. Tā ir skaidra norāde, ka fotoelektriskās (FE) enerģijas nozare, kas cita starpā ražo saules enerģijas moduļus un elementus, ir prioritāra.

(400)

ĶV apgalvoja, ka Valsts padomes 10. oktobra Lēmumā nav atsauces uz saules enerģijas moduļiem un elementiem vai FE enerģijas nozari, un, ja ir sniegts jebkāds fiskāls atbalsts, tad tas ir bijis paredzēts alternatīvās enerģijas izmantošanas mērķiem, kam nav sakara ar moduļu un elementu ražošanu kopumā. Komisija tam nepiekrīt. Jānorāda, ka Valsts padomes Lēmumā nav izvirzīti tikai tādi mērķi, kas saistīti ar alternatīvu enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu. Lēmuma nosaukums (Valsts padomes Lēmums par topošu stratēģiskas nozīmes nozaru atbalsta un attīstības paātrināšanu) un saturs (cita starpā 1. panta 1. un 2. punkts, 2. panta 2. punkts) skaidri liecina, ka tā mērķis ir atbalstīt atlasītu ražošanas nozaru attīstību (šajā gadījumā – topošas stratēģiskas nozīmes nozares). To apstiprina arī fakts, ka Lēmumā definētie mērķi tieši attiecas uz topošo stratēģiskas nozīmes nozaru izlaidi un darbības rezultātiem (2. panta 3. punkts). Lēmumā ir pamanāma arī skaidra saikne starp topošajām stratēģiskas nozīmes nozarēm un FE enerģijas nozari, kas cita starpā ražo saules enerģijas moduļus un elementus. Pirmkārt, nav šaubu, ka FE enerģijas nozare ir alternatīvās enerģijas ražošanas nozares segments, uz kuru Lēmuma 2. pantā atsaucas kā uz nozari, kas valstij ir jāatbalsta un jāattīsta. Otrkārt, izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji darbojas augsto tehnoloģiju nozarēs, kas ir minētas Lēmuma 2. panta 2. punktā. Tāpat pie 12. piecgadu plāna stratēģiskajām nozarēm ir minēta saules enerģijas ražošanas nozare un arī saules fotoelektriskās enerģijas nozares 12. piecgadu plānā ir apstiprināts, ka ar Valsts padomes Lēmumu “saules fotoelektriskās enerģijas nozare ir atzīta par topošo stratēģiskas nozīmes nozaru svarīgu jomu, kuru mūsu valsts attīstīs nākotnē” (90)

(401)

Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Komisija citēja Vidēja un ilgtermiņa zinātnes un tehnoloģijas plānu, bet neatsaucās uz vienīgo piemēru vai noteikumu, ar kuru šajā dokumentā definēti augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kas ietver moduļu un elementu ražošanas uzņēmumus vai FE enerģijas nozari kopumā. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju izklāsta mērķi ir vērsti tikai uz alternatīvās enerģijas avotu izmantošanas attīstību, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā. Komisija tam nepiekrīt. Vairākumam no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem attiecās izmeklēšana, ir izsniegti augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumu sertifikāti un, pamatojoties uz tiem, minētie uzņēmumi saņēma subsīdijas, kuras piešķīra tikai augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem (piem., nodokļu atvieglojumus). Izlasē iekļautie eksportētāji izmantoja tāda paša veida individuālās atbalsta programmas, kādas ir minētas šajā plānā.

(402)

ĶV apgalvoja, ka Komisijas apgalvojums, ka ĶTR Likums par zinātnisko un tehnoloģisko progresu ietver vairākus pasākumus stratēģisko ražošanas nozaru, tostarp saules FE enerģijas nozares atbalstam, nav pamatots ar faktiem un ka šajā likumā nav minēta FE enerģijas nozare vai stratēģiskas ražošanas nozares, un nav pamata apgalvot, ka attiecīgais ražojums ir ietverts šā likuma darbības jomā. Tas neatbilst patiesībai. Šā apgalvojuma pamatā ir minētā likuma 18. un 34. panta noteikumi. Saskaņā ar 18. pantu valsts mudina finanšu iestādes un dod tām norādījumus atbalstīt augsto un jauno tehnoloģiju nozaru attīstību. Saskaņā ar 34. pantu uz politiku vērstas finanšu iestādes piedāvā speciālu palīdzību valsts atbalstītiem uzņēmumu projektiem. FE enerģijas nozare ietilpst augsto un jauno tehnoloģiju nozaru kategorijā un arī valsts atbalstītu uzņēmumu projektu kategorijā. Turklāt šā paša likuma 17. pantā cita starpā tiek solīts piemērot preferenciālu nodokļu politiku struktūrām, kuras iesaistīsies valsts zinātniskajos un tehnoloģiskajos plānos ietvertos projektos. Iepriekš 401. apsvērumā skaidri parādīts, ka uzņēmumu projekti FE enerģijas nozarē ietilpst šajā darbības jomā. Secinājums ir tāds, ka ir vismaz trīs skaidras norādes, ka FE enerģijas nozare un uzņēmumi, kas ražo un eksportē attiecīgo ražojumu, ir ietverti šā likuma darbības jomā.

(403)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija uzskatīja, ka ĶTR plāniem, lēmumiem un tiesību aktiem ir tādas pašas tiesiskās sekas un vērtība, un tas ir pretrunā ar juridiskās interpretācijas principiem, Ķīnas tiesību aktiem un ĶV atkārtoti iesniegtajiem argumentiem. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju atsauce uz vispārējo piecgades plānu un speciālo FE enerģijas plānu nav juridiska atsauce, jo netika iesniegti pozitīvi pierādījumi, ka plāni ir juridiski saistoši. Tas neatbilst patiesībai, jo ĶV apgalvojums, ka plāni nav saistoši, netiek pamatots ar citiem pierādījumiem lietā. Gluži pretēji plāna tekstā, ko ĶV iesniedza atbildēs uz anketas jautājumiem, skaidri norādīts: “Šo plānu izstrādāja un apstiprināja Nacionālā Tautas kongress, un tam ir likuma spēks.” (91) ĶV savās piezīmēs par galīgo informācijas izpaušanu norādīja: “Saskaņā ar Ķīnas tiesību aktiem Konstitūcija, likumi, administratīvie tiesību akti, vietējie noteikumi un tiesību akti ir Ķīnas tiesību akti.” Tā kā plānam ir likuma spēks un ĶV apstiprināja, ka likumi ir Ķīnas tiesību akti, Komisija izdarīja secinājumu, ka plāns ir juridiski saistošs. Saskaņā ar ĶV skaidrojumu pārbaudes apmeklējuma laikā nozaru un reģionu piecgadu plānu pamatā ir vispārējais piecgadu plāns, tāpēc Komisijai nebija pamata pret FE enerģijas nozares piecgadu plānu (2011.-2015. gadam) un pret vispārējo piecgadu plānu izturēties atšķirīgi.

(404)

ĶV citē “Komisijas izdotās pamatnostādnes attiecībā uz atlīdzību/atmaksu” kā līdzīgi nesaistoša dokumenta piemēru ES kontekstā. Komisija pieņem, ka ĶV atsaucas uz Komisijas paziņojumu par antidempinga maksājumu atmaksu (OV C 127, 29.5.2002., 10. lpp.). Patiesībā nav pareizi raksturot šīs pamatnostādnes kā nesaistošas, jo tās ir saistošas Komisijai, ciktāl tās nepārkāpj augstāka spēka tiesību normas. Komisija ir noteikusi, ka Ķīnas plāni ir juridiski saistoši. Tomēr, pat hipotētiski pieņemot, ka tas tā nav, ir skaidrs, ka valsts, nozaru un reģionāliem plāniem, kuri parasti izriet no augstāka līmeņa valdības plāniem un ar kuriem nosaka valdības politiku ekonomikas un rūpniecības attīstības jomā, jābūt apveltītiem ar augstu pierādījuma spēku attiecībā uz tajos norādīto mērķu de facto obligāto raksturu. Tāpat ir skaidrs, ka valdība varētu paust nosodījumu tām struktūrām, kuras nepareizi īsteno minēto politiku. Tāpēc tām joprojām būtu liela nozīme attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar valdības intervenci ekonomikā un atsevišķu nozaru vadīšanu un kontroli.

(405)

ĶV apgalvoja, ka atbilžu nesniegšana uz A pielikuma jautājumiem nevar kalpot par iemeslu, lai piemērotu pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. pantu. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju, ja Komisija tiešām plānoja pārbaudīt sūdzībā izteiktos apgalvojumus, ka Ķīnas valsts īpašumā esošās bankas ir valsts iestādes, tai nevajadzēja pārslogot anketu ar iekšēju, konfidenciālu un ar darījumiem saistītu datu pieprasījumiem par bankām, daudzas no kurām nekādā veidā nevar piederēt valdībai. Šajā ziņā ĶV atsaucās uz informāciju par individuāliem aizdevumiem, kurus banka izsniedza izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. A pielikumā pieprasītā informācija bija nepieciešama, lai varētu pārbaudīt, vai Ķīnas bankas ir valsts iestādes un vai valdība tām uztic uzdevumus un dod norādījumus. Izņemot informāciju par individuāliem aizdevumiem, ĶV nenorāda, kādu vēl prasīto informāciju tā uzskata par nebūtisku minētajam nolūkam.

(406)

Jāatgādina, ka jautājumi A pielikumā tika izmantoti, lai vāktu informāciju par īpašumtiesībām uz bankām, par direktoru valdes un padomes sastāvu, akcionāru sanāksmju un direktoru valdes sēžu protokoliem, augstākā līmeņa vadītāju saistību ar valsts iestādēm, aizdevumu sadali pa nozarēm, aizdevumu politiku un to aizņēmumu riska novērtējumu, kurus izsniedza sadarbībā iesaistītiem ražotājiem eksportētājiem. ĶV apgalvoja, ka, lai izdarītu konstatējumus par valsts iestādēm, šāds pieprasījums bija “klaji nepamatots” un pieprasītās informācijas apmērs pārāk plašs. ĶV arī apgalvoja, ka “slieksnis” attiecībā uz to, vai struktūra ir vai nav valsts iestāde, bija jānosaka pirms minētās informācijas pieprasīšanas. Komisija tam nepiekrīt. Ņemot vērā augstos standartus, kas noteikti PTO AI DS 379 (92), būtiska ir visa pieprasītā informācija, tostarp konstatējumi par valdības iesaistes pakāpi finanšu sistēmā. Piemēram, pierādījums par struktūru darbību nekomerciālā veidā varētu būt uzdevumu uzticēšana un norādījumu došana – ja to papildina ar norādēm par valdības secinājumiem. Jebkurā gadījumā būtu jānorāda, ka, tā kā izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji sadarbojās, Komisija nolēma sašaurināt prasītās informācijas apjomu, pieprasot to tikai par minētajiem uzņēmumiem izsniegtajiem aizdevumiem, un neizdarīja nekādus secinājumus, kad ĶV nesniedza citu informāciju par individuāliem aizdevumiem, kas atšķirtos no sākotnēji prasītās. Tomēr visi pārējie informācijas pieprasījumi joprojām bija būtiski izmeklēšanai. Attiecībā uz ĶV apgalvojumu, ka tā nevarēja iesniegt daļu no A pielikumā prasītās informācijas, jānorāda, ka ĶV atteicās iesniegt visu A pielikumos prasīto informāciju, izņemot informāciju par atsevišķām bankām. Ņemot vērā iepriekš minēto, tika secināts, ka ĶV saprātīgā termiņā nesniedza atlikušo prasīto informāciju.

(407)

ĶV, atsaucoties uz PTO Apelācijas institūcijas ziņojumu (99. punkts) (93) lietā “ASV – Karsti velmēts tērauds” (Hot-Rolled Steel), apgalvo, ka tai nebija praktiskas iespējas atbildēt uz Komisijas “nepamatotajiem” informācijas pieprasījumiem, un ka Komisijas nespēja atrisināt šo jautājumu un saistīt dažādos pieprasījumus ar to faktu noteikšanu, uz kuriem tie attiecās, nozīmē, ka Komisija nerīkojās labticīgi. Lai gan minētā lieta attiecas uz eksportētāju sadarbību antidempinga lietā, Komisija apstiprina, ka attiecībā uz valdības anketām kompensācijas maksājuma lietās ir jāpanāk līdzsvars starp prasīto informāciju un respondenta faktisko spēju to sniegt. Tomēr līdzsvars ir jāpanāk visu faktu kontekstā. Krītotā papīra lietā un ar organisku pārklājumu pārklātu tērauda izstrādājumu lietā jau tika noteikts, ka valsts īpašumā esošas bankas Ķīnā ir valsts iestādes, un arī šajā lietā sūdzības iesniedzējs sniedza pietiekamus prima facie pierādījumus, kas liecina, ka valsts īpašumā esošās bankas joprojām ir valsts iestādes. Tāpēc ĶV bija jābūt gatavai uz liela faktu daudzuma pieprasījumu, ja tā vēlējās atspēkot šo apgalvojumu. Diemžēl ĶV turpināja apgalvot, piemēram, ka tai bija maz vai nebija nemaz informācijas par valdības īpašumtiesībām uz bankām (ļoti svarīgs faktors valsts iestādes noteikšanā), tādējādi norādot, ka tā nerīkojās atbilstīgi savām iespējām un atteicās dot piekļuvi vajadzīgajai informācijai. Tas ir viens no “izņēmuma apstākļiem”, kad var piemērot Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (“ASCM”) 12. panta 7. punktu (saskaņā ar PTO Darba grupas ziņojumu (94)). Turklāt, lai gan Komisija bija informēta, ka nepieciešamības dēļ tās informācijas pieprasījumi bija diezgan apjomīgi, sadarbība ir divpusējs process, un sākotnēji tā vietā, lai ierosinātu veidus, kā varētu saprātīgi atbildēt uz informācijas pieprasījumiem, ĶV reaģēja, vienkārši pieprasot skaidrojumus par to, uz kuriem noteiktajiem faktiem attiecas pieprasījumi (uz šādu jautājumu nevar atbildēt iepriekš).

(408)

Attiecībā uz Šanhajas Bankas (Bank of Shanghai) pārbaudi ĶV apgalvoja, ka nevar uzskatīt pārbaudes nenotikšanas faktu par pietiekamu iemeslu, lai izmantotu pieejamos faktus, un jebkurā gadījumā pati Komisija ir vainīga, ka pārbaude nenotika. Komisija atbildē norāda, ka faktiskā situācija attiecībā uz Šanhajas Bankas pārbaudes apmeklējuma organizēšanu tika skaidri aprakstīta galīgās informācijas izpaušanas dokumenta 111. un 112. punktā (kas atkārtoti 143. un 144. apsvērumā iepriekš). Faktiskā situācija attiecībā uz šo pārbaudi nav mainījusies, un Komisija nepiekrīt ĶV sniegtajai šo faktu interpretācijai un uzskata, ka ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus, lai pārbaude notiktu, bet tas nebija iespējams ĶV radīto šķēršļu dēļ. ĶV atsaucas uz PTO ekspertu grupas ziņojumu (95), kurā secināts, ka tas, ka nav noticis apmeklējums uz vietas, nenozīmē, ka ir izsmeltas visas iespējas pārbaudīt dokumentus. Tomēr šajā izmeklēšanā ĶV informēja Komisiju par bankas pieejamību pārbaudei tikai vienu darba dienu pirms sākās ĶV pārbaude (pēc tam, kad bija beidzies jau pagarinātais termiņš šāda apstiprinājuma iesniegšanai), tādējādi izslēdzot visas iespējas noorganizēt apmeklējumu uz vietas, jo sagatavošanās darbi jau bija veikti un tos nevarēja mainīt. Šajos apstākļos jāsecina, ka ĶV nerīkojās atbilstīgi savām iespējām un Komisija nezina, kādā veidā ar citiem līdzekļiem varētu aizstāt pārbaudes, ko veic apmeklējumā uz vietas.

(409)

ĶV apgalvoja, ka Komisija nevar neņemt vērā HuaXia Bankas sniegto informāciju par tās īpašumtiesību struktūru, kā iemeslu minot, ka tā nav “ideāla visos aspektos”. Komisija norāda, ka šīs informācijas nepieņemšanas iemesls nebija tas, ka tā nav ideāla visos aspektos. Kā skaidrots jau 147. apsvērumā iepriekš, HuaXia Banka neizpauda informāciju par valdības īpašumtiesībām līdz pārbaudes apmeklējumam, lai gan Komisija šādu informāciju pieprasīja jau sākotnējā anketā. Pēc tam, kad Komisija norādīja, ka HuaXia Banka pieder dažiem valsts īpašumā esošiem akcionāriem, banka iesniedza papīra lapu ar informāciju no nezināma avota, turklāt šī informācija neatbilda pārējai informācijai lietā. Šādu informāciju nebija iespējams pieņemt.

