Komisijas Ceturtā Direktīva

(1985. gada 11. oktobris)

par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz analīzes metodēm, kuras vajadzīgas, lai pārbaudītu kosmētikas līdzekļu sastāvu

(85/490/EEK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1976. gada 27. jūlija Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, kas attiecas uz kosmētikas līdzekļiem [1], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 85/391/EEK [2], un jo īpaši tās 8. panta 1. punktu,

tā kā Direktīvā 76/768/EEK ir paredzēta kosmētikas līdzekļu oficiāla testēšana, kuras mērķis ir nodrošināt to Kopienas noteikumos izklāstīto nosacījumu ievērošanu, kas attiecas uz kosmētikas līdzekļu sastāvu;

tā kā iespējami īsā laikā būtu jāparedz visas vajadzīgās analīžu metodes; tā kā trīs pasākumi šā mērķa sasniegšanai jau ir veikti, ar Komisijas Direktīvu 80/1335/EEK [3], 82/434/EEK [4] un 83/514/EEK [5] nosakot dažas metodes, ar ceturto pasākumu jāparedz metodes glicerīna 1-(4-aminobenzoāta) pierādīšanai un noteikšanai, hlorbutanola noteikšanai, hinīna pierādīšanai un noteikšanai, neorganisko sulfītu un hidrogēnsulfītu pierādīšanai un noteikšanai, sārmu metālu hlorātu pierādīšanai un noteikšanai un nātrija jodāta pierādīšanai un noteikšanai;

tā kā šajā direktīvā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi Komiteja, kura izveidota, lai Direktīvu 76/768/EEK pielāgotu tehnikas attīstībai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Dalībvalstis veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka oficiāli testējot kosmētikas līdzekļus:

- pierāda un nosaka glicerīna 1-(4-aminobenzoātu),

- nosaka hlorbutanolu,

- pierāda un nosaka hinīnu,

- pierāda un nosaka neorganiskos sulfītus un hidrogēnsulfītus,

- pierāda un nosaka sārmu metālu hlorātus un

- pierāda un nosaka nātrija jodātu

saskaņā ar pielikumā aprakstītajām metodēm.

2. pants

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, ne vēlāk kā līdz 1986. gada 31. decembrim.

Par to dalībvalstis tūlīt informē Komisiju.

3. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1985. gada 11. oktobrī

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

Stanley clinton-davis

[1] OV L 262, 27.9.1976., 169. lpp.

[2] OV L 224, 22.8.1985., 40. lpp.

[3] OV L 383, 31.12.1980., 27. lpp.

[4] OV L 185, 30.6.1982., 1. lpp.

[5] OV L 291, 24.10.1983., 9. lpp.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

GLICERĪNA 1-(4-AMINOBENZOĀTA) PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

A. PIERĀDĪŠANA

1. PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE.

Ar šo metodi atklāj alfa-monogliceril-4-aminobenzoātu (glicerīna 1-(4-aminobenzoātu)). Ar to atklāj arī etil-4-aminobenzoātu (benzokaīnu INN), kas var būt kā piemaisījums.

2. PRINCIPS

Pierāda silikagēla plānslāņa hromatogrāfijā ar fluorescējošu indikatoru un brīvo pirmējo aminogrupu nosaka pēc diazokrāsvielas veidošanās uz plates.

3. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

3.1. Šķīdinātāja maisījums: cikloheksāns/propan-2-ols/stabilizēts dihlormetāns: 48: 64: 9 (v/v/v).

3.2. Attīstīšanas šķīdinātājs: petrolētera (40-60)/benzola/acetona/amonija hidroksīda šķīdums (vismaz 25 % NH3): 35: 35: 35: 1 (v/v/v/v).

Attīstīšanas šķīdinātājs: | a)nātrija nitrīts: 1 g 100 mililitros 1 M sālsskābes (gatavo tieši pirms lietošanas);b)2-naftols: 0,2 g 100 mililitros 1 M kālija hidroksīda. |

3.4. Standartšķīdumi:

alfa-monogliceril-4-aminobenzoāts: 0,05 g 100 mililitros šķīdinātāja maisījuma (3.1.);

etil-4-aminobenzoāts: 0,05 g 100 mililitros šķīdinātāja maisījuma (3.1.);

3.5. Silikagēla 60 F254 plates, 0,25 mm biezas, 200 mm × 200 mm.

4. APRĪKOJUMS

4.1. Plānslāņa hromatogrāfijas standartaprīkojums.

4.2. Ultraskaņas vanna.

4.3. Sīkporu filtrs FH, 0,5 μm, vai līdzvērtīgs.

5. PROCEDŪRA

5.1. Parauga gatavošana

Iesver 1,5 g analizējamā kosmētikas līdzekļa 10 ml mērkolbā ar aizbāzni. Uzpilda līdz zīmei ar šķīdinātāju (3.1.). Noslēdz un atstāj vienu stundu istabas temperatūrā ultraskaņas vannā (4.2.). Izfiltrē caur sīkporu filtru (4.3.) un filtrātu izmanto hromatogrāfijai.

5.2. Plānslāņa hromatogrāfija

Uznes 10 μl parauga šķīduma (5.1.) un katra standartšķīduma (3.4.) uz plates (3.5.).

Attīsta hromatogrammu līdz 150 mm augstumam kamerā, kas piesātināta ar šķīdinātāju (3.2.). Ļauj platei nožūt apkārtējās vides temperatūrā.

5.3. Attīstīšana

5.3.1. Apskata plati 254 nm ultravioletā gaismā.

5.3.2. Pilnīgi nožuvušo plati apsmidzina ar šķīdumu 3.3. a).

Ļauj žūt istabas temperatūrā 1 minūti un tūlīt apsmidzina ar šķīdinātāju 3.3. b).

