6.11.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 338/1

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir fundamentāls Eiropas Savienības tiesību mehānisms, kura mērķis ir sniegt dalībvalstu tiesām vajadzīgos līdzekļus, lai nodrošinātu vienveidīgu šo tiesību interpretāciju un piemērošanu Savienībā.

2.

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – “LES”) 19. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – “LESD”) 267. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību interpretāciju un par Savienības iestāžu un struktūru pieņemto tiesību aktu spēkā esamību.

3.

Ir taisnība, ka saskaņā ar LESD 256. panta 3. punktu Vispārējās tiesas kompetencē ir attiecībā uz īpašām Statūtos noteiktām jomām izskatīt un izlemt prejudiciālus jautājumus, kas iesniegti saskaņā ar LESD 267. pantu. Tā kā minētajos Statūtos tomēr šajā ziņā nav veikti grozījumi, pašlaik joprojām tikai Tiesas (turpmāk tekstā – “Tiesa”) kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus.

4.

Lai gan ar LESD 267. pantu Tiesai ir piešķirta vispārējā kompetence šajā jomā, dažādās primāro tiesību normās tomēr ir paredzēti šīs kompetences pagaidu izņēmumi vai ierobežojumi. Tostarp tie ir LESD 275. un 276. pants, kā arī Lisabonas līguma 36. protokola par pārejas noteikumiem (2010. gada 30. marta ESOV C 83, 1. lpp.) 10. pants (1).

5.

Tā kā prejudiciālā nolēmuma tiesvedības pamatā ir sadarbība starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, lai nodrošinātu šīs tiesvedības pilnīgu efektivitāti, ir lietderīgi sniegt minētajām tiesām tālāk izklāstītos ieteikumus.

6.

Šo ieteikumu, kuriem nav saistoša spēka, mērķis ir papildināt Tiesas Reglamenta trešo sadaļu (93.–118. pants) un sniegt dalībvalstu tiesām vadlīnijas par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanas lietderību, kā arī sniegt tām praktiskas norādes attiecībā uz šāda lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu formu un sekām.

7.

Kā norādīts iepriekš, prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas loma ir sniegt Savienības tiesību interpretāciju vai lemt par to spēkā esamību, nevis piemērot šīs tiesības faktiskām situācijām, par kurām ir pamattiesvedība. Iepriekš minētais ir valsts tiesas uzdevums, un līdz ar to Tiesas kompetencē nav izlemt ne jautājumus par faktiem, kas rodas pamatlietas ietvaros, ne izšķirt iespējamās viedokļu nesaskaņas attiecībā uz valsts tiesību normu interpretāciju vai piemērošanu.

8.

Lemjot par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesa turklāt cenšas sniegt atbildi, kas ir lietderīga pamatlietas izšķiršanai, bet valsts tiesai pašai ir jāizdara no tās konkrēti secinājumi, attiecīgā gadījumā nepiemērojot kādu konkrētu valsts tiesību normu.

9.

Saskaņā ar LESD 267. pantu ikviena dalībvalsts tiesa, ja vien tās izskatīšanā esošajā lietā ir jāpieņem lēmums, kam ir tiesas nolēmuma raksturs, principā var vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. “Tiesas” statusu Tiesa interpretē kā autonomu Savienības tiesību jēdzienu, šajā ziņā ņemot vērā vairāku faktoru kopumu, piemēram, to, vai iestāde, kas iesniegusi lūgumu Tiesai, ir izveidota ar tiesību aktu, vai tā ir pastāvīga, vai tās jurisdikcijai ir obligātais raksturs, vai process tajā ir balstīts uz sacīkstes principu, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga.

10.

Neatkarīgi no tā, vai to pieprasījuši pamatlietas dalībnieki, tikai valsts tiesa var pieņemt lēmumu lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

11.

Saskaņā ar LESD 267. pantu ikvienai attiecīgajai tiesai ir tiesības iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, ja šī tiesa uzskata, ka tas ir vajadzīgs, lai tā varētu atrisināt strīdu.

