3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 33/10

(1)

Kopš Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/47/EK (1994. gada 26. oktobris) par pircēju aizsardzību attiecībā uz dažiem aspektiem līgumos, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku izmantot nekustamo īpašumu (3), pieņemšanas ir attīstījušās īpašumtiesības uz laiku un tirgū ir parādījušies jauni, tām līdzīgi brīvdienu produkti. Šie jaunie brīvdienu produkti un daži darījumi, kas saistīti ar īpašumtiesībām uz laiku, piemēram, tālākpārdošanas līgumi un apmaiņas līgumi nav Direktīvas 94/47/EK darbības jomā. Turklāt Direktīvas 94/47/EK piemērošanas gaitā gūtā pieredze rāda, ka daži jau iekļautie jautājumi būtu jāatjauno vai jāprecizē, lai novērstu tādu produktu izveidošanu, ar kuriem paredzēts apiet šo direktīvu.

(2)

Esošie trūkumi regulējumā izraisa ievērojamus konkurences traucējumus un rada nopietnas problēmas patērētājiem, tādējādi kavējot vienmērīgu iekšējā tirgus darbību. Tādēļ Direktīva 94/47/EK būtu jāaizstāj ar jaunu, situācijai atbilstīgu direktīvu. Tā kā pieaug tūrisma nozīme dalībvalstu ekonomikā, ar daļlaika lietojuma tiesībām un ilgtermiņa brīvdienu produktiem saistīto nozaru lielāka izaugsme un produktivitāte būtu jāveicina, pieņemot konkrētus kopējus noteikumus.

(3)

Lai veicinātu juridisko noteiktību un pilnā mērā gūtu iekšējā tirgus priekšrocības patērētājiem un uzņēmējdarbībai, attiecīgie dalībvalstu tiesību akti arī turpmāk ir jātuvina. Tādēļ būtu pilnīgi jāsaskaņo daži aspekti, kas saistīti ar daļlaika lietojuma tiesību un ilgtermiņa brīvdienu produktu tirdzniecību, pārdošanu un tālākpārdošanu, kā arī ar tiesību maiņu, kas izriet no daļlaika lietojuma līgumiem. Dalībvalstīm nedrīkstētu atļaut saglabāt vai ieviest valsts tiesību aktos noteikumus, kas atšķiras no noteikumiem, kuri paredzēti šajā direktīvā. Ja šādu saskaņotu noteikumu nav, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest valsts tiesību aktus atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem. Piemēram, dalībvalstīm būtu jāspēj paturēt vai ieviest noteikumus par atteikuma tiesību izmantošanas sekām tiesiskās attiecībās ārpus šis direktīvas darbības jomas vai noteikumus, saskaņā ar kuriem starp daļlaika lietojuma tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu produkta patērētāju un tirgotāju nedrīkst nodibināt saistības, kā arī nedrīkst izdarīt kādu maksājumu šo personu starpā, kamēr patērētājs nav parakstījis kredītlīgumu par pakalpojumu iegādi.

(4)

Atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem šai direktīvai nebūtu jāskar tas, kā dalībvalstīs tiek piemēroti direktīvas nosacījumi attiecībā uz jomām, kas neietilpst tās darbības jomā. Tādējādi dalībvalstis varētu saglabāt vai ieviest valstu tiesību aktus, kas ir atbilstīgi šīs direktīvas vai tās atsevišķu noteikumu prasībām saistībā ar darījumiem, kuri ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas.

(5)

Būtu skaidri jādefinē dažādi līgumi, uz ko attiecas šī direktīva, lai tās noteikumus nevarētu apiet.

