24.11.2006

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 328/59

PADOMES PAMATLĒMUMS 2006/783/TI

(2006. gada 6. oktobris)

par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, un jo īpaši tā 31. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Dānijas Karalistes iniciatīvu (1),

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (2),

tā kā:

(1)	Eiropadome 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē Tamperē uzsvēra, ka savstarpējas atzīšanas principam Savienībā būtu jākļūst par pamatu tiesu iestāžu sadarbībai gan civillietās, gan krimināllietās.

(2)

Saskaņā ar Tamperes Eiropadomes secinājumu 51. punktu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir organizētās noziedzības kodols un būtu jālikvidē neatkarīgi no tā, kur tā rodas. Eiropadome ir apņēmusies nodrošināt, ka tiek veikti konkrēti pasākumi, lai meklētu, iesaldētu, arestētu un konfiscētu noziedzīgi iegūtos līdzekļus. Šajā sakarā Eiropadome aicina tuvināt krimināltiesību aktus un procedūras noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanai (piemēram, līdzekļu iesaldēšanu un konfiscēšanu).

(3)

Visas dalībvalstis ir ratificējušas 1990. gada 8. novembra Eiropas Padomes Konvenciju par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, meklēšanu, arestu un konfiskāciju (“1990. gada Konvencija”). Konvencija uzliek parakstītājiem pienākumu atzīt un īstenot konfiskācijas rīkojumu, ko izdevusi cita puse, vai iesniegt lūgumu savai kompetentajai iestādei ar mērķi panākt konfiskāciju un, ja šāds rīkojums ir izdots, īstenot to. Puses var atteikt konfiskācijas lūgumus, inter alia, ja noziedzīgais nodarījums, ar ko lūgums ir saistīts, nav noziedzīgs nodarījums saskaņā ar lūguma saņēmējas Puses tiesību aktiem, vai ja saskaņā ar lūguma saņēmējas Puses tiesību aktiem konfiskācija nav paredzēta attiecībā uz noziedzīgā nodarījuma veidu, ar kuru saistīts lūgums.

(4)

Padome 2000. gada 30. novembrī pieņēma pasākumu programmu, lai īstenotu savstarpējas atzīšanas principu krimināllietās, par galveno prioritāti nosakot (6. un 7. pasākums) tāda dokumenta pieņemšanu, ar ko pierādījumu un īpašuma iesaldēšanai piemēro savstarpējas atzīšanas principu. Turklāt saskaņā ar programmas 3.3. punktu, mērķis ir saskaņā ar abpusējas atzīšanas principu uzlabot vienā dalībvalstī izdota konfiskācijas rīkojuma izpildīšanu citā dalībvalstī, inter alia, lai panāktu atdošanu cietušajam, ņemot vērā 1990. gada Konvenciju. Lai sasniegtu šo mērķi, šajā pamatlēmumā, nepārkāpjot tā piemērošanas jomu, samazina iemeslus izpildes atteikšanai un atceļ visas tādas sistēmas dalībvalstu starpā, ar kurām konfiskācijas rīkojumu pārvērš par attiecīgās valsts konfiskācijas rīkojumu.

(5)

Padomes Pamatlēmums 2001/500/TI (3) paredz noteikumus attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju. Saskaņā ar šo pamatlēmumu dalībvalstīm arī ir pienākums neizdarīt un neatbalstīt atrunas attiecībā uz 2. pantu 1990. gada Konvencijā tiktāl, ciktāl par noziedzīgo nodarījumu soda ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš pārsniedz vienu gadu.

(6)	Visbeidzot, 2003. gada 22. jūlijā Padome pieņēma Pamatlēmumu 2003/577/TI par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašumu vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (4).

(7)

Galvenais organizētās noziedzības motīvs ir peļņas gūšana. Tālab, lai šādas noziedzības novēršana un apkarošana būtu efektīva, tai ir jākoncentrējas uz noziedzīgās darbībās iegūtu līdzekļu meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiscēšanu. Nepietiek tikai ar savstarpējas atzīšanas nodrošināšanu Eiropas Savienībā pagaidu juridiskiem pasākumiem kā iesaldēšana un arestēšana; lai nodrošinātu efektīvu kontroli pār ekonomisko noziedzību, nepieciešama noziedzīgās darbībās iegūtu līdzekļu konfiskācijas rīkojumu savstarpēja atzīšana.

(8)

Šā pamatlēmuma mērķis ir atvieglot sadarbību dalībvalstu starpā attiecībā uz īpašuma konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu un izpildi, lai uzliktu par pienākumu dalībvalstīm savā teritorijā atzīt un izpildīt citas dalībvalsts krimināltiesas izdotus konfiskācijas rīkojumus. Pamatlēmums ir saistīts ar Padomes Pamatlēmumu 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (5). Šā pamatlēmuma mērķis ir nodrošināt to, lai visām dalībvalstīm būtu efektīvi noteikumi, kas reglamentē noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, inter alia, attiecībā uz personas, kas atzīta par vainīgu ar organizēto noziedzību saistītā noziedzīgā nodarījumā, pienākumu pierādīt līdzekļu avotu.

