27.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 137/7

(1)

Padome 2010. gada 26. aprīlī izskatīja Austrijas atjaunināto stabilitātes programmu laikposmam no 2009. gada līdz 2013. gadam.

(2)

Starptautiskās finanšu un ekonomiskās krīzes dēļ Austrijas ekonomikā ir iestājusies dziļākā recesija pēckara periodā. Austrijā lejupslīdes iemesls galvenokārt ir eksporta samazināšanās, kas atspoguļo pasaules tirdzniecības sabrukumu, un fiksēto ieguldījumu kritums pieprasījuma samazināšanās dēļ, kā arī stingrāki noteikumi kredītu tirgū. Kopumā saskaņā ar jaunākajām oficiālajām aplēsēm IKP 2009. gadā samazinājās par apmēram 3,6 % (2). Visvairāk ir cietis ražošanas sektors, kas galvenokārt orientēts uz eksportu.

Stabilizējošs faktors ir privātā patēriņa pieaugums, kas gan nav tik liels kā iepriekšējos gados. Patēriņa cenas 2009. gadā pieauga tikai par 0,4 %, galvenokārt degvielas un šķidrā kurināmā cenu samazinājuma spēcīgās ietekmes dēļ, kā arī tāpēc, ka samazinājās peļņas norma zemā pieprasījuma apstākļos. Kad recesija sāka ietekmēt darba tirgu, nodarbinātība 2009. gadā samazinājās par 1,4 %, palielinot bezdarba līmeni līdz 5,0 % (no 3,8 % iepriekšējā gadā). Austrijas valdības atbildes reakcija bija liela apjoma diskrecionāru fiskālo stimulu kopuma pieņemšana atbilstoši Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānam (EEAP). Šo stimulējošo pasākumu un automātisko stabilizatoru darbības rezultātā publiskās finanses 2009. gadā ir ievērojami pasliktinājušās, un valsts budžeta deficīts ir sasniedzis 3,5 % no IKP (pieaugot no 0,4 % no IKP 2008. gadā), bet valsts parāds – 66,5 % no IKP. Padome 2009. gada 2. decembrī pieņēma lēmumu, ka Austrijā ir pārmērīgs budžeta deficīts, un izdeva ieteikumu novērst deficītu līdz 2013. gadam. Lai arī Austrijai krīzes sākumā budžeta stāvoklis bija tuvu līdzsvaram, ievērojamā publisko finanšu pasliktinājuma dēļ nepieciešami apjomīgi konsolidācijas pasākumi.

(3)

Lai gan liela daļa novērotā faktiskā IKP samazinājuma krīzes apstākļos ir cikliska, arī potenciālā ražošanas apjoma līmenis ir negatīvi ietekmēts. Papildus krīze var ietekmēt arī potenciālo izaugsmi vidējā termiņā, kas izpaudīsies kā ieguldījumu apjoma samazinājums, kredītu pieejamības ierobežojumi un strukturālā bezdarba pieaugums. Turklāt ekonomiskās krīzes ietekme pastiprina demogrāfiskās novecošanās negatīvo ietekmi uz potenciālo ražošanas apjomu un publisko finanšu stabilitāti. Šādos apstākļos būs būtiski paātrināt strukturālo reformu tempu, lai atbalstītu potenciālo izaugsmi. Austrijai jo īpaši ir svarīgi sākt reformas darba tirgū (sevišķi uzlabojot stimulus vecāka gada gājuma darbiniekiem, lai tie turpinātu strādāt) un izglītībā (uzlabojot nelabvēlīgā situācijā esošu jauniešu izglītošanas rezultātus).

(4)

Makroekonomiskajā scenārijā, kas ir 2010. gada janvāra stabilitātes programmas pamatā, ir paredzēts, ka reālais IKP pieaugums palielināsies no – 3,4 % 2009. gadā līdz 1,5 % 2010.–2011. gadā un aptuveni 2 % pēc tam. Šīs scenārijs, kas novērtēts, ņemot vērā šobrīd pieejamo informāciju (3), šķiet, ir labvēlīgs 2010. gadā un balstīts uz ticamiem izaugsmes pieņēmumiem 2011.–2013. gadā. Izaugsmes prognoze 2010. gadam atšķiras tādēļ, ka programmas ieņēmumi no tīrā eksporta ir lielāki nekā Komisijas dienestu 2009. gada rudens prognozē. Programmā paredzētā inflācija šķiet ticama.

