(1)

Savā 2005. gada 30. decembra vēstulē Associazione Bancaria Italiana (“ABI”) sūdzējās Komisijai par vairākiem pasākumiem, apgalvojot, ka tie rada priekšrocības Poste Italiane SpA (“PI”) bankas darbībai, ko veic pilnībā integrēta PI nodaļa Bancoposta.

(2)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka atlīdzība, ko PI saņēma par pasta noguldījumu finanšu produktu izplatīšanu Cassa Depositi e Prestiti SpA (“Noguldījumu un aizdevumu fonds” – “CDP”) vārdā, bija pārmērīga. Kā otra priekšrocība tika minēta šo produktu ekskluzīvā izplatīšana, kas aizvilināja klientus no līdzīgiem komercbanku izplatītiem finanšu produktiem.

(3)

Komisija savā 2006. gada 7. februāra vēstulē Itālijas iestādēm uzdeva vairākus jautājumus, kas īpaši attiecās uz pasta noguldījumiem. Pēc lūguma pagarināt termiņu atbildes sniegšanai Itālija atbildēja uz šiem jautājumiem 2006. gada 21. aprīļa vēstulē. Komisija savā 2006. gada 29. jūnija vēstulē uzdeva papildu jautājumus; Itālija atbildēja 2006. gada 31. jūlijā un 2006. gada 9. augustā.

(4)

Tikšanās ar Itālijas iestādēm un PI pārstāvjiem notika 2006. gada 30. martā.

(5)

Komisija, 2006. gada 20. aprīlī nosūtot vēstuli ABI, lūdza izskaidrot vairākus jautājumus; ABI atbildes sniedza 2006. gada 8. jūnija vēstulē.

(6)

Ar 2006. gada 22. novembra vēstuli Komisija informēja Itāliju par savu lēmumu saistībā ar atbalstu uzsākt EK līguma 88. panta 2. punktā noteikto procedūru.

(7)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus.

(8)

Itālijas iestādes savus apsvērumus iesniedza 2007. gada 2. februārī.

(9)

ABI atbildes sniedza 2007. gada 13. marta vēstulē. Ar 2007. gada 20. marta vēstuli Komisija ABI apsvērumus nosūtīja Itālijas iestādēm, lai tās varētu atbildēt uz tiem. Itālijas iestādes atbildi sniedza 2007. gada 18. aprīļa vēstulē.

(10)

ABI un Komisijas darbinieki tikās 2007. gada 20. martā.

(11)

Komisija 2007. gada 23. marta vēstulē lūdza ABI sniegt papildu informāciju; ABI atbildēja 2007. gada 18. maija vēstulē. Ar 2007. gada 23. maija vēstuli Komisija ABI minētos apsvērumus nosūtīja Itālijas iestādēm, kas atbildēja 2007. gada 22. jūnija vēstulē.

(12)

Komisija 2008. gada 25. janvārī lūdza Itālijas iestādēm sniegt papildu informāciju, un tās atbildēja 2008. gada 11. martā, 2008. gada 13. maijā un 2008. gada 17. jūnijā.

(13)

2007. gada janvārī Komisija izsludināja atklātu konkursu (2007/S 29–034352) pētījumam, lai pētītu atlīdzību par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu. Viena pretendenta gadījumā radās aizdomas par iespējamu interešu konfliktu, un 2007. gada 29. jūnijā Komisija rakstīja Itālijas iestādēm un ABI, lūdzot iesniegt apsvērumus. Itālija atbildēja savā 2007. gada 5. jūlija vēstulē.

(14)

2007. gada 9. novembrī, kad bija beidzies konkursizsoles termiņš, Komisija uzsāka jaunu iepirkuma procedūru pētījuma veikšanai (COMP/2007/D3/23), un 2007. gada 20. decembrī Komisija noslēdza līgumu par pētījumu ar neatkarīgu ekspertu (“eksperts”). Eksperts galīgo ziņojumu par pētījumu Komisijai iesniedza 2008. gada 21. jūnijā.

(15)

CDP bija valsts aģentūra līdz 2003. gada beigām, kad to pārveidoja par sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SpA). Kopš tā laika CDP joprojām ir valsts kontrolē, lai gan 30 % tās akciju kapitāla tika nodoti 65 bankām (3).

(16)

CDP mērķis ir veicināt valsts ieguldījumu attīstību, vietējās komunālo pakalpojumu infrastruktūras darbus un svarīgākos valstiskas nozīmes būvdarbus.

(17)

Kopš 2003. gada CDP formāli darbojas šādās divās atšķirīgās uzņēmējdarbības jomās:

(18)

PI ir vispārējo pasta pakalpojumu sniedzējs Itālijā, kas pilda vispārējo pasta pakalpojumu nodrošināšanas pienākumu (4) atbilstoši tiem Itālijas tiesību aktiem (5) un noteikumiem, kas regulē vispārējos pasta pakalpojumus. PI uzticētie pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi neietver finanšu pakalpojumus.

(19)

Papildus vispārējiem pasta pakalpojumiem PI piedāvā arī integrētus sakaru, loģistikas un finanšu produktus un pakalpojumus visā Itālijā. Galvenie rādītāji ir šādi (6):

1.   tabula

PI finanšu rādītāji galvenajās tā uzņēmējdarbības jomās

(20)

Kā norādīts gada pārskatā, pasta pakalpojumi 2006. gadā veidoja 33,5 % no grupas kopējā apgrozījuma, finanšu darījumi – 27,5 %, bet apdrošināšanas darījumi – 37,6 %. Finanšu pakalpojumi nodrošināja 82 % no PI grupas saimnieciskās darbības ieņēmumiem, bet apdrošināšanas pakalpojumi – 18,7 %. Pasta pakalpojumi radīja EUR 4 miljonus lielus saimnieciskās darbības zaudējumus.

(21)

Līdz 2003. gada decembrim PI pilnībā bija Itālijas valsts īpašums. 2003. gada decembrī valsts 35 % no PI akciju kapitāla nodeva CDP. PI turklāt ir saskaņā ar privāttiesībām dibināts uzņēmums, ko kontrolē valsts.

(22)

Kā liecina nesen veikts pētījums (7), līdz pirmās Pasta direktīvas īstenošanai (8) Itālijas pasta tirgus bija samērā atvērts. Bez PI arī citi uzņēmumi varēja brīvi izplatīt tiešos sūtījumus un hibrīdpastu. Daži vietējie pasta uzņēmumi piegādāja vēstules kā PI apakšuzņēmēji. Pēc minētās direktīvas īstenošanas hibrīdpasta piegāde kļuva par rezervētu pakalpojumu, un attiecības, piešķirot apakšuzņēmuma līgumu, tika izbeigtas. Izejošie un ienākošie starptautiskie sūtījumi ir pakalpojums, kas pilnībā ir rezervēts PI. Kopš 2003. gada 1. janvāra Itālijas tiesību aktos ir iekļauta otrā Pasta direktīva, kas paredz no 2009. gada 1. janvāra ES pasta tirgu pilnībā atvērt konkurencei; līdz ar to rezervēta ir tikai tādu korespondences sūtījumu piegāde, kuru svars nepārsniedz 100 g, un cena par prioritāro sūtījumu piegādi noteikta trīskāršā pamattarifa apmērā. (9). No 2006. gada 1. janvāra rezervētais pakalpojums ir tikai tādu korespondences sūtījumu piegāde, kuru svars nepārsniedz 50 g, un cena par prioritāro sūtījumu piegādi noteikta 2,5 reizes lielāka nekā pamattarifs. Rezervētais pakalpojums joprojām ietver attālinātos pakalpojumus [upstream services] un pasta vairumsūtījumu piegādi. Tagad pasta tirgus juridiski ir samērā atvērts konkurencei, jo ir liberalizēta tiešo sūtījumu piegāde. Noteikumus ienākšanai tirgū neuzskata par stingriem (10).

(23)

2006. gada 19. oktobrī Komisija ierosināja jaunu Pasta direktīvu, kas pilnveidoja Kopienas pasta pakalpojumu vienoto tirgu. Šī direktīva stājās spēkā 2008. gada 27. februārī, un tā paredz līdz 2010. gada 31. decembrim atcelt tiesiskos monopolus pasta pakalpojumu jomā, tomēr dažām dalībvalstīm atļauts šo termiņu pagarināt līdz 2012. gada decembrim (11).

(24)

Prezidenta 2001. gada 14. marta Dekrētā (decreto) Nr. 144 izklāstīti noteikumi, kādus banku un finanšu pakalpojumus PI drīkst sniegt; ar šo uzņēmējdarbību nodarbojas Bancoposta. Tā sniedz šādus pakalpojumus: pieņem no iedzīvotājiem jebkāda veida noguldījumus, nodrošina maksājumu pakalpojumus, veic ārvalstu valūtas maiņas starpniecības pakalpojumus, popularizē un izvieto banku un citu pilnvaroto starpnieku piešķirtos aizdevumus, sniedz dažus ieguldījumu pakalpojumus (tirgojas trešo personu vārdā un izvieto un pieņem rīkojumus, tādējādi izslēdzot tirgošanos savā vārdā un individuālu vērtspapīru portfeļa pārvaldību). PI ir īpaši aizliegts nodarboties ar finansēšanu.

(25)

PI/Bancoposta var uzskatīt par krājiestādi un finanšu starpnieku. Tā kā tā nav banka, tā savu darījumu veikšanai un banku un citu finanšu produktu piedāvāšanai izmanto daudzās PI pasta nodaļas.

(26)

Tā kā PI ir 13 893 apkalpošanas punkti – vidēji vismaz viens katrā municipalitātē, tam ir lielākais banku pakalpojumu tīkls Itālijā, un tas drīzāk uzskatāms par ieguvumu, nevis apgrūtinājumu: lielāko daļu punktu izmaksu sedz šie finanšu pakalpojumi, un tie nav uzskatāmi par slogu vispārējo pasta pakalpojumu sniedzējam (12).

(27)

Reitingu aģentūra Fitch savā 2004. gada ziņojumā norāda, ka PI/Bancoposta ir “iespējas sasniegt ikvienu [Itālijas] iedzīvotāju, ko iekšzemes bankas paredzamā nākotnē nespēs” (13). Turklāt Fitch uzskata, ka PI“stratēģijas pamatā ir finanšu pakalpojumu attīstīšana”.

