12.8.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 221/9

PADOMES DIREKTĪVA 2006/69/EK

(2006. gada 24. jūlijs),

ar ko Direktīvu 77/388/EEK groza attiecībā uz dažiem pasākumiem, lai vienkāršotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas procedūru un palīdzētu novērst nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un ar ko atceļ dažus lēmumus par atkāpēm

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 93. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

tā kā:

(1)

Lai novērstu nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un lai vienkāršotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas procedūru, saskaņā ar 27. panta 1. punktu Padomes Sestajā direktīvā 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (3), dažām dalībvalstīm Padome ar dažādiem nosacījumiem ir piešķīrusi noteiktas atkāpes, kas attiecas uz līdzīgām problēmām. Minēto problēmu risinājumi būtu jādara pieejami visām dalībvalstīm, tos iekļaujot minētajā direktīvā. Šiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem, un tiem būtu jāattiecas vienīgi uz attiecīgās problēmas risināšanu. Ņemot vērā to, ka dalībvalstu vajadzības ir dažādas, iekļaušanai būtu jāparedz vienīgi tas, ka iespēja pieņemt attiecīgos noteikumus, līdzko rodas tāda vajadzība, tiek attiecināta uz visām dalībvalstīm.

(2)

Dalībvalstīm būtu jāspēj veikt darbības, nodrošinot, ka Direktīvā 77/388/EEK paredzētos pasākumus attiecībā uz nodokļu maksātāju un uz uzņēmumu nodošanu, tiem nepārtraucot darboties, neizmanto, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un nemaksātu nodokļus.

(3)

Īpaši noteiktos ierobežotos apstākļos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai iejaukties attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar piegāžu un iegāžu vērtību, lai novērstu nodokļu zudumus, ko rada saistītu personu izmantošana, lai saņemtu nodokļu atvieglojumus.

(4)

Attiecībā uz darījumiem, kas saistīti ar klienta piegādāta ieguldījumu zelta apstrādi, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai summā, kurai uzliek nodokli, iekļaut šā ieguldījumu zelta vērtību, ja apstrādes iznākumā zelts zaudē ieguldījumu zelta statusu.

(5)

Būtu jāuzsver, ka dažus pakalpojumus, kam piemīt ražošanas līdzekļu iezīmes, var iekļaut shēmā, kas aktīva izmantošanas laikā, ņemot vērā tā faktisko lietojumu, ļauj pielāgot atskaitījumus par ražošanas līdzekļiem.

(6)

Konkrētos gadījumos dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt, ka par pievienotās vērtības nodokļa nomaksu un uzskaiti atbild piegāžu saņēmējs. Tam būtu jāpalīdz dalībvalstīm vienkāršot noteikumus, kā arī novērst nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas noteiktās nozarēs un attiecībā uz dažiem darījumu veidiem.

(7)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 77/388/EEK.

(8)

Tādējādi dalībvalstīm vairs nevajadzētu būt iespējai izmantot īpašas atkāpes, kuras tām piešķirtas ar dažiem Padomes lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 1. punktu, un uz kurām attiecas šī direktīva. Attiecīgie lēmumi tādēļ būtu viennozīmīgi jāatceļ. Šī direktīva nedrīkstētu iespaidot pasākumus, ko dalībvalstis piemēro saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 5. punktu; tāpat tā nedrīkstētu ietekmēt atkāpes, kas piešķirtas saskaņā ar minētās direktīvas 27. panta 1. punktu un kas nav atceltas ar šo direktīvu.

(9)

Dažu šīs direktīvas noteikumu piemērošanai vajadzētu būt izvēles jautājumam, un tiem būtu jādod dalībvalstīm zināma rīcības brīvība. Attiecīgos gadījumos pārskatāmības iemeslu dēļ būtu jāparedz, ka dalībvalstīm – izmantojot Pievienotās vērtības nodokļa padomdevēju komiteju, kas izveidota saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 29. pantu – būtu jāinformē pārējās dalībvalstis par jebkādiem attiecīgās valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar minētajiem noteikumiem. Šāda informācija nebūtu vajadzīga par attiecīgo valstu pasākumiem, ko veic saskaņā ar lēmumu, kurš atcelts ar šo direktīvu vai kurš zaudē spēku šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā, bet kuru dalībvalsts turpina piemērot saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Ar šo Direktīvu 77/388/EEK groza šādi:

1)

direktīvas 4. panta 4. punktam pievieno šādu daļu:

“Dalībvalsts, kas izmanto otrajā daļā paredzēto iespēju, var ieviest jebkurus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, izmantojot šo noteikumu.”;