(5)

Programmā prognozēts, ka valsts budžeta deficīts 2009. gadā būs 3,5 % no IKP. Ievērojamais pasliktinājums, salīdzinot ar budžeta deficītu 0,4 % apmērā no IKP, 2008. gadā galvenokārt atspoguļo krīzes ietekmi uz valsts finansēm, bet tā iemesls ir arī stimulējošie pasākumi 1,5 % apmērā no IKP, kurus valdība pieņēma atbilstoši EEAP. Fiskālie stimuli, kas lielā skaitā tika ieviesti 2009. gadā, bija pastāvīgi stimuli (aptuveni 1,3 % apmērā no IKP 2009. gadā, salīdzinot ar pagaidu pasākumiem 0,2 % apmērā no IKP). Saskaņā ar atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģiju, par ko iestājas Padome, un lai novērstu pārmērīgo budžeta deficītu līdz 2013. gadam un atgrieztos pie stabila publisko finanšu stāvokļa, fiskālā nostāja 2010. gadā joprojām būs atbalstoša, bet no 2011. gada tiks pieņemti stingrāki fiskālie pasākumi.

(6)

Atbilstoši programmai nominālais valsts budžeta deficīts palielināsies no 3,5 % 2009. gadā līdz 4,7 % 2010. gadā. Programma 2010. gadā neparedz gandrīz nekādas izmaiņas izdevumu rādītājos, un tiek prognozēts, ka samazinājums vairāk nekā 1 % apmērā no IKP notiks gandrīz tikai ieņēmumu samazinājuma dēļ. Atjauninājumā nav minēts neviens pasākums papildus tiem, kas jau bija zināmi Austrijas iepriekšējās pārbaudes laikā saskaņā ar pārmērīgā budžeta deficīta novēršanas procedūru; tas atbilst Padomes ieteikumam, ka “2010. gadā fiskālie pasākumi būtu jāīsteno atbilstoši iecerētajam”.

Prognozētā samazinājuma iemesls daļēji ir automātiskie stabilizatori un daļēji – daži diskrecionārie pasākumi. Jo īpaši jāņem vērā, ka daži no 2009. gada nodokļu reformā paredzētajiem pasākumiem, t. i., atvieglojumi ģimenēm ar bērniem un nodokļu samazinājumi pašnodarbinātām personām, stāsies spēkā tikai 2010. gadā, un paredzams, ka tie noslogos budžetu par apmēram 0,25 % no IKP. Paātrinātās amortizācijas noteikums, kas pieņemts 2009. gada janvārī, papildus noslogos budžetu par aptuveni 0,1 % no IKP. Tā kā nominālās bilances samazināšanās atbilstoši Komisijas dienestu pārrēķiniem, kas veikti, pamatojoties uz programmā ietverto informāciju un atbilstīgi kopīgi saskaņotai metodoloģijai, atspoguļojas kā cikliski koriģētās un strukturālās bilances palielinājums par 1,25 % no IKP, paredzētā fiskālā politika ir ekspansīva. Šīs izmaiņas atšķiras no izmaiņām, kas minētas informācijā par diskrecionārajiem pasākumiem, kuri stāsies spēkā 2010. gadā (augšupēja pieeja) un kuru vērtība saskaņā ar Komisijas dienestu aplēsēm ir aptuveni 0,5 % no IKP. Daļēji šo neatbilstību var izskaidrot ar negatīvo struktūras ietekmi, kur izaugsmes veicinātāji pārorientējas uz tīro eksportu, un aizkavētu ietekmi uz uzņēmumu ienākuma nodokli.

(7)

Vidēja termiņa budžeta stratēģijas galvenais mērķis ir panākt, lai deficīts programmas perioda beigās būtu mazāks par atsauces vērtību 3 % no IKP un atbilstu Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumam, kas sniegts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 126. panta 7. punktu. Programma paredz nozīmīgu un vienmērīgi sadalītu konsolidāciju 2011.–2013. gadā. Tiek sagaidīts, ka strukturālā bilance samazināsies no 3,9 % no IKP 2010. gadā līdz 2,2 % no IKP 2013. gadā atbilstoši vidējiem fiskālajiem pasākumiem gadā aptuveni zem 0,75 % no IKP laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam. Sagaidāms, ka strukturālā primārā bilance no deficīta, kas veido 1,25 % no IKP 2010. gadā, pārvērtīsies pārpalikumā, veidojot 0,75 % no IKP 2013. gadā. Programma paredz, ka ieņēmumu attiecība pret IKP laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam būtiski nemainīsies un ka konsolidācija pārsvarā notiks izdevumu daļā.

Tomēr vienīgais programmā minētais pasākums, uz kura var balstīties plānotā konsolidācija, ir izdevumu samazināšana veselības aprūpes jomā laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam aptuveni EUR 1,7 miljardu apmērā, par ko federālā valdība ir vienojusies ar sabiedrības veselības fondiem. Tā kā paredzēto ietaupījumu apmērs ir aptuveni 0,6 % no IKP, šis pasākums nodrošina mazāk nekā vienu trešdaļu no 2010.–2013. gadā plānotās konsolidācijas. Austrijas vidēja termiņa mērķis (VTM) ir panākt līdzsvarotu budžetu. Ņemot vērā jaunākās prognozes un parāda līmeni, šāds VTM vairāk nekā pienācīgi atspoguļo pakta mērķus. Tomēr šo VTM nav paredzēts īstenot programmas darbības laikā.

