Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 172. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 1 ),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu ( 2 ),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ( 3 ),

tā kā:

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā atbalstīja Komisijas priekšlikumu ieviest jaunu stratēģiju “Eiropa 2020”. Viena no stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm ir ilgtspējīga izaugsme, kas panākama, veicinot resursefektīvāku, ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku. Stratēģijā energoinfrastruktūra minēta kā viens no svarīgākajiem elementiem pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, kurā uzsvērts, ka bez kavēšanās ir jāmodernizē Eiropas tīkli, veidojot starpsavienojumus kontinenta mērogā, sevišķi tālab, lai integrētu atjaunojamos enerģijas avotus.

(2)	Vēl nav sasniegts Barselonas 2002. gada marta Eiropadomes sanāksmes secinājumos noteiktais mērķis dalībvalstīs nodrošināt tādu elektrotīklu starpsavienojumu līmeni, kas atbilst vismaz 10 % no tajās uzstādītās ražošanas jaudas.

(3)

Komisijas paziņojumā “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam: projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” un tam sekojošajos Padomes 2011. gada 28. februāra secinājumos un Eiropas Parlamenta rezolūcijā ( 4 ) aicināts izveidot jaunu energoinfrastruktūras politiku ar mērķi optimizēt tīklu izveidi Eiropas līmenī līdz 2020. gadam un pēc tam, lai Savienība varētu sasniegt savas enerģētikas politikas pamatmērķus: konkurētspēju, ilgtspēju un apgādes drošību.

(4)

Eiropadome 2011. gada 4. februārī uzsvēra, ka ir jāmodernizē un jāpaplašina Eiropas energoinfrastruktūra un jāsavieno tīkli pāri robežām, lai iedibinātu patiesu solidaritāti starp dalībvalstīm, nodrošinātu alternatīvus piegāžu vai tranzīta maršrutus un enerģijas avotus un panāktu, ka atjaunojamie enerģijas avoti sāk konkurēt ar tradicionālajiem avotiem. Tā uzsvēra, ka pēc 2015. gada nevienai dalībvalstij vairs nevajadzētu būt izolētai no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem vai piedzīvot, ka tās energoapgādes drošība ir apdraudēta piemērotu savienojumu trūkuma dēļ.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1364/2006/EK ( 5 ) nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem. Minētās pamatnostādnes (TEN-E) ir izstrādātas ar mērķi sekmēt Savienības iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu, vienlaikus veicinot energoresursu racionālu ražošanu, transportēšanu, sadali un izmantošanu, samazināt mazāk attīstīto reģionu un salu reģionu izolētību, panākt Savienības energoapgādes, energoavotu un maršrutu drošību un diversifikāciju, tostarp sadarbībā ar trešām valstīm, un sekmēt ilgtspējīgu attīstību un vides aizsardzību.

(6)

Pašreizējā TEN-E satvara novērtēšana nepārprotami liecina, ka, neraugoties uz to, ka šis satvars veicina izraudzītus projektus, nodrošinot to politisko atpazīstamību, tam pietrūkst redzējuma, mērķtiecības un elastīguma, lai novērstu apzinātās infrastruktūras nepilnības. Tāpēc Savienībai būtu jāstiprina centieni risināt turpmākās problēmas šajā jomā un jāpievērš pienācīga uzmanība, lai konstatētu iespējamo turpmāko neatbilstību starp enerģijas pieprasījumu un piedāvājumu.

(7)

Straujākai pašreizējās energoinfrastruktūras modernizācijai un jaunas energoinfrastruktūras izveidošanai ir izšķirīga nozīme, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķus, proti, pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi, garantēt apgādes drošību, jo īpaši naftas un gāzes apgādes drošību, līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 20 % (par 30%, ja būs atbilstīgi nosacījumi), palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas galapatēriņā līdz 20 % ( 6 ) un palielināt energoefektivitāti par 20%, un tā rezultātā ieguvumi energoefektivitātes ziņā varētu samazināt jaunas infrastruktūras būvniecības nepieciešamību. Vienlaikus Savienībai ir jāsagatavo sava infrastruktūra energosistēmas turpmākai dekarbonizācijai ilgākā laikposmā līdz 2050. gadam. Tāpēc šajā regulā vajadzētu būt iespējai arī iekļaut Savienības enerģētikas un klimata politikas iespējamos nākotnes mērķus.

