24.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 348/84

(1)

Virszemes ūdeņu ķīmiskais piesārņojums rada draudus ūdens videi, radot tādas sekas kā ūdens organismu akūtu un hronisku toksicitāti, akumulāciju ekosistēmā un dzīvotņu un bioloģiskās daudzveidības zaudējumus, kā arī apdraudējumu cilvēku veselībai. Prioritārā kārtā būtu jānosaka piesārņojuma cēloņi, un emisiju radītās problēmas būtu jārisina, novēršot to cēloni, izmantojot visekonomiskākos un ekoloģiski iedarbīgākos līdzekļus.

(2)

Saskaņā ar Līguma 174. pantu Kopienas vides politikai jābūt balstītai uz piesardzības un preventīvas darbības principiem, kā arī uz principiem, kas nosaka, ka kaitējums videi pirmām kārtām būtu jānovērš pašos pirmsākumos un ka piesārņotājam būtu jāmaksā.

(3)

Saskaņā ar Līguma 174. panta 3. punktu Kopienai, izstrādājot vides politiku, ir jāņem vērā pieejamie zinātnes un tehnikas atzinumi, vides apstākļi dažādos Kopienas reģionos, Kopienas ekonomiskā un sociālā attīstība kopumā un tās reģionu līdzsvarota attīstība, kā arī iespējamie ieguvumi un izmaksas darbības vai bezdarbības gadījumā.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (3), norādīts, ka vide un veselība, un dzīves kvalitāte pieder pie minētās programmas galvenajām vides prioritātēm, jo īpaši uzsverot vajadzību izstrādāt specifiskākus tiesību aktus ūdens resursu politikas jomā.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (4), noteikta stratēģija cīņai pret ūdens resursu piesārņošanu un paredzēti turpmāki īpaši pasākumi piesārņojuma kontrolei un vides kvalitātes standarti (VKS). Ar šo direktīvu nosaka VKS saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK noteikumiem un mērķiem.

(6)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu un jo īpaši tā 1. punktu dalībvalstīm būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi saskaņā ar minētās direktīvas 16. panta 1. un 8. punktu, lai pakāpeniski samazinātu prioritāro vielu radīto piesārņojumu un izbeigtu vai pakāpeniski pārtrauktu prioritāro bīstamo vielu emisijas, izplūdes vai zudumus.

(7)

Kopš 2000. gada ir pieņemti daudzi Kopienas tiesību akti, kuri atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 16. pantam paredz emisiju kontroles pasākumus attiecībā uz atsevišķām prioritārajām vielām. Turklāt uz daudziem vides aizsardzības pasākumiem attiecas citi pastāvošie Kopienas tiesību akti. Tādēļ prioritāte būtu jāpiešķir pastāvošo instrumentu īstenošanai un pārskatīšanai, nevis jaunu kontroles pasākumu noteikšanai.

(8)

Saistībā ar kontroli attiecībā uz prioritāro vielu emisijām no stacionārajiem un difūzajiem avotiem, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā, dalībvalstīm būtu lietderīgāk un samērīgāk vajadzības gadījumā papildus citu spēkā esošo Kopienas tiesību aktu īstenošanai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu iekļaut piemērotus kontroles pasākumus pasākumu programmā, kas katram upes baseina apgabalam jāizstrādā atbilstīgi minētās direktīvas 11. pantam.

(9)

Lai noskaidrotu mērķtiecīgas un efektīvas kontroles iespējas, dalībvalstīm būtu jāuzlabo zināšanas un pieejamie dati par prioritāro vielu avotiem un piesārņojuma izplatīšanās veidiem. Dalībvalstīm inter alia būtu pietiekami bieži jāveic arī sedimentu un biotas monitorings, lai savāktu nepieciešamo faktisko materiālu, kas ļauj ar augstu ticamības pakāpi noskaidrot ilgtermiņa izplatības tendences tām prioritārajām vielām, kuras mēdz uzkrāties sedimentos un/vai biotā. Ciktāl tas prasīts Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 2455/2001/EK (2001. gada 20. novembris), ar ko izveido prioritāro vielu sarakstu ūdens resursu politikas jomā (5), 3. pantā, monitoringa, tostarp sedimentu un biotas monitoringa, rezultātiem vajadzētu būt pieejamiem, lai tos ņemtu vērā, gatavojot turpmākos Komisijas priekšlikumus, kā tas paredzēts Direktīvas 2000/60/EK 16. panta 4. un 8. punktā.