(410)

Attiecībā uz HuaXia Bankas lēmumu iesniegt tikai dažus no kredītspējas novērtējumiem, kā aprakstīts 148. apsvērumā iepriekš, ĶV apgalvoja, ka Komisija ir saņēmusi pamatotu paskaidrojumu, kāpēc banka nevarēja iesniegt pārējos novērtējumus. Komisija tam nepiekrīt. Tā kā pirms pārbaudes veikšanas nosūtītajā vēstulē tika skaidri norādīts, ka uz šādiem dokumentiem attiecas pārbaudes apmeklējums, nepietiek ar skaidrojumu, ka “ar diviem riska novērtējuma ziņojumiem nodarbojas citas bankas filiāles un atbildīgie darbinieki pašlaik nav pieejami”. Turklāt ĶV min argumentu, kas tiek atkārtots arī citos tās komentāros, ka informāciju nevarēja iesniegt, jo ir jānodrošina klientu konfidencialitāte. Komisija norāda, ka tās kompensācijas maksājumu izmeklēšanā (96) ir paredzēti konfidenciālas informācijas apstrādes noteikumi un ka jebkurā gadījumā Komisijas pieprasījumu lielākā daļa šajā un citos jautājumos attiecās uz šādas informācijas pārbaudi, nevis uz tās kopēšanu. Jebkurā gadījumā Komisija norāda, ka kompensācijas maksājumu izmeklēšanā stingra “klienta konfidencialitātes” principa piemērošana varētu padarīt šādas svarīgas informācijas pārbaudi neiespējamu. Šādās situācijās būtu neiespējami salīdzināt eksportētāja sniegtās atbildes uz daudziem jautājumiem, kā arī veikt konkrētu shēmu saņēmēju izlases pārbaudes gadījumos, kad eksportētāji nesadarbojas vai kad izmeklēšanu veic kopumā.

(411)

ĶV apgalvoja, ka EXIM banka pilnībā sadarbojās ar izmeklēšanu, bet dažus Komisijas prasītos dokumentus nevarēja iesniegt, ņemot vērā iekšējās politikas noteikumus, valsts noslēpumu, konfidencialitāti vai citus tiesību aktus. Tāpēc šo dokumentu neiesniegšanas rezultātā nevar izmantot pieejamos faktus. Saskaņā ar Komercbanku likumu EXIM bankas amatpersonas nevarēja iesniegt šos dokumentus pārbaudes laikā. Šajā ziņā un pretēji Komisijas pieņēmumam ar pamatregulu un SKP nolīgumu nevar aizstāt ĶTR tiesību aktus. ĶV arī apgalvoja, ka jautājumi par augstākā līmeņa amatpersonu piederību politiskajām partijām ĶV šķiet nebūtiski un traucējoši. Komisija tam nepiekrīt. Lai gan ar PTO noteikumiem (kas ir pamatregulas pamatā) nevar “aizstāt” valsts tiesību aktus, tas nevar liegt Komisijai izdarīt secinājumus, ja šādi valsts tiesību akti šķietami traucē izpildīt pamatotus informācijas pieprasījumus. Turklāt, lai arī EXIM banka sniedza dažas atbildes uz jautājumiem A pielikumā, tā atteicās gandrīz visu minēto informāciju pamatot ar datiem par tās avotu vai cita veida pierādījumiem. Tādēļ informācijai ir tikai mutiska apgalvojuma vērtība, kas nav pamatota ar pārbaudītiem rakstiskiem dokumentiem. Ja šāda prakse tiktu pieņemta, EXIM banka varētu iesniegt būtībā jebkādu informāciju, un izmeklēšanas iestādei tā būtu jāpieņem bez iespējas novērtēt tās precizitāti.

Jautājums par piederību politiskām partijām un Ķīnas Komunistiskās partijas nodaļu esamību EXIM bankā (jebkurā citā šai lietā iesaistītā bankā) ir ļoti būtisks, lai noteiktu, cik lielā mērā valsts ietekmē banku pārvaldību, ņemot vērā Ķīnas Komunistiskās partijas lomu atbilstoši ĶTR Konstitūcijai. Turklāt, lai pamatotu šādus jautājumus, ko Komisija uzdeva 151. apsvērumā, jānorāda arī, ka saskaņā ar Ķīnas Komunistiskās partijas Konstitūciju ir paredzēts izveidot “partijas pirmorganizāciju” visās organizācijās, tostarp privātos komercuzņēmumos, ja uzņēmumā strādā vismaz trīs partijas biedri. Šīs organizācijas nodrošina un pārrauga partijas un valsts principu un politikas īstenošanu, kā arī palīdz akcionāru, direktoru valdes, uzraudzības padomes un vadītāju sanāksmēs pildīt to funkcijas un pilnvaras saskaņā ar tiesību aktiem (97). ĶTR Uzņēmējdarbības likumā ir paredzēts, ka visu Ķīnas uzņēmumu pienākums ir savā organizatoriskajā struktūrā izveidot Ķīnas Komunistiskās partijas organizāciju, lai īstenotu Ķīnas Komunistiskās partijas darbību (98). Tādējādi Ķīnas Komunistiskās partija acīmredzami ir saistīta ar ĶV un visu veidu uzņēmumu un iestāžu Ķīnā darbību, tāpēc ir pamatoti uzdot jautājumus par piederību partijām.

(412)

Attiecībā uz Ķīnas Attīstības bankas (CDB) pārbaudi ĶV izteica tādu pašu apgalvojumu par jautājumiem, kas saistīti ar vadības piederību politiskajām partijām un Ķīnas Komunistiskās partijas lomu bankā. Šajā sakarībā Komisija atsaucas uz 151. un 411. apsvērumā minētajiem pamatojumiem. ĶV arī apgalvoja, ka CDB nevarēja iesniegt prasītos kredītriska novērtējuma ziņojumus konfidencialitātes apsvērumu dēļ un ka tā iesniedza kredītreitinga veidni un arī konkrētu kredītriska novērtējuma paraugu, no kura bija izņemts uzņēmuma nosaukums. Jānorāda, ka kredītreitinga veidne un nezināmas ražošanas nozares nezināma uzņēmuma kredītreitings nav pierādījums par viena no izlasē iekļauto eksportētāju kredītriska novērtējumu, kā to bija prasījusi Komisija. Attiecībā uz konfidencialitātes jautājumiem Komisija atsaucas uz 410. apsvērumā sniegto skaidrojumu.

(413)

ĶV apgalvoja, ka Komisijas konstatējums, ka VKB ir valsts iestādes, nav saderīgs ar SKP nolīguma 1.1. punktu, jo Komisija tā noteikšanai nav izmantojusi nekādus pierādījumus un nav sniegusi pamatotu un atbilstošu noteikšanas analīzi, kurā pierādītu, ka valdības iesaiste Ķīnas finanšu nozarē ir tik nozīmīga, ka bankām ir jāievēro preferenciāla politika. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam pēc būtības. Neatkarīgā informācija, kas minēta 162.-168. apsvērumā, liecina, ka bankas ievēro preferenciālu politiku, un to var arī nepārprotami saprast, iepazīstoties ar vairākiem 102. apsvērumā minētiem Ķīnas plāniem, tiesību aktiem un politikas dokumentiem. Komisija izskatīja un analizēja vairākus dokumentus, ko publicējušas starptautiskas organizācijas, tostarp PTO, Pasaules banka, SVF, ESAO, un atsaucās uz tiem; visos šajos dokumentos secināts, ka valsts būtiski iejaucas Ķīnas banku nozarē, jo īpaši tas attiecas uz priviliģētiem aizdevumu saņēmējiem un procentu likmju noteikšnu.

(414)

ĶV apstrīd vairāku to dokumentu nozīmi, kuri tika izmantoti kā labākie pieejamie fakti un uz kuriem Komisija atsaucās saistībā ar valsts iestādes noteikšanu attiecībā uz VKB. Kā sākotnēja piezīme vispirms jānorāda, ka Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti tikai tāpēc, ka ĶV lielā mērā nesadarbojās un atteicās iesniegt prasīto informāciju.

(415)

ĶV apgalvoja, ka Deutsche Bank izpētes ziņojumā (“DB ziņojums”), kuru Komisija citēja 161. apsvērumā, tiek aprakstīta vēsturiskā situācija Ķīnā, un tas nevar nodrošināt pozitīvu pamatu, lai novērtētu Ķīnas banku nozari septiņus gadus vēlāk. Pirmkārt, ĶV kļūdās, apgalvojot, ka ziņojums tiek izmantots kā pamats, lai novērtētu situāciju “septiņus gadus vēlāk”. Minētais ziņojums ir sastādīts 2007. gadā, bet IP – Ķīnas banku nozares novērtēšanas attiecīgais periods šīs procedūras vajadzībām – sākās 2011. gadā. Tāpēc ziņojums attiecas uz situāciju četrus gadus pirms attiecīgā perioda. Otrkārt, DB ziņojums nav vienīgais dokuments, kuru Komisija izmantoja, lai izdarītu konstatējumus, bet tikai Ķīnas banku nozares un jo īpaši tās īpašumtiesību struktūras analīzes sākuma punkts. Treškārt, pārējā informācija, uz kuru Komisija atsaucās, lai noteiktu Ķīnas banku nozares īpašumtiesību struktūru (tostarp PTO, SVF un ESAO ziņojumi un darba dokumenti), atbilst DB ziņojuma konstatējumiem. Šajā kontekstā jānorāda, ka ĶV iesniedza tikai nelielu daļu no atkārtoti prasītās informācijas par šo jautājumu un faktiski nekad neapstrīdēja Komisijas uz faktiem balstītos konstatējumus par valsts īpašumtiesību līmeni banku nozarē un valsts iejaukšanos banku sistēmā.

(416)

ĶV arī apstrīd Komisijas atsauci uz 2012. gada PTO tirdzniecības politikas pārskata ziņojumu, norādot, ka apgalvojums, ka “Ķīnas banku nozares tirgus struktūrā nav notikušas gandrīz nekādas izmaiņas”, attiecas uz iepriekšējo pārskata periodu 2010. gadā. Komisija neiebilst pret šo apgalvojumu. Faktiski Komisija galīgās informācijas izpaušanas dokumentā citē 2010. un 2012. gada PTO tirdzniecības politikas pārskata ziņojumus tajā pašā 161. apsvērumā, lai parādītu, ka divos gados nav notikušas gandrīz nekādas izmaiņas. PTO 2010. gada ziņojumā tika norādīts, ka “vēl viena nozīmīga Ķīnas finanšu nozares iezīme ir augsts valsts īpašumtiesību līmenis”, bet 2012. gada ziņojumā tika apstiprināts, ka šajā ziņā nav notikušas gandrīz nekādas izmaiņas. ĶV arī citēja 2012. gada ziņojumu un, pamatojoties uz šiem citātiem, apgalvoja, ka ziņojums ir pretrunā ar Komisijas novērtējumu 161. apsvērumā. Šo iebildumu nevar pieņemt. Neviens no ĶV piezīmēs par galīgo informācijas izpaušanu minētajiem ziņojuma citātiem nav pretrunā ar Komisijas novērtējumu 161. apsvērumā un nedod iespēju pat apšaubīt šo novērtējumu.

(417)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisijas konstatējumi 162. apsvērumā izdarīti bez pozitīviem pierādījumiem, jo Komisija (papildus iepriekšējos apsvērumos minētajam DB ziņojumam un PTO tirdzniecības politikas pārskatiem) “vienkārši atsaucas uz Pasaules Bankas ziņojumu un ekonomikas pārskatu u. c., bet nesniedz pamatotu un atbilstošu savu konstatējumu skaidrojumu”. Šo iebildumu nevar pieņemt. Šajā sakarā tiek norādīts, ka, inter alia, Pasaules Bankas ziņojumā minēts: “Neraugoties uz iespaidīgu progresu finanšu nozares reformēšanas un padziļināšanas jomā pēdējās trijās desmitgadēs, Ķīnas finanšu sistēma joprojām tiek apspiesta un cieš no strukturālas nelīdzsvarotības. Pašreizējā sistēma, kuru raksturo valsts īpašumā esošu banku pārsvars, stipra valsts intervence un pastāvīga procentu likmju kontrole, ir guvusi ievērojamus panākumus ietaupījumu piesaistē un kapitāla piešķiršanā stratēģiskām nozarēm Ķīnas ekonomikas augšupejas laikā”, un “Līdztekus tiešai un netiešai finanšu iestāžu kontrolei jādod iespēja veikt neatkarīgus, uz tirgu balstītus pasākumus. Tas nozīmē, ka autonomai centrālai bankai jāpieņem atvērta tirgus darbības un jāizmanto procentu likmes kredītlimitu vietā, lai pārvaldītu likviditāti. Komercbankām jāizmanto komerciāli principi un kredītspējas analīze, nevis jāņem vērā valdības signāli, lai vadītu aizdošanu,” un “Valdība visos līmeņos ir cieši iesaistīta finanšu iestāžu komercdarbībās vai nu kā akcionāre, vai netieši tās ietekmējot, galvenokārt tāpēc, ka tā ir lielā mērā atkarīga no komercbanku kredītiem, īstenojot politikas mērķus”. ESAO 2010. gada ekonomikas pārskatā par Ķīnu aprakstīta ĶTB politika attiecībā uz aizdevumu maksimālo likmi un noguldījumu minimālo likmi, norādot, ka tā kavē bankas atbilstoši uzņemties cenu risku un ierobežo konkurenci banku nozarē, un konstatējot, ka šādas politikas mērķis ir nodrošināt pārsvarā valsts īpašumā esošu banku rentabilitāti.

(418)

ĶV arī apgalvo, ka Komisijas konstatējumam par ĶTB dalību procentu likmes noteikšanā, ko veic valsts īpašumā esošās komercbankas, un ietekmi uz to, trūkst piemērota pamatojuma un pierādījumu bāzes. Šajā ziņā ĶV norādīja, ka Komisijai vajadzētu zināt, ka 2013. gada jūlijā aizdevumu minimālās likmes tika atceltas. Pirmkārt, jānorāda, ka Komisija neanalizēja banku tirgus situāciju Ķīnā 2013. gada jūlijā, jo tas nav būtiski šai izmeklēšanai. Otrkārt, apgalvojums, ka šim Komisijas konstatējumam trūkst pienācīga pamatojuma un pierādījumu bāzes, ir nepareizs. Attiecīgajos apkārtrakstos skaidri norādīts, ka ĶTB nosaka aizdevumu ierobežojumus, kā arī noguldījumu likmes. Treškārt, ESAO ekonomikas pārskatā: par Ķīnu, kas citēts 162. apsvērumā, arī ir apstiprināta šādu ierobežojumu esība.

(419)

ĶV apgalvoja, ka “Komisija zināja, ka ar apkārtrakstiem, tostarp 2012. gada 8. jūnija un 8. jūlija apkārtrakstiem, ko izdeva pēc konstatējumiem krītotā papīra lietā, tika ievērojami mainīta ĶTB procentu likmju prakse”. Tas ir nepareizi. Komisija nevarēja zināt, vai prakse ir mainījusies, un to, kā tieši tā ir mainījusies, jo ĶV atteicās iesniegt šos apkārtrakstus. Pat pārbaudes laikā iesniegtajos kopsavilkumos no ĶTB tīmekļa vietnēm, kurus, kā kļūdaini apgalvo ĶV, Komisija nemaz nav ņēmusi vērā, var gūt apstiprinājumu, ka šādi ierobežojumi joprojām pastāv.

(420)

ĶV arī apgalvoja, ka “Komisija šķietami nebalstīja savus konstatējumus uz faktiskajiem “pieejamajiem faktiem”, kas ir pretrunā ar vēsturisko informāciju, kura bija Komisijas rīcībā, bet saistīja to ar ĶV, lai pierādītu, ka ir izmainījusies situācija, ko pārbaudīja ar organisku pārklājumu pārklātu tērauda izstrādājumu lietas laikā”. Ņemot vērā 415.-419. apsvērumā sniegto skaidrojumu, ir skaidrs, ka šis apgalvojums neatbilst patiesībai Nav pieejami tādi fakti par lietu, kuri būtu pretrunā ar Komisijas konstatējumiem, un konstatējumu pamatā nav tikai vēsturiskā informācija, bet arī pozitīvi pierādījumi, kuri ir balstīti uz visu informāciju, kas attiecas uz IP.

(421)

ĶV apgalvoja, ka četri punkti, kurus Komisija norādīja 166. apsvērumā, neatbilst patiesībai un tiem trūkst pienācīga juridiska novērtējuma. ĶV apgalvoja, ka atsauce uz Komercbanku likuma 34. pantu, ka bankas ir paredzētas,“lai veiktu ar aizdevumiem saistītu uzņēmējdarbību saskaņā ar valsts ekonomikas vajadzībām”, ir pilnīgi neitrāla. Nav skaidrs, ko ĶV vēlējās norādīt, izmantojot terminu “neitrāla”, bet saskaņā ar 102. apsvērumā minētajiem plāniem, politikas dokumentiem un tiesību aktiem šķiet, ka FE enerģijas nozares attīstība un tās finansiālais un cita veida atbalsts ir viena no Ķīnas valsts ekonomikas vajadzībām. Šajos dokumentos minētā un paustā finansiālā atbalsta kontekstā ir skaidrs, ka bankas atbalsta uzņēmumus FE enerģijas nozarē. Saistībā ar konstatējumu, ka uz bankām attiecas tiesību akti, kuros paredzēts, ka tām jāsniedz atbalsts kredīta veidā atbalstītajiem projektiem, attiecībā uz kuriem Komisija atsaucās uz Valsts padomes Lēmuma Nr. 40 redakciju, ĶV apgalvoja, ka “tas ir pilnīgi nevietā”, jo lēmumā nav konstatēts vai norādīts, ka saules enerģijas ražošanas nozare ir atbalstīts projekts. Arī šis apgalvojums neatbilst patiesībai. No 399. apsvēruma ir skaidri redzams, ka saules enerģijas ražošanas nozare pieder pie atbalstīto ražošanas nozaru/projektu kategorijas. ĶV izteica līdzīgu apgalvojumu attiecībā uz ĶTR Likumu par zinātnisko un tehnoloģisko progresu un Komisijas konstatējumu, ka likumā ir noteikts, ka bankām jādod priekšroka augsto un jauno tehnoloģiju nozaru attīstībai un ka izlasē iekļautie ražotāji ietilpst augsto tehnoloģiju kategorijā. ĶV apgalvoja, ka Komisija nav veikusi juridisku analīzi attiecībā uz jautājumu, vai saules enerģijas moduļu un elementu ražošanas nozare, kas aprakstīta kā augsto tehnoloģiju nozare, ietilpst šā likuma darbības jomā. Tas neatbilst patiesībai. Komisija noteica nepārprotamu saikni starp augsto tehnoloģiju nozaru kategoriju un saules enerģijas moduļu un elementu ražošanas nozari. Tas tiek sīki paskaidrots 402. apsvērumā.

