Komisijas Lēmums

(1993. gada 14. aprīlis),

ar ko nosaka metodes hormonālas un tireostatiskas iedarbības vielu atlieku noteikšanai

(93/256/EEK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1985. gada 16. jūlija Direktīvu 85/358/EEK, ar ko papildina Direktīvu 81/602/EEK par dažu hormonālas vai tireostatiskas iedarbības vielu aizliegšanu [1], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 88/146/EEK [2], un jo īpaši tās 5. panta 2. punktu,

tā kā 8. panta 1. punktā Padomes 1964. gada 26. jūnija Direktīvai 64/433/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar svaigu gaļu [3], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 92/5/EEK [4], un 11. panta 4. punkta otro daļā Padomes 1985. gada 5. augusta Direktīvai 85/397/EEK par veselības un dzīvnieku veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo termiski apstrādāta piena tirgu [5], kurā jaunākie grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 89/662/EEK [6], paredzēts, ka atlikumu pārbaudes jāveic saskaņā ar pārbaudītas metodēm, kas ir zinātniski atzītas, jo īpaši ar tām, kas noteiktas Kopienas direktīvās vai citos starptautiskos standartos;

tā kā paraugu analīzes metožu noteikšanā ietilpst analītisko procedūru definēšana, kas jāievēro, noteikumi, kas jāievēro, ņemot paraugus, un kritēriji, kas jāpiemēro, veicot analīzes;

tā kā pieņemtajām analītiskajām procedūrām, lai varētu noteikt tādu vielu atliekas, kurām ir hormonāla vai tireostatiska iedarbība, jābūt pietiekami jutīgām;

tā kā svarīga analīzes metodes daļa ir paraugu ņemšana; tā kā tāpēc jānosaka paraugu ņemšanas noteikumi;

tā kā šīs direktīvas vajadzībām jāņem vērā kritēriji, kas noteikti pielikuma 1. punktā Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvai 85/591/EEK par Kopienas paraugu ņemšanas un analīzes metožu ieviešanu, lai uzraudzītu pārtikas produktus, kas paredzēti lietošanai pārtikā [7];

tā kā, ņemot vērā attīstību zinātniskās un tehniskās zināšanās un skaidrības labad, jāatceļ Komisijas Lēmums 87/410/EEK [8];

tā kā šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pastāvīgās veterinārijas komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Regulāras analītiskās procedūras, ko atļauts izmantot hormonālas un tireostatiskas iedarbības vielu atlieku noteikšanai, ir šādas:

- imūntests,

- plānslāņa hromatogrāfija,

- šķidrumu hromatogrāfija,

- gāzu hromatogrāfija,

- masspektrometrija,

- spektrometrija,

vai jebkura cita metode, kas atbilst kritērijiem, kuri ir līdzīgi pielikumā attiecīgajām metodēm noteiktajiem kritērijiem.

2. pants

Paraugus analīzēm ņem saskaņā ar šādiem noteikumiem:

1) paraugam jābūt reprezentatīvam un pietiekami lielam analīzes pienācīgai veikšanai, atkārtotai analīzei un apstiprinošai analīzei;

2) paraugi jāapzīmē tā, lai uz visiem laikiem saglabātos iespējas tos identificēt;

3) paraugu ņemšanas metodei, tā iepakojumam, saglabāšanai, transportēšanai un glabāšanai ir jābūt tādai, lai saglabātu to integritāti un neietekmētu pārbaudes rezultātus. Jānovērš neatļauta piekļuve paraugiem.

3. pants

Pielikumā noteikti kritēriji, ko piemēro hormonālas un tireostatiskas iedarbības vielu atlieku regulārām analīžu metodēm.

4. pants

Šo lēmumu atkārtoti pārskata līdz 1996. gada 1. janvārim, lai ņemtu vērā attīstību zinātniskās un tehniskās zināšanās.

5. pants

Ar šo Komisijas Lēmums 87/410/EEK ir atcelts.

6. pants

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē, 1993. gada 14. aprīlī

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

René Steichen

[1] OV L 191, 23.7.1985., 46. lpp.

[2] OV L 70, 16.3.1988., 16. lpp.

[3] OV 121, 29.7.1964., 2012./64. lpp.

[4] OV L 57, 2.3.1992., 1. lpp.

[5] OV L 226, 24.8.1985., 13. lpp.

[6] OV L 395, 30.12.1989., 13. lpp.

[7] OV L 372, 31.12.1985., 50. lpp.

