15.3.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 99/24

—

ņemot vērā Austrumu partnerības samita (Viļņā 2013. gada 28. un 29. novembrī) kopīgo deklarāciju “Austrumu partnerība: turpmākā rīcība”,

—

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, kas pieņemta Austrumu partnerības samitā, kurš notika 2011. gada 29. un 30. septembrī Varšavā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2016. gada 13. decembra rezolūciju par sieviešu tiesībām Austrumu partnerības valstīs (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību – EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 3. maijaEuronest parlamentārās asamblejas dibināšanas aktu,

A.

tā kā saskaņā ar Prāgas deklarāciju Austrumu partnerības pamatā ir saistības ievērot starptautisko tiesību principus un pamatvērtības, tostarp demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un pamatbrīvības; tā kā Rīgas deklarācijā dzimumu līdztiesība ir minēta kā “daudzsološa jauna sadarbības joma”;

B.

tā kā lielāka partnervalstu nošķiršana un lielāka to atbildība ir galvenie pārskatītās Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) principi, ņemot vērā katras valsts īpašo situāciju;

C.

tā kā būtu pienācīgi jāņem vērā mērķis panākt dzimumu līdztiesību un visu sieviešu un meiteņu iespēcinātību, ko paredz piektais no ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kuri 2016.–2030. gadam apstiprināti ANO Ilgtspējīgas attīstības samitā, kas 2015. gada 25.–27. septembrī notika Ņujorkā ANO galvenajā mītnē;

D.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir nostiprināta visu Austrumeiropas partnervalstu konstitūcijās un tiesību sistēmās un tā kā visas šīs valstis bez ierunām ir ratificējušas lielāko daļu svarīgo starptautisko konvenciju, kas šajā jomā ir pieņemtas;

E.

tā kā visas Austrumeiropas partnervalstis ir izstrādājušas stratēģijas, programmas vai rīcības plānus, ar ko uzlabot sieviešu stāvokli;

F.

tā kā vertikāla un horizontāla sieviešu nodarbinātības segregācija Austrumeiropas partnervalstu darba tirgos joprojām ir dziļi iesakņojusies šo valstu kultūras un sociālajās normās; tā kā uz sieviešu pleciem gulstas arī “otrā maiņa” – neapmaksāts mājsaimniecības darbs;

G.

tā kā stereotipi var negatīvi ietekmēt sieviešu iespējamo lomu un atspoguļoties izglītības un apmācības izvēlē, turklāt to ietekme var turpināties arī darba tirgū;

H.

tā kā vardarbība pret sievietēm Austrumeiropas partnervalstīs ir izplatīta visai atšķirīgos apmēros, taču tās izplatība kopumā ir relatīvi augsta; tā kā vardarbības risks ir daudz lielāks tādu sieviešu gadījumā, kas pieder pie etniskām minoritātēm, piemēram, romiem; tā kā romu meitenes un sievietes saskaras ar divkāršu diskrimināciju gan uz dzimuma, gan uz etniskās izcelsmes pamata – to apliecina zemāks izglītības līmenis, būtiski augstāks bezdarba līmenis un sliktāka veselība nekā pārējiem iedzīvotājiem;

I.

tā kā Ukrainā pēc teroristu uzbrukumu sākuma vairāk nekā 1,5 miljoni cilvēku (divas trešdaļas no viņiem – sievietes un bērni) ir pārvietoti iekšzemē un viņu piekļuve veselības aprūpei, mājokļiem un darbam ir ierobežota; tā kā romu meitenes Moldovā skolā pavada vidēji mazāk nekā četrus gadus (salīdzinājumā ar citu tautību meitenēm, kas skolā pavada 11 gadus), bet tas ir skaidrojams ar bērnu un agrīnām laulībām, neplānotu grūtniecību un bērnu aprūpes pienākumiem;

J.