(422)

ĶV iebilda, ka Komisijas apgalvojums par nozīmīgu un pastāvīgu valsts iesaisti Ķīnas finanšu nozarē nav balstīts uz pozitīviem pierādījumiem. ĶV apstrīdēja Komisijas minētos pierādījumus un apgalvoja, ka 2009. gada SVF ziņojums, kurā norādīts uz procentu likmes liberalizācijas trūkumu, nav atbilstošs, jo procentu likmes Ķīnā ir pilnībā liberalizētas. Tas neatbilst patiesībai. Pierādījumi lietā liecina, ka procentu likmju liberalizācija Ķīnā nav pabeigta, un to apstiprināja arī ĶTB amatpersonas, kas piedalījās pārbaudes apmeklējumā. Attiecībā uz 2010. gada SVF valsts ziņojumu, uz kuru atsaucās Komisija, ĶV apgalvoja, ka Komisija pilnībā nav ņēmusi vērā SVF konstatējumus par finanšu nozares liberalizāciju. Tas neatbilst patiesībai. Komisija ņēma vērā visus tos attiecīgos SVF konstatējumus šajā ziņojumā, kas bija būtiski. SVF konstatējumi, uz kuriem ĶV atsaucās savās piezīmēs, nav pretrunā ar Komisijas konstatējumiem par valsts iesaisti Ķīnas finanšu nozarē un konstatējumiem attiecībā uz valsts īpašumtiesībām un aizdevumu un noguldījumu procentu likmju politiku. Apstāklis, ka ziņojumā minēts progress, kas pēdējos gados ir panākts vairāk uz tirgu balstītas finanšu sistēmas attīstībā Ķīnā, nenozīmē, ka ziņojumā minēts, ka Ķīnā faktiski ir uz tirgu balstīta finanšu sistēma. Attiecībā uz ESAO pārskatiem, kurus citēja Komisija, ĶV apgalvoja, ka, pamatojoties uz “vienu frāzi, kurā izslēgts ievērojams progress banku nozares liberalizācijā”, nevar secināt, ka bankas Ķīnā nedarbojas neatkarīgi. Attiecībā uz šo apgalvojumu jānorāda, ka Komisija nekad nav izdarījusi secinājumu, pamatojoties uz “vienu frāzi”, bet, kā redzams iepriekš tekstā, tā izdara secinājumus, pamatojoties uz vairākiem dokumentiem, kurus sagatavojušas neatkarīgas starptautiskas organizācijas.

(423)

ĶV apgalvoja, ka Komisijas analīze attiecībā uz valsts iestādes noteikšanu “ir pilnīgi kļūdaina”, un 168. apsvērumā minētais tās secinājums nav saderīgs ar termina “valsts iestāde” PTO AI interpretāciju ziņojumā US-Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China. Viens ražotājs eksportētājs arī apgalvoja, ka Komisijas argumentācija attiecībā uz valsts iestādes noteikšanu ir “juridiski kļūdaina”. ĶV apgalvoja, ka Komisija nav konstatējusi, ka VKB ir, tām ir piešķirtas un tās īsteno valsts iestāžu pilnvaras, tāpat kā tā nav konstatējusi, i) ka konkrētās funkcijas, par kurām tiek uzskatīts, ka tās īsteno VKB, ir funkcijas, kuras parasti īsteno valdība, t.i., pirmām kārtām valdības funkcijas, ii) VKB un valdības kopīgās iezīmes, izņemot akciju ieguldījumu/līdzdalību, kas arī netika konstatēta visās VKB, un iii) ka visām VKB ir nepieciešamās valsts iestāžu pilnvaras, lai varētu šīs pilnvaras īstenot, vai tām ir piešķirtas pilnvaras īstenot attiecīgās valdības funkcijas. Šie apgalvojumi tika noraidīti. Komisija atsaucas uz šā jautājuma analīzi 158.-167. apsvērumā. Pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļā subsīdijas definīcijā aizdevumu izsniegšana ir minēta kā valdības funkcija. Šajā izmeklēšanā VKB saņem norādījumus prasības formā, izmantojot plānus un citus politikas dokumentus, lai veicinātu konkrētas nozares, tostarp FE nozari. Pamatojoties uz pieejamiem faktiem, tika arī secināts, ka valdībai ir nozīmīgas īpašumtiesības uz bankām Ķīnā un ka valdība īsteno faktisku VKB kontroli. Tā kā ĶV nesniedza prasīto informāciju par valdības īpašumtiesībām uz visām VKB Ķīnā, Komisija formulēja konstatējumus, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem. Tādēļ Komisija secina, ka VKB darbojas kā valdības atzars, kas pilda valsts funkcijas, īstenojot ĶV preferenciālo aizdevumu politiku konkrētam nozarēm.

(424)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija nav konstatējusi uzdevumu uzticēšanu Ķīnas privātām bankām vai to norīkošanu, un jo īpaši, ka Komisija nav konstatējusi, ka ĶV skaidri un apstiprinoši būtu deleģējusi uzdevumu, devusi rīkojumu, uzticējusi pienākumu vai piešķīrusi pilnvaras privātām bankām un VKB izsniegt preferenciālus aizdevumus. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Kā paskaidrots 170. – 173. apsvērumā, Ķīnā tiek īstenota valdības politika sniegt atbalstu preferenciālu aizdevumu veidā FE enerģijas nozarei. Privātajām bankām ir noteikts par pienākumu šo valdības politiku īstenot: ar Komercbanku likuma starpniecību ĶV dod norādi Ķīnas bankām “veikt aizdevumu darījumus, ņemot vērā tautsaimniecības vajadzības un sociālo attīstību, kā arī atbilstoši valsts rūpniecības politikai.” Šīs vajadzības un valsts rūpniecības politika, inter alia, ir noteiktas dažādos plānos un politikas dokumentos, un viena no tām ir preferenciāla finansējuma piešķiršana atlasītām ražošanas nozarēm, tostarp FE enerģijas nozarei. ĶV arī apgalvoja, ka attiecīgais pants Komercbanku likumā ir “izrauts” no konteksta un ka tas skaidri neparāda, ka ĶV būtu deleģējusi uzdevumu, devusi rīkojumu, uzticējusi pienākumu vai piešķīrusi pilnvaras kādai no komercbankām. Komisija nepiekrīt, ka 34. pants ir “izrauts” no konteksta, kā jau iepriekš tika skaidrots 390. apsvērumā, un uzskata, ka tā redakcija ir skaidra, juridiski saistoša norāde visām bankām Ķīnā. Komisija nepiekrīt arī ĶV apgalvojumam, ka dokumenti, kuros paredzēta preferenciālu aizdevumu izsniegšana FE enerģijas nozarei, kas minēti 102. apsvērumā, “nav atbilstošs juridiskais pamats”. Tas ir sīki paskaidrots 399.-403. apsvērumā.

(425)

Viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka Komisija nav parādījusi, ka ĶV uztic uzdevumus un dod norādījumus ārvalstnieku īpašumā esošām bankām Ķīnā. Šis apgalvojums tika noraidīts. Komisija parādīja, ka Ķīnā visām privātajām bankām tiek uzticēti uzdevumi un doti norādījumi (skat., inter alia, arī 169. – 172. un 424. apsvērumu) un ka arī ārvalstnieku īpašumā esošas bankas ietilpst šajā kategorijā.

(426)

Attiecībā uz uzdevumu uzticēšanu un norādījumu došanu ĶV arī apgalvoja, ka Komisija ir izdarījusi secinājumus, pamatojoties uz viena izlasē iekļauta eksportētāja kredītriska novērtējumu, kuru iesniedza viena banka, un piemēroja šos secinājumus visām bankām Ķīnā, tādējādi šajā ziņā izmantojot nelabvēlīgus secinājumus. Jānorāda, ka ĶV, kā arī bankas atteicās iesniegt citu izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kredītriska novērtējumus. Tā kā Komisija bija spiesta šajā ziņā izmantot pieejamos faktus un iepriekš minētais kredītriska novērtējums ir pieejamais fakts, Komisija daļēji balstīja savus secinājumus uz šo dokumentu. Taču atkārtoti jānorāda, ka secinājumi tika izdarīti, pamatojoties uz pieejamiem faktiem, nevis uz nelabvēlīgiem secinājumiem.

(427)

ĶV iebilda pret Komisijas veikto Ķīnas finanšu tirgus izkropļojuma novērtējumu, norādot, ka tas ir “juridiski nepareizs”. ĶV apgalvoja, ka nav pierādījumu, kas norādītu, ka VKB izmeklēšanas periodā veidoja 2/3 no Ķīnas finanšu tirgus. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Tā kā Komisija atkārtoti pieprasīja, bet ĶV nesniedza informāciju par īpašumtiesībām banku nozarē, Komisija izmantoja pieejamos faktus. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz DB ziņojumu, kurā norādīts, ka VKB veido vairāk nekā 2/3 no Ķīnas finanšu tirgus. To apstiprināja arī pierādījumi no PTO, SVF, ESAO un Pasaules Bankas dokumentiem, kuros apstiprināts, ka valsts klātbūtne Ķīnas banku nozarē IP laikā nav būtiski mainījusies. ĶV arī iebilda, ka Komisijas apgalvojums par procentu likmēm (proti, ka bankām ir jāievēro ĶTB noteiktie procentu likmju ierobežojumi) ir nepareizs, jo aizdevumu minimālā likme ir pilnībā atcelta. Tas neatbilst patiesībai. Tā ir taisnība, ka ĶV savās piezīmēs apgalvoja, ka aizdevumu minimālā likme 2013. gada jūlijā tika atcelta, bet tas notika vairāk nekā vienu gadu pēc IP beigām. Tāpat ir tiesa, ka noguldījumu maksimālā likme joprojām ir spēkā. Tāpēc Komisijas konstatējums, ka bankas nevar pilnībā pēc saviem ieskatiem lemt par aizdevumu nosacījumiem (vismaz IP laikā), atbilst patiesībai un to pamato lietā ietvertie pierādījumi. ĶV arī apstrīdēja 183.-188. apsvērumā minētos Komisijas konstatējumus, pamatojoties uz vairāku Komisijas citēto plānu, politikas dokumentu un tiesību aktu šķietamo neatbilstību. Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam un atsaucas uz 399.-403. apsvērumu, kuros tā skaidro, kāpēc šie dokumenti attiecas uz minētajiem konstatējumiem.

ĶV arī norādīja, ka Komisijas konstatējums, ka dažām bankām piešķīra piekļuvi SAFE ārvalstu valūtas rezervēm, ir nevietā, jo pierādījumos, uz kuriem atsaucas Komisija, ir nosaukta tikai EXIM banka un CDB, kā arī paskaidroja, ka aizdevumi, kuru avots ir minētās rezerves, tika piešķirti tikai valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem. Komisija tam nepiekrīt. Pierādījumi liecina tikai par to, ka šīs programmas uzsākšanas brīdī tā bija pieejama tikai politikas bankām CDB un EXIM, bet tajos minēts arī liels aizdevums Ķīnas Bankai, kas norāda uz sākotnējā ierobežojuma atcelšanu. Arī apgalvojums, ka pierādījumi “ skaidri liecina, ka aizdevumi tiek piešķirti tikai tādiem valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem kā Sinopec ”, ir neprecīzs. Faktiski tika apliecināts, ka priekšroka tiek dota lielākajiem valsts īpašumā esošajiem uzņēmumiem, taču netika norādīts, ka šādus aizdevumus piešķir tikai tiem. Un jebkurā gadījumā, ņemot vērā EXIM bankas un CDB lielumu un ietekmi uz finanšu tirgu Ķīnā, pat ja programma aprobežotos tikai ar šīm bankām, tas nozīmētu, ka tiek būtiski izkropļots viss finanšu tirgus.

(428)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija nav konstatējusi īpašas iezīmes attiecībā uz preferenciālu aizdevumu izsniegšanu un ka īpašu iezīmju analīze ir juridiski nekonsekventa, jo tajā nekonstatēja, vai Lēmums Nr. 40 attiecas uz projektiem vai ražošanas nozarēm. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju fakts, ka “Lēmumā Nr. 40 ir ietverts ļoti liels ekonomikas nozaru un ražošanas nozaru skaits, nenozīmē, ka tiek skaidri ierobežota konkrētu uzņēmumu piekļuve iespējamām subsīdijām, kā tas ir paredzēts PTO tiesu praksē.” Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Attiecībā uz atbalstītiem projektiem jāatgādina, ka tie attiecas tikai uz konkrētām darbībām saistībā ar nelielu ražošanas nozaru skaitu, un tādējādi šo klasifikāciju, kas aptver tikai uzņēmumu apakškopu Ķīnā, nevar uzskatīt par vispārēju un nespecifisku. Komisija uzskatīja šo par visloģiskāko interpretāciju apstākļos, kad nav nekādu paskaidrojumu (un apstiprinošu dokumentu) par to, kā tieši ĶV piemēroja FE enerģijas nozares jēdzienu, piemēram, Lēmuma Nr. 40 un ar to saistītā Rūpnieciskās pārstrukturēšanas pamatnostādņu kataloga mērķiem. Turklāt, kā skaidrots 102. apsvērumā, saules FE enerģijas nozare arī pieder pie stratēģisko ražošanas nozaru kategorijas, kā definēts 12. piecgades plānā, un, pamatojoties uz to, saņem piekļuvi preferenciālam finansējumam, kas skaidri redzams citātos no dažādiem plānošanas un politikas dokumentiem un tiesību aktiem tajā pašā apsvērumā.

(429)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisija nav konstatējusi, ka preferenciālā aizdevums būtu devis labumu, jo Komisijas konstatējumos netika pamatota ārēju kritēriju izmantošana gūtā labuma noteikšanas vajadzībām. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Komisijai nebija pamata piemērot BB kredītreitingu, jo tas nesniedza pierādījumus, ka atšķirībā no visiem citiem kredītreitingiem, visticamāk, BB kredītreitings ir neizkropļots kredītreitings un tā piemērošana “atspoguļo nepieļaujamu nelabvēlīgu secinājumu izmantošanu, pārkāpjot SKP nolīguma 12.7. punktu”. Šis apgalvojums tika noraidīts. Ņemot vērā izkropļojumus un izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju pienācīga kredītspējas vai riska novērtējuma, ko būtu veikušas aizdevējas bankas, trūkumu, Komisija nevarēja izmantot atsevišķu ražotāju eksportētāju kredītreitingu (ja tāds vispār bija) kā norādītu vērtību. Šajā gadījumā BB kredītreitings nav nelabvēlīgs secinājums un tas ir labvēlīgs ražotājiem eksportētājiem, jo ir labākais tirgus reitings, kas ir ārpus ieguldījuma reitings.

(430)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka kritēriju noteikšanai attiecībā uz dažiem ražotājiem eksportētājiem, kuru finansiālā situācija bija īpaši slikta, Komisijai būtu vajadzējis izmantot kredītreitingu, kas nav tik labvēlīgs kā BB reitings. 429. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija uzskatīja, ka BB kredītreitings (ārpus ieguldījuma kategorijas) ir atbilstošs, lai atspoguļotu izlasē ietverto ražotāju eksportētāju finansiālo situāciju IP laikā.

(431)

Sūdzības iesniedzējs arī pieprasīja, lai Komisija izpaustu informāciju par to, kā tika aprēķināts uzcenojums aizdevumiem Ķīnas valūtā. Komisija izskaidroja metodoloģiju galīgās informācijas izpaušanas dokumenta 169. punktā (citēts 198. apsvērumā). Atbilstoši metodoloģijai, ko jau izmantoja krītotā papīra lietā un ar organisku pārklājumu pārklātu tērauda izstrādājumu lietā, Komisija pielāgoja Ķīnas procentu likmes, pieskaitot procentu likmju starpību starp vērtspapīriem ar vislabāko reitingu un vērtspapīriem ar BB kredītreitingu, kas tika tirgoti tirgū IP laikā.

(432)

Viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka Komisijai nolūkā noteikt preferanciālo aizdevumu sniegto labumu būtu vajadzējis salīdzināt aizdevumu likmes “atbalstāmajās nozarēs” ar aizdevumu likmēm “neatbalstāmajās nozarēs”. Ņemot vērā Komisijas veikto finanšu tirgu analīzi (181. – 185. apsvērums), šis apgalvojums tika noraidīts. Konstatēto izkropļojumu dēļ procentu likmes Ķīnas finanšu tirgos nešķiet ticamas.

(433)

ĶV arī apgalvoja, ka Komisijai nevajadzēja izmantot ārējos kritērijus EUR un USD aizdevumiem, jo viens no galvenajiem elementiem, uz kuriem Komisija balstīja izkropļojuma analīzi, t. i., ĶTB procentu likmju ierobežojumus, neattiecas uz šādiem aizdevumiem. Šis apgalvojums tika noraidīts. ĶTB procentu likmju ierobežojumi ir tikai viens no galvenajiem elementiem, kurus Komisija izmantoja Ķīnas finanšu tirgus analīzē. Kā paskaidrots 180. – 184. apsvērumā, pastāv virkne citu izkropļojumu, kas paši par sevi pamatoja ārējo kritēriju izmantošanu arī attiecībā uz EUR un USD aizdevumiem.