(6)

Šajā direktīvā daļlaika lietojuma tiesību līgumi nebūtu jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz vairākkārtēju apmešanās vietu, tostarp viesnīcas istabu, rezervēšanu, ciktāl vairākkārtējā rezervēšanā neiekļauj tiesības un saistības, kuras pārsniedz tiesības un saistības, kas saistītas ar atsevišķu rezervēšanu. Daļlaika lietojuma tiesību līgumi nebūtu arī jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz parastajiem īres līgumiem, jo pēdējie attiecas uz vienu turpinātu apmešanās laikposmu, nevis uz vairākiem laikposmiem.

(7)

Šajā direktīvā ilgtermiņa brīvdienu produktu līgumi nebūtu jāsaprot kā tādi, kas attiecas uz parastajām uzticamo klientu shēmām, kuras paredz atlaides turpmākām uzturēšanās reizēm kādā no viesnīcu ķēdes viesnīcām, jo dalību shēmā neiegūst pret atlīdzību vai atlīdzība, kuru maksā patērētājs, galvenokārt nav paredzēta, lai iegūtu atlaides vai citus labumus attiecībā uz apmešanās vietu.

(8)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt noteikumus, kas paredzēti Padomes Direktīvā 90/314/EEK (1990. gada 13. jūnijs) par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (4).

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (5), aizliegta maldinoša, agresīva vai citādi negodīga uzņēmēju komercprakse pret patērētājiem. Ņemot vērā to, kādi produkti un komercprakse ir saistīti ar daļlaika lietojuma tiesībām, ilgtermiņa brīvdienu produktiem, tālākpārdošanu un apmaiņu, ir piemēroti pieņemt sīkāk izstrādātus un konkrētākus noteikumus saistībā ar informācijas sniegšanas prasībām un pārdošanas pasākumiem. Patērētāji būtu skaidri jāinformē, ka ielūgumiem uz pārdošanas pasākumiem komerciāls ir nolūks. Būtu jāprecizē un jāatjaunina noteikumi par līgumu un par informāciju, kas jāsniedz pirms līguma slēgšanas. Lai patērētājiem dotu iespēju izskatīt informāciju pirms līguma noslēgšanas, tas būtu jādara veidā, kas viņiem attiecīgajā laikā ir viegli pieejams.

(10)

Patērētājiem vajadzētu būt tiesībām saņemt informāciju pirms līguma noslēgšanas un līgumu patērētāju izvēlētajā valodā, ko viņi pārzina, un tirgotājam šo tiesību īstenošana nebūtu jānoraida. Turklāt, lai atvieglotu līguma izpildi un īstenošanu, vajadzētu atļaut dalībvalstīm noteikt, ka patērētājiem būtu jānodrošina arī papildu valodu versijas.

(11)

Lai patērētājiem dotu iespēju pilnībā saprast, kādas ir viņu tiesības un pienākumi saskaņā ar līgumu, būtu jādod laiks, kurā viņi var atteikties no līguma bez attaisnojoša iemesla un bez jebkādām izmaksām. Šobrīd dažādās dalībvalstīs šis termiņš ir atšķirīgs, un pieredze rāda, ka Direktīvā 94/47/EK paredzētais laiks nav pietiekams. Tādēļ minēto termiņu būtu jāpagarina, lai panāktu augsta līmeņa kopēju patērētāju aizsardzību un lielāku skaidrību patērētājiem un tirgotājiem. Būtu jāsaskaņo laikposma ilgums, praktiskie pasākumi un sekas, kuras rodas, ja izmanto atteikuma tiesības.

(12)

Patērētājiem jābūt pieejamiem efektīviem aizsardzības līdzekļiem gadījumā, ja tirgotāji nepilda noteikumus attiecībā uz informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas vai attiecībā uz līgumu, īpaši – ja netiek pildīti noteikumi par to, ka līgumā jānorāda visa pieprasītā informācija un patērētājam jāsaņem līguma eksemplārs tā noslēgšanas brīdī. Papildus valsts tiesību aktos paredzētiem aizsardzības līdzekļiem patērētājiem jādod iespēja izmantot pagarinātu atteikuma termiņu, ja tirgotāji nav snieguši informāciju. Šā pagarinātā atteikuma termiņa laikā jāsaglabā tiesības atteikties bez maksas neatkarīgi no tā, kādus pakalpojumus patērētājs ir saņēmis. Arī pēc atteikuma termiņa beigām patērētājiem ir tiesības prasīt valstu tiesību aktos paredzētos aizsardzības līdzekļus, ja netiek pildītas prasības par informācijas sniegšanu.