(10)

Lēmumā Nr. 2455/2001/EK ir ietverts pirmais 33 vielu vai vielu grupu saraksts, ko noteica par prioritāti rīcībai Kopienas līmenī. Starp šīm prioritārajām vielām dažas vielas ir noteiktas kā prioritārās bīstamās vielas, un dalībvalstīm attiecībā uz tām būtu jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai samazinātu vai pakāpeniski pārtrauktu to emisiju, izplūdi vai zudumus. Tomēr ir neiespējami pilnībā novērst vai pakāpeniski samazināt tādu vielu emisiju, izplūdi un zudumus no visiem iespējamiem avotiem, kuras rodas dabā vai dabas procesu rezultātā. Dažas vielas ir pārbaudītas, un tās būtu jāklasificē. Komisijai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 16. pantā noteikto grafiku būtu jāturpina pārskatīt prioritāro vielu sarakstu, nosakot rīcības steidzamību atbilstīgi saskaņotiem kritērijiem un atkarībā no apdraudējuma, ko šīs vielas rada ūdens videi vai ar tās starpniecību, un, ja vajadzīgs, jāiesniedz priekšlikumi.

(11)

Kopienas interesēs un lai panāktu efektīvāku virszemes ūdeņu aizsardzības regulējumu, ir lietderīgi noteikt VKS piesārņojošajām vielām, kas Kopienas līmenī klasificētas kā prioritārās vielas, un ļaut dalībvalstīm vajadzības gadījumā valsts līmenī paredzēt noteikumus pārējām piesārņojošajām vielām, ņemot vērā attiecīgo Kopienas tiesību aktu piemērošanu. Tomēr prioritāro vielu sarakstā nav iekļautas astoņas piesārņojošās vielas, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 86/280/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par emisiju robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dažām bīstamajām vielām, kas iekļautas Direktīvas 76/464/EEK pielikuma I sarakstā (6), un kuras pieder tādu vielu grupai, attiecībā uz kurām dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 2. un 4. pantu līdz 2015. gadam panāktu labu ķīmisko stāvokli. Tomēr vispārējie šīm piesārņojošajām vielām noteiktie standarti izrādījās noderīgi, un tādēļ ir lietderīgi to reglamentāciju saglabāt Kopienas līmenī.

(12)

Līdz ar to noteikumi par pašreizējiem vides kvalitātes mērķiem, kas noteikti Padomes Direktīvā 82/176/EEK (1982. gada 22. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisiju sārmu metālu hlorīdu elektrolīzes rūpniecībā (7), Padomes Direktīvā 83/513/EEK (1983. gada 26. septembris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz kadmija emisijām (8), Padomes Direktīvā 84/156/EEK (1984. gada 8. marts) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz dzīvsudraba emisijām nozarēs, kas nav sārmu metālu hlorīdu elektrolīze (9), Padomes Direktīvā 84/491/EEK (1984. gada 9. oktobris) par robežvērtībām un kvalitātes mērķiem attiecībā uz heksahlorcikloheksāna emisijām (10) un Direktīvā 86/280/EEK, būs lieki, un tie būtu jāsvītro.

