Padomes Direktīva 94/67/EK

(1994. gada 16. decembris)

par bīstamo atkritumu sadedzināšanu

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 130.s panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [2],

saskaņā ar Līguma 189.c pantā noteikto procedūru [3],

tā kā Kopienas vides politikas mērķi un principi, kas noteikti Līguma 130.r pantā, jo īpaši paredz piesārņojuma novēršanu, piesārņojuma rektifikāciju prioritāri jau tā avotā un tāda principa piemērošanu, ka piesārņotājam jāmaksā;

tā kā Padomes 1990. gada 7. maija rezolūcijā par politiku atkritumu jomā [4] Komisija tika aicināta steidzamā kārtā pabeigt tās priekšlikumu izstrādi par rūpniecisko atkritumu sadedzināšanas iekārtām;

tā kā bīstamo atkritumu sadedzināšanā rodas emisijas, kas var radīt piesārņojumu un līdz ar to, ja vien tās netiek atbilstoši kontrolētas, var radīt kaitējumu cilvēku veselībai un videi; tā kā dažos gadījumos varētu rasties pārrobežu piesārņojums;

tā kā tādēļ vajadzīga profilaktiska darbība, lai aizsargātu vidi pret bīstamām emisijām, kas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus;

tā kā pašreizējās atšķirības valstu tiesību aktos, kas piemērojami bīstamo atkritumu sadedzināšanai, un dažos gadījumos šādu aktu trūkums attaisno rīcību Kopienas mērogā;

tā kā saskaņā ar Līguma 130.t pantu šīs direktīvas pieņemšana nevienai dalībvalstij netraucē saglabāt spēkā vai ieviest stingrākus vides aizsardzības pasākumus, kas ir saderīgi ar Līgumu;

tā kā saskaņā ar 4. pantu Padomes Direktīvā 75/442/EEK (1975. gada 15. jūlijs) par atkritumiem [5] dalībvalstīs jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka atkritumus reģenerē vai apglabā tā, ka netiek apdraudēta cilvēku veselība vai nodarīts kaitējums videi; tā kā šim nolūkam minētās direktīvas 9. pantā ir noteikts, ka par visām iekārtām vai uzņēmumiem, kuros pārstrādā atkritumus, no kompetentajām iestādēm jāsaņem atļauja, kurā inter alia norādīti veicamie piesardzības pasākumi;

tā kā 3. un 4. pants Padomes Direktīvā 84/360/EEK (1984. gada 28. jūnijs) par rūpniecības uzņēmumu radītā gaisa piesārņojuma apkarošanu [6] paredz, ka uzskaitītajām kategorijām piederošu rūpniecības uzņēmumu darbībai, tostarp atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai vajadzīga iepriekšēja atļauja;

tā kā tādu sadedzināšanas iekārtu mērķis, kuras ir izveidotas un tiek ekspluatētas saskaņā ar šo direktīvu, ir samazināt bīstamo atkritumu radīto risku saistībā ar piesārņojumu, izmantojot oksidācijas procesu, samazināt šo atkritumu daudzumu un tilpumu un ražot atlikumus, kurus var izmantot atkārtoti vai apglabāt drošā veidā;

tā kā, lai nodrošinātu augsta līmeņa vides aizsardzību, jānosaka un jāuztur atbilstoši lietošanas noteikumi un emisijas robežvērtības bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtām Kopienā; tā kā ir vajadzīgi īpaši noteikumi dioksīnu un furānu emisiju gadījumā, jo ir būtiski tos samazināt, izmantojot visprogresīvāko tehnoloģiju;

tā kā emisiju uzraudzībai vajadzīgas precīzas mērīšanas metodes, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas piesārņojošo vielu emisijas robežvērtības un orientējošās vērtības;

tā kā vajadzīga vides integrēta aizsardzība pret emisijām, kas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus; tā kā tādēļ ūdeni saturošus atkritumus, kas rodas, tīrot izplūdes gāzes, var izgāzt tikai pēc to atsevišķas attīrīšanas, lai ierobežotu piesārņojuma pārnešanu no vienas dabas vides citā; tā kā divos gados no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas jānosaka īpašas piesārņojošo vielu emisijas robežvērtības šādos ūdeni saturošos atkritumos;

tā kā jāparedz noteikumi attiecībā uz gadījumiem, kad tiek pārsniegtas emisijas robežvērtības, kā arī kad notiek tehniski nenovēršamas attīrīšanas ierīču dīkstāves, darbības traucējumi vai bojājumi;

tā kā bīstamo atkritumu līdzsadedzināšana iekārtās, kurās pamatā nav paredzēts sadedzināt bīstamos atkritumus, nedrīkst radīt lielāku piesārņojošo vielu emisiju tajā izplūdes gāzu daļā, kas rodas šādas līdzsadedzināšanas rezultātā, un tādēļ tai jānosaka atbilstoši ierobežojumi;

tā kā, lai labāk aizsargātu cilvēku veselību un vidi, esošās sadedzināšanas iekārtas strauji jāpielāgo emisijas robežvērtībām, kas noteiktas šajā direktīvā, lai izvairītos no bīstamo atkritumu pastiprinātas pārnešanas šādās iekārtās;

tā kā jāizveido komiteja, kas palīdzētu Komisijai īstenot šo direktīvu un pielāgot to zinātnes un tehnikas attīstībai;

tā kā ziņojumi par šīs direktīvas īstenošanu ir būtiska sastāvdaļa Komisijas un dalībvalstu informēšanā par sasniegto emisijas kontroles metodēs;

tā kā līdz 2000. gada 31. decembrim Padomē jāiesniedz priekšlikumi emisijas robežvērtību un līdzīgu šīs direktīvas noteikumu pārskatīšanai, ņemot vērā paredzamo tehnoloģijas attīstību, pieredzi sadedzināšanas iekārtu ekspluatācijā un ekoloģiskās prasības,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

1. Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt pasākumus un procedūras, lai novērstu vai, ja tas nav realizējams, cik vien iespējams samazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi, jo īpaši gaisa, augsnes, virszemes un pazemes ūdeņu piesārņojumu, un cilvēku veselības apdraudējumu bīstamo atkritumu sadedzināšanas dēļ, kā arī šim nolūkam izstrādāt un uzturēt atbilstošus lietošanas noteikumus un emisijas robežvērtības bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtām Kopienā.

