PIELIKUMS

1.   Ievads

1.1.   Valsts līdzāspastāvēšanas pasākumi, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās

ĢMO audzēšana ES ietekmē lauksaimnieciskās ražošanas organizāciju. No vienas puses, iespējama netīša ģenētiski modificētu (ĢM) kultūru klātbūtne ģenētiski nemodificētās (parastajās un bioloģiskajās) kultūrās, rada jautājumu, kā nodrošināt ražotājiem iespēju izvēlēties starp dažādajiem ražošanas veidiem. Principā lauksaimniekiem ir vajadzīga iespēja izvēlēties, kādas lauksaimniecības kultūras audzēt – ĢM kultūras, parastajās vai bioloģiskajās kultūras. Šī iespēja ir jāsaskaņo ar dažu lauksaimnieku un tirgus dalībnieku vēlmi nodrošināt pēc iespējas mazāku ĢMO klātbūtni viņu kultūrās.

No otras puses, šī problēma ir saistīta arī ar patērētāju izvēli. Lai patērētājiem Eiropā nodrošinātu iespēju izvēlēties starp ĢM pārtiku un ģenētiski nemodificētu pārtiku, ir jābūt ne tikai sekmīgi funkcionējošai izsekojamības un marķēšanas sistēmai, bet arī lauksaimniecības nozarei, kas spēj nodrošināt dažādos produktu veidus. Pārtikas rūpniecības spēja nodrošināt patērētājiem plašas izvēlas iespējas ir cieši saistīta ar lauksaimniecības nozares spēju nodrošināt dažādu ražošanas sistēmu pastāvēšanu.

Nejauša ĢMO klātbūtne, kas pārsniedz ES tiesību aktos noteikto pieļaujamo robežvērtību, rada vajadzību kultūru, kam paredzēts būt ģenētiski nemodificētai kultūrai, marķēt kā kultūru, kas satur ĢMO (1). Tas var radīt ienākumu zudumus zemākas ĢM kultūras tirgus cenas dēļ vai saistībā ar grūtībām to pārdot. Turklāt lauksaimniekiem var rasties papildu izmaksas, ja viņiem ir jāievieš uzraudzības sistēmas un pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu ĢM kultūru un ģenētiski nemodificētu kultūru sajaukšanos.

Tomēr iespējamais ienākumu zudums konkrētu lauksaimniecības produktu, piemēram, bioloģiski audzētu produktu ražotājiem neaprobežojas ar ES tiesību aktos noteiktās 0,9 % marķēšanas robežvērtības pārsniegšanu. Konkrētos gadījumos atkarībā no tirgus pieprasījuma un attiecīgajiem valsts tiesību aktu noteikumiem (piemēram, dažas dalībvalstis ir izstrādājušas valsts standartus dažādu veidu marķējumam “bez ĢM”), ĢMO pēdas konkrētās pārtikas kultūrās – pat ja tas ir mazākas par 0,9 % – var radīt ekonomiskus zaudējumus tirgus dalībniekiem, kas vēlētos tās laist tirgū kā kultūras, kas nesatur ĢMO.

Turklāt ĢMO piejaukums rada īpašas sekas konkrētu produktu ražotājiem, piemēram, bioloģiskajiem lauksaimniekiem (2), ietekmējot arī gala patērētāju (3). Šāda ražošana bieži prasa lielākas izmaksas, un var būt vajadzīgi stingrāki nošķiršanas pasākumi, lai izvairītos no ĢMO klātbūtnes, garantējot salīdzinoši augstākās cenas pamatotību. Turklāt vietējie ierobežojumi un īpatnības var padarīt šo nošķiršanas vajadzību īstenošanu sarežģītu un dārgu, lai to varētu efektīvi nodrošināt dažos ģeogrāfiskos rajonos.

Tāpēc ir jāatzīst, ka dalībvalstīm ir vajadzīgs pietiekams elastīgums, lai ņemtu vērā to konkrētās reģionālās un vietējās vajadzības saistībā ar ĢMO audzēšanu, lai nodrošinātu cik iespējams mazu ĢMO klātbūtni bioloģiskajās un citās kultūrās, kad pietiekamu tīrību nav iespējams nodrošināt ar citiem līdzekļiem.