2)

direktīvas 5. panta 8. punkta otro teikumu aizstāj ar šādu tekstu:

“Ja saņēmējs nav pilnībā atbildīgs par nodokli, dalībvalstis attiecīgos gadījumos var veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konkurences traucējumus. Tāpat tās var ieviest jebkādus pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, izmantojot šo noteikumu.”;

3)

direktīvas 11. panta A daļu groza šādi:

a)

svītro 1. punkta d) apakšpunkta otro daļu;

b)

pievieno šādus punktus:

“5.   Dalībvalstīm ir iespēja summā, kurai uzliek nodokli, attiecībā uz precēm un pakalpojumiem iekļaut vērtību atbrīvotam ieguldījumu zeltam 26.b panta nozīmē, kuru piegādājis klients, lai to izmantotu par pamatu apstrādei, un kurš zaudē savu no PVN atbrīvotā ieguldījumu zelta statusu, kad tiek piegādātas preces un sniegti pakalpojumi. Izmantojamā vērtība ir ieguldījumu zelta atvērtā tirgus vērtība laikā, kad piegādā šīs preces un sniedz šos pakalpojumus.

6.   Lai novērstu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, dalībvalstis var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu summa, kurai uzliek nodokli, ir atvērtā tirgus vērtība. Šo iespēju piemēro vienīgi attiecībā uz tādām preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu, kas saistīta ar attiecīgās dalībvalsts definētām ģimenes vai citām ciešām personiskām saitēm, vadības, īpašuma, dalības, finanšu vai juridiskām saitēm. Šādā nolūkā juridiskas saites var ietvert attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju vai darba ņēmēja ģimeni, vai jebkuru citu cieši saistītu personu.

Šā punkta pirmajā daļā minēto iespēju piemēro vienīgi šādos apstākļos:

a)

ja atlīdzība ir mazāka par atvērta tirgus vērtību un ja saņēmējam nav tiesību uz pilnīgu 17. pantā paredzēto atskaitījumu;

b)

ja atlīdzība ir mazāka par atvērta tirgus vērtību un ja piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam nav tiesību uz pilnīgu 17. pantā paredzēto atskaitījumu, un ja uz piegādi attiecas atbrīvojums atbilstīgi 13. pantam vai 28. panta 3. punkta b) apakšpunktam;

c)

ja atlīdzība ir lielāka par atvērta tirgus vērtību un ja piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam nav tiesību uz pilnīgu 17. pantā paredzēto atskaitījumu.

Dalībvalstis var ierobežot piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju, vai saņēmēju kategorijas, uz ko attiecas šā panta pirmajā un otrajā daļā paredzētie pasākumi.

Par jebkuru jaunu attiecīgās valsts pasākumu, kas ieviests saskaņā ar šo punktu, dalībvalstis informē komiteju, kas izveidota saskaņā ar 29. pantu.

7.   Šajā direktīvā “atvērta tirgus vērtība” ir pilna summa, kas dalībvalstī, kurā preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai uzliek nodokli, nolūkā šajā laikā saņemt attiecīgās preces vai pakalpojumus klientam tajā pašā tirdzniecības stadijā, kurā notiek preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana, godīgas konkurences apstākļos būtu jāmaksā piegādātājam, kurš nesniedz priekšrocības.

Ja nevar konstatēt salīdzināmu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, attiecībā uz precēm “atvērta tirgus vērtība” ir summa, kas nav zemāka par preču vai līdzīgu preču pirkuma vērtību vai – ja nav pirkuma vērtības – to pašizmaksu, kas noteikta piegādes laikā; attiecībā uz pakalpojumiem tā nav zemāka par nodokļu maksātāja pilnām izmaksām saistībā ar pakalpojuma sniegšanu.”;

4)

direktīvas 17. panta 4. punktu versijā, kas izklāstīta 28.f panta 1. punktā, groza šādi:

a)

otrās daļas a) punktā vārdkopu “21. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts” aizstāj ar vārdkopu “21. panta 1. punkta a), c) vai f) apakšpunktu vai 21. panta 2. punkta c) apakšpunktu”;

b)

otrās daļas b) punktā vārdkopu “21. panta 1. punkta a) apakšpunktu” aizstāj ar vārdkopu “21. panta 1. punkta a) vai f) apakšpunktu vai 21. panta 2. punkta c) apakšpunktu”;

5)

direktīvas 18. panta 1. punkta d) apakšpunktā versijā, kas izklāstīta 28.f panta 2. punktā, vārdkopu “21. panta 1. punktu” aizstāj ar vārdkopu “21. panta 1. punktu vai 21. panta 2. punkta c) apakšpunktu”;

