6.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 144/45

(1)

Lai pakāpeniski izveidotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līgumā paredzēts gan pieņemt pasākumus, lai nodrošinātu personu brīvu pārvietošanos, līdz ar papildpasākuqmiem, kas saistīti ar ārējo robežu kontroli, patvērumu un imigrāciju, gan pieņemt pasākumus saistībā ar patvērumu, imigrāciju un trešo valstu valstspiederīgo tiesību aizsardzību.

(2)

Eiropadome Tamperes sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī atkārtoti apliecināja apņēmību izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šā iemesla dēļ Eiropas kopējās patvēruma un migrācijas politikas mērķim vajadzētu būt gan taisnīgai attieksmei pret trešo valstu valstspiederīgajiem, gan labākai migrācijas plūsmu pārvaldībai.

(3)

Efektīva Kopienas atgriešanās politika ir nepieciešams papildinājums uzticamai legālas imigrācijas un patvēruma politikai, kā arī būtisks elements cīņā ar nelegālo imigrāciju. Dalībvalstis ir piešķīrušas ievērojamus līdzekļus atgriešanās programmu un piespiedu atgriešanās pasākumu īstenošanai. Eiropas Savienības kopēja rīcība šajā jomā, balstoties uz atbilstošiem Kopienas finanšu līdzekļiem, varētu sniegt atbalstu dalībvalstīm, uzsvērt valstī nelegāli uzturošos personu atgriešanās nepieciešamību un stiprinātu solidaritāti starp dalībvalstīm.

(4)

Padome 2002. gada 28. februārī pieņēma Vispārējo plānu nelegālas imigrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanai Eiropas Savienībā (4), kurā tā uzsvēra, ka atpakaļuzņemšanas un izraidīšanas politika ir neatņemams un būtisks elements cīņā pret nelegālo imigrāciju, un norādīja divus elementus, uz kuriem Kopienas atgriešanās politika jābalsta, proti, uz kopējiem principiem un kopējiem pasākumiem, uzlabojot administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm.

(5)

Padomes 2002. gada 28. novembrī pieņemtā Atgriešanās rīcības programma, kuras pamatā ir Komisijas 2002. gada 14. oktobra paziņojums par Kopienas politiku nelikumīgi uzturošos personu atgriešanās jomā, attiecas uz visu darbību ķēdi saistībā ar atgriešanās pārvaldību dalībvalstīs, aptverot gan trešo valstu valstspiederīgo piespiedu un brīvprātīgu atgriešanos, gan arī galvenos atgriešanās procesa posmus, tostarp sagatavošanu un paveiktā kontroli.

(6)

Eiropadome sanāksmē Salonikos 2003. gada 19. līdz 20. jūnijā aicināja Komisiju izvērtēt visus aspektus saistībā ar atsevišķa Kopienas instrumenta izveidi atgriešanās jomā, lai konkrēti atbalstītu Atgriešanās rīcības programmā noteiktās prioritātes.

(7)

Padomes 2004. gada 2. novembra Secinājumi par prioritātēm, lai veiksmīgi veidotu kopēju atpakaļuzņemšanas politiku, uzsver, ka Kopienas atpakaļuzņemšanas nolīgumi dod nozīmīgu ieguldījumu efektīvā kopīgā migrācijas plūsmu pārvaldībā un ieņem būtisku vietu nelegālās imigrācijas apkarošanā. Tie ir svarīgs aspekts dialoga un sadarbības sistēmā starp Eiropas Savienību un nelegālo imigrantu izcelsmes valstīm, agrākās dzīves vietas valstīm un tranzītvalstīm.

(8)

Atbilstīgi 2004. gada 8. jūnija secinājumiem, kuros Padome aicināja budžeta lēmējinstitūciju darīt pieejamu finansējumu sagatavošanas pasākumiem un aicināja Komisiju ņemt vērā tās viedokli par integrētu atgriešanās plānu izstrādi ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, tika uzsākti sagatavošanas pasākumi posmam no 2005. gada līdz 2006. gadam.

(9)

Eiropadome sanāksmē Briselē 2004. gada 4. un 5. novembrī Hāgas programmā aicināja uzsākt Eiropas Atgriešanās fonda (turpmāk – “Fonds”) sagatavošanas posmu un līdz 2007. gadam izveidot Fondu, ņemot vērā sagatavošanas posma novērtējumu.

(10)

Padome 2004. gada novembrī pieņēma zināšanai prezidentvalsts ziņojumu par analīzi, kurā aplūkota labākā pieredze attiecībā uz atgriešanos uz konkrētām valstīm. Ziņojumā ir konstatētas plašas iespējas un nepieciešamība dalībvalstīm praktiskāk sadarboties atgriešanās jomā. Ziņojumā ir norādītas integrētākas pieejas iespējas atgriešanās un vispārīgās politikas sakarā gan valstu, gan Kopienas mērogā. Ziņojumā ir aprakstīta arī dalībvalstu paraugprakse saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo brīvprātīgu vai piespiedu atgriešanos viņu izcelsmes vai tranzīta valstī, piemēram, brīvprātīgas atgriešanās atbalsta programmu veicināšana, lai sekmētu noturīga rakstura atgriešanos, atgriešanās konsultācijas un kopīgu atgriešanās operāciju, tostarp līgumreizu, organizēšana.

(11)

Kopienai ir vajadzīgs instruments, kas izveidots, lai atbalstītu un iedrošinātu dalībvalstu centienus uzlabot atgriešanās pārvaldību visos tās aspektos, balstoties uz integrētas atgriešanās pārvaldības principu, un nolūkā atbalstīt taisnīgu un efektīvu kopējo atgriešanās standartu īstenošanu, kādi noteikti Kopienas tiesību aktos attiecībā uz atgriešanos.

(12)

Saistībā ar šo lēmumu nebūtu jāparedz finansējums 2007. gadam, lai būtu iespējams ņemt vērā sagatavošanas pasākumu rezultātus atgriešanās jomā (2005. un 2006. gadā), balstoties uz Komisijas ziņojumu par sagatavošanas pasākumu izvērtējumu.

(13)

Attiecīgie kopējie standarti ir jo īpaši noteikti Padomes Direktīvā 2001/40/EK (2001. gada 28. maijs) par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (5), un tās secinājumos, Padomes Lēmumā 2004/191/EK (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (6), un Padomes Lēmumā 2004/573/EK par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem attiecas izraidīšanas pasākumi (7).

(14)

Tas attiecas arī uz Kopienas instrumentiem, kas tiks pieņemti turpmāk, piemēram, instrumentu par kopējiem standartiem un procedūrām attiecībā uz dalībvalstīs nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, kura mērķis ir Eiropas Savienībā radīt līdzvērtīgus noteikumus atgriešanās procedūru jomā un tādējādi noteikt nosacījumus dalībvalstu atgriešanās pasākumiem, kā arī to manevra iespējas.