(8)

Lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu ( 7 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu ( 8 ) ir paredzēts izveidot enerģijas iekšējo tirgu, tas joprojām ir sadrumstalots, jo nav pietiekamu starpsavienojumu starp valstu energotīkliem un netiek pilnībā izmantota esošā energoinfrastruktūra. Tomēr Savienības mēroga integrēti tīkli un viedo tīklu izveidošana ir būtiska, lai nodrošinātu konkurētspējīgu un pareizi funkcionējošu integrētu tirgu, sasniegtu optimālu energoinfrastruktūras izmantošanu, palielinātu energoefektivitāti, integrētu decentralizētus atjaunojamās enerģijas avotus un sekmētu izaugsmi, nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību.

(9)

Būtu jāmodernizē Savienības energoinfrastruktūra, lai novērstu tehniskas kļūmes un palielinātu tās noturību pret šādām kļūmēm, cilvēka vai dabas izraisītām katastrofām, klimata pārmaiņu negatīvajām sekām un drošības apdraudējumiem, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kritisko infrastruktūru, kā noteikts Padomes Direktīvā 2008/114/EK (2008. gada 8. decembris) par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību ( 9 ).

(10)	Naftas transportēšana pa sauszemes cauruļvadiem, nevis pa ūdeni var sniegt svarīgu ieguldījumu ar naftas transportēšanu saistītā vides riska samazināšanai.

(11)	Viedo tīklu nozīmīgā loma Savienības enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā atzīta Komisijas 2011. gada 12. aprīļa paziņojumā “Viedie tīkli. No inovācijas līdz ieviešanai”.

(12)

Enerģijas uzglabāšanas objekti un sašķidrinātas dabasgāzes (LNG) un saspiestas dabasgāzes (CNG) pieņemšanas, uzglabāšanas un regazifikācijas objektiem ir arvien lielāka nozīme Eiropas energoinfrastruktūrā. Šādu energoinfrastruktūras objektu izplatīšanās ir būtiska labi funkcionējošas tīkla infrastruktūras sastāvdaļa.

(13)

Komisijas 2011. gada 7. septembra paziņojumā “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” tika uzsvērta nepieciešamība iekļaut energoinfrastruktūras attīstības veicināšanu Savienības ārējās attiecībās, lai atbalstītu sociālekonomisko attīstību aiz Savienības robežām. Savienībai būtu jāsekmē infrastruktūras projekti, kas Savienības energotīklus savieno ar trešo valstu tīkliem, jo īpaši ar kaimiņvalstīm un valstīm, ar kurām Savienība ir iedibinājusi konkrētu sadarbību enerģētikas jomā.

(14)	Lai nodrošinātu sprieguma un frekvenču stabilitāti, īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas elektrotīkla stabilitātei mainīgajos apstākļos, ko rada tādu atjaunojamo energoresursu plūsmu pieaugošā daļa, kas pēc to dabas ir svārstīgi.

(15)

Tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam Eiropas nozīmes elektroenerģijas un gāzes infrastruktūrā jāiegulda aptuveni EUR 200 miljardi. Ņemot vērā ieguldījumu apjomu ievērojamu palielināšanos salīdzinājumā ar pagātnes tendencēm, kā arī energoinfrastruktūras prioritāšu īstenošanas steidzamību, ir vajadzīga jauna energoinfrastruktūras, īpaši pārrobežu energoinfrastruktūras, regulējuma un finansēšanas pieeja.

(16)

Komisijas dienestu darba dokumentā “Vajadzīgās investīcijas enerģētikas infrastruktūrā un to nepietiekamība”, kas iesniegts 2011. gada 10. jūnija Padomei, uzsvērts, ka aptuveni puse no kopējiem ieguldījumiem, kas vajadzīgi līdz 2020. gadam, varētu netikt nodrošināti vispār vai ar kavēšanos, kuru radītu ar atļauju piešķiršanu, regulatīviem jautājumiem un finansējumu saistīti šķēršļi.

