21.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 223/1

(1)

Ziemeļatlantijas siļķes krājums (siļķes, kas pavasarī nārsto pie Norvēģijas krastiem) ir lielākais siļķes krājums pasaulē. No tā iespējams gūt nozvejas viena līdz divu miljonu tonnu apmērā. Tomēr intensīvā izmantošana, kas izpaudās kā pārzveja, noveda krājumu līdz izsīkumam, un zveja tika pilnībā pārtraukta uz gandrīz divām desmitgadēm – no 20. gs. 70. gadu sākuma līdz 90. gadu vidum, un tas ļoti smagi ietekmēja flotes, kuras izmantoja minēto krājumu.

(2)

Kopš krājuma atjaunošanās un zvejas atsākšanas 1996. gadā Ziemeļatlantijas siļķes krājums tika pārvaldīts, apspriežoties piecām pusēm, kuru ekskluzīvajā ekonomikas zonā (EEZ) šā krājuma zivis iegriežas savā migrācijas ciklā, proti, Krievijas Federācijai, Norvēģijai, Fēru salām, Islandei un Eiropas Savienībai (turpmāk “piekrastes valstis”).

(3)

Kopš 2007. gada vienošanās, kas starp piekrastes valstīm panākta apspriešanās gaitā, ietvēra konkrētus noteikumus par kopējās pieļaujamās nozvejas sadali un apņemšanos nākamajos gados saglabāt daļu relatīvo stabilitāti. Ziemeļatlantijas krājuma daļas, par ko bija panākta vienošanās, bija šādas: 5,16 % Fēru salām, 14,51 % Islandei, 6,51 % Savienībai, 61 % Norvēģijai un 12,82 % Krievijas Federācijai. Turklāt starp piekrastes valstīm jau sen bija panākta vienošanās, ka to kopīgi pieņemtā pārvaldības kārtība tiek izvērtēta un pārskatīta tikai kopīgi, uz jaunāko zinātnisko ieteikumu pamata un līdz noteiktam datumam.

(4)

Lai atvieglotu kopējās pieļaujamās nozvejas noteikšanu, piekrastes valstis, pamatojoties uz pieejamo zinātnisko informāciju, bija vienojušās par ilgtermiņa pārvaldības plānu, kurš bija atbilstīgs piesardzīgai pieejai, bija paredzēts, lai saglabātu ieguvi drošās bioloģiskās robežās, un izstrādāts tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu zvejniecību, un īstenoja šo plānu.

(5)

Šā ilgtermiņa pārvaldības plāna mērķis bija nepieļaut to, ka krājuma biomasa kļūst mazāka par 2 500 000 t, un darīt visu iespējamo, lai saglabātu to virs 5 000 000 t, jo tas tiek uzskatīts par krājuma apmēru, kas nodrošina maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu. Šim nolūkam bija paredzēts ierobežot ieguvi tādā apmērā, kas atbilst zvejas izraisītas zivju mirstības rādītājam 0,125. Tika panākta vienošanās, ka tad, ja biomasas apmērs kļūtu mazāks par 5 000 000 t, zvejas izraisītā zivju mirstība būtu jāsamazina, lai nodrošinātu krājuma strauju atjaunošanos.

(6)

Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) 2012. gada septembrī saskaņā ar pārvaldības plānā noteikto piesardzīgo pieeju ieteica, ka piecu piekrastes valstu kopējai pieļaujamajai nozvejai (KPN) 2013. gadā nevajadzētu būt lielākai par 619 000 t, un salīdzinājumā ar 2012. gadam noteikto KPN tas nozīmēja samazinājumu par 26 %.