(434)

Vairāki eksportētāji un ĶV apgalvoja, ka Nolīgumi starp eksportētājiem un dažām valsts īpašumā esošām bankām (turpmāk šajā iedaļā “Nolīgumi”) nav līdzvērtīgi kredītlīnijām un neveido finansiālu ieguldījumu, jo neietver bankas pienākumu vai saistības sniegt turpmāku finansējumu saskaņā ar konkrētiem noteikumiem un nosacījumiem. Tie atsaucas arī uz darba grupas lietā “EK – Gaisa kuģi” (EC-Aircraft) secinājumiem, kuros norādīts, ka “tikai iespēja”, ka valdība varētu nodot līdzekļus, ja tiek izpildīti iepriekš noteikti nosacījumi, nav pietiekama, lai parādītu finansiāla ieguldījuma esību. Tie norādīja uz darba grupas apgalvojumu, ka ar pašām līgumattiecībām “var radīt ieguvumu saņēmējam, kas darbojas individuāli un neatkarīgi no ieguvuma, kuru varētu radīt, nododot jebkādus līdzekļus nākotnē”.

(435)

Attiecībā uz darba grupas lietā “EK – Gaisa kuģi” konstatējumiem Komisija norāda, ka šādi konstatējumi nav izsmeļoši, ņemot vērā kredītlīniju vai citu līdzīgu nolīgumu darbības jomu, un šajā lietā nav saistoši Komisijas sniegtajai pamatregulas interpretācijai. Tomēr Komisija piekrīt darba grupas secinājumiem, bet nepiekrīt tam, ka ĶV šos secinājumus attiecina uz šo izmeklēšanu. Parasti Nolīgumos paredzēts, ka viena valsts īpašumā esoša banka izsniedz aizdevumu nepieciešamās naudas summas apmērā, dažkārt tas tiek saistīts ar iespējamajiem uzlabojumiem iesaistītā uzņēmuma darbība. Tādējādi, no vienas puses, Nolīgumu tekstā var būt tekstuāli ne tik skaidri izteiktas vai automātiski izrietošas saistības attiecībā uz turpmākās kreditēšanas noteikumiem un nosacījumiem, kādas ir raksturīgas dažiem kredītlīniju nolīgumu veidiem. Tos dažkārt papildina ar atsevišķiem aizdevuma vai kredīta nolīgumiem. Tomēr tiek atzīmēts, ka aizdevumi saskaņā ar šiem Nolīgumiem parasti tiek izsniegti, pamatojoties uz ļoti līdzīgiem, ja ne pat identiskiem noteikumiem. Tomēr, no otras puses, Nolīgumos ir vairāki noteikumi, kuri ir daudz plašāki par parastu kredītlīniju nolīgumu formulējumu un ar kuriem paredz, ka attiecīgā banka izveido garantētu atbalsta mehānismu. Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Nolīgumu rakstiskie noteikumi nav pārliecinoši, jo “saistības” vai “apņemšanās” nodot līdzekļus var paust rakstiskā vai nerakstītā veidā, un ka to esība būtu jānosaka, pamatojoties uz visiem faktiem lietas materiālos.

(436)

Pamatojoties uz to, valsts īpašumā esošo banku saistību vai apņemšanās konkrētā būtība balstās uz šādiem aspektiem:

(437)

Pamatojoties uz visiem pierādījumiem, tiek secināts, ka bankas piedāvā Nolīgumus valdības stratēģijas ietvaros, lai veicinātu FE enerģijas nozari, un attiecīgie eksportētāji tos ļoti augstu vērtē, neraugoties uz to, vai līdzekļi faktiski tiek nodoti vai ne. Tas ir pretrunā ar ieinteresēto personu argumentiem, ka šiem Nolīgumiem nav nekādas vērtības. Lai gan Nolīgumiem piemīt parastu kredītlīniju iezīmes, to nosacījumi un noteikumi ir ievērojami plašāki, un tie darbojas kā stratēģiskas partnerattiecības starp valsts iestādēm un uzņēmumiem, kuri īsteno valdības politiku. Šajā sakarā tie darbojas kā valsts atbalsta/garantijas mehānisms, kas pastiprina attiecīgo eksportētāju tirgus pozīcijas un ļauj tiem paplašināt jaudas un izlaidi ar pārliecību, ka viņi saņems nepieciešamo finansējumu. Bez šāda atbalsta/garantijas, visticamāk, tirgū uzskatītu, ka eksportētāji atrodas acīmredzami vājākā pozīcijā. Tāpēc tie [Nolīgumi] kvalificējas kā iespējama līdzekļu nodošana vai finansiālu pakalpojumu sniegšana. Tirgū šādai vērtīgai “garantijai” būtu zināma vērtība un par to vismaz būtu jāsamaksā nozīmīga maksa. Ņemot to vērā, Nolīgumi arī rada priekšrocību, kura, kā to formulēja “EK – Gaisa kuģu” darba grupa, “ir individuāla un neatkarīga no ieguvuma, ko varētu radīt jebkādus līdzekļu nodošana nākotnē”, kam par iemeslu, inter alia, ir potenciālais valdības pienākums veikt maksājumu. Nolīgumi nav tikai neskaidri “solījumi piešķirt “lētu” finansējumu” (99), un ir skaidrs, ka tie padara saņēmējus “turīgākus”, nekā tie būtu bez Nolīguma.

(438)

Ieguvuma summa tika noteikta, pamatojoties uz maksu, ko par kredītlīnijas saņemšanu iekasēja no viena izlasē ietvertā ražotāja eksportētāja, kas to saņēma. Minēto kredītlīniju piešķīra banka, kas ir nodibināta finansiālā jurisdikcijā, kura nav ĶTR jurisdikcija, un tai ir visas tās pašas iezīmes, kādas ir pasaules finanšu tirgos pieejamām komerciālām kredītlīnijām un citiem tirdzniecības nozarē sastopamiem nolīgumiem. Jānorāda, ka minētās kredītlīnijas nosacījumi ievērojami neatšķiras no citu komerciālo kredītlīniju nosacījumiem, kuras saņēma izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji un par kurām tika iekasēta maksa. Ņemot vērā iepriekš minēto analīzi, tas ir konservatīvs kritērijs, jo pierādījumi liecina, ka Nolīgumi uzņēmumiem ir vērtīgāki par tādu atsevišķu pasākumu kā standarta kredītlīnija. Tomēr Komisija uzskatīja, ka prasītās maksas ir pamatots apliecinājums tām maksām, kuras būtu jāmaksā saskaņā ar Nolīgumiem.

(439)

ĶV arī apgalvoja, ka bankas, kuras slēdza Nolīgumus ar izlasē iekļautajiem eksportētājiem, nav valsts iestādes vai ka valdība neuzticēja tām uzdevumu attiecīgi rīkoties. Šis apgalvojums tika noraidīts. Iesaistītās bankas bija tās pašas bankas, kuras sniedza preferenciālu finansējumu, un 159.-168. apsvērumā un 169.-180. apsvērumā Komisija jau sniedza sīki izstrādātu skaidrojumu, kāpēc tās ir valsts iestādes un/vai kāpēc ĶV tām uzticēja uzdevumus un deva norādījumus.

(440)

ĶV apgalvoja, ka Komisijas apgalvojums, ka parastos tirgus apstākļos uz kredītlīnijām attiecas ievērojamas piešķiršanas un administrēšanas maksas, ir nepamatots, jo šādas maksas piemēro tikai “piešķirtām kredītlīnijām”. Šis apgalvojums tika noraidīts. Kā norādīts iepriekšējā apsvērumā, tās kredītlīnijas nosacījumi, ko izmantoja kā kritēriju, ievērojami neatšķiras no citu tādu komerciālo kredītlīniju nosacījumiem, kuras saņēma izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, tostarp no bankām, kas atrodas ārpus Ķīnas. Turklāt šķiet, ka viena no bankām, kura noslēdza vairākus šādus nolīgumus ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, iekasēja līdzīgas maksas no klientiem ārvalstīs (100).

(441)

ĶV arī iebilda, ka Komisija nav sniegusi pierādījumus savam apgalvojumam, ka valdības piešķirtās kredītlīnijas (piem., Nolīgumi) ir preferenciāla finansējuma daļa. Tas neatbilst patiesībai. Kredītlīniju piešķiršana ir tā standarta finansējuma daļa, ko bankas piešķir uzņēmumiem, bet Nolīgumi ir atsevišķi un atšķirīgi pasākumi, kas ir preferenciāla finansējuma daļa. Kā norādīts 102. apsvērumā, ĶV vairākos plānošanas un politikas dokumentos un tiesību aktos paredz preferenciālu finansējumu FE enerģijas nozarei. Turklāt saskaņā ar šiem Nolīgumiem ir izsniegti daudzi aizdevumi, kas nepārprotami liecina par to, ka tie ir preferenciālā finansējuma FE enerģijas nozarei neatņemama sastāvdaļa.

(442)

Viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, kredītlīniju piešķiršana nav konkrēta subsīdija. Šis apgalvojums tika noraidīts. Kā paskaidrots 441. apsvērumā, kredītlīniju piešķiršana ir preferenciāla finansējuma neatņemama daļa un tādēļ īpašu iezīmju analīze 191., 192., 209. un 428. apsvērumā tieši tāpat attiecas uz kredītlīniju piešķiršanu.

(443)

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja apgalvoto, ņemot vērā to, ka EXIM banka atteicās sadarboties, Komisijai būtu vajadzējis noteikt subsīdijas normu eksporta pircēju kredītu izmantošanai. Komisijai būtu vajadzējis izmantot šo informāciju no sūdzības un ASV Tirdzniecības departamenta konstatējumus līdzīgā FE enerģijas lietā. Šo iebildumu nevar pieņemt. Komisija izmeklēja sūdzībā izteiktos apgalvojumus, taču neguva pierādījumus, ka izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji IP laikā būtu guvuši labumu no šādiem pasākumiem. Tiek atzīmēts, ka ASV Tirdzniecības departamenta lietas un šīs konkrētās lietas izmeklēšanas periodi nesakrīt.

(444)

Attiecībā uz Komisijas pārbaudes apmeklējuma laikā prasītajiem dokumentiem, kā minēts 220. un 221. apsvērumā, ĶV apgalvoja, ka tad, kad pieprasīja Plānu Nr. 840, netika paskaidrots, ka Sinosure 2012. gada finanšu pārskati pārbaudes laikā nebija pieejami un ka informācija par izlasē iekļautajiem uzņēmumiem bija konfidenciāla un ka jebkurā gadījumā attiecīgie līgumi netika glabāti Sinosure galvenajā mītnē. Komisija atsaucas uz saviem paskaidrojumiem 219., 220. un 223. apsvērumā, kuros aplūkoti visi minētie argumenti. Attiecībā uz Plānu Nr. 840 Komisija piebilst, ka tā lūdza visus attiecīgos dokumentus, kas saistīti ar Sinosure darbību un iespējamo subsīdiju programmu, kura radīja ieguvumus izlasē iekļautajiem eksportētājiem, un ka tās konstatējumiem Plāns Nr. 840 ir ļoti būtisks kopā ar citiem 236. apsvērumā minētajiem dokumentiem, kā norādīts skaidrojumos 232. apsvērumā. Attiecībā uz Sinosure 2012. gada finanšu pārskatiem Komisija lūdza kontroles pārskatus, ja 2012. gada finanšu pārskati vēl nebūtu sagatavoti, bet Sinosure atteicās iesniegt arī kontroles pārskatus par 2012. gadu.

(445)

ĶV arī apgalvoja, ka nav juridisku vai faktisku pierādījumu, lai pamatotu secinājumu, ka fotoelektriskās enerģijas nozare ir “stratēģiska ražošanas nozare”, un ka šāds secinājums ir radies pieņēmumu rezultātā. Komisija atsaucas uz skaidrojumu 231. apsvērumā un atgādina, ka ĶV šo punktu īpaši apstiprināja pārbaudes apmeklējuma laikā. Attiecībā uz līdzīgu apgalvojumu par Plānu Nr. 840, Plānu Nr. 421 un pasākumiem “Jauno stratēģisko nozaru” atbalstam un uz apgalvojumu, ka plāni nav juridiski saistoši, Komisija atsaucas uz skaidrojumiem attiecīgi 232.-234. apsvērumā. Komisija arī norāda, ka ĶV nav iesniegusi šos dokumentus un apspriedusi tos ar Komisiju un ka lietas materiālos nav pierādījumu, ka Komisijas secinājumi neatbilst patiesībai.

(446)

ĶV un viens izlasē iekļautais eksportētājs apgalvo, ka vietējo iestāžu piešķirtās atlaides un dotācijas eksporta kredīta apdrošināšanas prēmijas samaksai ir kompensētas nelegāli, jo nav konstatēts, ka tās veido subsīdijas PTO SKP nolīguma nozīmē. Komisija atsaucas uz izmeklēšanas konstatējumu analīzi un jo īpaši uz 239. un 247. apsvērumu. Komisija arī norāda, ka atlaides un dotācijas ir nesaraujami saistītas ar eksporta kredīta apdrošināšanas programmu, jo to atmaksa notiek pēc tam, kad Sinosure veikusi prēmijas maksājumu, atbilstīgi eksporta kredīta apdrošināšanas politikai. Visbeidzot, uz šīm atlaidēm attiecas arī MOFCOM un Sinosure kopīgi izdotā 2004. gada Paziņojuma Nr. 368 darbības joma, kurā teikts, ka “reģionālās un pašvaldību iestādes kopā turpinās pielikt pūles, lai īstenotu rokasgrāmatā ietvertajiem ražojumiem un augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem paredzētos atbalsta pasākumus attiecībā uz eksporta kredīta apdrošināšanu”.

(447)

ĶV arī apšauba konstatējumus attiecībā uz PTO SKP nolīguma 1. pielikuma j) punktu, ka Sinosure īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas programmā izmantotās prēmiju likmes nebija atbilstošas, lai segtu programmas ilgtermiņa darbības izmaksas un zaudējumus. Lai to pamatotu, ĶV citē PTO darba grupas tiesu praksi lietā “ASV – Augstieņu kokvilna” (Upland Cotton) un iesniedz skaidrojumus, kuri balstīti uz dažādiem skaitļu kopumiem un Sinosure gada pārskatos minētajiem argumentiem. ĶV arī apšauba Komisijas atsauci uz Sinosure statūtu 11. pantu un juridiskās firmas Stewart Law rakstu. Komisija atkārtoti norāda uz visiem 242.-245. apsvērumā minētajiem argumentiem un atgādina, ka tās secinājumu pamatā ir labākie lietā pieejamie pierādījumi, jo ĶV nesadarbojās, un tādēļ Komisija nevarēja iegūt attiecīgo informāciju, kuru tā bija lūgusi. Lai izdarītu konstatējumus, Komisija ņēma vērā vairākus elementus un pierādījumus lietā, kuru vidū bija Sinosure statūtu 11. pants un juridiskās firmas Stewart Law raksts. Komisija uzskata, ka, kamēr neviens no šiem elementiem nav noteicoši paši par sevi, minētie un visi citi elementi ir svarīgi šai noteikšanai. Komisija konstatējumos ir pilnībā ņēmusi vērā tiesu praksi lietā “ASV – Augstieņu kokvilna”, un ĶV minētie šīs tiesu prakses citāti ir ļoti piemēroti.

(448)

Apšaubot Komisijas 245. apsvērumā veikto analīzi, ĶV iesniedz tabulu ar skaitļiem no Sinosure publiski pieejamā gada pārskata par laikposmu 2006.-2011. gadam ienākumu deklarācijas, un secina, ka ir acīmredzami, ka saņemtās prēmijas bija lielākas nekā programmas darbības izmaksas. Pirmkārt, Komisija norāda, ka ĶV iesniegtajā tabulā attiecīgajā rindā ir ietvertas tikai Sinosure darbības izmaksas, bet nav ietvertas komisijas atlīdzības summas. Otrkārt, skaitļi neapstrīdami liecina, ka katru gadu no 2006. gada līdz 2011. gadam, izņemot 2010. gadu, neto prēmiju summas nekad nav nepārsniegušas neto atlīdzības pieprasījumu summas, kurām pieskaitītas darbības izmaksas, pat neņemot vērā komisijas atlīdzības, kuras ĶV ir izlaidusi. Ir ietverts arī 2011. gads, kas daļēji ietilpst izmeklēšanas periodā, un zaudējumu summa dažos no gadiem ir diezgan ievērojama (piem., 2008. gadā). Treškārt, Komisija norāda, ka attiecībā uz 2010. gadu ĶV ir minējusi nesamērīgi zemu neto apmaksāto atlīdzības pieprasījumu summu (norādīts, ka samaksātās prēmijas 20 reizes pārsniedz apmaksātos atlīdzības pieprasījumus), un tas nav atspoguļots 2010. gada pārskatā. Šīs summas, ko ĶV paziņoja par 2010. gadu, pamatā ir daudzskaitlīgas ex-post korekcijas, kas attiecas uz atlīdzības pieprasījumu atgūšanu un atlikto atlīdzību rezervju izmaiņām, kuras parādās tikai 2011. gada pārskatā ar atsauci uz 2010. gadu. Šķiet, ka šīs korekcijas ir ārkārtējas un neparastas, un tās tiek atspoguļotas tikai nākamā gada pārskatā. Komisija arī norāda, ka attiecībā uz 2011. gadu ĶV ir informējusi par summām, kas iekļautas 2011. gada pārskatā. Komisija uzskata, ka šādas korekcijas ir grūti saskaņot ar faktisko situāciju, īpaši ņemot vērā sadarbības un turpmāku ĶV vai Sinosure skaidrojumu trūkumu izmeklēšanas gaitā.

