29.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/12

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja atjaunināto Vācijas stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2013. gadam.

(2)

Pēc strauja sarukuma 2008.–2009. gada mijā, ko noteica eksporta kritums, 2009. gada vidū reālais IKP sāka ievērojami palielināties ekspansīvas politikas un atjaunota ārējā pieprasījuma dēļ. Tomēr 2009. gada beigās pieauguma temps atkal kritās, izceļot pašreizējās ekonomikas atveseļošanās nestabilitāti. Lai gan darba tirgus pagaidām joprojām ir elastīgs saistībā ar daļēji valsts finansētajiem īstermiņa darba līgumiem, banku nozare ir cietusi ievērojamus zaudējumus un norakstījumus saistībā ar ieguldījumiem strukturētos aktīvos.

Apjomīgie fiskālās stimulēšanas pasākumi (2009. un 2010. gadā), ko pieņēma saskaņā ar Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (EEAP), kā arī ar krīzi saistītā ieņēmumu plāna neizpilde un lielāki izdevumi noteica to, ka valsts budžetā, kas 2008. gadā bija līdzsvarots, 2009. gadā izveidojās deficīts virs 3 % no IKP. Tā rezultātā tika uzsākta pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra attiecībā uz Vāciju 2009. gada 2. decembrī, kad Padome noteica 2013. gadu par termiņu pārmērīgā deficīta novēršanai. Lai gan vidējā termiņā atveseļošanās būtu jāveicina agrāk veiktajām strukturālajām reformām (jo īpaši darba tirgū), stabilām uzņēmumu un mājsaimniecību bilancēm un spēcīgai konkurētspējai, galvenais uzdevums būs potenciālās izaugsmes palielināšana, jo sevišķi stiprinot izaugsmes iekšējos avotus. Lai sekmētu ekonomikas atveseļošanos, galvenais ir apvienot nepieciešamo fiskālo konsolidāciju ar banku nozares stabilizāciju, nodrošināt finansējuma pieejamību nefinanšu sektoram un turpināt stiprināt darba tirgus pielāgošanās spējas.

(3)

Lai gan liela daļa novērotā faktiskā IKP samazinājuma krīzes apstākļos ir cikliska, nelabvēlīgi ir ietekmēts arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis. Turklāt krīze var arī ietekmēt potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un pieaugošs strukturālais bezdarbs. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprinās demogrāfiskās novecošanas negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Vācijai jo īpaši ir svarīgi sākt reformas, kas uzlabo konkurētspēju pakalpojumu nozarē, darba tirgus integrāciju, kā arī izglītību un apmācību.

(4)

Programmas pamatā esošais makroekonomiskais scenārijs paredz, ka pēc sarukuma 5 % apmērā 2009. gadā reālā IKP pieaugums atjaunosies, pieaugot no 1,4 % 2010. gadā līdz vidēji 2 % atlikušajā programmas laikposmā. Šis scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (2), šķiet balstīts uz nedaudz optimistiskiem izaugsmes pieņēmumiem. Reālā IKP pieauguma prognozes gan 2010. gadā, gan 2011. gadā nedaudz pārsniedz Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozi. Turklāt programma paredz nedaudz spēcīgāku privātā patēriņa kāpumu 2011. gadā, ko veicinās labvēlīgākas nodarbinātības, bezdarba un algu pieauguma perspektīvas. Programmas prognozes attiecībā uz inflāciju 2011. gadā var izrādīties pārmērīgi augstas, tomēr atlikušajam programmas laikposmam tās šķiet reālas.

