8.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 361/21

(1)

1993. gada 10. martā Francijas Televīzija 1 SA (tālāk tekstā TF1) iesniedza Komisijai sūdzību par sabiedrisko kanālu France 2 un France 3 finansējuma un saimniecības veidiem (2). Šī sūdzība ir atsauce uz Līguma 81. panta, 86. panta 1. punkta un 87. panta pārkāpšanu.

(2)

Attiecībā uz Līguma 81. pantu TF1 uzskata, ka kanāli France 2 un France 3 īstenoja zināmu skaitu saskaņotu prakšu, kuru iemesls un iznākums bija konkurences samazināšana. Attiecībā uz Līguma 86. pantu TF1 apliecina, ka Francijas Valsts uztur pasākumus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam starp sabiedriskiem un privātiem uzņēmumiem, un pasākumus, kas uzspiež vai iedrošina pretkonkurences vienošanās. Beidzot, attiecībā uz Līguma 87. pantu TF1 apstiprina, ka abonentmaksas, dažādas subsīdijas un kapitālieguldījumi, kā arī deficīta atļaujas, ko ieguva kanāli France 2 un France 3 90. gadu sākumā, veido valsts finansiālu atbalstu. Cita starpā TF1 novērtē Audiovizuālās apraides augstākās padomes (tālāk tekstā AAP) nespēju pasludināt finansiālas sankcijas pret sabiedriskajiem kanāliem kā pasākumu, kura rezultāts ir ekvivalents valsts finansiālam atbalstam. TF1 uzskata, ka šis valsts finansiālais atbalsts ļāva sabiedriskajiem kanāliem atbrīvoties no visiem komerciālas rentabilitātes ierobežojumiem, pārsolot televīzijas tiesību pirkumā un praktizējot produkciju par pazeminātu cenu un mākslīgus cenu pazeminājumus saviem reklāmas raidlaikiem vai sponsorēšanas darbībām.

(3)

1993. gada 16. jūlijā Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu TF1, kas atbildēja ar vēstuli 1993. gada 30. septembrī. 1993. gada 12. augustā informācijas pieprasījums tika nosūtīts Francijas varasiestādēm, kas atbildēja ar vēstuli 1993. gada 9. decembrī.

(4)

1994. gada 17. martā TF1 nosūtīja vēstuli Komisijai, atkārtojot sūdzībā ietvertos galvenos elementus.

(5)

Ar 1994. gada 23. septembra vēstuli un 1994. gada 12. decembra dokumentā TF1 sniedza papildu informāciju. Tajā pašā laikposmā notika vairākas tikšanās starp Komisijas pārstāvjiem un TF1 pārstāvjiem.

(6)

Ar 1995. gada 9. jūnija vēstuli TF1 vēlējās uzzināt par sūdzības izskatīšanu. Komisija 1995. gada 5. jūlija vēstulē atbildēja, ka tās pasūtītais pētījums par sabiedriskās televīzijas finansējuma problemātiku visās dalībvalstīs joprojām nav pieejams.

(7)

Ar 1995. gada 3. oktobra vēstuli TF1 pieprasīja Komisiju rīkoties. Komisija ar 1995. gada 11. decembra vēstuli informēja prasītāju, ka tā bija pieprasījusi papildu informāciju Francijas varasiestādēm ar 1995. gada 21. novembra vēstuli. Dokumentā, kas datēts ar 1995. gada 27. novembri, TF1 sniedza papildu informāciju.

(8)

1996. gada 2. februārī, nesekojot rīcībai, TF1 uzsāka prasību pret Komisiju Eiropas Kopienu pirmās instances tiesā.

(9)

Ar 1996. gada 16. februāra vēstuli Francijas varasiestādes atbildēja uz informācijas pieprasījumu, kas tām tika nosūtīts 1995. gada 21. novembrī. Ar vēstulēm, kas datētas ar 1996. gada 22. februāri, 28. jūniju, 4. un 18. oktobri, Komisija nosūtīja jaunus informācijas pieprasījumus Francijas varasiestādēm. Tās atbildēja ar dažādām vēstulēm un faksiem, kas datēti ar 1996. gada 21. martu, 28. martu, 12. aprīli, 18. jūliju un 20. decembri.

(10)

Ar vēstuli, kas datēta ar 1997. gada 10. martu, TF1 nosūtīja Komisijai papildinājumu savai sākotnējai sūdzībai.

(11)

Vēstulē, kas tika nosūtīta TF1 1997. gada 15. maijā, Komisija izteica uzskatu, ka neviens valsts pasākums nav pārkāpis Līguma 86. pantu, kas pievienots 81. un 82. pantam.

(12)

Ar vēstuli, kas datēta ar 1997. gada 21. oktobri, Francijas varasiestādes iesniedza Komisijai papildu informāciju.

(13)

1998. gada 10. jūlijā notika tikšanās starp Komisiju un TF1.

(14)

Ar 1999. gada 2. februārī pieņemtu lēmumu Komisija noraidīja līdzekļus, kas bija ierosināti TF1 sūdzībā un kas bija tikuši balstīti uz Līguma 81. un 82. pantu.

(15)

1999. gada 26. februārī Komisija nosūtīja informācijas rīkojumu Francijas varasiestādēm, kuras atbildēja ar vēstuli, kas datēta ar 1999. gada 29. aprīli.

(16)

Ar Amsterdamas Līguma stāšanos spēkā 1999. gada 1. maijā Līgumam tika pievienots Protokols par sabiedriskās radioraidīšanas sistēmu dalībvalstīs (tālāk tekstā “Protokols”).

(17)

1999. gada 3. jūnijā Pirmās instances tiesa nosodīja Komisiju par rīcības trūkumu, kad bija konstatējusi, ka Komisija bija izvairījusies pieņemt lēmumu par daļu TF1 sūdzības attiecībā uz valsts finansiālo atbalstu (3).

(18)

Ar vēstuli, kas datēta ar 1999. gada 27. septembri Komisija informēja Franciju par savu lēmumu uzsākt procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. paragrāfā, nostājoties pret investīciju subsīdijām, ko bija saņēmuši kanāli France 2 un France 3, kā arī pret kapitālieguldījumiem, ko bija saņēmis kanāls France 2 laikposmā no 1988. līdz 1994. gadam.

(19)

Komisijas Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (4). Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt savus novērojumus par apspriežamajiem pasākumiem.

(20)

1999. gada 19. novembrī notika tikšanās starp Francijas varasiestādēm un Komisiju. Francijas varasiestādes iepazīstināja ar saviem novērojumiem ar 1999. gada 10. decembri datētā vēstulē. 2000. gada 1. februārī Eiropas Komerciālo televīziju asociācija (tālāk tekstā ACT) iesniedza Komisijai savus novērojumus. Francijas varasiestādes uz šiem novērojumiem atbildēja ar vēstuli, kas datēta ar 2000. gada 15. jūniju.

(21)

2000. gada 10. februārī notika tikšanās starp Komisiju un TF1 pārstāvjiem, pēc tam, 6. aprīlī un 2. oktobrī, notika tikšanās starp Komisiju un Francijas varasiestāžu un France Televisions pārstāvjiem.

(22)

Komisijas paziņojums par tādu noteikumu piemērošanu radioraidīšanas sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar valsts finansiāliem atbalstiem (5) (tālāk tekstā, “Paziņojums”), tika publicēts 2001. gada 15. novembrī. Tas definē principus, kurus Komisija ievēros, izskatot sabiedriskajām televīzijām piešķirtos finansējuma pasākumus.

(23)

Ar vēstulēm, kas datētas ar 2002. gada 29. jūliju, 18. oktobri un 16. decembri, tad ar 21. janvāri, 20. martu un 15. aprīli, Komisija pieprasīja jaunu informāciju Francijas varasiestādēm. Tās atbildēja ar vēstulēm, kas datētas ar 2002. gada 19. augustu, tad ar 2003. gada 2. janvāri, 11. februāri, 12. februāri, 19. maiju, 26. augustu un 7. novembri.

(24)

Cita starpā 2002. gada 20. novembrī un 2003. gada 11. jūnijā notika tikšanās starp Komisiju un Francijas varasiestāžu un France Televisions pārstāvjiem; 2003. gada 14. aprīlī notika tikšanās starp Komisiju un TF1 pārstāvjiem.

(25)

Šis lēmums izskata tikai finansiālos pasākumus, kuru dēļ tika pieņemts Lēmums par procedūras uzsākšanu, proti, investīciju subsīdijas, ko saņēma kanāli France 2 un France 3, kā arī kapitālieguldījumus, ko saņēma kanāls France 2 laikposmā no 1988. līdz 1994. gadam. Šis lēmums neizskata abonentmaksas par tiesībām lietot televīzijas uztvērējus, ko ieviesis Francijas 1949. gada 30. jūlija Likums Nr. 49-1032, jo tas bija izslēgts no Lēmuma par procedūras uzsākšanu.