(15)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar Fondu veiktās darbības respektē pienākumus, kas izriet no pamattiesībām un kas jo īpaši noteikti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Eiropas Cilvēktiesību konvencija), Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu, kura papildināta ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas Protokolu, kā arī citos atbilstīgos starptautiskos instrumentos, piemēram – attiecīgos gadījumos – 1989. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencijā.

(16)

Paturot prātā to, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. protokolu kolektīva izraidīšana ir aizliegta, finansējumu saskaņā ar šo lēmumu var piešķirt tikai tām kopējām atpakaļsūtīšanas operācijām, kuras skar personas, kurām ir izdoti individuāli izraidīšanas rīkojumi.

(17)

Ņemot vērā Fonda piemērošanas jomu un mērķi, tam noteikti nebūtu jāatbalsta darbības attiecībā uz personu uzturēšanas rajoniem un centriem trešās valstīs.

(18)

Kā noteikts Padomes 2002. gada 28. novembrī pieņemtajā Atgriešanās rīcības programmā un kā regulāri atkārtoti apliecināts ES instrumentos šajā jomā, piemēram, Padomes secinājumos par brīvprātīgu atgriešanos, ko Padome pieņēmusi 2005. gada 2. novembrī, brīvprātīga atgriešanās ir nozīmīgs aspekts līdzsvarotā, efektīvā un ilgtspējīgā pieejā attiecībā uz atgriešanos.

(19)

Veicot atbilstīgās darbības integrētā atgriešanās pārvaldībā, jāņem vērā īpašā situācija, kādā atrodas mazaizsargātas personas.

(20)

Lai uzlabotu atgriešanās pārvaldības veicināšanu valstu mērogā, Fondam jāaptver arī pasākumi, kas attiecas uz tādu personu brīvprātīgu atgriešanos, kam vēl nav pienākuma atstāt attiecīgo teritoriju, piemēram, patvēruma meklētājiem, kas vēl nav saņēmuši negatīvu lēmumu, vai personas, kam piemērots kāds starptautiskas aizsardzības līdzeklis, kā noteikts Padomes Direktīvā 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (8), vai personas, kam piemērota pagaidu aizsardzība, kā noteikts Padomes Direktīvā 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (9).

(21)

Šā instrumenta pamatmērķim jābūt integrētas atgriešanās pārvaldības veicināšanai valstu mērogā. Dalībvalstis tiek mudinātas veikt atgriešanās pasākumus, ņemot vērā integrētos atgriešanās rīcības plānus, kuros analizēta situācija dalībvalstī attiecībā uz mērķauditoriju, noteikti plānoto darbību mērķi un sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR) un Starptautisko migrācijas organizāciju (IOM), piedāvātas atgriešanās procedūras, kas vērstas uz efektīvu un noturīga rakstura atgriešanos, izmantojot dažādus pasākumus. Vajadzības gadījumā integrētie atgriešanās plāni regulāri jāizvērtē un jākoriģē.

(22)

Lai veicinātu tādu personu brīvprātīgu atgriešanos, jo īpaši personu, kurām nav obligāti jāizceļo, izceļojošām personām būtu jāparedz stimulējoši pasākumi, piemēram, atvieglojumu piemērošana, sniedzot lielāku atgriešanās palīdzību. Šāda veida brīvprātīga atgriešanās ir gan izceļojošo personu interesēs, sekmējot cieņpilnu atgriešanos, gan iestāžu interesēs, ņemot vērā izmaksu lietderību. Dalībvalstis jāmudina priekšroku dot brīvprātīgas atgriešanās pasākumiem.

(23)

Taču no politikas viedokļa brīvprātīga un piespiedu atgriešanās ir savstarpēji saistītas, un tām ir savstarpēji pastiprinoša ietekme, un dalībvalstis, strādājot pie atgriešanās pārvaldības, jāmudina stiprināt abu atgriešanās veidu papildināmību. Acīmredzami, piespiedu atgriešanās ir nepieciešama, lai garantētu Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politikas un dalībvalstu imigrācijas un patvēruma sistēmu integritāti. Tādējādi, piespiedu atgriešanās iespēja ir priekšnoteikums, lai nodrošinātu, ka šī politika netiek iedragāta, un lai nodrošinātu tiesiskumu, kas pats par sevi ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides būtiska sastāvdaļa. Tādēļ instrumentam jāatbalsta dalībvalstu darbības, atvieglojot piespiedu atgriešanos.

(24)

Turklāt lielākie šķēršļi atgriešanās jomā, ar ko sastopas dalībvalstis, bieži vien ir attiecināmi uz piespiedu atgriešanos. Viens būtisks šķērslis ir neskaidrība par attiecīgās personas identitāti un/vai tas, ka tai nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu. Lai pārvarētu šādas problēmas, dalībvalstis jāmudina uzlabot sadarbību ar trešo valstu konsulārajiem dienestiem un aktivizēt savstarpēju informācijas apmaiņu un operatīvu sadarbību savā starpā attiecībā uz sadarbību ar minētajiem dienestiem.

(25)

Visbeidzot ir svarīgi, lai dalībvalstīs, kuras to uzskata par lietderīgu, šis lēmums atbalstītu īpašus pasākumus atgriešanās valstīattiecībā uz personām, kas atgriežas, lai, pirmkārt, nodrošinātu efektīvu atgriešanos labos apstākļos to izcelsmes pilsētā vai reģionā un, otrkārt, veicinātu to stabilu reintegrāciju savā kopienā. Šiem pasākumiem nebūtu jāaprobežojas vienkārši ar palīdzību trešai valstij, un tiem vajadzētu būt atbilstīgiem finansējumam vienīgi tad, ja – un tiktāl, ciktāl – šie pasākumi ir nepieciešams turpinājums darbībām, kas uzsāktas un veiktas galvenokārt dalībvalstīs saskaņā ar integrētu atgriešanās plānu.

(26)

Turklāt šiem pasākumiem vajadzētu būt sinerģijā ar darbībām, ko atbalsta ar Kopienas instrumentiem ārējās palīdzības jomā, jo īpaši ar patvēruma un migrācijas tematisko programmu.

(27)

Šis lēmums ir paredzēts kā daļa no vienotas sistēmas, kura ietver arī Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 573/2007/EK (2007. gada 23. maijs), ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 574/2007/EK (2007. gada 23. maijs), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Ārējo robežu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” (11), un Padomes Lēmumu 2007/.../EK (... gada ...), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” (12), un kuras mērķis ir risināt jautājumu par atbildības taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm attiecībā uz finanšu slogu, ko rada Savienības ārējo robežu integrētas pārvaldības ieviešana un kopējas patvēruma un imigrācijas politikas īstenošana, kā tās izstrādātas saskaņā ar Līguma trešās daļas IV sadaļu.