(8)

2011. gadā un pēc tam budžeta izpildes rezultāti varētu būt sliktāki, nekā ir paredzēts programmā. Lai arī ieņēmumu prognozes atjauninājumā ir reālistiskas, izdevumu daļā plānotā konsolidācija ir tikai daļēji pamatota ar konkrētiem pasākumiem. Īpaši papildu riski ir saistīti ar valdības sniegtajām banku garantijām, lai atbalstītu finanšu nozari, un, ja tās tiks pieprasītas, deficīts un parāds palielināsies. Tomēr nākotnē daļu no izmaksām, kas saistītas ar valdības atbalstu finanšu nozarei, varētu arī atgūt. Neliela pozitīvā riska faktors ir iespējamā speciālās banku nodevas ieviešana no 2011. gada, kas varētu radīt ieņēmumus aptuveni 0,2 % apmērā no IKP.

(9)

Valdības bruto parāds 2009. gadā saskaņā ar aplēsēm ir 66,5 % no IKP, kas ir lielāks salīdzinājumā ar 62,5 % iepriekšējā gadā. Neatkarīgi no lielāka budžeta deficīta un mazāka IKP pieauguma, parāda attiecības palielinājumu veicināja arī ievērojamas krājumu plūsmas korekcijas, kas galvenokārt atspoguļo banku glābšanas operācijas. Valsts kopējā parāda attiecība 2009. gadā ir virs Līgumā noteiktās atsauces vērtības, un tai ir tendence pieaugt visā programmas laikposmā. Tiek prognozēts, ka parāda attiecība programmas laikposmā pieaugs par 7,8 procentpunktiem, galvenokārt sistemātiski liela valsts budžeta deficīta dēļ. Papildus tam, ka no 2011. gada deficīts var pieaugt, parāda attiecība ir pakļauta arī riskiem, kas rodas no neskaidrībām attiecībā uz izmaksām, kuras saistītas ar valsts piektās lielākās bankas Hypo Group Alpe Adria (nacionalizēta 2009. gada decembrī) turpmāku darbību, un valsts garantijām, kas izsniegtas saistībā ar Austrijas autoceļu pārvaldes (ASFINAG) un Austrijas Federālo Dzelzceļu (ÖBB) parādiem.

(10)

Prognozes attiecībā uz parādu vidējā termiņā, kurās lēsts, ka IKP pieauguma rādītāji tikai pakāpeniski sasniegs pirms krīzes prognozētos apjomus, nodokļu likmes atgriezīsies pirmskrīzes līmenī, ar sabiedrības novecošanos saistītie izdevumi un faktiskās procentu likmes pieaugs, pierāda, ka programmā paredzētā budžeta stratēģija, ja tā tiks īstenota un politikā nebūs nekādu izmaiņu, var būt gandrīz vai pietiekama, lai līdz 2020. gadam stabilizētu parāda attiecību pret IKP.

(11)

Sabiedrības novecošanas ilgtermiņa ietekme uz budžetu Austrijā ir nedaudz mazāka nekā ES vidēji, un tiek prognozēts, ka pensiju izdevumi kā IKP daļa ilgtermiņā palielināsies tikai nedaudz. Kā prognozēts programmā, budžeta stāvoklis 2009. gadā pastiprina sabiedrības novecošanas ietekmi uz budžetu. Sasniedzot primāros pārpalikumus vidējā termiņā, tiktu samazināti riski attiecībā uz publisko finanšu stabilitāti, kuri Komisijas 2009. gada Ilgtspējas ziņojumā (4) ir novērtēti kā vidēji.

(12)

Esošā vietējā budžeta sistēma, kas balstīta uz Fiskālās izlīdzināšanas likumu (“Finanzausgleichsgesetz”) un iekšējās stabilitātes paktu, ir samērā sarežģīta un nav pietiekami pārredzama. Ieņēmumi no lielākās daļas individuālo nodokļu tiek sadalīti pa dažādiem teritoriālajiem līmeņiem noteiktās proporcijās, un lēmumu pieņemšana daudzās jomās tiek dalīta starp dažādiem varas līmeņiem. Ieņēmumu iekasēšanas un izlietojuma pienākumi dažādām vajadzībām ir sadalīti starp dažādiem pārvaldes līmeņiem. Sistēma kā tāda neveicina resursu efektīvāko izmantošanu. Tomēr Austrija nesen ir sākusi ieviest tālejošas reformas attiecībā uz budžeta ietvarlikumu federālā līmenī.