12.

Tomēr tiesai, kuras nolēmumus nevar pārsūdzēt tiesā atbilstoši valsts tiesību normām, ir pienākums vērsties Tiesā ar šādu lūgumu, izņemot gadījumus, kad attiecīgajā jomā jau ir iedibināta judikatūra (un jauni apstākļi nerada patiesas šaubas par iespēju piemērot šo judikatūru konkrētā gadījumā) vai arī veids, kā pareizi interpretēt attiecīgo tiesību normu, ir acīmredzams.

13.

Tādējādi valsts tiesa var – it īpaši tad, ja tā uzskata, ka Tiesas judikatūra tai sniedz pietiekamu informāciju, – pati lemt par pareizo Savienības tiesību interpretāciju un to piemērošanu faktiskajai situācijai, ko tā konstatējusi. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu var būt īpaši lietderīgs, ja rodas jauns interpretācijas jautājums, kas no vispārējo interešu viedokļa ir svarīgs vienveidīgai Savienības tiesību piemērošanai, vai ja šķiet, ka pastāvošā judikatūra nav piemērojama atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem.

14.

Lai ļautu Tiesai noskaidrot pamatlietas priekšmetu un ar to saistītos jautājumus, ir lietderīgi, ka attiecībā uz katru no uzdotajiem jautājumiem valsts tiesa izklāsta, kādā ziņā lūgtā interpretācija ir vajadzīga tās spriedumam.

15.

Lai gan dalībvalstu tiesām ir iespēja noraidīt apgalvojumus par spēkā neesamību, uz kuriem tajās atsaucas, tomēr tikai Tiesa ir tiesīga pasludināt kādu Savienības iestādes vai struktūras tiesību aktu par spēkā neesošu.

16.

Tāpēc ikvienas valsts tiesas pienākums ir iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tai ir šaubas par šāda tiesību akta spēkā esamību, norādot iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka šis tiesību akts varētu būt spēkā neesošs.

17.

Tomēr, ja tā nopietni šaubās par tāda Savienības iestādes vai struktūras tiesību akta spēkā esamību, ar kuru ir pamatots iekšējo tiesību akts, šī tiesa izņēmuma un pagaidu kārtā var apturēt šī akta piemērošanu vai attiecībā uz to veikt jebkādus citus pagaidu pasākumus. Tās pienākums šādā gadījumā ir uzdot Tiesai jautājumu par spēkā esamību, norādot iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka minētais tiesību akts ir spēkā neesošs.

18.

Valsts tiesa var iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiklīdz tā konstatē, ka, lai tā varētu pieņemt savu nolēmumu, tai ir vajadzīgs nolēmums par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību. Šī tiesa pati vislabāk var novērtēt, kurā tiesvedības stadijā ir jāiesniedz šis lūgums.

19.

Tomēr ir vēlams, lai iesniedzējtiesa lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu pieņemtu tādā tiesvedības stadijā, kad iesniedzējtiesa spēj definēt lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus, lai Tiesas rīcībā būtu visi elementi, kas ir vajadzīgi, lai attiecīgā gadījumā pārbaudītu, vai Savienības tiesības ir piemērojamas pamatlietai. Lai nodrošinātu pareizu tiesvedību, tāpat var būt ieteicams lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegt pēc tam, kad puses, ievērojot sacīkstes principu, ir varējušas izteikties.

20.

Lēmumu, ar ko dalībvalsts tiesa uzdod Tiesai vienu vai vairākus prejudiciālus jautājumus, var pieņemt ikvienā formā, kādu valsts tiesības atzīst attiecībā uz procesa jautājumiem. Tomēr ir jāatceras, ka šis dokuments būs pamats tiesvedībai, kas notiek Tiesā, un tās rīcībā būtu jābūt elementiem, kas tai ļauj sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai. Turklāt tikai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek paziņots pamatlietas dalībniekiem un pārējām Statūtu 23. pantā paredzētajām ieinteresētajām personām, tostarp dalībvalstīm, lai tie varētu sniegt rakstveida apsvērumus.