tā kā ES un tās dalībvalstis ir apņēmušās aizsargāt cilvēktiesības un nodrošināt, ka sievietes un meitenes var tās īstenot un izmantot; tā kā dzimumu līdztiesība joprojām ir EKP un Eiropas kaimiņattiecību instrumenta (EKI) horizontāla prioritāte un tā kā pārskatītajā EKP būtu jāiekļauj lielāks atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un no jauna jāpievēršas dzimumu līdztiesības jautājuma nozīmībai; tā kā pilsoniskā sabiedrība ir ļoti svarīga nolūkā Austrumu partnerībā panākt dzimumu līdztiesību,

1.

uzsver, ka visas ES dalībvalstis un visas Austrumeiropas partnervalstis ir parakstījušas un ratificējušas ANO Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW);

2.

atgādina, ka, lai gan konvencijas III daļā (10.–14. pantā) aprakstītas sieviešu ekonomiskās un sociālās tiesības, tās 11. pantā tieši aplūkots nodarbinātības jautājums: tiesības uz vienādām nodarbinātības iespējām, tiesības brīvi izvēlēties profesiju, tiesības uz paaugstinājumu, darbvietas drošību un visām darba priekšrocībām un apstākļiem, arodmācībām, vienlīdzīgu darba samaksu, sociālo nodrošinājumu un maternitātes atvaļinājumu, kā arī aizliegums atlaist grūtniecības dēļ;

3.

turklāt uzsver, ka Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā un 3. panta 3. punktā noteikts, ka dzimumu līdztiesība ir viens no galvenajiem principiem, kas ir ES dibināšanas pamatā; atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pants nosaka, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, arī nodarbinātībā, darbā un atalgojumā;

4.

atgādina, ka LES 21. pantā uzsvērts, ka ES starptautiskajās darbībās jāievēro principi, kuri ir iedvesmojuši tās izveidi;

5.

uzsver, ka dzimumu līdztiesības acquis, ko izstrādājusi ES, šajā ziņā ir svarīgs un relevants faktors; uzsver, ka tas attiecas gan uz tiesību aktiem, gan uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru dzimumu līdztiesības jautājumos;

6.

taču ir stingri pārliecināta, ka gan ES, gan Austrumeiropas partnervalstīs dzimumu līdztiesības ziņā vēl ir iespējami uzlabojumi un ka visiem varētu noderēt labas prakses apmaiņa;

7.

apzinās, ka sieviešu stāvoklis Austrumeiropas partnervalstu darba tirgos valstu un vietējā līmenī atšķiras; tomēr uzskata, ka ir identificējamas kopīgas tendences, piemēram, salīdzinoši neliela vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa plaisa, augsts sieviešu izglītības līmenis vai augsta sieviešu koncentrācija konkrētās ekonomikas nozarēs;

8.

atgādina, ka saskaņā ar Pasaules Ekonomikas foruma Globālo dzimumšķirtnes ziņojumu un ekonomiskās līdzdalības un iespēju apakšindeksu, kas mēra vairāku faktoru, tostarp dalības darba tirgū un algu vienlīdzības, vidējo vērtību, Austrumeiropas partnervalstis ir ieguvušas no 66 (Armēnija) līdz 74 (Moldova) punktiem un līdz ar to veido homogēnāku grupu nekā ES valstis, kur šis rādītājs ir no 67 (Ungārija) līdz 85 (Somija) punktiem;

9.

tāpēc atzinīgi vērtē to, ka Austrumu partnerības valstīs sieviešu integrācija darbaspēkā ir relatīvi augsta, kas droši vien skaidrojams ar to kopīgo vēsturisko pieredzi; taču pauž nožēlu par to, ka partnervalstīs vērojamā retradicionalizācijas procesa dēļ pēdējās desmitgadēs sieviešu līdzdalība darbaspēkā, šķiet, ir samazinājusies;

10.

uzsver, ka, lai gan stāvoklis Austrumeiropas partnervalstīs nav vienāds, standartizētas oficiālas statistikas trūkums var paslēpt atšķirības, piemēram, tādu sieviešu faktisku neaktivitāti (izolāciju no darba tirgus) un nabadzību, kas ir ilgā maternitātes atvaļinājumā vai kas priekšlaicīgi pensionējušās; tāpat norāda, ka vērojamas ir arī citas iespējamas atšķirības darbvietas drošības vai darba tiesību un samaksas ievērošanas ziņā, īpaši starp formālo un neformālo sektoru un privāto un publisko sektoru;