(13)

Ķīmiskais piesārņojums ūdens videi var radīt gan īslaicīgas, gan ilgstošas sekas, un tādēļ VKS noteikšanā būtu jāizmanto dati gan par akūtu, gan hronisku iedarbību. Lai nodrošinātu, ka ūdens vide un cilvēku veselība tiek pienācīgi aizsargāta, būtu jānosaka VKS, kas izteikti kā gada vidējā vērtība, tādā līmenī, kurš nodrošina aizsardzību pret ilgstošu iedarbību, un būtu jānosaka tāda maksimāli pieļaujamā koncentrācija, lai varētu aizsargāt pret īslaicīgu iedarbību.

(14)

Saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK V pielikuma 1.3.4. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem par monitoringa biežumu, pārraugot atbilstību VKS, tostarp VKS, kas izteikti kā maksimālā pieļaujamā koncentrācija, dalībvalstis var ieviest statistikas metodes, piemēram, procentīļu aprēķinu, lai risinātu jautājumu par izkrītošiem rezultātiem, t. i., galējām novirzēm no vidējiem rādītājiem, un novērstu nepareizus mērījumus, nodrošinot pieņemamu ticamības līmeni un precizitāti. Lai nodrošinātu monitoringa salīdzināmību dalībvalstīs, ar komitejas procedūru ir lietderīgi noteikt šādu statistikas metožu sīki izstrādātus noteikumus.

(15)

VKS vērtības noteikšana vairākumam vielu Kopienas līmenī šajā posmā būtu jāattiecina vienīgi uz virszemes ūdeņiem. Tomēr attiecībā uz heksahlorbenzolu, heksahlorbutadiēnu un dzīvsudrabu tikai ar Kopienas līmeņa vides kvalitātes standartiem vienīgi virszemes ūdeņiem vien nevar nodrošināt aizsardzību pret netiešu iedarbību un sekundāru saindēšanos. Tādēļ ir lietderīgi šīm trim vielām Kopienas līmenī noteikt VKS attiecībā uz biotu. Lai dalībvalstīm atkarībā no to monitoringa stratēģijas ļautu būt elastīgākām, tām vajadzētu būt iespējai vai nu uzraudzīt un piemērot šos vides kvalitātes standartus attiecībā uz biotām, vai noteikt stingrākus vides kvalitātes standartus virszemes ūdeņiem, nodrošinot tādu pašu aizsardzību.

(16)

Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt spējīgām valsts līmenī noteikt VKS sedimentiem un/vai biotai un piemērot tieši tos, bet nevis šajā direktīvā noteiktos VKS attiecībā uz ūdeni. Šie VKS būtu jānosaka, izmantojot pārskatāmu procedūru, kurā būtu paredzēti paziņojumi Komisijai un citām dalībvalstīm, lai tādējādi nodrošinātu aizsardzības līmeni, kas ir līdzvērtīgs Kopienas līmenī noteiktajiem VKS attiecībā uz ūdeni. Komisijai šie paziņojumi būtu jāapkopo ziņojumos par Direktīvas 2000/60/EK īstenošanu. Turklāt sedimenti un biota joprojām ir svarīgi monitoringa objekti attiecībā uz dažām vielām, kurām ir nozīmīgs uzkrāšanās potenciāls. Lai novērtētu antropogēnas darbības ilgtermiņa iespaidu un tendences, dalībvalstīm, ievērojot Direktīvas 2000/60/EK 4. pantu, būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka biotā un sedimentos būtiski nepalielinās pašreizējais piesārņojuma līmenis.

(17)

No Direktīvas 2000/60/EK 13. panta un VII pielikuma A daļas 5. punkta izriet, ka katrs atbrīvojums no vides kvalitātes standartu piemērošanas attiecībā uz prioritāro vielu saturu ūdenstilpēs saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 4., 5. un 6. punktu, ņemot vērā tās 4. panta 8. un 9. punktu, būtu jānorāda upju baseinu apsaimniekošanas plānos. Ja ir ievērotas Direktīvas 2000/60/EK 4. panta prasības, tostarp atbrīvojuma nosacījumi, drīkst veikt darbības, tostarp bagarēšanu un kuģošanu, kuras gaitā notiek prioritāro vielu izplūde, emisija un zudumi.