(7)

Piekrastes valstu apspriedēs, kuras norisinājās no 2012. gada oktobra līdz pat 2013. gada janvārim un kuru mērķis bija pārrunāt vienošanos attiecībā uz 2013. gadu, Fēru salu pārstāvji konsekventi un atkārtoti atteicās turpmāk ievērot pašreizējo sadales kārtību. Galu galā vienošanos attiecībā uz 2013. gadu 2013. gada 18. janvārī noslēdza tikai četras piekrastes valstis, lai, ciktāl iespējams, uzturētu krājuma koordinētu pārvaldību, ko veic piekrastes valstis. Šo apspriežu 2013. gada 23. janvāra saskaņotajā protokolā teikts: “Delegācijas ir nobažījušās par to, ka Fēru salas bez iepriekšējas paziņošanas ir izstājušās no piekrastes valstu nolīguma.” Tā kā vienošanās par kārtību piecu pušu starpā nebija iespējama, jo Fēru salas no apspriedēm bija izstājušās, atlikušās četras puses vienojās ņemt vērā Fēru salu zvejas intereses, rezervējot tām tradicionālo daļu, t. i., daļu, kas Fēru salām pienākusies kopš 2007. gada vienošanās un atbilst 31 000 t (5,16 % no KPN).

(8)

Piekrastes valstu apspriešanās laikā, kas ilga līdz pat 2013. gada 23. janvārim, Fēru salu pārstāvji nepieprasīja precīzu daļu, viņi neizteica nedz rakstisku, nedz mutisku priekšlikumu par jaunu sadales kārtību, necentās iesaistīties sarunās ar pārējām četrām pusēm un neizrādīja ne mazāko vēlmi sadarboties, pārrunājot vienošanos attiecībā uz 2013. gadu.

(9)

Fēru salu zivsaimniecības ministrs 2013. gada 26. martā nāca klajā ar paziņojumu, ka ir vienpusēji noteikts Fēru salu flotes nozvejas limits 105 230 t apmērā, kas ir 17 % no ieteicamās KPN jeb vairāk nekā trīskāršota daļa, kura atbilstu iepriekš pieņemtās kārtības piemērošanai, un Fēru salām 2012. gadā noteiktās daļas palielinājums par 145 %. Minētais vienpusējais paziņojums ir jānovērtē, ņemot vērā iepriekš minēto zinātnisko ieteikumu 2013. gadā samazināt nozveju par 26 %. Turklāt ar minēto paziņojumu Fēru salas ir faktiski atteikušās no pārvaldības plāna, par ko bija panākta kopīga vienošanās.

(10)

Šādi rīkojoties, Fēru salas ir pārtraukušas sadarboties ar Savienību un ar citām piekrastes valstīm kopēju interešu krājuma, proti, Ziemeļatlantijas siļķes krājuma, pārvaldībā un nav izpildījušas pienākumus, kas noteikti 61. panta 2. punktā, 63. panta 1. un 2. punktā, 118., 119. un 300. pantā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS) un 5. un 6. pantā un 8. panta 1. un 2. punktā Apvienoto Nāciju Organizācijas Nolīgumā par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (UNFSA).

(11)

Ja tiktu sasniegti četru piekrastes valstu un Fēru salu noteiktie nozvejas limiti, kopējās nozvejas apjoms būtu 692 290 t, un tas nozīmētu pārzveju salīdzinājumā ar ieteikto KPN. Saskaņā ar novērtējumiem un nozvejas prognozēm, ko ICES sagatavojusi, sniedzot ieteikumu par pārvaldību 2013. gada zvejas sezonā (2), šādas nozvejas rezultātā nārsta bara biomasa 2014. gada sākumā sasniegtu 4 200 000 t, proti, tā būtu krietni zemāka par 5 000 000 t apmēru, kas vajadzīgs maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma nodrošināšanai.

(12)

Turklāt nesen publiskotie zinātniskie pierādījumi, ko ICES sniegusi 2013. gada maijā (3), apliecina, ka ilgtermiņa pārvaldības plāns savā pašreizējā redakcijā (mērķis sasniegt zvejas izraisītas zivju mirstības rādītāju 0,125) atbilst piesardzības principam, savukārt zvejas izraisītas mirstības mērķrādītāja palielināšana līdz 0,15, kas ir līdzvērtīgs rādītājam, kurš izriet no Fēru salu daļas palielinājuma, padarītu plānu par piesardzības principam neatbilstošu, un tāpēc palielinātos krājuma izsīkšanas risks.