Žāvē plati žāvēšanas skapī 60°C. Plankumi parādās oranži. Alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta Rf = 0,07; etil-4-aminobenzoāta Rf = 0,55.

B. NOTEIKŠANA

1. PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE

Ar šo metodi nosaka alfa-monogliceril-4-aminobenzoātu. Ar to nosaka arī etil-4-aminobenzoātu. Ar to nevar noteikt vairāk kā 5 % (m/m) alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta un 1 % (m/m) etil-4-aminobenzoāta.

2. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteikto alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta un etil-4-aminobenzoāta saturu izsaka kosmētikas līdzekļa masas procentos (% m/m).

3. PRINCIPS

Analizējamo kosmētikas līdzekli suspendē metanolā un pēc attiecīgas parauga apstrādes nosaka augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijā (HPLC).

4. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem un attiecīgos gadījumos piemērotiem HPLC.

4.1. Metanols.

4.2. Kālija dihidrogēnortofosfāts (KH2PO4).

4.3. Cinka diacetāts (Zn(CH3COO)2·2H2O).

4.4. 20

4

= 1,05).

4.5. Kālija heksacianoferāts (K4 (Fe(CN)6)·3H2O).

4.6. Etil-4-hidroksibenzoāts.

4.7. Alfa-monogliceril-4-aminobenzoāts.

4.8. Etil-4-aminobenzoāts.

4.9. Fosfāta buferšķīdums (0,02 M): izšķīdina 2,72 g kālija dihidrogēnortofosfāta (4.2.) vienā litrā ūdens.

4.10. Eluants: fosfāta buferšķīdums (4.9.)/metanols (4.1.) 61/39 (v/v/).

Kustīgās fāzes sastāvu var mainīt, lai sasniegtu izšķirtspēju ar koeficientu R ≥ 1,5

R = 2

d'R

— d'R

W

+ W

,

kur:

R1 un R2 = pīķu izdalīšanas laiki minūtēs,

W1 un W2 = pīķu platumi pusaugstumā milimetros,

d” = pašrakstītāja ātrums milimetros minūtē.

4.11. Alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta standartšķīdums: precīzi nosver aptuveni 40 mg alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta un ievada 100 ml mērkolbā. Izšķīdina 40 mililitros metanola (4.1.). Uzpilda līdz zīmei ar buferšķīdumu (4.9.) un sajauc.

4.12. Etil-4-aminobenzoāta standartšķīdums: precīzi nosver aptuveni 40 mg etil-4-aminobenzoāta un ievada 100 ml mērkolbā. Izšķīdina 40 mililitros metanola (4.1.). Uzpilda līdz zīmei ar buferšķīdumu (4.9.) un sajauc.

4.13. Iekšējā standarta šķīdums: precīzi nosver aptuveni 50 mg etil-4-hidroksibenzoāta (4.6.), pārnes uz 100 ml mērkolbu, izšķīdina 40 mililitros metanola (4.1.), uzpilda līdz zīmei ar buferšķīdumu (4.9.) un sajauc.

4.14. Standartšķīdumi: gatavo četrus standartšķīdumus, izšķīdinot 100 mililitros eluanta (4.10.) saskaņā ar šo tabulu:

Standartšķīdums | Alfa-monogliceril-4-aminobenzoāts | Etil-4-aminobenzoāts | Etil-4-hidroksibenzoāts |

(μg/ml) [1] | ml (4.11.) | (μg/ml) [1] | ml (4.11.) | (μg/ml) [1] | ml (4.11.) |

I | 8 | 2 | 8 | 2 | 50 | 10 |

II | 16 | 4 | 12 | 3 | 50 | 10 |

III | 24 | 6 | 16 | 4 | 50 | 10 |

IV | 40 | 10 | 20 | 5 | 50 | 10 |

4.15. Karesa I šķīdums: izšķīdina 26,5 g kālija heksacianoferāta (4.5.) ūdenī un uzpilda līdz 250 ml.

4.16. Karesa II šķīdums: izšķīdina 54,9 g cinka diacetāta (4.3.) un 7,5 ml etiķskābes (4.4.) ūdenī un uzpilda līdz 250 ml.

4.17. Merck Lichrosorb RP-18 vai līdzvērtīgs ar daļiņu vidējo izmēru 5 μm.

5. APRĪKOJUMS

5.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

5.2. Augstas izšķirtspējas hromatogrāfijas iekārta ar maināma garuma ultravioleto staru detektoru un kolonnas termostatu, kas noregulēts uz 45°C.

5.3. Nerūsējoša tērauda kolonna: garums: 250 mm, iekšējais diametrs: 4,6 mm, pildījums: Lichrosorb RP - 18 (4.17.).

5.4. Ultraskaņas vanna.

6. PROCEDŪRA

6.1. Parauga gatavošana

6.1.1. Precīzi iesver aptuveni 1 g parauga 100 ml vārglāzē un pievieno 10 ml metanola (4.1.).

6.1.2. Liek vārglāzi ultraskaņas vannā (5.4.) uz 20 minūtēm, lai rodas suspensija. Šādi iegūto suspensiju kvantitatīvi pārnes uz 100 ml mērkolbu ar ne vairāk kā 75 ml eluanta (4.10.).

Secīgi pievieno 1 ml Karesa I šķīduma (4.15.) un 1 ml Karesa II šķīduma (4.16.) un sajauc pēc katras pievienošanas. Uzpilda līdz zīmei ar eluantu (4.10.), vēlreiz sajauc un izfiltrē caur kroku filtrpapīru.

6.1.3. Ar pipeti pārnes 3,0 ml saskaņā ar 6.1.2. iegūtā filtrāta un 5,0 ml iekšējā standarta šķīduma (4.13.) uz 50 ml mērkolbu. Uzpilda līdz zīmei ar eluantu (4.10.) un sajauc. Šādi iegūto šķīdumu izmanto hromatogrāfiskajā analīzē, kas aprakstīta 6.2.