(28)

Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām, kura izveidota saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 (13), (turpmāk – “Aģentūra”) viens no uzdevumiem ir sniegt nepieciešamo palīdzību kopēju atgriešanās pasākumu organizēšanai dalībvalstīs un apzināt paraugpraksi attiecībā uz ceļošanas dokumentu iegūšanu un dalībvalstu teritorijā nelegāli uzturošos trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanu. Līdz ar to Aģentūrai būtu jānodrošina, ka tiek ievēroti nosacījumi efektīvu un koordinētu atgriešanās pasākumu realizēšanai starp dalībvalstīm, vienlaikus kopējo atgriešanās pasākumu īstenošanu un organizēšanu atstājot valstu kompetento dienestu pārziņā. Tādēļ Aģentūrai būtu jādod iespēja izmantot līdzekļus, kas šajā lēmumā darīti pieejami ar Kopienas darbībām.

(29)

Fonda sniegtais atbalsts būtu efektīvāks un mērķtiecīgāks, ja atbilstīgo darbību līdzfinansēšanas pamatā būtu stratēģiskas daudzgadu programmas, ko sagatavo katra dalībvalsts saziņā ar Komisiju.

(30)

Pamatojoties uz Komisijas pieņemtām stratēģiskām pamatnostādnēm, ikvienai dalībvalstij būtu jāsagatavo daudzgadu plānošanas dokuments, kur ņemta vērā tās konkrētā situācija un vajadzības un izklāstīta tās attīstības stratēģija, kurai vajadzētu būt pamatam, lai sagatavotu gada programmās uzskaitīto darbību īstenošanu.

(31)

Dalītās pārvaldības kontekstā, kā minēts 53. panta 1. punkta b) apakšpunktā Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (14) (turpmāk – “Finanšu regula”), būtu jāprecizē nosacījumi, kas ļauj Komisijai pildīt tās pienākumus, izpildot Eiropas Savienības vispārējo budžetu, un jāprecizē dalībvalstu pienākumi attiecībā uz sadarbību. Šo nosacījumu piemērošana Komisijai ļautu pārliecināties par to, vai dalībvalstis Fondu izmanto likumīgi un pareizi un saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības principu Finanšu regulas 27. panta un 48. panta 2. punkta nozīmē.

(32)

Komisijai jānosaka pieejamo saistību apropriāciju provizoriskais sadalījums, izmantojot objektīvu un pārskatāmu metodi.

(33)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu pārvaldības un kontroles sistēmas pareizu darbību un īstenošanas kvalitāti. Tādēļ ir jānosaka vispārīgie principi un attiecīgas funkcijas, kuras būtu jāizpilda visām programmām.

(34)

Saskaņā ar subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem dalībvalstīm vajadzētu būt primārajai atbildībai par Fonda intervences īstenošanu un kontroli.

(35)

Lai garantētu daudzgadu un gada programmu efektīvu un pareizu īstenošanu, būtu jāprecizē dalībvalstu pienākumi attiecībā uz pārvaldības un kontroles sistēmām, izdevumu apstiprināšanu, kā arī nelikumību un Kopienas tiesību aktu pārkāpumu novēršanu, atklāšanu un labošanu. Jo īpaši attiecībā uz pārvaldību un kontroli ir jānosaka kārtība, kā dalībvalstis nodrošina attiecīgo sistēmu izveidi un apmierinošu darbību.

(36)

Neskarot Komisijas pilnvaras finanšu kontroles jomā, būtu jāveicina dalībvalstu un Komisijas sadarbība šajā jomā.

(37)

Fonda atbalstīto darbību efektivitāte un ietekme ir atkarīga arī no to izvērtējuma un to rezultātu izplatīšanas. Šajā sakarā būtu oficiāli jānosaka dalībvalstu un Komisijas atbildība šajā sakarā, kā arī pasākumi, lai nodrošinātu izvērtējuma uzticamību un attiecīgās informācijas kvalitāti.

(38)

Būtu jāveic darbību starpposma izvērtēšana un ietekmes izvērtēšana, un izvērtēšanas process būtu jāiekļauj projekta pārraudzības mehānismos.

(39)

Paturot prātā to, cik svarīgi panākt Kopienas finansējuma pārskatāmību, Komisijai būtu jāsniedz norādījumi, lai veicinātu to, ka ikviena iestāde, nevalstiskā organizācija, starptautiska organizācija vai cita struktūra, kas saņem dotāciju no Fonda, pienācīgi novērtētu saņemto atbalstu, ņemot vērā praksi, kas iedibināta saistībā ar citiem instrumentiem, kam piemēro dalīto pārvaldību, piemēram struktūrfondiem.

(40)

Ar šo lēmumu visam programmas laikam paredz finansējumu, kas budžeta lēmējinstitūcijai ikgadējās budžeta procedūras laikā ir galvenā atsauce, kā paredzēts 37. punktā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas Iestāžu nolīgumā (2006. gada 17. maijs) par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (15).

(41)

Ņemot vērā to, ka šā lēmuma mērķi – proti, veicināt nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, ievērojot kopējus standartus un atgriešanās integrētas pārvaldības principus – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka rīcības mēroga un seku dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā lēmumā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(42)

Šā lēmuma īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (16).

(43)

Tā kā šajā lēmumā paredzētie pasākumi attiecībā uz stratēģisko pamatnostādņu pieņemšanu ir vispārīgi, un to mērķis ir grozīt nebūtiskus šā lēmuma elementus, inter alia, svītrojot dažus no minētajiem elementiem, vai papildināt šo lēmumu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus, tie būtu jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru. Efektivitātes nolūkā regulatīvās kontroles procedūras parastie termiņi būtu jāsaīsina, lai pieņemtu stratēģiskās pamatnostādnes.

(44)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un neattiecas uz to.

(45)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija 2005. gada 6. septembra vēstulē ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(46)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste 2005. gada 27. oktobra vēstulē ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(47)

Atbilstīgi Līguma 67. panta 2. punkta otrajam ievilkumam ar Padomes Lēmumu 2004/927/EK (2004. gada 22. decembris), ar ko Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru attiecina uz dažām jomām, uz kurām attiecas minētā līguma trešās daļas IV sadaļa (17), Līguma 251. pantā noteiktā procedūra tika attiecināta uz jomām, uz kurām attiecas Līguma 62. panta 1. punkts, 2. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts, kā arī 63. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 3. punkta b) apakšpunkts,

a)

uzsākt un pilnveidot integrētas atgriešanās pārvaldības organizēšanu un īstenošanu dalībvalstīs,

b)

stiprināt dalībvalstu sadarbību integrētas atgriešanās pārvaldības un tās īstenošanas jomā,

c)

veicināt atgriešanās kopējo standartu efektīvu un vienveidīgu piemērošanu atbilstīgi politikas attīstībai šajā jomā.