Saskaņā ar lietu ĶV citēto lietu “ASV – Augstieņu kokvilna” “j) punktā minētā atsauce uz “ilgtermiņa” periodu ir atsauce uz pietiekami ilgu periodu tādas objektīvas pārbaudes nodrošināšanai, kura ļauj rūpīgi izvērtēt programmu un izvairīties no pārmērīga nozīmīguma piešķiršanas jebkurai vienreizējai vai netipiskai pieredzei attiecīgajā dienā, mēnesī, trimestrī, pusgadā, gadā vai citā noteiktā laika periodā ”. Komisija uzskata laikposmu no 2006. gada līdz 2011. gadam par pietiekamu ilgtermiņa periodu, un katru gadu minētajā laikposmā Sinosure ir cietusi zaudējumus. Ja tiek ņemti vērā koriģētie skaitļi 2011. gada pārskatā, situācija 2010. gadā ir jāuzskata par vienreizēju vai netipisku un tādējādi par maznozīmīgu, vai arī parastie nekoriģētie skaitļi 2010. gada pārskatā jāņem vērā kā būtiski, kas liecina par to, ka rezultāts tikai nedaudz pārsniedz peļņas slieksni. Ņemot vērā citos gados radušos ievērojamos zaudējumus, apstiprinās Komisijas konstatējumi, ka Sinosure laikposmā no 2006. gada līdz 2011. gadam kopumā cieta ilgtermiņa zaudējumus. Turklāt, pat ņemot vērā 2010. gada datus un atzīstot tos par reprezentatīviem, nemainīgs ir fakts, ka piecos no sešiem gadiem laikposmā no 2006. gada līdz 2011. gadam Sinosure cieta zaudējumus. Citas tabulas un skaitļu kopumus, ko ĶV iesniedza, lai apstrīdētu Komisijas konstatējumus par PTO SKP nolīguma j) punktu, nevar saskaņot ar pārējo informāciju lietas materiālos un/vai tie nav pārbaudāmi. Jebkurā gadījumā tie paši par sevi neliecina, ka Sinosure sasniedza peļņas slieksni īstermiņa eksporta kredīta apdrošināšanas programmas darbības laikā no 2006. gada līdz 2011. gadam

(449)

Attiecībā uz ieguvuma aprēķina kritērijiem ĶV uzskata, ka ārvalsts kritērija noteikšana nav saderīga ar SKP nolīgumu, bet nepievieno nevienu argumentu, lai pamatotu savu iebildumu. Komisija atsaucas uz savu skaidrojumu 245. apsvērumā.

(450)

ĶV un viens sadarbībā iesaistītais izlasē iekļautais eksportētājs apstrīd izmantotos kritērijus, apgalvojot, ka Komisija nav pamatojusi, kādēļ: i) prēmiju aprēķina pamatā ir US EXIM bankas dati; ii) kā importējošā valsts ir izmantota Itālija, nevis Vācija, kas ir galvenais eksporta tirgus attiecīgajam ražojumam; iii) izmantots 120 dienu laikposms, nevis 60 dienu vai īsāks laikposms; iv) prēmiju aprēķins nav izmantots tiešajam eksportam, bet gan Finanšu Institūciju Pircēju Kredīta (FIBC) Eksporta apdrošināšanai. Attiecībā uz i) apakšpunktu Komisija atsaucas uz 253. apsvērumu. Attiecībā uz ii) apakšpunktu Komisija uzskata, ka Itālija atspoguļo pareizo līdzsvaru starp ES valstīm ar viszemāko risku un ES valstīm ar ievērojami augstāku risku un attiecīgi iekasētām prēmijām, kuras arī ir attiecīgā ražojuma tirgi. Attiecībā uz iii) apakšpunktu, tā kā EXIM bankas tīmekļa vietnē nav pieejama speciāla simulācija ar 90 dienu periodu, Komisija uzskata, ka 120 dienas ir vispiemērotākais periods, lai parādītu pārdošanas nosacījumus izmeklēšanas periodā. Attiecībā uz iv) apakšpunktu Komisija nevarēja iegūt tieša eksporta prēmiju aprēķina simulāciju, un tā uzskata, ka šis kritērijs atspoguļo vispārējo riska situāciju iegādes valstī.

(451)

Viens sadarbībā iesaistītais izlasē iekļautais eksportētājs apgalvo, ka iegādājās eksporta kredīta apdrošināšanu dažiem eksporta gadījumiem, bet ir maksājis parasto apdrošināšanas prēmiju un nav izmantojis Green Express programmu vai jebkuru citu labvēlīgu režīmu, kā apgalvoja sūdzības iesniedzējs. Tā kā nav pierādījumu, lai apstiprinātu šo apgalvojumu, Komisija atsaucas uz saviem konstatējumiem par šo programmu 3.4.1.4. iedaļā. Attiecībā uz Green Express programmu Komisija atsaucas uz saviem konstatējumiem 240. apsvērumā un norāda, ka tā ir Sinosure īstermiņa kredīta apdrošināšanas programmas īpašs aspekts un ka Komisijas konstatējumi neattiecas tikai uz šo aspektu, bet uz visu programmu kopumā.

(452)

ĶV iebilda, ka šī programma sniedz dotācijas “izplatītām saules FE enerģijas sistēmām”, nevis attiecīgā ražojuma ražotājiem/eksportētājiem, un ka attiecīgie tiesību aktu kritēriji neattiecas uz moduļu un elementu ražotājiem. Šajā sakarā ĶV apgalvo, ka tā ir sniegusi visus attiecīgos dokumentus par programmu un to pat saskaņojusi ar izlasē iekļautajiem uzņēmumiem, lai pierādītu šo apgalvojumu. Trīs sadarbībā iesaistītie izlasē iekļautie eksportētāji apgalvo, ka tā ir “lietotāja subsīdija” un nepiešķir nekādas priekšrocības attiecīgajam ražojumam, tādēļ tā nav kompensējama pamatregulas 1. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta, GATT 1994 VI:3 panta un PTO SKP nolīguma 19.1. panta nozīmē. Šie eksportētāji atsaucas uz ES lēmumu lietā Biodiesel from the United States (97. apsvērums Komisijas Regulā (EK) Nr. 194/2009, OV L 67, 12.3.2009., 50. lpp., un PTO tiesu praksi lietās U.S.-Lead Bars (Darba grupas ziņojuma 6.50., 6.53., 6.56. un 6.57. punkts), Canada-Measures Affecting the Export of Civilian Aircraft (Darba grupas ziņojuma 9.112. punkts), Brazil-Export Financing Programme for Aircraft (Darba grupas ziņojuma 7.24. punkts), un Canada-Measures Affecting the Export of Civilian Aircraft Apelācijas institūcijas ziņojuma 157. un 159. punkts).

(453)

Komisija atsaucas uz saviem izmeklēšanas konstatējumiem un jo īpaši šīs regulas 243. – 246. apsvērumā minētajiem, kas sniedz izsmeļošu skaidrojumu par iepriekš minētajiem argumentiem un apstiprina, ka noteikšana saskan ar ĶV un izlasē iekļauto eksportētāju, kuri sadarbojās, citētajiem attiecīgajiem noteikumiem un tiesu praksi. Komisija atkārtoti apliecina, ka dotācijas programmas ietvaros ir tieši saistītas ar attiecīgo ražojumu, jo attiecināmās “izplatītās saules FE enerģijas sistēmas” jo īpaši ietver moduļu un elementu piegādi, kas ir būtiska projektu daļa un tādējādi saikne starp valdības piešķirtajām priekšrocībām (ieguvumu) un attiecīgo ražojumu ir tieša un neatrisināma. Ka jo īpaši norādīts 244. un 245. apsvērumā, izmeklēšanās tika apstiprināts, ka ĶV ir veikusi tiešus maksājumus vairākiem izlasē iekļautiem eksportētājiem, kuri sadarbojās, (piemēram, ka iemeslu norādot saules paneļu uzstādīšanu, lai ražotu enerģiju pašpatēriņam, tostarp attiecīgā ražojuma ražošanas procesam), inter alia, izmantojot pašu saražotos moduļus un elementus. Tāpat tika konstatēts, ka tiešie maksājumi, kas veikti eksportētājiem kā attiecīgā ražojuma piegādātājiem ar trešo personu projektu attīstītāju starpniecību, faktiski ir pretrunā attiecīgo tiesību aktu noteikumiem, un ka ĶV nav sniegusi pierādījumus situācijas labošanai (proti, skat. 245. un 246. apsvērumu).

ĶV un izlasē iekļauto eksportētāju, kuri sadarbojās, nedaudzie paskaidrojumi, ka tiešā līdzekļu nodošana, pārkāpjot Ķīnas tiesību aktus, bija nepieciešama, jo projekta attīstītājs bija nonācis finansiālās grūtībās, un lai nodrošinātu, ka dotācijas tiktu izmantotas tikai atļautam FE enerģijas sistēmām, nepārprotami norāda uz to, ka, ja nebūtu šo tiešo valdības maksājumu, izlasē iekļautie eksportētāji, kuri sadarbojās un darbojās kā piegādātāji, nebūtu varējuši saņemt nekādus līdzekļus par attiecīgā ražojuma piegādi un ka valdība nebūtu spējusi nodrošināt, ka subsīdija tiktu izmantota paredzētajam mērķim. No šāda viedokļa un, tā kā trūkst citu pierādījumu, šie maksājumi jāuzskata par tiešu ĶV dotāciju attiecīgā ražojuma ražotājam, kurš savādāk nebūtu varējis saņemt nekādus līdzekļus par attiecīgā ražojuma piegādi (pieņemot, ka piegāde vispār ir notikusi, par ko lietā arī nav nekādu pierādījumu). Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija ir pārliecināta, ka ĶV un izlasē iekļauto eksportētāju, kuri sadarbojās, sniegtie argumenti ir juridiski nepamatoti.

(454)

ĶV arī apgalvo, ka situācijās, kurās programmas priekšrocības attiecās uz attiecīgā ražojuma piegādi nesaistītiem projektu attīstītājiem, Komisijai bija pienākums veikt ietekmes analīzi, lai noskaidrotu šo faktu; ĶV atsaucas uz PTO lēmumu lietā US-Softwood Lumber IV (Apelācijas institūcijas ziņojuma 141. un 142. punkts). Lai noraidītu šo apgalvojumu, Komisija atsaucas uz 244. – 246. un 352. apsvērumu. Turklāt Komisija nevarēja veikt ietekmes analīzi, jo ĶV un ieinteresētas personas nesadarbojās. Tādējādi šajā situācijā nevar būt runa par ietekmes analīzi un citētā PTO tiesu prakse nav atbilstoša, ņemot vēra to, ka ieņēmumi tika tieši izmaksāti attiecīgā ražojuma ražotājam un bija tieši saistīti ar, inter alia, attiecīgā ražojuma piegādi. Tā kā šie maksājumi bija neatmaksājamas dotācijas, tie ir finansiāls ieguldījums (tieša līdzekļu nodošana), un Komisija ir tiesīga pieņemt, ka tie sniedz ieguvumu saņēmējam (ražotājiem) – jo nav arī citu pierādījumu par attiecīgo summu turpmāko izlietojumu. Ja šīs programmas ietvaros valdības maksājumus būtu veikusi trešajām personām projektu attīstītajiem un iekārtas būtu iegādātas par tirgus cenām, attiecīgajiem eksportētājiem nebūtu nekādu ieguvumu. Tomēr situācijā, kas maksājumus veic eksportējošiem ražotājiem, summas, ko šie uzņēmumi izmantojuši saules paneļu uzstādīšanai, ir ieguvums, jo atbrīvo tos no izmaksām, kas savādāk tiem būtu radušās šajā procesā. Ja eksportējošais ražotājs nespēj pierādīt, ka dotācijas daļa ir nodota trešajām personām, kas to izlieto, tad pamatojoties uz pieejamajiem faktiem tiek pieņemts, ka šī dotācijas daļa ir eksportētāja ieguvums kā vispārēja subsīdija, no kuras ieguvēja ir visa uzņēmuma darbība kopumā. Tā tas ir šajā gadījumā.

(455)

Divi izlasē iekļauti eksportētāji, kuri sadarbojās, apgalvoja, ka programma “Zelta saule” nav īpaša, jo attiecīgās Ķīnas tiesību aktu prasības ir objektīvas un visi uzņēmumi, kas tās ievēro, var gūt labumu no programmas, tā ir pieejama visiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai viņi ražo attiecīgo produktu. Attiecībā uz īpašajām iezīmēm Komisija atsaucas uz saviem konstatējumiem 247. apsvērumā, kuros redzams, ka atlases nosacījumi un kritēriji nav objektīvi un netiek piemēroti automātiski. Attiecīgie izpildāmie kritēriji apstiprina, ka programma ir ierobežoti pieejama tikai nelielai uzņēmumu apakškopai, kas spēj šos kritērijus izpildīt, proti uzņēmumi, kuros ir būtiskas ražošanas jaudas vismaz 300 kWh apmērā un apjomīgi aktīvi vismaz RMB 100 miljonu vērtībā. Atlases kritēriji attiecas arī uz faktu, ka uzņēmumiem saņēmējiem jābūt iekļautiem programmas “Zelta saule” demonstrācijas projekta vietējā īstenošanas plānā, un izmeklēšanās tika konstatēts, ka iekļaušana šajos vietējos plānos ir atkarīga no kompetento iestāžu diskrecionāra lēmuma, kurš ir nepārredzams un nav balstīts uz objektīviem kritērijiem. Komisija piebilst, ka attiecināmās “izplatītās saules enerģijas sistēmas” ir atkarīgas no enerģijas ražošanas iekārtu, kas darbojas, izmantojot saules enerģiju, ražošanas un piegādes, un lielāko daļu šo iekārtu veido saules moduļi un elementi. Tādēļ, pretēji izlasē iekļauto eksportētāju apgalvojumiem, arī šī shēma ir īpaša, jo tikai saules enerģijas sistēmu ražotāji jeb attiecīgā ražojuma ražotāji faktiski ir tiesīgi gūt labumu no šīs programmas – vai nu tieši kā projekta attīstītāji, vai netieši kā attiecīgā ražojuma piegādātāji projektu attīstītājiem.

Tādējādi, ņemot vērā to, ka ĶV nesadarbojās, jo neiesniedza Komisijas pieprasītos budžeta dokumentus (skat. 234. – 239. apsvērumu, tiek secināts, ka šī programma arī de facto ir īpaša atbilstoši pamatregulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam, jo galvenokārt attiecīgā ražojuma ražotāji tieši vai netieši gūst labumu no šīs programmas. Tāpat subsīdiju izmantoja neliels skaits uzņēmumu (attiecīgā ražojuma ražotāji) vai arī šie uzņēmumi to izmantoja pirmām kārtam vai neproporcionāli, jo, lai arī tie veidoja tikai iespējamo saņēmēju apakškopu, tie saņēma visu finansējumu.

(456)

ĶV atkārto argumentu, ka ārvalstu ieguldījumu uzņēmumu (FIE) programma, kas norādīta sūdzībā, ir pabeigta 2013 gadā. Komisija norāda, ka izmeklēšanas periods beidzās jau pirms 2013. gada, un tāpēc ar šo programmu piešķirtie ieguvumi IP laikā ir kompensējami. To apstiprina izmeklēšanas konstatējumā, kurā secināts, ka IP laikā vairāki sadarbībā iesaistītie izlasē iekļautie eksportētāji saņēma šajā programmā paredzētos ieguvumus. Programmā paredzētos ieguvumus, pat ja programma tika pabeigta 2013. gadā, turpina saņemt arī turpmāk.

(457)

ĶV un viens sadarbībā iesaistītais izlasē iekļautais eksportētājs arī apgalvo, ka augsto un jauno tehnoloģiju uzņēmumiem (HNTE) paredzēto shēmu nevar kompensēt, pamatojoties uz pamatregulas 10. panta 1. punktu, jo tā netika norādīta sūdzībā. Komisija atsaucas uz savu sīki izstrādāto šā argumenta atspēkojumu, kas ietverts 286. apsvērumā. Komisija arī atgādina, ka ĶV ir nolēmusi nesadarboties izmeklēšanas periodā attiecībā uz šo programmas variantu. Turklāt Komisija norāda, ka sūdzībā papildus FIE paredzētai two free/three half programmai (sūdzības 4.2.5.1. iedaļa) uzskaitītas citas preferenciālas tiešo nodokļu shēmas HNTE, kas ir vai nu nodokļu samazinājumi HNTE (sūdzības 4.2.5.9. iedaļa), vai preferenciālas nodokļu programmas FIE, kas tiek atzīti par HNTE (sūdzības 4.2.5.8. iedaļa). Tāpēc var arī uzskatīt, ka šai programmai ir ļoti cieša saikne vai nu ar vienu no, vai abām šīm citām iespējamām nodokļu programmām, kas attiecas uz tiešo nodokļu likmes samazinājumu un kuras ir speciāli izveidotas tam pašam HNTE saņēmēju kopumam. Vēlreiz jānorāda, ka sadarbība ar ĶV būtu ļāvusi Komisijai pienācīgi un vispusīgi novērtēt visus elementus, kas attiecas uz saikni ar sūdzībā norādītajām programmām, un iegūt sūdzībā iztrūkstošo informāciju, kuras pamatā ir sūdzības iesniedzējam pieejamie prima facie pierādījumi. Pamatojoties uz minētajiem argumentiem, Komisija atkārtoti norāda, ka kompensēšana saskaņā ar šo programmu pilnībā atbilst pamatregulas 10. panta 1. punktam, jo šajos noteikumos atļauts izmeklēt jebkuru sūdzības iesniedzēja noteiktu “iespējamu subsīdiju”, ne tikai tādu, kas saņemta saskaņā ar īpašu programmu. Šajā gadījumā iespējamā subsīdija – atteikšanās no valdības nodokļu ieņēmumiem, kas vērsta uz viena veida labumguvejiem –, attiecas uz visām attiecīgajām programmām.