(28)

PI piedāvā plašu finanšu pakalpojumu klāstu, kas konkurē ar banku sistēmas piedāvātajiem pakalpojumiem:

(29)

Šajā lēmumā aplūkota līdzekļu un jo īpaši pasta noguldījumu pieņemšana, kas ir veids, kā PI iegūst līdzekļus CDP vārdā un uz tā rēķina, izplatot noguldījumu obligācijas un krājgrāmatiņas.

(30)

Dažu pēdējo gadu laikā PI ir ievērojami paplašinājis savu klientiem piedāvāto maksājumu pakalpojumu klāstu, tradicionālos pasta pakalpojumus (norēķinu kontu depozīta sertifikāti un pasta naudas pārvedumi) papildinot ar tādiem pakalpojumiem, kurus agrāk piedāvāja tikai bankas (debetkartes un kredītkartes, bankas pārskaitījumi vai regulārie komunālo pakalpojumu debeta maksājumi) (14).

(31)

Visbeidzot PI nodrošina izvietošanas pakalpojumus:

(32)

Šajā lēmumā izvērtētais pasākums ir atlīdzība, ko CDP maksāja PI par noguldījumu obligāciju izvietošanu laikā no 2000. līdz 2006. gadam.

(33)

Ekonomikas lietu un finanšu ministrijas 2004. gada 6. oktobra dekrēta (decreto) 1. panta 1. punktā attiecībā uz 2003. gada 30. septembra Dekrētu–likumu Nr. 269 (17)“pasta noguldījumi” definēti kā “tāda līdzekļu uzkrāšana ar atmaksas nosacījumu, ko nodrošina ar valsts garantiju un ko ar Poste Italiane SpA starpniecību veic CDP SpA”. Šādā nolūkā izmantotie instrumenti ir pasta krājgrāmatiņas un pasta noguldījumu obligācijas.

(34)

Dekrēta 1. panta 2. punktā norādīts, ka pasta noguldījumi, t. i., līdzekļu piesaistīšana, ko CDP veic ar PI starpniecību, ir pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

(35)

Pasta krājgrāmatiņas (libretti postali) ir valsts garantēts līdzekļu piesaistīšanas instruments, tādēļ ar to saistītais risks ir neliels. Tās var būt gan reģistrētas, gan uzrādītāja krājgrāmatiņas. Galvenie ar krājgrāmatiņām veiktie darījumi ir naudas noguldīšana un izņemšana.

(36)

2006. gada 22. novembrī Komisija nolēma, ka atlīdzība, ko PI saņēma no CDP par pasta krājgrāmatiņu izvietošanu laikā no 2000. līdz 2005. gadam, nav valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(37)

Pasta noguldījumu obligācijas (buoni fruttiferi postali) arī ir valsts garantēts līdzekļu piesaistīšanas veids, tādēļ ar to saistītais risks ir neliels; tās nevar laist apgrozībā tirgū, jo īpaši ar likumu noteikti nosacījumi neļauj tās nodot citai personai, un tās ir jāatmaksā pēc pieprasījuma, kas ir ASV tipa pārdošanas iespēju līgumam līdzvērtīga īpatnība un ļauj noguldītājam jebkurā brīdī obligācijas termiņa laikā pieprasīt naudas atmaksu par iepriekš noteiktu cenu. Procentus izmaksā vienā maksājumā, obligāciju izpērkot, un no tiem ietur nodokli 12,5 % apmērā.

(38)

Noguldījumu obligācijas būtībā ir viena kupona obligācijas, kuras emitē, vērtību norādot pēc vajadzības, un tas nozīmē, ka sākumā netiek noteikta emisijas kopējā vērtība. Par noguldījumu obligāciju izvietošanu, pārvaldīšanu un izpirkšanu un citām ar tām saistītajām darbībām no parakstītāja netiek iekasēta komisijas maksa vai citi maksājumi. Kopš 2003. gada tās ir pieejamas gan papīra, gan dematerializētā formā. Līdz 2003. gadam obligācijas emitēja tikai papīra formā.

(39)

Četras galvenās noguldījumu obligāciju kategorijas ir šādas (18):

2.   tabula

Visas emitētās pasta noguldījumu obligācijas  (20) pēc kategorijām (miljardos EUR)

(40)

Turpmāk ir norādīti ABI dati par summām, kas Itālijas mājsaimniecībās tiek turētas pasta noguldījumu instrumentos un galvenos konkurējošos produktos.

3.   tabula

Itālijas mājsaimniecību pārvaldībā esošie pasta noguldījumu instrumenti un galvenie konkurējošie produkti (miljardos EUR)

(41)

Par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanas pakalpojumu PI saņem ikgadēju atlīdzību, kas balstās uz šādiem secīgi noslēgtiem līgumiem un to grozījumiem kopš 2000. gada:

(42)

Saskaņā ar šiem līgumiem PI katru gadu izmaksāto atlīdzību veidoja šādi trīs elementi: i) komisijas maksa par bruto uzkrāto summu (“avansa maksa”), kas ir atkarīga no noguldījumu obligācijās gada laikā uzkrātās summas; ii) komisijas maksa par visu pasta noguldījumu obligāciju pārvaldību; iii) citi 4. un 5. tabulā norādīti specifiski elementi.

4.   tabula

Atlīdzība par noguldījumu sertifikātu izplatīšanu saskaņā ar līgumu noteikumiem

5.   tabula

Ikgadējā atlīdzība, kas PI izmaksāta laikā no 2000. līdz 2006. gadam (miljonos EUR)

(43)

Saskaņā ar CDP gada pārskatiem PI izmaksātās atlīdzības apjoms ievērojami mainās atkarībā no uzkrāto līdzekļu apjoma, tādēļ CDP spēj saglabāt ārkārtīgu darbības elastību un ļoti racionālu izmaksu struktūru.

(44)

Lēmumā par šīs procedūras uzsākšanu 2006. gada 22. novembrī Komisija norādīja, ka tiesiskais regulējums, kas CDP piemērojams attiecībā uz pasta noguldījumu izvietošanu (pasta noguldījumu obligācijas un krājgrāmatiņas), nepiešķir nekādas ekskluzīvas izvietošanas tiesības de jure.

(45)

Tomēr Komisija pauda šaubas, vai atlīdzība, ko PI saņēma no CDP par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu, ir atbilstošs salīdzināmais lielums tirgū, un īpaši šaubījās attiecībā uz līdzīgiem produktiem, kurus Itālijas valdība minēja kā pierādījumu atlīdzības atbilstībai tirgus nosacījumiem. Turklāt šajā posmā Komisija nezināja precīzas sastāvdaļas un vērtību izmaksām, kas kopš 2000. gada tika izmaksātas PI saistībā ar noguldījumu obligācijām.

(46)

Rezultātā Komisijai bija ļoti grūti novērtēt, vai visi noguldījumu obligāciju izvietošanas atlīdzības elementi:

(47)

Komisija norādīja, ka gadījumā, ja atlīdzība, ko CDP izmaksāja PI saistībā ar noguldījumu obligācijām, bija valsts atbalsts, būtu ļoti grūti novērtēt tā atbilstību.

(48)

Procedūras laikā apsvērumus iesniedza tikai ABI.

(49)

Savā 2005. gada 30. decembra sūdzībā ABI norādīja, ka atlīdzība, ko CDP izmaksāja PI, pārsniedz:

(50)

ABI norādīja, ka komisijas maksas par uzņēmumu obligāciju izvietošanu svārstās no 0,5 % līdz 6 %, ko nosaka dažādi faktori, piemēram, emitenta reitings, emisijas struktūra, privāto klientu apkalpošanas tīkls un finanšu instrumenta sarežģītība. Bankas par banku obligāciju izplatīšanu uz trešo personu rēķina prasīja komisijas maksu vidēji no 1 % līdz 1,5 % apmērā no izvietotās summas.

(51)

ABI uzskatīja, ka atlīdzība, ko valsts izmaksāja PI par pasta noguldījumu produktu izvietošanu, bija valsts atbalsts PI, kas kaitēja tām bankām, kuras būtu varējušas sniegt tādus pašus pakalpojumus ar labākiem nosacījumiem un ar mazākām izmaksām valstij.

(52)

Savās 2007. gada 13. marta un 2007. gada 18. maija vēstulēs ABI iesniedza papildu apsvērumus.

(53)

ABI norādīja, ka atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu ir jāpielīdzina tai atlīdzībai, kas izmaksājama par BOT un BPT obligāciju izvietošanu atkarībā no dzēšanas termiņa. Par noguldījumu obligāciju izvietošanu atkarībā no parakstītās vērtības PI saņēma atlīdzību, kas bija augstāka nekā maksa par valsts obligāciju izvietošanu (aptuveni 195–160 bāzes punkti), un tas saņēma arī atlīdzību, kuras pamatā bija nedzēsto noguldījuma obligāciju apjoms.

(54)

ABI nepiekrīt Komisijas 2006. gada 22. novembra lēmumā aprakstītajiem salīdzinošā pētījuma secinājumiem turpmāk norādīto iemeslu dēļ:

(55)

Savā 2007. gada 18. maija vēstulē ABI nosūtīja Komisijai secinājumus, kas gūti ar konsultāciju firmas palīdzību veiktā pētījumā, lai identificētu tos produktus, kurus varētu salīdzināt ar pasta noguldījumu obligācijām, un analizētu atlīdzību par to izvietošanu. Pētījums apstiprināja ABI nostāju, noskaidrojot turpmāk minētos ar pasta noguldījumu obligācijām salīdzināmos produktus.

(56)

Parastās pasta noguldījumu obligācijas bija salīdzināmas ar BTP. Pasta noguldījumu obligācijām un BTP bija vienāds dzēšanas termiņš, risks, ienesīgums un nodokļu likmes. Atlīdzība par BTP izvietošanu bija 0,30 %–0,40 % no parakstītās summas.

