|
13.10.2009 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 245/10 |
KOMISIJAS ATZINUMS
atbilstoši 17. panta 5. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (“Darba laika direktīva”)
Ar darba laiku saistītu pārejas pasākumu termiņa pagarināšana ārstiem mācībās Ungārijā
2009/C 245/03
1. Ievads
Šā atzinuma pamatā ir 17. panta 5. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/88/EK (1) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (“Darba laika direktīva”). Tas attiecas uz Ungārijas paziņojumu saskaņā ar šo pantu, ka tā līdz 2011. gada 31. jūlijam vēlas turpināt darba laika ierobežojumu pārejas posmu attiecībā uz ārstiem mācībās.
Ārsti mācībās 1993. gadā tika svītroti no pirmās darba laika direktīvas darbības jomā iekļauto subjektu loka. Situācija mainījās 2000. gadā, grozot direktīvu, un pašlaik uz ārstiem mācībās tāpat kā uz citiem darba ņēmējiem attiecas konsolidētā darba laika direktīva (2). Atbilstīgi direktīvas 6. pantam maksimālais nedēļas darba laiks (3) ir vidēji 48 stundas nedēļā, ietverot virsstundu darba laiku. Tomēr darba laika direktīvas 17. panta 5. punktā ir atļautas atkāpes no pārejas pasākumiem, lai piemērotu šos ierobežojumus attiecībā uz nedēļas darba laiku ārstiem mācībās.
Attiecīgās 17. panta 5. punkta daļas ir šādas.
“… Ievērojot 6. panta (iknedēļas darba stundu ierobežojums līdz vidēji 48 stundām) minētās atkāpes (attiecībā uz ārstiem mācībās), tiek atļauts piecu gadu pārejas laiks no 2004. gada 1. augusta.
Dalībvalstis vajadzības gadījumā var izmantot līdz diviem gadiem ilgu laiku (no 2009. gada 1. augusta), lai apzinātu grūtības, izpildot darba laika noteikumus attiecībā uz to atbildību par veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un sniegšanu. Vismaz sešus mēnešus pirms pārejas laika beigām attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju, norādot iemeslus, lai Komisija pēc attiecīgas apspriedes veikšanas varētu sniegt atzinumu trīs mēnešu laikā pēc šādas informācijas saņemšanas Ja dalībvalsts neievēro Komisijas atzinumu, tai jāpamato šāds lēmums. Dalībvalsts paziņojumu un pamatojumu, kā arī Komisijas atzinumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un nosūta Eiropas Parlamentam.
Dalībvalstis vajadzības gadījumā var izmantot papildu laiku līdz vienam gadam, lai apzinātu īpašās grūtības, izpildot (iepriekšējā) daļā minētās saistības. Tās ievēro šajā daļā paredzēto procedūru.
Dalībvalstis nodrošina, ka nekādā gadījumā iknedēļas darba stundu skaits nepārsniedz vidēji 58 stundas pirmajos trīs gados pārejas laikposmā, vidēji 56 stundas nākamajos divos gados un vidēji 52 stundas jebkurā atlikušajā laikposmā…
Ievērojot 16. panta b) punktu (bāzes laikposms vidējā nedēļas darba laika aprēķināšanai), atkāpes (attiecībā uz ārstiem mācībās) ir atļautas ar nosacījumu, ka bāzes laikposms nepārsniedz 12 mēnešus pārejas perioda (2004.–2007.) pirmajā daļā un sešus mēnešus pēc tam.”
Direktīvas 17. panta 5. punktā turklāt paredzēts, ka darba devēji apspriežas ar darba ņēmēju pārstāvjiem par visiem pasākumiem, kas attiecas uz pārejas laikposmu. Darba devējs laikus apspriežas ar darba ņēmēju pārstāvjiem, lai panāktu vienošanos, kad vien tas ir iespējams, par pasākumiem, kas attiecas uz pārejas periodu. Ar šādu vienošanos jāievēro direktīvas 17. panta 5. punktā paredzētie ierobežojumi, taču tajā var īpaši noteikt pasākumus, kas jāpieņem, lai līdz pārejas perioda beigām nedēļas darba laiku samazinātu līdz vidēji 48 stundām nedēļā.
Kopsavilkums par šiem pārejas pasākumiem sniegts turpmāk tabulā.