1.2.   Nošķiršana starp ĢMO audzēšanas ekonomiskajiem aspektiem un zinātniskajiem aspektiem, kas aplūkoti vides risku novērtējumā

Svarīgi skaidri nošķirt ĢMO audzēšanas ekonomiskos aspektus un vides risku novērtēšanas aspektus, kas aplūkoti Direktīvas 2001/18/EK un Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ĢM pārtiku un barību noteiktajās atļauju piešķiršanas procedūrās.

Saskaņā ar Direktīvā 2001/18/EK un Regulā (EK) Nr. 1829/2003 noteikto procedūru atļauju ĢMO izplatīšanai vidē var dot pēc visaptverošas veselības un vides risku novērtēšanas. Risku novērtēšanas rezultāts var būt viens no šiem:

—	tiek identificēts risks, ka iespējama negatīva ietekme uz vidi vai veselību, ko nav iespējams pārvaldīt; šajā gadījumā atļauju atteic,

—	netiek identificēts risks, ka iespējama negatīva ietekme uz vidi vai veselību; šajā gadījumā atļauju piešķir, neprasot īstenot citus papildu vadības pasākumus kā tikai tiesību aktos konkrēti noteiktos,

—	tiek identificēti riski, bet tos ir iespējams pārvaldīt ar piemērotiem pasākumiem (piemēram, ar fizisku nošķiršanu un/vai uzraudzību); šajā gadījumā atļauju piešķir ar nosacījumu, ka ir jāveic vides risku pārvaldības pasākumi.

Ja risku videi vai veselībai identificē pēc atļaujas piešķiršanas, procedūra ES piekrišanas vai atļaujas anulēšanai vai grozīšanai ir paredzēta attiecīgi Direktīvā 2001/18/EK (20. panta 3. punkts) un Regulā (EK) Nr. 1829/2003 (10. un 22. pants). Turklāt dalībvalstis var izmantot Direktīvas 2001/18/EK īpašo drošības klauzulu (23. pants) vai Regulā (EK) Nr. 1829/2003 paredzēto ārkārtas pasākumu (34. pants), lai uz laiku ierobežotu vai aizliegtu audzēt ĢMO, pamatojoties uz jaunu vai papildu informāciju par riskiem veselībai vai videi.

Eiropas Savienībā var audzēt tikai atļautus ĢMO (4), un vides un veselības aspekti jau ir ietverti ES atļaujas piešķiršanas procesa vides risku novērtēšanā, tāpēc līdzāspastāvēšanas kontekstā vēl neatrisinātie jautājumi attiecas uz ekonomiskajiem aspektiem, kas saistīti ar ĢM kultūru un ģenētiski nemodificētu kultūru sajaukšanos.

1.3.   Lauksaimniecības apstākļu dažādība Eiropas Savienībā

Eiropas lauksaimnieki strādā ārkārtīgi dažādos apstākļos. Saimniecību un lauku lielums, ražošanas sistēmas, augu seka un audzēšanas modeļi, kā arī dabas apstākļi Eiropā atšķiras. Šī dažādība ir jāņem vērā, izstrādājot, īstenojot un uzraugot valsts pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās. Izmantotajiem pasākumiem ir jāatbilst konkrētajam reģionam raksturīgajai saimniecību struktūrai, lauksaimniecības sistēmām, audzēšanas modeļiem un dabas apstākļiem.

Stratēģijas un labāko praksi ĢMO audzēšanai var būt nepieciešams izstrādāt un īstenot valsts vai reģiona līmenī ar lauksaimnieku un citu ieinteresēto personu līdzdalību, ņemot vērā valsts, reģiona un vietēja mēroga faktorus.

Tāpēc pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās, ir lietderīgi izstrādāt valsts līmenī un dažkārt – reģiona vai vietējā līmenī.

1.4.   Pamatnostādņu mērķis un darbības joma

Šīs pamatnostādnes ir izstrādātas kā dalībvalstīm adresēti nesaistoši ieteikumi. Tās ir paredzētas, lai sniegtu vispārējus principus, kā izstrādāt valsts pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās. Atzīts, ka daudzi šajā kontekstā svarīgi faktori ir specifiski konkrētiem valstu, reģionu un vietējiem apstākļiem.