(18)

Dalībvalstīm jāievēro Padomes Direktīva 98/83/EK (1998. gada 3. novembris) par dzeramā ūdens kvalitāti (11) un jāapsaimnieko virszemes ūdens objekti, kurus izmanto dzeramā ūdens ieguvei atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 7. pantam. Tādēļ šī direktīva būtu jāīsteno, neskarot prasības, kur varētu būt noteikti stingrāki standarti.

(19)

Stacionāro avotu tuvumā, kur notiek piesārņojošo vielu izplūde, to koncentrācija parasti ir augstāka nekā apkārtējā ūdenī. Tādēļ dalībvalstīm būtu jādod iespēja izmantot sajaukšanās zonas, ja vien tās neiespaido virszemes ūdens objektu pārējo daļu atbilstību attiecīgajiem VKS. Sajaukšanās zonām vajadzētu būt izplūdes vietas tiešā tuvumā, un tām vajadzētu būt proporcionālām. Vajadzības gadījumā dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 3. panta 4. punktu būtu jānodrošina, lai visā upju baseinu apgabalā būtu saskaņotas minētās direktīvas 4. pantā noteiktās prasības attiecībā uz vides aizsardzības mērķu sasniegšanu, tostarp saistībā ar sajaukšanās zonu noteikšanu pārrobežu ūdenstilpēs.

(20)

Ir jāpārbauda, vai tiek ievēroti Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie mērķi attiecībā uz izbeigšanu vai pakāpenisku pārtraukšanu un samazināšanu, un jānodrošina šo saistību izpildes novērtēšanas pārskatāmība, jo īpaši attiecībā uz to, kā ņem vērā būtiskas emisijas, izplūdes un zudumus, kas rodas cilvēka darbības rezultātā. Turklāt izbeigšanas vai pakāpeniskas pārtraukšanas un samazināšanas grafiku var saistīt tikai ar uzskaiti. Vajadzētu arī būt iespējai novērtēt Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 4. līdz 7. punkta piemērošanu. Tāpat ir vajadzīgs piemērots līdzeklis, lai kvantitatīvi noteiktu dabā esošo vai dabiskos procesos radušos vielu zudumus, kad nav iespējama pilnīga izbeigšana vai pakāpeniska pārtraukšana no visiem potenciālajiem avotiem. Lai izpildītu šīs prasības, katrai dalībvalstij būtu jāizveido emisiju, izplūdes un zudumu uzskaite katram tās teritorijas upju baseina apgabalam vai upju baseina apgabala daļai.

(21)

Lai, veicot šo uzskaiti, novērstu darbu dublēšanos un lai nodrošinātu šīs uzskaites saskanību ar citiem instrumentiem virszemes ūdeņu aizsardzības jomā, dalībvalstīm būtu jāizmanto informācija, kas savākta saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (2006. gada 18. janvāris) par Eiropas Piesārņojošo vielu un izmešu pārneses reģistra ieviešanu (12).

(22)

Lai panāktu virszemes ūdeņu mērķtiecīgu aizsardzību, dalībvalstīm, kam ir kopīgi virszemes ūdens objekti, būtu jāsaskaņo to monitorings un vajadzības gadījumā arī uzskaites datu apkopošana.

(23)

Lai labāk atspoguļotu savas vajadzības, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties piemērotu viena gada pārskata periodu uzskaites pamatierakstu noteikšanai. Tomēr būtu jāņem vērā tas, ka zudumi no pesticīdu lietošanas gadu no gada var būt ļoti atšķirīgi, jo, piemēram, atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem tiek lietoti atšķirīgs pesticīdu daudzums. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties 3 gadu pārskata periodu attiecībā uz noteiktām vielām, uz kurām attiecas Padomes Direktīva 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (13).

(24)

Lai optimizētu uzskaites izmantojumu, ir lietderīgi noteikt termiņu, līdz kuram Komisija pārbauda, vai emisiju, izplūžu un zudumu apjoms tuvinās Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajiem mērķiem, ievērojot minētās direktīvas 4. panta 4. un 5. punktu.