(5)

Programma paredz, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā sasniegs 3,2 % no IKP. Būtiskā pasliktināšanās salīdzinājumā ar 2008. gada līdzsvaroto budžetu lielā mērā atspoguļo automātisko stabilizatoru ietekmi, tomēr to izraisīja arī stimulējošie pasākumi aptuveni 1,75 % apmērā no IKP, ko valdība pieņēma atbilstoši EEAP. Budžeta deficīts galvenokārt palielinājās uz izdevumu rēķina saistībā ar sociālo pabalstu pieaugumu, lielākiem valsts ieguldījumiem un subsīdijām īstermiņa darba līgumu atbalstam. Saskaņā ar programmu plānots, ka 2010. gadā fiskālā politika joprojām būs atbalstoša, bet programmas beigu gados tā kļūs ierobežojoša. Ņemot vērā Vācijas samērā labvēlīgo budžeta un ekonomisko situāciju, turpmāka fiskālā ekspansija 2010. gadā ir piemērota un atbilst EEAP. Saskaņā ar Padomes veicināto atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju un, lai līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu un atgrieztos pie stabila publisko finanšu stāvokļa, ekspansīvu fiskālo nostādni 2009. un 2010. gadā no 2011. gada aizstās būtiski fiskālie ierobežojumi.

(6)

Programma paredz, ka nominālais valsts budžeta deficīts pieaugs no 3,2 % no IKP 2009. gadā līdz 5,5 % 2010. gadā, kas atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Turpmāku deficīta palielināšanos 2010. gadā galvenokārt veicina fiskālās stimulēšanas pasākumi un automātisko stabilizatoru ietekme. Paredzams, ka valsts budžeta ieņēmumi saruks par gandrīz 2 % no IKP, ko noteiks mājsaimniecību atbalsta pasākumi (piemēram, nodokļa samazināšana par veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes iemaksām, veselības apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, bērnu pabalstu palielināšana un lielāks neapliekamais minimums), kā arī vājāks iekšzemes pieprasījums. Prognozēto valsts budžeta izdevumu pieaugumu par aptuveni 0,5 % no IKP galvenokārt nosaka situācijas pasliktināšanās darba tirgū un turpmāki ieguldījumi publiskajā infrastruktūrā, veicot fiskālās stimulēšanas pasākumus (saskaņā ar Komisijas dienestu aplēsi – aptuveni 0,25 % no IKP). Fiskālās politikas kurss 2010. gadā joprojām būs stipri ekspansīvs, ko atspoguļo strukturālā deficīta kāpums par 2,5 % no IKP (cikliski koriģēts deficīts, izņemot vienreizējus un citus pagaidu pasākumus, saskaņā ar Komisijas dienestu pārrēķinu, pamatojoties uz programmā ietverto informāciju un atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai). Strukturālās bilances spēcīgo pasliktināšanos var galvenokārt skaidrot ar 2010. gadā ieviestajiem jaunajiem stimulēšanas pasākumiem un dažu 2009. gadā veikto stimulējošo pasākumu (piemēram, veselības apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, papildu ieguldījumi infrastruktūrā) novēloto ietekmi. Strukturālā deficīta izmaiņas, kas aprēķinātas atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai (lejupēja pieeja) un sasniedz – 2,5 % no IKP, atšķiras no izmaiņām, ko izskaidro informācija par 2010. gadā īstenotajiem diskrecionārajiem pasākumiem (augšupēja pieeja), kas saskaņā ar Komisijas dienestu aplēsi ir aptuveni – 1,75 % no IKP. Šī nesakritība var būt saistīta ar negatīvu struktūras ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem, īpaši vājā privātā patēriņa un algu pieauguma dēļ, un paredzamajiem ieņēmumu zaudējumiem no nodokļiem, kas saistīti ar peļņu.

(7)

Vidējā termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir pārmērīgā budžeta deficīta novēršana līdz 2013. gadam, fiskālo pasākumu apjomam laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam sasniedzot vidēji gandrīz 0,75 % no IKP gadā, kas atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu.