(9)

Dalībvalstu sadarbība, kas balstīta uz savstarpējas atzīšanas principu un tūlītēju tiesas lēmumu izpildi, pieņem par priekšnoteikumu pakļaušanos uz to, ka atzīstamie un izpildāmie lēmumi tiks pieņemti saskaņā ar likumības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem. Tā arī pieņem par priekšnoteikumu, ka pusēm vai bona fide ieinteresētajām personām piešķirtās tiesības saglabās. Šajā sakarā būtu pienācīgi jāizvērtē, kā izvairīties no sekmīgām juridisku vai fizisku personu negodīgam prasībām.

(10)	Šā pamatlēmuma pareiza praktiska darbība pieņem par priekšnoteikumu ciešu sadarbību starp iesaistītajām kompetentajām valstu iestādēm, jo īpaši gadījumos, kad notiek vienlaicīga konfiskācijas rīkojumu izpilde vairāk nekā vienā dalībvalstī.

(11)	Termini “noziedzīgi iegūtie līdzekļi” un “nozieguma rīki”, kas izmantoti šajā pamatlēmumā, ir definēti pietiekami plaši, lai iekļautu noziedzīgo nodarījumu objektus, kad vien tas nepieciešams.

(12)	Kad pastāv šaubas attiecībā uz konfiscējamā īpašuma atrašanās vietu, dalībvalstij būtu jāizmanto visi pieejamie līdzekļi, tostarp visas pieejamās informācijas sistēmas, lai identificētu pareizo šā īpašuma atrašanās vietu.

(13)

Šajā pamatlēmumā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā un atspoguļoti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tās VI nodaļā. Neko šajā pamatlēmumā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt tāda īpašuma konfiskāciju, par kuru izdots konfiskācijas rīkojums, ja ir objektīvi iemesli uzskatīt, ka minētais konfiskācijas rīkojums ir izsniegts, lai veiktu personas vajāšanu vai sodīšanu tās dzimuma, rases, reliģijas, etniskās izcelsmes, valstiskās piederības, valodas, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ, vai ka šīs personas stāvokli varētu pasliktināt kāda minētā iemesla dēļ.

(14)	Šis pamatlēmums nevienai dalībvalstij neliedz piemērot tās konstitucionālos noteikumus attiecībā uz taisnīgu tiesu, biedrošanās brīvību, preses brīvību un izteiksmes brīvību citos masu informācijas līdzekļos.

(15)	Šis pamatlēmums neattiecas uz īpašuma restitūciju tā likumīgajam īpašniekam.

(16)	Šis pamatlēmums neskar to, kā dalībvalstis izlieto summas, kas iegūtas, piemērojot pamatlēmumu.

(17)	Šis pamatlēmums neietekmē to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz kārtības un likumības uzturēšanu un iekšējas drošības sargāšanu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 33. pantu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO PAMATLĒMUMU.

1. pants

Mērķis

1. Šā pamatlēmuma mērķis ir paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis atzīst un savā teritorijā izpilda konfiskācijas rīkojumus, ko izdevusi citas dalībvalsts krimināltiesa.

2. Šis pamatlēmums nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, un jebkādas tiesu iestāžu saistības šajā sakarā paliek neietekmētas.

2. pants

Definīcijas

Šajā pamatlēmumā:

a)	“izdošanas valsts” ir dalībvalsts, kurā tiesa kriminālprocesa gaitā ir izdevusi konfiskācijas rīkojumu;

b)	“izpildes valsts” ir dalībvalsts, kurai izpildes nolūkā nosūtīts konfiskācijas rīkojums;

c)	“konfiskācijas rīkojums” ir galīgais sods vai tiesas noteikts pasākums saistībā ar krimināllietu par noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem, ar kuru paredz mantas galīgu atsavināšanu;

“īpašums” ir jebkāda veida lietas, neatkarīgi no tā, vai tās ir ķermeniskas vai bezķermeniskas, kustamas vai nekustamas, kā arī juridiskā dokumentācija un dokumenti, kas apliecina īpašumtiesības uz šādām lietām vai tiesības uz daļu no šādām lietām, kuras izdošanas valsts tiesu iestāde ir atzinusi par:

i)	guvumu no noziedzīga nodarījuma vai par līdzvērtīgām pilnai šāda guvuma vērtībai vai tās daļai; vai

ii)	šāda noziedzīga nodarījuma līdzekli; vai

iii)	konfiscējamām, izdošanas valstī piemērojot jebkādas paplašinātas konfiskācijas pilnvaras, kas noteiktas 3. panta 1. un 2. punktā Pamatlēmumā 2005/212/TI; vai

iv)	konfiscējamām atbilstīgi jebkādiem citiem izdošanas valsts tiesību aktu noteikumiem, kas saistīti ar paplašinātām konfiskācijas pilnvarām;

e)	“noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir jebkāds saimniecisks labums, kas gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Tas var būt jebkāda veida īpašums;

f)	“izmantotie nozieguma rīki” ir jebkāds īpašums, kas izmantots vai ko bija paredzēts izmantot jebkādā veidā, pilnībā vai daļēji, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus;

g)	“kultūras priekšmetus, kas pieder nacionālajam kultūras mantojumam”, definē saskaņā ar 1. panta 1. punktu Padomes Direktīvā 93/7/EEK (1993. gada 15. marts) par kultūras priekšmetu atgūšanu, kas nelikumīgi izvesti no dalībvalsts teritorijas (6);

h)	ja krimināllieta, kuras gaitā izdod konfiskācijas rīkojumu, ir saistīta ar iepriekš plānotu noziedzīgu nodarījumu, kā arī nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanu, 8. panta 2. punkta f) apakšpunktā minētais noziedzīgais nodarījums nozīmē iepriekš plānotu noziegumu.