2. Šo direktīvu piemēro, neierobežojot citus attiecīgos Kopienas tiesību aktus, jo īpaši saistībā ar atkritumiem un darbinieku veselības aizsardzību un drošību sadedzināšanas iekārtās.

2. pants

Šajā direktīvā:

"Bīstamie atkritumi" - uzliesmojošus šķidros atkritumus, tostarp atkritumeļļas, kā definēts 1. pantā Padomes Direktīvā 75/439/EEK (1975. gada 16. jūnijs) par atkritumeļļu apglabāšanu [8], ja tie atbilst šādiem trīs kritērijiem:

i) polihlorēto aromātisko ogļūdeņražu, piemēram, polihlorbifenilu (PCB) vai pentahlorfenola (PCP) masas daļa nepārsniedz attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteiktās koncentrācijas;

ii) šos atkritumus neuzskata par bīstamiem tāpēc, ka tie satur citus Direktīvas 91/689/EEK II pielikumā uzskaitītos komponentus daudzumos vai koncentrācijās, kas neatbilst Direktīvas 75/442/EEK 4. pantā norādīto mērķu sasniegšanai; un

iii) neto siltumietilpība ir vismaz 30 MJ/kg,

- visus uzliesmojošus šķidros atkritumus, kuru sadedzināšanā tieši radītā dūmvadu gāze var izraisīt tikai tādas emisijas, kuras rodas no gāzeļļas, kā definēts Direktīvas 75/716/EEK [9]1. panta 1. punktā, vai šī gāze nevar radīt lielāku emisiju koncentrāciju par gāzeļļas sadedzināšanā radītajām koncentrācijām, kā noteikts,

- bīstamos atkritumus, kas rodas iekārtās atklātā jūrā, izpētot un izmantojot naftas un gāzes resursus, un ko sadedzina uz šādu iekārtu klāja,

- sadzīves atkritumus, uz kuriem attiecas Direktīvas 89/369/EEK [10]un 89/429/EEK, [11]

- sadzīves notekūdeņu pārstrādē radītās notekūdeņu dūņas, ko neuzskata par bīstamām tāpēc, ka tās satur Direktīvas 91/689/EEK II pielikumā uzskaitītos komponentus tādos daudzumos vai koncentrācijās, kā noteikts dalībvalstīs līdz minētās direktīvas 1. panta 4. punktā norādītā bīstamo atkritumu saraksta izveidei, kuras neatbilst Direktīvas 75/442/EEK 4. pantā norādīto mērķu sasniegšanai. Šis izņēmums neierobežo Direktīvu 86/278/EEK [12];

"Sadedzināšanas iekārta" - dzīvnieku līķu vai dzīvnieku izcelsmes atkritumproduktu sadedzināšanas krāsnīm,

- infekciozu ārstniecības atkritumu sadedzināšanas krāsnīm, ja tādus atkritumus neuzskata par bīstamiem sakarā ar citu Direktīvas 91/689/EEK II pielikumā uzskaitītu komponentu esamību tajos, vai

- sadzīves atkritumu sadedzināšanas krāsnīm, kurās arī dedzina infekciozus ārstniecības atkritumus, kas nav sajaukti ar citiem tādiem atkritumiem, kurus uzskata par bīstamiem sakarā ar kādu no Direktīvas 91/689/EEK III pielikumā uzskaitītajām citām īpašībām;

"Jauna atkritumu sadedzināšanas iekārta" ir iekārta, kurai ir piešķirta ekspluatācijas atļauja 18. panta 1. punktā norādītajā dienā vai vēlāk;

"Esošā atkritumu sadedzināšanas iekārta" ir iekārta, kurai sākotnējā ekspluatācijas atļauja ir piešķirta līdz 18. panta 1. punktā norādītajai dienai;

"Emisijas robežvērtība" ir piesārņojošo vielu masas koncentrācija, kuru noteiktā laikā posmā emisijas no iekārtām nedrīkst pārsniegt;

"Operators" ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas ekspluatē sadedzināšanas iekārtu vai kam ir deleģēta vai ir bijusi deleģēta noteicoša ekonomiska vara pār tās darbību.

3. pants

1. Direktīvas 75/442/EEK 9. un 10. pantā, tās 11. pantā, kas papildināts ar Direktīvas 91/689/EEK 3. pantu, un Direktīvas 84/360/EEK 3. pantā minēto atļauju piešķir vienīgi gadījumā, ja tās pieteikumā ir norādīts, ka sadedzināšanas iekārta ir konstruēta, aprīkota un tiks ekspluatēta tā, lai nodrošinātu atbilstošus aizsargpasākumus pret vides piesārņošanu un ievērotu šīs direktīvas 5. līdz 12. pantā paredzētās prasības.

2. Kompetento iestāžu piešķirtajā atļaujā jābūt konkrēti uzskaitītiem to bīstamo atkritumu veidiem un daudzumiem, kurus var pārstrādāt sadedzināšanas iekārtā, kā arī jābūt norādītai atkritumu sadedzināšanas krāsns kopējai ietilpībai.

3. Ja iekārtā, kura pamatā nav paredzēta bīstamo atkritumu sadedzināšanai, ielādē bīstamos atkritumus (līdzsadedzināšana), kā rezultātā iegūtais siltumenerģijas daudzums nepārsniedz 40 %, ieskaitot, no kopējā iekārtā iegūtā siltumenerģijas daudzuma jebkurā ekspluatācijas brīdī, tad piemēro vismaz šādus pantus:

- 1. līdz 5. pantu,

- 6. panta 1. un 5. punktu,

- 7. pantu, ieskaitot noteikumus par 10. un 11. pantā minētajiem mērījumiem,

- 9. pantu,

- 12., 13. un 14. pantu.

4. Šā panta 3. punktā izklāstīto līdzsadedzināšanas atļauju piešķir vienīgi gadījumā, ja pieteikumā ir parādīts,

- ka bīstamo atkritumu degļi ir izvietoti un atkritumi tiek ielādēti tā, lai panāktu cik vien iespējams pilnīgu sadedzināšanas pakāpi, un

- veicot aprēķinus, kā noteikts II pielikumā, – ka tiks ievēroti 7. panta noteikumi.