a)

balstās uz vispusīgu situācijas izvērtējumu dalībvalstī attiecībā uz mērķauditoriju vai konkrētu apskatīto jautājumu attiecībā uz atgriešanos un uzdevumiem saistībā ar plānotajām darbībām (piemēram, saistībā ar ceļošanas dokumentu iegūšanu un citiem praktiskiem atgriešanās šķēršļiem), attiecīgā gadījumā ņemot vērā izskatāmo lietu apjomu. Vispusīgais novērtējums jāsagatavo, sadarbojoties visām attiecīgajām iestādēm un partneriem;

b)

paredz īstenot plašu pasākumu kopumu, atbalstot trešo valstu valstspiederīgo brīvprātīgas atgriešanās programmas, jo īpaši tādu personu, kuras vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, un, vajadzības gadījumā veicot piespiedu atgriešanās pasākumus attiecībā uz šīm personām, pilnībā ievērojot humānisma principus un respektējot viņu cieņu;

c)

ietver plānu un/vai grafiku un, vajadzības gadījumā, paredz periodiska novērtējuma mehānismu, kas ļauj veikt pielāgojumus plānā un izvērtēt plāna praktisko ietekmi;

d)

ja dalībvalstis atzīst to par pamatotu, ietver pasākumus, lai atvieglotu sadarbību starp kompetentām administratīvām, tiesībaizsardzības un juridiskām struktūrām – vajadzības gadījumā dažādos pārvaldības līmeņos.

a)

efektīvas, pastāvīgas un ilgstošas dalībvalstu iestāžu sadarbības izveidošana vai uzlabošana ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un imigrācijas dienestiem, lai iegūtu ceļojuma dokumentus trešo valstu valstspiederīgo atpakaļsūtīšanai un nodrošinātu ātru un veiksmīgu izraidīšanu;

b)

attīstīt veidus un līdzekļus, kā pēc iespējas ātrāk patvēruma un imigrācijas procedūrās nodrošināt informāciju par atgriešanos un kā mudināt trešo valstu valstspiederīgos izmantot brīvprātīgas atgriešanās iespēju;

c)

sekmēt trešo valstu valstspiederīgo brīvprātīgu atgriešanos, jo īpaši izmantojot atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās programmas, lai nodrošinātu atgriešanās efektivitāti un noturību;

d)

izstrādāt veidus sadarbībai starp dažāda mēroga valsts, reģionālām, vietējām, pilsētu un citām valsts iestādēm, kas dotu amatpersonām iespēju ātri gūt informāciju par atgriežanās pieredzi un praksi citur, kā arī, ja iespējams, dotu iespēju apvienot resursus;

e)

tādu trešo valstu valstspiederīgo piespiedu atgriešanās, kas neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, vienkāršošana un īstenošana, lai stiprinātu imigrācijas politikas uzticamību un integritāti un samazinātu apcietinājuma periodu personām, kurām piemērojama piespiedu izraidīšana.

a)

sadarbība informācijas vākšanā par izcelsmes valsti, agrākās dzīves vietas valsti vai tranzītvalsti un tās sniegšanā potenciāli atpakaļsūtāmām personām;

b)

sadarbība efektīvas, pastāvīgas un ilgstošas dalībvalstu iestāžu sadarbības izveidošanā ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un imigrācijas dienestiem, lai atvieglotu konsulāro palīdzību ceļojuma dokumentu iegūšanai trešo valstu valstspiederīgo atpakaļsūtīšanai un lai nodrošinātu ātru un veiksmīgu izraidīšanu;

c)

kopēju integrēto atgriešanās plānu izstrāde un to īstenošana, ieskaitot kopējas brīvprātīgas atgriešanās programmas attiecībā uz konkrētām izcelsmes un iepriekšējās dzīvesvietas vai tranzīta valstīm vai reģioniem;

d)

pētījumi par esošo situāciju un iespējām veicināt dalībvalstu administratīvo sadarbību atgriešanās jomā, kā arī par starptautisko un nevalstisko organizāciju lomu šajā sakarā;

e)

informācijas un paraugprakses apmaiņa, atbalsts un konsultācijas attiecībā uz īpaši neaizsargātu grupu pārstāvju atpakaļsūtīšanu;

f)

semināru organizēšana attiecīgajiem darbiniekiem par paraugpraksi attiecībā uz noteiktām trešām valstīm un/vai reģioniem;

g)

kopēji pasākumi, kas dod iespēju uzņemt atpakaļuzņemamās personas to izcelsmes, iepriekšējās dzīvesvietas vai tranzīta valstīs;

h)

kopēja darbību izstrāde, lai nodrošinātu personu stabilu reintegrāciju izcelsmes vai iepriekšējās dzīvesvietas valstī.

a)

kompetento iestāžu stiprināšana, lai tās varētu iespējami ātri pieņemt augstas kvalitātes lēmumus atgriešanās jomā;

b)

kompetento administratīvo iestāžu stiprināšana, lai tās varētu īstenot un ātri izpildīt izraidīšanas lēmumus, pilnībā ievērojot cilvēka cieņu un attiecīgos Eiropas drošības standartus, kas piemērojami šādām operācijām;

c)

tiesu iestāžu stiprināšana, lai ātrāk izvērtētu atpakaļsūtīšanas lēmumus, kuri ir pārsūdzēti;

d)

semināru un kopēju mācību organizēšana kompetentu valsts, reģionālo, pašvaldību, pilsētu un citu kompetentu iestāžu administrācijas, tiesībsargājošo un tiesu iestāžu darbiniekiem attiecībā uz atpakaļsūtīšanas pasākumu tiesiskajiem un praktiskajiem aspektiem;

e)

kompetento administrācijas iestāžu stiprināšana, lai tās varētu efektīvi īstenot kopējos nosacījumus par savstarpējo atzīšanu un kopējas atpakaļsūtīšanas operācijas, tostarp Aģentūras ieteikumus, darbības standartus un identificēto paraugpraksi atgriešanās jomā.

1)

visos atgriešanās gadījumos – informācija trešo valstu valstspiederīgajiem par atgriešanos vispār, konsultācijas par brīvprātīgu atgriešanos, tulkošanas izdevumi, nepieciešamo ceļošanas dokumentu sagādāšana, nepieciešamo pirmsatgriešanās medicīnisko pārbaužu izmaksas, ceļojumu un ēdināšanas izmaksas atpakaļsūtāmām personām un eskortam, eskorta, tostarp mediķu un tulku izmitināšana, transporta izmaksas dalībvalstī un līdz atgriešanās valstij un sadarbība ar izcelsmes, iepriekšējās dzīvesvietas vai tranzīta valsts iestādēm;

2)

visos atgriešanās gadījumos – īpašs atbalsts mazaizsargātām personām, piemēram, nepilngadīgajiem, nepavadītiem nepilngadīgajiem, invalīdiem, veciem cilvēkiem, grūtniecēm, vientuļiem vecākiem ar maziem bērniem un personām, kuras ir spīdzinātas, izvarotas vai pakļautas citiem smagiem psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības veidiem;