(13)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 3. pantu valsti var uzskatīt par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu zveju, ja: a) tā nesadarbojas kopēju interešu krājuma pārvaldībā, pilnībā ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) un Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada 4. augusta Nolīgumu par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību (UNFSA), vai jebkurus citus starptautiskos nolīgumus vai tiesību aktus, un b) vai nu: i) tā nepieņem vajadzīgos zvejniecības pārvaldības pasākumus, vai ii) tā pieņem zvejniecības pārvaldības pasākumus, pienācīgi neņemot vērā citu valstu un Savienības tiesības, intereses un pienākumus, un minētie zvejniecības pārvaldības pasākumi, skatot tos saistībā ar citās valstīs un Savienībā veiktajiem pasākumiem, noved pie zvejas darbībām, kuras varētu radīt krājuma ilgtnespējīgu stāvokli.

(14)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Fēru salas atbilst visiem kritērijiem, lai to uzskatītu par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu zveju, un tāpēc Komisija var pieņemt Regulā (ES) Nr. 1026/2012 paredzētos pasākumus.

(15)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 6. pantu Komisija nolēma Fēru salu autonomijas valdībai un Dānijas valdībai, nosūtot 2013. gada 17. maija lēmumu (4) un tāda paša datuma vēstuli, paziņot par savu nodomu noteikt Fēru salas par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu zveju, norādīja šāda statusa noteikšanas iemeslus un aprakstīja iespējamos pasākumus, kurus var pieņemt saskaņā ar minēto regulu. Fēru salu autonomijas valdība tajā pašā dienā apstiprināja vēstules saņemšanu.

(16)

Fēru salu autonomijas valdība 2013. gada 17. jūnijā atbildēja uz paziņojumu un apstrīdēja Komisijas izklāstītos argumentus, norādot pati savus argumentus, proti, ka Fēru salas nav izstājušās no apspriedēm, ka tās nav zaudējušas apņemšanos sarunu ceļā rast risinājumu krājuma kopīgai izmantošanai un ka ES nav tiesību izmantot piespiedu pasākumus. Taču tā nedz izteica nodomu grozīt savu lēmumu par ilgtnespējīgiem nozvejas limitiem 2013. gadam, nedz arī skaidri pamatoja 2013. gadam noteikto lielo nozvejas limitu, vien nepamatoti aizbildinājās, ka “pēdējos gados ir palielinājusies šā krājuma sastopamība jūras apgabalos, kas ir Fēru salu jurisdikcijā.”

(17)

Komisija izpētīja par šo tematu pieejamo zinātnisko literatūru un atrada tikai norādes, kas liecināja, ka siļķes Fēru salu ūdeņos sezonā reizēm ir uzturējušās ilgāku laiku, taču tā neatrada nevienu atsauci, kas ļautu šo parādību uzskatīt par pierādījumu stabilam vai pastāvīgam krājuma pieaugumam. Attiecībā uz Fēru salu izvirzīto argumentu, ka krājuma apmērs 2014. gadā būs mazāks par MSY jebkurā gadījumā un nebūt ne tāpēc, ka tās ir vienpusēji palielinājušas savu daļu, būtu jānorāda, ka saskaņā ar jaunāko zinātnisko ieteikumu (sk. 12. apsvērumu) krājums var atjaunoties līdz MSY atbilstošam apmēram, taču tas šo apmēru sasniegs lēnāk un krājuma izsīkšanas risks būs lielāks, ja pašreizējais zvejas izraisītas zivju mirstības mērķrādītājs tiks palielināts līdz rādītājam, kas atbilst Fēru salu palielinātajai nozvejas daļai.