Minētajā atļaujā konkrēti tiek uzskaitīti to bīstamo atkritumu veidi un daudzumi, kurus drīkst līdzsadedzināt iekārtā. Turklāt tajā norāda minēto bīstamo atkritumu masas minimālo un maksimālo plūsmu, to zemāko un augstāko siltumietilpību, kā arī maksimāli pieļaujamo piesārņojošo vielu, piemēram, PCB, PCP, hlora, fluora, sēra, smago metālu saturu tajos.

Sešos mēnešos pēc ekspluatācijas sākšanas iespējami visnelabvēlīgākajos apstākļos veikto mērījumu rezultāti liecina, ka ir ievēroti 7. panta noteikumi. Attiecībā uz šo laika posmu kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no 3. punktā paredzētās prasības par procentuālo daudzumu.

4. pants

Atļauju pieteikumus un attiecībā uz tiem pieņemtos kompetento iestāžu lēmumus, un šīs direktīvas 11. pantā paredzētās uzraudzības rezultātus dara zināmus atklātībai saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/313/EEK (1990. gada 7. jūnijs) par brīvu piekļuvi vides informācijai [13].

5. pants

1. Operators veic visus vajadzīgos pasākumus attiecībā uz atkritumu piegādi un pieņemšanu, lai novērstu vai, ja tas nav realizējams, cik vien iespējams samazinātu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, jo īpaši gaisa, augsnes, virszemes un pazemes ūdeņu piesārņojumu un cilvēku veselības apdraudējumu. Šie pasākumi attiecas vismaz uz 2. un 3. punktā norādītajām prasībām.

2. Pirms atkritumu pieņemšanas sadedzināšanas iekārtā, operatoram ir pieejams atkritumu apraksts, kurā ir norādīts:

- atkritumu fiziskais un, ja vien iespējams, arī ķīmiskais sastāvs, kā arī visa informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu atkritumu piemērotību paredzētajam sadedzināšanas procesam,

- atkritumu bīstamības raksturojums, vielas, ar kurām tos nedrīkst sajaukt, un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot darbības ar atkritumiem.

3. Pirms atkritumu pieņemšanas sadedzināšanas iekārtā, operatoriem jāveic vismaz šādas pieņemšanas procedūras:

- atkritumu masas noteikšana,

- to dokumentu pārbaude, kas vajadzīgi saskaņā ar Direktīvu 91/689/EEK un attiecīgā gadījumā saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 259/93 (1993. gada 1. februāris) par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās [14], un saskaņā ar bīstamo kravu pārvadāšanas noteikumiem,

- reprezentatīvu paraugu ņemšana, ja vien tas ir vajadzīgs, cik vien iespējams drīz pirms izkraušanas, lai pārbaudītu atbilstību 2. punktā paredzētajam aprakstam, veicot kontroles, un dotu iespēju kompetentajām iestādēm noteikt pārstrādājamo atkritumu īpašības. Šos paraugus glabā vismaz vienu mēnesi pēc atkritumu sadedzināšanas.

4. Kompetentās iestādes var piešķirt atbrīvojumus no 2. un 3. punkta rūpnieciskām iekārtām un rūpniecības uzņēmumiem, kas sadedzina tikai savus atkritumus to ražošanas vietā, ja tiek ievērota tāda pati aizsardzības pakāpe.

6. pants

1. Iekārtas bīstamo atkritumu sadedzināšanai ekspluatē tā, lai panāktu cik vien iespējams pilnīgu sadedzināšanas pakāpi. Tādēļ var būt nepieciešams izmantot piemērotas atkritumu pirmapstrādes metodes.

2. Visas sadedzināšanas iekārtas ir konstruētas, aprīkotas un tiek ekspluatētas tā, lai bīstamo atkritumu sadedzināšanas rezultātā radusies gāze pēc pēdējās sadedzināšanai nepieciešamās gaisa padeves vismaz 6 % skābekļa klātbūtnē kontrolēti un homogēni arī pat iespējamos visnelabvēlīgākajos apstākļos uz vismaz divām sekundēm paaugstinātos līdz vismaz 850 °C temperatūrai pie degkameras iekšējās sienas vai tās tuvumā; ja tiek dedzināti bīstamie atkritumi, kas satur vairāk par 1 % hlora veidā izteiktu halogenētu organisko vielu, temperatūra jāpaaugstina vismaz līdz 1100 °C.

Ja kurtuvē par degvielu izmanto vienīgi šķidros bīstamos atkritumus vai gāzveida vielu un pulverveida cietvielu maisījumu, kas rodas bīstamo atkritumu termiskā pirmapstrādē pie skābekļa trūkuma, un ja gāzveida daļa veido vairāk nekā 50 % no kopējās iegūtās siltumenerģijas, tad skābekļa saturs pēc pēdējās sadedzināšanai nepieciešamā gaisa padeves ir vismaz 3 %.

3. Visas sadedzināšanas iekārtas ir aprīkotas ar degļiem, kuri automātiski ieslēdzas tad, kad sadegšanas procesā radīto gāzu temperatūra pēc pēdējās sadedzināšanai nepieciešamā gaisa padeves kļūst zemāka par 2. punktā minēto attiecīgo minimālo temperatūru. Šādus degļus izmanto arī iekārtas iedarbināšanas vai izslēgšanas laikā, lai nodrošinātu to, ka tiek pastāvīgi uzturēta attiecīgā minimālā temperatūra, kamēr degkamerā ir nesadeguši atkritumi.

Iedarbināšanas un izslēgšanas laikā vai tad, kad sadegšanas procesā radīto gāzu temperatūra kļūst zemāka par 2. punktā minēto attiecīgo minimālo temperatūru, degļos nedrīkst ielādēt kurināmos, kas var radīt lielākas emisijas nekā tad, ja sadedzina gāzeļļu, kā noteikts Direktīvas 75/716/EEK 1. panta 1. punktā, sašķidrināto gāzi vai dabasgāzi.

Obligāti jābūt uzstādītai sistēmai, ko ekspluatē, lai novērstu bīstamo atkritumu ielādi:

- iedarbināšanas laikā līdz ir sasniegta vajadzīgā minimālā sadedzināšanas temperatūra,

- visos gadījumos, kad netiek uzturēta vajadzīgā minimālā sadedzināšanas temperatūra,

- visos gadījumos, kad saskaņā ar 11. panta 1. punkta a) apakšpunktu paredzētie pastāvīgie mērījumi liecina, ka attīrīšanas ierīču darbības traucējumu vai bojājumu dēļ ir pārsniegta jebkura emisijas robežvērtība.