21.

Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jātulko visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, tad ir vajadzīgs, lai tā redakcija būtu vienkārša, skaidra un precīza, bez liekiem elementiem.

22.

Lai adekvāti izklāstītu ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistītos apstākļus, bieži vien pietiek ar desmit lapām. Vienlaikus saglabājot koncentrētu formu, šim lūgumam tomēr ir jābūt pietiekami pilnīgam un tam ir jāietver visa nozīmīgā informācija, lai ļautu Tiesai, kā arī personām, kas ir tiesīgas iesniegt apsvērumus, labi saprast pamatlietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Saskaņā ar Reglamenta 94. pantu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu papildus pašam Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu formulējumam ir jāietver:

23.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu cik vien iespējams precīzi ir jāidentificē Savienības tiesību normas, kurām ir nozīmē konkrētajā lietā, attiecīgā gadījumā sniedzot arī pamatlietas dalībnieku atbilstošo argumentu kopsavilkumu.

24.

Visbeidzot, ja iesniedzējtiesa to uzskata par iespējamu, tā var koncentrēti norādīt savu viedokli par atbildi, kas būtu sniedzama uz prejudiciālajiem jautājumiem. Šāda norāde ir lietderīga Tiesai, it īpaši tad, ja tai par lūgumu ir jālemj paātrinātā tiesvedībā vai steidzamības tiesvedībā.

25.

Lai atvieglotu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lasīšanu, ir svarīgi nodrošināt, ka tas tiek iesniegts Tiesā drukātā formā. Tāpat arī, lai Tiesa varētu atsaukties uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir ļoti lietderīgi numurēt tā lappuses un rindkopas un tam ir jābūt datētam un parakstītam.

26.

Pašiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatrodas atsevišķā un skaidri identificētā lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu daļā, vēlams, tā sākumā vai beigās. Tiem ir jābūt saprotamiem pašiem par sevi, bez vajadzības skatīt lūguma motīvu daļu, kurā tomēr ir sniegts vajadzīgais konteksts atbilstošai lietas būtības izpratnei.

27.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa principā izmanto datus, kas ir ietverti lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, tostarp datus par nosaukumiem/uzvārdiem vai personiska rakstura datus. Līdz ar to iesniedzējtiesai, ja tā to uzskata par nepieciešamu, savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pašai ir jānodrošina atsevišķu datu noklusēšana vai vienas vai vairāku pamatlietā iesaistīto personu vai organizāciju anonimizācija.

28.

Pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas arī Tiesa var veikt šādu anonimizāciju pēc savas ierosmes vai pēc iesniedzējtiesas vai kāda pamatlietas dalībnieka lūguma. Lai saglabātu šāda lūguma efektivitāti, tas tomēr būtu jāizteic cik vien iespējams agrākā tiesvedības stadijā, katrā ziņā pirms Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiek publicēts paziņojums attiecībā uz konkrētu lietu un pirms lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izsniegts Statūtu 23. pantā paredzētajām ieinteresētajām personām.

29.

Lai gan valsts tiesas kompetencē paliek lēmumi par aizsardzības pasākumiem, īpaši saistībā ar lūgumu par spēkā esamības novērtējumu (skat. iepriekš 17. punktu), tomēr līdz ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu tiesvedība valsts tiesā ir apturama līdz brīdim, kad Tiesa pieņem nolēmumu.

30.

Lai nodrošinātu efektīvu prejudiciālā nolēmuma tiesvedības norisi Tiesā un saglabātu tās lietderīgo iedarbību, iesniedzējtiesai ir jāpaziņo Tiesai par jebkādiem procesa jautājumiem, kas varētu ietekmēt tai iesniegto lietu, it īpaši par jaunu lietas dalībnieku iesaistīšanos tiesvedībā valsts tiesā.