(13)

Uz šajā direktīvā paredzēto termiņu aprēķināšanu būtu jāattiecina Padomes Regula (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (6).

(14)

Lai uzlabotu patērētāju tiesību aizsardzību, būtu jāprecizē aizliegums veikt avansa maksājumu tirgotājiem vai jebkurai citai trešajai personai pirms atteikuma termiņa beigām. Aizliegums veikt avansa maksājumu saistībā ar tālākpārdošanas līgumiem būtu jāattiecina uz laiku, kamēr faktiski nav notikusi pārdošana vai izbeigts tālākpārdošanas līgums, bet dalībvalstīm vajadzētu paturēt tiesības regulēt galīgo maksājumu starpniekiem veikšanas iespējas un ar tiem saistītos nosacījumus, ja tālākpārdošanas līgums ir izbeigts.

(15)

Attiecībā uz ilgtermiņa brīvdienu produktu līgumiem cenā, ko maksā pa daļām atbilstīgi maksājumu grafikam, varētu ņemt vērā iespēju, ka turpmākos maksājumus pēc pirmā gada varētu pielāgot, lai nodrošinātu iemaksas faktiskās vērtības saglabāšanu, piemēram, lai ņemtu vērā inflāciju.

(16)

Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības attiecībā uz līgumu, kura cena ir pilnībā vai daļēji segta, izmantojot kredītu, ko patērētājam piešķīris tirgotājs vai cita trešā persona, pamatojoties uz vienošanos starp šo trešo personu un tirgotāju, kredītlīgums tiek izbeigts bez jebkādām izmaksām patērētājam. Tas pats attiecas uz līgumiem par citiem saistītiem pakalpojumiem, ko sniedz tirgotājs vai trešā persona, pamatojoties uz vienošanos starp trešo personu un tirgotāju.

(17)

Nevajadzētu atņemt patērētājiem šajā direktīvā paredzēto aizsardzību, ja līgumam piemērojamais tiesību akts ir dalībvalsts tiesību akts. Līgumam piemērojamo tiesību aktu vajadzētu noteikt saskaņā ar Kopienas noteikumiem par starptautiskām privāttiesību normām, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (7). Saskaņā ar šo regulu trešās valsts tiesību aktus var piemērot jo īpaši gadījumos, kad tirgotāju mērķis ir patērētāji, kuri atvaļinājuma laikā ir valstī, kas nav viņu dzīvesvietas valsts. Ņemot vērā, ka šādas komercdarbības prakses ir izplatītas šajā direktīvā noteiktā jomā un ka līgumi aptver ievērojamas naudas summas, būtu jāparedz papildu drošības pasākumi, lai nodrošinātu, ka patērētājam noteiktos atsevišķos gadījumos netiek liegta šajā direktīvā paredzētā patērētāja aizsardzība, jo īpaši – kad jebkuras dalībvalsts tiesām ir jurisdikcija attiecībā uz līgumu. Šī koncepcija atspoguļo tādu konkrētu vajadzību aizsargāt patērētājus, kas rodas no tā, ka šīs direktīvas darbības jomā esošie līgumi parasti ir sarežģīti, attiecas uz ilgu laikposmu un ir saistīti ar finansēm.

(18)

Tiesas, kurām saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem jautājumiem ir jurisdikcija lietās, būtu jānosaka saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (8).

(19)

Lai nodrošinātu, ka ar šo direktīvu patērētājam piešķirtā aizsardzība ir pilnībā efektīva, īpaši attiecībā uz prasībām tirgotājam sniegt informāciju gan pirms līguma noslēgšanas, gan arī pašā līgumā, dalībvalstīm ir jāpieņem iedarbīgas, samērīgas un preventīvas sankcijas attiecībā uz šīs direktīvas pārkāpumiem.

(20)

Ir jānodrošina, ka personām un organizācijām, kurām saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir likumīgas intereses šajā jautājumā, ir aizsardzības līdzekļi ierosināt tiesvedību par šīs direktīvas pārkāpumiem.

(21)

Dalībvalstīs ir jāizveido piemērota un efektīva kārtība prasījumiem par zaudējumu atlīdzību, lai risinātu strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāveicina tādu valsts vai privātu struktūru izveide, kas risina strīdus ārpustiesas kārtībā.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētājus efektīvi informē par valsts noteikumiem, ar ko transponē šo direktīvu, un jāaicina tirgotājus un par kodeksu atbildīgās personas informēt par šajā nozarē pastāvošajiem rīcības kodeksiem. Lai sasniegtu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, varētu informēt patērētāju organizācijas un iesaistīt tās rīcības kodeksu izstrādē.

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai likvidētu iekšējā tirgus šķēršļus un panāktu patērētāju tiesību augstu kopējo aizsardzības līmeni.

(24)

Šajā direktīvā respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(25)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (9) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk atspoguļotu atbilstību starp šo direktīvu un transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

ar kuriem paredz vispārīgus līgumtiesību aizsardzības līdzekļus;

b)

kas attiecas uz nekustamā vai kustamā īpašuma reģistrāciju un nekustamā īpašuma tiesību pāreju,

c)

kas saistīti ar nosacījumiem par apstiprināšanas režīmu vai licencēšanas prasību izveidi; kā arī

d)

kas saistīti ar to tiesību noteikšanu, uz ko attiecas šajā direktīvā minētie līgumi.

a)

“daļlaika lietojuma tiesību līgums” ir līgums, kura termiņš ir ilgāks par vienu gadu un ar kuru patērētājs par atlīdzību iegūst tiesības izmantot vienu vai vairākas naktsmītnes uz vairāk nekā vienu apmešanās laikposmu;

b)

“ilgtermiņa brīvdienu produkta līgums” ir līgums, kura termiņš ir ilgāks par vienu gadu un ar kuru patērētājs par atlīdzību pamatā iegūst tiesības saņemt atlaides vai citas priekšrocības tikai izmitināšanai vai izmitināšanai kopā ar ceļošanu vai citiem pakalpojumiem;

c)

“tālākpārdošanas līgums” ir līgums, ar kuru tirgotājs pret atlīdzību palīdz patērētājam pārdot vai nopirkt daļlaika lietojuma tiesības vai ilgtermiņa brīvdienu produktu;

d)

“apmaiņas līgums” ir līgums, ar kuru patērētājs par atlīdzību pievienojas maiņas sistēmai, kura ļauj patērētājam izmantot naktsmītnes vai citus pakalpojumus apmaiņā pret viņa sniegtu atļauju uz laiku citām personām izmantot priekšrocības, kas izriet no tiesībām, kuras noteiktas patērētāja daļlaika lietojuma tiesību līgumā;

e)

“tirgotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas darbojas nolūkos, kas saistīti ar šīs personas veiktu tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju, un jebkura persona, kas rīkojas tirgotāja vārdā;

f)

“patērētājs” ir fiziska persona, kas darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju;

g)

“papildu līgums” ir līgums, ar kuru patērētājs iegūst pakalpojumus, kas ir saistīti ar daļlaika lietojuma tiesību līgumiem vai ilgtermiņa brīvdienu produktiem, un šos pakalpojumus sniedz tirgotājs vai trešā persona, pamatojoties uz vienošanos starp trešo personu un tirgotāju;

h)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir jebkurš instruments, kurš dod iespēju patērētājam vai tirgotājam uzglabāt informāciju, kas adresēta personīgi viņam, tā, lai būtu pieejama turpmākai atsaucei par laika posmu, kurš atbilst informācijas mērķiem un kurš ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju;

i)

“rīcības kodekss” ir vienošanās vai tādu noteikumu kopums, kas nav ietverts dalībvalsts normatīvos vai administratīvos tiesību aktos un ar ko nosaka to tirgotāju uzvedību, kuri uzņemas kodeksā minētos pienākumus attiecībā uz vienu vai vairākiem komercprakses paveidiem vai uzņēmējdarbības nozarēm;

j)

“par kodeksu atbildīgā persona” ir jebkurš tiesību subjekts, tostarp tirgotājs vai tirgotāju grupa, kas ir atbildīgs par rīcības kodeksa izstrādi un pārskatīšanu un/vai par uzraudzību attiecībā uz to, kā tie, kas ir uzņēmušies kodeksā paredzētos pienākumus, tos ievēro.

a)

daļlaika lietojuma tiesību līguma gadījumā: izmantojot I pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, un informāciju, kas uzskaitīta minētās veidlapas 3. daļā;

b)

ilgtermiņa brīvdienu produkta līguma gadījumā: izmantojot II pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, un informāciju, kas uzskaitīta minētās veidlapas 3. daļā;

c)

tālākpārdošanas līguma gadījumā: izmantojot III pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, un informāciju, kas uzskaitīta minētās veidlapas 3. daļā;

d)

apmaiņas līguma gadījumā: izmantojot IV pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, un informāciju, kas uzskaitīta minētās veidlapas 3. daļā.

a)

jebkurā gadījumā patērētājam līgumu nodrošina attiecīgās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, ja tā ir Kopienas oficiālā valoda;

b)

gadījumā, ja daļlaika lietojuma tiesību līgums attiecas uz vienu konkrētu nekustamo īpašumu, tirgotājs nodrošina, ka pircējam izsniedz apliecinātu līguma tulkojumu tās dalībvalsts valodā vai vienā no valodām, kurā atrodas nekustamais īpašums, ja tā ir Kopienas oficiālā valoda.

a)

katras puses identitāti, pastāvīgās dzīvesvietas adresi un parakstu; un

b)

datumu un vietu, kur līgums noslēgts.

a)

no līguma vai jebkura saistoša priekšlīguma noslēgšanas dienas; vai

b)

no dienas, kad patērētājs saņem šo līgumu vai jebkuru saistošu priekšlīgumu, ja minētā diena ir vēlāk par a) apakšpunktā minēto.

a)

vienu gadu un četrpadsmit kalendārās dienas no šā panta 2. punktā minētās dienas, ja tirgotājs patērētājam nenodrošina aizpildītu atsevišķu standarta atteikuma veidlapu, kā noteikts 5. panta 4. punktā, rakstiski, papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju;

b)

trīs mēnešus un četrpadsmit kalendārās dienas no šā panta 2. punktā minētās dienas, ja 4. panta 1. punktā minēto informāciju, tostarp I līdz IV pielikumā norādīto standarta informācijas veidlapu, patērētājam nenodrošina rakstiski, papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

—

ja kāds no attiecīgiem nekustamiem īpašumiem atrodas dalībvalsts teritorijā; vai

—

gadījumā, kad līgums nav tieši saistīts ar nekustamo īpašumu, ja uzņēmējs veic komercdarbību vai profesionālo darbību dalībvalstī vai ar jebkādiem līdzekļiem vērš šādas mērķtiecīgas darbības uz dalībvalsti un līgums ietilpst šādu darbību jomā.

a)

valstu iestādes un struktūras vai to pārstāvji;

b)

patērētāju organizācijas, kam ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā;

c)

profesionālas organizācijas, kurām ir likumīgas intereses šādi rīkoties.