3)

papildus, tādu trešo valstu valstspiederīgo piespiedu atgriešanās gadījumā, kas vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem – atpakaļsūtāmo personu un iesaistīto dalībvalstu eskortu – ceļa, pārtikas un pagaidu izmitināšanas izmaksas atgriešanos organizējošajā dalībvalstī līdz izceļošanai, ja tiek organizētas kopējas atpakaļsūtīšanas operācijas;

4)

papildus, tādu trešo valstu valstspiederīgo brīvprātīgas atgriešanās gadījumā, kas vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem – palīdzība atpakaļsūtamām personām atgriešanās sagatavošanā un būtiski izdevumi pirms atgriešanās;

5)

papildus, ja tādi trešo valstu valstspiederīgie, kam nav pienākums atstāt dalībvalsts teritoriju, atgriežas brīvprātīgi un citos gadījumos, kad dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu – noteikts finansējums sākotnējiem izdevumiem pēc atgriešanās, personas, kura atgriežas, personīgo lietu transportēšana, atbilstoša pagaidu izmitināšana uzņemšanas centrā vai, vajadzības gadījumā, viesnīcā pirmajās dienās pēc ierašanās atgriešanās valstī, mācības, palīdzība darba meklējumos un, vajadzības gadījumā, ierobežots atbalsts saimnieciskās darbības uzsākšanai;

6)

kompetento administrācijas, tiesībsargājošo un tiesu iestāžu darbinieku izglītība un apmācība, šo kategoriju darbinieku norīkošana praksē uz citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu kopējo atgriešanās standartu efektīvu un vienveidīgu piemērošanu, ievērotu saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem attiecībā uz atpakaļsūtāmām personām, lai veicinātu sadarbību, kā arī komandējumi, lai novērtētu atgriešanās politikas rezultātus trešās valstīs;

7)

operatīvas sadarbības gadījumā ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un imigrācijas dienestiem nolūkā iegūt ceļošanas dokumentus un nodrošināt ātras izraidīšanas procedūras – ceļa un uzturēšanās izdevumi dalībvalstīs iestāžu un dienestu darbiniekiem, kuri atbild par trešo valstu valstspiederīgo identificēšanu un viņu ceļošanas dokumentu pārbaudi;

8)

tādu trešo valstu valstspiederīgo, kam nav obligāti jāatstāj dalībvalsts teritorija, reintegrācijas pasākumu gadījumā – stimuli skaidrā naudā un citi īstermiņa pasākumi, kas vajadzīgi, lai uzsāktu reintegrācijas procesu atgriezušos personu personīgās attīstības nolūkā, piemēram, mācības, darbā iekārtošanās palīdzība, atbalsts saimnieciskās darbības uzsākšanai un palīdzība un konsultācijas pēc atgriešanās;

9)

ja dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu – tādu trešās valsts valstspiederīgo, kuri neatbilst vai vairs neatbilst spēkā esošajiem ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, reintegrācijas pasākumu gadījumā – stimuli skaidrā naudā un citi īstermiņa pasākumi, kas vajadzīgi, lai uzsāktu reintegrācijas procesu atgriezušos personu personīgās attīstības nolūkā, piemēram, mācības, darbā iekārtošanās palīdzība, atbalsts saimnieciskās darbības uzsākšanai un palīdzība un konsultācijas pēc atgriešanās, kā arī pasākumi, kas dod iespēju dalībvalstīm piedāvāt piemērotus nosacījumus atgriezušos personu uzņemšanai trešās valstīs pēc to ierašanās.

a)

veicina Kopienas sadarbību Kopienas tiesību aktu un labas prakses īstenošanā;

b)

sekmē starpvalstu sadarbības tīklus un eksperimentālus projektus, balstoties uz tādām starpvalstu partnerībām starp struktūrām divās vai vairāk dalībvalstīs, kuras paredzētas, lai veicinātu inovāciju, atvieglinātu pieredzes un paraugprakses apmaiņu un uzlabotu atgriešanās politikas kvalitāti;

c)

sekmē starpvalstu informēšanas kampaņas;

d)

atbalsta pētījumus, informācijas izplatīšanu un apmaiņu attiecībā uz paraugpraksi un visiem citiem atgriešanās politikas aspektiem, tostarp attiecībā uz jaunāko tehnoloģijas sasniegumu izmantojumu, jo īpaši lai veicinātu salīdzinošus pētījumus saistībā ar līdzšinējo un pašreizējo atpakaļsūtīšanas programmu ietekmi;

e)

atbalsta izmēģinājuma projektus un pētījumus, kuros izvērtē iespēju šajā jomā Kopienā izvērst jaunas sadarbības formas un pieņemt jaunus Kopienas tiesību aktus;

f)

sekmē dalībvalstīm kopēju statistikas instrumentu, metožu un rādītāju izstrādi un izmantošanu, lai izvērtētu politikas pārmaiņu efektivitāti atgriešanās jomā, jo īpaši lai izplatītu statistiku nošķirot datus par brīvprātīgu un piespiedu atgriešanos;

g)

sadarbībā ar Aģentūru atbalsta kopīgas rokasgrāmatas izstrādi un regulāru atjaunināšanu attiecībā uz paraugpraksi atgriešanās jomā, tostarp eskortiem;

h)

nodrošina dalībvalstīm atbalsta pakalpojumus pienācīgi pamatotās ārkārtas situācijās, kas prasa steidzamu rīcību.

a)

visi trešo valstu valstspiederīgie, kuri vēl nav saņēmuši galīgu negatīvu lēmumu attiecībā uz viņu lūgumu dalībvalstī saņemt starptautisku aizsardzību, un kuri drīkst izvēlēties izmantot brīvprātīgu atgriešanos, ja vien tie nav ieguvuši jaunu valstspiederību vai nav atstājuši minētās dalībvalsts teritoriju;

b)

visi trešo valstu valstspiederīgie, kam dalībvalstī piemērots kāds starptautiskas aizsardzības līdzeklis, kā noteikts Direktīvā 2004/83/EK, vai pagaidu aizsardzība, kā noteikts Direktīvā 2001/55/EK, un kas izvēlas izmantot brīvprātīgas atgriešanās iespēju, ja vien tie nav ieguvuši jaunu valstspiederību vai nav atstājuši minētās dalībvalsts teritoriju;

c)

visi trešo valstu valstspiederīgie, kas neatbilst vai vairs neatbilst dalībvalsts ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem un kas saskaņā ar pienākumu atstāt minētās dalībvalsts teritoriju izmanto iespēju atgriezties brīvprātīgi;

d)

visi pārējie trešo valstu valstspiederīgie, kas neatbilst vai vairs neatbilst dalībvalsts ieceļošanas un/vai uzturēšanās nosacījumiem.

a)

pārbaudot, vai dalībvalstīs pastāv pārvaldības un kontroles sistēmas un vai tās darbojas pareizi saskaņā ar 32. pantā aprakstītajām procedūrām;

b)

saskaņā ar 41. un 42. pantu pārtraucot vai apturot visus maksājumus vai to daļu, ja pārvaldības un kontroles sistēmas valstī nedarbojas, un saskaņā ar 45. un 46. pantā aprakstītajām procedūrām piemērojot visas citas vajadzīgās finanšu korekcijas.