31.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība Tiesā ir bezmaksas, un tā nelemj par iesniedzējtiesas izskatīšanā esošās lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumiem; par tiem jālemj tieši iesniedzējtiesai.

32.

Ja kāda pamatlietas dalībnieka līdzekļi nav pietiekami un ja valsts noteikumi to atļauj, iesniedzējtiesa var piešķirt šim lietas dalībniekam juridisko palīdzību, lai īpaši segtu pārstāvības izmaksas, kas tam rodas Tiesā. Arī Tiesa var piešķirt šādu palīdzību, ja vien palīdzība jau nav tikusi piešķirta valsts līmenī vai ciktāl šī palīdzība nesedz vai sedz tikai daļu no tiesāšanās izdevumiem, kas radušies tiesvedībā Tiesā.

33.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un attiecīgie dokumenti (tostarp attiecīgā gadījumā lietas materiāli vai to kopijas) valsts tiesai, kas tos iesniedz, ir jānosūta tieši Tiesai. Nosūtīšana ir jāveic ar ierakstītu sūtījumu, norādot Tiesas kanceleju kā adresātu (Rue du Fort Niedergrünewald, L-2925 Luxembourg).

34.

Līdz nolēmums, kas pieņemts par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiek izsniegts iesniedzējtiesai, Tiesas kanceleja uzturēs saziņu ar šo tiesu, kurai tā nosūtīs procesuālo dokumentu kopijas.

35.

Tiesa savu nolēmumu nosūtīs iesniedzējtiesai. Tā būs pateicīga, ja minētā tiesa to informēs par to, kā šis nolēmums ietekmējis pamatlietu, un tai nosūtīs savu galīgo nolēmumu.

36.

Ar Statūtu 23.a pantā, kā arī Reglamenta 105.–114. pantā paredzētajiem nosacījumiem lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu noteiktos apstākļos var tikt piemērota paātrinātā tiesvedība vai steidzamības tiesvedība.

37.

Lēmumu par šo tiesvedības veidu piemērošanu pieņem Tiesa. Šādu lēmumu principā pieņem tikai pēc motivēta iesniedzējtiesas pieteikuma. Tomēr izņēmuma kārtā Tiesa pēc savas ierosmes var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrinātu tiesvedību vai steidzamības tiesvedību, ja tā šķiet nepieciešama lietas rakstura dēļ vai konkrētu tās apstākļu dēļ.

38.

Saskaņā ar Reglamenta 105. pantu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, atkāpjoties no minētā Reglamenta noteikumiem, var tikt piemērota paātrinātā tiesvedība, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā. Tā kā šis tiesvedības veids nosaka būtiskus ierobežojumus visiem tiesvedības dalībniekiem, tostarp visām dalībvalstīm, kam rakstveida vai mutvārdu apsvērumi ir jāsniedz termiņos, kuri ir daudz īsāki nekā parastie termiņi, tās piemērošana būtu jālūdz tikai īpašos apstākļos, kas nosaka nepieciešamību Tiesai ātri atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Personu vai juridisko situāciju, ko, iespējams, skar nolēmums, kurš iesniedzējtiesai jāpieņem pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas Tiesai, lielais skaits vien nav uzskatāms par izņēmuma apstākli, kas varētu attaisnot paātrinātās tiesvedības piemērošanu (3).

39.

Šis secinājums ir vēl jo vairāk piemērojams Reglamenta 107. pantā paredzētajai steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai. Šī tiesvedība, kas ir piemērojama tikai jomās, uz kurām attiecas LESD III daļas V sadaļa par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, rada vēl stingrākus ierobežojumus iesaistītajām personām, jo tajā tostarp ir ierobežots to lietas dalībnieku skaits, kas var iesniegt rakstveida apsvērumus, un ārkārtas steidzamības gadījumā pastāv iespēja vispār atteikties no tiesvedības Tiesā rakstveida daļas. Līdz ar to šīs tiesvedības piemērošana būtu jālūdz tikai apstākļos, kad ir pilnīgi noteikti nepieciešams, lai Tiesa ļoti ātri pieņemtu lēmumu par iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

40.