Tabula. Kopsavilkums par pārejas noteikumiem saskaņā ar direktīvas 17. panta 5. punktu attiecībā uz ārstiem mācībās
|
Periods |
Iespējamā atkāpe |
Nosacījumi |
||||
|
2004. gada 1. augusts–2009. gada 31. jūlijs. |
Atkāpe no maksimāli 48 stundu vidējā nedēļas darba laika |
Pārejas periodā piemēro šādus vidējā nedēļas darba laika ierobežojumus:
|
||||
|
2009. gada 1. augusts–2011. gada 31. jūlijs. |
Termiņa pagarinājums attiecība uz iepriekšminēto atkāpi no maksimāli 48 stundu darba laika |
Ja nepieciešams apzināt grūtības, izpildot darba laika noteikumus attiecībā uz atbildību par veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un sniegšanu. Dalībvalstij, kura vēlas izmantot šo atkāpi, līdz 2009. gada 31. janvārim jāinformē Komisija, norādot iemeslus. Komisija sniedz atzinumu par paziņojumu. Visos gadījumos maksimālais vidējais darba laiks – 52 stundas nedēļā. Bāzes laikposms nedrīkst pārsniegt 6 mēnešus. |
||||
|
2011. gada 1. augusts–2012. gada 31. jūlijs. |
Iespējams papildus pagarināt termiņu attiecībā uz iepriekšminēto atkāpi |
Ja nepieciešams apzināt īpašas grūtības, izpildot iepriekšminētos pienākumus. Dalībvalstij, kura vēlas izmantot šo atkāpi, līdz 2011. gada 31. janvārim jāinformē Komisija (norādot iemeslus). Komisija sniedz atzinumu par paziņojumu. Visos gadījumos maksimālais vidējais darba laiks – 52 stundas nedēļā. Bāzes laikposms nedrīkst pārsniegt 6 mēnešus. |
2. Dalībvalsts paziņojums
Ar 2009. gada 28. janvāra vēstuli, kas reģistrēta 2009. gada 3. februārī, Ungārijas valsts iestādes paziņoja Komisijas dienestiem, ka tās vēlas izmantot iespēju saskaņā ar 17. panta 5. punktu saglabāt īpašus pārejas noteikumus, kas atļauj vidējo darba laiku līdz 52 stundām nedēļā attiecībā uz ārstiem mācībās divu gadu laikposmā, sākot ar 2009. gada 1. augustu.
Paziņojumā ir šādi punkti.
|
— |
Saskaņā ar valsts tiesību aktiem (5) darba laiks ārstiem, kuri sāk mācības pirmajā specializācijā, atbilstīgi direktīvas 17. panta 5. punktam jau ir ierobežots līdz 2009. gada 31. jūlijam. |
|
— |
Tomēr Ungārija vēl nespēj samazināt vidējo nedēļas darba laiku ārstiem mācībās līdz 48 stundām, sākot ar 2009. gada 1. augustu. Valsts iestādes norāda, ka dežūras laika organizācija veselības aprūpes dienestos ir kļuvusi daudz sarežģītāka Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu (6) rezultātā, kuros noteikts, ka visas dežūras darba vietā un dežūras periodi, kad darba ņēmējs neatrodas darba vietā, bet ir sazvanāms, ir jāuzskata par darba laiku. Ungārija šo prasību ir transponējusi valsts tiesību aktos. |
|
— |
Turklāt jāmaina ārstu speciālistu apmācības sistēma, lai ņemtu vērā šos jaunākos notikumus. Dežūras uzskata par būtisku mācību daļu, un pašlaik vajag ilgāku darba laiku nekā maksimāli 48 stundas, lai mācībās esošie ārsti var sistemātiski sekot dažiem gadījumiem, lai iegūtu pēc iespējas ātrāk zināšanas un prasmes, kas ļautu tiem strādāt patstāvīgi. Vajadzīgais atpūtas laiks tiek nodrošināts. |
|
— |
Pašlaik notiek mācību pārskatīšana. Tomēr garāks pārejas periods ir vajadzīgs, lai mainītu noteikumus tiem, kas jau ir sākuši mācības pārejas periodā, jo īpaši ņemot vērā prasības, kas jānosaka attiecībā uz cilvēkresursiem, finanšu aspektiem, piegādes sistēmu un mācību profesionālo saturu. |
|
— |
Ungārija uzskata, ka cilvēkresursu problēmas veselības aprūpes nozarē arī ir skaidrojums tam, ka piemēro divu gadu pārejas periodu. Šajā periodā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji var sagatavot vispārējus noteikumus attiecībā uz ārstiem mācībās. |
3. Paziņojuma apspriešanas rezultāti
Kad tika pieņemts pašreizējais 17. panta 5. punkts, Komisija sniedza paziņojumu par šīs tiesību normas otrās daļas jēdziena “pēc attiecīgas apspriedes” interpretāciju, ka pirms atzinuma sniegšanas par pārejas pasākumu termiņa pagarināšanu attiecībā uz darba laiku ārstiem mācībās Komisijai “Eiropas līmenī jāapspriežas ar vadību un darba ņēmējiem un dalībvalstu pārstāvjiem (…)” (7).