Programmā prognozēts, ka no 2011. gada valsts kopbudžeta bilance uzlabosies. Paredzams, ka nominālajā izteiksmē konsolidācija 2011. un 2012. gadā notiks vienādā apmērā –aptuveni 1 procentu punkts gadā, kam 2013. gadā sekos mazāka korekcija apmēram 0,5 procentu punktu apmērā. Paredzētās korekcijas pamatā ir tehniskais pieņēmums par izdevumu virzītu konsolidāciju federālajā līmenī (ierobežojumus vienādi sadalot visās izdevumu kategorijās, izņemot procentu maksājumus un pārvedumus citiem valsts pārvaldes līmeņiem un uz ārvalstīm). Šis tehniskais pieņēmums ir saistīts ar konsolidācijas prasībām, kas izriet no jaunajiem valsts budžeta noteikumiem. Prognozēts, ka gaidāmo konsolidāciju galvenokārt nodrošinās federālā valdība (laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam – aptuveni 2 % no IKP) un mazākā mērā – federālās zemes (aptuveni 0,5 % no IKP). Strukturālajā izteiksmē (veicot pārrēķinu atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai) prognozēts, ka deficīts samazināsies par aptuveni 0,5 % no IKP 2011. gadā, aptuveni 1 % no IKP 2012. gadā un aptuveni 0,75 % no IKP 2013. gadā. Ņemot vērā parāda līmeņa kāpumu un procentu maksājumu pieaugumu, tuvojoties programmas laikposma beigām, primārajai bilancei jāuzlabojas straujāk par kopējo deficītu. Vācijas vidējā termiņa mērķis ir panākt to, ka valsts budžets strukturālajā izteiksmē ir tuvu līdzsvaram. Saskaņā ar programmu tas nozīmē, ka vidējā termiņa mērķis (VTM) ir – 0,5 % no IKP. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, VTM atspoguļo pakta mērķus. Tomēr atjauninātā stabilitātes programma neparedz VTM sasniegšanu programmas laikposmā.

(8)

Budžeta izpildes rezultāti var izrādīties sliktāki, nekā paredzēts programmā, īpaši 2011. gadā un vēlāk. Tas saistīts ar konkrētu konsolidācijas pasākumu trūkumu pēc 2010. gada, nepieciešamību efektīvi īstenot jaunos valsts budžeta noteikumus centrālajā un zemākā valsts pārvaldes līmenī, neatliekot konsolidācijas centienus uz vēlākiem gadiem, neskaidrību par turpmāku nodokļu samazinājumu iespējamo ieviešanu, kas paredzēta koalīcijas līgumā, un par to, kā tos saskaņot ar vajadzīgo budžeta samazināšanu, kā arī ar nedaudz optimistiskiem izaugsmes pieņēmumiem. Finanšu tirgus stabilizācijas papildu pasākumi varētu vēl vairāk noslogot budžetu, lai gan, iespējams, valdības atbalsta izmaksas nākotnē varētu būt daļēji atgūstamas.

(9)

Ir aplēsts, ka valsts kopējais parāds 2009. gadā bija 72,5 % no IKP, kas ir vairāk nekā 65,9 % gadu iepriekš. Papildus lielākam budžeta deficītam un mazākam IKP pieaugumam parāda attiecības palielinājumu veicināja arī ievērojama krājumu plūsmas korekcija (aptuveni 1 % no IKP), kas galvenokārt atspoguļo banku glābšanas operācijas. Paredzams, ka parāda attiecība programmas laikposmā palielināsies vēl par 9,5 procentu punktiem, sasniedzot 82 % no IKP, un to galvenokārt noteiks valsts budžeta deficīta pastāvēšana un mazākā mērā – neprecizētas parādu palielinošas krājumu plūsmas korekcijas par aptuveni 0,5 % no IKP gadā laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam. Programmā iekļauto parāda prognožu pamatā ir pieņēmums, ka parāda līmeni neietekmēs “slikto banku” noteikšana. Papildus riskiem, kas saistīti ar budžeta deficīta virzību, parāda attiecības attīstību apdraud arī riski, kas saistīti ar iespējamiem papildu slogiem, kuri izriet no finanšu tirgus stabilizēšanas. Valsts kopējā parāda attiecība pārsniedz Līgumā noteikto atsauces vērtību, un visā programmas laikposmā tai ir tendence pieaugt.