(26)

Tajā pašā laikā, lai gūtu pilnīgu ieskatu par finanšu attiecībām starp Francijas valsti un sabiedriskajiem kanāliem France 2 un France 3 laikposmā, ko aptver šis paziņojums, Komisijai jāņem vērā ne vien investīciju subsīdijas un kapitālieguldījumi, bet arī abonentmaksas. Sekojoši Komisija šajā paziņojumā atsauksies uz abonentmaksām tādā mērā, cik tas nepieciešams finanšu pasākumu analīzei, kas minēti 25. preambulā.

(27)

Kanāliem France 2 un France 3 ir jaukta tipa finansējums tādā nozīmē, ka tas balstīts vienlaikus uz abonentmaksām un uz reklāmu un sponsorēšanas līdzekļiem. Abonentmaksas veido Francijas sabiedrisko kanālu parasto valsts finansējumu. Tajā pašā laikā, laikposmā no 1988. līdz 1994. gadam kanāli France 2 un France 3 saņēma papildu investīciju subsīdijas un kanāls France 2 saņēma papildu kapitālieguldījumus.

(28)

No 1988. līdz 1994. gadam kanāli France 2 un France 3 attiecīgi saņēma no valsts investīciju subsīdijas un citas subsīdijas, kas norādītas 1. un 2. tabulā.

1. TABULA

Subsīdijas, ko saņēmis kanāls France 2

2. TABULA

Subsīdijas, ko saņēmis kanāls France 3

(29)

Apskatītajā periodā kanāls France 2 saņēma arīdzan trīs kapitālieguldījumus. Pirmo kapitālieguldījumu tam piešķīra valsts 1991. gadā par summu 500 miljoni FRF, otro 1993. gadā par summu 55 miljoni FRF un trešo 1994. gadā par summu 355 miljoni FRF.

(30)

Kā liecina pārbaudes un izņemot abonentmaksas, kanāli France 2 un France 3 nav saņēmuši citus valsts finansējumus, kas tiem būtu ļāvuši finansēt to darbību.

(31)

Pārbaudes formālās procedūras ietvaros Komisija vēstulē, kas datēta ar 2000. gada 1. februāri, saņēma novērojumus no ACT, kas aptver lielāko daļu Kopienas komerciālo televīzijas kanālu.

(32)

Iepriekš ACT pauž uzskatu, ka privātajiem kanāliem TF1, M6 un Canal + tika uzspiestas sabiedrisko pakalpojumu prasības, lai arī tie netika saņēmuši valsts finansiālu kompensāciju, un sekojoši sabiedrisko pakalpojumu prasības, kas uzliktas kanāliem France 2 un France 3 nekādi neattaisno to saņemto valsts finansējumu. Cita starpā ACT izsaka nožēlu, ka atsevišķa informācija, piemēram, par papildu izmaksām, kas radušās sabiedriskajiem kanāliem to sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu un kanālu pārstrukturēšanas plāna satura dēļ, netiek minēta Lēmumā par pārbaudes formālās procedūras uzsākšanu. Turpretī ACT apstiprina Komisijas analīzi, kas attiecas uz apspriežamo finansiālo atbalstu iespaidu uz konkurenci un ietekmi uz dalībvalstu sakariem.

(33)

ACT pirmām kārtām apstiprina, ka abonentmaksas veido valsts finansiālo atbalstu kopš audiovizuālā sektora liberalizācijas un ka ir runa par jaunu finansiālu atbalstu, jo abonentmaksas tiek izmaksātas kanāliem katru gadu. No tā ACT secina, ka Komisijai būtu vajadzējis iekļaut abonentmaksas starp pasākumiem, kuru dēļ notiek pārbaudes formālā procedūra. Cita starpā ACT uzskata, ka abonentmaksas nevar tikt atzītas kā saderīgas ar kopējo tirgu, ne pamatojoties uz Līguma 87. panta 3. paragrāfa c) punktu, ne uz Līguma 86. panta 2. paragrāfu. Valsts finansējums kanāliem France 2 un France 3 ACT patiesībā šķiet nepamatots tāpēc, ka privātajiem kanāliem ir jāpilda sabiedrisko pakalpojumu prasības līdzīgi kā sabiedriskajiem kanāliem, lai arī tie nesaņem tādu pašu finansiālu kompensāciju no valsts.

(34)

Attiecībā uz apspriežamajām investīciju subsīdijām un kapitālieguldījumiem ACT uzskata, ka šie finansiālie atbalsti nav saistīti ar kādu konkrētu kultūras projektu un ka sekojoši tie nevar tikt pamatoti ar Līguma 87. panta 3. paragrāfa d) punktu. Cita starpā ACT uzskata, ka šie finansiālie atbalsti ir finansiāli atbalsti funkcionēšanai un ka paredzētie atvieglojumi grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai nevar tikt piemēroti šajā gadījumā, kamēr Francijas varasiestādes nav iesniegušas Komisijai kanālu pārstrukturēšanas plānu.

(35)

Visbeidzot, atgādinājusi metodoloģiju, pēc kuras Komisijai jāvadās, lai novērtētu kādu valsts finansiālu atbalstu saistībā ar Līguma 86. panta 2. paragrāfu, ACT izsaka uzskatu, ka šajā gadījumā pārbaudītās investīciju subsīdijas un kapitālieguldījumi neatbilst minētā panta noteiktajiem kritērijiem tādā mērā, cik tiek runāts par izņēmuma kārtā un uz laiku piešķirtiem finansiāliem atbalstiem, un par tādiem finansiāliem atbalstiem, kas nav tikuši piešķirti ar mērķi finansēt papildu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus.

(36)

Noslēgumā ACT pieprasa, lai Komisija pieņemtu negatīvu beigu lēmumu attiecībā uz kanāliem France 2 un France 3 piešķirtajām investīciju subsīdijām un attiecībā uz kanālam France 2 piešķirtajiem kapitālieguldījumiem, uzsākt formālu pārbaudes procedūru pret abonentmaksām un iesniegt tai pēc iespējas plašāku informāciju par abu kanālu sabiedrisko pakalpojumu saistībām un par abu kanālu pārstrukturēšanas plāna saturu.

(37)

Francijas varasiestādes paziņoja par saviem novērojumiem saistībā ar pārbaudes formālās procedūras uzsākšanu ar vēstuli, kas datēta ar 1999. gada 10. decembri. Tās norāda, ka 1996. gada 20. decembra un 1999. gada 29. aprīļa vēstules ir šo novērojumu sastāvdaļas. Šajās divās vēstulēs iekļautie uzlabojumi tiks šeit atkārtoti tik daudz, cik tie jau figurē 1999. gada 10. decembra vēstulē.

(38)

Francijas varasiestādes pirmām kārtām atgriežas pie audiovizuālā sektora liberalizācijas radītajām sekām. Tās uzskata, ka kanāla TF1 privatizācija brutālā un negaidītā veidā darīja trauslu kanāla France 2 ekonomisko līdzsvaru, jo, sākot ar 1987. gadu, kanāla TF1 reklāmas ieņēmumi ļoti pieauga, kamēr kanāla France 2 ieņēmumu pieaugums uzrādīja sairšanu. Francijas varasiestādes dod dubultu skaidrojumu šai attīstībai: pirmkārt, TF1 programmu tīkls komerciālos nolūkos bija pārorientēts skatītāju lokam, ko lielākoties veido “mājsaimnieces vecumā zem piecdesmit gadiem”, kas visvairāk interesē reklāmas devējus, kamēr sabiedriskie operatori cenšas uzrunāt plašu un savā sastāvā dažādu auditoriju; otrkārt, likumdošanas un reglamentējošie nosacījumi sabiedriskajiem operatoriem paredz ierobežotāku pieeju reklāmas avotiem nekā privātajiem operatoriem.

(39)

Cita starpā programmu iepirkuma un ražošanas cenas saskārās ar stipru inflāciju. Tā kā četru gadu laikā operatoru skaits bija dubultojies, pieauga konkurence programmu tirgū, kamēr jaunie operatori ienesa šajā tirgū papildu likvīdus. Rezultātā programmu cenas, lai kādā žanrā šīs programmas būtu, sadārdzinājās. Lai kompensētu šo inflāciju, abi sabiedriskie kanāli smēla no savām programmu krātuvēm. Saņemot mazākus un retāk atjaunotus finanšu līdzekļus, šīs programmas aizvien zaudēja savu pievilcību, kas noveda konkrēti pie kanāla France 2 skatītāju skaita sarukšanas un tātad pie reklāmas līdzekļu samazināšanās. Reklāmas līdzekļu samazināšanās un cenu sadārdzināšanās atspoguļojās kā abu sabiedrisko kanālu finansiālās veselības sabrukšana.