6.2. Hromatogrāfija

6.2.1. Kustīgās fāzes (4.10.) plūsmas ātrumu noregulē uz 1,2 ml/min. un kolonnas temperatūru uz 45°C.

6.2.2. Detektora viļņu garumu (5.2.) noregulē uz 274 nm.

6.2.3. Ar mikrošļirci vismaz divas reizes pa 20 μl šķīduma (6.1.3.) ievada hromatogrāfā un izmēra pīķu laukumus.

6.3. Kalibrēšanas līkne

6.3.1. Ievada 20 ml no katra standartšķīduma (4.14.) un izmēra pīķu laukumus.

6.3.2. Katrai koncentrācijai aprēķina alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta pīķu un iekšējā standarta pīķu laukumu attiecību. Šo attiecību atzīmē uz abscisu ass un attiecīgo masu attiecību uz ordinātu ass.

6.3.3. To pašu procedūru piemēro etil-4-hidroksibenzoātam.

7. APRĒĶINS

7.1. No kalibrēšanas līknes, kas iegūta saskaņā ar 6.3., nolasa masu attiecības (RP1, RP2), kuras atbilst saskaņā ar 6.2.3. aprēķināto pīķu laukumu attiecībām, kur:

RP1 = alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta masa/etil-4-hidroksibenzoāta masa,

RP2 = etil-4-aminobenzoāta masa/etil-4-hidroksibenzoāta masa.

7.2. No šādi iegūtajām masu attiecībām aprēķina alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta un etil-4-aminobenzoāta saturu masas procentos (% m/m) pēc formulas:

Rp % (m/m) alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta =

RP1 ×

Rp % (m/m) etil-4-aminobenzoāta =

RP2 ×

,

q = etil-4-hidroksibenzoāta (iekšējā standarta) daudzums miligramos saskaņā ar 4.12.,

p = parauga daudzums gramos saskaņā ar 6.1.1.

8. ATKĀRTOJAMĪBA [2]

8.1. No viena parauga ar 5 % (m/m) alfa-monogliceril-4-aminobenzoāta saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,25 %.

8.2. No viena parauga ar 1 % (m/m) etil-4-aminobenzoāta saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,10 %.

9. PIEZĪMES

9.1. Pirms analīzes pārbauda, vai paraugā ir vielas, kuru pīķi hromatogrammā var pārklāties ar iekšējā standarta (etil-4aminobenzoāta) pīķi.

9.2. Lai pārbaudītu, vai nav nekādu traucējumu, noteikšanu atkārto, mainot metanola proporciju kustīgajā fāzē relatīvi par 10 %.

HLORBUTANOLA NOTEIKŠANA

1. PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE

Šī metode ir piemērota hlorbutanola (INN) noteikšanai līdz maksimālajai koncentrācijai 0,5 % (m/m) jebkurā kosmētikas līdzeklī, izņemot aerosolus.

2. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteiktā hlorbutanola saturu izsaka kosmētikas līdzekļa masas procentos (% m/m).

3. PRINCIPS

Kad analizējamais kosmētikas līdzeklis ir attiecīgi apstrādāts, noteikšanu veic gāzu hromatogrāfijā, par iekšējo standartu izmantojot 2,2,2-trihloretanolu.

4. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

4.1. Hlorbutanol (1,1,1-trihlor-2-metilpropan-2-ols).

4.2. 2,2,2-trihloretanols.

4.3. Absolūtais spirts.

4.4. Hlorbutanola standartšķīdums: 0,025 g 100 mililitros etanola (4.3.) (m/v).

4.5. Standartšķīdums –2,2,2-trihloretanols: 4 mg 100 mililitros etanola (4.3.) (m/v).

5. APRĪKOJUMS

5.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

5.2. Gāzu hromatogrāfs ar elektronu detektoru, Ni 63.

6. PROCEDŪRA

6.1. Parauga gatavošana

Precīzi nosver no 0,1 līdz 0,3 g (p g) parauga. Liek 100 ml mērkolbā. Izšķīdina etanolā (4.3.), pievieno 1 ml iekšējā standarta šķīduma (4.5.) un uzpilda līdz zīmei ar etanolu.

6.2. Gāzu hromatogrāfijas apstākļi

6.2.1. Ekspluatācijas nosacījumiem jānodrošina izšķirtspējas koeficients R ≥ 1,5.

R = 2

d'R

— d'R

W

+ W

,

kur:

R1 un R2 = pīķu izdalīšanas laiki minūtēs,

W1 un W2 = pīķu platumi pusaugstumā milimetros,

d” = pašrakstītāja ātrums milimetros minūtē.

6.2.2. Piemēram, šādi darba apstākļi nodrošina vajadzīgo izšķirtspēju:

Kolonna | I | II |

materiāls | Stikls | Nerūsējošs tērauds |

Garums | 1,80 m | 3 m |

Diametrs | 3 mm | 3 mm |

Nekustīgā fāze | 10 % Carbowax 20 M TPA uz Gaschrom Q ar daļiņu izmēru 80-100 | 5 % OV 17 uz Chromosorb WAW DMCS ar daļiņu izmēru 80-100 |

Paraugu kondicionēšana | 2 – 3 dienas 190°C | |

Temperatūra: | | |

- inžektors | 200°C | 150°C |

- kolonna | 150°C | 100°C |

- detektors | 200°C | 150°C |

Nesējgāze | Slāpeklis | Argons/metāns (95/5 v/v) |

Plūsmas ātrums | 35 ml/min. | 35 ml/min. |

6.3. Standarta līkne

Lietojot piecas 100 ml mērkolbas, pievieno 1 ml standartšķīduma (4.5.) un attiecīgi 0,2, 0,3, 0,4, 0,5 un 0,6 ml šķīduma (4.4.), uzpilda līdz zīmei ar etanolu (4.3.) un sajauc. Ievada 1 μl katra sķīduma hromatogrāfā saskaņā ar darba apstāķliem, kas aprakstīti 6.2.2., un konstruē kalibrēšanas līkni, uz abscisu ass atzīmējot hlorbutanola masas attiecību pret 2,2,2-trihloretanola masu un uz ordinātu ass attiecīgo pīķu laukumu attiecību.