[8] OV L 223, 11.8.1987., 18. lpp.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

1. DEFINĪCIJAS UN VISPĀRĪGĀS PRASĪBAS

1.1. Definīcijas

1.1.1. Regulāras analīžu metodes

Šīs ir analīžu metodes, ko dalībvalstis izmanto, lai īstenotu valsts plānus vielu atlieku kontrolēšanai produktīvajos dzīvniekos un no tiem iegūstamajos produktos saskaņā ar Padomes Direktīvu 86/469/EEK [1]. Regulārām metodēm jābūt apstiprinātām operatīvajās laboratorijās, un tām jāatbilst šajā pielikumā noteiktajiem attiecīgajiem kritērijiem. Tās var tikt izmantotas skrīningam un/vai apstiprināšanai:

- metodes, ko izmanto skrīningam (skrīninga metodes), ir metodes, kuras izmanto analīta vai analītu klases klātbūtnes noteikšanai interesējošajā līmenī. Šīs metodes ir augstražīgas, un tās izmanto, lai no liela paraugu daudzuma atlasītu potenciāli pozitīvos. To mērķis ir novērst kļūdaini negatīvus rezultātus,

- metodes, ko izmanto apstiprināšanai (apstiprināšanas metodes) ir metodes, pēc kurām iegūst pilnu vai papildu informāciju, kas vajadzīga analīta viennozīmīgai identificēšanai interesējošajā līmenī. Šo metožu mērķis ir novērst kļūdaini pozitīvus rezultātus, kā arī nodrošināt pieļaujami zemu kļūdaini negatīvu rezultātu varbūtību.

1.1.2. Analīts

Tā ir testa parauga sastāvdaļa, kas jāatklāj, jāidentificē un/vai jānosaka kvantitatīvi. Termins "analīts" attiecas arī uz atvasinājumiem, kas no analīta veidojas analīzes laikā.

Analīta kvantitatīva izvērtējuma mērs ir:

- daudzums, kas izteikts masas vienībās (piemēram, μg, ng),

vai

- saturs, kas izteikts kā masas daļa (piemēram, μg·kg-1, ng·kg-1), masas koncentrācija (piemēram, μg·l-1) vai koncentrācija (piemēram, mol·l-1).

1.1.3. Paraugi

1.1.3.1. Laboratorijas paraugs

Tas ir paraugs, kas sagatavots nosūtīšanai uz laboratoriju un ir paredzēts pārbaudei vai testēšanai.

1.1.3.2. Testa paraugs

Tas ir paraugs, kas sagatavots no laboratorijas parauga un no kura ņems analizējamo paraugu.

1.1.3.3. Analizējamais paraugs

Tas ir materiāla daudzums, ko ņem no testa parauga (vai, ja tie abi ir vienādi, no laboratorijas parauga) un ko testē vai kam faktiski ir veikts novērojums.

1.1.4. Analīta standarts

Tā ir noteikta viela ar deklarētu analīta saturu tā augstākajā tīrības pakāpē, lai izmantotu kā standartu analīzēm.

1.1.5. Standartmateriāls

Tā ir viela, kurai viena vai vairākas īpašības ir apstiprinātas ar apstiprinātu metodi tā, lai to varētu izmantot aparāta kalibrēšanai vai mērmetodes pārbaudīšanai.

1.1.6. Tukšā analīze

1.1.6.1. Tukšā parauga analīze

Tā ir pilna analītiskā procedūra, ko veic ar analizējamo paraugu, kas paņemts no parauga, kurā nav analīta.

1.1.6.2. Reaģenta tukšā analīze

Tā ir pilna analītiskā procedūra, ko veic bez analizējamā parauga vai izmantojot līdzvērtīgu piemērota šķīdinātāja daudzumu analizējamā parauga vietā.

1.1.7. Specifiskums

Specifiskums ir metodes spēja izšķirt starp analītu, ko mēra, un pārējām vielām. Šis parametrs galvenokārt ir atkarīgs no izmantotā mērīšanas principa, bet var mainīties atkarībā no savienojuma klases vai matricas.

Informācijai par specifiskumu jābūt vismaz par vielām, kas varētu dot signālu, izmantojot aprakstīto mērīšanas principu, piemēram, par interesējošo atlieku homologiem, analogiem un metaboliskiem produktiem. No informācijas par specifiskumu jābūt iespējām izmēģinājuma apstākļos kvantitatīvi novērtēt apmēru, kādā metode var noteikt atšķirību starp analītu un pārējām vielām.

1.1.8. Pareizība

Šajā lēmumā tā attiecas uz vidējās vērtības pareizību. Izmantojamā definīcija ir noteikta ISO 3534-1977 2.83. punktā (vidējās vērtības pareizība: patiesās vērtības sakritība ar vidējo vērtību, kā rezultātu varētu noteikt, piemērojot eksperimentālo procedūru ļoti daudzas reizes).

Pareizības galvenie ierobežojumi:

a) gadījuma kļūdas;

b) sistemātiskas kļūdas.

Ļoti lielam eksperimentu skaitam vidējās vērtības pareizība tiecas uz sistemātisku kļūdu. Metodes statistiskai novērtēšanai jānosaka eksperimentu skaits.

Pareizības mērs ir standartmateriālam noteiktās vidējās vērtības un tā patiesās vērtības starpība, kas izteikta patiesās vērtības procentos. Ja nav pieejams standartmateriāls, attiecīgos parametrus var novērtēt, analizējot stiprinātu parauga materiālu.