(40)

Francijas varasiestādes apliecina, ka valsts bija spiesta iejaukties, lai nodrošinātu sabiedrisko kanālu un to sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu pastāvību un tādējādi ļautu aizvien pastāvēt plurālismam. Šie sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi nozīmē arī vispārējas kvalitātes un specifiskas programmas sastādīšanas prasības. Tās izriet no koncepcijas, saskaņā ar kuru tādu sabiedrisko kanālu pastāvēšana, kas veido dažādu tēmu raidījumus un apvieno pietiekami dažādu publiku, ir nepieciešams priekšnoteikums informācijas plurālismam, programmu dažādībai un dažāda veida atbalstam audiovizuālu un kinematogrāfijas darbu radīšanai. Šo uzdevumu izpilde rada sabiedriskajiem kanāliem reizē papildu izmaksas un šķēršļus ar reklāmu saistītai peļņai. No 1988. līdz 1994. gadam sabiedrisko kanālu ekonomiskā situācija tik ļoti pasliktinājās, ka bija jāuzdod jautājums par to pastāvēšanu, tādējādi kaitējot šo kanālu uzdevumu sabiedrisko pakalpojumu sfērā labai izpildei. Tādēļ valstij vajadzēja iejaukties investīciju subsīdiju un kapitālieguldījumu veidā. Tiešām spontānais abonentmaksu pieaugums nevarēja tikt galā ar ātro programmu cenu pieaugumu un apstādināt kanālu ekonomikas sabrukšanu. Francijas varasiestādes uzskata, ka valsts iejaukšanās par labu kanāliem France 2 un France 3 ir saderīga ar kopējo tirgu, pamatojoties gan uz Līguma 86. panta 2. paragrāfu, gan 87. panta 3. paragrāfa c) punktu, kā arī uz vadlīnijām par finansiālu atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (8).

(41)

Francijas varasiestādes pamato kanāliem France 2 un France 3 piešķirtās investīciju subsīdijas ar nepieciešamību palīdzēt kanāliem stāties pretī programmu izmaksu pieaugumam. Cita starpā saskaņā ar Coopers & Lybrand biroja auditu abi sabiedriskie kanāli 1991. gada jūlijā sāka īstenot stratēģisku plānu, kurā iekļauts katra kanāla iekšējas reorganizācijas projekts un sociāls plāns ar mērķi veidot ietaupījumus un noteikta stratēģija, kā labāk atbildēt televīzijas skatītāju vēlmēm, tajā pašā laikā arī apliecinot savu sabiedriskā kanāla īpašo lomu. Valsts atbalstīja šī stratēģiskā plāna īstenošanu ar papildu finansējumiem jau minēto investīciju subsīdiju veidā un, kanālam France 2, kapitālieguldījuma veidā, lai atveseļotu tā bilances struktūru. Kad šī pirmā 500 miljonu FRF lielā dotācija izrādījās nepietiekama, valsts nolēma piešķirt kanālam France 2 divus jaunus kapitālieguldījumus 1993. un 1994. gadā, no kuriem pēdējais notika pēc jauna Coopers & Lybrand biroja audita un kopā ar jaunu ekonomikas plānu. Šie rekapitalizācijas pasākumi ļāva stabilizēt kanāla France 2 finansiālo situāciju. Francijas varasiestādes uzskata, ka šie finanšu pasākumi ļāva abiem sabiedriskajiem kanāliem piemēroties jaunajiem konkurences apstākļiem.

(42)

Francijas varasiestādes atgādina, ka šie finansiālie atbalsti sabiedriskajiem kanāliem notika vispārējā situācijā, kurā tika no jauna nodefinēti šo kanālu uzdevumi sabiedrisko pakalpojumu laukā un to attiecības ar valsti, noslēdzot mērķu līgumus.

(43)

Visbeidzot Francijas varasiestādes norāda, ka televīzijas skatītāju, programmu un audiovizuālās reklāmas tirgi ir nacionālas dimensijas tirgi, un pārmet Komisijai, ka tā nav norādījusi, kādā veidā sakarus Kopienas iekšienē ir skāruši šie valsts finanšu pasākumi.

(44)

Savā atbildē, kas datēta ar 1999. gada 29. aprīli, Francijas varasiestādes bija izsacījušas novērojumus par kanālu France 2 un France 3 pozīciju audiovizuālo un reklāmas tiesību iepirkšanas tirgos. Tās norādīja, ka sabiedriskie kanāli nespēj apdraudēt komerciālo kanālu pozīcijas audiovizuālās apraides tiesību iepirkšanas tirgos, tā kā to finansiālās kapacitātes ir mazākas un to programmu sastādīšana atbild nepieciešamības un dažādības prasībai, kamēr komerciālie kanāli piedāvā tikai atraktīvas programmas atbilstoši televīzijas skatītāju pieprasījumam. Francijas varasiestādes arīdzan apstrīdēja, ka kanāli France 2 un France 3 būtu piekopuši “mākslīgi pazeminātu” tarifu politiku reklāmu laukumu pārdošanas jomā. Tās tieši uzsvēra, ka kanāla France 2 reklāmas laukumu cena kopumā nav zemāka vairāk kā par 5 līdz 10 %, salīdzinot ar kanāla TF1 cenām, lai arī tā raidlaiks ir divreiz mazāk intensīvs. Piekopto cenu atšķirība abu sabiedrisko kanālu un kanāla TF1 starpā varētu vienīgi atspoguļot reklāmas raidlaiku intensitātes atšķirību.

(45)

Vēstulē, kas datēta ar 2000. gada 15. jūniju, Francijas varasiestādes nosūtīja Komisijai savus komentārus par ACT novērojumiem. Tās atgādina savu pozīciju, saskaņā ar kuru abonentmaksas veido pastāvošu finansiālu atbalstu, un apstrīd, ka privātie retranslācijas kanāli būtu pakļauti prasībām, kas salīdzināmas ar sabiedrisko kanālu prasībām. Tās apstiprina savu analīzi, saskaņā ar kuru investīciju dotācijas un kapitālieguldījumi, kuru dēļ tiek izdarīts šis paziņojums, ir saderīgi ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 86. panta 2. paragrāfu un uz 87. panta 3. paragrāfa c) punktu, un norāda, ka nav prasījušas piemērot 87. panta 3. paragrāfa d) punktu attiecībā uz kultūras veicināšanu. Visbeidzot Francijas varasiestādes norāda, ka Komisijai ir jānovērtē, vai tās rīcībā esošā informācija ir pietiekama, lai noslēgtu procedūru, un ka valsts dokumenti var tikt iesniegti ACT.

(46)

Līguma 87. panta 1. paragrāfā teikts, ka, “izņemot šajā līgumā paredzētās atļaujas atkāpties no līguma prasībām, ir nesaderīgi ar kopējo tirgu tādā mērā, kādā tie skar sakarus starp dalībvalstīm, tādi finansiāli atbalsti, kas ir pašas valsts piešķirti vai piešķirti, izmantojot valsts līdzekļus vienalga kādā formā, un kas kropļo vai draud kropļot konkurenci, radot labvēlīgus apstākļus atsevišķiem uzņēmumiem vai ražojumiem”.

(47)

Tādējādi, lai kāds finanšu pasākums veidotu valsts finansiālu atbalstu Līguma 87. panta 1. paragrāfa nozīmē, vienlaikus jāizpilda sekojoši nosacījumi:

(48)

Subsīdijas un kapitālieguldījumi, kuru dēļ notiek šis paziņojums, nāk no valsts budžeta. Šo subsīdiju un dotāciju piešķiršana izrietēja vai nu no likumdošanas akta vai no reglamentējoša akta. Tādējādi apspriežamo pasākumu valsts līdzekļu raksturs un valsts vainošana par tiem nerada nekādas šaubas.

(49)

Visas subsīdijas, ko saņēmuši kanāli France 2 un France 3 no 1988. līdz 1994. gadam, veidoja abu sabiedrisko kanālu finanšu līdzekļus, ar kuriem, tos iegūstot savā rīcībā, tie varēja finansēt savu darbību vai investēt, un ko tie saņēma bez nepieciešamības tos ņemt no saviem pašu resursiem, ne aizņemties tirgū. Tātad šīs subsīdijas deva priekšrocību. Cita starpā tā ir selektīva, jo to saņēma vienīgi šie divi sabiedriskie televīzijas kanāli un nevis visi televīzijas operatori, vai tie būtu sabiedriski vai privāti.