6.4. Ievada 1 μl saskanā ar 6.1. iegūtā šķīduma un turpina saskaņā ar apstākļiem, kas aprakstīti 6.2.2.

7. APRĒĶINS

7.1. Pēc standarta līknes (6.3.) aprēķina daudzumu a, ko izsaka hlorbutanola miligramos šķīdumā (6.1.).

7.2. Hlorbutanola saturu paraugā aprēķina pēc formulas:

=

8. ATKĀRTOJAMĪBA [3]

No viena parauga ar 0,5 % (m/m) hlorbutanola saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,01 %.

Piezīme

Ja rezultāts ir vienāds ar vai pārsniedz maksimālo atļauto koncentrāciju, jāpārbauda, vai nav pārklāšanās. (4.3).

HINĪNA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

A. PIERĀDĪŠANA

1. PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE.

Šī metode ir paredzēta hinīna noteikšanai šampūnos un matu losjonos.

2. PRINCIPS

Pierāda silikagēla plānslāņa hromatogrāfijā. Hinīnu nosaka pēc tā zilās fluorescences skābā vidē 360 nm.

Turpmākajam apstiprinājumam fluorescenci var novērst ar broma tvaikiem, amonjaka tvaiki izraisīs dzeltenīgu fluorescenci.

3. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

3.1. Silikagēla plates bez fluorescences indikatoriem, 0,25 mm biezas, 200 mm × 200 mm.

3.2. Attīstīšanas šķīdinātājs: toluols/dietilēteris/dihlormetāns/dietilamīns/20/20/20/8 (v/v/v/v).

3.3. Metanols.

3.4. 20

4

= 1,84).

3.5. Dietilēteris.

3.6. Attīstīšanas aģents: atdzesētā traukā 95 mililitriem dietilētera (3.5.) uzmanīgi pievieno 5 ml sērskābes (3.4.).

3.7. Broms.

3.8. 20

4

= 0,90).

3.9. Hinīns, bezūdens.

3.10. Standartšķīdums: precīzi iesver aptuveni 100,0 mg bezūdens hinīna (3.9.) mērkolbā un izšķīdina 100 mililitros metanola (3.3.).

4. APRĪKOJUMS

4.1. Standarta iekārta plānslāņa hromatogrāfijai.

4.2. Ultraskaņas vanna.

4.3. Sīkporu filtrs, FH 0,5 μm vai līdzvērtīgs ar piemērotu filtrēšanas iekārtu.

5. PROCEDŪRA

5.1. Parauga gatavošana

Precīzi iesver 100 ml mērkolbā tādu parauga daudzumu, kurā var būt aptuveni 100 mg hinīna, izšķīdina un uzpilda līdz zīmei ar metanolu (3.3.).

Noslēdz kolbu un atstāj vienu stundu istabas temperatūrā ultraskaņas vannā (4.2.). Izfiltrē (4.3.) un filtrātu lieto hromatogrāfijā.

5.2. Plānslāņa hromatogrāfija

Uznes 1,0 μl standartšķīduma (3.10.) un 1,0 μl parauga šķīduma (5.1.) uz silikagēla plates (3.1.). Attīsta hromatogrammu 150 mm garumā ar šķīdinātāju (3.2.) kamerā, kas iepriekš piesātināta ar šķīdinātāju (3.2.).

5.3. Attīstīšana

5.3.1. Nožāvē plati istabas temperatūrā.

5.3.21. Apsmidzina ar reaģentu (3.6.).

5.3.3. Ļauj platei žūt vienu stundu istabas temperatūrā.

5.3.4. Apskata ultravioletās lampas gaismā, kuras viļņu garums ir 360 nm. Hinīna plankums fluorescē spilgti zils.

Tabulā ir galveno hinīnam radniecīgo alkaloīdu Rf vērtību piemēri, kas attiecas uz attīstīšanu ar šķīdinātāju (3.2.).

Alkaloīds | RF |

Hinīns | 0,20 |

Hinidīns | 0,29 |

Cinhonīns | 0,33 |

Cinhonidīns | 0,27 |

Hidrohinidīns | 0,17 |

5.3.5. Turpmākam hinīna klātbūtnes apstiprinājumam paraugā plati apmēram vienu stundu atstrādā ar broma tvaiku (3.7.). Fluorescence zūd. Ja to pašu plati apstrādā ar amonjaka tvaiku (3.8.), tad plankumi no jauna parādās brūnā krāsā, un ja plati atkal apskata 360 nm ultravioletā gaismā, tad var novērot dzeltenīgu fluorescenci.

Noteikšanas robeža: 0,1 μg hinīna.

B. NOTEIKŠANA

1. PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE

Ar šo metodi nosaka hinīnu. Ar to var noteikt maksimālo atļauto 0,5 % (m/m) koncentrāciju šampūnos un 0,2 % koncentrāciju matu losjonos.

2. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteiktā hinīna saturu izsaka kosmētikas līdzekļa masas procentos (% m/m).

3. PRINCIPS

Kad analizējamais kosmētikas līdzeklis ir attiecīgi apstrādāts, noteikšanu veic augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijā (HPLC).

4. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem un piemērotiem HPLC.

4.1. Acetonitrils.

4.2. Kālija dihidrogēnortofosfāts (KH2PO4).

4.3. d

204 = 1,7).