Ja nav pieejamas ne absolūtas noteikšanas metodes, ne sertificēti standartmateriāli, analīta saturu paraugā var noteikt pēc rezultātiem, kas iegūti, izmantojot metodi, kas parāda analītam augstu specifiskuma līmeni, pareizību un precizitāti.

1.1.9. Precizitāte

Tā ir, noteiktos apstākļos vairākas reizes piemērojot eksperimentālo procedūru, iegūto rezultātu sakritība (ISO 3534-1977 [2], 2.84.), un attiecas uz atkārtojamību un reproducējamību.

Atkārtojamība:

savstarpēji neatkarīgu testēšanas rezultātu sakritība, kas iegūti atkārtojamības apstākļos, t.i., ar to pašu identiskā testa materiāla metodi, tajā pašā laboratorijā un ar to pašu operatoru, izmantojot to pašu iekārtu īsā laika periodā.

Reproducējamība:

savstarpēji neatkarīgu testēšanas rezultātu sakritība, kas iegūti reproducējamības apstākļos, t.i., ar to pašu identiskā testa materiāla metodi, dažādas laboratorijas un ar dažādiem operatoriem, izmantojot dažādas iekārtas.

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 85/591/EEK [3] pielikumu analīžu metožu precizitātes vērtības, kas jāņem vērā, metodi pieņemot saskaņā ar minētās direktīvas nosacījumiem, iegūst no kopīga mēģinājuma, kas, vēlams, būtu veikts saskaņā ar ISO 5725-1986 [4]. Šim nolūkam termini "atkārtojamība" un "reproducējamība" ir definēti ISO 5725-1986. Šādu mēģinājumu vadīšanai jāizmanto paraugi ar zināmu analīta saturu, kas aptuveni atbilst atlieku maksimāli pieļaujamam daudzumam.

Kamēr kopīgs mēģinājums nosaka metodes reproducējamību, kandidātmetožu iepriekšējai atlasei pēc statistiskajiem parametriem ir pietiekami, ja ir pieejami dati par atkārtojamību.

Izmantojamais atkārtojamības un reproducējamības mērs ir variāciju koeficients, kā definēts ISO 3534-1977, 2.35. punktā (variācijas koeficients: standartnovirzes attiecība pret vidējā aritmētiskā absolūto vērtību).

1.1.10. Kvalitatīvās noteikšanas robeža

Tas ir mazākais mērāmais saturs, pēc kura ar pietiekamu statistisku ticamību (vismaz 95 % neatļautajām vielām — skat. 1.2.6.1.) var noteikt analīta klātbūtni.

Kvalitatīvās noteikšanas robežu var aprēķināt ar vairākiem paņēmieniem:

a) viens veids ir veikt vismaz 20 reprezentatīvu paraugu tukšas analīzes. Kvalitatīvās noteikšanas robežu aprēķina kā šķietamo saturu, kas atbilst vidējai vērtībai plus trīskāršai tukšas analīzes standartnovirzei.

1. piezīme.

Jānorāda analīzei parasti izmantojamā analizējamā parauga lielums.

2. piezīme.

Ja paredzams, ka metodes īpašības var ietekmēt tādi faktori kā suga, dzimums, vecums, barošana vai citi vides faktori, vismaz 20 tukšo paraugu komplekts vajadzīgs katrai atsevišķai homogēnai kopai, kam piemēro metodi;

b) ja reprezentatīvu tukšo analīžu spektrometriskos mērījumos analītiskais signāls nepārsniedz trokšņus, kvalitatīvās noteikšanas robežas aprēķina kā šķietamo saturu, kas atbilst trīskāršotam trokšņa līmenim starp diviem pīķiem.

1.1.11. Kvantitatīvās noteikšanas robeža

Tas ir zemākais analīta saturs, kuram metode ir apstiprināta ar noteiktu pareizību un precizitāti.

1.1.12. Jutība

Tas ir mērs metodes spējai izšķirt analīta satura atšķirības. Šajā lēmumā jutību aprēķina kā kalibrēšanas līknes virziena koeficientu pie interesējošā līmeņa.

1.1.13. Praktiskums

Tā ir analītiskās metodes īpašība, kas atkarīga no metodes darbības jomas un ko nosaka tādas prasības kā parauga caurlaides spēja un izmaksas.

1.1.14. Piemērojamība

Tā ir parauga materiālu un/vai analītu saraksts, kam var piemērot metodi tās sākotnēji noteiktajā veidā vai ar noteiktām nelielām izmaiņām.

1.1.15. Rezultātu interpretācija

1.1.15.1. Pozitīvs rezultāts

Analīta klātbūtne paraugā atbilstīgi analītiskajai procedūrai ir pierādīta, ja ir ievēroti vispārīgie kritēriji un konkrētajai metodei noteiktie kritēriji.

a) Vielām, kurām noteikta nulles pielaide, analīzes rezultāts ir "pozitīvs", ja tiek viennozīmīgi pierādīta paraugā esošā analīta identitāte;

b) vielām, kurām noteikts maksimālais atlieku līmenis, analīzes rezultāts ir "pozitīvs", ja paraugā eksperimentāli noteiktais analīta saturs (pēc atgūstamības korekcijas piemērošanas) ir lielāks nekā noteiktais maksimālais atlieku līmenis, kurā ņem vērā pieņemamo varbūtību iegūt kļūdaini pozitīvus vai kļūdaini negatīvus rezultātus.