4. Kompetentās iestādes var atļaut paredzēt prasības, kas atšķiras no 2. punktā noteiktajām un kas ir norādītas dažu bīstamo atkritumu atļaujā. Šāda atļauja ir atkarīga vismaz no tā, vai ir ievēroti 7. panta noteikumi un vai dioksīnu un furānu emisijas koncentrācijas ir mazākas vai līdzvērtīgas koncentrācijām, kuras rodas, ja piemēro šā panta 2. punkta prasības.

Visus lietošanas noteikumus, kas paredzēti saskaņā ar šā punkta noteikumiem, un veikto pārbaužu rezultātus dara zināmus Komisijai, un tie ir daļa no informācijas, kura sniedzama saskaņā ar 17. pantu.

5. Sadedzināšanas iekārtas ekspluatācijas laikā oglekļa monoksīda (CO) koncentrācijas degšanas procesā radītajās gāzēs nepārsniedz šādas robežvērtības:

a) degšanas procesā radusies gāze ir 50 mg/m3, ko nosaka kā diennakts vidējo daudzumu;

b) vismaz 95 % no visiem mērījumiem degšanas procesā radusies gāze ir 150 mg/m3, ko nosaka kā 10 minūšu vidējos daudzumus, vai visos mērījumos degšanas procesā radusies gāze ir 100 mg/m3, ko nosaka kā pusstundas vidējos daudzumus jebkurā 24 stundu periodā.

6. Visas sadedzināšanas iekārtas ir konstruētas, aprīkotas un tiek ekspluatētas tā, lai novērstu emisiju gaisā, kas rada būtisku piezemes gaisa slāņa piesārņojumu; jo īpaši izplūdes gāzes izvada kontrolēti, izmantojot skursteni.

Skursteņa augstumu aprēķina tā, lai būtu aizsargāta cilvēku veselība un vide.

7. pants

1. Šie vidējie daudzumi attiecas arī uz attiecīgo smago metālu un to savienojumu emisijām gāzu un tvaiku veidā.

(a)diennakts vidējie daudzumi:

1. Kopējais putekļu saturs | 10 mg/m3 |

2. Gāzveidaun viegli gaistošas organiskas vielas, kas izteiktas kā kopējais organiskais ogleklis | 10 mg/m3 |

3. Hlorūdeņradis (HCl) | 10 mg/m3 |

4. Fluorūdeņradis (HF) | 1 mg/m3 |

5. Sēra dioksīds (SO2) | 50 mg/m3 |

b)pusstundas vidējie daudzumi:

| A | B |

1. Kopējais putekļu saturs | 30 mg/m3 | 10 mg/m3 |

2. Gāzveidaun viegli gaistošas organiskas vielas, kas izteiktas kā kopējais organiskais ogleklis | 20 mg/m3 | 10 mg/m3 |

3. Hlorūdeņradis (HC1) | 60 mg/m3 | 10 mg/m3 |

4. Fluorūdeņradis (HF) | 4 mg/m3 | 2 mg/m3 |

5. Sēra dioksīds (SO2) | 200 mg/m3 | 50 mg/m3 |

c)visi vidējie daudzumi paraugu ņemšanas periodā no 30 minūtēm līdz astoņām stundām;

1.Kadmijs un tā savienojumi, izteikti kā kadmijs (Cd) | kopā 0,05 mg/m30,1 mg/m3 |

2.Tallijs un tā savienojumi, izteikti kā tallijs (Tl) | |

3.Dzīvsudrabs un tā savienojumi, izteikti kā dzīvsudrabs (Hg) | 0,05 mg/m30,1 mg/m3 |

4.Antimons un tā savienojumi, izteikti kā antimons (Sb) | kopā 0,5 mg/m31 mg/m3 |

5.Arsēns un tā savienojumi, izteikti kā arsēns (As) | |

6.Svins un tā savienojumi, izteikti kā svins (Pb) | |

7.Hroms un tā savienojumi, izteikti kā hroms (Cr) | |

8.Kobalts un tā savienojumi, izteikti kā kobalts (Co) | |

9.Varš un tā savienojumi, izteikti kā varš (Cu) | |

10.Mangāns un tā savienojumi, izteikti kā mangāns (Mn) | |

11.Niķelis un tā savienojumi, izteikti kā niķelis (Ni) | |

12.Vanādijs un tā savienojumi, izteikti kā vanādijs (V) | |

13.Alva un tās savienojumi, izteikti kā alva (Sn) | |

.Sadedzināšanas iekārtas ir konstruētas, aprīkotas un tiek ekspluatētas tā, lai izplūdes gāzēs netiktu pārsniegtas vismaz šādas emisijas robežvērtības: |

2. Dioksīnu un furānu emisiju samazina ar visprogresīvākajām metodēm. Vēlākais, no 1997. gada 1. janvāra visi vidējie daudzumi, kas noteikti paraugu ņemšanas periodā no sešām līdz astoņām stundām, nepārsniedz robežvērtību 0,1 ng/m3, ja vien vismaz sešus mēnešus līdz minētajai dienai Komisija, lemjot saskaņā ar 16. pantā noteikto procedūru, nav darījusi pieejamas saskaņotas novērtēšanas metodes. Šī robežvērtība ir noteikta kā atsevišķu to dioksīnu un furānu koncentrāciju summa, kuras novērtē saskaņā ar I pielikumu.

Līdz šīs robežvērtības piemērošanas dienai dalībvalstis to izmanto vismaz kā orientējošu vērtību.

3. Šīs direktīvas 6. pantā un šajā pantā norādīto robežvērtību un orientējošo vērtību ievērošanas pārbaudei veikto mērījumu rezultātus standartizē 11. panta 2. punktā paredzētajos apstākļos.

4. Ja bīstamos atkritumus līdzsadedzina saskaņā ar 3. panta 3. punkta prasībām, tad 6. panta 5. punkta un šā panta 1., 2. un 3. punkta noteikumi saskaņā ar II pielikumā noteiktajiem kritērijiem attiecas vienīgi uz to izplūdes gāzes daudzumu, kas rodas bīstamo atkritumu sadedzināšanas procesā.