a)

50 % – proporcionāli trešo valstu valstspiederīgo skaitam pēdējos trīs gados, kuri neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem dalībvalsts teritorijā un par kuriem ir izdots atgriešanās lēmums saskaņā ar attiecīgās valsts un/vai Kopienas tiesību aktiem, t.i., administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā ir konstatēts vai paziņots, ka uzturēšanās ir nelikumīga, un uzlikts pienākums atgriezties;

b)

50 % – proporcionāli to trešo valstu valstspiederīgo skaitam iepriekšējo trīs gadu laikā, kuri ir faktiski atstājuši dalībvalsts teritoriju brīvprātīgi vai piespiedu kārtā saskaņā ar administratīvu vai tiesas izdotu izbraukšanas rīkojumu.

a)

trešo valstu valstspiederīgos, kuriem, atrodoties dalībvalsts tranzīta zonā, ir atteikta ieceļošana;

b)

trešo valstu valstspiederīgos, kuri vienai dalībvalstij ir jānogādā uz citu dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (18).

a)

stāvoklis un vajadzības attiecīgajā dalībvalstī;

b)

izmaksu rentabilitāte, inter alia, ņemot vērā to personu skaitu, uz kurām attiecas projekts;

c)

pieredzi, kompetenci, uzticamību un finansiālo ieguldījumu, ko nodrošina organizācija, kura pieprasa finansējumu, un visas partnerorganizācijas;

d)

to, ciktāl projekts papildina citas darbības, ko finansē no Eiropas Savienības vispārējā budžeta vai kā daļu no attiecīgo valstu programmām.

a)

pētījumi, izvērtējumi, ekspertu ziņojumi un statistikas dati – arī vispārīgi – kas attiecas uz Fonda darbību;

b)

dalībvalstīm, tiešajiem atbalsta saņēmējiem un plašai sabiedrībai paredzēti informācijas pasākumi, arī informēšanas kampaņas un kopīga datubāze par projektiem, ko finansē no Fonda līdzekļiem;

c)

datorizētu sistēmu uzstādīšana, izmantojums un to savienojumi savā starpā – pārvaldības, pārraudzības, pārbaužu un izvērtējuma vajadzībām;

d)

vienotas izvērtējuma un pārraudzības sistēmas, kā arī rādītāju sistēmas izstrāde, vajadzības gadījumā ņemot vērā attiecīgo valstu rādītājus;

e)

izvērtējuma metožu uzlabojumi un informācijas apmaiņa par šajā jomā pastāvošo praksi;

f)

saskaņā ar 25. pantu dalībvalstu norīkotu iestāžu informācijas un apmācību pasākumi, kas papildina dalībvalstu centienus dot norādes savām iestādēm saskaņā ar 31. panta 2. punktu.

a)

laikposmā no 2008. gada līdz 2010. gadam – 7 % no dalībvalstij gadā piešķirtās līdzfinansējuma kopsummas, pieskaitot EUR 30 000; un

b)

laikposmā no 2011. gada līdz 2013. gadam – 4 % no dalībvalstij gadā piešķirtās līdzfinansējuma kopsummas, pieskaitot EUR 30 000.

a)

tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, kuriem nav pasu vai citu personu apliecinošu dokumentu;

b)

tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanos, uz kuriem neattiecas Kopienas atpakaļuzņemšanas nolīgumi vai valstu divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi, lai stiprinātu starptautiskās tiesībās noteikto valsts pienākumu uzņemt atpakaļ savus valstspiederīgos;

c)

tādu trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku atgriešanos konkrētā valstī, kuri ir ieradušies no minētās valsts vai kuri tajā ir uzturējušies, bet nav minētās valsts valstspiederīgie;

d)

tādu personu atgriešanos, kam nav pienākums atstāt dalībvalstu teritoriju, piemēram, personas, kas vēl nav saņēmušas negatīvu lēmumu, un personas, kam piemērots kāds starptautiskas aizsardzības līdzeklis, kā noteikts Direktīvā 2004/83/EK, vai pagaidu aizsardzība, kā noteikts Direktīvā 2001/55/EK;

e)

īpaši neaizsargātu grupu atgriešanos.

a)

apraksts par to, kāds stāvoklis ir dalībvalstī sakarā ar atgriešanās integrētās pārvaldības principu, sadarbību ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un imigrācijas dienestiem, brīvprātīgas un piespiedu atgriešanās pasākumiem un politiku, izmantojot atsevišķus datus attiecībā uz brīvprātīgu un piespiedu atgriešanos, ciktāl tādi ir pieejami, pieeju reintegrācijas pasākumiem un atgriešanās noturībai, kompetento administratīvo un tiesu iestāžu spēju attīstīšanu un sadarbību ar citām dalībvalstīm iepriekšminētajās jomās;

b)

attiecīgās dalībvalsts vajadzību analīze attiecībā uz sadarbību ar trešo valstu konsulārajām iestādēm un imigrācijas dienestiem, brīvprātīgas un piespiedu atgriešanās pasākumiem un politiku, pieeju reintegrācijas pasākumiem un atgriešanās ilgtspējai, kompetento administratīvo un tiesu iestāžu spēju attīstīšanu un sadarbību ar citām dalībvalstīm iepriekšminētajās jomās, kā arī norādes par darbības mērķiem, kas izvirzīti minēto vajadzību nodrošināšanai daudzgadu programmas periodā;

c)

minēto mērķu sasniegšanai paredzētās attiecīgās stratēģijas izklāsts, precizējot to sasniegšanai definētās prioritātes, kā arī minēto prioritāšu īstenošanai paredzēto darbību apraksts;

d)

norāde, vai minētā stratēģija ir saderīga ar citiem reģionālajiem, valsts un Kopienas instrumentiem;

e)

informācija par prioritātēm un konkrētiem to mērķiem. Minētos mērķus izsaka skaitliskā izteiksmē, izmantojot ierobežotu skaitu rādītāju, lai ņemtu vērā proporcionalitātes principu. Rādītājiem jābūt tādiem, lai gūtos panākumus varētu mērīt, tos salīdzinot ar sākotnējo stāvokli, kā arī prioritāšu īstenošanai noteikto mērķu efektivitāti;

f)

apraksts par pieeju, kas izvēlēta, lai īstenotu 12. pantā minēto partnerības principu;

g)

projekts finansēšanas plānam, kurā katrai prioritātei un katrai gada programmai norādīts finanšu ieguldījums, ko ierosināts piešķirt no Fonda, kā arī publiskā vai privātā līdzfinansējuma kopsumma;

h)

noteikumi, kas pieņemti, nodrošinot daudzgadu programmas publiskošanu.