11.

pauž nožēlu par to, ka darba samaksas dzimumšķirtne joprojām ir plaša un var sasniegt pat 50 %, lai gan dažās Austrumu partnerības valstīs augstskolas izglītību iegūst vairāk jaunu sieviešu nekā vīriešu, un ka sievietes saskaras ar dažādiem kulturāliem un socioloģiskiem šķēršļiem, kas liedz nokļūt vadošos amatos, kā bieži mēdz būt arī ES;

12.

uzsver, ka sieviešu uzņēmējdarbību var papildus kavēt arī stereotipi, ierobežota piekļuve kapitālam un tīkliem, korupcija un dažkārt arī smags regulatīvais slogs; uzskata, ka, tāpat kā Eiropas Savienībā, sievietes noslogo arī neapmaksāta mājsaimniecības darba otrā maiņa, turklāt šo problēmu dažos gadījumos pēc pārejas uz tirgus ekonomiku saasinājusi sociālā nodrošinājuma programmu ierobežošana;

13.

turklāt uzsver, ka bezdarbs, nepietiekama nodarbinātība un nedrošs un nepietiekami apmaksāts darbs var pakļaut sievietes ilgstošas nabadzības riskam; pauž bažas par to, ka tas var izraisīt neatbilstīgu migrāciju un ka līdz ar to sievietes var kļūt par cilvēku kontrabandistu un tirgotāju upurēm; īpaši uzsver, ka neaizsargātas grupas, piemēram, romu sievietes, ir pakļautas lielākam riskam un ka tikai neliela daļa romu sieviešu un bērnu, kas kļuvuši par cilvēku tirgotāju upuriem, par tiem ziņo iestādēm un izmanto attiecīgos novēršanas un aizsardzības pasākumus;

14.

uzsver, ka dažādajām Austrumeiropas partnervalstu migrantēm sievietēm, kas strādā zemu atalgotu darbu un kas atšķirībā no migrējošiem darba ņēmējiem profesionāļiem var nekad nepanākt atbilstību pastāvīgas uzturēšanās vai pilsonības kritērijiem, var draudēt lielāks izmantošanas un diskriminācijas risks; pauž bažas par to, ka tādēļ var rasties smagas problēmas, kas skar piekļuvi veselības pakalpojumiem, tostarp reproduktīvās veselības pakalpojumiem, jo viņām nav pieejama apdrošināšana vai valsts veselības aprūpes sistēmas vai viņas nevar atļauties samaksu;

15.

atzinīgi vērtē to, ka EKP stratēģiskajās prioritātēs 2014.–2020. gadam dzimumu līdztiesība ir uzsvērta kā transversāls jautājums, kas ir jārisina un jāmaģistralizē visās attiecīgajās darbībās;

16.

atzinīgi vērtē arī to, ka EKP rīcības plāni visām Austrumu partnerības valstīm (izņemot Baltkrieviju) pievēršas arī dzimumu līdztiesībai, lai stāvokli pakāpeniski tuvinātu ES standartiem;

17.

atzinīgi vērtē to, ka asociācijas nolīgumos ar Ukrainu, Moldovu un Gruziju ir panti, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību, un ir uzskaitītas ES direktīvas, kurām šīm valstīm nākamajos piecos gados būtu jāpielāgo savi tiesību akti; uzsver, cik vērtīgi ir tas, ka Eiropā kopīgajā acquis šādi tiek nostiprinātas konkrētas tiesības, kas attiecas uz tādiem jautājumiem kā vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā, vecāku atvaļinājums, drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabojumu sekmēšana attiecībā uz darba ņēmējām grūtniecēm un sociālais nodrošinājums;

18.

taču uzsver, ka šādu elementu nav partnerības un sadarbības nolīgumos, par kuriem deviņdesmito gadu nogalē Komisija veda sarunas ar Armēniju un Azerbaidžānu; atzinīgi vērtē parafēto Visaptverošas un pastiprinātas ES un Armēnijas sadarbības nolīgumu, ko paredzēts parakstīt 2017. gada novembrī Briselē, un notiekošās sarunas par visaptverošas un pastiprinātas ES un Azerbaidžānas sadarbības nolīgumu un paļaujas uz to, ka jaunajos nolīgumos būs iekļauta dzimumdimensija;