(50)

Laikā no 1988. līdz 1994. gadam valsts arīdzan piešķīra kanālam France 2 trīs kapitālieguldījumus. Komisija parasti uzskata, ka kāda uzņēmuma kapitāla finansiāla atbalstīšana no valsts puses nerada selektīvo priekšrocību šim uzņēmumam, ja šī finansiālā atbalstīšana tiek īstenota apstākļos, kas ir pieņemami kādam privātam investoram, kurš darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos. Šī privātā investora pārbaude tirgus ekonomikā pati sava rakstura dēļ nevar tikt piemērota citādi kā vien komerciālā darbībā, no kuras iepriekš rēķinās saņemt normālu ienesīgumu. Šajā gadījumā kanāla France 2 darbībai ir koncepcija un televīzijas raidījumu programmas sastādīšana atbilstoši uzdevumiem, ko kanālam ir uzticējusi valsts, un liela daļa tā darbības tādēļ tiek tieši finansēta no valsts caur abonentmaksām. Kanāla programmas sastādīšanai nav mērķa palielināt ieņēmumus no reklāmas. Piešķirot kapitālu kanālam France 2, pirmais valsts mērķis tātad nebija gūt optimālu ienesīgumu. Tādējādi valsts nepiešķīra šos kapitālieguldījumus kanālam France 2 ar līdzīgu motivāciju, kāda būtu privātam investoram tirgus ekonomikā. Savos novērojumos, kas datēti ar 1996. gada 20. decembri un 1999. gada 29. aprīli, Francijas varasiestādes bija izvirzījušas argumentu, saskaņā ar kuru valsts bija rīkojusies kā privāts investors tirgus ekonomikā. Tomēr tas izrādās pretrunīgi, dažos novērojumos apgalvot, ka valsts ir rīkojusies kā privāts investors tirgus ekonomikā, un novērojumos par pārbaudes formālās procedūras uzsākšanu uzsvērt, ka valsts iesaistīšanās par labu kanālam France 2 ir notikusi, ievērojot vadlīniju kritērijus par finansiālu atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai. Tiešām, vadlīnijas tiek piemērotas, ja tiek uzdots jautājums par finansiālu atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai un nevis par iejaukšanos, kas atbilst privāta investora iesaistīšanās veidam tirgus ekonomikā.

(51)

Tomēr, tā kā Francijas varasiestādes ir piesaukušas līdzību starp savu rīcību attiecībā pret kanālu France 2 un privāta investora rīcību tirgus ekonomikā, pienākas izanalizēt šo argumentu. Lai novērtētu, vai šie kapitālieguldījumi ir piešķirti normālos tirgus apstākļos, jāanalizē saņēmēja ekonomiskie rezultāti laikposmā pirms kapitālieguldījumu piešķiršanas, kā arī finanšu perspektīvas, kas paredzētas, pamatojoties uz tirgus prognozēm. Šajā gadījumā 3. tabula parāda, kādi ir bijuši kanāla France 2 neto rezultāti pirms un pēc trīs kapitālieguldījumu piešķiršanas.

3. TABULA

Kanāla France 2 finanšu dati 1988.-1994. gadam

(52)

Kā izriet no 3. tabulas, kanāls France 2 nav bijis rentabls kapitālieguldījumu saņemšanas laikā. Francijas varasiestādes, ņemot vērā kanāla iepriekšējos rezultātus, nevarēja gaidīt investīcijām pamatotu ienesīguma līmeni. Tās arī nevarēja gaidīt investīciju normālu atguvi, pamatojoties uz uzņēmuma finanšu perspektīvām vai tirgus prognozēm. Ir taisnība, ka kanāla France 2 dzīvotspēja tika panākta tikai no 1992. gada pēc dažus gadus ilgiem zaudējumiem, tomēr nelielā peļņa, ko kanāls ieguva, bija iespējama, tikai pateicoties valsts piešķirtajiem papildu kapitāla finansiālajiem atbalstiem 1993. un 1994. gadā. Izrietoši Francijas varasiestāžu arguments, saskaņā ar kuru kanālam France 2 piešķirtajiem kapitālieguldījumiem jātiek uzskatītiem kā normālām tirgus investīcijām, nevar tikt pieņemts.

(53)

Komisija tātad uzskata, ka privāts investors tirgus ekonomikā nebūtu piešķīris kanālam France 2 kapitālieguldījumus, līdzīgus tiem, ko izmaksāja valsts 1991., 1993. un 1994. gadā. Tādējādi tie šajā kontekstā rada kanālam France 2 selektīva pieauguma priekšrocību, tā kā France 2 ir vienīgais televīzijas kanāls, kas saņēmis šādu finansiālu kapitāla atbalstu savas darbības finansēšanai.

(54)

Cita starpā pienākas pārbaudīt, vai izpildīts nosacījums, kas attiecas uz piešķirto priekšrocību, attiecībā uz kumulatīvajiem nosacījumiem, ko noteikusi Eiropas Kopienu justīciju tiesa Altmark spriedumā (9). Šie nosacījumi ir šādi:

(55)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka otrais nosacījums, kas tika izvirzīts Altmark spriedumā, nav izpildīts. Tiešām, investīciju subsīdijas un kapitālieguldījumi ir tūlītēji atbalsta pasākumi, ko piešķīrusi Francijas Valsts kanāliem France 2 un France 3, lai ļautu tiem cīnīties ar ekonomiskās situācijas sabrukšanu. Šie finansējumi tika piešķirti tikai a posteriori un lai stātos pretī neparedzētai situācijai. Tātad nevar runāt par finansējumiem, kas piešķirti atbilstoši iepriekš objektīvā un pārskatāmā veidā noteiktiem parametriem.

(56)

Bez tam tajā, kas attiecas uz ceturto Altmark spriedumā noteikto nosacījumu, Komisija konstatē, ka televīzijas kanāli, kam Francijas varasiestādes ir uzticējušas sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu veikšanu, nav tikuši izvēlēti ar publiskā piedāvājuma procedūras palīdzību. Cita starpā abiem sabiedriskajiem kanāliem piešķirtās finanšu kompensācijas apjoms nav ticis noteikts, pamatojoties uz izmaksu analīzi, kas būtu radušās vidējam, labi pārvaldītam un atbilstoši aprīkotam uzņēmumam, lai izpildītu šos uzdevumus sabiedrisko pakalpojumu jomā.

(57)

Tā kā Altmark sprieduma noteiktie kumulatīvie nosacījumi nav tikuši izpildīti, Komisija konstatē, ka subsīdijas un kapitālieguldījumi, kuru dēļ tiek izstrādāts šis paziņojums, piešķīra kanāliem France 2 un France 3 selektīvas priekšrocības Līguma 87. panta 1. paragrāfa nozīmē.

(58)

Cita starpā saskaņā ar Justīciju tiesas konstanto jurisprudenci (10) jebkurš valsts finansiālais atbalsts, kas stiprina kāda uzņēmuma pozīciju attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšienē pastāvošos sakaros, izraisa konkurences kropļošanu. 1988. gadā, sākot ar kuru sākas Komisijas pārbaude šajā lietā, audiovizuālais sektors Francijā bija atvērts konkurencei. Kanāli France 2 un France 3 konkurēja ar citiem televīzijas operatoriem, un finansiālā priekšrocība, ko tie ieguva caur finanšu pasākumiem, kuru dēļ tiek izstrādāts šis paziņojums, noteikti uzturēja vai nostiprināja to pozīciju salīdzinājumā ar konkurentu pozīcijām. Finanšu pasākumi, ko šie kanāli saņēma, tātad izraisīja konkurences kropļošanu Līguma 87. panta 1. paragrāfa nozīmē.

(59)

Valsts finanšu pasākums veido valsts finansiālu atbalstu Līguma 87. panta 1. paragrāfa nozīmē tikai tad, ja tas reāli vai potenciāli ietekmē sakarus starp dalībvalstīm. Ja valsts piešķirts finansiāls atbalsts stiprina kāda uzņēmuma pozīciju salīdzinājumā ar citu konkurējošu uzņēmumu pozīciju kopienas iekšienē pastāvošos sakaros, ir jāuzskata, ka šos pēdējos uzņēmumus finansiālais atbalsts ir ietekmējis (11). Justīciju tiesa ir izstrādājusi plašu interpretāciju par šo ietekmēšanas jēdzienu. Tādējādi fakts, ka attiecīgais uzņēmums pats nepiedalās eksportēšanā, neizslēdz to, ka sakari ir ietekmēti. Tiešām, ja kāda dalībvalsts piešķir finansiālu atbalstu kādam uzņēmumam, iekšējā darbība var tādējādi izrādīties uzturēta vai palielināta, kas attiecīgi samazina citās dalībvalstīs nodibinātu uzņēmumu iespējas nostiprināties šajā tirgū. Finansiālais atbalsts tādējādi ļauj paturēt daļu tirgus, kuru būtu varējuši ieņemt konkurenti, kas nodibināti citās dalībvalstīs (12).

(60)

Šīs jurisprudences gaismā Paziņojums pasludina, ka “vispārējā veidā var tātad uzskatīt, ka valsts finansējums radioraidīšanas sabiedriskajām organizācijām ietekmē sakarus starp dalībvalstīm. Konkrētais acīmredzami ir tāds gadījums tajā, kas attiecas uz izplatīšanas tiesību iegādāšanos un pārdošanu, kas bieži notiek starptautiskā līmenī. Arīdzan reklāmai tādu sabiedrisko radioizplatītāju gadījumā, kuriem ir atļauts pārdot reklāmas laukumus, ir pārrobežu ietekme, konkrēti vienas valodas zonās, kas stiepjas abās pusēs valstu robežām. Bez tam komerciālo radioizplatītāju akcionāru kopuma struktūra var ietvert vairākas dalībvalstis” (13).

(61)

Savā informācijas rīkojumā (14) un Paziņojumā par pārbaudes formālās procedūras uzsākšanu Komisija ir ilgstoši izskatījusi šo jautājumu par sakaru ietekmēšanu. Audiovizuālo tiesību iepirkšanas un programmu pārdošanas tirgiem ir starptautiska dimensija, pat ja tiesības un programmas parasti tiek iegūtas noteiktam ģeogrāfiskam tirgum. Finanšu resursi, kas tika piešķirti kanāliem France 2 un France 3, tiem deva papildu konkurences līdzekļus, lai iegādātos audiovizuālās tiesības un investētu programmās, kas pēc tam tika piedāvātas pārdošanā. Cita starpā apspriežamie finansiālā atbalsta pasākumi novietoja kanālus France 2 un France 3 izdevīgākā pozīcijā nekā to konkurentus Kopienā, attiecīgi samazinot šo pēdējo iespējas nostiprināties Francijā. Šajā jautājumā jāatzīmē, ka daļā šajā lēmumā izskatītā laikposma kāda audiovizuālā grupa, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, bija akcionāre Francijas kanālam Cinq, kurš bankrotēja 1992. gadā.

(62)

Sekojošas subsīdijas un kapitālieguldījumi, ko saņēma kanāli France 2 un France 3, tiešām ietekmēja sakarus starp dalībvalstīm Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(63)

Ņemot vērā šos apsvērumus, nākas secināt, ka Francijas varasiestāžu piešķirtās subsīdijas kanāliem France 2 un France 3, kā arī kanālam France 2 no 1988. gada līdz 1994. gadam piešķirtie kapitālieguldījumi veido valsts finansiālus atbalstus Līguma nozīmē.

(64)

Līguma 86. panta 2. punktā teikts, ka “uzņēmumi, kuriem uzticēta vispārēju ekonomisko interešu pakalpojumu pārraudzīšana vai kas uzrāda fiskālā monopola raksturu, ir pakļauti šī līguma noteikumiem, konkrēti konkurences noteikumiem, tādā mērā, cik šo noteikumu piemērošana neizjauc likumīgu un faktisku īpašā uzdevuma izpildīšanu, kas tiem ir ticis uzticēts. Sakaru attīstīšana nedrīkst tikt ietekmēta tādā veidā, kas ir pretējs Kopienas interesēm”.

(65)

Saskaņā ar konstantu jurisprudenci Līguma 86. pants apstiprina uzņēmumiem, kam uzticēta vispārēju ekonomisko interešu pakalpojumu pārraudzīšana, atļauju atkāpties no līguma prasībām par valsts finansiālu atbalstu aizliegumu (15) Altmark spriedums skaidri apstiprina, ka valsts finansiāls atbalsts, kas kompensē izmaksas, kas radušās uzņēmumam vispārēju ekonomisko interešu pakalpojuma piegādāšanai, var tik uzskatīts kā saderīgs ar kopējo tirgu, ja Līguma 86. panta 2. punktā noteiktie nosacījumi ir tikuši ievēroti.

(66)

Saskaņā ar konstantu jurisprudenci (16) Līguma 86. pants veido likumu pārkāpjošu nosacījumu, kas jāinterpretē ierobežojošā veidā. Tiesa precizēja, ka nepieciešams, lai visi sekojošie apstākļi tiktu apvienoti, lai kāds pasākums varētu saņemt šo atļauju atkāpties no līguma prasībām:

(67)

Paziņojums nosaka principus un metodes, pēc kurām Komisija plāno vadīties, lai uzraudzītu šo nosacījumu ievērošanu radio apraides jomā. Šajā gadījumā Komisijai jāpanāk, ka:

(68)

Veicot savu analīzi, Komisijai jāņem vērā arīdzan Protokols. Tas atgādina, ka sabiedrisko pakalpojumu radio apraide ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātijas, sociālajām un kultūras vajadzībām, kā arī ar vajadzību saglabāt plurālismu mēdijos. Tas vēl precīzāk formulē, ka dalībvalstis ir kompetentas, lai “piešķirtu sabiedrisko pakalpojumu finansējumu radio apraidei tādā mērā, cik šis finansējums ir piešķirts radio organizācijām to sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildīšanai, kādus tos ir piešķīrusi, noteikusi un organizējusi katra dalībvalsts, un tādā mērā, cik šis finansējums nepasliktina sakaru un konkurences apstākļus Kopienā veidā, kas būtu pretējs vispārējām interesēm, tā kā ir nolemts, ka šī sabiedrisko pakalpojumu mandāta īstenošanai ir jātiek ņemtai vērā”.

(69)

Pamatojoties uz Protokolu un Paziņojumu, sabiedrisko pakalpojumu nodefinēšana ir jāuzņemas dalībvalstīm. Paziņojums norāda, ka, “ņemot vērā radio apraides sektora īpašo raksturu, “plaša” definīcija, kas piešķirtu kādai konkrētai radio apraides organizācijai uzdevumu piegādāt līdzsvaroti un vispusīgi sastādītu programmu, piemērojot savu mandātu, tajā pašā laikā saglabājot zināmu reitinga līmeni, var tikt uzskatīta, ņemot vērā protokola izskaidrojošos nosacījumus, kā likumīfa attiecībā uz Līguma 86. panta 2. paragrāfu ir tajā, ka tā vienlaikus censtos nodrošināt sabiedrības demokrātijas, sociālo un kultūras prasību apmierināšanu un garantēt plurālismu, tostarp kultūru un valodu dažādību” (17). Visbeidzot pienākas atgādināt, ka sabiedrisko pakalpojumu nodefinēšanas jomā radio apraides sektorā Komisijas loma aprobežojas ar acīmredzamu kļūdu kontrolēšanu (18).

(70)

Francijas 1986. gada 30. septembra Likuma Nr. 86-1067 par komunikāciju brīvību 48. pantā izdarīta atsauce uz kanālu France 2 un France 3“izglītojošo, kultūras un sociālo uzdevumu” Minētā likuma 54., 55. un 56. pants precīzi nosaka atsevišķus kanālu France 2 un France 3 uzdevumus valdības paziņojumu, parlamenta debašu un tādu raidījumu izplatīšanas jomā, kas veltīti politiskai izglītošanai, arodbiedrību un profesionālajām organizācijām, kā arī galvenajām reliģijām, kas tiek praktizētas Francijā.

(71)

Sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi kanāliem France 2 un France 3 pēc tam ir detalizēti izklāstīti katra kanāla tipveida nosacījumos. Kanāla France 21987. gada 28. augusta uzdevumu tipveida nosacījumu 3. pantā teikts, ka “sabiedrība izstrādā un programmē savus raidījumus, rūpējoties par to, lai visām sabiedriskās informācijas sastāvdaļām tiktu piedāvāts kultūras un izklaides jomas bagātinājums saistībā ar kultūras, izglītojošo un sociālo uzdevumu, kas tai ir piešķirts ar likumu”, un ka tā “nodrošina konkrēti ar savām programmām kultūrvēsturiskā mantojuma novērtēšanu un ņem dalību tā bagātināšanā, radot jaunus audiovizuālos produktus, ko tā piedāvā savā ēterā”. Kanāla France 31987. gada 28. augusta, uzdevumu tipveida nosacījumu 3. pants atkārto šīs divas rindkopas un pievieno trešo, saskaņā ar kuru “sabiedrība izstrādā un programmē savus raidījumus par dzīvi reģionos, tādējādi veicinot kulturālo, sociālo un profesionālo kopienu, kā arī garīguma un filozofijas ģimeņu izteikšanos un informēšanu”.

(72)

Aptuveni divdesmit rakstu sekojoši precīzāk apraksta šo sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu saturu: plurālistiska domu un viedokļu virzienu izteikšana, godīgums, neatkarība un informācijas plurālisms, piemērošanās tehnoloģijas izmaiņām, programmu piemērošana nedzirdīgu un vājdzirdīgu personu grūtībām, valdības paziņojumu, galveno parlamenta debašu, kā arī tādu raidījumu izplatīšana, kas veltīti politiskai izglītošanai, arodbiedrību un profesionālajām organizācijām un galvenajām reliģijām, kas tiek praktizētas Francijā, paziņojumu izplatīšana, kas veltīti svarīgiem nacionāliem jautājumiem, ceļu drošībai, un tādu raidījumu izplatīšana, kas veltīti patērētāju informēšanai, izglītojošu un sociālu raidījumu izplatīšana; tās ir prasības, kas saistītas ar dokumentālo filmu, informatīvo programmu, teātru, mūzikas, dejas, izklaides, sporta programmu, bērnu un pusaudžu raidījumu un dramatizējumu izplatīšanu un raksturu.

(73)

Kanālu France 2 un France 31994. gada 16. septembra uzdevumu tipveida nosacījumi, kas aizvieto 1987. gada tipveida nosacījumus, no jauna apstiprina šos sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus. To uzdevumu tipveida nosacījumu preambula norāda, ka “nacionālās televīzijas programmu sabiedrības [France 2 un France 3] veido televīziju visiem pilsoņiem. Šajā nozīmē tās vēlas aptvert pēc iespējas plašāku skatītāju loku, tajā pašā laikā apliecinot viņu personību, piedāvājot specifiskas programmas, kas balstītas uz četrām lielām pamatiezīmēm:

Šajā jomā nacionālajām programmu sabiedrībām ir uzdevums radīt piemēru ētikas, kvalitātes un izdomas jomā. Šajā sakarā tās nemitīgi rūpējas par izvairīšanos no jebkādas vulgaritātes. Uzmanība, ar kādu tās izturas pret saviem skatītājiem, izsaka drīzāk prasīgumu pret publiku kā vēlēšanos pēc komerciālas izrādes”. Kanāla France 2 uzdevumu tipveida nosacījumu preambula pēc tam to apraksta kā “vienīgo kanālu, kas ir ekskluzīvi vispārīgs sabiedriskajā sektorā” un kura uzdevums ir sasniegt “plašu publiku, kam tas piedāvā daudzpusīgu un līdzsvarotu programmu gammu”, kamēr kanāla France 3 uzdevumu tipveida nosacījumu preambula norāda, ka šis kanāls “apliecina savu īpašo aicinājumu būt par reģionu un vietējo kanālu” un privileģē “decentralizētu informāciju un reģionālus notikumus”. Līdzīgi kā 1987. gada 28. augusta uzdevumu tipveida nosacījumos, sekojoši kādi divdesmit raksti precīzāk detalizēti izklāsta šo sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu saturu.

(74)

Komisija uzskata, ka sabiedrisko pienākumu uzdevumi, kuros iesaistīti kanāli France 2 un France 3, atbilst vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem Līguma 86. panta 2. punkta nozīmē. Šie sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi ir skaidri noteikti un likumīgi tajā, ka tie cenšas vienlaikus nodrošināt Francijas sabiedrības demokrātisko, sociālo un kultūras prasību apmierināšanu un garantēt plurālismu, tostarp kultūru un valodu dažādību Protokola nozīmē. Komisija cita starpā konstatē, ka šie sabiedrisko pienākumu uzdevumi aptver visu kanālu France 2 un France 3 izplatīto programmu koncepciju un izplatīšanu. Šo abu kanālu sabiedrisko pienākumu darbība tādējādi pastāv visu to programmu koncepcijā un izplatīšanā. Protams, daži sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi ir vispārējas dabas un drīzāk kvalitatīvi, bet Komisija, ņemot vērā Protokola skaidrojošos nosacījumus, uzskata šo “plašo” definīciju par likumīgu. Visbeidzot Komisija uzskata, ka šī sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu definīcija nesatur nevienu acīmredzamu kļūdu.

(75)

Šo divu sabiedrisko kanālu uzdevumu tipveida nosacījumi satur arīdzan nosacījumus, kas attiecas uz kinematogrāfijas un audiovizuālu darbu “ar oriģinālu, Francijai raksturīgu izteiksmi” izplatīšanas kvotām un uz kopprodukcijas kinematogrāfisku darbu finansēšanu. Tie ir reglamentējošas dabas nosacījumi, kas piemērojami visām televīzijām, kuras raida atkodēti pa hercu ceļu. Ņemot vērā, ka šie pasākumi neiekļaujas šī paziņojuma pārbaudes laukā, tas nekaitē iespējamai priekšrocību analīzei, kas tādējādi piešķirtas audiovizuālās un kinematogrāfijas produkcijas sektoram.

(76)

Apspriežamie sabiedrisko pakalpojumu uzdevumi tika uzticēti kanāliem France 2 un France 3 ar oficiālu aktu palīdzību, tā kā tie izriet no Likuma Nr. 86-1067, kā arī no 1987. gada 28. augusta, pēc tam 1994. gada 16. septembra uzdevumu tipveida nosacījumiem, kas pieņemti ar premjerministra dekrētu. Šie uzdevumu tipveida nosacījumi paredz, ka dažas prasības tiek precizētas gada nosacījumos. 1994. gada 16. septembra uzdevumu tipveida nosacījumi cita starpā norāda, ka prasības un principi, ko tie min, ir precizēti atbilstoši vajadzībām mērķu līgumos, kas noslēgti starp valsti un kanāliem.

(77)

Francijas varasiestādes ieviesušas dažādus kontroles veidus tam, kā kanāli France 2 un France 3 pilda savus sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus. Abi sabiedriskie kanāli katru gadu iesniedz par komunikācijām atbildīgajam ministram un CSA paziņojumu par savos uzdevumu tipveida nosacījumos paredzēto pasākumu izpildi. CSA katru gadu publicē publisku paziņojumu, kurā tas novērtē pantu pēc panta, kā katrs kanāls ir pildījis uzdevumu tipveida nosacījumos minēto. Kāda kanāla nopietnu trūkumu gadījumā saistībā ar šiem sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem CSA nosūta savus publiskos novērojumus savai administratīvajai padomei.

(78)

Cita starpā saskaņā ar Likuma Nr. 86-1067 53. pantu parlaments ievēl sabiedrisko kanālu budžetu, pamatojoties uz ziņojumu, ko katrā asamblejā izstrādā kāds finanšu komisijas loceklis. Ja referents to uzskata par nepieciešamu, viņš var komentēt, kā kanāli ir pildījuši savus sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus.

(79)

Visbeidzot pienākas atzīmēt, ka no divpadsmit locekļiem, kas sastāda katra kanāla valdi, ir divi parlamenta pārstāvji, četri valsts pārstāvji un četri kvalificēti speciālisti. Šie desmit cilvēki ir ārpus kanāliem stāvoši un tātad var pilnībā izteikt savus novērojumus par sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi.

(80)

Komisijai jānovērtē, vai valsts finansiālie atbalsti, kas piešķirti kanāliem France 2 un France 3, ir proporcionāli izmaksām, kas saistītas ar šo kanālu darbību sabiedrisko pakalpojumu jomā. Paziņojuma vārdiem sakot, “lai proporcionalitātes kritērijs būtu ievērots, nepieciešams, lai valsts finansiālie atbalsti nepārsniedz neto izmaksas, ko izraisījuši uzdevumi sabiedrisko pakalpojumu jomā, ņemot vērā citus tiešus un netiešus ieņēmumus, kas gūti no šiem uzdevumiem. Šī iemesla dēļ tīrā peļņa, ko komerciālās darbības gūst no sabiedriskajiem pakalpojumiem, tiks ņemtas vērā, lai novērtētu finansiālā atbalsta proporcionalitāti” (19).

(81)

Jāpiezīmē, ka, ja Paziņojums šajā jautājumā atsaucas uz Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvu 80/723/EEK par pārskatāmību finansiālajās attiecībās starp dalībvalstīm un sabiedriskajiem uzņēmumiem (20) un par prasību attiecībā uz kontu nošķiršanu, ko ieviesusi šī direktīva, šī prasība netika piemērota televīzijas produkcijas izplatīšanas sektoram ar šo lēmumu saistītajā laikposmā.

(82)

Paziņojums ir neitrāls attiecībā uz dalībvalsts izvēlētajiem līdzekļiem, lai finansētu televīzijas, kas iesaistītas sabiedrisko pakalpojumu uzdevumos. Francijas varasiestādes izteikušās par labu jauktajam finansējumam, balstoties vienlaikus uz valsts līdzekļiem un komerciālajiem līdzekļiem. Reklāmas un sponsorēšanas ieņēmumi sastāda tās komerciālo resursu nospiedošu vairākumu, tā kā izplatīšanas darbība rada tikai nebūtiskus ieņēmumus. Tajā, kas attiecas uz valsts līdzekļiem, abonentmaksas sastāda kanālu France 2 un France 3 parasto valsts finansējumu. Tajā pašā laikā no 1988. līdz 1994. gadam vēl bez abonentmaksām Francijas varasiestādes piešķīra kanāliem France 2 un France 3 1. un 2. tabulā norādītās subsīdijas.

(83)

Francijas varasiestādes arīdzan piešķīrušas kanālam France 2 trīs kapitālieguldījumus. No 1988. līdz 1991. gadam kanāls uzrādīja tādus zaudējumus, ka 1991. gadā tas bija spiests saskaņā ar Francijas 1966. gada 24. jūlija Likuma Nr. 66-537 241. pantu paaugstināt, pēc tam pazemināt savu pamatkapitālu, lai dzēstu lielu daļu savu zaudējumu un atjaunotu pašu kapitālu līmeni puses sava pamatkapitāla apmērā. Šīs operācijas laikā Francijas Valsts piešķīra 500 miljonus FRF kanālam France 2. Ar šo operāciju pietika, lai nodrošinātu kanāla darbības turpinājumu īstermiņā, tomēr tā neļāva panākt ilgstošu līdzsvaru starp pašu fondiem un bankas parādiem. Valstij tāpēc vajadzēja piešķirt divus jaunus kapitālieguldījumus 1993. un 1994. gadā par kopējo summu 410 miljoni FRF.

(84)

Proporcionalitātes kritērija pārbaudes ietvaros Komisija bijusi spiesta pārbaudīt, vai valsts finansējumu kopums, ko saņēmuši kanāli France 2 un France 3 no 1988. līdz 1994. gadam, proti, valsts finansiālie atbalsti, kas apspriesti šajā lēmumā, kā arī abonentmaksas un aprīkojuma subsīdijas, nepārsniedz šo kanālu darbības sabiedrisko pakalpojumu jomā neto izmaksas.

(85)

Iepriekšteiktajam pienākas piezīmēt, ka šajā gadījumā laikposmā no 1988. līdz 1994. gadam kanāli France 2 un France 3 saņēma valsts līdzekļus, ko noteikušas dažādas grāmatvedības loģikas. Tiešām, abonentmaksas domātas ikgadējo izdevumu kompensēšanai, kas radušies abiem sabiedriskajiem kanāliem, pildot sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus; šajā gadījumā tās ir reģistrētas ikgadējos bāzes līdzekļos atkarībā no rezultāta. Turpretī kapitālieguldījumi un subsīdijas tiek reģistrētas bilancē. Kapitālieguldījumi patiesībā sastāda ārkārtas finansiālus atbalstus, kas kalpojuši tam, lai aizpildītu iepriekšējo deficītu, kas bija uzkrājies vairākos finanšu gados. Tāpat investīciju un aprīkojuma subsīdijas ļauj finansēt investīcijas, kas tiks izlietotas un tātad atmaksātas vairākos finanšu gados. Subsīdijas tātad tiek atgūtas saimnieciskās darbības bilancē vienā ritmā ar investīciju amortizāciju. Ciktāl sabiedrisko pakalpojumu izmaksu kompensācijas aprēķinā ir sajaukti bilances elementi (subsīdijas) un saimnieciskās darbības bilances elementi (amortizācijas, kas iekļautas kopīgajos finanšu gada izdevumos), nepieciešams spriest kumulācijas kategorijās vidējā termiņā vai ilgtermiņā, jo tādā gadījumā iespējams uzskatīt, ka subsīdiju atgūšana (kas parādās saimnieciskās darbības bilancē) un subsīdijas (kas parādās bilancē) tiecas uz tām pašām summām. Tā kā pārbaudes formālā procedūra tiek veikta par 1988.–1994. gada laikposmu, tad šis kumulācijas periods tiks apturēts.

(86)

Kanāli France 2 un France 3 veic vienlaikus sabiedrisko pakalpojumu darbību un komerciālas darbības vai nu iekšienē, vai ar filiāļu starpniecību. Vienīgi kanālu sabiedrisko pakalpojumu darbības izmaksas, kas ietver visas šo kanālu programmu koncepcijai un izplatīšanai nepieciešamās izmaksas, var tikt finansiāli kompensētas no valsts puses. Tātad katra kanāla kopējie darbības izdevumi ietver tos izdevumus, kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu darbību, bet arī tādus izdevumus, kas saistīti ar komerciālām darbībām. Katra kanāla sabiedrisko pakalpojumu darbības neto izmaksa tātad tiek iegūta, atvelkot no to darbības kopīgajiem izdevumiem visus izdevumus, kas saistīti ar komerciālajām darbībām, vai tās būtu veiktas iekšienē vai ar filiāļu starpniecību, kā arī šo aktivitāšu tīro peļņu (galvenokārt ieņēmumus no reklāmām un sponsorēšanas), kā to paredz Paziņojums. Apskatītajā laikposmā, 1988.–1994. gadā, kā to norāda 4. tabula, kanāla France 2 sabiedrisko pakalpojumu darbības neto izmaksas sasniedz kumulācijā 15,69 miljardus FRF, un kanāla France 3 attiecīgās izmaksas sasniedz 20,89 miljardus FRF (21).

4. TABULA

Sabiedrisko pakalpojumu darbības neto izmaksu noteikšana kumulācijā 1988.–1994. gada laikposmam

(87)

Šīs sabiedrisko pakalpojumu neto izmaksas sekojoši jāattiecina uz valsts finansējuma kopumu, ko kanāli ir saņēmuši, lai izvērtētu, vai valsts finansiālā kompensācija ir vai nav pārsniegusi šīs izmaksas. Ja abonentmaksas no vienas puses un subsīdijas un kapitālieguldījumi no otras puses tiek pakļauti dažādām grāmatvedības loģikām, nepieciešams pakāpeniski īstenot sabiedrisko pakalpojumu darbības izmaksas kompensācijas izpārdošanu, atkarībā no valsts finansējumiem, kas ņemti vērā. 1988.–1994. gada laikposmā kanāli France 2 un France 3 ir saņēmuši abonentmaksās attiecīgi 12,12 un 20,17 miljardus FRF (22). Tādējādi analīzē, kas atbilst “saimnieciskās darbības bilances” pieejai, atklājas, ka kanāli France 2 un France 3 ir tikuši kumulācijā nepilnīgi kompensēti attiecīgi par 3,57 miljardiem FRF un 718,6 miljoniem FRF.

(88)

Tagad pienākas salīdzināt šīs nepietiekamās kompensācijas summas ar papildu valsts līdzekļiem, kas reģistrēti bilancē. Šos papildu līdzekļus rada, pirmkārt, aprīkojuma subsīdijas un, otrkārt, investīciju subsīdijas, citas subsīdijas un kapitālieguldījumi, kuru dēļ tiek izdarīts šis paziņojums. Kumulācijā tie sasniedz kanālam France 2 1,91 miljardu FRF un kanālam France 3 633,5 miljonus FRF. Cita starpā sabiedrisko pakalpojumu darbības izmaksās nav jāiekļauj finansiālie atbalsti kapitālā, kā arī pašreizējo kontu avansi, kas nav atmaksāti abu sabiedrisko kanālu filiālēm, kurām ir komerciālas darbības (115,2 miljoni FRF kanālam France 2 un 25,9 miljoni FRF kanālam France 3).

(89)

Ņemot vērā šos papildu līdzekļus, atklājas, kas kanāli France 2 un France 3 ir tikuši nepilnīgi kompensēti 1988.-1994. gada laikposmā. Kanāla France 2 nepilnīgā kompensācija sasniedz 1,54 miljardus FRF, kanāla France 3 nepilnīgā kompensācija attiecīgi 59,2 miljonus FRF.