3. pants

Kompetento iestāžu noteikšana

1. Katra dalībvalsts informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kura iestāde vai iestādes saskaņā ar to attiecīgajiem tiesību aktiem ir kompetenta(s) atbilstīgi šim pamatlēmumam, ja dalībvalsts ir:

—	izdošanas valsts, vai

—	izpildes valsts.

2. Neskarot 4. panta 1. un 2. punktu, katra dalībvalsts var norīkot, ja tas ir vajadzīgs tās iekšējās sistēmas organizācijas dēļ, vienu vai vairākas centrālās iestādes, kas ir atbildīgas par konfiskācijas rīkojumu administratīvu nosūtīšanu un saņemšanu un palīdzības sniegšanu kompetentajām iestādēm.

3. Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara zināmu visām dalībvalstīm un Komisijai.

4. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšana

1. Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, to kopā ar apliecinošo dokumentu, kurš paredzēts 2. punktā un kura standarta forma ir pievienota pielikumā, var nosūtīt tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, attiecībā uz kuru izdošanas valsts kompetentajai iestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka tajā fiziskai vai juridiskai personai, attiecībā uz kuru izdots konfiskācijas rīkojums, ir īpašumi vai ienākumi.

Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz konkrētu īpašuma daļu, konfiskācijas rīkojumu un apliecinošo dokumentu var nosūtīt tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, attiecībā uz kuru izdošanas valsts kompetentajai iestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka tajā atrodas īpašums, uz kuru attiecas konfiskācijas rīkojums.

Ja nav pamatotu iemeslu, kas ļautu izdošanas valstij noteikt dalībvalsti, uz kuru varētu nosūtīt konfiskācijas rīkojumu, konfiskācijas rīkojumu var nosūtīt tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā atrodas fiziskās vai juridiskās personas, attiecībā uz kuru izdots konfiskācijas rīkojums, pastāvīgā dzīvesvieta vai, juridiskas personas gadījumā, juridiskā adrese.

2. Konfiskācijas rīkojumu vai tā apliecinātu kopiju kopā ar apliecinošo dokumentu izdošanas valsts kompetentā iestāde nosūta tieši izpildes valsts iestādei, kas ir kompetenta to izpildīt, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar kuriem var iegūt rakstisku apliecinājumu saskaņā ar nosacījumiem, kas ļauj izpildes valstij noteikt tā autentiskumu. Konfiskācijas rīkojuma oriģinālu vai tā apliecinātu kopiju un apliecinošā dokumenta oriģinālu nosūta izpildes valstij, ja tā to lūdz. Visa oficiālā saziņa notiek tieši starp minētajām kompetentajām iestādēm.

3. Apliecinošo dokumentu paraksta, un tā saturu par precīzu apstiprina izdošanas valsts kompetentā iestāde.

4. Ja iestāde, kas ir kompetenta izpildīt rīkojumu, nav zināma izdošanas valsts kompetentajai iestādei, tad pēdējā minētā iestādes veic visu nepieciešamo izziņas darbu, tostarp, izmantojot Eiropas tiesu tīkla kontaktpunktus, lai iegūtu informāciju no izpildes valsts.

5. Ja izpildes valsts iestādes, kas saņem rīkojumu, kompetencē nav tā atzīšana un tā izpildei vajadzīgo pasākumu veikšana, tā ex officio nosūta rīkojumu iestādei, kas kompetenta to izpildīt un attiecīgi informē izdošanas valsts kompetento iestādi.

5. pants

Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana uz vienu vai vairākām izpildes valstīm

1. Ievērojot 2. un 3. punktu, konfiskācijas rīkojumu saskaņā ar 4. pantu var vienlaikus pārsūtīt tikai uz vienu izpildes valsti.

2. Konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz konkrētām īpašuma daļām var vienlaikus pārsūtīt vairāk nekā uz vienu izpildes valsti, ja:

—	izpildes valsts kompetentajai iestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka dažādas īpašuma daļas, kas norādītas konfiskācijas rīkojumā, atrodas dažādās izpildes valstīs, vai

—	konkrētas konfiskācijas rīkojumā norādītas īpašuma daļas konfiskācija ir saistīta ar darbībām vairāk nekā vienā izpildes valstī, vai

—	izpildes valsts kompetentajai iestādei ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka konkrēta īpašuma daļa, kas norādīta konfiskācijas rīkojumā, atrodas vienā no divām vai vairākām norādītajām izpildes valstīm.

3. Konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz naudas summu var vienlaikus pārsūtīt vairāk nekā uz vienu izpildes valsti, ja izdošanas valsts kompetentā iestāde uzskata, ka tas ir īpaši vajadzīgs, ja, piemēram:

—	attiecīgais īpašums nav iesaldēts atbilstīgi Padomes Pamatlēmumam 2003/577/TI par īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu, vai

—	īpašuma vērtība, ko var konfiscēt izdošanas valstī un jebkurā izpildes valstī, varētu būt nepietiekama, lai segtu pilnu konfiskācijas rīkojumā norādīto summu.

6. pants

Noziedzīgi nodarījumi

1. Ja darbības, kas ir par pamatu konfiskācijas rīkojuma izdošanai, ietver vienu vai vairākus turpmāk minētos noziedzīgos nodarījumus, kā tie definēti izdošanas valsts tiesību aktos, un ja šie noziedzīgie nodarījumi izdošanas valstī ir sodāmi ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš ir vismaz trīs gadi, konfiskācijas rīkojumu izpilda, neveicot attiecīgās darbības dubultās sodāmības pārbaudi:

—	dalība kriminālā organizācijā,

—	terorisms,

—	cilvēku tirdzniecība,

—	bērnu seksuāla izmantošana un bērnu pornogrāfija,

—	narkotisku un psihotropu vielu nelikumīga tirdzniecība,

—	ieroču, munīcijas un sprāgstošu vielu nelikumīga tirdzniecība,

—	korupcija,

—	krāpšana, tostarp krāpšana, kas apdraud Eiropas Kopienas finanšu intereses 1995. gada 26. jūlija Konvencijas par Eiropas Kopienas finanšu interešu aizsardzību nozīmē,

—	noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana,

—	naudas, tostarp euro, viltošana,

—	datornoziegumi,

—	noziegumi pret vidi, tostarp apdraudētu dzīvnieku un augu sugu un šķirņu nelikumīga tirdzniecība,

—	palīdzība nelikumīgi ieceļot un uzturēties,

—	slepkavība, smagi miesas bojājumi,

—	cilvēku orgānu un audu nelikumīga tirdzniecība,

—	personas nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana un ķīlnieku sagrābšana,

—	rasisms un ksenofobija,

—	organizēta vai bruņota laupīšana,

—	kultūras preču, tostarp senlietu un mākslas darbu, nelikumīga tirdzniecība,

—

krāpšana,

—	rekets un izspiešana,

—	izstrādājumu viltošana un pirātisms,

—	administratīvu dokumentu viltošana un tirdzniecība,

—	maksāšanas līdzekļu viltošana,

—	hormonu un citu augšanas veicinātāju nelikumīga tirdzniecība,

—	kodolmateriālu vai radioaktīvu materiālu nelikumīga tirdzniecība,

—	zagtu transportlīdzekļu tirdzniecība,

—	izvarošana,

—	dedzināšana,

—	noziegumi, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

—	kuģa vai lidaparāta sagrābšana,

—

sabotāža.

2. Apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 39. panta 1. punkta noteikumus, Padome jebkurā brīdī var vienprātīgi nolemt 1. punkta sarakstam pievienot citas noziedzīgu nodarījumu kategorijas. Ņemot vērā ziņojumu, ko saskaņā ar 22. pantu iesniedz Komisija, Padome apsver to, vai saraksts jāpaplašina vai jāgroza.

3. Attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas uzskaitīti 1. punktā, izpildes valsts konfiskācijas rīkojuma atzīšanai un izpildei var piemērot nosacījumu, ka darbības, kuras ir par pamatu konfiskācijas rīkojuma izdošanai, uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu, kas saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem atļauj konfiskāciju, neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai no tā, kā tas aprakstīts izdošanas valsts tiesību aktos.

7. pants

Rīkojumu atzīšana un izpilde

1. Izpildes valsts kompetentās iestādes atzīst konfiskācijas rīkojumu, kas nosūtīts saskaņā ar 4. un 5. pantu, bez papildu formalitātēm, un veic tā izpildei vajadzīgos pasākumus, ja vien kompetentās iestādes nenolemj izmantot kādu no neatzīšanas vai neizpildīšanas pamatojumiem, kas noteikti 8. pantā, vai, ja kompetentās iestādes nenolemj izmantot kādu no izpildes atlikšanas iemesliem, kuri noteikti 10. pantā.

2. Ja konfiskācijas prasība attiecas uz konkrētu īpašuma daļu un ja to paredz šo valstu tiesību akti, izdošanas un izpildes valsts kompetentās iestādes var atļaut izpildīt šo konfiskāciju izpildes valstī kā prasību maksāt naudas summu, kas atbilst īpašuma vērtībai.

3. Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu un ja šis maksājums nav izpildīts, izpildes valsts kompetentās iestādes piemēro konfiskācijas rīkojumu atbilstīgi 1. punktam jebkurai īpašuma daļai, kas ir pieejama šim mērķim.

4. Ja konfiskācijas rīkojums attiecas uz naudas summu, izpildes valsts kompetentās iestādes vajadzības gadījumā konvertē konfiscējamo naudas summu izpildes valsts valūtā pēc tās dienas valūtas kursa, kad izsniegts konfiskācijas rīkojums.