(57)

Pretēji tam, kas minēts Komisijas 2006. gada 22. novembra lēmumā citētajā salīdzinošajā pētījumā, pasta noguldījumu obligācijas nebija salīdzināmas ar:

(58)

Attiecībā uz parasto pasta noguldījumu obligāciju komplicētību ABI apgalvoja, ka tās neatbilst Banca d’Italia noteiktajai strukturētu produktu definīcijai. Fakts, ka uz pasta noguldījumu obligācijām attiecās tāds iespēju līgums, kas ir līdzvērtīgs pārdošanas iespēju līgumam, nepamatoja augstāku atlīdzību par to izvietošanu. Iespēju līgumu drīzāk veidoja garantija parakstītājam, kuram bija tiesības izbeigt ieguldījumu jebkurā laikā, kas neietekmēja vērtspapīra struktūru vai ar to saistītā riska pakāpi.

(59)

Astoņpadsmit mēnešu pasta noguldījumu obligācijas nevarēja pielīdzināt valsts īstermiņa obligācijām – ne BOT, ne CTZ. Pretēji salīdzinošajā pētījumā minētajam, 18 mēnešu pasta noguldījumu obligācijas nebija pielīdzināmas uzņēmumu obligācijām ar reitingu A+ vai augstāku, jo tām bija ievērojami zemāks riska profils.

(60)

Komisijas maksa par BOT izvietošanu bija no 0,05 % līdz 0,30 % no parakstītās summas atkarībā no dzēšanas termiņa (šo atlīdzību ieguldītājs maksāja uzņēmumam, kas obligāciju izvietoja). Atlīdzība par CTZ izvietošanu bija 0,20 % no parakstītās summas.

(61)

Noteikta termiņa pasta noguldījumu obligācijas atkarībā no atlikušā noguldījumu obligācijas termiņa bija pielīdzināmas tādām valsts obligācijām kā BOT, CTZ un BTP.

(62)

Inflācijai piesaistītās pasta noguldījumu obligācijas bija pielīdzināmas BTPEURi obligācijām (valsts vidēja un ilgtermiņa obligācijām, kuras indeksē atbilstoši euro zonas inflācijas koeficientam). Tās nevarēja pielīdzināt uzņēmumu vērtspapīriem piesaistītajām obligācijām, jo pasta noguldījumu obligācijām bija daudz zemāks riska profils un to ienesīgums bija piesaistīts nevis finanšu instrumentu grozam, kā tas bija indeksam piesaistīto obligāciju ienesīguma gadījumā, bet inflācijas koeficientam.

(63)

Komisijas maksa par BTPEURi obligāciju izvietošanu bija līdz 0,40 % no parakstītās summas.

(64)

Indeksam piesaistītās pasta noguldījumu obligācijas bija pielīdzināmas finanšu uzņēmumu emitētajām indeksam piesaistītajām obligācijām (lai gan pasta noguldījumu obligācijām bija zemāks riska profils). Tās nebija pielīdzināmas uzņēmumu obligācijām, jo CDP ir finanšu starpnieks.

(65)

Komisijas maksa par indeksam piesaistīto obligāciju izvietošanu bija 1 %–2,5 % apmērā no parakstītās summas.

(66)

Sākumā ABI apgalvoja, ka pasta noguldījumu obligācijas var pielīdzināt tiem kopieguldījumu fondiem, kas veic ieguldījumus euro zonas valsts obligācijās; tomēr 2007. gada 18. maija vēstulē ABI vairs nepiemin šo argumentu un līdz ar to nesniedz nekādu izskaidrojumu.

(67)

ABI norādīja divus iespējamos scenārijus pasta noguldījumu obligācijām pielīdzināmu produktu izvietošanai. Šos produktus izvieto uzņēmums, kas saņem atlīdzību tikai par izvietošanu, un emitents sedz pārvaldības izmaksas, vai arī tos izvieto un pārvalda uzņēmums, kas saņem atlīdzību par abām darbībām, un šādā gadījumā nav viegli nošķirt abus atlīdzības elementus – atlīdzību par izvietošanu un atlīdzību par uzskaiti un administratīvo pārvaldību. Pētījums parādīja, ka tirgus prakse neļauj nodalīt tikai ar izvietošanu saistīto komisijas maksas daļu, ar uzskaiti un administratīvo pārvaldību saistīto daļu un ar papīra akciju izgatavošanu saistīto daļu.

(68)

Atlīdzības apmēru iespaidoja obligācijas komplicētība, emitenta reitings, izvietošanas tīkls, dzēšanas termiņš, emitenta reputācija, emitenta struktūra un tiesiskie ierobežojumi (emitenta saistības saskaņā ar tiesību aktiem vai licencēm).

(69)

Valsts garantēto pasta noguldījumu obligāciju riska profils bija daudz zemāks nekā uzņēmumu obligācijām, ko pierāda fakts, ka valsts obligācijas iekšējās peļņas likme vienmēr bija zemāka nekā līdzvērtīga reitinga uzņēmuma obligācijai. Pēdējo 10 gadu laikā standarta likme valsts obligācijām ar reitingu Aa ir bijusi 0, turpretī standarta likme uzņēmumu obligācijām ar reitingu Aa ir bijusi 0,59.

(70)

Visbeidzot – nebija iespējams noskaidrot tirgus atlīdzību par papīra obligāciju izgatavošanu, jo finanšu tirgi tagad strādā gandrīz tikai ar dematerializētiem produktiem.

(71)

Itālijas apsvērumu pamatā bija tā salīdzinošā pētījuma rezultāti, ko 2006. gada janvārī veica, lai sagatavotu pamatojumu un izstrādātu trīs gadu vienošanos laikam no 2006. līdz 2008. gadam, mēģinot noskaidrot tirgum atbilstošu atlīdzību, kas par pasta noguldījumu produktu izvietošanu pienākas CDP un PI (“salīdzinošais pētījums”).

(72)

Salīdzinošā pētījuma metodoloģija ietvēra šādus sešus secīgus posmus:

(73)

Salīdzinošajā pētījumā konstatēts, ka izvietošanas maksas līmeni ietekmēja trīs faktori: riska/peļņas profils, līgumattiecību komplicētība (vai vērtspapīrs ir strukturēts vai tradicionāls [plain vanilla] instruments) (29) un dzēšanas termiņš.

(74)

Itālija apgalvoja, ka atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu nav salīdzināma ar atlīdzību par valsts obligāciju izvietošanu, jo:

(75)

Galvenie salīdzinošā pētījuma secinājumi bija šādi:

6.   tabula

Tirgus maksa par strukturēto uzņēmumu obligāciju izlases izvietošanu laika posmā no 2006. gada līdz 2008. gadam un maksa, kas piemērojama CDP un PI (%)

(76)

Kā redzams tabulā, salīdzinošajā pētījumā pēc pielīdzināmo obligāciju izlases analīzes tika secināts, ka maksa par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu nepārsniedza maksu par pielīdzināmu finanšu produktu izvietošanu.

(77)

Salīdzinošajā pētījumā tika norādīts arī, ka gadījumā, ja PI nesasniedz to apjomu, ko vienošanās paredz attiecībā uz pasta noguldījumu obligācijās piesaistītajiem tīrajiem līdzekļiem, atlīdzību var samazināt. Tā kā pasta noguldījumu obligācijas atšķirībā no citām obligācijām ir atmaksājamas pēc pieprasījuma, PI bija uzmanīgi jāpārvalda sistēma, lai izpildītu visus noteiktos mērķus.

(78)

Attiecībā uz atlīdzību par dematerializētu pasta noguldījumu obligāciju pārvaldību salīdzinošajā pētījumā tika ierosināts, ka kritērijam jābūt tām likmēm, kuras par vērtspapīru centrālu pārvaldīšanu starpniekiem piemēro Monte Titoli SpA: šīs atlīdzības daļas apmērs atbilda tirgum (bija robežās no 0,002–0,0023 % atkarībā no dematerializēto pasta noguldījumu obligāciju kopējā daudzuma). Tomēr papīra noguldījumu obligāciju gadījumā nebija iespējams veikt Itālijas banku tirgus salīdzinošo analīzi, jo šāda veida pasta noguldījumu obligācija joprojām ir vienīgā, kas tirgū pieejama papīra formā.

(79)

Itālijas 2007. gada 2. februāra, 2007. gada 18. aprīļa, 2007. gada 22. jūnija, 2008. gada 11. marta, 2008. gada 13. maija un 2008. gada 17. jūnija vēstulēs iesniegtie galvenie apsvērumi bija šādi.

(80)

Itālija apgalvoja, ka atlīdzība, ko PI saņēma par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu kopš 2000. gada, atbilda tirgus nosacījumiem, un ka tā bija maksimālā summa, ko PI varēja saņemt, ja sasniedza tos mērķus, kas noteikti attiecībā uz emitēto pasta noguldījumu obligāciju iekasēto bruto summu. Tādēļ šo atlīdzību bija grūti salīdzināt ar to, kuru citi uzņēmumi saņēma par līdzīgu produktu izvietošanu.

(81)

Attiecībā uz salīdzināmo produktu noteikšanu un atlīdzību par to izvietošanu Itālija atsaucās uz salīdzinošā pētījuma rezultātiem.

(82)

Tā apgalvoja, ka atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu bija zemāka nekā atlīdzība par pasta krājgrāmatiņu izvietošanu, kuru Komisija 2006. gada 22. novembra lēmumā atzina par tirgus apstākļiem atbilstošu. Šādu atzinumu pamatoja tas, ka pasta noguldījumu obligāciju vidējais termiņš bija aptuveni [7–10] gadi, un, ja atlīdzību 2,63 % apmērā par obligāciju izvietošanu sadalītu šajā periodā, tad ikgadējā atlīdzība par to izvietošanu būtu […] %, kas ir mazāk nekā ikgadējā atlīdzība par pasta krājgrāmatiņu izvietošanu, proti, 0,90 %. Tomēr šie abi produkti patiešām atšķiras – pasta noguldījumu grāmatiņas bija īstermiņa finanšu produkti, turpretī pasta noguldījumu obligācijas – ilgtermiņa produkti; pasta krājgrāmatiņas bija vienkārši produkti, turpretī pasta noguldījumu obligācijas – komplicētas un strukturētas.