(18)

Komisija, rūpīgi izanalizējusi Fēru salu autonomijas valdības argumentus, secināja, ka tie neatspēko Komisijas paziņojumā minētos iemeslus un nedod objektīvu iemeslu, kas attaisnotu šīs valsts nesadarbošanos. Minētais secinājums, apsvērts kopā ar nevēlēšanos pamatot vienpusēji noteiktos nozvejas limitus 2013. gadam, ļāva Komisijai izdarīt secinājumu, ka Fēru salas joprojām atbilst kritērijiem, kuru dēļ to var uzskatīt par valsti, kas atļauj ilgtnespējīgu zveju.

(19)

Tāpēc Komisija uzskata, ka ir jāpieņem pasākumi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 4. pantu.

(20)

Minētajiem pasākumiem jābūt efektīviem un samērīgiem, lai tie sasniegtu saglabāšanas mērķi, un tiem būtu jāliedz Fēru salām iespēja izmantot Savienības tirgus, ostas un iekārtas ar mērķi turpināt ilgtnespējīgu siļķes zveju.

(21)

Turklāt Komisija ir novērtējusi ietekmi uz vidi un tirdzniecību, ekonomisko un sociālo ietekmi, kādu īstermiņā un ilgtermiņā radītu pasākumi, kurus tā var pieņemt saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1026/2012 4. panta 1. punktu, kā arī administratīvo slogu, kas saistīts ar to īstenošanu.

(22)

Pamatojoties uz minēto novērtējumu, ir pamats uzskatīt, ka vispirms ir lietderīgi pieņemt dažus pasākumus, kas minēti Regulas (ES) Nr. 1026/2012 4. panta 1. punkta c), d), e) un i) apakšpunktā. Ja minētie pasākumi izrādītos neiedarbīgi un Fēru salas turpinātu atļaut ilgtnespējīgu zveju, varētu noteikt vēl citus pasākumus.

(23)

Fēru salās siļķes zvejo pelaģiskie traleri, un gada vēsākajos mēnešos tā var būt specializētā zveja, taču vēlāk pavasarī un vasarā tā ir jaukta zveja, kurā iegūst apmēram vienādu daudzumu siļķu un makreļu. Tas pats kuģis vienā zvejas rīku iemetienā, vienā zvejas reisā vai vienā zvejas vietā sezonas laikā var nozvejot abu sugu zivis. Tātad makrele un siļķe ir saistītās sugas. Tas nozīmē, ka, turpinot nozvejot un eksportēt makreles, Fēru salas turpinātu arī nozvejot ievērojamu daudzumu siļķu, kas ir nenovēršama piezveja, pat ja tā nevarētu eksportēt siļķes uz Savienību. Tātad, ja pasākumi netiktu attiecināti arī uz makreļu importu, siļķu importa aizliegums kļūtu mazāk iedarbīgs līdzeklis, ar ko novērš turpmāku kaitējumu siļķes krājuma ilgtspējai. Makreles ir sastopamas kopā ar siļķēm tādā apmērā, ka, zvejojot makreles Fēru salu kontrolē esošās zvejniecībās, vienmēr pastāv risks nozvejot siļķes. Tāpēc ir iespējams, ka visas makreles, kas nozvejotas Fēru salu kontrolē, ir nozvejotas kopā ar siļķēm. Lai tirdzniecības pasākumi būtu efektīvi, tiem būtu jāattiecas gan uz siļķēm, gan uz makrelēm.