a)

daudzgadu programmas projekta atbilstību Fonda mērķiem un 18. pantā minētajām stratēģiskajām pamatnostādnēm;

b)

daudzgadu programmas projektā paredzēto darbību atbilstību, ņemot vērā ierosināto stratēģiju;

c)

to, vai pārvaldības un kontroles mehānismi, ko dalībvalstis izstrādājušas Fonda pasākumu īstenošanai, atbilst šim lēmumam;

d)

daudzgadu programmas projekta atbilstību Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši tiem Kopienas tiesību aktiem, kuru mērķis ir nodrošināt personu brīvu pārvietošanos, līdz ar papildpasākumiem, kas ir tieši saistīti ar ārējo robežu kontroli, patvērumu un imigrāciju.

a)

vispārīgi noteikumi, kā atlasīt projektus, ko finansēt saskaņā ar gada programmu;

b)

to darbību apraksts, kuras paredzēts atbalstīt saskaņā ar gada programmu;

c)

ierosinātais Fonda finansiālā atbalsta sadalījums dažādām programmas darbībām un norāde par gada programmas īstenošanas nolūkā pieprasīto summu tehniskas palīdzības izdevumu segšanai saskaņā ar 17. pantu.

a)

skaidri noteiktas attiecīgo pārvaldības un kontroles struktūru funkcijas, kā arī funkciju sadalījumu katrā struktūrā;

b)

funkciju nošķīruma principa ievērošanu gan tādās struktūrās, gan starp tām;

c)

katrai struktūrai pietiekamus līdzekļus, lai īstenotu uzticētās funkcijas visā no Fonda līdzfinansēto darbību īstenošanas laikā;

d)

procedūras, kā nodrošināt, lai gada programmās deklarētos izdevumus veiktu pareizi un likumīgi;

e)

uzticamas datorizētas sistēmas grāmatvedībai, pārraudzībai un finanšu pārskatu sniegšanai;

f)

pārskatu sniegšanas un pārraudzības sistēmas, ja atbildīgā struktūra pienākumu izpildi uztic citai struktūrai;

g)

procedūru rokasgrāmatas par veicamajām funkcijām;

h)

mehānismus, kā veikt sistēmas darbības revīziju;

i)

sistēmas un procedūras, kas nodrošina pienācīgas revīzijas liecības;

j)

procedūras, lai ziņotu par nelikumībām un tās pārraudzītu, kā arī lai atgūtu nepamatoti izmaksātas summas.

a)

atbildīgo iestādi: funkcionālu dalībvalsts struktūru, attiecīgās valsts iestādi vai struktūru, ko norīko dalībvalsts vai kas ir dalībvalsts privāttiesību subjekts ar uzdevumu sniegt sabiedriskus pakalpojumus, kura atbild par Fonda atbalstīto daudzgadu programmas un gada programmu pārvaldību un kuras pārziņā ir visa saziņa ar Komisiju;

b)

sertifikācijas iestādi: attiecīgās valsts iestādi vai struktūru, vai personu, kas darbojas kā tāda struktūra vai iestāde, ko norīko dalībvalsts, lai apstiprinātu izdevumu deklarācijas pirms to nosūtīšanas Komisijai;

c)

revīzijas iestādi: valsts iestādi vai struktūru, kas ir funkcionāli neatkarīga no dalībvalsts norīkotās atbildīgās iestādes un sertifikācijas iestādes un kas atbild par pārvaldības un kontroles sistēmas darbības efektivitātes pārbaudi;

d)

vajadzības gadījumā – deleģēto iestādi.

a)

ir juridiska persona, izņemot gadījumus, ja tā ir funkcionāla dalībvalsts struktūra;

b)

ir ar infrastruktūru, kas vajadzīga, lai viegli nodrošinātu saziņu ar plašu lietotāju loku, kā arī ar citu dalībvalstu atbildīgām iestādēm un ar Komisiju;

c)

darbojas administratīvā vidē, kas tai ļauj pareizi veikt uzdevumus un izvairīties no jebkādiem interešu konfliktiem;

d)

spēj piemērot Kopienas līdzekļu pārvaldības noteikumus;

e)

ir ar finanšu un vadības spēju, kura ir samērojama ar Kopienas līdzekļu apjomu, kas tai būs jāpārvalda;

f)

ir nodrošināta ar personālu, kam ir atbilstīgas profesionālās kvalifikācijas administratīvam darbam starptautiskā vidē.

a)

apspriežas ar partneriem saskaņā ar 12. pantu;

b)

iesniedz Komisijai projektus daudzgadu un gada programmām, kā minēts 19. un 21. pantā;

c)

organizē un publicē paziņojumus par konkursiem un, vajadzības gadījumā, uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus;

d)

organizē projektu atlasi līdzfinansēšanai no Fonda saskaņā ar 15. panta 5. punktā izklāstītajiem kritērijiem;

e)

saņem maksājumus no Komisijas un veic maksājumus tiešajiem atbalsta saņēmējiem;

f)

nodrošina Fonda līdzfinansējuma saderību un papildināmību ar līdzfinansējumu no citiem valstu un Kopienas finanšu instrumentiem;

g)

pārrauga līdzfinansēto pasākumu un pakalpojumu nodrošināšanu un to, lai par darbībām deklarētie izdevumi faktiski būtu radušies un atbilstu Kopienas un attiecīgās valsts noteikumiem;

h)

nodrošina, ka ir datorizēta sistēma, lai reģistrētu un glabātu grāmatvedības datus par katru saskaņā ar gada programmu veiktu darbību un lai vāktu īstenošanas datus, kas vajadzīgi finanšu pārvaldībai, pārraudzībai, kontrolei un izvērtēšanai;

i)

nodrošina, ka tiešie atbalsta saņēmēji un citas struktūras, kas ir iesaistītas ar Fonda starpniecību līdzfinansētu darbību īstenošanā, uztur vai nu atsevišķu grāmatvedības sistēmu, vai attiecīgu grāmatvedības kodu visiem ar darbību saistītajiem darījumiem, neskarot attiecīgo valstu noteikumus par grāmatvedību;

j)

nodrošina, ka 49. pantā minētās Fonda izvērtēšanas veic 50. panta 2. punktā noteiktajos termiņos un ka tās atbilst kvalitātes standartiem, par ko Komisija vienojusies ar attiecīgo dalībvalsti;

k)

izstrādā procedūras, nodrošinot, ka visi dokumenti attiecībā uz izdevumiem un revīzijām, kas vajadzīgi pietiekamu revīzijas liecību nodrošināšanai, tiek glabāti saskaņā ar 43. pantā minētajām prasībām;

l)

nodrošina, ka revīzijas iestāde 30. panta 1. punktā paredzēto revīziju veikšanai saņem visu vajadzīgo informāciju par izmantotajām pārvaldības procedūrām un projektiem, ko līdzsfinansē no Fonda;

m)

nodrošina, ka sertifikācijas iestāde apstiprināšanas nolūkā ir saņēmusi visu vajadzīgo informāciju par izdevumu sakarā veiktajām procedūrām un pārbaudēm;

n)

sagatavo un iesniedz Komisijai progresa ziņojumu un noslēguma ziņojumu par gada programmu īstenošanu, sertifikācijas iestādes apstiprinātas izdevumu deklarācijas un maksājumu pieprasījumus, vai, vajadzības gadījumā, atlīdzināšanas deklarācijas;

o)

veic informēšanas un konsultāciju darbības, kā arī izplata atbalstīto darbību rezultātus;

p)

sadarbojas ar Komisiju un pārējo dalībvalstu atbildīgajām iestādēm;

q)

pārbauda to, kā tiešie atbalsta saņēmēji īsteno 33. panta 6. punktā minētās pamatnostādnes.