1.1.15.2. Negatīvs rezultāts

Analīzes rezultāts saskaņā ar analītisko procedūru uzskatāms par "negatīvu", ja ir ievēroti vispārīgie kritēriji un konkrētajai metodei noteiktie kritēriji attiecīgu standartmateriālu un tukšas analīzes gadījumā un:

a) vielām, kurām ir nulles pielaide, nav viennozīmīgi pierādīta analīta identitāte; vai

b) vielām, kurām ir noteikts maksimālais atlieku līmenis, analīta izmērītais saturs paraugā ir zemāks par iepriekš 1.1.15.1. punkta b) apakšpunktā noteikto līmeni.

Piezīme.

Negatīvs rezultāts a) gadījumā neliecina, ka paraugs analītu nesatur, bet b) gadījumā to, ka analīta satura patiesais saturs ir mazāks par maksimālo atlieku līmeni.

1.1.16. Paralēla hromatogrāfiskā analīze

Tā procedūra, kurā attīrītu testējamo šķīdumu pirms hromatogrāfiskās analīzes posmiem sadala divās daļās un:

a) vienai daļai veic hromatogrāfisko analīzi;

b) otrai daļai pievieno nosakāmā analīta standartu, un šim testējamā šķīduma jauktajam šķīdumam un analīta standartam veic hromatogrāfisko analīzi. Pievienotā standarta analīta daudzumam jābūt līdzīgam aptuvenajam analīta daudzumam testējamajā šķīdumā.

1.1.17. Imunogramma

Šajā lēmumā imunogrammu definē kā imūnķīmiskas reakcijas grafisko attēlu atkarībā no izdalīšanas laika vai eluācijas tilpuma, kas iegūts hromatogrāfiskā sadalīšanā (parasti periodiskas darbības režīmā) ar parauga ekstrakta sastāvdaļu, nosakot imūnķīmiski.

1.2. Vispārīgās prasības

1.2.1. Kritēriji

Saskaņā ar Padomes Direktīvas 85/591/EEK pielikumu turpmāk noteiktie kritēriji piemērojami analīžu metožu novērtēšanai.

1.2.2. Skrīninga metodes

Skrīninga metodēm konkrētas prasības noteikt nevar. Izpildes svarīgākais aspekts — jābūt minimālam kļūdaini negatīvu rezultātu biežumam pie interesējošā līmeņa.

1.2.2.1. Jābūt noteiktam specifiskumam.

1.2.2.2. Pareizība un precizitāte:

kvantitatīva noteikšana var nebūt vajadzīga. Atkarībā no tā, vai vielas lietošana ir aizliegta vai atļauta, skrīninga metode var būt kvalitatīva vai kvantitatīva. Pieļaujami kļūdaini pozitīvi rezultāti, bet interesējošajā līmenī kļūdaini negatīvu rezultātu daudzumam jābūt minimālam.

1.2.2.3. Kvalitatīvās noteikšanas robeža:

tai jābūt atbilstošai vajadzībām. Vielām, kurām ir noteikts maksimālais atlieku līmenis, tam jābūt pietiekami zemam, lai varētu noteikt atlieku šajā līmenī. Vielām, kuras produktīvajiem dzīvniekiem lietot aizliegts, nosakāmajam līmenim jābūt pēc iespējas zemākam.

1.2.2.4. Praktiskums:

vēlama liela paraugu caurlaides spēja un izmaksām jābūt zemām.

1.2.3. Apstiprinošas metodes

1.2.3.1. Specifiskums

Ar apstiprinošām metodēm jāiegūst pēc iespējas viennozīmīga informācija par analīta ķīmisko struktūru. Ja tādu pašu atbildi dod vairāk nekā viens savienojums, tad ar metodi šos savienojumus nevar izšķirt.

Metodes, kas balstās tikai uz hromatogrāfisko analīzi, neizmantojot molekulāri spektrometrisko noteikšanu, nav piemērotas, lai tās izmantotu kā apstiprinošas metodes.

Ja atsevišķa metode nav pietiekami specifiska, vēlamo specifiskumu var panākt ar analītiskām procedūrām, ko veido piemērotas attīrīšanas, hromatogrāfiskās atdalīšanas un spektrometriskas vai imūnķīmiskas noteikšanas kombinācijas, piemēram, GC-MS, LC-MS, IAC/GC-MS, GC-IR, LC-IR, LC/IMG.