4.4. Tetrametilamonija bromīds.

4.5. Hinīns, bezūdens.

4.6. Metanols.

4.7. Ortofosforskābes šķīdums (0,1 M): iesver 11,53 g ortofosforskābes (4.3.) mērkolbā un izšķīdina 1000 ml ūdens.

4.8. Kālija dihidrogēnortofosfāta šķīdums (0,1 M): iesver 13,6 g kālija dihidrogēnortofosfāta (4.2.) mērkolbā un izšķīdina 1000 ml ūdens.

4.9. Tetrametilamonija bromīda šķīdums: mērkolbā izšķīdina 15,40 g tetrametilamonija bromīda (4.4.) 1000 ml ūdens.

4.10. Eluants: ortofosforskābe (4.7.)/kālija dihidrogēnortofosfāts (4.8.)/tetrametilamonija bromīds (4.9.)/ūdens/acetonitrils (4.1.) 10/50/100/340/90 (v/v/v/v/v).

Kustīgās fāzes sastāvu var mainīt, lai sasniegtu izšķirtspējas koeficientu R ≥ 1,5.

R = 2

d'R

— d'R

W

+ W

,

kur:

R1 un R2 = pīķu izdalīšanas laiki minūtēs,

W1 un W2 = pīķu platumi pusaugstumā milimetros,

d” = pašrakstītāja ātrums milimetros minūtē. 1.2

4.11. Silīcija oksīds apstrādāts ar oktadecilsilānu, 10 μm.

4.12. Standartšķīdumi: precīzi iesver attiecīgi aptuveni 5,0, 10,0, 15,0 un 20,0 mg bezūdens hinīna (4.5.) 100 ml kolbās. Uzpilda līdz zīmei ar metanolu (4.6.) un krata, līdz hinīns izšķīst. Visus paraugus izfiltrē caur 0,5 mm filtru.

5. APRĪKOJUMS

5.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

5.2. Ultraskaņas vanna.

5.3. Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijas iekārta ar maināma viļņu garuma detektoru.

5.4. Kolonna: - garums: 250 mm, iekšējais diametrs: 4,6 mm, pildījums: silīcija oksīds (4.11.).

5.5. Sīkporu filtrs, FH 0,5 μm vai līdzvērtīgs piemērotai filtrēšanas iekārtai.

6. PROCEDŪRA

6.1. Parauga gatavošana

Precīzi iesver 100 ml mērkolbā tādu daudzumu kosmētikas līdzekļa, kurā ir vismaz 10,0 mg bezūdens hinīna, pievieno 20 ml metanola (4.6.) un liek kolbu ultraskaņas vannā (5.2.) uz 20 minūtēm. Uzpilda līdz zīmei ar metanolu (4.6.). Samaisa šķīdumu un pēc tam izfiltrē alikvoto daļu (5.5.).

6.2. Hromatogrāfija

Plūsmas ātrums: 1,0 ml/min.

Detektora (5.3.) viļņu garums: 332 nm.

Ievadītais tilpums: 10 μl filtrētā šķīduma (6.1.).

Mērījums: pīķu laukums.

6.3. Kalibrēšanas līkne

Vismaz trīs reizes ievada 10,0 ml no katra standartšķīduma (4.12.), izmēra pīķu laukumu un aprēķina vidējo laukumu atbilstīgi katrai koncentrācijai.

Izveido kalibrēšanas līkni un pārliecinās, vai tā ir taisna.

7. APRĒĶINS

7.1. Pēc kalibrēšanas līknes (6.3.) nosaka bezūdens hinīna daudzumu miligramos ievadītajā tilpumā (6.2.).

7.2. Bezūdens hinīna koncentrāciju paraugā masas procentos (% m/m) nosaka pēc šādas formulas:

B

A

,

kur

B ir filtrētā šķīduma (6.1.) 10 mikrolitros noteiktais bezūdens hinīna daudzums mikrogramos.

A ir parauga masa gramos (6.1.).

8. ATKĀRTOJAMĪBA [4]

No viena parauga ar 0,5 % (m/m) bezūdens hinīna saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt 0,02 %.

No viena parauga ar 0,2 % (m/m) bezūdens hinīna saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt 0,01 %.

NEORGANISKO SULFĪTU UN HIDROGĒNSULFĪTU PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE.

Ar šo metodi pierāda un nosaka neorganiskos sulfītus un hidrogēnsulfītus kosmētikas līdzekļos. Tā ir piemērojama tikai tādiem kosmētikas līdzekļiem, kuru sastāvā ir ūdens vai spirta fāze un līdz 0,2 % sēra dioksīda koncentrācija.

A. PIERĀDĪŠANA

1. PRINCIPS

Paraugu karsē sālsskābē un atbrīvoto sēra dioksīdu pierāda pēc smaržas vai ar indikatorpapīru.

2. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

2.1. Sālsskābe (4 M).

2.2. Kālija jodāta cietes papīrs vai līdzvērtīgs.

3. APRĪKOJUMS

3.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

3.2. Kolba (25 ml) ar īsu atteces dzesinātāju.

4. PROCEDŪRA

4.1. Liek kolbā (3.2.) aptuveni 2,5 g parauga un pievieno 10 ml sālsskābes (2.1.).

4.2. Sajauc un karsē līdz viršanai.

4.3. Pārbauda, vai izdalās sērs.

B. NOTEIKŠANA

1. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteiktā sulfīta vai hidrogēnsulfīta saturu paraugā izsaka sēra dioksīda masas procentos.

2. PRINCIPS

Pēc parauga paskābināšanas atbrīvoto sēra dioksīdu iedestilē ūdeņraža peroksīda šķīdumā. Izveidojušos sērskābi titrē ar standartizētu nātrija hidroksīda šķīdumu.

3. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

3.1. Ūdeņraža peroksīds, 0,2 % (m/v). Katru dienu gatavo jaunu.

3.2. d

204 = 1,75).

3.3. Metanols.

3.4. Nātrija hidroksīds, (0,01 M) standartšķīdums.

3.5. Slāpeklis.

3.6. Indikators: maisījums 1: 1 (v/v) metilsarkanā (0,03 % m/v etanolā) un metilēnzilā (0,05 % m/v etanolā). Izfiltrē šķīdumu.

4. APRĪKOJUMS

4.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

4.2. Destilācijas iekārta (skat. attēlu).

5. PROCEDŪRA

5.1. Precīzi iesver aptuveni 2,5 g parauga destilācijas kolbā A (skatīt attēlu).

5.2. Pievieno 60 ml ūdens un 50 ml metanola (3.3.) un sajauc.

5.3. Destilāta uztvērējā D (skatīt attēlu) iepilina 10 ml ūdeņraža peroksīda (3.1.), 60 ml ūdens un dažus pilienus indikatora (3.6.). Pievieno dažus pilienus nātrija hidroksīda (3.4.), līdz indikators kļūst zaļš.

5.4. Atkārto 5.3. attiecībā uz skalotni E (skatīt attēlu).

5.5. Samontē iekārtu un noregulē slāpekļa (3.5.) plūsmu aptuveni uz 60 burbuļiem minūtē.

5.6. Ielaiž 15 ml ortofosforskābes (3.2.) no piltuves destilācijas kolbā A.

5.7. Strauji sakarsē līdz viršanai un pēc tam lēni silda, kopā 30 minūtes.

5.8. Atvieno destilāta uztvērēju D. Izskalo cauruli un pēc tam titrē ar nātrija hidroksīda šķīdumu (3.4.), līdz indikators kļūst zaļš (3.6.).

6. APRĒĶINS

Aprēķina sulfīta vai hidrogēnsulfīta saturu paraugā pēc masas, izmantojot formulu:

3,2 MV

m

kur:

M = nātrija hidroksīda šķīduma (3.4.) molārā koncentrācija,

V = titrēšanai (5.8.) vajadzīgā nātrija hidroksīda (3.4.) tilpums mililitros,

m = parauga (5.1.) masa gramos.

7. ATKĀRTOJAMĪBA [5]

No viena parauga ar 0,2 % (m/m) sēra dioksīda saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,006 % dioksīda pēc smaržas vai indikatora papīra (2.2.).

+++++ TIFF +++++

Visi izmēri milimetros

SĀRMU METĀLU HLORĀTU PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE.

Ar šo metodi pierāda un nosaka hlorātus zobu pastās un citos kosmētikas līdzekļos.

A. PIERĀDĪŠANA

1. PRINCIPS

Hlorātus atdala no citiem halogenātiem plānslāņa hromatogrāfijā un pierāda ar jodīda oksidāciju, kuras rezultātā veidojas jods.

2. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

2.1. Standartšķīdumi: svaigi sagatavoti kālija hlorāta, bromāta un jodāta ūdens šķīdumi, (0,2 % m/v).

2.2. Attīstīšanas šķīdinātājs: amonjaka šķīdums (28 % m/v)/acetons/butanols (60/130/30 v/v/v).

2.3. Kālija jodīda ūdens šķīdums (5 % m/v).

2.4. Cietes šķīdums (1 līdz 5 % m/v).

2.5. Sālsskābe (1 M).

2.6. Lietošanai gatavas ar celulozi pārklātas plānslāņa plates (0,25 mm).

3. APRĪKOJUMS

Standarta iekārta plānslāņa hromatogrāfijai.

4. PROCEDŪRA

4.1. Apmēram 1 g parauga ekstrahē ar ūdeni, izfiltrē un atšķaida līdz 25 ml.

4.2. Uz plates (2.6.) uznes 2 ml šķīduma (4.1.) un 2 ml alikvotu no katra no trijiem standartšķīdumiem (2.1.).

4.3. Liek plati kamerā un augšupejošā hromotogrāfijā attīsta apmēram trīs ceturtdaļas plates (2.6.) garuma ar šķīdinātāju 2.2..

4.4. Izņem no kameras un ļauj šķīdinātājam iztvaikot. (N.B. Tas var aizņemt līdz pat divām stundām.)

4.5. Apsmidzina plati ar kālija jodīdu (2.3.) un ļauj žūt apmēram piecas minūtes.

4.6. Apsmidzina plati ar cietes šķīdumu (2.4.) un ļauj žūt apmēram piecas minūtes.

4.7. Apsmidzina plati ar sālsskābi (2.5.).

5. VĒRTĒŠANA.

Ja paraugā ir hlorāts, tad pēc pusstundas parādās zils (iespējams, brūns) plankums ar Rf vērtību aptuveni no 0,7 līdz 0,8.

Halogenāti | RF |

Jodāts | no 0 līdz 0,2 |

Bromāts | no 0,5 līdz 0,6 |

Hlorāts | no 0,7 līdz 0,8 |

Būtu jāatzīmē, ka bromāti un jodāti reaģē uzreiz. Būtu jācenšas nesajaukt bromātu un hlorātu plankumus.

B. NOTEIKŠANA

1. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteikto hlorāta daudzumu paraugā izsaka hlorāta masas procentos.

2. PRINCIPS

Hlorātu skābā vidē reducē ar cinka pulveri. Izveidojušos hlorīdu nosaka potenciometriski titrējot ar sudraba nitrāta šķīdumu. Līdzīgi pirms reducēšanas nosaka iespējamos halogenīdus.

3. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

3.1. Etiķskābe, 80 % (m/m).

3.2. Cinka pulveris.

3.3. Sudraba nitrāta standartšķīdums (0,1 M).

4. APRĪKOJUMS

4.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

4.2. Potenciometrs ar sudraba indikatora elektrodu.

5. PROCEDŪRA

5.1. Parauga gatavošana

Precīzi iesver aptuveni 2 g daudzumu m centrifūgas mēģenē. Pievieno apmēram 15 ml etiķskābes (3.1.) un rūpīgi sajauc. Pagaida 30 minūtes un centrifugē 15 minūtes ar 2000 apgr./min. Pārnes centrifugātu uz 50 ml mērkolbu. Centrifugēšanu atkārto divas reizes, atlikumam pievienojot 15 ml etiķskābes (3.1.). Šķīdumu, kurā ir hlorāts, savāc tajā pašā mērkolbā. Uzpilda līdz zīmei ar etiķskābi (3.1.).

5.2. Hlorāta reducēšana

Ņem 20 ml šķīduma (5.1.) un pievieno 0,6 g cinka pulvera (3.2.). Uzvāra kolbā, kas aprīkota ar atteces dzesinātāju. Pēc 30 minūšu vārīšanas atdzesē un izfiltrē. Izskalo kolbu ar ūdeni. Izfiltrē un filtrātu apvieno ar saskalām.

5.3. Hlorīda noteikšana

Titrē 20 ml šķīduma (5.2.) ar sudraba nitrātu (3.3.), lietojot potenciometru (4.2.). Tāpat ar sudraba nitrātu (3.3.) titrē 20 ml šķīduma (5.1.).

N.B.

Ja kosmētikas līdzeklī ir broma vai joda atvasinājumi, kas pēc reducēšanas var atbrīvot bromīdus vai jodīdus, tad titrēšanas līknē ir vairāki lēciena punkti. Šādā gadījumā titrētā šķīduma (3.3.) tilpums, kas atbilst hlorīdam, ir starpība starp pēdējo un priekšpēdējo lēciena punktu.

6. APRĒĶINS

Hlorāta saturu paraugā (% m/m) aprēķina pēc formulas:

% (m/m) hlorāta (Clo3 -) =

20,9

M

,

kur

V = šķīduma (5.2.) titrēšanā izlietotā sudraba nitrāta (3.3.) tilpums mililitros,

V” = šķīduma (5.1.) 20 mililitru titrēšanā izlietotā sudraba nitrāta (3.3.) tilpums mililitros,

M = sudraba nitrāta standartšķīduma (3.3.) molaritāte,

m = parauga masa gramos.

7. ATKĀRTOJAMĪBA [6]

No viena parauga ar 3 līdz 5 % (m/m) hlorāta saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpībai nevajadzētu pārsniegt 0,07 %.

NĀTRIJA JODĀTA PIERĀDĪŠANA UN NOTEIKŠANA

PIEMĒROŠANAS JOMA UN NOZARE.

Ar šo metodi pierāda un nosaka nātrija jodātu kosmētikas līdzekļu saskalās.

A. PIERĀDĪŠANA

1. PRINCIPS

Nātrija jodātu atdala no citiem halogenātiem plānslāņa hromatogrāfijā un pierāda ar jodīda oksidāciju, kuras rezultātā veidojas jods.

2. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem.

2.1. Standartšķīdumi: svaigi sagatavots kālija hlorāta, bromāta un jodāta ūdens šķīdums (0,01 % m/v).

2.2. Attīstīšanas šķīdinātājs.

Amonjaka šķīdums (28 % m/v)/acetons/butanols (60/130/30 v/v/v).

2.3. Kālija jodīda ūdens šķīdums (5 % m/v).

2.4. Cietes šķīdums (1 līdz 5 % m/v).

2.5. Sālsskābe (1 M).

3. APRĪKOJUMS

3.1. Lietošanai gatavas celulozes plānslāņa hromatogrāfijas plates (0,25 mm).

3.2. Plānslāņa hromatogrāfijas standartiekārta.

4. PROCEDŪRA

4.1. Apmēram 1 g parauga ekstrahē ar ūdeni, izfiltrē un atšķaida apmēram līdz 10 ml.

4.2. Uznes 2 μl sā škīduma un 2 μl alikvotu no katra no trijiem standartšķīdumiem (2.1.) uz plates (3.1.) starta līnijas.

4.3. Liek plati kamerā un augšupejošā hromatogrāfijā attīsta apmēram trīs ceturtdaļas plates garuma ar šķīdinātāju (2.2.).

4.4. Izņem plati no kameras un ļauj šķīdinātājam iztvaikot apkārtējās vides temperatūrā (N.B. tas var ilgt līdz divām stundām).

4.5. Apsmidzina plati ar kālija jodīdu (2.3.) un ļauj žūt apmēram piecas minūtes.

4.6. Apsmidzina plati ar cietes šķīdumu (2.4.) un ļauj žūt apmēram piecas minūtes.

4.7. Beidzot apsmidzina ar sālsskābi (2.5.).

5. VĒRTĒŠANA

Ja paraugā ir jodāts, tad tūlīt parādās zils (iespējams, brūns vai arī pēc laika brūnējošs) plankums ar Rf vērtību aptuveni no 0 līdz 0,2.

Jāatzīmē, ka bromāti reaģē uzreiz, ja Rf vērtība ir aptuveni no 0,5 līdz 0,6, un hlorāti apmēram pēc 30 minūtēm, ja Rf vērtība ir attiecīgi no 0,7 līdz 0,8.

B. NOTEIKŠANA

1. NOTEIKUMS

Ar šo metodi noteikto nātrija jodāta saturu izsaka nātrija jodāta masas procentos.

2. PRINCIPS

Nātrija jodātu izšķīdina ūdenī un nosaka augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijā, secīgi izmantojot apgrieztās fāzes C18 kolonnu un anjonu apmaiņas kolonnu.