(458)

Attiecībā uz subsīdijas summas aprēķinu divi izlasē iekļautie eksportētāji, kuri sadarbojās, apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini izmantojusi skaitļus par pilnu gadu no 2011. gada ienākumu nodokļa deklarācijas, neraugoties uz faktu, ka IP aptver tikai pusi no 2011. gada un pusi no 2012. gada, un ka tādējādi tiek pārkāpta aprēķina metode, kas minēta Komisijas pamatnostādņu attiecībā uz subsīdijas apjoma aprēķināšanu kompensācijas maksājumu izmeklēšanā E iedaļas a) apakšpunkta ii) daļā, OV C 394, 17.12.1998., 6. lpp. Viens no šiem eksportētājiem arī apgalvo, ka, tā kā pārbaudes laikā nebija pieejama 2012. gada nodokļu deklarācija, Komisijai būtu bijis jābalsta savs aprēķins uz ceturkšņa ienākuma nodokļa deklarācijām attiecībā uz pirmo 2012. gada pusgadu, kas savāktas uz vietas, un/vai uz 2012. gada peļņas un zaudējumu tabulām, kurās parādīts, ka uzņēmums cieta zaudējumus.

(459)

Komisija atsaucas uz 300. apsvērumu un atkārtoti norāda, ka ir svarīgi balstīt ieguvuma aprēķinu uz galīgajām revidētajām nodokļu deklarācijām par konkrētu nodokļu gadu. Komisija piebilst, ka galīgās nodokļu deklarācijas par 2011. gadu sagatavošana IP laikā jebkuru deklarācijā norādītu ieguvumu padara par galīgu, kas ir Komisijas pieejas pareizības pamatā. Komisija nevar balstīt savu aprēķinu uz ceturkšņa nodokļu deklarācijām, jo šajās deklarācijās atspoguļo esošo pagaidu situāciju to iesniegšanas laikā un pēc definīcijas neņem vērā galīgo konsolidēto nodokļu gada situāciju. Šo deklarāciju mērķis ir nodrošināt likviditāti valdībai tajā gadījumā, ja nodokļiem iestājas provizorisks maksājumu termiņš, bet tās tikai daļēji atspoguļo situāciju iesniegšanas laikā. Iespējams, ka uzņēmums uzrāda ievērojamu peļņu divos pēdējos gada ceturkšņos, kas ar uzviju kompensē pirmo ceturkšņu zaudējumus, tad galīgajā nodokļu deklarācijā tas uzrādīs ar nodokļiem apliekamu peļņu. Tāpēc, lai gan pagaidu nodokļu deklarācijas 2012. gadā sniedza daļēju norādi par eksportētāja stāvokli tās iesniegšanas laikā un ar to var skaidrot, kāpēc Komisija tās vāca, tomēr tās nav pilnīgas, jo nevar izslēgt, ka situācija fiskālā gada beigās, kura atspoguļota galīgajā deklarācijā, ir pilnīgi atšķirīga. Attiecībā uz 2012. gada peļņas un zaudējumu tabulām Komisija norāda, ka finanšu uzskaite ne vienmēr atbilst fiskālai uzskaitei, un, iespējams, ka pienākums sniegt informāciju par ienākumu un zaudējumu posteņiem tiešā nodokļa vajadzībām var ievērojami atšķirties no pienākuma sniegt informāciju uzskaites vajadzībām. Iespējams, ka ir arī veiktas tādas korekcijas nodokļu vajadzībām, kuras nav pilnībā atspoguļotas finanšu pārskatos. Kopumā, fakts, ka uzņēmums saskaņā ar finanšu pārskatiem cieš zaudējumus nebūt nenozīmē, ka arī saskaņā ar galīgo nodokļu deklarāciju tas cietīs zaudējumus. Pamatojoties uz šiem argumentiem, Komisija apstiprina, ka subsīdiju aprēķins tiešo nodokļu shēmām jābalsta uz galīgajiem skaitļiem, kas minēti galīgajās revidētajās ienākuma nodokļa deklarācijās, nevis periodiskajās nodokļu deklarācijās vai galīgajos vai kontroles grāmatvedības pārskatos.

(460)

ĶV apgalvo, ka pirmo reizi saņem informāciju par to, ka Komisija uzskata, ka pētniecības un izstrādes programma, kura neaizstāj sūdzībā norādīto pētniecības un izstrādes programmu ārvalstīs investējošiem uzņēmumiem, ir kompensējama. ĶV pamato savu apgalvojumu ar līdzīgiem argumentiem, kurus tā izmantoja attiecībā uz iepriekšējo shēmu, kas minēta 457. apsvērumā, un apgalvo, ka ar šīs shēmas kompensēšanu tiek pārkāpts PTO SKP nolīguma 11. un 13. pants. ĶV arī apgalvo, ka pētniecības un izstrādes programma ārvalstīs investējošiem uzņēmumiem tika pārtraukta 2008. gadā un jaunā Ķīnas uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā ietvertā pētniecības un izstrādes programma nav aizstājējprogramma, jo neattiecas uz FIE un tajā nav paredzēts, ka pētniecības un izstrādes izdevumiem jābūt par 10 % lielākiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

(461)

Komisija norāda, ka ĶV nesniedza informāciju par šo shēmu atbildēs uz anketas jautājumiem un atbildēs uz vēstuli par trūkstošo informāciju un ka saskaņā ar šo shēmu jau iepriekšējo izmeklēšanu laikā tika izsniegtas kompensācijas (skat. 310. apsvērumu). Komisija arī norāda, ka šī programma tika apspriesta ar ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā un kā pierādījumi tika savākti attiecīgie īstenošanas noteikumi (tos iesniedza arī viens no izlasē iekļautajiem eksportētājiem). Tāpēc ĶV apgalvojums, ka tā ir pirmā reize, kad tā tiek informēta par iespējamo šīs programmas kompensējamību, nav pamatots, arī ņemot vērā to, ka vairāki izlasē iekļautie eksportētāji, kuri sadarbojās un ar kuriem ĶV saskaņoja savu atbildi, ir informējuši par šo programmu savās atbildēs uz anketas jautājumiem. ĶV bija pilnība informēta par šo faktu, jo tā vairākas reizes pārbaudīja dokumentāciju, kas nebija konfidenciāla. Izmeklēšanas konstatējumi liecina, ka šī programma ir kompensējama (skat. 310.-314. apsvērumu). Komisija papildina, ka ir skaidrs, ka šī ir iepriekšējo FIE paredzēto programmu aizstājējprogramma, jo par ciešu saistību liecina tāds pats nodokļa atvieglojumu veids un apjoms (papildu nodokļu kompensācija, kuru atskaita no nodokļa bāzes), tāds pats koeficients un tāda pati pamatā esošā situācija (pētniecības un izstrādes darbību attaisnotās izmaksas) ar nelielām atšķirībām. Šīs nelielās atšķirības tika pārstrādātas tā, lai tās atbilstu jauno EIT tiesību aktu reformai 2008. gadā, bet programmas būtība nav mainīta. Komisija arī atsaucas uz argumentiem par izmeklēšanas sākšanas standartu, kas minēti 457. apsvērumā.

(462)

ĶV un viens izlasē iekļautais eksportētājs, kas sadarbojās, arī apgalvo, ka šī nav speciāla programma, jo Komisija nav pierādījusi, ka HNTE sertifikātu var saņemt tikai konkrēti uzņēmumi. Komisija atsaucas uz savu skaidrojumu 313. apsvērumā un 321. un 325. apsvērumā attiecībā uz citu HNTE paredzētu nodokļu programmu. Komisija papildina, ka šīs programmas piemērošanas īstenošanas noteikumos (skat. 321. apsvērumu) tiek apstiprināts HNTE īpašo iezīmju konstatējums, jo attiecīgo sertifikātu var saņemt tikai uzņēmumi nozarēs, kuras atbalsta ar valdības politiku un kuras ir ietvertas attiecīgajos valdības katalogos un pamatnostādnēs. Piemēram, šo sertifikātu var saņemt tikai tādā pētniecības un izstrādes projektā iesaistīti uzņēmumi, kurš paredzēts Augsto un jauno tehnoloģiju jomās atbilstoši valsts pamatatbalstam un Pamatnostādnēs par pašreizējām attīstības prioritātēm augsto tehnoloģiju nozares galvenajās jomās 2007. gadā, ko noteikusi NDRC, vai pētniecības un izstrādes darbībās, kas ietvertas Valsts padomes Paziņojuma par vairāku atbalsta nostādņu īstenošanu attiecībā uz valsts vidēja termiņā un ilgtermiņa zinātniskās un tehnoloģiskās attīstības izklāstu (2006.-2020. gads) (Valsts padomes 2006. gada paziņojums Nr. 6) darbības jomā. Tāpēc ir skaidrs, ka šī nodokļu programma attiecas tikai uz tiem konkrētajiem uzņēmumiem attiecīgajās nozarēs un uz tām pētniecības un izstrādes darbībām, kuras atbalsta ĶV, tostarp uz uzņēmumiem atbalstītajā FE enerģijas nozarē.

(463)

Attiecībā uz subsīdijas summas aprēķinu divi izlasē iekļautie eksportētāji, kas sadarbojās, apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini izmantojusi skaitļus to 2011. gada ienākumu nodokļa deklarācijā, jo IP aptver tikai pusi no 2011. gada un pusi no 2012. gada, un ka tādējādi tiek pārkāpta aprēķina metode, kas minēta 1998. gada Komisijas pamatnostādņu attiecībā uz subsīdijas apjoma aprēķināšanu kompensācijas maksājumu izmeklēšanā E iedaļas a) apakšpunkta iii) daļā. Komisija atsaucas uz visiem 459. apsvērumā minētajiem argumentiem, kuri ir vienlīdz piemēroti, lai noraidītu apgalvojumu par šo programmu. Turklāt Komisija norāda, ka arguments par apstiprināto nodokļu zaudējuma stāvokli 2012. taksācijas gadā ir ierobežots vai nav būtisks, jo nodokļu atskaitījumus var pārnest par pieciem papildu taksācijas gadiem uz priekšu un norakstīt no jebkura ar nodokli apliekama ienākuma, kuru deklarēs nākamajos piecos gados. Tāpēc, pat ja Komisija pieņemtu, ka šie uzņēmumi ir cietuši nodokļu zaudējumus 2012. gadā vai galīgā revidētā 2012. gada nodokļu deklarācija būtu bijusi pieejama un uzrādītu nodokļu zaudējumus (kas šajā gadījumā nenotika), tā joprojām ņemtu vērā saskaņā ar šo programmu piešķirtos ieguvumus, jo nevar izslēgt, ka ieguvumi, kurus sniedza 2012. gadā uzkrātie nodokļu atskaitījumi, tiktu izmantoti, līdzko uzņēmums ziņotu par ar nodokļiem apliekamiem ienākumiem jebkurā no nākamajiem pieciem gadiem.

(464)

ĶV un viens eksportētājs, kurš sadarbojās, apgalvo, ka šī nav īpaša programma, ka īpašo iezīmju analīze nav pamatota ar faktiem un ka HNTE statusa saņemšanas prasībās būtu jāņem vērā objektīvi kritēriji vai nosacījumi, ar ko regulē tiesības uz subsīdiju, un tiesības piedalīties programmā ir automātiskas. Attiecībā uz īpašo iezīmju konstatējumu par to, ka šī programma un pētniecības un izstrādes nodokļu kompensācija attiecas tikai uz HNTE, Komisija atsaucas uz savu skaidrojumu 321. un 325. apsvērumā, un arī 462. apsvērumu, kas ir vienlīdz piemērojams šai programmai. Komisija atkārtoti norāda, ka īstenošanas pasākumi un iepriekš uzskaitītie dokumenti liecina, ka šīs programmas piemērošana un HNTE statusa piešķiršana nemaz nebija pieejama visiem uzņēmumiem, un, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, to var izmantot tikai konkrētas ĶV atbalstītas nozares un uzņēmumi, balstoties uz kritērijiem, kuri nešķiet objektīvi vai neitrāli. Arī tiesības uz šajā programmā paredzētiem ieguvumiem nesaņem automātiski, bet tās ir atkarīgas no HNTE sertifikāta piešķiršanas, kuru izdod pēc kompetento iestāžu veiktas diskrecionāras procedūras, un tāpēc tās nesaņem automātiski.

(465)

Viens eksportētājs, kurš sadarbojās, apgalvo, ka Komisija kļūdaini aprēķināja šajā programmā paredzēto subsīdijas sniegto ieguvumu, jo izmantoja 2011. gada revidēto nodokļu deklarāciju, lai gan bija pieejamas un pārbaudes laikā tika savāktas 2012. gada 1. un 2. ceturkšņa nodokļu deklarācijas, un jebkurā gadījumā Komisija būtu varējusi pieprasīt galīgo 2012. gada ienākumu nodokļa deklarāciju, līdzko tā būtu bijusi pieejama. Šis eksportētājs arī apgalvo, ka, ja 2011. gada nodokļu deklarācija tiek izmantota, lai aprēķinātu subsīdijas sniegto ieguvumu, tad būtu jāizmanto 2011. gada uzņēmuma apgrozījums un nevis apgrozījums IP. Komisija atsaucas uz savu skaidrojumu 459. apsvērumā iepriekš. Komisija arī norāda, ka savā vēstulē, kas pirms pārbaudes veikšanas nosūtīta izlasē iekļautajiem eksportētājiem, tostarp attiecīgajam eksportētājam, tā īpaši pieprasīja izmeklēšanas periodā ietverto gadu un triju iepriekšējo gadu oriģinālās pilnīgās nodokļu deklarācijas. Tāpēc šis sadarbībā iesaistītais eksportētājs varēja un tam būtu bijis jāiesniedz 2012. gada nodokļu deklarācija, līdzko tā ir pieejama, un Komisija norāda, ka eksportētājs to nav izdarījis vēl līdz piezīmju par konstatējumu dokumentu nosūtīšanas brīdim. Attiecībā uz argumentu, ka Komisijai jāizmanto 2011. gada apgrozījums, lai aprēķinātu ieguvumu, tā norāda, ka uzskatāms, ka 2011. gada nodokļu deklarācijā minētā ieguvuma summa saprātīgi atspoguļo situāciju IP, īpaši tāpēc, ka nodokļa nomaksas termiņš par 2011. gadu iestājās IP (mēnesis), un galīgais datums attiecībā uz 2012. gadu pārbaudes laikā nebija pieejams. Jebkurā gadījumā Komisija nevar izmantot dažādus saucējus, lai mērītu dažādas subsīdijas, citādi procentuālā attiecība nebūs salīdzināma un netiks nodrošināta aprēķina atbilstība. Visbeidzot, Komisija papildina, ka tā nepārbaudīja 2011. gada apgrozījuma skaitļus, bet pārbaudīja tikai apgrozījuma skaitļus par izmeklēšanas periodu.

(466)

ĶV apgalvoja, ka Komisija nenoteica īpašas iezīmes saskaņā ar SKP nolīguma 2.1. un 2.2. punktu un skaidri nepamatoja īpašo iezīmju noteikšanu ar pozitīviem pierādījumiem, kā prasīts SKP nolīguma 2.4. punktā. Saskaņā ar ĶV sniegto informāciju Komisija nesniedza nekādus faktiskus pierādījumus, ka dažām ražošanas nozarēm tika piešķirtas zemes izmantošanas tiesības par preferenciālām likmēm, un sava novērtējuma juridisko pamatu, ka saules enerģijas moduļu un elementu ražošanas nozare ir viena no šīm ražošanas nozarēm. Viens ražotājs eksportētājs iesniedza līdzīgu apgalvojumu. Šie apgalvojumi tika noraidīti. Komisija 364. apsvērumā jau minēja zemes izmantošanas tiesību paziņojumu piemērus, kuros attiecīgās iestādes noteica, ka potenciālie pircēji par noteikto cenu var būt tikai saules fotoelektriskās enerģijas nozare, un paredzēja cenu ierobežojumus par zemes izmantošanas tiesībām, ko iegādājās izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji. Tā kā ĶV nesniedza citu prasīto informāciju un ņemot vērā valdības atbalstu FE enerģijas nozarei un zemes izmantošanas tiesību piešķiršanas diskrecionāro un nepārredzamo raksturu, Komisija uzskatīja, ka šī informācija pierāda īpašu iezīmju esību.

(467)

ĶV un vairāki ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Komisija izvēlējās nepiemērotu zemes izmantošanas tiesību kritēriju. ĶV arī apgalvoja, ka Komisija necentās noteikt kritēriju, kurš ir pietuvināts tirgus apstākļiem, kas būtu pastāvējuši, ja tirgus nebūtu izkropļots, kā tas prasīts PTO darba grupas nolēmumā ziņojumā US–Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (101). Šis apgalvojums tika noraidīts. Komisija sīki izpētīja dažādus rādītājus un salīdzināja Taivānu un ĶTR kopumā, kā arī atsevišķi attiecīgas Ķīnas provinces. Pēc šādas analīzes Komisija uzskata Taivānu par atbilstošu standartu, ņemot vērā visu lietas materiālos iekļauto informāciju, t. i., i) salīdzināmo ekonomikas attīstības līmeni un ekonomikas struktūru Taivānā un lielākajā daļā Ķīnas provinču un pilsētu, kurās nodibināti to ražotāju eksportētāju uzņēmumi, kas sadarbojās, ii) Ķīnas un Taivānas ģeogrāfisko tuvumu, iii) augsti attīstīto rūpnieciskās infrastruktūras līmeni, kāds ir Taivānā un šajās Ķīnas provincēs, iv) ciešas ekonomiskas saites un pārrobežu tirdzniecību starp Taivānu un ĶTR, v) lielo iedzīvotāju blīvumu attiecīgajās Ķīnas provincēs un Taivānā, vi) zemes gabalu līdzību un to darījumu līdzību, kurus izmanto attiecīgā standarta aprēķināšanai Taivānā un ĶTR, un vii) Taivānai un ĶTR kopīgās demogrāfiskās, valodas un kultūras iezīmes. Turklāt lielākā daļa attiecīgo provinču jāuzskata par visaugstākā rūpniecības līmeņa provincēm ĶTR.