19.

atgādina, ka Austrumu partnerības teritorijā ar ES Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu (EIDHR) un EKI pašlaik tiek finansēti īpaši projekti, kuru mērķis ir iespēcināt sievietes un sekmēt dzimumu līdztiesību, un ka ES ar reģionālo palīdzību tiecas veicināt sieviešu uzņēmējdarbību, izstrādājot valstu politiku, atbalstot sieviešu uzņēmēju asociācijas un sieviešu vadītus MVU un nodrošinot konsultēšanas un mentorēšanas pakalpojumus;

20.

aicina ES un Austrumeiropas partnervalstis skaidri atzīt dzimumu līdztiesību par vienu no kopīgajām pamatvērtībām un tās panākšanu noteikt par vienu no to sadarbības mērķiem; uzsver, ka, lai gan vairums sarežģījumu ES un tās partnervalstīm ir kopīgi, politisks stimuls var palīdzēt sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību padarīt par svarīgākām Austrumu partnerības politiskajām prioritātēm;

21.

uzsver, ka līdz ar to par pamatprincipiem un kopīgām prioritātēm būtu jāatzīst tādas pamatvērtības kā vienlīdzīga ekonomiskā neatkarība, vienlīdzīga samaksa par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu un vienlīdzība lēmumu pieņemšanā; aicina Austrumeiropas partnervalstis izskatīt iespēju ieviest darba un privātās dzīves līdzsvara pasākumus, lai likvidētu šķēršļus sieviešu nodarbinātībai un samazinātu pensijas dzimumšķirtni; turklāt uzsver, ka būtu jāpārskata novecojušas tiesību normas, kas liedz sievietēm darboties konkrētos amatos, jo tās nepamatoti ierobežo sieviešu piekļuvi konkrētām profesijām un darbam;

22.

stingri atbalsta visu veidu darbības, kuru mērķis ir veicināt sieviešu tiesības darba tirgū, piemēram, efektīvu pastāvošā tiesiskā regulējuma īstenošanu, sieviešu un vīriešu līdztiesības sekmēšanu, pasākumus, kas veicina sieviešu uzņēmējdarbību, kampaņas, kuras veicina informētību par viņu stāvokli, labāku datu vākšanu, to novērtēšanu un monitoringu nolūkā ierosināt pielāgotus pasākumus un atbalstu sieviešu tīkliem un vietējām organizācijām; norāda, ka jaunās iespējas sievietēm varētu nostiprināt, Austrumu partnerības valstīs attīstot digitalizāciju un sadarbīgo ekonomiku;

23.

uzsver, ka ir jāizstrādā dzimumsensitīva un uz tiesībām balstīta politika, kuras pamatā būtu līdztiesība un nediskriminēšana, jāregulē un jāvada visi migrācijas aspekti un posmi un jāsekmē sieviešu migranšu piekļuve darba iespējām ārvalstīs, tādējādi veicinot drošu migrāciju un gādājot par darba ņēmēju migranšu tiesību aizsardzību; aicina Austrumeiropas partnervalstis izstrādāt vai pārraudzīt visaptverošus sociālekonomiskos, psiholoģiskos un juridiskos pakalpojumus, kuru mērķis ir sekmēt to sieviešu reintegrāciju, kuras ir atgriezušās savās izcelsmes valstīs;

24.

uzskata, ka tēvu lomas nostiprināšana bērnu audzināšanā var uzlabot un veicināt darba un privātās dzīves līdzsvaru gan vīriešiem, gan sievietēm; norāda, ka attiecībā uz visām darba ņēmēju kategorijām būtu jāveicina vienlīdzīga atvaļinājumu izmantošana vīriešu un sieviešu vidū, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi darba tirgum un viņu stāvokli tajā; uzsver, ka bērnu aprūpes atbalsta sistēmām, tostarp ģimenes un bērnu pabalstiem, vajadzētu būt pietiekamām, lai nodrošinātu, ka sievietes var atļauties uzturēt neatkarīgu mājsaimniecību;