5. Katra dalībvalsts var norādīt deklarācijā, kas iesniegta Padomes Ģenerālsekretariātā, ka tās kompetentās iestādes neatzīs un neizpildīs konfiskācijas rīkojumus gadījumos, kad īpašuma konfiskācija ir noteikta atbilstīgi paplašinātajām konfiskācijas pilnvarām, kas minētas 2. panta d) punkta iv) apakšpunktā. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

8. pants

Neatzīšanas vai neizpildīšanas iemesli

1. Izpildes valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt un izpildīt rīkojumu, ja apliecinošais dokuments, kas paredzēts 4. pantā, nav sniegts, ir nepilnīgs vai acīmredzami neatbilst rīkojumam.

2. Izpildes valsts kompetentā tiesu iestāde saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem var arī atteikties atzīt un izpildīt rīkojumu, ja tiek konstatēts, ka:

a)	konfiskācijas rīkojuma izpilde būtu pret ne bis in idem principu;

vienā no gadījumiem, kas minēti 6. panta 3. punktā, konfiskācijas rīkojums attiecas uz darbībām, kas saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem nav noziedzīgs nodarījums, kas atļauj konfiskāciju; tomēr attiecībā uz nodokļiem, nodevām, muitas nodokļiem un valūtas maiņas darbībām konfiskācijas rīkojuma izpildi nevar atteikt, pamatojoties uz to, ka izpildes valsts tiesību aktos nav noteikti tāda paša veida nodokļi vai nodevas, vai arī tajos nav tāda paša nodokļu, nodevu, muitas nodokļu vai valūtas maiņas reglamentācijas kā izdošanas valsts tiesību aktos;

c)	izpildes valsts tiesību aktos ir paredzēta imunitāte vai privilēģijas, kas novērstu attiecīgā īpašuma iekšējā konfiskācijas rīkojuma izpildi;

d)	jebkuras ieinteresētās puses tiesības, tostarp labticīgu trešo personu tiesības, saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem dara neiespējamu izpildīt konfiskācijas rīkojumu, tostarp tādos gadījumos, kad tas ir noticis tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas rezultātā atbilstīgi 9. pantam;

saskaņā ar 4. panta 2. punktā paredzēto apliecinošo dokumentu attiecīgā persona personīgi neieradās un to nepārstāvēja juriskonsults tiesas procesā, kurā tika izdots konfiskācijas rīkojums, ja vien apliecinošajā dokumentā nav norādīts, ka persona tika informēta personīgi vai ar tā pārstāvja starpniecību, kas ir kompetents atbilstīgi izdošanas valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem par tiesu procesiem, vai ja šī persona ir norādījusi, ka tā neapstrīd konfiskācijas rīkojumu;

konfiskācijas rīkojuma izdošana ir pamatota ar krimināllietu saistītā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas:

—	atbilstīgi izpildes valsts tiesību aktiem tiek uzskatīti par izdarītiem pilnībā vai daļēji tās teritorijā vai vietā, kas ir vienlīdz uzskatāma par tās teritoriju, vai

—	izdarīti ārpus izdošanas valsts teritorijas, un izpildes valsts tiesību akti neatļauj veikt tiesu procesus attiecībā uz šādiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja tie izdarīti ārpus valsts teritorijas;

g)	attiecīgā iestāde uzskata, ka konfiskācijas rīkojums ir sagatavots apstākļos, kad īpašumam bija noteikta konfiskācija atbilstīgi paplašinātajām konfiskācijas pilnvarām, kas minētas 2. panta d) punkta iv) apakšpunktā;

h)	ja konfiskācijas rīkojumu izpildīt liedz izpildes valsts tiesību aktos noteiktie termiņi, ar nosacījumu, ka šīs darbības ir šīs valsts jurisdikcijā atbilstīgi tās krimināltiesību aktiem.

3. Ja izpildes valsts kompetentā iestāde uzskata, ka:

—	konfiskācijas rīkojums ir sagatavots apstākļos, kad īpašuma konfiskācija bija noteikta atbilstīgi paplašinātajām konfiskācijas pilnvarām, kā minēts 2. panta d) punkta iii) apakšpunktā, un

—	konfiskācijas rīkojums neietilpst to izvēles noteikumu darbības jomā, ko izpildes valsts pieņēmusi atbilstīgi 3. panta 2. punktam Pamatlēmumā 2005/212/TI,

tā izpilda konfiskācijas rīkojumu vismaz tiktāl, ciktāl tas ir paredzēts līdzīgos attiecīgās valsts gadījumos atbilstīgi tās tiesību aktiem.

4. Izpildes valsts kompetentās iestādes īpaši pievērš uzmanību tam, lai, izmantojot visus lietderīgos līdzekļus, apspriestos ar izdošanas valsts kompetentajām iestādēm, pirms tiek nolemts neatzīt un neizpildīt konfiskācijas rīkojumu atbilstīgi 2. punktam vai ierobežot tā izpildi atbilstīgi 3 punktam. Apspriede ir obligāta gadījumā, ja lēmums varētu būt balstīts uz:

—	1. punktu,

—	2. punkta a), e), f) vai g) apakšpunktu,

—	2. punkta d) apakšpunktu un ja nav nodrošināta informācija atbilstīgi 9. panta 3. punktam, vai

—	3. punktu.