Lai gan IKP uz vienu iedzīvotāju Taivānā un šajās Ķīnas provincēs un pilsētās nav vienāds, šo provinču un pilsētu IKP pēdējos gados ir strauji audzis, t. i., tas sāk pietuvoties Taivānas IKP. Turklāt jaunākie dati liecina, ka gan ĶTR kopumā, gan attiecīgajās provincēs un pilsētās ir daudz augstāks IKP izaugsmes rādītājs nekā Taivānā, t. i., tas ļoti ātri sāk pietuvoties Taivānas IKP. Tomēr svarīgi ir norādīt, ka konkrētais salīdzinājums starp ārpustirgus ekonomikas (ĶTR) IKP un attīstītas tirgus ekonomikas (Taivānas) IKP nav izšķirošs fakts, jo ir normāli, ka ārpustirgus ekonomika atpaliek no funkcionējoša tirgus ekonomikas IKP ziņā. Turklāt rūpnieciskās zemes piedāvājumu un pieprasījumu var ietekmēt daudzi citi faktori, piemēram, plānošanas noteikumi, vides politika. Faktiski jautājums ir par to, kādi būtu “dominējošie tirgus apstākļi” attiecībā uz zemes izmantošanas tiesībām ĶTR, ja tajā būtu funkcionējoša tirgus ekonomika, un, ņemot vērā visus pierādījumus, tiek secināts, ka tie būtu ļoti līdzīgi Taivānas tirgus apstākļiem.

(468)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis izpaust informāciju par papildu subsīdiju shēmām, kas tika konstatētas izmeklēšanas laikā, ka arī noteikt šādu sūdzībā neminētu shēmu subsīdijas normas. Šajā sakarā tiek atzīmēts, ka Komisija veica izmeklēšanu attiecībā uz visām subsīdijām, kuras atbilda juridiskajām prasībām izmeklēšanas sākšanai.

(469)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis noteikt subsīdijas normu attiecībā uz polisilīcija nodrošināšanu par neadekvāti zemu atlīdzību, pamatojoties uz informāciju no sūdzības un ASV Tirdzniecības departamenta konstatējumiem par līdzīgu FE enerģijas lietu. Komisija veica izmeklēšanu par šo programmu un, pamatojoties uz informāciju, ko tā saņēma no ĶV un izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētajiem, secināja, ka IP laikā no šīs programmas nebija ieguvumu – pamatā tādēļ, ka polisilīcija importa cenas bija zemākas par Ķīnas piegādātāju prasītajām cenām. Tiek atzīmēts, ka ASV Tirdzniecības departamenta lietas un šīs konkrētās lietas izmeklēšanas laikposmi nesakrīt.

(470)

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis noteikt subsīdijas normu attiecībā uz elektroenerģijas piegādi par atlīdzību, kas ir zemāka par atbilstošu atlīdzību. Šis apgalvojums tika noraidīts. Komisija neguva pietiekamus pieradījumus, ka izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, izņemot LDK, būtu guvuši labumu, IP preferenciāli piegādājot elektroenerģiju.

(471)

ĶV apgalvoja, ka Komisijas aprēķinu metodoloģija ir “dubultas uzskaites antidempinga un antisubsīdijas normas aprēķinos” rezultāts. Saskaņā ar ĶV apgalvojumu, Komisijai būtu vajadzējis par eksporta kredīta apdrošināšanas programmu aprēķināto subsīdijas normu atskatīt no dempinga starpības, pamatojoties uz to, ka tā ir eksporta subsīdija. ĶV arī apgalvoja, ka Komisijai būtu vajadzējis no dempinga starpības atskaitīt subsīdijas normas, kas aprēķinātas, pamatojoties uz ārvalstu standartu. Tā sprieda, ka “daļa dempinga, kas aprēķināts, pamatojoties uz analoģisku valsti, parastā vērtība faktiski ir tā pati subsidēšana, kas ir tikusi kompensēta paralēlajā antisubsīdijas izmeklēšanā”. Nevienam no šiem apgalvojumiem nebūtu bijusi ietekme uz turpmāko pasākumu līmeni, jo šajā gadījumā apvienotās nodevas ierobežo kaitējuma apmērs. ĶV to arī apstiprināja savos komentāros par galīgās informācijas izpaušanas dokumentu. Tādēļ netika uzskatīts par nepieciešamu apskatīt šo apgalvojumu būtību.

(472)

Saskaņā ar pamatregulas noteikumiem kompensējamo subsīdiju apjoms, kas izteikts ad valorem, pārbaudītajiem uzņēmumiem ir norādīts turpmākajā tabulā.

(473)

Saskaņā ar pamatregulas 15. panta 3. punktu uzņēmumiem, kuri sadarbojās, bet nav iekļauti izlasē, kopējo subsīdijas starpību aprēķina, pamatojoties uz vidējo svērto subsīdijas starpību, kas noteikta uzņēmumiem, kuri sadarbojās un ir iekļauti izlasē, t. i., 6,4 %.

(474)

Ņemot vērā Ķīnas ražotāju eksportētāju augsto sadarbības līmeni, “visu pārējo uzņēmumu” maksājums tika noteikts līmenī, kas ir augstākā uzņēmumiem noteiktā maksājuma līmenī, respektīvi tiem uzņēmumiem, kas tika iekļauti izlasē vai sadarbojās izmeklēšanā. Maksājums “visiem pārējiem uzņēmumiem” tiks piemērots tiem uzņēmumiem, kas nesadarbojās izmeklēšanā.

(475)

Līdzīgo ražojumu ražo aptuveni 215 ražotāji Savienībā. Tie veido Savienības ražošanas nozari pamatregulas 9. panta 1. punkta izpratnē un turpmāk tekstā ir saukti par “Savienības ražošanas nozari”. Iestādes pārbaudīja ieinteresēto personu apgalvojumus par to, ka šis skaits ir lielāks; pārbaudē tika atklāts, ka iespējamie papildu ražotāji patiesībā pārsvarā ir ražotāji eksportētāji, ar tiem saistītie importētāji, izplatītāji un iekārtu uzstādītāji.

(476)

Visa pieejamā informācija par Savienības ražošanas nozari, tostarp sūdzībā sniegtā informācija, makroekonomikas dati, ko nodrošina Europressedienst, neatkarīgs konsultāciju uzņēmums (“konsultants”), un pārbaudītās izlasē iekļauto Savienības ražotāju atbildes uz anketas jautājumiem tika izmantotas, lai noteiktu kopējo Savienības ražošanas apjomu izmeklēšanas periodā, jo pilnīga publiskota informācija par ražošanas apjomu nebija pieejama. Moduļi un elementi, kas importēti Savienībā kā citu ražojumu muitas pozīcijas, uz kurām neattiecas šī izmeklēšana, un paziņotie importa apjomi ir izteikti tonnās, tāpēc nav iespējams izmantot Eurostat datus, lai noteiktu importa apjomus un vērtību, kas balstīta uz konsultanta sniegtajiem datiem. Iespēju robežās no konsultanta saņemtie dati tika salīdzināti ar citiem pieejamiem publiskiem avotiem un pārbaudītām atbildēm uz anketas jautājumiem.

(477)

Pamatojoties uz to, tika aplēsts, ka Savienības ražošanas kopapjoms IP laikā ir aptuveni 4 GW moduļiem un 2 GW elementiem.

(478)

Kā norādīts 21. apsvērumā, deviņi Savienības ražotāji tika atlasīti izlasē, kas pārstāvēja 18 %–21 % kopējās Savienības moduļu produkcijas un 17 %–24 % kopējās Savienības elementu produkcijas.

(479)

Vairākas personas apstrīdēja to, ka konsultāciju uzņēmuma sniegtie dati cita starpā ir izmantoti, lai noteiktu Savienības ražošanas apjomu, Savienības ražošanas jaudu, kā arī citus makroekonomiskus kaitējuma rādītājus attiecībā uz Savienības ražošanas nozari, kā arī importa datus. Šīs personas apšaubīja konsultanta neatkarību, apgalvojot, ka tas bija saistīts ar sūdzības iesniedzēju. Viņi pieprasīja arī paskaidrot, kā Komisija izvēlējās konsultantu, un apšaubīja tā kompetenci attiecībā uz ekonomikas datu vākšanu par FE nozari. Šajā ziņā tika apgalvots, ka Komisijai savus konstatējumus vajadzējis pamatot ar citu pieejamu avotu, proti, pazīstamu pētniecības institūtu, datiem. Visbeidzot, lai apstrīdētu konsultanta iesniegto informāciju, apvienība AFASE atsaucās uz ekonomikas rādītāju iesniegšanas un datu apkopošanas paraugpraksi lietās, kuras attiecas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101. un 102. panta piemērošanu, un apvienošanās lietās.

(480)

Attiecībā uz konsultanta un sūdzības iesniedzēja iespējamo saikni iesaistītās ieinteresētās personas neiesniedza pierādījumus, kas apliecinātu, ka šāda saikne pastāv. Tāpat izmeklēšanā netika atklāti pierādījumi, ka šādas attiecības pārsniegtu komerciālu attiecību robežas. Pēc galīgās informācijas izpaušanas viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka ir norādes par to, ka Savienības ražošanas nozares, kas iesniedza sūdzību, sūdzībā sniegtie prima facie pierādījumi balstās uz datiem, ko sniedzis tas pats konsultants. Lai gan ir atzīts, ka konstatējumi par dažiem rādītājiem patiešām bija līdzīgi sūdzībā sniegtajiem pierādījumiem, tas pats par sevi nenozīmē, ka tie balstās tikai uz vienu avotu. Šajā sakarā sūdzībā norādīti dažādi izmantotie avoti. Tāpēc minētie apgalvojumi tika noraidīti.

(481)

Komisija uzskatīja, ka nav citu publiski pieejamu avotu, kas sniegtu gan makroekonomiskos datus par Savienības tirgu kopumā, gan citus importa datus, tāpēc konkrētajā izmeklēšanā ir piemēroti izmantot šā konsultanta pakalpojumus. Pirms Europressedienst izvēles Komisija novērtēja metodes, kuras konsultants izmanto attiecīgo datu vākšanai, kā arī konsultanta spēju sniegt vajadzīgos datus par katru ražojuma veidu atsevišķi un par visu attiecīgo periodu.

(482)

Turklāt izmeklēšanas gaitā konsultanta sniegtie dati cik vien iespējams tika salīdzināti ar citu pieejamu avotu datiem un apstiprināti. Šajā ziņā tiek norādīts, ka tirgū ir vairāki pētniecības uzņēmumi, kuri apkopo statistikas datus par FE, un ziņotie skaitļi gandrīz nekad nav vienādi. Šis apstāklis ir skaidrojams ar to, ka jebkuram pētniecības institūtam ir sarežģīti iegūt precīzus skaitļus, un tāpēc neatkarīgi no šādu skaitļu avota paziņotie FE tirgus rādītāji vienmēr būs balstīti uz aplēsēm. Šajā kontekstā Komisija, salīdzinot datus, ja šādi dati bija pieejami, salīdzināja tendences, par ko liecināja konsultanta sniegtie dati, ar tendencēm, par kurām liecināja tādu pašu datu izmaiņas, ko par šiem pašiem tematiem bija publicējuši citi pētniecības uzņēmumi, Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (“JRC”) un EPIA, ja šādi dati bija pieejami. Tā kā salīdzināto rādītāju izmaiņas bija vienādas, veicot salīdzināšanu, būtiskas atšķirības netika konstatētas. Tāpēc antidempinga pagaidu secinājumi nebija pamatoti tikai ar konsultanta sniegtajiem datiem, bet arī ar šo datu analīzi un vērtējumu, ko veica Komisija. Turklāt, kā minēts 8. apsvērumā, pēc pagaidu pasākumu noteikšanas konsultanta uzņēmumā tika veikts pārbaudes apmeklējums. Lai pārbaudītu metodikas un iesniegto datu ticamību, Komisija konsultanta uzņēmumā veica pārbaudi uz vietas. Pēc tam, kad Komisija bija salīdzinājusi datus, lai papildus pārliecinātos par datu un izmantotās metodikas ticamību un kvalitāti, tika veikta pārbaude uz vietas. Tika uzskatīts, ka, piemērojot labas pārvaldības principu, pārbaude uz vietas ir atbilstīgs līdzeklis arī tad, ja šos datus nav sniegusi ieinteresētā persona, bet gan konsultants. Tāpēc Komisija papildus pārliecinājās par konsultanta sniegto datu ticamību.

(483)

Viena persona apgalvoja, ka Komisijas izmantotās pārbaudes metodes netika pietiekami detalizēti paskaidrotas, un pieprasīja, ka būtu jāatklāj citi avoti, kas izmantoti pārbaužu veikšanai. Šī persona apgalvoja, ka izmantotās metodes jebkurā gadījumā nebija derīgas, jo tika salīdzinātas tikai dažādu avotu tendences, nevis absolūtās vērtības.

(484)

Citi avoti, kas izmantoti, lai pārbaudītu konsultanta sniegtos datus, ir ziņojumi, ko JRC un EPIA publicēja par tiem pašiem tematiem. Attiecībā uz datu salīdzināšanu ar citiem avotiem ir jānorāda, ka tika konstatētas ne tikai līdzīgas tendences, bet arī līdzīgi lielumi. Tādēļ tika secināts, ka izmantotā metode bija piemērota, un šajā sakarā paustie apgalvojumi tika noraidīti.

(485)

Konsultanta galvenā darbības joma ir datu vākšana, kas saistīti ar FE nozari, un atjauninātas datubāzes izstrāde, kurā iekļauti FE tirgū darbojošies uzņēmumi. Minētie dati tiek publicēti specializētos FE žurnālos, un tos izmanto arī individuāli uzņēmumi, kuriem konsultants veic īpašus pētījumus. Europressedienst izveidotā datubāze tiek pastāvīgi atjaunināta, un dati tiek publicēti no jauna. Turklāt konsultantam ir ilggadēja pieredze šajā nozarē. Proti, konsultanta metodes ir informācijas vākšana, salīdzināšana un apkopošana, izmantojot dažādus, tirgū pieejamus avotus. Tādēļ tas vāc datus, izmantojot standartizētas anketas un nosūtot tās datubāzē iekļautajiem uzņēmumiem, jo īpaši Savienības ražotājiem, vai veicot telefonaptauju, vai tirdzniecības izstādēs aptaujājot trešo valstu ražotājus. Ja informāciju nav iespējams iegūt, izmantojot minētos kanālus, Europressedienst pārbauda fotoelektriskās enerģijas nozares uzņēmumu finanšu pārskatus vai, lai salīdzinātu datus, brīvprātīgi sadarbojas ar citiem pētniecības institūtiem. Tika pārbaudīts un arī apstiprināts, ka konsultants minētos avotus izmanto savā ikdienas darbā. Ņemot vērā minēto, tika uzskatīts, ka šajā izmeklēšanā ir atbilstīgi izmantot uzņēmuma Europressedienst pakalpojumus, un tāpēc ieinteresēto personu apgalvojumi tika noraidīti

(486)

Attiecībā uz Komisijas kompetentā dienesta izdoto ekonomikas rādītāju iesniegšanas paraugpraksi (“paraugprakse”) būtu jāsniedz šādas piezīmes. Pirmkārt, tas ir dokuments, kas Komisijai nav saistošs, jo to nav pieņēmusi kolēģija, bet gan kompetentais dienests to ir publicējis nolūkā sniegt ieteikumus personām par to, kā sniegt ekonomikas pierādījumus. Otrkārt, paraugprakse attiecas uz ekonomikas analīžu un datu iesniegšanu, ko izmanto konkurences lietu izmeklēšanā saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu un apvienošanās lietās. Piemērojamos noteikumus, pierādīšanas prasības un Komisijas izmeklēšanas pilnvaras minētajās konkurences lietās nevar salīdzināt ar izmeklēšanu tirdzniecības aizsardzības jomā, kam piemēro pilnīgi citādu noteikumu kopumu.

(487)

Vairākas personas apstrīdēja konsultanta izmantoto metodiku, apgalvojot, ka tā neatbilst atzītiem zinātniskiem standartiem. Tomēr, kā minēts 481. apsvērumā, attiecīgā metodika tika izvērtēta un iegūtie dati tika salīdzināti un pārbaudīti un pēc tam izvērtēti atbilstīgi citiem publicētiem datiem, un tāpēc tie pamatoti uzskatāmi par ticamiem. Dažas ieinteresētās personas uzdeva konkrētus jautājumus, kas tika izskatīti divpusēji, un informācija par tiem tika publicēta publiski pieejamajos izmeklēšanas dokumentos, kur ieinteresētās personas tos varēja pārbaudīt.

(488)

CCCME apgalvoja, ka datu apkopošanas metodika netika precizēta. Tā kā attiecīgā informācija visām ieinteresētajām personām tika darīta pieejama pieejamajos izmeklēšanas dokumentos, kur ieinteresētās personas tos varēja pārbaudīt, šis apgalvojums tika noraidīts.