6)

direktīvas 20. panta 4. punktam pievieno šādu daļu:

“Dalībvalstis 2. un 3. punktu var piemērot arī pakalpojumiem, kuru iezīmes ir līdzīgas iezīmēm, kas parasti raksturīgas ražošanas līdzekļiem.”;

7)

direktīvas 21. panta 2. punktam versijā, kas izklāstīta 28.g pantā, pievieno šādu apakšpunktu:

“c)

ja veic turpmāk norādītās piegādes, dalībvalstis var noteikt, ka persona, kam jāmaksā nodoklis, ir nodokļu maksātājs, kuram veiktas šādas piegādes:

i)

celtniecības darbi, tostarp remonta, tīrīšanas, uzturēšanas, pārveides un nojaukšanas pakalpojumi saistībā ar nekustamu īpašumu, kā arī konkrētu būvdarbu nodošana, ko saskaņā ar 5. panta 5. punktu uzskata par preču piegādi;

ii)

personāla nodrošināšana i) punktā minētajām darbībām;

iii)

nekustama īpašuma piegāde, kā minēts 13. panta B daļas g) un h) punktā, ja piegādātājs ir izvēlējies nodokļa uzlikšanu piegādei atbilstīgi minētā panta C daļas b) punktam;

iv)

lietotu materiālu, tādā pašā stāvoklī atkārtoti neizmantojamu materiālu, lūžņu, rūpniecisku un nerūpniecisku atkritumu, reģenerējamu atkritumu, daļēji pārstrādātu atkritumu piegāde un dažu preču piegāde un dažu pakalpojumu sniegšana, kā norādīts M pielikumā;

v)

tādu preču piegāde, kuras viens nodokļu maksātājs sniedzis citam kā nodrošinājumu – realizējot šo nodrošinājumu;

vi)

preču piegāde pēc īpašumtiesību rezervācijas cesijas tādam tiesību pārņēmējam, kas izmanto šīs tiesības;

vii)

tāda nekustama īpašuma nodošana, kas pārdots tiesas noteiktā izsolē.

Šā apakšpunkta nolūkā dalībvalstis var noteikt, ka nodokļu maksātāju, kurš veic arī darbības vai darījumus, ko neuzskata par tādu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kam uzliek nodokli saskaņā ar 2. pantu, uzskata par nodokļu maksātāju attiecībā uz tādu preču un pakalpojumu saņemšanu, ko viņš saņem, kā minēts šā apakšpunkta pirmajā daļā. Publisko tiesību struktūru, kas nav nodokļu maksātājs, var uzskatīt par nodokļu maksātāju attiecībā uz piegādēm un pakalpojumiem, kas saņemti, kā minēts v), vi) un vii) punktā.

Šā apakšpunkta nolūkā dalībvalstis var norādīt, uz kādām precēm un pakalpojumiem tas attiecas, kā arī to, uz kādu kategoriju piegādātājiem un saņēmējiem šos pasākumus var attiecināt. Tāpat dalībvalstis šā noteikuma piemērošanu var ierobežot, attiecinot to vienīgi uz dažām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, kā uzskaitīts M pielikumā.

Par jebkuru jaunu attiecīgās valsts pasākumu, kas ieviests saskaņā ar šo apakšpunktu, dalībvalstis informē komiteju, kas izveidota saskaņā ar 29. pantu.”;

8)

pievieno M pielikumu, kas ietverts šīs direktīvas I pielikumā.

2. pants

Šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītos lēmumus atceļ no 2008. gada 1. janvāra.

3. pants

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz izpildītu šīs direktīvas prasības.

Vēlākais, no 2008. gada 1. janvāra dalībvalstis piemēro noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. panta 3. punkta prasības attiecībā uz Direktīvas 77/388/EEK 11. panta A daļas jauno 7. punktu un 1. panta 4. punkta prasības attiecībā uz atsaucēm uz Direktīvas 77/388/EEK 21. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kuras iekļautas minētās direktīvas 17. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā versijā, kas izklāstīta tās 28.f panta 1. punktā.

Kad dalībvalstis pieņem noteikumus saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstis tūlīt paziņo Komisijai šo noteikumu tekstu, kuros ir atsauce uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

4. pants

Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 2006. gada 24. jūlijā

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

K. RAJAMÄKI

(1)  2006. gada 6. jūlija atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)  OV C 65, 17.3.2006., 103. lpp.