Atbilstošās emisijas robežvērtības un orientējošās vērtības attiecīgajām piesārņojošajām vielām, kas izdalās ar 3. panta 3. punktā minēto iekārtu izplūdes gāzi, nosaka saskaņā ar II pielikumu.

8. pants

1. Par visiem notekūdeņiem, kas izplūst no sadedzināšanas iekārtas, ir jāsaņem kompetento iestāžu atļauja.

2. Cik vien iespējams ierobežo izplūdes gāzu attīrīšanā radītu ūdeni saturošu atkritumu izplūdes ūdens vidē.

Ievērojot īpašu atļaujas noteikumu, ūdeni saturošus atkritumus var izvadīt pēc to atsevišķas attīrīšanas, ja

- attiecīgo Kopienas, dalībvalstu un vietējo noteikumu prasības attiecībā uz emisijas robežvērtībām ir ievērotas un

- smago metālu, dioksīnu un furānu masa minētajos ūdeni saturošajos atkritumos attiecībā pret pārstrādājamo bīstamo atkritumu daudzumu ir samazināta tā, lai izplūdei ūdenī atļautā masa būtu mazāka par to, kas drīkst izplūst gaisā.

3. Neierobežojot 2. punktu, Padome pēc Komisijas priekšlikuma divos gados pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas ievieš īpašu piesārņojošo vielu robežvērtību kopumu izplūdes gāžu attīrīšanas notekūdeņos.

4. Sadedzināšanas iekārtu teritorijas, tostarp ar tām saistītās bīstamo atkritumu glabāšanas zonas, ir projektētas un tiek ekspluatētas tā, lai novērstu jebkuras piesārņojošas vielas nonākšanu augsnē un gruntsūdeņos, ievērojot Padomes Direktīvu 80/68/EEK (1979. gada 17. decembris) par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu [17]. Turklāt jānodrošina uzglabāšanas jauda lietus notekūdeņiem no sadedzināšanas iekārtas teritorijas vai piesārņotam ūdenim, kas rodas no izšļakstījumiem vai ugunsdzēšanas darbībām. Uzglabāšanas jauda ir pietiekama, lai nodrošinātu to, ka vajadzības gadījumā šos ūdeņus pirms novadīšanas varētu pārbaudīt un attīrīt.

9. pants

1. Sadedzināšanas iekārtas ekspluatācijas rezultātā radušos atlikumus reģenerē vai apglabā saskaņā ar Direktīvu 75/442/EEK un 91/689/EEK prasībām. Šim nolūkam var būt nepieciešama šo atlikumu pirmapstrāde. Līdz šādu atlikumu reģenerācijas vai apglabāšanas novērtēšanai, tos glabā atsevišķi; lai turpmāk atvieglotu reģenerāciju vai apglabāšanu, jāpielieto atbilstošas tehnoloģijas.

2. Sauso pulverveida atlikumu, piemēram, katlu putekļu un to sauso atlikumu, kas rodas izplūdes gāzu attīrīšanas rezultātā, pārvadāšana un pagaidu uzglabāšana notiek slēgtos konteineros.

3. Cik vien iespējams jāizmanto viss sadedzināšanas procesā iegūtais siltums.

4. Pirms sadedzināšanas atlikumu apglabāšanas vai reģenerācijas paņēmienu noteikšanas veic attiecīgus testus, lai noteiktu dažādo sadedzināšanas atlikumu fizikālās un ķīmiskās īpašības, kā arī iespējamo piesārņojumu ar tiem. Analīzē jo īpaši nosaka šķīstošo frakciju un smagos metālus.

10. pants

1. Prasības attiecībā uz mērījumiem, lai saskaņā ar 11. pantu uzraudzītu piesārņojošo vielu parametrus, izmantošanas nosacījumus un masas koncentrācijas, kas saistītas ar sadedzināšanas procesu, nosaka kompetento iestāžu izdotajā atļaujā vai nosacījumos atļaujas pielikumā, vai attiecīgajos vispārīgi saistošajos noteikumos par prasībām attiecībā uz mērījumiem.

2. Atļauju piešķir vienīgi gadījumā, ja pieteikumā uzrādīts, ka ierosinātās mērījumu metodes atbilst III pielikuma prasībām. Ticamības intervāla (95 %) vērtības 6. panta 5. punkta a) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā norādītajām emisijas robežvērtībām Nr. 1, 2, 3 un 5 nepārsniedz III pielikuma 4. punktā norādītās vērtības.

Veic pareizas automātiskās uzraudzības iekārtas uzstādīšanas un darbības kontroli un ikgadējo uzraudzības pārbaudi.

3. Paraugu ņemšanas un mērīšanas procedūras, ko izmanto, lai atbilstoši saistībām veiktu visu gaisa piesārņojošo vielu periodiskus mērījumus, un paraugu ņemšanas vai mērīšanas vietas norāda kompetento iestāžu piešķirtajā atļaujā vai nosacījumos atļaujas pielikumā, vai attiecīgajos vispārīgi saistošajos noteikumos par paraugu ņemšanas un mērīšanas procedūrām.

Prasības attiecībā uz periodiskiem mērījumiem nosaka kompetentās iestādes saskaņā ar III pielikumu.

11. pants

1. Sadedzināšanas iekārtā saskaņā ar III pielikumu veic šādus mērījumus:

a) nepārtraukti mēra 6. panta 5. punktā un 7. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētās vielas;

b) nepārtraukti mēra šādus procesa norises parametrus:

- temperatūru, kā minēts 6. panta 2. un 4. punktā,

- skābekļa koncentrāciju, izplūdes gāzes spiedienu, temperatūru un ūdens tvaika saturu;

c) vismaz divreiz gadā mēra 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 7. panta 2. punktā minētās vielas; tomēr pirmajos 12 ekspluatācijas mēnešos izdara vienu mērījumu reizi divos mēnešos;

d) sadedzināšanas iekārtu nododot ekspluatācijā un iespējami visnelabvēlīgākajos darbības apstākļos vismaz vienreiz veic atbilstošu izplūdes gāzu ekspozīcijas laika, attiecīgās minimālās temperatūras un skābekļa satura pārbaudi, kā noteikts 6. panta 2. un 4. punktā.