5. Ja konfiskācijas rīkojumu nevar izpildīt tādēļ, ka īpašums, kas bija jākonfiscē, ir jau konfiscēts, nozudis, iznīcināts, nav atrodams apliecinošajā dokumentā norādītajā atrašanās vietā vai īpašuma atrašanās vieta nav pietiekami precīzi norādīta, pat pēc apspriedes ar izdošanas valsti, izdošanas valsts kompetentā iestāde tiek uzreiz informēta.

9. pants

Izpildes valsts tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret atzīšanu un izpildi

1. Katra dalībvalsts ievieš vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jebkurai ieinteresētajai pusei, tostarp bona fide personām, ir tiesiski aizsardzības līdzekļi pret konfiskācijas rīkojumu atzīšanu un izpildi atbilstīgi 7. pantam, lai aizsargātu to tiesības. Prasību iesniedz tiesā izpildes valstī atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem. Prasību var apturēt saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

2. Konfiskācijas rīkojuma izdošanas iemeslus nevar apstrīdēt tiesā izpildes valstī.

3. Ja prasība iesniegta tiesā izpildes valstī, izdošanas valsts kompetento iestādi informē par to.

10. pants

Izpildes atlikšana

1. Izpildes valsts kompetentās iestādes var atlikt nosūtītā konfiskācijas rīkojuma izpildi saskaņā ar 4. un 5. pantu:

a)	ja saistībā ar konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz naudas summu tā uzskata, ka pastāv risks, ka kopējā vērtība, kas iegūta no tā izpildes, var pārsniegt konfiskācijas rīkojumā noteikto summu tādēļ, ka konfiskācijas rīkojumu izpilda vienlaikus vairākās dalībvalstīs;

b)	saistībā ar 9. pantā minētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem;

c)	ja tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai vai tiesvedībai – uz laiku, ko tā uzskata par pieņemamu;

d)	gadījumos, kad tiek uzskatīts par nepieciešamu visu rīkojumu vai tā daļas tulkot – uz laiku, kas vajadzīgs tulkošanai, izmaksas uzņemoties izpildes valstij; vai

e)	gadījumos, kad uz īpašumu izpildes valstī jau attiecas konfiskācijas process.

2. Izpildes valsts kompetentā iestāde atlikšanas periodā veic visus tos pašus pasākumus, ko tā būtu veikusi līdzīgā valsts iekšējā gadījumā, lai izvairītos no tā, ka īpašums vairs nebūtu pieejams konfiskācijas rīkojuma izpildei.

3. Saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu atlikšanas gadījumā izpildes valsts kompetentā iestāde par to nekavējoties informē kompetento iestādi izdošanas valstī, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, un izpildes valsts kompetentā iestāde pilda 14. panta 3. punktā paredzētos pienākumus.

4. Gadījumos, kas minēti 1. punkta b), c), d) un e) apakšpunktā, ziņojumu par konfiskācijas rīkojuma izpildes atlikšanu, kurā iekļauj atlikšanas pamatojumu un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu, nekavējoties dara zināmu izdošanas valsts kompetentajai iestādei, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu.

Tiklīdz atlikšanas pamatojums ir beidzis pastāvēt, izpildes valsts kompetentā iestāde uzreiz veic pasākumus, kas vajadzīgi konfiskācijas rīkojuma izpildei, un informē par to kompetento iestādi izdošanas valstī, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku dokumentu.

11. pants

Vairāki konfiskācijas rīkojumi

Ja izpildes valsts kompetentās iestādes saņem:

—	divus vai vairākus konfiskācijas rīkojumus attiecībā uz naudas summu, kas izdoti attiecībā uz vienu un to pašu fizisku vai juridisku personu, un attiecīgajai personai nav pietiekamu līdzekļu izpildes valstī, lai varētu izpildīt visus rīkojumus, vai

—	divus vai vairākus konfiskācijas rīkojumus attiecībā uz vienu un to pašu konkrēto īpašuma daļu,

lēmumu par to, kuru vai kurus no konfiskācijas rīkojumiem izpildīs, pieņem izpildes valsts kompetentā iestāde atbilstīgi izpildes valsts tiesību aktiem, pienācīgi ņemot vērā visus apstākļus, tostarp iesaldētu līdzekļu iesaistīšanu, noziedzīgā nodarījuma relatīvo smagumu un vietu, attiecīgo rīkojumu datumus un attiecīgo rīkojumu pārsūtīšanas datumus.

12. pants

Tiesību akti, kas reglamentē rīkojumu izpildi

1. Neskarot 3. punktu, rīkojuma izpildi reglamentē izpildes valsts tiesību akti, un vienīgi tās iestāde ir kompetenta lemt par izpildes kārtību un noteikt pasākumus, kas uz to attiecas.