(3)  OV L 145, 13.6.1977., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/18/EK (OV L 51, 22.2.2006., 12. lpp.).

I PIELIKUMS

“M PIELIKUMS

Direktīvas 21. panta 2. punkta c) apakšpunkta iv) punktā minētais preču un pakalpojumu saraksts

a)

melno un krāsaino metālu atkritumu, lūžņu un lietotu materiālu, tostarp melno un krāsaino metālu un to sakausējumu apstrādē, ražošanā vai kausēšanā iegūtu pusfabrikātu piegāde;

b)

pusapstrādātu melno un krāsaino metālu ražojumu piegāde un dažu ar tiem saistītu apstrādes pakalpojumu sniegšana;

c)

tādu atlikumu un citu otrreiz pārstrādājamu materiālu, kas sastāv no melniem un krāsainiem metāliem, to sakausējumiem, izdedžiem, pelniem, katlakmens, un rūpniecisku atlikumu, kas satur metālus vai to sakausējumus, piegāde, kā arī šo ražojumu atlases, griešanas, dalīšanas un presēšanas pakalpojumu sniegšana;

d)

melno un krāsaino metālu atkritumu piegāde un dažu ar tiem saistītu apstrādes pakalpojumu sniegšana, kā arī atgriezumu, lūžņu, atkritumu un lietotu un otrreiz pārstrādājamu materiālu, kas sastāv no lauskām, stikla, papīra, kartona, lupatām, kauliem, ādas, mākslīgās ādas, pergamenta, jēlādām, cīpslām un stiegrām, auklām, virvēm, trosēm, kabeļiem, gumijas un plastmasas piegāde;

e)

šajā pielikumā minēto materiālu piegāde pēc to apstrādes tīrot, pulējot, atlasot, griežot, sadalot, presējot vai lejot lietņos;

f)

izejvielu apstrādes lūžņu un atkritumu piegāde.”

II PIELIKUMS

Saskaņā ar Direktīvas 77/388/EEK 27. pantu pieņemto un ar šo direktīvu atcelto lēmumu saraksts

 

Padomes lēmums – ko uzskata par pieņemtu 1984. gada 15. aprīlī – ar ko Apvienotajai Karalistei atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no Sestās direktīvas, kura mērķis ir novērst dažus krāpšanas gadījumus vai izvairīšanos no nodokļu nomaksas saistībā ar zelta, zelta monētu vai zelta atkritumu piegādi nodokļu maksātāju starpā, ieviešot īpašu nodokļu aprēķināšanas sistēmu (1).

 

Padomes lēmums – ko uzskata par pieņemtu 1987. gada 11. aprīlī – ar ko Apvienotajai Karalistei atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no Direktīvas 77/388/EEK 11. panta (2).

 

Padomes Lēmums 88/498/EEK (3), ar ko Nīderlandes Karalistei atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes lēmums – ko uzskata par pieņemtu 1997. gada 18. februārī atbilstīgi procedūrai, kas ietverta Direktīvas 77/388/EEK 27. panta 4. punktā, tās 1977. gada 17. maija versijā – ar ko Francijas Republikai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no Direktīvas 77/388/EEK 2. un 10. panta. Šis lēmums pieņemts pēc tam, kad dalībvalstīm 1996. gada 18. decembrī darīts zināms lūgums.

 

Padomes Lēmums 98/23/EK (4), ar ko Apvienotajai Karalistei atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 28.e panta 1. punkta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes Lēmums 2002/439/EK (5), ar ko Vācijai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 21. panta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes Lēmums 2002/880/EK (6), ar ko Austrijai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 21. panta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes Lēmums 2004/290/EK (7), ar ko Vācijai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 21. panta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes Lēmums 2004/736/EK (8), ar ko Apvienotajai Karalistei atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 11. panta Direktīvā 77/388/EEK.

 

Padomes Lēmums 2004/758/EK (9), ar ko Austrijas Republikai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 21. panta Direktīvā 77/388/EEK.

(1)  OV L 264, 5.10.1984., 27. lpp.

(2)  OV L 132, 21.5.1987., 22. lpp.

(3)  OV L 269, 29.9.1988., 54. lpp.

(4)  OV L 8, 14.1.1998., 24. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2003/909/EK (OV L 342, 30.12.2003., 49. lpp.).

(5)  OV L 151, 11.6.2002., 12. lpp.

(6)  OV L 306, 8.11.2002., 24. lpp.

(7)  OV L 94, 31.3.2004., 59. lpp.

(8)  OV L 325, 28.10.2004., 58. lpp.

(9)  OV L 336, 12.11.2004., 38. lpp.