1.2.3.2. Pareizība

Ja atkārtoti veic standartmateriāla analīzes, eksperimentāli noteiktā satura orientējošās novirzes (pēc atgūstamības korekcijas piemērošanas) no patiesās vērtības ir šādas:

Patiesais saturs (masas frakcija) | Diapazons |

≤ 1 μg kg-1 | - 50 % līdz + 20 % |

> 1 μg kg-1 līdz 10 μg kg-1 | - 30 % līdz + 10 % |

> 10 μg kg-1 | - 20 % līdz + 10 % |

1.2.3.3. Precizitāte:

Ja atkārtoti veic standartmateriāla analīzes reproducējamības apstākļos, starplaboratoriju variācijas koeficienta (CV), kas aprēķināts pēc Horvica vienādojuma [(CV( %) = 2(1 – 0,5 logC), kur C ir saturs, kas izteikts kā skaitļa 10 pakāpe], raksturīgas vērtības ir šādas:

Saturs (masas frakcija) | CV |

1 μg kg-1 | 45 % |

10 μg kg-1 | 32 % |

100 μg kg-1 | 23 % |

1 μg kg-1 | 16 % |

Analīzēm, kas veiktas atkārtojamības apstākļos, starplaboratoriju CV parasti ir viena puse līdz divām trešdaļām no iepriekš minētajām vērtībām.

1.2.3.4. Kvalitatīvās noteikšanas robeža:

atbilstoši vajadzībai (skat. 1.2.6.1. punktu).

1.2.3.5. Kvantitatīvās noteikšanas robeža:

atbilstoši vajadzībai (skat. 1.2.6.2. punktu).

1.2.3.6. Jutība:

atbilstoši vajadzībai.

1.2.3.7. Praktiskums:

ātrums un izmaksas ir mazāk svarīgas, salīdzinot ar skrīninga metodēm.

Apstiprinošām metodēm praktiskuma aspektu lielākajai daļai ir mazāka nozīme, salīdzinot ar pārējiem šajā lēmumā noteiktajiem kritērijiem. parasti pietiek, ka ir pieejami vajadzīgie reaģenti un iekārtas.

1.2.4. Kalibrēšanas līknes

Ja metode atkarīga no kalibrēšanas līknes, jāsniedz šāda informācija:

- matemātiskā formula, kas apraksta kalibrēšanas līkni,

- pieļaujamās robežas, kādās kalibrēšanas līknes parametri var mainīties katru dienu,

- kalibrēšanas līknes darba intervāls.

Ja iespējams, apstiprinošo metožu kalibrēšanas līknes kvalitātes kontrolei jāizmanto piemērotus iekšējos standartus un references materiālus, un jāsniedz informācija par mainīgo lielumu pieļaujamajām novirzēm vismaz kalibrēšanas līknes darba diapazons.

1.2.5. Jutība pret traucējumiem

1.2.5.1. Visiem eksperimentālajiem apstākļiem, kas praksē var būt pakļauti svārstībām (piemēram, reaģentu stabilitāte, parauga sastāvs, pH, temperatūra), jānorāda visas variācijas, kas var ietekmēt analītisko rezultātu. Metodes aprakstā iekļauj paredzamo traucējumu novēršanas līdzekļus. Ja vajadzīgs, apraksta apstiprināšanai piemērotus alternatīvus noteikšanas principus.

1.2.5.2. Ja veic paralēlo hromatogrāfisku analīzi, jāiegūst tikai viens pīķis, pīķa augstuma (vai laukuma) palielinājumam esot ekvivalentam pievienotā analīta daudzumam. Ar gāzu hromatogrāfiju (GC) vai šķidruma hromatogrāfiju (LC) pīķa platumam pusaugstumā jābūt 90–110 % robežās no sākotnējā platuma, bet izdalīšanas laikiem jābūt identiskiem 5 % robežās. Plānslāņa hromatogrāfijas (TLC) metodēm jāpastiprina tikai analītam paredzamais plankums; jauns plankums nedrīkst parādīties, un vizuālais izskats nedrīkst mainīties.

1.2.5.3. Vissvarīgākais, lai būtu izpētīti traucējumi, ko var radīt matricas sastāvdaļas.

1.2.6. Atļauto atlieku līmeņu attiecības ar analītiskajiem ierobežojumiem

1.2.6.1. Vielām, kuras izmantot produktīvajiem dzīvniekiem nav atļauts, analītiskās metodes kvalitatīvās noteikšanas robežai jābūt pietiekami zemai, lai vismaz ar 95 % varbūtību varētu atklāt atlieku līmeņus, ko varētu konstatēt pēc neatļautas lietošanas.

1.2.6.2. Vielām, kurām noteikts maksimālais atlieku līmenis, metodes kvantitatīvās noteikšanas robeža plus trīskāršota standartnovirze, kāda metodei ir attiecībā uz paraugu pie maksimālā atlieku līmeņa, nepārsniedz noteikto maksimālo atlieku līmeni.

1.2.6.3. Vielām, kurām noteikts maksimālais atlieku līmenis, metode jāapstiprina pie minētā līmeņa, tā puses un divkārša līmeņa.