Nepārtrauktus HF mērījumus var neveikt, ja izmanto HCl attīrīšanu posmos, kura nodrošina, ka netiek pārsniegta emisijas robežvērtība, kas norādīta 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta 3. daļā un 1. punkta b) apakšpunkta 3. daļā. Šādā gadījumā veic periodiskus HF emisiju mērījumus.

Nepārtraukti ūdens tvaika satura mērījumi nav vajadzīgi, ja pārbaudāmo izplūdes gāzi pirms emisiju analīzes izžāvē.

Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā uzskaitīto piesārņojošo vielu mērījumi nav vajadzīgi, ja atļaujā paredzēta tikai to bīstamo atkritumu sadedzināšana, kuros šo piesārņojošo vielu vidējie daudzumi nevar pārsniegt 10 % no emisijas robežvērtībām, kas norādītas 7. panta 1. punktā.

Tiklīdz Kopienā kļūst pieejamas attiecīgas mērījumu metodes Komisija saskaņā ar 16. pantā noteikto procedūru pieņem lēmumu par dienu, no kuras saskaņā ar III pielikumu jāveic 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 7. panta 2. punktā minēto vielu nepārtraukti mērījumi.

2. To mērījumu rezultātus, kas veikti, lai pārbaudītu šīs direktīvas 6. un 7. pantā norādīto emisijas robežvērtību un orientējošo vērtību ievērošanu, standartizē šādos apstākļos:

- temperatūra 273 K, spiediens 101,3 kPa, 11 % skābekļa, sausā gāze,

- ja sadedzina tikai atkritumeļļu, kā noteikts Direktīvā 75/439/EEK, tad – temperatūra 273 K, spiediens 101,3 kPa, 3 % skābekļa, sausā gāze.

Ja bīstamos atkritumus sadedzina ar skābekli bagātinātā atmosfērā, mērījumu rezultātus var standartizēt, ievērojot kompetento iestāžu noteikto skābekļa saturu, kas raksturo īpašus apstākļus katrā atsevišķā gadījumā. Šīs direktīvas 3. panta 3. punktā paredzētos gadījumos, mērījumu rezultātus standartizē, ievērojot kopējo skābekļa saturu, ko aprēķina saskaņā ar II pielikumu.

Ja piesārņojošo vielu emisijas samazina, attīrot izplūdes gāzi, pirmajā daļā paredzēto standartizāciju attiecībā uz skābekļa saturu veic tikai tad, ja skābekļa saturs tajā pašā laika posmā, kurā mēra attiecīgo piesārņojošo vielu, pārsniedz attiecīgo skābekļa standartsaturu.

3. Emisijas robežvērtības ir ievērotas, ja

- visi diennakts vidējie daudzumi nepārsniedz 6. panta 5. punkta a) apakšpunktā un 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā norādītās emisijas robežvērtības un

vai nu visi pusstundas vidējie daudzumi gada laikā nepārsniedz 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta A ailē norādītās emisijas robežvērtības,

vai arī 97 % no pusstundas vidējiem daudzumiem gada laikā nepārsniedz 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta B ailē minētās emisijas robežvērtības,

- visi vidējie daudzumi paraugu ņemšanas periodā, kas norādīts 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā, nepārsniedz minētajā apakšpunktā norādītās emisijas robežvērtības,

- ir ievēroti 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta noteikumi.

Spriedumā par noteikumu ievērošanu neiekļauj vidējos daudzumus, kas noteikti 12. panta 2. punktā minētajos periodos.

Pusstundas vidējos daudzumus un 10 minūšu vidējos daudzumus nosaka faktiskajā darbības laikā (ieskaitot iedarbināšanas un izslēgšanas periodus, ja tiek sadedzināti bīstamie atkritumi), no izmērītajiem daudzumiem atņemot III pielikuma 4. punktā norādīto ticamības intervāla vērtību. Diennakts vidējos daudzumus nosaka pēc šiem apstiprinātajiem vidējiem daudzumiem.

Paraugu ņemšanas perioda vidējos daudzumus un – periodisku HF mērījumu gadījumā – vidējos HF daudzumus nosaka saskaņā ar 10. panta 3. punkta prasībām.

12. pants

1. Ja veiktie mērījumi liecina, ka pārsniegtas ar šo direktīvu noteiktās emisijas robežvērtības, par to nekavējoties tiek informētas kompetentās iestādes. Kamēr nav ievērotas emisijas robežvērtības, attiecīgajā iekārtā neturpina ielādēt bīstamos atkritumus līdz brīdim, kad kompetentās iestādes atļauj atsākt tādu atkritumu ielādi.

2. Kompetentās iestādes nosaka maksimāli pieļaujamo periodu, kurā reglamentēto vielu izplūdes koncentrācijas gaisā drīkst pārsniegt noteiktās emisijas robežvērtības attīrīšanas ierīču vai mērierīču tehniski neizbēgamu dīkstāvju, darbības traucējumu vai bojājumu dēļ. Nekādā gadījumā iekārtā nedrīkst turpināt bez pārtraukuma sadedzināt bīstamos atkritumus ilgāk par četrām stundām; turklāt kopējais ekspluatācijas ilgums šādos apstākļos ir mazāks par 60 stundām gadā.

Bojājumu gadījumos operators cik vien iespējams ātri sašaurina vai izbeidz darbību līdz laikam, kad kļūst iespējams atjaunot parasto darbību. Bīstamo atkritumu ielādi pārtrauc iekārtās, uz kurām attiecas 3. panta 3. punkts.

Kopējais putekļu saturs izmešos nekādā gadījumā nepārsniedz 150 mg/m3, kas izteikts kā pusstundas vidējais daudzums; turklāt nedrīkst pārsniegt 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta 2. daļā un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta 2. daļā noteikto emisijas robežvērtību. Ievēro visus pārējos 6. pantā minētos nosacījumus.

13. pants

1. Šīs direktīvas noteikumi attiecas uz esošajām sadedzināšanas iekārtām trīs gadus un sešus mēnešus pēc 18. panta 1. punktā norādītās dienas.

2. Tomēr sešos mēnešos pēc 18. panta 1. punktā norādītās dienas operators var paziņot kompetentajām iestādēm, ka esošā iekārta līdz tās galīgai izslēgšanai maksimāli piecus gadus no operatora paziņojuma netiks ekspluatēta ilgāk par 20000 stundām. Šādā gadījumā 1. punkta noteikumus nepiemēro.