(83)

Finanšu produkti papīra formā tirgū atrodami ļoti reti, bet pasta noguldījumu obligācijas varētu uzskatīt par salīdzināmām ar banku izdotajiem depozīta sertifikātiem (certificati di deposito –“CD”). Par šiem sertifikātiem parakstītāji maksāja bankai vienreizēju maksu EUR 4,50–9,30 apmērā par sertifikātu neatkarīgi no noguldījuma summas un termiņa. Vidējais depozīta sertifikātu termiņš bija 24 mēneši, tātad kredītiestādes iekasēja vidēji EUR 2,25–4,65 lielu gada maksu par katru sertifikātu. Pieņemot, ka vienas pasta noguldījumu obligācijas vidējā vērtība ir EUR 2 000, un šai summai piemērojot PI procentuālo atlīdzības likmi (0,11 %), gada maksa par papīra obligācijas izplatīšanu ir EUR 2,20, kas atbilst komisijas maksai par depozīta sertifikātiem.

(84)

Attiecībā uz maksu par papīra obligāciju izgatavošanu salīdzināmais papīra vērtspapīrs ir papīra sertifikāts, kas apliecina līdzdalību kopieguldījumu fondā, kura vidējā cena svārstās no EUR 10 līdz EUR 20 par sertifikātu. Tādēļ PI atlīdzība EUR 1,70 apmērā par obligāciju bija samērīga.

(85)

Ciktāl tas attiecas uz peļņas normu no pasta noguldījumu obligāciju izvietošanas, Itālija norādīja, ka šīs obligācijas bija tikai viens produkts no plašāka finanšu produktu klāsta, ko piedāvāja PI klientiem, lai panāktu visatbilstošāko līdzekļu sadalījumu. Peļņas norma no Bancoposta pakalpojumiem (2005. gadā – […] %) bija zemāka nekā peļņas norma no komercbanku piedāvātajiem salīdzināmajiem produktiem (35 %).

(86)

Itālija norādīja – lai noteiktu, vai PI bija ekonomiski izdevīgākā situācijā vai nē, nebija vajadzības atlīdzību par salīdzināmo produktu izplatīšanu sadalīt atsevišķos elementos; pietika salīdzināt kopējo atlīdzību par pasta noguldījumu obligācijām ar kopējo atlīdzību par salīdzināmajiem produktiem.

(87)

Attiecībā uz atbilstību tirgus ekonomikas ieguldītāja principam Itālija norādīja, ka atlīdzības aprēķināšanas mehānisms ir izstrādāts, balstoties uz tādu ekonomisku pamatojumu, kādus šādiem lēmumiem piemēro tirgū. Lai arī pirms 2000. gada nekādi pētījumi nebija veikti, tomēr atlīdzība balstījās uz šiem ekonomikas principiem, ko vēlāk apstiprināja salīdzinošais pētījums (sk. 4. un 5. tabulu).

(88)

PI atsevišķi uzskaitīja visus privātpersonām sniegtos finanšu pakalpojumus un uzskaites nolūkos nenodalīja dažādus finanšu pakalpojumus. Atsevišķu produktu, tostarp pasta noguldījumu obligāciju, izmaksas un ieņēmumus salīdzināja tikai pārvaldības analīzes nolūkā, un šis salīdzinājums bija ļoti aptuvens. Tas parādīja, ka pasta noguldījumu obligācijām bija smagāks administratīvais slogs nekā citiem produktiem, piemēram, norēķinu kontiem. Attiecībā uz 2005. gadu Itālija atzina, ka vislabākais pasta noguldījumu obligāciju ekonomikas un finanšu datu rādītājs ir bruto rentabilitāte […] % apmērā (34).

(89)

Banca d’Italia norādīja, ka pasta noguldījumu obligācijas atbilst strukturētiem finanšu instrumentiem, jo tās ir vērtspapīri obligāciju veidā vai ar jebkādu parāda līmeni; tās ir atvasinājumi, jo ietver atvasinātu iespējas tipa līgumu, un šie divi elementi – obligācija un atvasinājums – ir nedalāmi viena instrumenta elementi.

(90)

Itālija nepiekrita ABI viedoklim attiecībā uz pasta noguldījumu obligācijām pielīdzināmu produktu noteikšanu.

(91)

Itālija apgalvoja, ka starpība starp cenām, kādas noteikuši dažādi emitenti ar vienādu riska reitingu – valsts (valsts un starptautiskās organizācijas), finanšu iestādes, bankas un uzņēmumi (rūpniecības uzņēmumi šaurā nozīmē) – ir dažas procenta simtdaļas: starpība finansēšanas izmaksās, aplūkojot abas galējās produktu grupas – valsts un uzņēmumu produktus –, bija 5–6 bāzes punkti, bet starpība finanšu iestāžu un uzņēmumu finansēšanas izmaksās – 2–3 bāzes punkti. Citiem vārdiem – vienāda reitinga emitentu vidū emitenta tips (valsts, finanšu iestāde, banka u. c.) nebija būtisks, un tas neiespaidoja Itālijas iesniegtos pētījuma secinājumus. Pretēji ABI apgalvotajam salīdzinošajā pētījumā tika piemērota uzņēmuma obligāciju vispārīga definīcija, kas attiecās ne tikai uz rūpniecības uzņēmumu, bet arī finanšu uzņēmumu emitētām obligācijām. Bez tam salīdzinošajā pētījumā minētā groza vidējais reitings bija AA–, kas ir augstāks nekā CDP, kas emitēja pasta noguldījumu obligācijas (A+), vai Itālijai, kas tām deva savu garantiju (A+).

(92)

Turklāt par Itālijas banku izdoto strukturēto obligāciju izvietošanu PI/Bancoposta ir saņēmusi komisijas maksu vidēji 2,9 % apmērā, kas atbilst atlīdzībai par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu.

(93)

Turpmāk minēto iemeslu dēļ Itālija nepiekrita ABI, ka pasta noguldījumu obligācijas ir salīdzināmas ar valsts obligācijām:

(94)

Tādēļ no izvietošanas metodes un pārvaldības viedokļa pasta noguldījumu obligācijas nav salīdzināmas ar valsts obligācijām, bet drīzāk ar kopieguldījumu fondu.

(95)

Tā kā tiesību akti paredz, ka pasta noguldījumu obligāciju uzkrāšanas izmaksām ir jāatbilst valsts kases parāda apkalpošanas izmaksām tirgū, Itālija norādīja, ka gada bruto peļņa no pasta noguldījumu obligācijām bija mazāka nekā no valsts obligācijām (tiem instrumentiem ar 8, 10 un 20 gadu termiņu, kuri tika minēti kā piemēri, starpība bija 180 bāzes punkti). Itālija uzskatīja, ka šīs starpības iemesls ir pakalpojumā ietvertais pārdošanas iespēju līgums (raksturīgs ASV). Ja tad pievienotu izplatīšanas maksu, izmaksas atbilstu valsts izmaksām.

(96)

ABI nebija ņēmusi vērā faktu, ka pasta noguldījumu obligācijās bija ietverts netiešs pārdošanas iespēju līgums, un tās bija pielīdzināmas kopieguldījumu fondam. Pasta noguldījumu obligācijas atbilst Banca d’Italia lietotajai strukturētu obligāciju definīcijai.

(97)

Arī komisijas maksa par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu atspoguļo visu PI veikto darbu, lai sasniegtu noteiktus mērķus attiecībā uz bruto un neto parakstīto summu gan pasta noguldījumos kopumā, gan atsevišķos produktos. Nosakot šo atlīdzību, ņemta vērā arī PI veiktā klientu pārvaldība gan pēc izvietošanas, gan visā obligācijas termiņa laikā, jo īpaši tādēļ, ka ieguldītāji ir tiesīgi pieprasīt atmaksāt obligācijas, un tādēļ, ka nepastāv sekundārais tirgus.

(98)

Itālija apstrīdēja ABI apgalvojumu attiecībā uz komisijas maksas apmēru par indeksam piesaistītu obligāciju izvietošanu (1 %–2,5 %), norādot, ka vidējā PI saņemtā atlīdzība bija 3,05 % par ārzemju un Itālijas banku emitēto strukturēto obligāciju izvietošanu (35) un 2,9 % – par tādu obligāciju izdošanu, kuras emitējušas tikai Itālijas bankas (36) (piemēram, par Capitalia SpA emitēto strukturēto obligāciju izvietošanu PI saņēma komisijas maksu 3,212 % apmērā no parakstītās nominālās vērtības (37).

(99)

Itālija secināja, ka ABI pētījums bija vispārīgs un tajā nebija ņemtas vērā specifiskas pasta noguldījumu obligāciju izvietošanas īpatnības salīdzinājumā ar citu obligāciju izvietošanas īpatnībām.

(100)

PI un ABI pasūtītie pētījumi tika veikti, izmantojot līdzīgas metodoloģijas, bet to rezultātus ir grūti salīdzināt. Neviens no tiem nenoteica tos produktus, kurus varētu pilnīgi salīdzināt, un, izvēloties vienu vai citu salīdzināmo produktu, tie uzsvēra atšķirīgus faktorus, kas iespaidoja maksu par izvietošanu.

(101)

Tādēļ Komisija lūdza neatkarīgam ekspertam veikt pētījumu, lai noteiktu tirgus atlīdzību par pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu.

(102)

Būtisks eksperta pētījuma secinājums bija Itālijas vērtspapīru tirgus dalījums: i) pirmajā līmenī, kurā emitenti vēršas pie institucionālajiem ieguldītājiem un ienesīgums ir vidējs, ņemot vērā saistību neizpildes risku un euro ienesīguma līkni, izplatīšana ir lielo investīciju banku pārvaldībā (vai arī tiek veikta atklātā izsolē, kā tas ir lielākās daļas Itālijas valsts kases obligāciju gadījumā) un izplatīšanas maksa ir salīdzinoši zema; un ii) otrajā līmenī, kurā izplatīšana notiek caur banku privāto klientu apkalpošanas tīkliem, vēršoties pie privātiem noguldītājiem, emitenti var panākt labākus aizņēmuma nosacījumus nekā pirmā līmeņa tirgū, un izplatīšanas maksa būtībā ir augstāka nekā pirmā līmeņa tirgū. Tas tiešā veidā iespaido finanšu produktos iekļautās izplatīšanas maksas līmeni – katra tāda noteiktu īpašību kopuma gadījumā, kas varētu iespaidot maksu par attiecīgā finanšu produkta izplatīšanu, šo maksu ievērojami paaugstina tas vien, ka produktu pārdod otrā līmeņa tirgū.