2. ATLIEKU IDENTIFICĒŠANAS UN KVANTITATĪVAS NOTEIKŠANAS KRITĒRIJI

2.1. Vispārīga prasība

Laboratorijas, kas veic analīzes zemmolekulāra sVara organisko vielu atlieku klātbūtnes galīgai apstiprināšanai, nodrošina, lai saskaņā ar šajā punktā noteiktajām prasībām tiktu ievēroti rezultātu interpretācijas kritēriji. Kritēriji paredzēti analīta identificēšanai, un to mērķis ir nepieļaut kļūdaini pozitīvus rezultātus. Pozitīvam secinājumam analītiskajiem rezultātiem jāatbilst kritērijiem, kas noteikti konkrētajai analītiskajai metodei.

2.2. Vispārīgi apsvērumi par analītisko procedūru kopumā

2.2.1. Parauga sagatavošana

Paraugus jāiegūst, ar tiem jārīkojas un tie jāapstrādā tā, lai būtu maksimālas iespējas noteikt analītu, ja tāds ir.

2.2.2. Jutība pret traucējumiem

Jāsniedz 1.2.5. punktā (Jutība pret traucējumiem) noteiktā informācija.

2.2.3. Vispārīgi kritēriji par procedūru kopumā

2.2.3.1. Jāzina metodes specifiskums (1.1.7. punkts), kvalitatīvās noteikšanas robežas (1.1.10. punkts) un kvantitatīva noteikšana (1.1.11. punkts) analītam parauga materiālā, ko pēta.

Piezīme:

Šo informāciju var iegūt no eksperimentāliem datiem un teorētiskiem apsvērumiem.

2.2.3.2. Pozitīvam rezultātam analīta fizikālās un ķīmiskās īpašības analīzes laikā nedrīkst atšķirties no atbilstošā analīta standarta īpašībām attiecīgajā parauga materiālā.

2.2.3.3. Analīzes pozitīvs vai negatīvs rezultāts analītam un parauga materiālam, ko pēta, būs spēkā specifiskuma robežās, kvalitatīvās noteikšanas robežās un procedūras noteikšanas robežās.

2.2.3.4. Vienlaicīgi ar katru analizēto paraugu sēriju visa procedūra jāveic standartmateriāliem vai ar standartpiedevu pastiprinātiem materiāliem ar zināmu analīta daudzumu. Testa paraugiem var pievienot arī iekšējo standartu.

2.2.4. Kritēriji periodiskas darbības iepriekšējai fizikālai un/vai ķīmiskai koncentrēšanai, attīrīšanai un sadalīšanai

2.2.4.1. Analītam jābūt frakcijā, kas ir atbilstošajam analīta standartam tipiska attiecīgajā parauga materiālā tajos pašos eksperimentālajos apstākļos.

2.2.4.2. Kopā ar galīgo rezultātu — pozitīvo vai negatīvo — jānorāda standartu, kontrolparaugu un analizējamo paraugu aiztures dati.

2.2.5. Kvantitatīvu mērījumu kritēriji

2.2.5.1. Visiem kvantitatīvajiem mērījumiem jāmēra un jānorāda atgūstamība.

2.2.5.2. Atgūstamības atšķirībām laboratorijas iekšienē jābūt pēc iespējas mazākām.

2.2.5.3. Precīzi jānorāda, vai galīgie rezultāti ir ar atgūstamības korekciju vai bez tās. Ja ir ar korekciju, jāapraksta metode, kas izmantota korekcijai.

2.3. Kritēriji analīžu metodēm, kuras apstiprināšanai var izmantot tikai kopā ar citām metodēm

2.3.1. Kvalitātes prasības analīta noteikšanai ar IA

2.3.1.1. Jānosaka kalibrēšanas līknes darba diapazons, un parasti tam jāaptver koncentrācijas diapazons, kas atšķiras vismaz desmit reizes.

2.3.1.2. Vajadzīgi pa visu kalibrēšanas līkni vienmērīgi sadalīti vismaz seši kalibrēšanas punkti.

2.3.1.3. Atbilstošiem kvalitātes kontroles parametriem jābūt tādiem pašiem kā iepriekšējām noteikšanām, piemēram, NSB un kalibrēšanas līknes parametriem.

2.3.1.4. Katrā noteikšanā jāiekļauj kontrolparaugi. Koncentrācijas līmeņi: nulle un darba diapazona apakšējā, vidējā un augšējā daļā. To rezultātiem jābūt tādiem pašiem kā iepriekšējās noteikšanās.

Kopā ar galīgo rezultātu — pozitīvo vai negatīvo — jāsniedz visi izejas dati par kontrolparaugiem un analizējamo paraugu.

2.3.2. Kritēriji analīta noteikšanai ar gāzes hromatogrāfiju (GC) vai šķidruma hromatogrāfiju (LC), izmantojot nespecifisku noteikšanu

2.3.2.1. Analītam jāeluējas aiztures laikā, kas ir tipisks atbilstošajam analīta standartam tādos pašos eksperimentālajos apstākļos.