Reformas pirmā daļa, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, ieviesa jaunu daudzgadu izdevumu sistēmu ar fiksētiem “griestiem” (aptuveni 80 % no visiem izdevumiem), kas noteikti četriem secīgiem gadiem pēc rotācijas principa. Sagaidāms, ka tādā veidā tiks novērsti cikliskie tēriņi un veicināta automātisko stabilizatoru efektivitāte. Otrā daļa, kas juridiski jau sākta un stāsies spēkā 2013. gadā, ietver uz rezultātu vērsta budžeta ieviešanu un valsts pārvaldes grāmatvedības sistēmas modernizāciju un ilgtermiņa prognozes.

(13)

Vairākās Austrijas publisko izdevumu jomās pastāv iespēja ieekonomēt, jo īpaši veselības aprūpes un izglītības jomā, kurās Austrijas rādītāji ir vienādi ar vai nedaudz zemāki par ES valstu vidējo rādītāju, bet izmaksas bieži vien ir lielākas. Viens no iemesliem ir iepriekšminētā trīs pārvaldes līmeņu pārklāšanās finanšu un administratīvo pienākumu izpildē. 2010. gada programmā uzskaitīti ietaupījumi, kas tiek plānoti veselības aprūpes nozarē. Laikposmā no 2010. gada līdz 2013. gadam to apmērs ir aptuveni 0,6 % no IKP. Turklāt programmā norādīts, ka ir izveidota ekspertu darba grupa, lai rastu iespēju uzlabot publisko izdevumu efektivitāti daudzās nozarēs. Tomēr atjauninājumā nav minēts neviens konkrēts tiesību akta priekšlikums šajā sakarā.

(14)

Kopumā 2010. gadā programmā paredzētā budžeta stratēģija atbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Tomēr no 2011. gada, ņemot vērā riskus, budžeta stratēģija var neatbilst Padomes ieteikumam saskaņā ar 126. panta 7. punktu. Konkrētāk, stratēģija paredz deficīta samazināšanu līdz 2,7 % no IKP un līdz ar to pārmērīgā deficīta novēršanu līdz 2013. gadam, kā arī vidējo fiskālo pasākumu apjomu gadā aptuveni zem 0,75 % no IKP laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam, taču, ņemot vērā riskus, šādi fiskālie pasākumi var izrādīties nepietiekami. Programmā izklāstītais scenārijs konsolidācijai, kuru plānots sākt 2011. gadā, nav pamatots ar atbilstošiem pasākumiem. Turklāt budžeta stratēģija nav pietiekama, lai parāda attiecība pret IKP atkal sāktu samazināties.

(15)

Attiecībā uz datu prasībām, kas norādītas rīcības kodeksā par stabilitātes un konverģences programmām, programmā sniegti visi obligātie un lielākā daļa fakultatīvo datu (5). Padome 2009. gada 2. decembra ieteikumos saskaņā ar 126. panta 7. punktu nolūkā novērst pārmērīgo budžeta deficītu ir aicinājusi Austriju ziņot par Padomes ieteikumu īstenošanā sasniegtajiem rezultātiem atsevišķā stabilitātes programmas atjauninājuma nodaļā. Attiecīgā programmas atjauninājuma sadaļa ietver ļoti ierobežotu informāciju par to, kā Austrijas valdība plāno gūt panākumus Padomes ieteikuma īstenošanā.

i)

pamatot par nepieciešamiem uzskatītos pasākumus, lai liktu pamatus plānotajai konsolidācijai no 2011. gada ar mērķi nodrošināt ieteikto vidējo fiskālo pasākumu apjomu gadā, proti, 0,75 % no IKP gadā, un panākt, lai līdz 2013. gadam valsts budžeta deficīts nepārsniegtu atsauces vērtību 3 % no IKP; kā arī izmantot, kā izklāstīts pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras ieteikumā, iespējas, kas rodas neatkarīgi no fiskālajiem centieniem, tostarp no labākiem ekonomiskiem apstākļiem radušās iespējas, lai paātrinātu kopējā parāda attiecības samazināšanos līdz atsauces vērtībai 60 % no IKP;

ii)

turpināt uzlabot budžeta struktūru, lai visos valsts pārvaldes līmeņos stiprinātu fiskālo disciplīnu, panākot to ar uzlabotu pārredzamību un pārskatatbildību, jo īpaši saskaņojot likumdošanas, administratīvos un finansēšanas pienākumus starp valsts pārvaldes dažādajiem līmeņiem un stiprinot piespiedu izpildes mehānismus saskaņā ar iekšējo stabilitātes paktu.