(103)

Eksperta pētījumā norādīts, ka maksai par finanšu produktu izplatīšanu jābūt atkarīgai no ieguldījuma, kāds izplatīšanas tīklam jāveic to izplatīšanai. Eksperts arī noteica tos produktus, kuri ir vistiešāk salīdzināmi ar pasta noguldījumu obligācijām, izvērtējot to būtiskās īpašības – risku, likviditāti, līgumattiecību komplicētību (38), emitenta reputāciju un juridisko statusu, dzēšanas termiņu, emisijas apjomu, piedāvājuma struktūru, minimālo nepieciešamo ieguldījumu un izplatīšanas kanālu (institucionālā izplatīšana/izplatīšana privātajiem klientiem) – un grupējot šīs īpašības pēc reitinga.

(104)

Pēc tam katra finanšu produkta katras īpašības reitings tika salīdzināts ar katras pasta noguldījumu obligāciju kategorijas īpašību reitingiem.

7.   tabula

Finanšu produkti un faktori, kas iespaido maksu par izplatīšanu

(105)

Salīdzināmos produktus noteica galvenokārt pēc izplatīšanas kanāla (institucionālā izplatīšana vai izplatīšana privātajiem klientiem). Tā kā pasta noguldījumu obligācijas parasti tika pārdotas mājsaimniecībām, tās vislabāk bija salīdzināmas ar privātajiem klientiem paredzētajiem finanšu produktiem. Ģimenes turēja gandrīz visas nedzēstās pasta noguldījumu obligācijas (aptuveni 99 %), un institucionālie ieguldītāji parasti tās nepirka. Šī arī bija galvenā īpatnība, un tas nozīmē, ka valsts obligācijas (BOT, BTP un CCT) nebija salīdzināmas ar pasta noguldījumu obligācijām.

(106)

Eksperta pētījumā konstatēts, ka pasta noguldījumu obligācijām vislīdzīgākais produkts ir banku obligācijas (parastās un noteikta termiņa pasta noguldījumu obligācijas ir salīdzināmas ar tradicionālajām banku obligācijām, bet indeksētās pasta noguldījumu obligācijas – ar indeksētajām banku obligācijām; sk. 14. tabulu). Otrs vistuvāk salīdzināmais produkts ir kopieguldījumu fondi (40). Abi šie salīdzināmie produkti pastāv vienīgi dematerializētā veidā (41).

(107)

Šajā posmā Komisija ievēroja, ka, lai gan ir jānovērtē atlīdzība gan par papīra, gan dematerializētu pasta noguldījumu obligāciju izvietošanu, šiem diviem pasta noguldījumu obligāciju veidiem ir kopīgas citas īpašības, proti, vidējais dzēšanas termiņš, ienesīgums dzēšot un citas īpašības saistībā ar PI kā izplatītāju.

(108)

Lai veiktu salīdzināšanu un noteiktu maksu par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, eksperts izveidoja datu kopu par banku obligācijām un koplietošanas fondiem, izmantojot i) daudzus TLX – otrās lielākās (aiz Borsa Italiana) organizētās vērtspapīru biržas – sarakstos iekļauto banku obligāciju prospektus (42) un ii) lielāko Itālijas banku tīmekļu vietnes, kur obligāciju emisijas prospekti parasti pieejami lejupielādei. Datu kopu veidoja 511 obligāciju emisijas, kas izplatītas Itālijas tirgū laikā no 2002. gada līdz 2008. gadam (līdz 2006. gadam bija 162 emisijas). No kopējā emisiju skaita pa gadiem šajā datu kopā emitēta šāda procentuālā daļa: 2006. gadā – 18 %, 2005. gadā – 15 %, 2004. gadā – 9 %, 2003. gadā – 3 %, bet 2002. gadā – 0,2 %.

(109)

Katram salīdzinātajam produktam eksperts veica papildu analīzi, izmantojot aprakstošo statistiku. Piemēram, eksperts uzskatīja, ka attiecībā uz banku emitētajām tradicionālajām obligācijām, kas ir parastajām un fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligācijām vislīdzīgākais produkts, aprakstošā statistika ir pietiekama, lai gūtu izpratni par tiem faktoriem, kas nosaka maksu par izplatīšanu un kurus var izmantot, lai izvērtētu, vai atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu atbilst tirgus nosacījumiem. Īpaši neviendabīgi bija visi būtiskie banku obligāciju aspekti, un šīs obligācijas varētu neveidot viendabīgu grupu ar attiecīgās klases pasta noguldījumu obligācijām, ar kurām tās bija salīdzināmas. Tādēļ statistiskais pierādījums jāizmanto racionāli, lai līdzīgu obligāciju grupā noskaidrotu, kuras īpašības ir patiešām būtiskas izplatīšanas maksas apmēra novērtēšanai. Šādā saistībā eksperts atsaucās uz norādītajiem būtiskajiem faktoriem, kas iespaido izplatīšanas maksas apmēru (sk. 103.–104. punktu). Šo neatkarīgo mainīgo ietekmi uz tāda produkta kā pasta noguldījumu obligācijas izplatīšanas maksu novērtēja, izmantojot regresijas analīzi.

(110)

Banku obligāciju izlases aptvertais periods neļāva izdarīt secinājumus attiecībā uz izplatīšanas maksas izmaiņām laikā no 2000. gada līdz 2003. gadam. Ar statistiku saistītu iemeslu dēļ nebija iespējams izveidot jēgpilnu laikrindu periodam no 2000. līdz 2006. gadam (43). Banku obligāciju izlase ļāva izdarīt tikai vispārīgus secinājumus par laiku no 2000. līdz 2006. gadam, nevis par katru gadu atsevišķi.

(111)

Eksperts pauda nepārprotamu viedokli, ka secinājums par visu periodu tomēr ir būtisks, jo vietējas intervijas palīdzēja noskaidrot, ka kopš 2000. gada izplatīšanas maksas apmērs nav būtiski mainījies; dažas atbildes pat liecināja, ka tas ir samazināts.

(112)

Eksperts izveidoja arī 102 kopieguldījumu fondu datu kopu (44); vienīgā noderīgā uz šīs izlases bāzes veiktā analīze bija salīdzinošā statistika (45). Tomēr varēja izveidot laikrindu maksām, ko izplatītāji iekasēja par kopieguldījumu fondu izplatīšanu.

(113)

Jāņem vērā arī salīdzināmo produktu izplatīšanas atlīdzības struktūra:

(114)

Kopējo atlīdzību, ko PI saņēma no CDP saskaņā ar ikgadējiem līgumiem par laiku no 2000. gada līdz 2006. gadam, veidoja vairāki elementi (sk. arī 4. tabulu) (46):

(115)

Saskaņā ar līgumiem par laiku no 2000. gada līdz 2002. gadam atlīdzības struktūra bija diezgan mainīga. Kopējā atlīdzības struktūra ir nostabilizējusies kopš 2003. gada – kopējo atlīdzību veido vieni un tie paši elementi, lai gan elementu rādītāji var atšķirties. Kopumā gadus laikā no 2000. gada līdz 2002. gadam nebija viegli savstarpēji salīdzināt, un šo laiku nebija viegli salīdzināt ar laikposmu no 2003. gada līdz 2006. gadam.

(116)

Lai atlīdzību par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu varētu salīdzināt ar atlīdzību par līdzīgu finanšu produktu izplatīšanu, eksperts pārvērta obligāciju divkāršās atlīdzības shēmu līdzvērtīgā kopējā avansa maksā, kas bija tieši salīdzināma ar faktisko avansa maksu, kas aprēķināta banku obligācijām un kopieguldījumu fondiem. Šādu vienu skaitli pasta noguldījumu obligācijām katram gadam ieguva, faktiskajai līgumā noteiktajai avansa maksai pieskaitot aplēsto papildu avansa maksu, kas atspoguļoja atlīdzības to pašreizējo atlīdzības vērtību, ko PI plānoja nākotnē gadā saņemt par parakstītajām obligācijām, iekasējot ikgadējo procentuālo maksu par visām nedzēstajām obligācijām. Šo papildu avansa maksu aplēsa, ņemot vērā katra obligāciju veida vidējo termiņu (47) un aprēķinot to gada procentuālās maksas pašreizējo vērtību parakstīšanas gadā, ko iekasētu visa obligācijas termiņa laikā (48).

(117)

Eksperts atzina, ka minētās pašreizējās vērtības aprēķināšanai ir jāizdara papildu pieņēmumi attiecībā uz nākotnē iekasējamajām gada maksām. Pastāvēja divas vienlīdz pieņemamas iespējas:

(118)

Šķiet, ka avansa maksas par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, kas aprēķinātas, izmantojot mainīgo gada atlīdzības metodi, parasti ir zemākas nekā tās, kas iegūtas, piemērojot nemainīgas ikgadējas atlīdzības metodi. 8. tabula ilustrē šo secinājumu attiecībā uz parastajām un fiksēta termiņa obligācijām.

8.   tabula

Kopējās aplēstās avansa maksas par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu (%)

(119)

Konservatīvisma dēļ eksperts lielākajā pētījuma daļā paļāvās uz pieņēmumu par nemainīgu ikgadējo atlīdzību.

(120)

Saskaņā ar šo pieņēmumu pārrēķinātās avansa maksas, ko PI saņēma par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, ir šādas:

9.   tabula

Pārrēķinātās avansa maksas, ko PI saņēma par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu

(121)

Savāktie dati ļauj aplēst, kāda izkliede ir tirgus atlīdzībai par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu. Aplēstās tirgus atlīdzības summas atšķiras, bet tās ir atkarīgas no tā, kurš salīdzināmais produkts izraudzīts par atbilstošu.

(122)

Turpmāk 10. tabulā redzamas tās amplitūdas, kādās var būt kopējās aplēstās avansa maksas par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu (balstoties uz regresijas analīzi, kas veikta banku obligāciju izlasei), un amplitūdas pārrēķinātajām faktiskajām maksām, kuras PI saņēma par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu. Faktisko amplitūdu atlīdzībai par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu nosaka laikā no 2000. līdz 2006. gadam novērotā minimālā un maksimālā maksa. Salīdzināšanai izmantoto amplitūdu nosaka minimālā un maksimālā prognozētā vērtība (51) maksai par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, kas balstās uz maksas atkarību no būtiskiem faktoriem. Tabulā arī norādītas amplitūdas, kas veidotas, prognozētajai minimālajai vai maksimālajai vērtībai pieskaitot vienu vai divas standartnovirzes (52).