2. Gadījumā, ja attiecīgā persona var sniegt pierādījumus par konfiskāciju, pilnībā vai daļēji, jebkurā valstī, izpildes valsts kompetentā iestāde apspriežas ar izdošanas valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkādus atbilstošus līdzekļus. Gadījumā, ja konfiscē ienākumus, kas jāatgūst saskaņā ar konfiskācijas rīkojumu jebkurā citā valstī, kas nav izpildes valsts, jebkuru summas daļu pilnībā atskaita no tās summas, kas ir konfiscējama izpildes valstī.

3. Konfiskācijas rīkojumu attiecībā uz juridisku personu izpilda arī tad, ja izpildes valsts neatzīst juridisku personu kriminālatbildības principu.

4. Izpildes valsts nedrīkst piemērot pasākumus kā alternatīvu konfiskācijas rīkojumam, tostarp brīvības atņemšanas sodus vai jebkuru citu personas brīvības ierobežojošu pasākumu nosūtīšanas rezultātā, atbilstoši 4. pantam un 5. pantam, ja vien izdošanas valsts nav devusi piekrišanu.

13. pants

Amnestija, apžēlošana, konfiskācijas rīkojuma pārskatīšana

1. Amnestiju un apžēlošanu var piešķirt izdošanas valsts un arī izpildes valsts.

2. Tikai izdošanas valsts var pieprasīt jebkādu piemērošanu konfiskācijas rīkojuma pārskatīšanai.

14. pants

Konfiskācijas rīkojumu nosūtīšanas sekas

1. Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšana vienai vai vairākām izpildes valstīm saskaņā ar 4. un 5. pantu neierobežo izdošanas valsts tiesības pašai izpildīt konfiskācijas rīkojumu.

2. Konfiskācijas rīkojuma nosūtīšanas gadījumā attiecībā uz naudas summu vienai vai vairākām izpildes valstīm, kopējā vērtība, kas iegūta no tā izpildes, nedrīkst pārsniegt maksimālo summu, kas noteikta konfiskācijas rīkojumā.

3. Izdošanas valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē jebkuru attiecīgo izpildes valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu:

ja tā uzskata, ka pastāv risks, ka var notikt izpilde virs maksimālās summas, piemēram, pamatojoties uz izpildes valsts tai sniegto informāciju, atbilstoši 10. panta 3. punkta a) apakšpunktam. Piemērojot 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu, izdošanas valsts kompetentā iestāde pēc iespējas ātrāk informē izpildes valsts kompetento iestādi par to, vai minētais risks beidzis pastāvēt;

b)	ja konfiskācijas rīkojums pilnībā vai daļēji ir izpildīts izdošanas valstī vai citā izpildes valstī. Norāda summu, par kuru konfiskācijas rīkojums vēl nav izpildīs;

c)	ja pēc konfiskācijas rīkojuma nosūtīšanas saskaņā ar 4. un 5. pantu, izdošanas valsts iestāde saņem jebkādu naudas summu, kuru attiecīgā persona ir maksājusi brīvprātīgi attiecībā uz konfiskācijas rīkojumu. Piemēro 12. panta 2. punktu.

15. pants

Izpildes izbeigšana

Izdošanas valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izpildes valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu, kā rezultāta rīkojums vairs nav spēkā vai to atsauc izpildes valstī kāda cita iemesla dēļ. Izpildes valsts izbeidz rīkojuma izpildi, tiklīdz to informē šā lēmuma vai pasākuma izdošanas valsts kompetentā iestāde.

16. pants

Konfiscētā īpašuma nodošana

1. No konfiskācijas rīkojuma izpildes iegūto naudu izpildes valsts nodod šādi:

a)	ja no rīkojuma izpildes iegūtā naudas summa ir mazāka par EUR 10 000 vai ekvivalenta šai summai, summu uzkrāj izpildes valstij;

b)	visos pārējos gadījumos, 50 % no rīkojuma izpildes iegūtās summas pārskaita izpildes valsts izdošanas valstij.

2. Īpašumu, izņemot naudu, kas iegūta no konfiskācijas rīkojuma izpildes, nodod vienā no šādiem veidiem, par ko izlemj izpildes valsts:

a)	īpašumu var pārdod. Šajā gadījumā ieņēmumi no tirdzniecības tiek nodoti saskaņā ar 1. punktu;

b)	īpašumu var nodot izdošanas valstij. Ja konfiskācijas rīkojums ietver naudas summu, īpašumu var nodot tikai izdošanas valstij, kad šī valsts ir devusi savu piekrišanu;

c)	kad nav iespējams piemērot a) vai b) apakšpunktu, īpašumu var nodod citā veidā saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

3. Neskarot 2. punktu, izpildes valstij nepieprasa pārdot vai atgriezt īpašas, konfiskācijas rīkojumā iekļautas lietas, kuras ir kultūras objekti, kas veido daļu no šīs valsts mantojuma.