(25)

Būtu jāizstrādā tehniskās pamatnostādnes, kas palīdz dalībvalstīm saskaņot metodoloģiju, ko tās izmanto, veicot piesārņojošo vielu emisijas, izplūdes un zudumu uzskaiti, arī tāda piesārņojuma zudumus, kas ir uzkrājies sedimentos.

(26)

Vairākas dalībvalstis ietekmē piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā. Tādēļ būtu atbilstīgi skaidri noteikt to, ka dalībvalsts nepārkāpj šajā direktīvā noteiktās saistības, ja VKS netiek ievēroti pārrobežu piesārņojuma dēļ, ja vien tā ir izpildījusi konkrētus nosacījumus un ja tā ir attiecīgi izmantojusi attiecīgos Direktīvas 2000/60/EK noteikumus.

(27)

Pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem, kas sagatavoti saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 15. pantu, Komisijai būtu jāapsver vajadzība pēc pastāvošo tiesību aktu grozījumiem un konkrētiem Kopienas mēroga papildu pasākumiem, piemēram, emisijas pārbaudēm un, ja nepieciešams, jāiesniedz atbilstīgi priekšlikumi. Saistībā ar ziņojumu, ko gatavo saskaņā ar Direktīvas 2000/60/EK 18. panta 1. punktu, Komisijai pēc paveiktā darba savus secinājumus būtu jādara zināmus Eiropas Parlamentam un Padomei. Iesniedzot priekšlikumus par emisijas kontroles pasākumiem, paturot prātā Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu, Komisijai būtu jāņem vērā spēkā esošās emisijas kontroles prasības, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/1/EK (2008. gada 15. janvāris) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (14), kā arī jaunākos sasniegumus piesārņojuma mazināšanas tehnoloģiju jomā.

(28)

Kritēriji noturīgu bioakumulējošu un toksisku vielu identifikācijai, kā arī citu vielu identifikācijai, kurām var būt līdzīgas īpašības, proti, ļoti noturīgas un ļoti bioakumulējošas vielas, kā minēts Direktīvā 2000/60/EK, ir noteikti Riska novērtēšanas tehniskajos norādījumos, papildinot Komisijas Direktīvu 93/67/EEK (1993. gada 20. jūlijs), ar ko nosaka principus to risku novērtēšanai, kurus cilvēkiem un videi rada vielas, par ko paziņo saskaņā ar Padomes Direktīvu 67/548/EEK (15), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/8/EK (1998. gada 16. februāris) par biocīdo produktu laišanu tirgū (16) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (17). Lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu saskaņotību, vielām, kas jāpārbauda saskaņā ar Lēmumu Nr. 2455/2001/EK, būtu jāpiemēro tikai minētie kritēriji un Direktīvas 2000/60/EK X pielikums būtu attiecīgi jāaizstāj.

(29)

Direktīvas 2000/60/EK IX pielikumā uzskaitītajās direktīvās noteiktās saistības jau ir iekļautas Direktīvā 2008/1/EK un Direktīvā 2000/60/EK, un ir garantēta vismaz tāda pati aizsardzības pakāpe, ja VKS saglabā vai pārskata. Lai nodrošinātu konsekventu pieeju virszemes ūdeņu ķīmiskajam piesārņojumam un lai vienkāršotu un darītu skaidrākus pašreizējos Kopienas tiesību aktus minētajā jomā, ir lietderīgi atbilstīgi Direktīvai 2000/60/EK no 2012. gada 22. decembra atcelt Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK un 86/280/EEK.

(30)

Ir apsvērti Direktīvā 2000/60/EK minētie ieteikumi, jo īpaši Toksikoloģijas, ekotoksikoloģijas un vides zinātniskās komitejas ieteikumi.

(31)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (18) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas.