(123)

Lai izvērtētu gadījuma iespējamību, lietderīgi izmantot tradicionālos intervālus (vidējā vērtība + 1 standartnovirze) un (vidējā vērtība + 2 standartnovirzes); ja novērojums ir mazāks nekā viena standartnovirze no paredzētās vērtības, pastāv liela varbūtība, ka statistiski tas ir salīdzināms ar prognozēto vērtību; ja tas ir robežās no vienas līdz divām standartnovirzēm, tā varbūtība ir maza, bet ne pārmērīgi maza; ja tas pārsniedz divas standartnovirzes, tā varbūtība ir diezgan maza, tādēļ to var nosaukt par “retu” un potenciāli “anormālu” gadījumu (53).

10.   tabula

Pārrēķinātā avansa maksa un, balstoties uz banku obligāciju izlasi, aplēstā tirgus atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu (%)

(124)

Tādēļ eksperts izdarīja šādus secinājumus:

(125)

Eksperts norādīja arī, kādas būtu prognozētās izplatīšanas maksas parastajām un fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligācijām tādā gadījumā, ja aplēsēs katram izplatītājam tiktu iekļauti fiktīvi neatkarīgie mainīgie, lai atspoguļotu vēl vienu faktoru – atsevišķu izplatītāju cenu politiku, kas netika aplūkota 10. tabulas regresijas analīzē (55).

11.   tabula

Aplēstā atlīdzība izplatītājam par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu

(126)

12. tabulā ir norādītas kopējās pārrēķinātās avansa maksas, kas PI samaksātas par pasta noguldījumu obligāciju (punkta aplēse) un par naudas tirgus kopieguldījumu fondu izplatīšanu.

12.   tabula

Pārrēķinātās avansa maksas un aplēstā tirgus atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, kas balstās uz kopieguldījumu fondu izlasi (%)

(127)

Pamatojoties uz pieņēmumu par nemainīgu ikgadēju atlīdzību, eksperts aprēķināja ikgadējo atlīdzību par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu absolūtos skaitļos, ko salīdzināja ar to atlīdzību, kuru PI saņemtu, ja tam maksātu vidējās likmes, ko izplatītāji saņēma par salīdzināmu kopieguldījumu fondu izplatīšanu. 13. tabulā katram gadam šie absolūtie skaitļi ir norādīti atlīdzībai par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu un atlīdzībai, kas būtu izmaksājama, balstoties uz naudas tirgus kopieguldījumu fondu izplatīšanas nosacījumiem.

13.   tabula

Faktiskā un aplēstā atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu absolūtos skaitļos

(128)

Eksperts secināja, ka:

(129)

Kopējā maksa, ko PI saņēma no CDP, 2003. gadā bija 15 miljoni euro, 2004. gadā – 16 miljoni euro, bet 2005. un 2006. gadā – 18 miljoni euro (sk. 5. tabulu).

(130)

Iepriekš izklāstītajā analīzē, pārbaudot, vai PI par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu saņemtā maksa bija atbilstoša tirgum, netika ņemta vērā atlīdzība par papīra obligāciju izgatavošanu. Eksperts uzskatīja, ka, aprēķinot papildu avansa maksājumu, šis elements nav jāņem vērā, jo tas ir saistīts ar ļoti specifisku pasta noguldījumu obligāciju aspektu, kas laikā no 2000. līdz 2006. gadam pielīdzināmiem finanšu produktiem nebija konstatējams. Kā iepriekš paskaidrots, Itālija to kompensāciju, ko PI saņēma par papīra obligāciju izgatavošanu, salīdzināja ar maksu par kopieguldījumu fondu papīra obligāciju emitēšanu. Itālija novēroja, ka maksa par kopieguldījumu fondu papīra obligāciju emitēšanu bija EUR 10–20 par vienu obligāciju, turpretī maksa, ko PI saņēma no CDP, bija EUR 1,70 par vienu papīra obligāciju, un secināja, ka tas nešķiet pārmērīgi. Eksperts apstiprināja, ka summa, ko prasīja par kopieguldījumu fondu papīra obligāciju izgatavošanu, bija Itālijas aprakstītajā apmērā.

(131)

Tādēļ var uzskatīt, ka tā maksa, ko PI saņēma no CDP par papīra obligāciju izgatavošanu, bija tirgum atbilstoša.

(132)

Eksperta ziņojuma kopējais atzinums ir, ka atlīdzība, ko laikā no 2000. līdz 2006. gadam samaksāja par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, bija tirgum atbilstoša.

(133)

Lai pārliecinātos, vai pasākums ir valsts atbalsts 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisijai būtībā ir jānovērtē, vai attiecīgais pasākums:

(134)

Lai pieņemtu lēmumu, Komisijai šajā gadījumā tikai jāizvērtē, vai attiecīgā atlīdzība radīja PI kādas priekšrocības.

(135)

Ņemot vērā 2004. gada 6. oktobra rīkojumu, pasta noguldījumu uzkrāšana ir kļuvusi par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (56). Tādēļ kopš 2004. gada novērtējums ir jāveic atbilstoši Altmark spriedumā noteiktajām pamatnostādnēm (57).

(136)

Savā lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija noteica, ka saņēmējam – PI – bija jāpilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un ka šīs saistības bija skaidri noteiktas. Kompensācijas aprēķina pamatā esošos parametrus objektīvā un pārredzamā veidā noteica iepriekš, proti, CDP un PI slēdzot savstarpējus līgumus. Atlika noteikt, vai kompensācija varēja būt lielāka nekā nepieciešams, lai pilnībā vai daļēji segtu tās izmaksas, kas radās, pildot šīs sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus un samērīgu peļņu, un, tā kā nav īstenota publiskā iepirkuma procedūra, nepieciešamās kompensācijas apmērs bija jānosaka, balstoties uz to izmaksu analīzi, kas rastos tipiskam, pienācīgi pārvaldītam uzņēmumam ar saviem līdzekļiem, ņemot vērā ieņēmumus un samērīgu peļņu no šo saistību pildīšanas.

(137)

Ja CDP maksātā atlīdzība bija tirgum atbilstoša, var iegūt atbilstošu aprēķinu par tām izmaksām, kas rastos tipiskam, pienācīgi pārvaldītam uzņēmumam, ņemot vērā ieņēmumus un samērīgu peļņu par šo saistību pildīšanu. Tādā gadījumā atlīdzība atbilstu četriem Altmark sprieduma kritērijiem un valsts atbalsta nebūtu (58). Visbeidzot – ja ikgadējā atlīdzība, ko PI saņēma par pasta krājgrāmatiņu izplatīšanu, bija tirgum atbilstoša, pirms pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi uzticēja sniegt PI un CDP, ir nepārprotami skaidrs, ka PI netika radītas nekādas priekšrocības un šī atlīdzība nebija valsts atbalsts.

(138)

Lai analīzē noskaidrotu, vai CDP maksātā atlīdzība bija tirgum atbilstoša, Komisija ievēros galvenos posmus, kurus paredz salīdzinošajā pētījumā izmantotā metodoloģija; šo metodoloģiju Komisija apstiprināja lēmumā par procedūras uzsākšanu un tā ir ievērota arī citos, vēlāk veiktos pētījumos:

(139)

Šajos trīs pētījumos būtiski atšķiras identificētie salīdzināmie produkti un tie galvenie faktori, kas nosaka atlīdzības apmēru un kas ietekmē salīdzināmo produktu izvēli. Šajā tabulā parādīti minētajos trīs pētījumos noteiktie salīdzināmie produkti:

14.   tabula

Trīs pētījumos identificētie salīdzināmie produkti

(140)

Komisija uzskata, ka eksperta lietotā metodoloģija (īpaši sk. 7. tabulu iepriekš) un iegūtie rezultāti ir pilnīgi pamatoti. Eksperta noteiktie salīdzināmie produkti kliedē turpmāk izklāstītās Itālijas iestāžu un ABI bažas. Visi attiecīgo produktu būtisko īpašību noteikšanai svarīgie faktori ir pienācīgi apsvērti un izvērtēti. Turklāt eksperta pētījumā ir norādīts ļoti svarīgs faktors, kas ietekmē izplatīšanas maksu un kuram nav pievērsušas uzmanību ne Itālijas iestādes, ne ABI, proti, izplatīšanas tīkls. Šajā sakarā eksperts norādīja, ka, izplatot produktus privātajiem ieguldītājiem, vismaz Itālijā ieguldītājiem bija iespējams piedāvāt mazāku peļņu par obligācijām ar to pašu riska līmeni, nekā būtu jāpiedāvā, ar līdzīgiem produktiem vēršoties pie institucionālajiem ieguldītājiem. Šajā gadījumā augstāku izplatīšanas maksu, kas iekasēta privāto klientu apkalpošanas tīklā, salīdzinot ar to, ko izplatītāji var saņemt, izvietojot obligācijas institūcijām, var uzskatīt par līdzekļu pārpalikuma sadalīšanas veidu (60).

(141)

Lai gan nav atrodami produkti, kas būtu pilnīgi salīdzināmi ar pasta noguldījumu obligācijām, eksperta pētījumā izklāstītā analīze ļaus aplēst tirgus atlīdzību par tādu produktu izplatīšanu, kuru īpašības ir līdzīgas pasta noguldījumu obligāciju īpašībām (piemēram, izmantojot regresijas analīzi).

(142)

Gan salīdzinošā pētījuma autori, gan Itālijas iestādes bieži ir apgalvojušas, ka pasta noguldījumu obligācijās ietvertā pārdošanas iespēju līguma dēļ tās ir komplicētāks finanšu produkts nekā tradicionālās obligācijas un tās jāpielīdzina tādiem komplicētiem produktiem kā strukturētās obligācijas.