2.   Vispārēji principi, kā izstrādat valsts līdzāspastāvēšanas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās

2.1.   Pārredzamība, pārrobežu sadarbība un ieinteresēto personu iesaistīšana

Valsts pasākumi, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās, ir jāizstrādā sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām un pārredzamā veidā. Dalībvalstīm ir jānodrošina pārrobežu sadarbība ar kaimiņvalstīm, lai garantētu līdzāspastāvēšanas pasākumu efektīvu darbību pierobežas rajonos. Tāpēc tām jāsniedz un jānodrošina atbilstīga un laicīga informācija par pasākumiem, ko tās nolemj ieviest.

2.2.   Samērīgums

Pasākumiem, kas vajadzīgi, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes citās kultūrās, ir jābūt samērīgiem ar noteikto mērķi (parasto vai bioloģisko lauksaimnieku konkrētu vajadzību aizsardzība). Līdzāspastāvēšanas pasākumi nedrīkst radīt nevajadzīgu slogu lauksaimniekiem, sēklu ražotājiem, kooperatīviem un citiem tirgus dalībniekiem, kas saistīti ar jebkādu ražošanas veidu. Izvēloties pasākumus, ir jāņem vērā reģionālie un vietējie ierobežojumi un īpatnības, piemēram, lauku forma un lielums reģionā, vienai saimniecībai piederošo lauku sadrumstalotība un ģeogrāfiskā izkliede, kā arī reģionam raksturīgā saimniecību pārvaldības prakse.

2.3.   Piejaukumu līmenis, kas sasniedzams ar valsts līdzāspastāvēšanas pasākumiem, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās

Valsts līdzāspastāvēšanas pasākumos, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās, ir jāņem vērā pieejamās zināšanas par ĢM kultūru un ģenētiski nemodificētu kultūru sajaukšanās iespējamību un avotiem. Šiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar piejaukumu līmeni, kas jānodrošina un kas ir atkarīgs no reģionu un valstu īpatnībām un parasto, bioloģisko un citu veidu kultūru un ražošanas metožu konkrētajām vietējām vajadzībām.

2.3.1.

Dažos gadījumos ĢMO pēdām pārtikā un barībā ir ekonomiskas sekas tikai tad, kad tās pārsniedz 0,9 % marķēšanas robežvērtību. Šajos gadījumos dalībvalstīm ir jāuzskata, ka pietiek ar pasākumiem, kas nodrošina atbilstību 0,9 % marķēšanas robežvērtībai.

2.3.2.

Gadījumos, kad, kultūru marķējot kā ĢM kultūru, nav ekonomisku seku, dalībvalstīm ir jāuzskata, ka nav jānodrošina konkrētie piejaukuma līmeņi.

2.3.3.

Vairākos citos gadījumos iespējamo ienākumu zudumu bioloģiskajiem lauksaimniekiem un daļai parasto ražotāju (piemēram, konkrētiem pārtikas ražotājiem) var izraisīt ĢMO pēdas, kas ir mazākas nekā 0,9 %. Šajos gadījumos un lai aizsargātu konkrētus ražošanas veidus, attiecīgās dalībvalstis var noteikt pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt tādu ĢMO klātbūtnes līmeni citās kultūrās, kas ir zemāks par 0,9 %.

Neatkarīgi no piejaukuma līmeņa, ko paredzēts sasniegt ar līdzāspastāvēšanas pasākumiem, ES tiesību aktos noteiktās robežvērtības (5) arī turpmāk attieksies uz ĢMO piejaukuma marķēšanu pārtikai, barībai un tiešai apstrādei paredzētiem produktiem.

2.4.   Pasākumi, lai nepieļautu ĢMO audzēšanu plašās teritorijās (“no ĢMO brīvas teritorijas”)

Atšķirības reģionālos aspektos, piemēram, klimatiskos apstākļos (kas ietekmē apputeksnētāju aktivitāti un pa gaisu izplatošos putekšņu izplatību), topogrāfija, audzēšanas modeļi un augu sekas sistēmas vai saimniecību struktūras (ieskaitot apkārtējās struktūras, piemēram, dzīvžogus, mežus, neapstrādātas teritorijas un lauku telpisko struktūru) var ietekmēt sajaukšanās pakāpi starp ĢM kultūrām un parastajām un bioloģiskajām kultūrām un pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes citās kultūrās.