(10)

Vidēja termiņa parādu prognozes, kurās pieņemts, ka IKP pieauguma koeficienti tikai pakāpeniski atjaunosies līdz vērtībām, kas prognozētas pirms krīzes, un nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, ietverot paredzēto ar sabiedrības novecošanos saistīto izdevumu palielināšanos, liecina, ka ar programmā paredzēto budžeta stratēģiju, kāda tā ir šobrīd un bez turpmākām politikas izmaiņām, varētu līdz 2020. gadam stabilizēt parāda attiecību pret IKP.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu ir nedaudz lielāka par ES vidējo rādītāju. Programmā lēsts, ka budžeta stāvoklis 2009. gadā pastiprina to, ka sabiedrības novecošanās ietekme uz budžetu iedarbojas uz ilgtspējības starpību. Nodrošinot primāros pārpalikumus vidējā termiņā, būtu vieglāk samazināt publisko finanšu stabilitātes riskus, kurus Komisija 2009. gada Ziņojumā par ilgtspējību (3) novērtēja kā vidējus.

(12)

Vācijas fiskālo sistēmu būtiski stiprinājuši jaunie budžeta noteikumi, kas 2009. gada augustā iestrādāti Konstitūcijā. Noteikumiem ir tāda pati struktūra kā Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajai daļai, un tie paredz, ka budžeta stāvoklim ir jābūt tuvu līdzsvaram, nosakot federālā budžeta strukturālā deficīta griestus 0,35 % apmērā no IKP no 2016. gada, ar pārejas periodu no 2011. gada. Federālo zemju reģionālajiem budžetiem no 2020. gada jābūt strukturāli līdzsvarotiem, bet to attiecīgie konsolidācijas risinājumi vēl nav skaidri. Samazināšanas plānu trūkums par federālo līmeni zemākos budžeta līmeņos un neskaidrība par sociālā nodrošinājuma fondu nākotnes finansējuma vajadzībām potenciāli apdraud valsts budžeta konsolidāciju. Tomēr jaunie noteikumi uzlabo fiskālo ticamību un būtiski samazina diskrecionāras rīcības iespējas salīdzinājumā ar iepriekšējiem budžeta noteikumiem, kas nespēja novērst parāda uzkrāšanos iepriekšējās desmitgadēs. Jaunizveidotā Stabilitātes padome (Stabilitätsrat), ko veido federālā līmeņa un zemju līmeņa finanšu ministri, veiks regulāru federālā un reģionālo budžetu uzraudzību, tostarp īstenojot konsolidācijas pasākumus atbilstīgi Stabilitātes un izaugsmes paktam. Tomēr Padomes ieteikumi nav saistoši, un tai nav tiesību noteikt sankcijas. Plānots, ka jauno sistēmu vēl vairāk stiprinās pāreja no augšupējas pieejas uz lejupēju pieeju budžeta plānošanā, uzlabojot Finanšu ministrijas veikto izdevumu kontroli un tādējādi veicinot atbilstību budžeta noteikumos paredzētajai konsolidācijai. Turklāt valdība plāno pakāpenisku federālā budžeta plānošanas un grāmatvedības sistēmas modernizāciju, pievēršot lielāku uzmanību uz darbības rezultātiem vērstam ieņēmumu un izdevumu novērtējumam.

(13)

Lai gan kopumā Vācijas publiskās finanses raksturo augsta kvalitāte, iespējami turpmāki uzlabojumi. Ieņēmumu daļā joprojām pārāk sarežģīti ir uzņēmumu un ienākuma nodokļu kodeksi, un nodokļu sistēma piedāvā neskaitāmus atvieglojumus. Neraugoties uz turpmākiem plāniem palielināt izdevumus izglītībai, kā arī pētniecībai un attīstībai, samērā zemā ieguldījumu attiecība pret sabiedrisko patēriņu liecina, ka iespējams izdevumu sastāvs, kas būtu vairāk orientēts uz izaugsmi.