a)

apstiprina, ka:

b)

apstiprināšanas nolūkā pārliecinās, ka no atbildīgās iestādes ir saņemta vajadzīgā informācija par procedūrām un par veiktajām ārbaudēm attiecībā uz izdevumu deklarācijās uzrādītajiem izdevumiem;

c)

apstiprināšanas nolūkā ņem vērā visu revīzijas iestādes vai tās vārdā veikto revīziju rezultātus;

d)

datorizēti glabā Komisijai deklarēto izdevumu grāmatvedības datus;

e)

pārliecinās par tāda Kopienas finansējuma atgūšanu, kas saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem ir atzīts par nepamatoti izmaksātu, attiecīgā gadījumā piedzenot procentus;

f)

uzskaita atgūstamās summas un Eiropas Savienības vispārējā budžetā atgūtās summas, ja iespējams, tās atskaitot no nākamajiem deklarētajiem izdevumiem.

a)

nodrošina revīzijas, lai pārbaudītu, cik efektīvi darbojas pārvaldības un kontroles sistēmas;

b)

nodrošina, lai darbību revīzija, pārbaudot deklarētos izdevumus, notiktu ar attiecīgu izlasi; izlasē ir jāaptver vismaz 10 % no kopējiem izdevumiem, par ko var saņemt katras gada programmas finansējumu;

c)

sešos mēnešos pēc daudzgadu programmas apstiprināšanas Komisijai iesniedz revīzijas stratēģiju par struktūrām, kas veiks a) un b) apakšpunktā minētās revīzijas, nodrošinot ar Fonda starpniecību piešķirtā līdzfinansējuma galveno saņēmēju dokumentu revīziju un to, ka programmas laikā revīzijas notiek regulāros intervālos.

a)

gada revīzijas ziņojums, kurā izklāstīti fakti, kas konstatēti, īstenojot revīzijas stratēģiju veiktajās gada programmas revīzijās, un ziņots par visiem programmas pārvaldības un kontroles sistēmās konstatētajiem trūkumiem;

b)

atzinums, pamatojoties uz revīzijas iestādes vārdā veiktajām kontrolēm un revīzijām, vai pārvaldības un kontroles sistēmu darbība rada pietiekamu pārliecību, ka Komisijai iesniegtās izdevumu deklarācijas ir pareizas un veiktās darbības ir likumīgas un pareizas;

c)

deklarācija, kurā izvērtēts noslēguma maksājuma pieprasījuma vai atlīdzināšanas deklarācijas pamatojums un attiecīgo izdevumu likumība un pareizība.

a)

apstiprinātu izdevumu deklarāciju, kas pienācīgi sagatavota saskaņā ar 29. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 35. pantu, un noslēguma maksājuma pieprasījumu vai atlīdzināšanas deklarāciju;

b)

noslēguma ziņojumu par gada programmas īstenošanu, kā izklāstīts 51. pantā;

c)

gada revīzijas ziņojumu, atzinumu un deklarāciju, kā paredzēts 30. panta 3. punktā.

a)

attiecīgās valsts vai Kopienas revīzijas struktūras ziņojumā ir pierādījumi, kas liecina par nopietniem trūkumiem pārvaldības un kontroles sistēmu darbībā;

b)

minētajam kredītrīkotājam jāveic papildu pārbaudes, saņemot informāciju, kas brīdina par to, ka izdevumi kādā apstiprinātā izdevumu deklarācijā ir saistīti ar būtisku pārkāpumu, kas nav novērsts.

a)

programmas pārvaldības un kontroles sistēmā ir būtiski trūkumi, kas ietekmē maksājumu apstiprināšanas procedūras uzticamību un kas nav laboti; vai

b)

apstiprinātā izdevumu deklarācijā iekļautie izdevumi ir saistīti ar būtisku pārkāpumu, kas nav labots; vai

c)

dalībvalsts nav izpildījusi saistības, kas noteiktas 31. un 32. pantā.

a)

programmas pārvaldības un kontroles sistēmā ir būtiski trūkumi, kas apdraud saskaņā ar programmu jau izmaksāto Kopienas atbalstu;

b)

apstiprinātā izdevumu deklarācijā iekļautie izdevumi nav likumīgi, un dalībvalsts tos nav labojusi līdz šajā punktā minētās korekcijas procedūras sākumam;

c)

līdz šajā punktā minētās korekcijas procedūras sākumam dalībvalsts nav izpildījusi 31. pantā noteiktās saistības.

a)

līdz 2010. gada 30. jūnijam – izvērtējuma ziņojumu par Fonda līdzfinansēto darbību īstenošanu;

b)

līdz 2012. gada 30. jūnijam par laikposmu no 2008. gada līdz 2010. gadam un līdz 2015. gada 30. jūnijam par laikposmu no 2011. gada līdz 2013. gadam – izvērtējuma ziņojumu par Fonda līdzfinansēto darbību rezultātiem un efektivitāti.

a)

līdz 2010. gada 30. jūnijam – ziņojumu par 15. pantā izklāstīto kritēriju piemērošanu attiecībā uz līdzekļu gada sadalījumu starp dalībvalstīm, vajadzības gadījumā pievienojot priekšlikumus grozījumiem;

b)

līdz 2010. gada 31. decembrim – starpposma ziņojumu par gūtajiem rezultātiem un par Fonda īstenošanas kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem, vajadzības gadījumā pievienojot priekšlikumus par Fonda turpmāko attīstību;

c)

līdz 2012. gada 31. decembrim par laikposmu no 2008. gada līdz 2010. gadam un līdz 2015. gada 31. decembrim par laikposmu no 2011. gada līdz 2013. gadam – ex post izvērtējuma ziņojumu.

a)

gada programmas īstenošana no finanšu un darbību viedokļa;

b)

panākumi, kas gūti, īstenojot daudzgadu programmu un tās prioritātes no īpašu, pārbaudāmu mērķu viedokļa, rādītājus izsakot kvantitatīvā izteiksmē – ja un kad vien tos var izteikt kvantitatīvā izteiksmē;

c)

atbildīgās iestādes veikti pasākumi, nodrošinot īstenošanas kvalitāti un efektivitāti, konkrēti:

d)

veiktie pasākumi, lai informētu par gada un daudzgadu programmām un lai tās publiskotu.