Par Ungārijas paziņojumu Komisijas dienesti pienācīgi apspriedās ar visām dalībvalstīm un Eiropas sociālajiem partneriem.
Atbildes tika saņemtas no astoņām dalībvalstīm (Bulgārijas, Francijas, Grieķijas, Lietuvas, Luksemburgas, Nīderlandes, Spānijas un Zviedrijas). Neviena dalībvalsts nav izteikusi iebildumus, ka Ungārija izmantos pagarinātu pārejas periodu.
No Eiropas sociālajiem partneriem, kas pārstāv vadību, netika saņemta neviena atbilde attiecībā uz Ungāriju.
Eiropas Arodbiedrību konfederācija apspriešanā atbildēja, ka attiecīgā Ungārijas arodbiedrība, kas pārstāv ārstus un ārstus mācībās (Ungārijas Medicīnas asociācija) atzina, ka pārejas periods vajadzīgs vēl divus gadus, kā to prasa valsts iestādes. Tā arī atbalstīja vajadzību dot laiku, lai veiktu vajadzīgās izmaiņas medicīniskās izglītības organizācijā. Tomēr arodbiedrība uzskata, ka valsts iestādes nav to pietiekami informējušas vai apspriedušās ar to vai ar Ungārijas Medicīnas palātu par pārejas perioda pagarināšanu vai par medicīnas mācību pārskatīšanu.
4. Novērtējums par paziņojumu saistībā ar direktīvu
Darba laika direktīvu Eiropas Parlaments un Padome pieņēma saskaņā ar EK līguma 137. panta 2. punktu, kas paredz Kopienas pasākumus, lai uzlabotu darba vidi, kas aizsargā darba ņēmēju veselību un drošību. Šī direktīvas galvenais mērķis ir noteikt minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
Saskaņā ar Komisijai pieejamo informāciju stāvoklis Ungārijā atbilstīgi valsts tiesību aktiem ir šāds.
|
— |
Ungārija jau īstenojusi pagaidu ierobežojumus, ko līdz 2009. gada 31. jūlijam paredz17. panta 5. punkts, līdz 2007. gada 1. augustam transponējot vajadzīgo ierobežojumu līdz 58 stundām nedēļā (vidēji) un līdz 2009. gada 1. augustam – 56 stundām nedēļā (vidēji). Ministrijas rīkojumā izklāstīti šo papildu stundu izmantošanas nosacījumi, kuru mērķis (kā norāda valsts iestādes) ir nodrošināt pietiekamu skaitu ārstu neatliekamiem un dežūras pakalpojumiem. |
|
— |
Iepriekš veselības aprūpes nozarē, aprēķinot nedēļas darba laiku, dežūras darba vietā netika ieskaitītas, vai tikai daļēji ieskaitītas. Tomēr valsts tiesas 2005. gadā nolēma, ka dežūras laiks jāuzskata par darba laiku saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem (8). Ungārija 2007. gadā valsts tiesību aktus grozīja (9), lai nodrošinātu, ka no 2008. gada 1. janvāra visas dežūras darba vietā tiek pilnībā ieskaitītas darba laikā. |
|
— |
Ungārija veselības nozarē izmanto “atteikumu” (10) (atkāpi saskaņā ar direktīvas 22. pantu) un, attiecīgi, ārsti mācībās drīkst strādāt vairāk nekā 48 stundas nedēļā, ja šīs personas ir iepriekš rakstiski piekritušas tam. Aizsardzības prasības, ko direktīva pieprasa šīs atkāpes izmantošanai, šķiet, ir pareizi transponētas. Tomēr papildus nostrādāto stundu skaits var būt līdz 12 stundām nedēļā normālā darba laikā vai līdz 24 stundām nedēļā dežūras laikā (norādot maksimālo robežu līdz vidēji 72 stundām nedēļā). |
Komisija uzskata, ka kopumā ir īpaši vēlams atļaut valsts iestādēm elastību vispārējās apmācības un darba sistēmas reorganizēšanā, ja tā var mazināt to ārstu, kuri piekrīt izmantot atteikumu, ilgās darba stundas.