2.3.2.2. Tuvākajam pīķa maksimumam hromatogrammā jāatšķiras no nosakāmā analīta pīķa vismaz par vienu pilnu platumu pie 10 % no maksimālā augstuma.

2.3.2.3. Papildu informācijai var izmantot paralēlo hromatogrāfisko analīzi un hromatogrāfiju, kurai izmanto vismaz divas kolonnas ar atšķirīgu polaritāti.

2.3.3. Kritēriji analīta noteikšanai ar plānslāņa hromatogrāfiju (TLC)

2.3.3.1. Analīta Rf vērtībai(-ām) jāsakrīt ar analīta standartam tipisko(-ajām) Rf vērtību(-ām). Šī prasība ir ievērota, ja analīta Rf vērtība(-as) ir ± 3 % robežās no analīta standarta Rf vērtības(-ām) tādos pašos eksperimentālajos apstākļos.

2.3.3.2. Analīta vizuālais izskats nedrīkst atšķirties no analīta standarta izskata.

2.3.3.3. Analīta plankumam tuvāk esošā plankuma centram jābūt no tā attālumā, kas ir vismaz abu plankumu diametru summas puse.

2.3.3.4. Papildu informācijai var izmantot paralēlo hromatogrāfisko analīzi un/vai divdimensiju TLC.

2.4. Kritēriji analīžu metodēm, kuras var izmantota apstiprināšanai

2.4.1. Kritēriji analīta noteikšanai ar LC/IA vai LC/IMG

2.4.1.1. Priekš LC/IMG analīta pīķis IMG jāveido no vismaz piecām LC frakcijām.

2.4.1.2. Jābūt ievērotiem 2.2.4.1. un 2.2.4.2. punktā noteiktajiem kritērijiem.

2.4.1.3. Reaģenti

Jānorāda antivielas un pārējo reaģentu avoti un īpašības.

2.4.1.4. Kalibrēšanas līkne

Tā kā metode ir atkarīga no kalibrēšanas līknēm, jāsniedz 1.2.4. punktā (Kalibrēšanas līknes) detalizētā informācija.

Jābūt ievērotām priekš IA noteiktajām (2.3.1.1.–2.3.1.4. punktā) kvalitātes prasībām.

2.4.1.5. Ja metodi neizmanto kopā ar citām metodēm, apstiprināšanai jāveic divas dažādas sadalīšanas ar šķidruma hromatogrāfiju (LC) vai divas imunogrammas, izmantojot antivielas ar atšķirīgu specifiskumu.

2.4.2. Kritēriji analīta noteikšanai ar LC-SP

2.4.2.1. Jābūt ievērotiem 2.3.2.1. un 2.3.2.2. punktā noteiktajiem kritērijiem.

2.4.2.2. Absorbcijas maksimumiem analīta spektrā jābūt pie tiem pašiem viļņu garumiem kā standarta analītam robežās, ko nosaka detektēšanas sistēmas izšķirtspēja. Diodes matricas detektoram tā parasti ir ± 2 nm.

2.4.2.3. Analīta spektrs virs 220 nm abu spektru daļām ar relatīvo absorbciju 10 % nedrīkst vizuāli atšķirties no analīta standarta spektra. Šis kritērijs ir ievērots, ja maksimumi ir vienādi un nevienā novērojamā punktā novirze starp abiem spektriem nepārsniedz 10 % no standarta analīta absorbcijas.

2.4.2.4. Ja metodi neizmanto kopā ar citām metodēm, apstiprināšanai šķidruma hromatogrāfijas (LC) posmā obligāta ir paralēlā hromatogrāfiskā analīze. Par prasībām, kas noteiktas paralēlai hromatogrāfiskai analīzei, skat. 1.2.5.2. punktu.

2.4.3. Kritēriji analīta noteikšanai ar TLC-SP

2.4.3.1. Metodei jāatbilst plānslāņa hromatogrāfijai (TLC) (2.3.3.1.–2.3.3.3. punktā) noteiktajām prasībām.

2.4.3.2. Absorbcijas maksimumiem analīta spektrā jābūt pie tiem pašiem viļņu garumiem kā standarta analītam robežās, ko nosaka detektēšanas sistēmas izšķirtspēja.

2.4.3.3. Analīta spektrs nedrīkst redzami atšķirties no analīta standarta spektra.

2.4.3.4. Ja metodi neizmanto kopā ar citām metodēm, apstiprināšanai TLC posmā obligāta ir paralēlā hromatogrāfiskā analīze. Par prasībām, kas noteiktas paralēlajai hromatogrāfiskai analīzei, skat. 1.2.5.2. punktu.

2.4.4. Kritēriji analīta noteikšanai ar GC-MS

2.4.4.1. Kritēriji gāzu hromatogrāfijai (GC)

2.4.4.1.1. Jābūt ievērotiem 2.3.2.1. un 2.3.2.2. punktā noteiktajiem kritērijiem.

2.4.4.1.2. Ja ir pieejama šim nolūkam piemērota viela, jāizmanto iekšējais standarts. Vēlams, lai tas būtu ar stabila izotopa iezīmēta analīta forma, bet, ja tā nav pieejama, — līdzīgs standarts ar aiztures laiku, kas ir tuvs analīta aiztures laikam.