25.

uzsver, ka visu pušu deputāti ar dzimumu saistītiem jautājumiem varētu pievērst lielāku vērību; šajā sakarā uzmanību varētu pievērst ES acquis īstenošanai, t. i., nodrošināšanai, ka trīs valstīs, kas parakstījušas asociācijas nolīgumu ar ES (Gruzija, Moldova un Ukraina), tiek pareizi piemērotas attiecīgās direktīvas, kā arī nodrošināšanai, ka deputāti cieši uzrauga notiekošās sarunas, kuru mērķis ir aizstāt novecojušos partnerības un sadarbības nolīgumus, lai panāktu, ka “jaunās paaudzes” tekstos tiek iekļauti līdzīgi noteikumi;

26.

uzsver, ka dzimumu līdztiesība ir horizontāls EKP un EKI princips, tomēr būtu vajadzīgi precīzāki un izmērāmi mērķrādītāji, arī attiecībā uz jauno dzimumu līdztiesības rīcības plānu attīstības jomā 2016.–2020. gadam;

27.

aicina pārskatītajā EKP ziņojumos par konkrētām valstīm koncentrēties uz prioritātēm, par kurām panākta vienošanās ar partneriem, tostarp uz dzimumu līdztiesību; lai sasniegtu šos mērķus, ierosina vākt saskaņotus datus par sieviešu stāvokli Austrumeiropas partnervalstīs, izmantojot EKI un jo īpaši dzimumu līdztiesības indeksu, ko izstrādājis Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE);

28.

uzsver, ka ES būtu vairāk jācenšas palīdzēt partnervalstīm, ņemot vērā to stratēģijas, programmas un rīcības plānus, lai uzlabotu sieviešu stāvokli, un jādalās ar savām īpašajām zināšanām, kā pielāgot darba tiesību aktus dzimumu līdztiesības jomā un uzlabot sieviešu līdzdalību darba tirgū un lēmumu pieņemšanā; turklāt uzstāj, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas valsts rīcības plānos steidzami jāiekļauj dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana kā stratēģija dzimumu līdztiesības panākšanai un pozitīvā rīcība;

29.

uzskata, ka lēmumu pieņemšanas procesā, galvenokārt politiskā līmenī, darbojošos sieviešu skaitu var palielināt, mainot Austrumeiropas partnervalstu politisko kultūru un ieviešot Eiropas paraugprakses partiju formēšanas jomā;

30.

uzsver, ka ir nepieciešams šīs stratēģijas, programmas un rīcības plānus īstenot efektīvi un ik gadu Austrumeiropas partnervalstu parlamentiem iesniegt uzraudzības ziņojumu, kas būtu jānosūta arī Euronest parlamentārajai asamblejai; politiskās pamanāmības nolūkā mudina ar dzimumjautājumiem saistītus blakuspasākumus organizēt līdztekus Austrumu partnerības samitam;

31.

aicina sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumus līdz ar ierosinātajām darbībām sistemātiski iekļaut visos regulāri notiekošajos politiskajos un cilvēktiesību dialogos;

32.

mudina dalībvalstis stiprināt divpusējās un daudzpusējās saiknes ar Austrumeiropas partnervalstīm, kā arī aktīvi iesaistīties pārejas palīdzības un tehniskā atbalsta sniegšanā un dalīties ar pieredzi; uzskata, ka dalībvalstīm, kuras atrodas ģeogrāfiski tuvu Austrumeiropas partnervalstīm, varētu būt svarīga loma stingrāku saišu veicināšanā un citu dalībvalstu iesaistīšanā partnerībā; uzsver, ka sievietēm svarīga ir profesionālā izglītība un apmācība; mudina vairāk ieguldīt darbībās, kas atbalsta sieviešu nodarbinātību kvalitatīvās darbvietās, īpaši nozarēs un amatos, kur viņas nav pietiekami pārstāvētas;

33.

uzdod līdzpriekšsēdētājiem šo rezolūciju nosūtīt Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Eiropas Ārējās darbības dienestam, kā arī dalībvalstu un Austrumeiropas partnervalstu valdībām un parlamentiem.