Ņemot vērā apspriešanas laikā saņemtās atbildes, īpaši no attiecīgajiem sociālajiem partneriem, Komisija uzskata, ka iemesli, kurus valsts iestādes izvirzīja, ir pieņemami.
5. Secinājumi
Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka
|
— |
var pieņemt, ka saskaņā ar Darba laika direktīvas 17. panta 5. punktu Ungārijai no 2009. gada 1. augusta vajag līdz diviem gadiem pirms tā var ierobežot darba laiku ārstiem mācībās līdz ne vairāk kā vidēji 48 stundām nedēļā; Tas vajadzīgs, ievērojot pagaidu grūtības darba laika ierobežojumu īstenošanā, ņemot vērā Ungārijas pienākumus veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanā un sniegšanā, |
|
— |
jāuzsver, ka jebkurā gadījumā saskaņā ar direktīvas 17. panta 5. punktu dalībvalstis šajā situācijā nodrošina, ka nedēļas darba laiks nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 52 stundas nedēļā vidēji laikposmā, kas nepārsniedz sešus mēnešus, |
|
— |
valsts iestādes tiek aicinātas iesaistīties ārstu mācībās pārstāvju informēšanā un apspriešanā saskaņā ar 17. panta 5. punkta sesto daļu, lai, kad vien iespējams, panāktu vienošanos par pasākumiem, kas attieksies uz pagarinātu pārejas periodu, un pasākumiem, kas jāpieņem, lai līdz pārejas perioda beigām kopumā samazinātu iknedēļas darba stundas līdz vidēji 48 stundām, |
|
— |
valsts iestādēm jānodrošina šā atzinuma izplatīšana, lai kompetentās valsts iestādes to (attiecīgā gadījumā) varētu ņemt vērā. |
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, OV L 299, 18.11.2003., 9. lpp. Ar šo direktīvu konsolidē un atceļ divas iepriekšējās direktīvas – Direktīvu 93/104/EK un Direktīvu 2000/34/EK.
(2) Direktīvas 2000/34/EK noteikumi par ārstiem mācībās valstu tiesību aktos bija jātransponē līdz 2004. gada 1. augustam.
(3) Saskaņā ar direktīvas 16., 17., 18. un 19. pantu vidējo darba laiku var aprēķināt, nosakot “bāzes laikposmu”, kas nepārsniedz 4 mēnešus (pamatnoteikums), 6 mēnešus (saskaņā ar tiesību aktiem vai koplīgumu, īpašās darbībās, ieskaitot darbības, ko veic ārsti mācībās) vai 12 mēnešus (tikai saskaņā ar koplīgumu).
(4) Bāzes laikposms ir maksimālais periods, pēc kura var aprēķināt vidējo darba laiku.
(5) Sk. 28. panta 6. punktu 2003. gada Likumā LXXXIV par dažiem veselības aprūpes aspektiem.
(6) Atsauce uz Eiropas Kopienu Tiesas spriedumiem SIMAP (Lieta C 303/98), Jaeger (Lieta C-151/02), un Dellas (Lieta C-14/04).
(7) Komisijas paziņojums par Direktīvas 2000/34/EK 1. panta 6. punkta īstenošanu, OV L 195, 1.8.2000., 45. lpp.
(8) SIMAP (Lieta C-303/98), Jaeger (Lieta C-151/02).
(9) Sk. 2007. gada Likumu LXXII, ar ko groza Veselības aprūpes likumu.
(10) Sk. 13. nodaļu 2003. gada Veselības aprūpes likumā, kas grozīts 2004. un 2007. gadā.