(24)

Novērtējot pasākumu samērīgumu un jo īpaši lemjot par to, vai tirdzniecības ierobežojumi attiecībā uz galvenajām sugām, kuras iegūst siļķu zvejā, būtu jāpiemēro tikai noteiktam apjomam vai arī imports būtu jāaizliedz pilnībā, Komisija izvērtēja, vai būtu iespējams paredzēt alternatīvus pasākumus, kas būtu samērīgāki nekā pilnīgs aizliegums importēt visus produktus, kuri izgatavoti no siļķēm vai makrelēm vai tās satur. Tika apsvērtas trīs iespējamās alternatīvas: i) visiem produktiem piemērojams kvantitatīvais ierobežojums, kas atļauj importu tikai tradicionālajā apmērā, ii) pilnīgs aizliegums, ko piemēro tikai svaigām, saldētām un konservētām zivīm, bet ne zivju pārstrādes produktiem, piemēram, zivju miltiem un eļļai, un iii) importa aizliegums, kas attiecas tikai uz siļķēm un siļķu produktiem. Pirmā no šīm trim iespējām varētu būt ļoti iedarbīga, ņemot vērā to, cik liela nozīme ir zivju miltu eksportam no Fēru salām uz ES, tomēr pagaidām tā tiek uzskatīta par pārāk smagu, jo īpaši ņemot vērā to, ka, no vienas puses, tā var ietekmēt Fēru salu zivsaimniecības sektorus, kuri nav tieši saistīti ar pelaģiskās zvejas sektoru, un, no otras puses, tā radītu lielu administratīvo slogu, kas būtu saistīts ar zivju miltu un eļļas paraugu analīzēm, kuras veiktu specializētās laboratorijās, lai noteiktu to sastāvu sugu ziņā. Trešā alternatīva, kas minēta iepriekš, tiek uzskatīta par neefektīvu, jo tās iespējamās ekonomiskās sekas var viegli kompensēt ar makreļu eksportu. Tas nozīmē, ka otrā alternatīva nodrošina vislabāko līdzsvaru starp līdzekļiem un to vēlamo ietekmi un ka vajadzīgo rezultātu nav iespējams sasniegt ar mazāk apgrūtinošiem pasākumiem.

(25)

Novērtējot samērīgumu, Komisija arī izvērtēja, vai līdztekus importa ierobežojumiem ir vajadzīgi citi pasākumi, proti, ostu izmantošanas ierobežojumi. Tā kā ostas tiek izmantotas, lai uzpildītu degvielu, izkrautu nozveju, nomainītu apkalpi, veiktu remontdarbus un atpūstos, proti, veiktu ikdienišķas un vajadzīgas darbības, kas saistītas ar siļķu zveju, Komisija secināja, ka ir vajadzīgi arī šādi pasākumi un ka, veicot alternatīvus, mazāk ierobežojošus pasākumus, nav iespējams novērst to, ka Fēru salu flotes izmanto ES sniegtās priekšrocības, lai turpinātu ilgtnespējīgu siļķes zveju.

(26)

Novērtējot pasākumu ietekmi uz vidi un tirdzniecību, ekonomisko un sociālo ietekmi īstermiņā un ilgtermiņā, kā arī ar pasākumu īstenošanu saistīto administratīvo slogu, var secināt, ka pasākumi ir pārdomāti un neradīs nepieņemamu ietekmi vai pārmērīgu slogu. Pasākumu ietekme uz vidi ir labvēlīga, jo paredzams, ka tie palīdzēs uzlabot siļķes krājuma ilgtspēju. Ietekme uz tirdzniecību būs mērena – lai gan ir gaidāma tūlītēja ekonomiskā ietekme, vidējā termiņā iespējams rast alternatīvus tirdzniecības mehānismus, un galu galā piegāžu nepietiekamība ES nav gaidāma. Paredzams, ka ekonomiskā un sociālā ietekme īstermiņā būs mērena, jo tā būs saistīta ar ietekmi uz tirdzniecību; taču, ja pasākumi dos vēlamo efektu, vidējā termiņā un ilgtermiņā ietekme noteikti būs ļoti pozitīva, jo īpaši attiecībā uz vairākām flotēm, kuras ekonomiski lielā mērā ir atkarīgas no pelaģiskajām zivīm. Pasākumu radītais administratīvais slogs būs salīdzinoši neliels, ja ņem vērā to, ka vairums kontroles līdzekļu, tostarp personāls, kas vajadzīgs pasākumu īstenošanai dalībvalstīs, jau ir pieejams.