(143)

Dažiem instrumentiem, piemēram, tradicionālajām obligācijām un parastajām akcijām, ir salīdzinoši vienkārša struktūra un rentabilitāte, turpretī citiem, piemēram, strukturētām obligācijām un obligācijām, kuru noteikumi ir līdzīgi iespēju līgumam, ir komplicēta struktūra un rentabilitāte, kas atkarīga no pakārtoto aktīvu uzvedības vai no notikumu virknes. Komplicētas struktūras produktu skaidrojums un īpaši šāda produkta pārdošana privātajiem ieguldītājiem ir grūts uzdevums, kas jāveic privāto klientu apkalpošanas tīkliem, kuriem ir jāiegulda līdzekļi, lai izglītotu savus darbiniekus, un šim procesam jāatvēl vērtīgi resursi un laiks.

(144)

Turklāt neviena uzraudzības iestāde nav izdevusi vispārpieņemtu oficiālu paziņojumu ar saistošu juridisko spēku, kurā būtu precīzi definēts, kas ir tradicionāla obligācija un kas – “strukturēta” obligācija (61). Pie tam, ja izmanto vispārīgu “strukturēto” obligāciju definīciju, daudzi finanšu produkti neatbilst ne īsti “tradicionāliem”, ne “strukturētiem” produktiem. Eksperts norādīja, ka tādu obligāciju ar pirmstermiņa dzēšanas iespēju kā pasta noguldījumu obligāciju nevar uzskatīt par līdzvērtīgu tipiskai strukturētai obligācijai. Struktūra peļņai, ko ieguldītājs guva no pasta noguldījumu obligācijas, bija vienkārša, un nelielie ieguldītāji Itālijā vairākus desmitus gadu apzinājās, cik svarīga ir iespēja pirms termiņa atgūt ieguldīto kapitālu un uzkrātos procentus, tādēļ izplatītājam nebija īpaši jāpūlas izskaidrot produkta struktūru.

(145)

Tādēļ eksperts izmantoja definīciju, saskaņā ar kuru obligācija ir “strukturēta”, ja tās rentabilitāte ir piesaistīta noteikto parametru tendencēm atbilstoši emisijas noteikumos izklāstītam mehānismam.

(146)

Komisija piekrīt eksperta atzinumam, ka pasta noguldījumu obligācijas saskaņā ar parasto definīciju nevar uzskatīt par “strukturētiem” produktiem tādēļ vien, ka tajās iekļauts pārdošanas iespēju līgums.

(147)

Visbeidzot – pasta noguldījumu obligāciju salīdzināšana ar strukturētiem instrumentiem, kā ierosina Itālija, nav atbilstoša, izņemot indeksēto obligāciju gadījumu (62).

(148)

ABI bieži ir ieteikusi pasta noguldījumu obligācijas salīdzināt ar valsts īstermiņa un ilgtermiņa obligācijām. Šāda salīdzināšana nav pamatota, jo valsts kases produktus izplata būtībā tikai institucionālajiem ieguldītājiem, turpretī banku obligācijas un pasta noguldījumu obligācijas izplata tipiskā tirgus privāto klientu apkalpošanas segmenta procesā. Turklāt banku iekasētā atlīdzība par valsts kases obligāciju izplatīšanu privātajiem ieguldītājiem nav tirgus cena par mazumtirdzniecības izplatīšanas pakalpojumiem, kas izriet no piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbības, – šīs atlīdzības līmeni vienpusēji nosaka valsts, un tam ir likuma spēks. Tātad nevar uzskatīt, ka šī maksa ir tirgus atlīdzība par izplatīšanas pakalpojumiem Itālijas tirgū (63).

(149)

Komisija uzskata, ka eksperta norādītie salīdzināmie produkti atbilst ABI bažām tādējādi, ka i) banku obligācijas emitē finanšu uzņēmumi, un tātad tās ir līdzīgākas CDP emitētajām pasta noguldījumu obligācijām; ii) valsts vērtspapīriem un banku obligācijām ir līdzīgi riska profili un iii) tās banku obligācijas, kas uzskatāmas par parastajām un fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligācijām pielīdzināmām, ir nevis strukturētas, bet gan tradicionālas obligācijas.

(150)

Komisija secina, ka šā lēmuma nolūkam ir jāizmanto tie salīdzināmie produkti, kas noteikti eksperta pētījumā, t. i., pirmkārt, banku obligācijas, kā arī kopieguldījumu fondi ar līdzīgām īpašībām.

(151)

Komisija uzskata, ka eksperta metodoloģija un līdzvērtīgu maksu par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu aprēķini ir pamatoti. Īpaši tas attiecas uz šādiem aspektiem:

(152)

Visbeidzot – eksperta aprēķinātā avansa maksa ir pareiza.

(153)

Komisija ņem vērā ierobežoto datu pieejamību un piekrīt ekspertam, ka ekonomikas literatūra un tirgus izpēte liecina – nav tādu finanšu produktu, kas pilnīgi salīdzināmi ar pasta noguldījumu obligācijām visu noteikto būtisko faktoru izvērtējumā. Komisija uzskata, ka ievērojamais savākto un eksperta izmantoto datu kvantitatīvais un kvalitatīvais apjoms ir atbilstošs šā lēmuma nolūkam (64).

(154)

Komisija piekrīt, ka atzinums attiecas uz visu periodu (2000.–2006. gadu), jo eksperta veiktajās vietējās intervijās tika konstatēts, ka atlīdzības apmērs par banku obligāciju izplatīšanu kopš 2000. gada nav būtiski mainījies (dažas atbildes pat norādīja, ka tas ir samazinājies). Turklāt pušu sarunu rezultātā šo gadu laikā ir ievērojami mainījušies atlīdzības nosacījumi (piemēram, ir samazinājusies gan gada pārvaldības maksas procentu likme, gan summa). Komisija uzskata, ka, vienojoties par maksu, jāņem vērā daudzgadu perspektīva. Tādēļ pamatojumā jāietver daudzgadu periods.

(155)

Turklāt Komisija piekrīt ekspertam, ka, tā kā pasta noguldījumu obligāciju un visu salīdzināmo finanšu produktu atlīdzības struktūras ir atšķirīgas, atlīdzības likme par dažādu produktu izplatīšanu jānosaka ar vienveidīgiem noteikumiem. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka, tā kā attiecībā uz banku obligācijām veikta vienīgi samaksa par izplatīšanu, vajadzētu aprēķināt, cik liela ir līdzvērtīga avansa maksa par kopieguldījumu fondu izplatīšanu.

(156)

Komisija arī uzskata, ka regresijas analīze, kas veikta, balstoties uz banku obligāciju izlasi, šķiet, ir vislabākā metode, lai noteiktu tirgus atlīdzību par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu. Komisija piekrīt ekspertam, ka attiecībā uz kopieguldījumu fondiem, kurus kā pielīdzināmus produktus noteikusi gan ABI, gan Itālija, aprakstošo statistiku var izmantot, lai izdarītu jēgpilnus secinājumus. Komisija attiecīgi secina, ka eksperta aprēķinātās vidējās vērtības un prognozētās vērtības ir pareizas.

(157)

Komisijai un ekspertam radās tehniskas domstarpības par amplitūdām, kas piemērojamas prognozētajām vērtībām (standartkļūda/standartnovirze), lai pārliecinātos, ka atlīdzība atbilst tirgum. Tomēr šajā lēmumā Komisijai nebūs šis jautājums jāaplūko sīkāk, jo tās amplitūdas novērtējumam nebūs nepieciešamas.

(158)

Jānovērtē, vai attiecīgajā periodā tirgum atbilda šādi produkti:

15.   tabula

Parakstīšanas periods dažāda tipa pasta noguldījumu obligācijām

(159)

Aplūkojot vērtību salīdzinājumu 9. un 10. tabulā, attiecībā uz dematerializētajām pasta noguldījumu obligācijām redzami šādi fakti:

(160)

Atlīdzību par 18 mēnešu papīra obligāciju izplatīšanu aprēķina pēc tās pašas likmes, kuru piemēro dematerializētajām obligācijām (jo šī tipa obligācijām nepiemēro gada pārvaldības maksu). Tādēļ arī šī obligāciju kategorija ir tirgum atbilstoša.

(161)

Atliek tikai pārliecināties, vai atlīdzība par parasto papīra pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu laikā no 2000. gada līdz 2006. gadam un par noteikta termiņa papīra obligāciju izplatīšanu laikā no 2000. gada līdz 2002. gadam bija tirgum atbilstoša.

(162)

Komisija norāda, ka arī eksperts papīra pasta noguldījumu obligācijas salīdzina ar dematerializētiem salīdzināmiem produktiem, jo viņam tirgū pieejamo produktu vidū neizdevās atrast piemērotus salīdzināmos produktus papīra formā.

(163)

Komisija uzskata, ka īpašie uzdevumi, ko PI pilda saistībā ar papīra obligācijām, atšķiras no vienkāršas papīra obligāciju izgatavošanas, par ko tiek maksāta atsevišķa maksa (sk. 129.–131. apsvērumu).

(164)

Jānorāda, ka kopējā maksa par papīra pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu un kopējā maksa par dematerializēto pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu atšķiras tikai ar to maksas elementu, kas attiecas uz pārvaldību (68).

(165)

PI veic noteiktus uzdevumus, kas ir saistīti ar visu papīra obligāciju pārvaldību. Parastās pasta noguldījumu obligācijas var “nopirkt” papīra formā katru dienu jebkurā Itālijas pasta nodaļā ikviens, kurš ierodas šajā pasta nodaļā ar personu apliecinošu dokumentu un tādu summu skaidrā naudā, kādu viņš vēlas ieguldīt obligācijās. Nav nepieciešams PI norēķinu konts, jo pasta noguldījumu obligācijas papīra formā ir nopērkamas par skaidru naudu. Pasta nodaļas personāls lūgs klientu aizpildīt dažas veidlapas, ierakstīs klienta vārdu un uzvārdu obligācijās un nodos obligācijas klientam. Obligāciju izpirkšanas procedūra ir tikpat vienkārša. Šo darbību pārvaldīšanai ir nepieciešami organizatoriski pasākumi, kas dematerializētu pasta noguldījumu obligāciju un banku obligāciju gadījumā nav nepieciešami vai vismaz ir vienkāršāki.