3. REAĢENTI

Visiem reaģentiem vajadzētu būt analītiski tīriem un īpaši piemērotiem augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijai (HPLC).

3.1. Sālsskābe (4 M).

3.2. Nātrija sulfīta ūdens šķīdums, 5 % m/v.

3.3. Nātrija jodāta standartšķīdums.

Gatavo standartšķīdumu, kas satur 50 mg nātrija jodāta uz 100 mililitriem ūdens.

3.4. Kālija dihidrogēnortofosfāts.

3.5. Dinātrija hidrogēnortofosfāts; 2H20.

3.6. HPLC kustīgā fāze: izšķīdina 3,88 g kālija dihidrogēnortofosfāta (3.4.) un 1,19 g dinātrija hidrogēnortofosfāta; 2H2O (3.5) 1 litrā ūdens.

Iegūtā šķīduma pH ir 6,2.

3.7. Universālais indikatorpapīrs, pH 1-11.

4. APRĪKOJUMS

4.1. Laboratorijas standartaprīkojums.

4.2. Apaļš papīra filtrs ar diametru 110 mm, SchleicherandSchuell Nr. 575 vai līdzvērtīgs.

4.3. Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs ar maināma viļņu garuma detektoru.

4.4. Kolonnas: - garums: 120 mm, iekšējais diametrs: 4,6 mm, skaits: divas secīgi savienotas daļas: pirmā - Necleosil R 5 C18 vai līdzvērtīga kolonna, otrā - Vydac TM-301-SB vai līdzvērtīga kolonna.

5. PROCEDŪRA

5.1. Parauga gatavošana

5.1.1. Šķidrie paraugi (šampūni)

Precīzi iesver apmēram 1,0 g analizējamā parauga 10 ml graduētā mēģenē vai mērkolbā, kam ir stikla aizbāznis.

Uzpilda ar ūdeni līdz zīmei un sajauc.

Vajadzības gadījumā izfiltrē.

Veicot HPLC, nosaka jodātu šķīdumā, kā aprakstīts 5.2. iedaļā.

5.1.2. Cietie paraugi (ziepes)

Sasmalcina daļu parauga un precīzi iesver apmēram 1,0 g analizējamā daudzuma 100 ml mērcilindrā, kam ir stikla aizbāznis. Uzpilda līdz 50 ml ar ūdeni un stipri krata vienu minūti. Centrifugē un izfiltrē caur filtrpapīru (4.1.) vai ļauj maisījumam nostāties vismaz vienu nakti.

Stipri sakrata želejveida šķīdumu un izfiltrē caur filtrpapīru (4.1.).

Veicot HPLC, nosaka jodātu filtrātā, kā aprakstīts 5.2. iedaļā.

5.2. Hromatogrāfija

Plūsmas ātrums: 1 ml/min.

Detektora viļņu garums (4.2.): 210 nm.

Ievadītais tilpums: 10 ml.

Mērījums: pīķu laukums.

5.3. Kalibrēšana

Ar pipeti attiecīgi iepilina 1,0, 2,0, 5,0, 10,0 un 20,0 ml nātrija jodāta standartšķīduma (3.3.) 50 ml mērkolbās. Uzpilda līdz zīmei un sajauc.

Šādi iegūtajos šķīdumos ir attiecīgi 0,01, 0,02, 0,05, 0,10 un 0,20 mg nātrija jodāta uz vienu mililitru.

Ievada 10 μl devu katra standarta jodāta šķīduma šķidruma hromatogrāfā (4.2.) un hromatografē. Nosaka jodāta pīķu laukumu un konstruē līkni, attiecinot pīķu laukumu pret nātrija jodāta koncentrāciju.

6. APRĒĶINS

Aprēķina nātrija jodāta saturu masas procentos (% m/m) pēc formulas:

% (m/m) nātrija jodāta = Vc10 m,

kur:

m = ir analizējamā parauga daudzuma (5.1.) masa gramos,

V = ir tā parauga šķīduma kopējais tilpums mililitros, ko iegūst, kā aprakstīts 5.1.,

c = ir nātrija jodāta koncentrācija miligramos uz mililitru, ko nosaka pēc kalibrēšanas līknes (5.3.).

7. ATKĀRTOJAMĪBA [7]

No viena parauga ar 0,1 % (m/m) nātrija jodāta saturu divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt 0,002 %.

8. APSTIPRINĀJUMS

8.1. Princips

Paskābinātā kosmētikas līdzekļa šķīdumā ar sulfītu jodātu (IO3) reducē par jodīdu (I) un iegūto šķīdumu izpēta HPLC. Ja pīķis, kura izdalīšanas laiks atbilst jodāta izdalīšanas laikam, pazūd pēc apstrādes ar sulfītu, tad sākotnējo pīķi visticamāk var attiecināt uz jodātu.

8.2. Procedūra

Ar pipeti koniskajā kolbā iepilina 5 ml parauga šķīduma, ko iegūst, kā aprakstīts 5.1. iedaļā.

Ar sālsskābi (3.1.) noregulē šķīduma pH uz 3 vai zemāk. Pārbauda ar universālo indikatorpapīru (3.7.).

Pievieno trīs pilienus nātrija sulfīta šķīduma (3.2.) un sajauc.

Ievada 10 μl sķīduma šķidruma hromatogrāfā (4.2.).

Salīdzina šo hromatogrammu ar to, kas ar to pašu paraugu iegūta, kā aprakstīts 5. punktā.

[1] Šīs vērtības ir norādītas un atbilst precīzajai masai (4.11.), (4.12.) un (4.13.).N.B.Šos šķīdumus var gatavot citādi.

[2] ISO 5725.

[3] ISO 5725.

[4] ISO 5725.

[5] ISO 5725.

[6] ISO 5725.

[7] ISO 5725.

--------------------------------------------------