2.4.4.1.3. GC analīta aiztures laika un iekšējā standarta aiztures laika attiecība, t.i., analīta relatīvais aiztures laiks jābūt tādam pašam kā analīta standartam attiecīgajā matricā ± 0,5 % robežās.

2.4.4.1.4. Lai izmantotu kā apstiprināšanas metodi, ja neizmanto iekšējo standartu, analīta identifikācija jāpildina ar paralēlu hromatogrāfisku analīzi.

2.4.4.2. LRMS kritēriji

2.4.4.2.1. Lai izmantotu kā skrīninga metodi, jāmēra vismaz izplatītākā diagnostiskā jona intensitāte.

2.4.4.2.2. Lai izmantotu kā apstiprināšanas metodi, jāmēra vismaz četru diagnostisko jonu intensitāte. Ja savienojums pēc izmantojamās metodes neveido četrus diagnostiskos jonus, analīta identificēšanai jāizmanto vismaz divu neatkarīgu GC-LRMS metožu rezultāti ar dažādiem atvasinājumiem un/vai jonizācijas paņēmieniem, no kurām katra dod divus vai trīs diagnostiskos jonus.

Vēlams, lai viens no izraudzītajiem diagnostiskajiem joniem būtu molekulārais jons.

2.4.4.2.3. Analītā kontrolēto diagnostisko jonu relatīvajam saturam jābūt tādam pašam kā analīta standartā — vēlams ± 10 % (EI režīmā) vai ± 20 % (CI režīmā) robežās.

2.4.5. Kritēriji analīta identificēšanai ar infrasarkano spektrometriju (IR)

2.4.5.1. Piemērotu pīķu definīcija

Piemēroti pīķi ir absorbcijas maksimums analīta standarta infrasarkanajā spektrā, kas atbilst šādām prasībām.

2.4.5.1.1. Absorbcijas maksimums ir viļņu skaitļu diapazonā 1800–500 cm-1.

2.4.5.1.2. Absorbcijas intensitāte nav mazāka nekā:

a) īpatnējā molārā absorbcija, kas ir 40 pret nulles absorbciju un 20 pret pīķa bāzes līniju,

vai

b) relatīvā absorbcija, kas ir 12,5 % no intensīvākā pīķa absorbcijas reģionā 1800–500 cm-1, ja tās abas mēra pret nulles absorbciju, un 5 % no intensīvākā pīķa absorbcijas reģionā 1800–500 cm-1, ja tās abas mēra pret to pīķa bāzes līniju.

Piezīme:

Kaut arī teorētiski var dot priekšroku atbilstošiem pīķiem saskaņā ar a) apakšpunktu, praktiski vieglāk noteikt tos, kas atbilst b) apakšpunktam.

2.4.5.2. Ir noteikts to pīķu skaits analīta infrasarkanajā spektrā, kuru frekvences ± 1 cm-1 robežās atbilst piemērotam pīķim analīta standarta spektrā.

2.4.5.3. Kritēriji infrasarkanajai spektrometrijai (IR)

2.4.5.3.1. Absorbcijai jābūt visos analīta spektra reģionos, kas atbilst piemērotam pīķim analīta standarta standartspektrā.

2.4.5.3.2. Analīta standarta infrasarkanajā spektrā ir vajadzīgi vismaz seši piemēroti pīķi. Ja tajā ir mazāk par sešiem piemērotiem pīķiem, spektru nevar izmantot kā standartspektru.

2.4.5.3.3. "Rādītājs", t.i., piemērotu pīķu procentuālais daudzums analīta infrasarkanajā spektrā ir vismaz 50.

2.4.5.3.4. Ja piemērotajam pīķim nav precīzas atbilsmes, analīta spektra attiecīgajam reģionam jābūt tādam, lai tajā ietilptu atbilstošais pīķis.

2.4.5.3.5. Šī procedūra ir piemērojama tikai absorbcijas pīķiem parauga spektrā ar intensitāti, kas vismaz trīs reizes pārsniedz trokšņa līmeni starp diviem pīķiem.

2.5. Citas analīžu metodes

Skrīningam un apstiprināšanai var izmantot citas tādas analītiskās metodes vai metožu kombinācijas, kas nav minētas 2.3. un 2.4. punktā (piemēram, LC-MS, MS-MS, GC-IR), ja tās atbilst līdzīgiem kritērijiem, kas nodrošina viennozīmīgu analīta identificēšanu interesējošā līmenī.

[1] OV L 275, 26.9.1986., 36. lpp.

[2] Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO): Statistika – termini un apzīmējumi.

[3] OV L 372, 31.12.1985., 50. lpp.

[4] Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO): Testēšanas metožu precizitāte – testēšanas standartmetožu atkārtojamības un reproducējamības noteikšana, izmantojot starplaboratoriju testēšanu.

--------------------------------------------------