(166)

Tādējādi šķiet, ka lielāku atlīdzību par visām gada laikā izsniegtajām papīra obligācijām attaisno specifiskie uzdevumi, ko PI veic saistībā ar šīm papīra obligācijām, tādēļ, salīdzinot kopējās aplēstās avansa maksas par parasto papīra pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu un kopējās aplēstās avansa maksas par banku emitēto obligāciju izplatīšanu, secinājums nebūtu labvēlīgs PI, un, lemjot, vai atlīdzība par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu bija atbilstoša tirgum, būtu jābalstās galvenokārt uz datiem par dematerializētām obligācijām.

(167)

Komisija piekrīt ekspertam, ka PI veic tādus specifiskus uzdevumus saistībā ar papīra pasta noguldījumu obligācijām, par kuriem pienāktos lielāka kompensācija nekā kompensācija tikai par papīra obligāciju fizisku izgatavošanu (69). Papildu uzdevumi attaisno augstākas gada maksas. Šajā periodā vidējā atlīdzība, kas izmaksāta PI par noteiktu papīra obligāciju pārvaldību saistītu papildu uzdevumu veikšanu, bija aptuveni 0,14 % gadā no visu papīra obligāciju vērtības (sk. 4. tabulu) (70). Nav iespējams precīzi aprēķināt izmaksas, kas radās, pārvaldot papīra obligācijas, bet Komisija uzskata, ka šeit norādītā nelielā papildu atlīdzība nav pārmērīga, ņemot vērā, papīra obligāciju pārvaldīšanai nepieciešamo darbu un organizatoriskos pasākumus (aprakstīti 166. punktā). 2006. gadā PI izmaksātā pārvaldības maksa bija tikai EUR 7 126 uz vienu pasta nodaļu. Laikā no 2000. gada līdz 2001. gadam, kad puses vienojās par konkrētiem kvalitātes mērķiem (71), PI saņēma pārvaldības maksu attiecīgi EUR 18 064 un EUR 14 231 apmērā uz vienu pasta nodaļu (72). Komisija uzskata, ka šīs maksas apmēri bija samērīgi ar papīra obligāciju pārvaldību un ka tie bija tirgum atbilstoši. Komisija arī norāda, ka šai ikgadējai atlīdzībai bijusi tendence samazināties, un paredzams, ka laika gaitā papīra obligāciju skaits samazināsies.

(168)

Fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligācijas nekad nav bijušas pieejamas dematerializētā formā; Komisija ir aprēķinājusi PI saņemto maksu, kurā nav iekļauta atlīdzība par pārvaldības uzdevumu veikšanu. Piemērojot konservatīvo pieeju, laikposmā no 2000. gada līdz 2002. gadam iegūtā likme ir vidēji 1,72 % (73), kas ir zemāka nekā mazākā aplēstā tirgus atlīdzība (1,76 %; sk. 10. tabulu) un zemāka nekā vairākas aplēstās vērtības atlīdzībai par fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, ņemot vērā dažādu izplatītāju cenu politiku (sk. 11. tabulā B grupu). Tādēļ Komisija secināja, ka atlīdzība, kas samaksāta par fiksēta termiņa papīra pasta noguldījumu obligācijām, bija tirgum atbilstoša.

(169)

Ņemot vērā šos apsvērumus, tika secināts, ka atlīdzība par parastajām un fiksēta termiņa pasta noguldījumu obligācijām bija tirgum atbilstoša.

(170)

Līdz ar to Komisija secina, ka laikā no 2000. līdz 2006. gadam par visu papīra pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu izmaksātā atlīdzība bija tirgum atbilstoša.

(171)

Šajā konkrētajā gadījumā par alternatīvu Komisija varēja pieņemt, ka PI saņemtā maksa bija tirgum atbilstoša, ciktāl tā bija mazāka nekā augstākā aplēstā prognozētā vērtība.

(172)

Ja būtu jārīkojas saskaņā ar šādu pieņēmumu, 10. tabulā redzams, ka atlīdzība par parasto papīra obligāciju un fiksēta termiņa papīra obligāciju izplatīšanu būtu tirgum atbilstoša – augstākā aplēstā prognozētā vērtība attiecībā uz parasto papīra pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu ir 4,54 % (augstākā prognozētās vērtības robeža), turpretī maksimālā maksa laikā no 2000. gada līdz 2006. gadam bija 3,07 %. Attiecīgās vērtības fiksēta termiņa papīra pasta noguldījumu obligācijām ir 3,34 % un 3,09 %.

(173)

Izmantojot mainīgas ikgadējās atlīdzības metodoloģiju, Komisija būtu izdarījusi tādus pašus secinājumus.

(174)

Mainīgas ikgadējās atlīdzības metodoloģija ir pieļaujama, jo Komisija uzskata, ka ikgadējās PI un CDP sarunās tika ņemts vērā gada maksu mainīgums.

(175)

Ja Komisija būtu rīkojusies saskaņā ar šo pieeju, tās atzinumi attiecībā uz atbilstību tirgum būtu bijuši vēl pārliecinošāki.

(176)

Eksperts atzīmē, ka pilnīgi noteikti var apgalvot, ka papīra obligāciju apgrozība ir raksturīga tikai pasta noguldījumu obligācijām, izņemot atsevišķas kopieguldījumu fondu vienības, kur tas joprojām ir likumīgi atļauts. Arī ABI atzīst, ka finanšu tirgos tagad strādā gandrīz tikai ar dematerializētiem produktiem. ABI nesniedz nekādus argumentus vai datus, kas ierosinātu, kādā veidā būtu jānosaka, vai šī atlīdzība ir atbilstoša tirgum, nedz arī apstrīd aprēķināto pielīdzināmo atlīdzību par papīra obligāciju izgatavošanu, kas iegūta, salīdzinot šīs obligācijas ar kopieguldījumu fondu emitētajām papīra obligācijām. Tādēļ Komisija piekrīt eksperta atzinumam šajā jautājumā (sk. 129.–131. apsvērumu).

(177)

Attiecībā uz Itālijas izvirzītajiem argumentiem par to, vai peļņas norma no pasta noguldījumu obligāciju izvietošanas atbilst tirgum (85.–88. apsvērums), Komisija norāda, ka Itālijas minētā simulētā peļņas norma no pasta noguldījumu obligāciju izvietošanas nav pietiekama, lai pierādītu šo obligāciju izplatīšanas maksas atbilstību tirgum, jo, kā Itālijas iestādes atzīst, PI neveic atsevišķu finanšu produktu nodalītu uzskaiti, tādēļ šā lēmuma nolūkā nav iespējams savākt ticamu informāciju attiecībā uz šo obligāciju ieņēmumu un izmaksu radītajiem.

(178)

Vēl mazāk konkrētības ir PI/Bancoposta kopējās peļņas normas salīdzinājumā ar peļņas normu no visiem komercbanku salīdzināmajiem pasākumiem.

(179)

Tātad Komisija uzskata, ka, balstoties uz šo argumentu, nav iespējams izdarīt nekādus secinājumus par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanas maksas atbilstību tirgum, jo šis ir tikai viens no Bancoposta sniegtajiem pakalpojumiem un tos nākas salīdzināt ar tādiem komercbanku pakalpojumiem un produktiem, kas salīdzinājumam nav izmantojami.

(180)

Attiecībā uz Itālijas iestāžu veikto pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanas maksu un pasta krājgrāmatiņu izplatīšanas maksu salīdzinājumu un par tirgum atbilstošu uzskatītās pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanas maksas ekstrapolāciju uz to vidējo termiņu (sk. 82. apsvērumu) Komisija, ņemot vērā eksperta veiktās analīzes, uzskata, ka pārāk vienkāršots ir pieņēmums, ka dzēšanas termiņš ir tieši proporcionāls izplatīšanas maksai. Turklāt atbilstošāk būtu pasta noguldījumu obligācijas salīdzināt ar tirgus dalībnieku emitētiem finanšu instrumentiem.

(181)

ABI apgalvo, ka valsts obligāciju iekšējās peļņas norma vienmēr ir zemāka nekā uzņēmumu obligācijām ar līdzvērtīgu reitingu, un iemesls tam ir atšķirīgais risks pat tādā gadījumā, ja attiecīgajiem finanšu instrumentiem ir vienāds reitings; tomēr Komisija uzskata, ka labāks izskaidrojums peļņas atšķirībām ir atšķirīgie izplatīšanas tīkli (privātajiem ieguldītājiem un institucionālajiem ieguldītājiem), nevis atšķirīga riska pakāpe.

(182)

Atbilstoši Kopienas valsts atbalsta shēmai sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas veidā (74), ja uzņēmumam uzticēts veikt vairākus pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, šī uzņēmuma iekšējai uzskaitei ir jābūt tādai, lai nodrošinātu, ka neviena pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi līmenī kompensācija nav pārmērīga.

(183)

Itālijas sniegtā informācija skaidri parāda, ka PI iekšējā uzskaitē netiek pienācīgi nodalītas tās izmaksas un ieņēmumi, kas ir saistīti ar pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi pasta noguldījumu jomā, un tās izmaksas un ieņēmumi, kas ir saistīti ar citiem pakalpojumiem.

(184)

Tādēļ Komisija atgādina Itālijai, ka tai šādā saistībā jāizpilda pienākums.

(185)

Tirgus atlīdzība, ko Itālija samaksāja PI par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, ir aptuveni aplēstas izmaksas, kas rastos tipiskam, labi organizētam uzņēmumam, pildot līdzīgus pienākumus, ņemot vērā ieņēmumus un samērīgu peļņu no pienākumu izpildes.

(186)

Tā kā PI un CDP tika uzdots sniegt šo pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi 2004. gadā, ir izpildīti visi četri Altmark kritēriji. PI par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu laikā no 2004. gada līdz 2006. gadam saņemtā atlīdzība nebija valsts atbalsts.

(187)

Pirms PI un CDP uzticēja sniegt šo pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, atlīdzība, ko izmaksāja PI par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu, bija tirgum atbilstoša. Tā kā PI netika radītas nekādas priekšrocības, šī atlīdzība nebija valsts atbalsts.

(188)

Komisija uzskata, ka atlīdzība, kas izmaksāta PI par pasta noguldījumu obligāciju izplatīšanu laikā no 2000. gada līdz 2006. gadam, nebija valsts atbalsts,