(489)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas dažas personas atkārtoti pauda bažas par Komisijas konsultanta izvēli un sniegto datu kvalitāti. Šajā sakarā tika apgalvots, ka konsultanta dati var būt pasūtīti un nopirkti uz ad hoc pamata, lai tie atbilstu potenciālo klientu īpaši noteiktām prasībām, un tādēļ var nebūt objektīvi. Turklāt CCCME apstrīdēja, ka konsultanta ievāktos datus var uzskatīt par tiešiem pierādījumiem pamatregulas 3. panta 2. punkta izpratnē, jo dati lielā mērā bija balstīti uz pieņēmumiem un aplēsēm. Turklāt tika apgalvots, ka sniegtie dati lietas materiālos nebija pietiekami pamatoti ar pierādījumiem un ka tie nebija apstiprinoši, objektīvi un pārbaudāmi.

(490)

Attiecībā uz šiem apgalvojumiem ir jāatsaucas uz 481. un 482. apsvērumu, kuros ir sniegta papildu informācija par konsultanta izvēli. Turklāt ir jānorāda, ka Komisija nolīga konsultantu, pamatojoties uz tobrīd labāko pieejamo informāciju un pilnīgi saskaņā ar Komisijas Finanšu regulu, ko piemēro procedūrai. Turklāt ir jāatgādina, ka konsultanta spēja laikus sniegt visus nepieciešamos datus bija ļoti svarīga, jo Komisijai ir saistoši obligātie termiņi, kas jāievēro attiecībā uz pagaidu konstatējumu publicēšanu notiekošajā izmeklēšanā.

(491)

Attiecībā uz sniegto datu kvalitāti un to, vai tos par uzskatīt par tiešiem pierādījumiem saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punktu, konsultanta datu vākšanas metode tika pārbaudīta un tās kvalitāte tika novērtēta kā apmierinoša, kā minēts 482. apsvērumā. Turklāt, kā norādīts tajā pašā apsvērumā, konsultanta sniegtie dati tika iespēju robežās salīdzināti ar citiem avotiem un atzīti par pietiekami precīziem. Visbeidzot, ir jānorāda, ka konsultantam ir viena datubāze, kas regulāri tiek atjaunināta neatkarīgi no klienta vajadzībām un prasībām. Tā pati datubāze tiek izmantota, lai apkopotu un sniegtu dažādiem klientiem FE statistikas datus, un tādēļ apgalvojums, ka dati nav objektīvi tika noraidīts.

(492)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka Komisija neatklāja avotus, izmantotās metodes un uzņēmumus, ar ko konsultants sadarbojās, lai apkopotu sniegtos makroekonomikas datus. Cita ieinteresētā persona atkārtoti apgalvoja, ka konsultanta izmantotā metode sniedz neprecīzus rezultātus. Vairākas ieinteresētās personas pieprasīja papildu informāciju par konsultanta izmantoto metodi, piemēram, par vidējiem atbilžu rādītājiem anketās/intervijās, ar katra kanāla palīdzību ievākto datu procentuālo daļu, par to, kā tie tika pārbaudīti, par tuvinājumiem/pieņēmumiem, kas izmantoti datu sagatavošanai, uzņēmumu skaitu, attiecībā uz kuriem veikti tuvinājumi, un vismaz par konsultanta uzņēmuma darbinieku skaita diapazonu.

(493)

Attiecībā uz šiem apgalvojumiem ir jānorāda, ka pēc pagaidu pasākumu noteikšanas Komisija ieinteresētajām personām sniedza informāciju par metodi un avotiem, ko konsultants izmantoja, apkopojot datus, un pēc pagaidu atklāšanas pievērsās ieinteresēto personu konkrētajiem jautājumiem šajā sakarā. Attiecīgo ieinteresēto personu papildu pieprasījumi sniegt informāciju pēc galīgās informācijas izpaušanas ir uzskatāmi par izpildītiem, jo informācija, ciktāl to ļāva konfidencialitātes ierobežojums, tika darīta pieejama pēc pagaidu maksājumu noteikšanas. Turklāt ir jāuzsver, ka Komisija uz vietas pārbaudīja veidu, kādā konsultants ievāca un apkopoja datus, kā arī attiecīgos pamatā esošos datu apkopošanai izmantotos pieņēmumus. Pārbaudes rezultāti bija apmierinoši, un Komisija pārliecinājās par pamatā esošo pieņēmumu pamatotību un konsultanta sniegto datu kvalitāti. Turklāt personas neapstrīdēja datus kā tādus.

(494)

Pēc informācijas galīgās izpaušanas cita persona pieprasīja skaidrojumus par Savienības ražotāju skaitu, ko konsultants ņēmis vērā, vācot datus, un par to, cik daudzi no viņiem ir to aptuveni 215 Savienības ražotāju vidū, kas ir zināmi Komisijai. Šajā ziņā ir jāpaskaidro, ka Savienības ražotāji, ko konsultants ir ņēmis vērā, lielā mērā ir tie paši, kas minēti 475. apsvērumā un kas zināmi kā šajā izmeklēšanā Savienības ražošanas nozari pārstāvošie ražotāji.

(495)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas viena persona apgalvoja, ka Komisija veica kaitējuma analīzi nekonsekventā veidā, jo tā tika veikta attiecībā uz moduļiem un elementiem atsevišķi, bet kaitējuma un subsīdijas starpība ir aprēķināta kā vidējais svērtais moduļiem un elementiem kopā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan rādītāji ir norādīti katram ražojuma veidam atsevišķi, secinājumi par katru rādītāju attiecas uz izmeklējamo ražojumu kopumā. Ir arī jāatgādina, ka moduļi un elementi ir vienots ražojums, un tādēļ, pamatojoties uz to, tika noteikta subsīdijas starpība un kaitējuma novēršanas līmenis. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(496)

Visbeidzot, cita persona apgalvoja, ka makroekonomikas rādītāju vērtību aprēķins IP laikā tika kļūdaini balstīts uz vienkāršu vidējo vērtību 2011. un 2012. gadā, jo šāda metode nav objektīva un nesniedz rezultātus, kas atspoguļo faktisko situāciju IP laikā. Ir jāpaskaidro, ka datu vienkārša vidējā vērtība tika izmantota vienīgi gadījumos, kad attiecīgajos periodos bija līdzīgas tendences. Gadījumos, kad tendences bija atšķirīgas, metode tika attiecīgi pielāgota, ņemot vērā faktisko situāciju tirgū. Attiecīgā persona neizklāstīja, cik lielā mērā izmantotās metodes sniegtie rezultāti neatspoguļo faktisko situāciju tirgū. Tādēļ šie apgalvojumi tika noraidīti.

(497)

Daļa Savienības ražošanas nozares ir vertikāli integrēta, un būtiska daļa Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoma ir paredzēta pašu vajadzībām, jo īpaši elementu ražošanai.

(498)

Lai noskaidrotu, vai Savienības ražošanas nozarei ir nodarīts būtisks kaitējums, un lai noteiktu patēriņu un citus ekonomikas rādītājus, tika izvērtēts, vai un ciktāl ir jāņem vērā Savienības ražošanas nozares saražotā līdzīgā ražojuma (izmantošanai pašu vajadzībām) turpmākais lietojums.

(499)

Lai veidotu iespējami pilnīgu kopainu par situāciju Savienības ražošanas nozarē, tika analizēti dati par visām ar līdzīgo ražojumu saistītām darbībām un pēc tam tika noteikts, vai šis ražošanas apjoms paredzēts pašu vajadzībām vai brīvajam tirgum.

(500)

Tika konstatēts, ka saistībā ar visām darbībām (tostarp izmantošanu nozares pašas vajadzībām) ir jāpārbauda šādi ar Savienības ražošanas nozari saistīti ekonomikas rādītāji: patēriņš, pārdošanas apjoms, ražošanas apjoms, ražošanas jauda, jaudas izmantojums, pieaugums, investīcijas, krājumi, nodarbinātība, ražīgums, naudas plūsma, investīciju atdeve, spēja palielināt kapitālu un kompensējamo subsīdiju apjoma lielums. Tas ir tādēļ, ka izmeklēšanā tika pierādīts, ka minētos rādītājus var pamatoti pārbaudīt attiecībā uz visu darbību, jo izmantošanai pašu vajadzībām paredzēto produkciju vienlīdz ietekmēja arī konkurence, ko radīja imports no attiecīgās valsts. Turpmāk tekstā izmantošana pašu vajadzībām un brīvajā tirgū kopā tiek saukta par “visu tirgu”.

(501)

Attiecībā uz rentabilitāti analīze pievērsās brīvajam tirgum, jo cenas tirgū, kas paredzēts pašu vajadzībām, tika atzītas par tādām, kas ne vienmēr atspoguļo tirgus cenas un neietekmē šo rādītāju.

(502)

Vairākas personas apgalvoja, ka kaitējums būtu jānovērtē atsevišķi tirgum pašu vajadzībām un brīvajam tirgum. Viena persona apgalvoja, ka dati par elementiem, ko paredzēts izmantot pašu vajadzībām, būtu jāizslēdz no kaitējuma novērtējuma, jo tos neietekmējot subsidētais imports.

(503)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka vertikāli integrētie Savienības ražotāji bija spiesti importēt subsidētos ražojumus (elementus) un pārtraukt ražot šos ražojumus, ja to izmaksas pārsniedz importa cenu, un iemesls bija cenu spiediens, ko radīja subsidētais imports. Turklāt izmeklēšanā tika arī atklāts, ka brīvajā tirgū un pašu vajadzībām paredzētajā tirgū ir vienādas cenu attīstības tendences, tādējādi apliecinot to, ka attiecīgais imports šos tirgus ietekmēja vienādi.

(504)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas vairākas personas atkārtoti apgalvoja, ka Komisija nav sniegusi piemērotu un pamatotu analīzi par pašu vajadzībām paredzēto tirgu vai par to, kādēļ netika veikta atsevišķa analīze. Viena persona apgalvoja, ka netika sniegta informācija par pašu vajadzībām paredzētās Savienības produkcijas nozīmi. Turklāt tika apgalvots, ka antidempinga pagaidu regulas 106. apsvērums, kurā secināts, ka cenas pašu vajadzībām paredzētajā tirgū ne vienmēr atspoguļo tirgus cenas, ir pretrunā šīs regulas 503. apsvērumā norādītajiem secinājumiem par to, ka brīvajā tirgū un pašu vajadzībām paredzētajā tirgū ir līdzīgas cenu tendences.

(505)

Pirmkārt ir jānorāda, ka antidempinga pagaidu regulas 105. apsvērumā ir norādīti iemesli tam, kādēļ tika uzskatīts par piemērotu pārbaudīt kaitējuma rādītājus (izņemot par rentabilitāti) attiecībā uz Savienības ražošanas nozares visām darbībām, tostarp produkcijas izmantošanu pašu vajadzībām. Šajā sakarā jāatgādina, ka – kā norādīts tajā pašā apsvērumā – izmeklēšanā atklājās, ka pašu vajadzībām paredzēto produkciju tādā pašā mērā ietekmēja konkurence ar importu no ĶTR, un to attiecīgās ieinteresētās personas neapstrīdēja. Tādēļ apgalvojums, ka netika sniegti paskaidrojumi par to, kādēļ netika veikta atsevišķa analīze, tika noraidīts. Līdzīgi, kā izriet no šā secinājuma, tika noraidīts, ka būtu jāveic šāda atsevišķa pašu vajadzībām paredzētā tirgus analīze.

(506)

Otrkārt, pamatojoties uz iepriekš minēto, pašu vajadzībām paredzētās Savienības produkcijas nozīme netika uzskatīta par būtisku jautājumu, tomēr ir jānorāda, ka pašu vajadzībām paredzētā Savienības elementu produkcija veido aptuveni pusi no kopējās produkcijas IP laikā. Visbeidzot, ir jāpaskaidro, ka fakts, ka cenas pašu vajadzībām paredzētajā tirgū neatspoguļo cenas brīvajā tirgū, pats par sevi nav pretrunā faktam, ka cenām abos tirgos ir līdzīgas tendences, jo cenu līmenis var būt dažāds vai cenu svārstības var notikt augstākā vai zemākā līmenī, un tādējādi aina būs citāda. Pamatojoties uz iepriekš minēto, apgalvojumi saistībā ar pašu vajadzībām paredzēto tirgu tika noraidīti.

(507)

Attiecīgās personas neiesniedza informāciju, kas liktu apšaubīt šo secinājumu. Pamatojoties uz to, šie apgalvojumi tika noraidīti.

(508)

Savienības patēriņš ietvēra kopējo attiecīgā ražojuma importa apjomu un līdzīgā ražojuma kopējo pārdošanas apjomu Savienībā, tostarp pašu vajadzībām paredzēto apjomu. Nebija pieejami pilnīgi dati par Savienības ražošanas nozares kopējiem pārdošanas apjomiem Savienības tirgū. Turklāt imports Savienībā tika reģistrēts ar muitas pozīcijām, kas attiecās uz citiem ražojumiem, kuri netika izmeklēti šajā lietā, un Eurostat paziņotie importa apjomi bija izteikti tonnās. Tāpēc Eurostat datus nevarēja izmantot importa apjomu un vērtību noteikšanai. Tādējādi, kā minēts iepriekš, Savienības patēriņa dati bija pamatoti ar konsultanta sniegtajiem datiem un salīdzinājumu ar publiskajiem avotiem, piemēram, tirgus pētījumiem un publiski pieejamajiem pētījumiem, kā arī pārbaudītām atbildēm uz anketas jautājumiem.

(509)

Savienības patēriņa izmaiņas bija šādas:

1.a tabula

Moduļu patēriņš Savienībā (MW)

1.-b tabula

Elementu patēriņš Savienībā (MW)

(510)

Attiecīgajā periodā no 2009. gada līdz IP kopējais Savienības patēriņš palielinājās par 221 % moduļiem un par 87 % elementiem, taču IP laikā salīdzinājumā ar 2011. gadu tas samazinājās. Kopumā izmeklējamā ražojuma patēriņš, salīdzinot ar 2009. gada līmeni, Savienībā būtiski palielinājās.

(511)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka atkarībā no izmantotā avota krasi atšķiras dati par izmeklējamā ražojuma patēriņu Savienībā. Šī persona apgalvoja, ka ticamus datus var iegūt, tikai izmantojot informāciju, kas savākta specializētās iestādēs vai pētniecības centros. Ņemot vērā 481.–483. apsvērumā izklāstītos paskaidrojumus un secinājumus par izmeklēšanā izmantoto konsultanta sniegto datu ticamību, šis arguments tika noraidīts.

(512)

Tā pati persona apgalvoja, ka patēriņa apjoms nebūtu jānosaka, vienkārši saskaitot pieejamās moduļu ražošanas jaudas Savienībā, un ka no tā būtu jāatņem Savienības ražošanas nozares projektiem paredzēto moduļu patēriņa apjoms. Šis arguments tika noraidīts, jo moduļu patēriņa apjoms tika aprēķināts, ņemot vērā Savienībā no jauna uzstādītās jaudas. Tā ir vispārpieņemta prakse, nosakot moduļu patēriņu. Elementu patēriņa apjoms tika noteikts, ņemot vērā Savienībā saražoto moduļu apjomu.

(513)

Cita persona apgalvoja, ka konsultanta aprakstītajā metodē ir atzīts, ka ir grūti noteikt ticamu patēriņa daudzumu. Tika arī apgalvots, ka dati par importu un Savienības ražošanas nozares eksporta pārdevumiem bija vai nu balstīti uz nepārbaudāmām aplēsēm vai arī nepilnīgiem datiem un ka Komisijas veiktā salīdzināšana nebija pietiekama, lai varētu secināt, ka minētie dati patiešām ir ticami un precīzi.

(514)

Kā jau minēts iepriekš 481. un 482. apsvērumā, datu kvalitāti un to vākšanai izmantotās metodes Komisija pārbaudīja, veicot apmeklējumu uz vietas, un, pamatojoties uz to, tika uzskatīts, ka izmantotās metodes ir piemērotas un rezultāti – precīzi un pamatoti uzskatāmi par ticamiem. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(515)

Imports Savienībā no attiecīgās valsts attīstījās saskaņā ar datiem nākamajās tabulās. Konfidencialitātes nolūkā dati tiek paziņoti tikai kā indeksi un intervāli. Tas ir tādēļ, ka importa apjomi, kas pieder ražotājam eksportētājam, kuram netika konstatētas nekādas subsīdijas, kā minēts 472. apsvērumā, ir atskaitīti no ĶTR izcelsmes kopējā importa apjoma.

2.-a tabula

Moduļu importa apjomi no ĶTR (MW)

2.b tabula

Elementu importa apjomi no ĶTR (MW)

(516)

Attiecīgajā periodā importa apjomi Savienībā no attiecīgās valsts būtiski palielinājās par aptuveni 300 % moduļiem un par vairāk nekā 400 % elementiem. Tas ievērojami palielināja tirgus daļu importam no attiecīgās valsts Savienībā. Konkrētāk, tirgus daļa importam no attiecīgās valsts palielinājās no [60 % –65 %] līdz [78 %–83 %] moduļiem un no [5 %–10 %] līdz [22 %–27 %] elementiem. Kopumā no 2009. gada līdz IP attiecīgā ražojuma imports no ĶTR būtiski palielinājās attiecībā uz apjomu un tirgus daļu.

(517)

Jāpiebilst, ka importa palielinājums no attiecīgās valsts bija daudz lielāks nekā attiecīgā ražojuma patēriņa pieaugums Savienībā. Tādejādi ražotāji eksportētāji varēja izmantot Savienības augošo patēriņu, un, pateicoties lielākai tirgus daļai, viņu stāvoklis tirgū nostiprinājās.

(518)