Lai arī šeit nav iespējams izsmeļošā veidā minēt šādus apstākļus – it īpaši tāpēc, ka Savienības tiesību normas, kuras reglamentē brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, mainās un attīstās, – valsts tiesa pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu varētu plānot iesniegt, piemēram, LESD 267. panta ceturtajā daļā minētajā gadījumā, kad persona ir ieslodzīta vai tai ir atņemta brīvība, ja atbilde uz uzdoto jautājumu ir noteicoša, lai izvērtētu šīs personas juridisko stāvokli, vai gadījumā, kad strīds ir par vecāku varu vai bērnu aizgādību, ja tiesas, kurā saskaņā ar Savienības tiesībām ir iesniegta lieta, kompetence ir atkarīga no atbildes uz prejudiciālo jautājumu.

41.

Lai Tiesa varētu ātri izlemt, vai ir piemērojama paātrinātā tiesvedība vai steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, pieteikumā ir precīzi jāizklāsta tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas pamato steidzamību, un tostarp iespējamie riski, ja lūgumam sniegt prejudiciālo nolēmumu tiktu piemērota parastā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

42.

Iesniedzējtiesa cik vien iespējams koncentrēti norāda savu viedokli par atbildi, kāda būtu jāsniedz uz uzdotajiem jautājumiem. Šāda norāde pamatlietas dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām, kuras piedalās tiesvedībā, atvieglo to viedokļa izteikšanu, kā arī Tiesai lēmuma pieņemšanu, un līdz ar to tā paātrina tiesvedību.

43.

Pieteikums par paātrinātās tiesvedības vai steidzamības tiesvedības piemērošanu ir jāiesniedz nepārprotamā veidā, kas Tiesas kancelejai uzreiz ļauj konstatēt, ka lietā ir jāpiemēro īpaša tiesvedība. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa ir aicināta precizēt, kura no divām procedūrām ir nepieciešama konkrētā gadījumā, un savam pieteikumam pievienot norādi uz attiecīgo Reglamenta pantu (105. pants par paātrināto tiesvedību vai 107. pants par steidzamības tiesvedību). Šī norāde ir jāiekļauj skaidri identificējamā vietā tās lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (piemēram, lēmuma sākumdaļā vai atsevišķā tiesas dokumentā). Attiecīgā gadījumā šis pieteikums var tikt pienācīgi darīts zināms iesniedzējtiesas nosūtītā pavadvēstulē.

44.

Attiecībā uz pašu lēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu it īpaši steidzamā gadījumā ir svarīgi, lai tas būtu formulēts koncentrēti, jo tas paātrina tiesvedību.

45.

Lai paātrinātu un atvieglotu saziņu ar iesniedzējtiesu un tajā izskatāmās lietas dalībniekiem, tiesa, kas iesniedz pieteikumu par paātrinātās tiesvedības vai steidzamības tiesvedības piemērošanu, tiek aicināta norādīt elektroniskā pasta adresi vai faksa numuru, kuru Tiesa varētu izmantot, kā arī attiecīgo lietas dalībnieku pārstāvju elektroniskā pasta adreses vai faksa numurus.

46.

Parakstīta lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu kopiju kopā ar pieteikumu par paātrinātās tiesvedības vai steidzamības tiesvedības piemērošanu Tiesai var nosūtīt iepriekš pa elektronisko pastu (ECJ-Registry@curia.europa.eu) vai pa faksu (+352 43 37 66). Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un pieteikuma izskatīšana tiks uzsākta pēc šādas kopijas saņemšanas. Tomēr šo dokumentu oriģināli cik vien iespējams ātri ir jānosūta Tiesas kancelejai.