(27)

Visbeidzot, Komisija izvērtēja pasākumu saderību ar starptautiskajām tiesībām un secināja, ka tie attiecas uz noplicināma zivju krājuma saglabāšanu un to mērķis ir nepieļaut krājuma faktisku pārmērīgu izmantošanu, jo pasākumus veic, lai saglabātu Ziemeļatlantijas siļķes krājumu drošās bioloģiskās robežās. Pasākumus īsteno saistībā ar Savienībā spēkā esošiem pasākumiem (Regulas (ES) Nr. 1026/2012 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts). Konkrēti, Savienība saskaņā ar Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) ieteikumu ir samazinājusi savu nozveju par 26 % un pilnībā piemēro nosacījumus un ierobežojumus, kas paredzēti ilgtermiņa pārvaldības plānā, par kuru piekrastes valstis ir vienojušās un kuru tās piemēro kopš 1999. gada, un kuru ICES 2013. gada maijā ir atkārtoti atzinusi par piesardzīgai pieejai atbilstošu un par pareizo pārvaldības pieeju, kura nodrošina ieguvi drošās bioloģiskās robežās. Turklāt nav neapstrīdamu zinātnisku pierādījumu, kas liecinātu par to, ka Fēru salām ir tiesības paaugstināt nozvejas daļu Ziemeļatlantijas siļķes zvejniecībā, tāpēc būtu bijis pareizi samazināt to nozveju, ievērojot ICES ieteikumu 2013. gadam. Tālab pasākumos, kas jāpieņem, vispirms būtu jāiekļauj: a) aizliegums importēt siļķes un makreles no Ziemeļatlantijas krājumiem, kā arī zvejas produktus, kas satur šādas zivis vai izgatavoti no šādām zivīm, un b) Savienības ostu izmantošanas ierobežojumi attiecībā uz kuģiem, kuri Fēru salu kontrolē zvejo siļķes un makreles Ziemeļatlantijas krājumos, un uz kuģiem, kuri pārvadā minētajā zvejā iegūtas zivis vai no šādām zivīm iegūtus zvejas produktus.

(28)

Lai atvieglotu to pasākumu izpildi, kas piemērojami kuģiem, kuri zvejo attiecīgajos siļķes vai makreles krājumos vai pārvadā šajos krājumos iegūtas zivis vai no šādām zivīm iegūtus zvejas produktus, dalībvalstis būtu jānodrošina ar minēto kuģu sarakstiem. Lai noteiktu, vai siļķes vai makreles ir nozvejotas Fēru salu kontrolē, būtu jāizmanto nozvejas sertifikācijas shēma, kas noteikta III nodaļā Padomes 2008. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju, un ar ko groza Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1936/2001 un (EK) Nr. 601/2004, un ar ko atceļ Regulas (EK) Nr. 1093/94 un (EK) Nr. 1447/1999 (5).

(29)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Zvejniecības un akvakultūras komitejas atzinumu,

a)

“Ziemeļatlantijas siļķes krājums” ir siļķes (Clupea harengus) krājums, kas sastopams Starptautiskās Jūras pētniecības padomes (ICES) I, II, V, XII un XIV apakšapgabalā (6);

b)

“Ziemeļatlantijas siļķe” ir zivs no Ziemeļatlantijas siļķes krājuma;

c)

“makrele” ir Scomber scombrus sugas zivs, kas nozvejota apgabalos, kuros uzturas Ziemeļatlantijas siļķes;

d)

“nozvejots Fēru salu kontrolē” nozīmē, ka attiecīgo nozveju ir guvuši Fēru salu karoga kuģi vai citas valsts karoga kuģi, kuri ir saņēmuši atļauju zvejot Fēru salu ekskluzīvajā ekonomikas zonā vai kurus ir nofraktējis Fēru salu uzņēmums vai Fēru salu iestādes.