(32)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi - proti, panākt labu virszemes ūdeņu ķīmisko stāvokli, nosakot VKS prioritārajām vielām un dažām citām piesārņojošajām vielām - nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka - saglabājot vienādu virszemes ūdeņu aizsardzības pakāpi visā Kopienā - minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(33)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu Nr. 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (19).

(34)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro grozīt I pielikuma B daļas 3. punktu. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus un papildināt to, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma Nr. 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru,

a)

dzīvsudrabam un tā savienojumiem piemēro VKS 20 μg/kg apjomā un/vai heksahlorbenzolam VKS 10 μg/kg apjomā, un/vai heksahlorbutadiēnam VKS 55 μg/kg apjomā – šie VKS attiecas uz mīkstiem audiem (to mitru masu), izvēloties vispiemērotāko rādītāju no zivīm, gliemjiem, vēžveidīgiem un pārējās biotas;

b)

nosaka un piemēro VKS, kas nav a) apakšpunktā minētie VKS, attiecībā uz konkrētām vielām sedimentos un/vai biotā. Ar šiem VKS nodrošina vismaz tādu pat aizsardzības līmeni, kā ar I pielikuma A daļā izklāstītajiem ūdens VKS;

c)

attiecībā uz a) un b) apakšpunktā minētajām vielām nosaka biotas un/vai sedimentu monitoringa biežumu. Tomēr monitorings notiek vismaz reizi gadā, ja vien, pamatojoties uz tehniskām zināšanām un ekspertu atzinumiem, nav noteikts cits biežums; un

d)

ar Direktīvas 2000/60/EK 21. pantā minētās komitejas starpniecību paziņo Komisijai un citām dalībvalstīm vielas, kurām VKS ir noteikts atbilstīgi b) apakšpunktam, tādas pieejas izmantojuma iemeslus, noteiktos alternatīvos VKS, tostarp datus un metodes, no kurām alternatīvie VKS izriet, virszemes ūdeņu kategorijas, uz kurām tie attiektos, un plānoto monitoringa biežumu kopā ar šāda biežuma pamatojumu.

a)

šādu zonu noteikšanai izmantoto pieeju un metodoloģiju; un

b)

pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu sajaukšanās zonu platību nākotnē, piemēram, pasākumiem atbilstīgi Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta k) apakšpunktam, vai par tādu atļauju pārskatīšanu, kuras minētas Direktīvā 2008/1/EK, kā arī par iepriekšējo noteikumu pārskatīšanu, kuri minēti Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta g) apakšpunktā.

a)

atrodas izplūdes vietas tiešā tuvumā;

b)

ir samērīga, ņemot vērā piesārņojošo vielu koncentrāciju izplūdes vietā un piesārņojošo vielu emisijas nosacījumus, kas iekļauti agrākās normatīvajās prasībās, piemēram, pilnvarojumos un/vai atļaujās, kā minēts Direktīvas 2000/60/EK 11. panta 3. punkta g) apakšpunktā un citos attiecīgajos Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu piemērojumu un Direktīvas 2000/60/EK 10. pantu, jo īpaši pēc minēto agrāko normatīvo prasību pārskatīšanas.

a)

pārsniegumu ir izraisījis piesārņojuma avots, kas nav tās jurisdikcijā;

b)

šāda pārrobežu piesārņojuma dēļ tā nav varējusi veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgos VKS; un

c)

tā ir piemērojusi Direktīvas 2000/60/EK 3. pantā izklāstītos koordinācijas mehānismus un attiecīgi izmantojusi minētās direktīvas 4. panta 4., 5. un 6. punkta nosacījumus attiecībā uz tiem ūdens objektiem, ko skāris pārrobežu piesārņojums.

a)

secinājumiem, kas izdarīti pēc šā panta 1. punktā minēto vajadzību apsvēršanas;

b)

pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu sajaukšanās zonu platību saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu;

c)

5. panta 5. punktā minētā novērtējuma rezultātiem;

d)

stāvokli sakarā ar piesārņojumu, kas radīts ārpus Kopienas teritorijas.