Lai gan programma atzīst valsts subsīdiju visaptverošas pārskatīšanas nozīmi, tā nesatur nekādus konkrētus plānus šajā jomā. Papildu ieguvumus efektivitātes ziņā varētu panākt, uzlabojot budžeta koordinēšanu federālās un reģionālo valdību līmenī un turpinot valsts pārvaldes reorganizāciju (piemēram, plašāk izmantojot kvalitātes pārvaldību, ārpakalpojumus, e-valdības iespējas, samazinot nodarbinātību valsts sektorā utt.) (4). Fiskālās konsolidācijas nepieciešamība ierobežo iespējas piešķirt valsts pensiju sistēmai subsīdijas no valsts budžeta. Nesen veiktā pensiju koriģēšanas formulas ārkārtas maiņa mazina sākto pensiju reformu ticamību, jo paredzētā korekcija vēlākos gados var sagādāt grūtības. Attiecībā uz likumā paredzēto veselības apdrošināšanu valdība izveidojusi īpašu komiteju ministriju līmenī, lai pārskatītu veselības aprūpes sistēmas finansējumu, īpaši izskatot iespējas atdalīt veselības apdrošināšanas iemaksas no algu ieņēmumiem, lai samazinātu ar algām nesaistītās darbaspēka izmaksas. Pirmie rezultāti gaidāmi 2010. gada jūlijā.

(14)

Kopumā programmā izklāstītā budžeta stratēģija 2010. gadā atbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr no 2011. gada, ņemot vērā riskus, budžeta stratēģija, iespējams, pilnībā neatbilst Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Jo īpaši konsolidācijas virzību no 2011. gada nepamato konkrēti pasākumi, un nav informācijas par jaunās valdības koalīcijas līgumā paredzēto ekspansīvo pasākumu iespējamo ieviešanu un to saskaņošanu ar nepieciešamo budžeta samazināšanu. Valsts budžeta noteikumi, kas ir konsolidācijas plānu pamats, joprojām vēl nav ieviesti visos valsts pārvaldes līmeņos. Turklāt, ja ekonomikas atveseļošanās izrādītos gausāka, nekā pašlaik paredzēts, tas varētu apdraudēt budžeta mērķu sasniegšanu.

Ņemot vērā riskus, vidējais ikgadējo fiskālo pasākumu apjoms var izrādīties nepietiekams, lai nodrošinātu korekciju, ko Padome ierosinājusi saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Ja īstenojas programmā paredzētās parāda prognozes un iespējamu turpmāku finanšu tirgus stabilizācijas pasākumu riski, budžeta stratēģija nav pietiekama, lai nodrošinātu, ka parāda attiecība pret IKP atkal sāk samazināties. Paredzētā uz izdevumu samazināšanu balstītā konsolidācija, kā arī plānotais tēriņu pieaugums izglītībai, pētniecībai un attīstībai atbilstu mērķim veicināt potenciālās izaugsmes uzlabošanos. Tomēr bažas izraisa prognozētā kopējo ieguldījumu rādītāja samazināšanās zem 2009. gada līmeņa.

(15)

Attiecībā uz prasībām par sniedzamajiem datiem, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā vērojami daži trūkumi attiecībā uz obligātajiem un fakultatīvajiem datiem (5). Savos 2009. gada 2. decembra ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu, lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu, Padome aicināja Vāciju arī ziņot par sasniegto Padomes ieteikumu īstenošanā atsevišķā stabilitātes programmu atjauninājumu nodaļā. Programmas atjauninājuma attiecīgajā nodaļā sniegta tikai ļoti ierobežota informācija par to, kā Vācijas valdība plāno īstenot Padomes ieteikumu.

i)

precizēt plānotās konsolidācijas nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus; īstenot budžeta stratēģiju laikposmam no 2011. gada līdz 2013. gadam atbilstīgi programmai, lai līdz 2013. gadam novērstu pārmērīgo budžeta deficītu; kā izklāstīts pārmērīga deficīta procedūras ieteikumā, izmantot iespējas, kas rodas neatkarīgi no fiskālajiem centieniem, tostarp no labākiem ekonomiskiem apstākļiem radušās iespējas, lai paātrinātu kopējā parāda attiecības samazināšanos līdz atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

nodrošināt pilnīgu konstitūcijā paredzēto jauno budžeta noteikumu ieviešanu visos valsts pārvaldes līmeņos un novērst 2008. gadā notikušās novirzes no pensiju korekcijas formulas, kā plānots.