14. pants

Līdz 2000. gada 31. decembrim, īpaši ņemot vērā iespējamo tehnoloģijas attīstību, šo iekārtu ekspluatācijas pieredzi un ekoloģiskās prasības, Komisija iesniedz Padomei ziņojumu, pamatojoties uz šīs direktīvas piemērošanas pieredzi un sasniegto emisijas kontroles metodēs, kopā ar priekšlikumiem attiecībā uz emisijas robežvērtību un šajā direktīvā minētu saistītu noteikumu pārskatīšanu.

Visas emisijas robežvērtības, kas noteiktas laikā pēc tādas pārskatīšanas, uz esošajām sadedzināšanas iekārtām neattiecas līdz 2006. gada 31. decembrim.

15. pants

Komisija saskaņā ar 16. pantā noteikto procedūru pieņem grozījumus, kas vajadzīgi, lai 10. līdz 12. panta un I līdz III pielikuma noteikumus pielāgotu tehnikas attīstībai.

16. pants

1. Komisijai palīdz komiteja, kurā darbojas dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisijas pārstāvis.

2. Komisijas pārstāvis iesniedz komitejai veicamo pasākumu projektu. Atzinumu par projektu komiteja sniedz termiņā, ko priekšsēdētājs var noteikt atkarībā no jautājuma steidzamības. Atzinumu sniedz ar balsu vairākumu, kā Līguma 148. panta 2. punktā noteikts attiecībā uz lēmumiem, kuri Padomei jāpieņem pēc Komisijas priekšlikuma.

Dalībvalstu pārstāvju balsis komitejā vērtē, kā norādīts minētajā pantā. Priekšsēdētājs nebalso.

3. a) Komisija pieņem paredzētos pasākumus, ja tie ir saskaņā ar komitejas atzinumu.

b) Ja paredzētie pasākumi nav saskaņā komitejas atzinumu vai ja atzinums nav sniegts, Komisija tūlīt iesniedz Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem. Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.

Ja trijos mēnešos pēc priekšlikuma iesniegšanas Padome nav pieņēmusi lēmumu, Komisija pieņem ierosinātos pasākumus, ja vien Padome ar vienkāršu balsu vairākumu nav pieņēmusi lēmumu pret minētajiem pasākumiem.

17. pants

Ziņojumus par šīs direktīvas īstenošanu sagatavo saskaņā ar Direktīvas 91/692/EEK 5. pantā izklāstīto procedūru. Pirmais ziņojums attiecas uz pirmo pilno trīs gadu periodu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.

18. pants

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 1996. gada 31. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstīs nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to savu tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

19. pants

Šī direktīva stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

20. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1994. gada 16. decembrī

Padomes vārdā —

priekšsēdētāja

A. Merkel

[1] OV C 130, 21.5.1992., 1. lpp.

[2] OV C 332, 16.12.1992., 49. lpp.

[3] Eiropas Parlamenta 1993. gada 10. marta atzinums (OV C 115, 26.4.1993., 90. lpp.). Padomes 1994. gada 11. jūlija kopējā nostāja (OV C 232, 20.8.1994., 35. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1994. gada 17. novembra lēmums (OV C 341, 5.12.1994.).

[4] OV C 122, 18.5.1990., 2. lpp.

[5] OV L 194, 25.7.1975., 39. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK (OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp.).

[6] OV L 188, 16.7.1984., 20. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK.

[7] OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp.

[8] OV L 194, 25.7.1975., 23. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK.

[9] Padomes Direktīva 75/716/EEK (1975. gada 24. novembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz sēra saturu dažos šķidrajos kurināmajos (OV L 307, 27.11.1975., 22. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK.

[10] Padomes Direktīva 89/369/EEK (1989. gada 8. jūnijs) par jaunu sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtu radītā gaisa piesārņojuma novēršanu (OV L 163, 14.6.1989., 32. lpp.).

[11] Padomes Direktīva 89/429/EEK (1989. gada 21. jūnijs) par esošo sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtu radītā gaisa piesārņojuma samazināšanu (OV L 203, 15.7.1989., 50. lpp.).

[12] Padomes Direktīva 86/278/EEK (1986. gada 12. jūnijs) par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas (OV L 181, 4.7.1986., 6. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK.

[13] OV L 158, 23.6.1990., 56. lpp.

[14] OV L 30, 6.2.1993., 1. lpp.

[17] OV L 20, 26.1.1980., 43. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 91/692/EEK.

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS

EKVIVALENCES KOEFICIENTI DIOKSĪNIEM UN DIBENZOFURĀNIEM

Lai noteiktu 7. panta 2. punktā minēto kopējo vērtību, pirms šādu dioksīnu un dibenzofurānu masas koncentrāciju summēšanas (izmantojot toksiskuma ekvivalences principu) tās jāpareizina ar turpmāk norādītajiem ekvivalences koeficientiem.

Toksiskuma ekvivalences koeficients |

2,3,7,8 | – Tetrahlordibenzodioksīns (TCDD) | 1 |

1,2,3,7,8 | – Pentahlordibenzodioksīns (PeCDD) | 0,5 |

1,2,3,4,7,8 | – Heksahlordibenzodioksīns (HxCDD) | 0,1 |

1,2,3,7,8,9 | – Heksahlordibenzodioksīns (HxCDD) | 0,1 |

1,2,3,6,7,8 | – Heksahlordibenzodioksīns (HxCDD) | 0,1 |

1,2,3,4,6,7,8 | – Heptahlordibenzodioksīns (HpCDD) | 0,01 |

– Oktahlordibenzodioksīns (OCDD) | 0,001 |

2,3,7,8 | – Tetrahlordibenzofurāns (TCDF) | 0,1 |

2,3,4,7,8 | – Pentahlordibenzofurāns (PeCDF) | 0,5 |

1,2,3,7,8 | – Pentahlordibenzofurāns (PeCDF) | 0,05 |

1,2,3,4,7,8 | – Heksahlordibenzofurāns (HxCDF) | 0,1 |

1,2,3,7,8,9 | – Heksahlordibenzofurāns (HxCDF) | 0,1 |

1,2,3,6,7,8 | – Heksahlordibenzofurāns (HxCDF) | 0,1 |

2,3,4,6,7,8 | – Heksahlordibenzofurāns (HxCDF) | 0,1 |

1,2,3,4,6,7,8 | – Heptahlordibenzofurāns (HpCDF) | 0,01 |

1,2,3,4,7,8,9 | – Heptahlordibenzofurāns (HpCDF) | 0,01 |

– Oktahlordibenzofurāns (OCDF) | 0,001 |

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

EMISIJAS ROBEŽVĒRTĪBU UN ORIENTĒJOŠO VĒRTĪBU NOTEIKŠANA BĪSTAMO ATKRITUMU LĪDZSADEDZINĀŠANAI

Katras attiecīgās piesārņojošās vielas un oglekļa oksīda robežvērtību vai orientējošo vērtību izplūdes gāzē, kas rodas, līdzsadedzinot bīstamos atkritumus, aprēķina šādi:

V

× C

+ V

× C

V

+ V

= C

Vatkritumi :

izplūdes gāzes tilpums, kas rodas bīstamo atkritumu sadedzināšanas procesā un ko nosaka vienīgi atļaujā norādītajiem atkritumiem ar zemāko siltumspēju, un ko standartizē 11. panta 2. punktā norādītajos apstākļos.

Ja siltumenerģijas daudzums, kas rodas, sadedzinot bīstamos atkritumus, nepārsniedz 10 % no kopējā iekārtā iegūtā siltumenerģijas daudzuma, Vatkritumi jāaprēķina (nosacītam) atkritumu daudzumam, kuru sadedzinot iegūtu 10 % siltumenerģijas, ja kopējais siltumenerģijas daudzums ir fiksēts.

Catkritumi : emisijas robežvērtības, kas noteiktas iekārtām, kurās paredzēts sadedzināt tikai bīstamos atkritumus (vismaz emisijas robežvērtības un orientējošā vērtība piesārņojošām vielām un oglekļa monoksīdam, kā noteikts 7. panta 1. un 2. punktā un 6. panta 5. punktā).

Vprocess. : izplūdes gāzes tilpums, kas rodas iekārtas ekspluatācijas procesā, ieskaitot iekārtā parasti izmantotā sertificētā kurināmā (izņemot bīstamo atkritumu) sadedzi, un ko nosaka, pamatojoties uz to skābekļa saturu, ievērojot kuru emisijas jāstandartizē saskaņā ar Kopienas vai valsts tiesību aktiem. Ja nav tiesību aktu par šāda veida iekārtām, jāizmanto faktiskais skābekļa saturs izplūdes gāzē, to neatšķaidot ar procesam nevajadzīgu gaisa daudzumu. Standartizācija citos apstākļos paredzēta 11. panta 2. punktā.

Cprocess. : tās emisijas robežvērtības attiecīgajām piesārņojošām vielām un oglekļa monoksīdam iekārtu dūmvadu gāzē, kas atbilst valstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem par šādām iekārtām, dedzinot parasti sertificētus kurināmos (izņemot bīstamos atkritumus). Ja šādu pasākumu nav, izmanto atļaujā noteiktās emisijas robežvērtības. Ja atļaujā šādas vērtības nav noteiktas, izmanto masas faktiskās koncentrācijas.

C : CO un attiecīgo piesārņojošo vielu kopējā emisijas robežvērtība vai orientējošā vērtība, ar ko aizstāj emisijas robežvērtības un orientējošo vērtību, kā noteikts 6. panta 5. punktā un 7. panta 1. un 2. punktā. Kopējo skābekļa saturu, ar ko aizstāj skābekļa saturu standartizācijai 6. un 7. pantā, aprēķina, pamatojoties uz iepriekšminēto saturu, ievērojot parciālos tilpumus.

Netiek ņemtas vērā piesārņojošās vielas un CO, kas nerodas tieši no bīstamo atkritumu sadedzināšanas vai kurināmā sadedzes (piemēram, no ražošanā vajadzīgiem materiāliem vai no produktiem), kā arī CO, kura rodas tieši šādā sadedzināšanā vai sadedzē, ja

- ražošanas procesā nepieciešamas lielākas CO koncentrācijas gāzē, kas radusies degšanas procesā, un

- ir ievērota Catkritumi (kā definēts iepriekš) vērtība dioksīniem un furāniem,

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā atļautos bīstamos atkritumus, kurus var līdzsadedzināt, kopējā emisijas robežvērtība (C) jāaprēķina tā, lai cik vien iespējams samazinātu emisijas vidē.

--------------------------------------------------

III PIELIKUMS

MĒRĪŠANAS METODES

1. Mērījumiem, ko veic gaisa piesārņojošo vielu koncentrāciju noteikšanai gāzes nesējproduktos, jābūt reprezentatīviem.

2. Visu piesārņojošo vielu, tostarp dioksīnu un furānu, paraugu ņemšanu un analīzi, kā arī mērīšanas standartmetodes automatizēto mērīšanas sistēmu kalibrēšanai realizē saskaņā ar CEN standartiem, kas izstrādāti, pamatojoties uz Komisijas pasūtījumiem. Līdz CEN standartu izstrādei, piemēro valsts standartus.

3. Procedūru dioksīnu un furānu uzraudzībai var atļaut izmantot vienīgi tad, ja atsevišķu dioksīnu un furānu paraugu ņemšanas un analīzes noteikšanas robeža ir pietiekami zema, lai varētu iegūt nozīmīgu rezultātu toksicitātes ekvivalentu izteiksmē.

4. 95 % ticamības intervālu vērtības, kas aprēķinātas attiecībā uz emisijas robežvērtībām, nepārsniedz šādus emisijas robežvērtību procentuālos lielumus:

Oglekļa monoksīds (6. panta 5. punkta a) apakšpunkts): | 10 % |

Sēra dioksīds (7. panta 1. punkta a) apakšpunkta 5. daļa): | 20 % |

Kopējais putekļu saturs (7. panta 1. punkta a) apakšpunkta 1. daļa): | 30 % |

Kopējais organiskais ogleklis (7. panta 1. punkta a) apakšpunkta 2. daļa): | 30 % |

Hlorūdeņradis (7. punkta 1. panta a) apakšpunkta 3. daļa): | 40 % |

--------------------------------------------------