Noteiktos ekonomiskajos un dabas apstākļos dalībvalstīm ir jāizskata iespēja nepieļaut ĢMO audzēšanu plašās šo dalībvalstu teritorijās, lai izvairītos no ĢMO netīšas klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās. Šādam aizliegumam ir jābūt atkarīgam no tā, vai dalībvalstis spēj pierādīt, ka attiecīgajās teritorijās citi pasākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu pietiekamu tīrības līmeni. Tāpat ierobežojošajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar noteikto mērķi (t. i., aizsargāt konkrētas parasto un bioloģisko lauksaimnieku vajadzības).

2.5.   Atbildības noteikumi

Jautājumi, kas saistīti ar finansiālu kompensāciju vai atbildību par ekonomiskiem zaudējumiem, paliek vienīgi dalībvalstu kompetencē.

3.   Apmaiņa ar informāciju ES līmenī

Komisija turpinās vākt un saskaņot attiecīgo informāciju, pamatojoties uz pašreizējiem pētījumiem ES un valstu līmenī, un piedāvās tehniskas konsultācijas, lai palīdzētu ieinteresētajām dalībvalstīm izstrādāt valsts pieejas līdzāspastāvēšanai.

Tiks turpināta pašlaik notiekošā koordinācija ar COEX-NET  (6) starpniecību un tehniskās konsultācijas, ko sniedz Eiropas Līdzāspastāvēšanas birojs (ELB) (7). ELB turpinās uzturēt un atjaunināt indikatīvu pasākumu katalogu, kā arī agronomisku, dabas un konkrētām kultūrām raksturīgu faktoru sarakstu, kas jāņem vērā, izstrādājot valsts pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no netīšas ĢMO klātbūtnes parastajās un bioloģiskajās kultūrās. Dalībvalstīm ir jāturpina piedalīties ELB tehniskajā darbā.

---

(1)  Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 12. un 24. pantu marķēšanas prasība neattiecas uz pārtikas produktiem un barību, kas satur vielas, kuras sastāv no ĢMO, satur tos vai ražotas no tiem, ja to īpatsvars nepārsniedz 0,9 % no i) pārtikas sastāvdaļām, kuras ņem vērā atsevišķi, vai ii) pārtikas, kas sastāv no vienas sastāvdaļas vai iii) barības un no katras barības, no kuras tā sastāv, ar noteikumu, ka šī klātbūtne ir nejauša vai tehniski nenovēršama.

(2)  Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu ĢMO nelieto bioloģiskajā ražošanā, cita starpā ne kā sēklas, pārtiku vai barību (9. panta 1. punkts). Mērķis ir līdz minimumam samazināt ĢMO klātbūtni bioloģiskajos produktos (sk. 10. apsvērumu).

(3)  COM(2009) 153 Komisijas Ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par ģenētiski modificētu kultūru un tradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības līdzāspastāvēšanu.

(4)  Lai ĢMO varētu audzēt ES teritorijā, tā audzēšanai ir jāpiešķir atļauja saskaņā ar Direktīvu 2001/18/EK vai Regulu (EK) Nr. 1829/2003.

(5)  Regulas (EK) Nr. 1829/2003 12. un 24. pants un Direktīvas 2001/18/EK 21. panta 3. punkts.

(6)  Informācijas apmaiņas un koordinācijas grupa jautājumos par ģenētiski modificēto, parasto un bioloģiski audzēto kultūraugu līdzāspastāvēšanu (COEX-NET) darbojas ar mērķi atvieglot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un Komisiju.

(7)  ELB izstrādā konkrētām kultūrām paredzētus labākās prakses dokumentus tehniskiem līdzāspastāvēšanas pasākumiem. ELB sastāv no sekretariāta un dalībvalstu tehnisko pārstāvju veidotām tehniskām darba grupām par konkrētām kultūrām.