(1)

Direktīvā 2002/32/EK noteikts, ka ir aizliegts izmantot dzīvnieku barībai paredzētus produktus, kuros nevēlamo vielu daudzums pārsniedz minētās direktīvas I pielikumā noteiktos maksimāli pieļaujamos daudzumus. Tās II pielikumā noteikti iedarbības robežlielumi, kas pamato izpēti gadījumos, ja šādu vielu daudzums ir palielināts.

(2)

Šajā regulā minētie dioksīni attiecas uz 75 polihlordibenzo-para-dioksīnam (PCDD) radniecīgām vielām un 135 polihlordibenzofurānam (PCDF) radniecīgām vielām, no kurām 17 vielas ir toksikoloģiski bīstamas. Polihlorbifenili (PCB) ir 209 dažādu radniecīgu vielu kopums, ko var iedalīt divās grupās atbilstīgi minēto vielu toksikoloģiskajām īpašībām: 12 radniecīgās vielas uzrāda dioksīniem līdzīgas toksiskās īpašības, un tādēļ tās bieži apzīmē kā dioksīniem līdzīgus polihlorbifenilus (DL-PCB). Pārējiem polihlorbifeniliem nav dioksīniem līdzīga toksiskuma, bet ir atšķirīgs toksikoloģiskās iedarbības raksturojums.

(3)

Katrai no dioksīniem radniecīgām vielām vai dioksīniem līdzīgajiem PCB, kas ir toksikoloģiski bīstami, ir atšķirīgs toksiskuma līmenis. Lai varētu novērtēt šo dažādo radniecīgo vielu toksiskumu un veicināt riska novērtējumu un reglamentējošu kontroli, ir ieviests toksiskuma ekvivalences koeficienta (TEF) jēdziens. Tas nozīmē, ka analītiskos rezultātus attiecībā uz visiem toksikoloģiski bīstamajiem dioksīniem un dioksīniem līdzīgajiem PCB izsaka kā atsevišķu izrēķināmu vienību, proti, TCDD toksiskuma ekvivalentu (TEQ).

(4)

Pasaules Veselības organizācija (WHO) 2005. gadā attiecībā uz dioksīniem un dioksīniem līdzīgajiem PCB ierosināja jaunas toksiskuma ekvivalences koeficienta vērtības, salīdzinot ar WHO 1998. gadā noteiktajām vērtībām. Pēc Komisijas pieprasījuma Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) sniedza zinātnisku ziņojumu “Monitoringa rezultāti attiecībā uz dioksīna daudzumu pārtikā un barībā” (2), kurā ņemtas vērā šīs jaunās Pasaules Veselības organizācijas ierosinātās vērtības un Komisijas savāktā jaunākā informācija. Ņemot vērā minēto ziņojumu, ir lietderīgi grozīt dioksīnu un dioksīniem līdzīgo PCB maksimāli pieļaujamos daudzumus un iedarbības robežlielumus.

(5)

Attiecībā uz PCB, kas nav līdzīgi dioksīniem, pēc Komisijas pieprasījuma EFSA pieņēma atzinumu par tādu PCB klātbūtni barībā un pārtikā, kas nav līdzīgi dioksīniem (3).

(6)

Polihlorbifenili (PCB) aptver 209 dažādu PCB radniecīgu vielu grupu. Sešu PCB radniecīgo indikatorvielu summa (PCB 28, 52, 101, 138, 153 un 180) atbilst aptuveni pusei no barībā un pārtikā sastopamā to PCB kopējā apjoma, kas nav līdzīgi dioksīniem (NDL-PCB). EFSA uzskata šo sešu PCB indikatoru summu par atbilstošu rādītāju, lai noteiktu PCB, kas nav līdzīgi dioksīniem, sastopamību un ietekmi uz cilvēkiem. Turklāt oficiālajai kontrolei tiesībaizsardzības nolūkā ir nepraktiski, ļoti dārgi un nelietderīgi katru reizi analizēt visas 209 PCB radniecīgās vielas. Tādēļ maksimāli pieļaujamos daudzumus ir lietderīgi noteikt kā minēto sešu PCB summu.

(7)

To PCB maksimāli pieļaujamie daudzumi, kas nav līdzīgi dioksīniem, ir noteikti, ņemot vērā jaunākos datus par to sastopamību. Šie jaunākie sastopamības dati ir apkopoti EFSA zinātniskajā ziņojumā “Monitoringa rezultāti attiecībā uz PCB, kas nav līdzīgi dioksīniem, klātbūtni pārtikā un barībā” (4). Lai gan ir iespējams sasniegt zemāku kvantitatīvās noteikšanas robežu (LOQ), var konstatēt, ka liels skaits oficiālo kontroles laboratoriju piemēro LOQ 0,5 ng/kg produkta vai pat 1 ng/kg produkta. Ja analītisko rezultātu izsaka kā maksimālo augšējo robežu, dažos gadījumos noteiktais līmenis var pietuvoties maksimāli pieļaujamajam daudzumam pat tad, ja neviens PCB nav aprēķināts. Tāpat tika atzīts, ka informācija par dažām barības kategorijām nav īpaši plaša. Tādēļ būtu lietderīgi pārskatīt maksimāli pieļaujamos daudzumus trīs gadu laikā, pamatojoties uz plašāku datubāzi, kas iegūta ar analīzes metodi, kas ir pietiekami jutīga zemu daudzumu noteikšanai.

(8)

Pētījumi par palikušajiem piemaisījumiem liecina, ka dioksīnu, dioksīniem līdzīgo PCB un tādu PCB, kas nav līdzīgi dioksīniem, klātbūtne barībā maksimāli pieļaujamajos daudzumos, kuri noteikti Direktīvas 2002/32/EK I pielikumā, dažos gadījumos var pārsniegt tos dzīvnieku izcelsmes pārtikā piemērojamos maksimāli pieļaujamos daudzumus, kuri noteikti ar Komisijas 2006. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 1881/2006, ar ko nosaka konkrētu piesārņotāju maksimāli pieļaujamo koncentrāciju pārtikas produktos (5). Tomēr, ņemot vērā pašreiz pieejamo analīzes metožu jutīgumu un to, ka maksimāli pieļaujamie daudzumi ir noteikti augšējās robežas līmenī, nav iespējams noteikt zemākus maksimāli pieļaujamos daudzumus. Turklāt vairumā gadījumu ir maz ticams, ka dzīvnieks ilgu laiku lieto barību, kas ir atbilstoša prasībām, taču satur tādu dioksīnu un/vai PCB daudzumu, kas ir gandrīz maksimāls vai maksimāls.

(9)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu, un ne Eiropas Parlaments, ne Padome pret tiem nav iebildusi,