4. Piemēro 1., 2., un 3. punktu, ja vien izdošanas valsts un izpildes valsts nav vienojušās citādi.

17. pants

Informācija par izpildes rezultātiem

Izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē izdošanas valsts kompetento iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu:

a)	par konfiskācijas rīkojuma nosūtīšanu kompetentajai iestādei saskaņā ar 4. panta 5. punktu;

b)	par jebkuru lēmumu neatzīt konfiskācijas rīkojumu, kā arī šāda lēmuma iemeslus;

c)	par rīkojuma pilnīgu vai daļēju neizpildi 11. pantā, 12. panta 1. un 2. punktā vai 13. panta 1. punktā minēto iemeslu dēļ;

d)	tiklīdz rīkojuma izpilde ir pabeigta;

e)	par alternatīvu pasākumu piemērošanu saskaņā ar 12. panta 4. punktu.

18. pants

Atmaksāšana

1. Neskarot 9. panta 2. punktu, ja izpildes valsts saskaņā ar tās tiesību aktiem ir atbildīga par zaudējumiem, kas radīti kādai no 9. pantā minētajām pusēm, izpildot konfiskācijas rīkojumu, kurš nosūtīts tai atbilstoši 4. un 5. pantam, izdošanas valsts atmaksā izpildes valstij visu naudas summu, kas izmaksāta par zaudējumiem atbilstīgi šai minētās puses atbildībai, izņemot summu, kas izmaksāta par zaudējumiem vai kādu tās daļu, kuru izraisījusi vienīgi izpildes valsts rīcība.

2. Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz fizisku vai juridisku personu zaudējumu kompensācijas prasībām.

19. pants

Valodas

1. Apliecinošo dokumentu tulko izpildes valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

2. Šā pamatlēmuma pieņemšanas brīdī vai vēlāk ikviena dalībvalsts var noteikt deklarācijā, ko tā deponē Padomes Ģenerālsekretariātā, ka tā pieņems tulkojumu vienā vai vairākās Eiropas Kopienu iestāžu oficiālajās valodās.

20. pants

Izmaksas

1. Neierobežojot 16. pantu, dalībvalstis nedrīkst pieprasīt viena no otras izmaksu atmaksu, kas radušās no šā pamatlēmuma piemērošanas.

2. Ja izpildes valstij ir bijušas izmaksas, kuras tā uzskata par lielām vai izņēmuma, tā var ierosināt izdošanas valstij dalīt šīs izmaksas. Izdošanas valsts ņem vērā jebkuru šādu ierosinājumu, pamatojoties uz izpildes valsts sniegtu detalizētu aprakstu.

21. pants

Saistība ar citiem nolīgumiem un procedūrām

Šis pamatlēmums neietekmē divpusējo un daudzpusējo nolīgumu vai pasākumu piemērošanu starp dalībvalstīm, ciktāl šādi nolīgumi vai pasākumi palīdz vienkāršot vai veicināt procedūras konfiskācijas rīkojumu izpildei.

22. pants

Īstenošana

1. Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu pamatlēmuma prasības līdz 2008. gada 24. novembrim.

2. Līdz minētajam datumam dalībvalstis nosūta Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai to noteikumu tekstu, ar ko to tiesību aktos transponē saistības, kuras tām uzliek šis pamatlēmums. Pamatojoties uz ziņojumu, kas sagatavots, pamatojoties uz Komisijas informāciju, Padome ne vēlāk kā 2009. gada 24. novembrī novērtē to, kādā mērā dalībvalstis ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai ievērotu šā pamatlēmuma prasības.

3. Padomes Ģenerālsekretariāts informē dalībvalstis un Komisiju par deklarācijām, kas izdarītas atbilstoši 7. panta 5. punktam un 19. panta 2. punktam.

4. Dalībvalsts, kas pieredzējusi atkārtotas grūtības vai citu dalībvalstu darbības trūkumu konfiskācijas rīkojumu savstarpējā atzīšanā un izpildē, kas nav atrisināts ar divpusēju konsultāciju palīdzību, var informēt Padomi ar mērķi izvērtēt pamatlēmuma īstenošanu dalībvalsts līmenī.

5. Dalībvalstis, kas rīkojas kā izpildes valstis, informē Padomi un Komisiju kalendārā gada sākumā par gadījumu skaitu, kurā ir piemērots 17. panta b) punkts, un tā iemeslu kopsavilkumu.

Līdz 2013. gada 24. novembrim Komisija izstrādā ziņojumu, pamatojoties uz saņemto informāciju, kurai pievienotas jebkuras iniciatīvas, kuras tā var uzskatīt par vajadzīgām.

23. pants

Stāšanās spēkā

Šis pamatlēmums stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Luksemburgā, 2006. gada 6. oktobrī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

K. RAJAMÄKI

(1) OV C 184, 2.8.2002., 8. lpp.

(2) Atzinums sniegts 2002. gada 20. novembrī (OV C 25E, 29.1.2004., 205. lpp.).

(3) OV L 182, 5.7.2001., 1. lpp.

(4) OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.

(5) OV L 68, 15.3.2005., 49. lpp.

(6) OV L 74, 27.3.1993., 74. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/38/EK (OV L 187, 10.7.2001., 43. lpp.).

PIELIKUMS

APLIECINOŠAIS DOKUMENTS,

kas minēts 4. pantā Padomes Pamatlēmumā 2006/783/TI par konfiskācijas rīkojumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu