PADOMES ATZINUMS

(2004. gada 5. jūlijs)

par Ungārijas konverģences programmu 2004.-2008. gadam

(2004/C 320/06)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 (1997. gada 7. jūlijs) par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1) un jo īpaši tās 9. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas ieteikumu,

apspriedusies ar Ekonomikas un finanšu komiteju,

IR SNIEGUSI ŠO ATZINUMU.

2004. gada 5. jūlijā Padome izpētīja Ungārijas konverģences programmu, kas aptver 2004. gadu. Programma lielākoties atbilst prasībām attiecībā uz datiem grozītajos “noteikumos par stabilitātes un konverģences programmu saturu un formātu”.

Programmas pamatā ir budžeta stratēģija, kā mērķis ir samazināt valsts budžeta deficītu zem 2,9 % no IKP līdz 2008. gadam, vienlaicīgi samazinot valsts sektora lomu ekonomikā. Šim nolūkam sakarā programma paredz strauju budžeta konsolidāciju ar valdības budžeta deficīta samazinājumu no 5,9 % no IKP 2003. gadā līdz 4,6 % no IKP 2004. gadā, ko katru gadu pielāgo par 0,5 procentpunktiem no IKP (4,1 % no IKP 2005. gadā, 3,6 % no IKP 2006. gadā, 3,1 % no IKP 2007. gadā un 2,7 % no IKP 2008. gadā). Šie mērķi ir saistīti arī ar ietekmi uz pensiju reformu, kas pieaugs no 0,7 % no IKP 2003. gadā līdz 0,9 % no IKP 2008. gadā. Šī konsolidācija ir balstīta uz izdevumiem un strukturālām reformām galvenokārt valsts pārvaldes, veselības un izglītības jomā. Tomēr vēl ir nepieciešams šīs reformas precizēt un īstenot. Vispārējo izdevumu samazināšana ļautu palielināt IKP īpatsvaru valsts investīcijās, ko atbalsta ar ES līdzekļiem. Tajā pašā laikā ir plānots samazināt vispārējo nodokļu slogu no 39 % no IKP līdz 37 % no IKP.

Programmā ietverti divi dažādi makroekonomisko rādītāju un budžeta prognožu modeļi - “pamata” (baseline) modelis un “optimistiskāks” (more optimistic) modelis. Pamata modelis būtu jāuzskata par atsauces modeli vērtējot budžeta prognozes, jo tas atspoguļo ticamākus pieņēmumus faktiskajam IKP pieaugumam 3,5 - 4 % 2004. gadā un 2005. gadā, kam seko mazliet optimistiskāka prognoze pieauguma palielinājumam 0,5 procentpunkta apmērā katru gadu līdz 2008. gadam. Prognozes par strauju deflāciju pēc 2004. gada, kad netiešo nodokļu pieaugums samazināsies, kopumā šķiet reālistiskas ar nosacījumu, ka faktiskais algu pieaugums ievērojami izlīdzinās atbilstīgi ražošanai.

Programmā paredzēts, ka vispārīgo valsts budžeta deficītu samazinās līdz atsauces vērtībai, proti, 3 % no IKP tikai 2008. gadā. Programmā paredzētais deficīta samazinājums šķiet sasniedzams. Taču tas, ka plānotajam deficītam būtu jābūt, lai arī tikai nedaudz, bet mazākam par 3 % no IKP tikai 2008. gadā, un tas, ka ievērojama pielāgojuma daļa rodas no tā, ka ir samazināta nodokļu likmes nasta, ir pamats bažām. Budžeta iznākums var būt atkarīgs no tā, ka pieaugums izrādās mazāks nekā plānotais, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi ar izdevumu pārsniegumiem, kā arī no trūkstošas informācijas par plānotajiem izdevumus samazinošiem pasākumiem programmas pēdējos gados. Programmas pirmajā gadā ir ārkārtīgi būtiski sasniegt sākotnēju pielāgojumu, lai pielāgojuma stratēģija būtu ticama; ja tas nenotiek, visa pielāgošana var būt pakļauta riskam. Tādēļ programmas budžeta pozīcija nevar būt pietiekama, lai samazinātu deficītu zem 3 % no IKP deficīta sliekšņa līdz programmas darbības beigām un būtu jāizskata visas iespējas, kas varētu veicināt ilgtspējīgu fiskālo pielāgojumu. Tajā pašā laikā prognozētās bilances ievērojami atspoguļo valsts investīciju apjomīgas programmas īstenošanu, veidojot valdības ieguldījumu IKP no 4.5 % no IKP 2004. gadā līdz 5.5 % no IKP 2008. gadā.

Sasniedzot gandrīz 60 % no IKP 2004. gadā, ir paredzams, ka līdz 2008. gadam parāda īpatsvars samazināsies līdz 54 % no IKP. Tas būtu saskaņā ar plānoto budžeta korekciju, kā arī gūtu labumu no prognozētā nodokļu nastas pazeminājuma un negatīva krājumu un plūsmu pielāgojuma. Lai arī tas šķiet ticams, pozitīvo attīstību var apdraudēt tāda procentu likmju samazināšanās, kas ir zemāka, nekā plānotā.

Attiecībā uz ilgtspējību ilgtermiņā Ungārijas budžetā varētu rasties nelīdzsvarotība attiecībā uz plānotajām izmaksām saistībā ar sabiedrības novecošanu. Lai arī 1998. gada pensiju reforma, ar ko izveidoja progresīvu trīs līmeņu pensiju sistēmu – tostarp parametriskas izmaiņas “maksā, kad ej” pīlārā, piemēram, palielinot pensijas vecumu un pensiju indeksāciju – mazina budžeta ilgtermiņa nesabalansētības risku, tā nav tos pilnībā novērsusi. Lai valsts budžetam izveidotu ilgtspējīgu pamatu, ir būtiski nodrošināt atbilstīgu vidējā termiņa primāro pārpalikumu, kā arī īstenot pasākumus, kas turpinātu aizkavēt ar vecumu saistītu izdevumu pieaugumu, jo īpaši attiecībā uz veselības aprūpi.

Ņemot par pamatu Komisijas ieteikumus, Padome 2004. gada 5. jūlijā pieņēma lēmumu, ka Ungārijā pastāv pārmērīgs valsts budžeta deficīts saskaņā ar Līguma 104. panta 6. punktu, un saskaņā ar 104. panta 7. punktu Ungārijai sniedza ieteikumus, lai to novērstu, kuros iekļautu Padomes ieteikumi par īstenojamo politiku.

Ungārijas konverģences programmas galvenās prognozes

(1)  OJ L209, 2.8.1997, p. 1. OV L 209, 2.8.1997., 1. lpp. Visi šajā tekstā minētie dokumenti ir atrodami tīmekļa vietnē

http://europa.eu.int/comm/economy_finance/about/activities/sgp/main_en.htm.