(90)

Kā teikts paziņojumā, Komisijai arīdzan jāpārbauda, ka nekāda konkurences kropļošana, kas nebūtu nepieciešama sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu īstenošanai, nav notikusi komerciālo darbību līmenī, kas ir raksturīgi saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu darbību. Šāda kropļošana būtu notikusi, ja kanāli France 2 un France 3, pārliecinājušies, ka to mazos komerciālos ieņēmumus kompensē valsts, pazeminātu reklāmas laukumu cenas, tādējādi samazinot savu konkurentu ieņēmumus.

(91)

Savā sūdzībā TF1 izvirza šo argumentu, apgalvojot, ka, pateicoties valsts finansiālajiem atbalstiem, ko kanāli France 2 un France 3 saņem, tie, rīkojoties “ārpus rentabilitātes prasībām, kādas ir to konkurentiem, var piedāvāt pazeminātas cenas un mākslīgus pazeminājumus par saviem reklāmas raidlaikiem vai sponsorēšanas darbībām, lai saglabātu reklāmdevēju klientūru”.

(92)

Pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, Komisija nav atklājusi nevienu pārliecinošu elementu, kas apstiprinātu TF1 izvirzīto argumentu. Atšķirība starp TF1 piedāvātajām reklāmas raidlaiku pārdošanas cenām un tām, ko piedāvā kanāli France 2 un France 3, var tikt izskaidrota nevis ar abu sabiedrisko kanālu komerciālu darbību, bet ar raidlaiku intensitātes starpību, salīdzinot TF1 un šos sabiedriskos kanālus.

(93)

Televīzijas reklāmu sektorā reklāmas devēji interesējas vispirms par reklāmas raidlaikiem skatītāju lokam, kas ir mājsaimnieces vecumā zem 50 gadiem. Šo skatītāju loku mēra Gross Rating Point (GRP, mediju slodzes norādītājs), kas to nosaka kā vidēju kontaktu skaitu, ko ieguvusi reklāmas kampaņa uz 100 mērķauditorijas cilvēkiem. Tiek uzskatīts, ka kontakts nodibināts, ja persona attiecīgajā brīdī ir saņēmusi izplatīto vēstījumu.

(94)

Savām reklāmām reklāmdevēji meklē visintensīvākos raidlaikus, kas attiecīgajā brīdī nodrošina vislabāko mērķauditorijas aptveršanu. No tā izriet, ka, jo lielāks ir kāda raidlaika skatītāju loks, jo vairāk reklāmas devēji piekrīt maksāt vienotu cenu par paaugstinātu kontaktu (GRP cena). Tādējādi pastāv piemaksa par raidlaika intensitāti.

(95)

6. tabula norāda katra kanāla vidējo GRP un vidējo GRP cenu uz visu dienu mērķauditorijai, ko sastāda mājsaimnieces vecumā no 15 līdz 49 gadiem.

6. TABULA (23)

(96)

7. tabula norāda katra kanāla vidējo GRP un GRP vidējo cenu iecienītākajās skatīšanās stundās (no plkst. 19 līdz 22) mērķauditorijai, ko sastāda mājsaimnieces vecumā no 15 līdz 49 gadiem.

7. TABULA

(97)

Sabiedrisko kanālu pret konkurences darbība reklāmas laukumu pārdošanas tirgū būtu konstatēta, ja, ņemot vērā faktu, ka augstāks vidējais GRP rada augstāku GRP cenu (piemaksa par intensitāti), GRP, ko praktizē sabiedriskie kanāli, būtu jūtami zemāki par kanālu TF1 un M6 praktizētajiem. Tā tas nav, pamatojoties uz 6. un 7. tabulā ietvertajiem datiem. Ir taisnība, ka no tā izriet, ka galvenokārt, kā to uzsver TF1, tā GRP cena ir augstāka par France 2 vai France 3 attiecīgajām cenām, kuras pašas ir augstākas par M6 attiecīgajām cenām. No tā arīdzan izriet, ka TF1 vidējais GRP aizvien ir izteikti augstāks par France 2 vai France 3 GRP. No 1990. līdz 1994. gadam, rēķinot uz visu dienu, TF1 vidējais GRP svārstās no 4,7 līdz 5,8 punktiem, kamēr France 2 GRP svārstās no 2,4 līdz 3 punktiem, France 3 GRP svārstās no 1,6 līdz 2,3 punktiem un M6 GRP – no 1,9 līdz 2 punktiem. Iecienītākajās skatīšanās stundās TF1 vidējais GRP svārstās no 10,3 līdz 12,8 punktiem, kamēr France 2 GRP svārstās no 5,7 līdz 6,1 punktam, France 3 GRP svārstās no 3,4 līdz 4,1 punktam, un M6 GRP – no 3,4 līdz 4,4 punktiem. Tajā pašā laikā GRP cenu atšķirība starp TF1 un abiem sabiedriskajiem kanāliem nav neproporcionāla, ja to salīdzina ar TF1 un M6 GRP cenu atšķirību. Vidēji var novērot kanālu France 2, France 3 un M6 GRP cenu pazeminājumu par 83 eiro par GRP vienību, salīdzinot ar TF1 GRP cenu, abos apskatītajos laikposmos (ņemot vērā visu dienu un iecienītākās skatīšanās stundas). Tādējādi var konstatēt, ka France 2 un France 3 nav veikuši savu reklāmas laukumu pārdošanu par mākslīgi pazeminātām cenām.

(98)

Ilustrācijai zemāk iekļautajos grafikos attēloti dati par kanālu GRP cenām un vidējo GRP, kādi tie parādās 6. un 7. tabulā, izšķirot vidējo dienas apjomu un iecienītākās skatīšanās stundas. Ierobežotais katram kanālam pieejamo punktu skaits (pieci) un to vājā dispersija ļauj attēlot piecu gadu un četru kanālu kopumu vienā grafikā.

(99)

Abi grafiki parāda, ka pastāv pozitīva korelācija starp vidējo GRP un GRP cenu, kas apstiprina faktu, ka pastāv piemaksa par intensitāti: kanālam, kura GRP ir augstāks, ir augstāka GRP cena. Šī korelācija grafikā ir materializēta ar GRP cenas attiecībā pret vidējo GRP lineāras regresijas taisni, kas raksturo “vidējo” attiecību starp GRP cenu un GRP visam kanālu kopumam aplūkojamajā laikposmā. Cita starpā no šiem diviem grafikiem izriet, ka kanālu France 2 un France 3praktizētās cenas nav ievērojami zemākas par cenām, kuras praktizē kanāli TF1 un M6, ņemot vērā intensitātes piemaksas efektu. Tiešām, daži kanālu France 2 un France 3 punkti, kas atrodas zem regresijas taisnes, tomēr atrodas tai ļoti tuvu. Cita starpā var konstatēt, ka dažas kanāla France 3 cenas ir augstākas par dažām kanāla M6 cenām pie aptuveni vienāda GRP.

(100)

Secinot kanālu France 2 un France 3 praktizētās cenas laikposmā no 1990. līdz 1994. gadam neuzrādās būtiski zemākas par cenām, ko praktizējuši kanāli TF1 un M6. Tādējādi augstākā TF1 reklāmas raidlaiku cena var tikt izskaidrota ar šī kanāla raidlaiku intensitāti un nevis ar sabiedrisko kanālu komerciālu darbību. Francijas Konkurences padome cita starpā nonākusi pie tā paša secinājuma 2001. gada Lēmumā par televīzijas reklāmas laukumu pārdošanu (24).

(101)

Noslēgumā Komisija konstatē, pirmkārt, to, ka laikā no 1988. līdz 1994. gadam Francijas varasiestāžu piešķirtie valsts finansējumi kanāliem France 2 un France 3 ir bijuši zemāki par to darbību sabiedrisko pakalpojumu jomā izmaksām, un, otrkārt, to, ka nepastāv neviena pārliecinoša pazīme par sabiedrisko kanālu pret konkurenci vērstu darbību reklāmas laukumu pārdošanas tirgū. Komisija tātad uzskata, ka valsts finansējums kanālu France 2 un France 3 sabiedrisko pakalpojumu darbībai apmierina proporcionalitātes nosacījumu.

(102)

Komisija uzskata, ka šajā gadījumā Līguma 86. panta 2. punktā paredzētie trīs atļaujas atkāpties no līguma prasībām piemērošanas nosacījumi ir apvienoti.

(103)

Savā analīzē Komisija uzskata, ka valsts finansiālie atbalsti, kuru dēļ tiek izdarīta šī pārbaudes formālā procedūra, ir saderīgi ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 86. panta 2. punktu,