(17)

Ar šo regulu paredz noteikumus Eiropas energotīklu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai, lai sasniegtu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteiktos enerģētikas politikas mērķus – nodrošināt enerģijas tirgus darbību un energoapgādes drošību Savienībā, veicināt energoefektivitāti un energotaupību, jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību un veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību. Tiecoties sasniegt šos mērķus, šī regula sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nāk par labu visai Savienībai, proti, tās konkurētspējai un ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai.

(18)

Eiropas tīklu attīstībai un to efektīvai sadarbspējai ir svarīgi nodrošināt darbības koordināciju starp elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoriem (PSO). Lai šajā sakarā nodrošinātu vienādus nosacījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā ( 10 ) attiecīgo noteikumu īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu ( 11 ). Lai pieņemtu pamatnostādnes par elektroenerģijas PSO savstarpējās darbības koordinācijas īstenošanu Savienības līmenī, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra, ņemot vērā to, ka minētās pamatnostādnes pārsvarā gadījumu attieksies uz visiem PSO.

(19)	Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (“Aģentūra”), kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 713/2009 ( 12 ), šajā regulā ir noteikti svarīgi papildu uzdevumi, un tai būtu jāpiešķir tiesības iekasēt maksu par dažu šo uzdevumu veikšanu.

(20)

Pēc intensīvām apspriedēm ar visām dalībvalstīm un ieinteresētajām personām Komisija ir noteikusi 12 stratēģiskas Eiropas energoinfrastruktūras prioritātes, kuru īstenošana līdz 2020. gadam ir svarīga, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķus. Šīs prioritātes aptver dažādus reģionus vai tematiskās jomas tādās nozarēs kā elektroenerģijas pārvade un uzglabāšana, gāzes pārvade, uzglabāšana un sašķidrinātas vai saspiestas dabasgāzes infrastruktūra, viedie tīkli, elektromaģistrāles, oglekļa dioksīda transportēšana un naftas infrastruktūra.

(21)

Kopīgu interešu projektiem būtu jāatbilst kopējiem, pārredzamiem un objektīviem kritērijiem, ņemot vērā to, kā tie sekmē enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu. Ierosinātajiem elektroenerģijas un gāzes projektiem, lai tie atbilstu iekļaušanai otrajā un turpmākajos Savienības sarakstos, vajadzētu būt iekļautiem jaunākajā pieejamajā tīkla desmit gadu attīstības plānā. Plānā jo īpaši būtu jāņem vērā 2011. gada 4. februāra Eiropadomes sanāksmes secinājumi par nepieciešamību integrēt perifēros enerģijas tirgus.

(22)

Būtu jāizveido reģionālās grupas, kas ierosinātu un pārskatītu kopīgu interešu projektus, kā rezultātā tiktu sagatavoti reģionālie kopīgu interešu projektu saraksti. Lai nodrošinātu plašu vienprātību, šīm reģionālajām grupām būtu jānodrošina cieša sadarbība starp dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm, projektu virzītājiem un attiecīgajām ieinteresētajām personām. Sadarbībai pēc iespējas vajadzētu balstīties uz esošajām valstu regulatīvo iestāžu un PSO reģionālās sadarbības struktūrām, kā arī citām dalībvalstu un Komisijas izveidotām struktūrām. Šīs sadarbības kontekstā valstu regulatīvajām iestādēm vajadzības gadījumā būtu jākonsultē reģionālās grupas, inter alia, par ierosināto projektu regulatīvo aspektu un regulatīvās apstiprināšanas ierosinātā grafika īstenojamību.

(23)

Lai nodrošinātu to, ka Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā (“Savienības saraksts”) iekļauj tikai tos projektus, kas visvairāk sekmē stratēģisko energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt un pārskatīt Savienības sarakstu saskaņā ar LESD 290. pantu, tomēr ievērojot dalībvalstu tiesības apstiprināt kopīgu interešu projektus, kas saistīti ar to teritoriju. Kā liecina ietekmes novērtējumā veiktā analīze, kas pievienota priekšlikumam, kas ir šīs regulas pamatā, elektroenerģijas nozarē ir aptuveni 100 šādu projektu, bet gāzes nozarē – 50. Ņemot vērā šo aplēsi un nepieciešamību nodrošināt šīs regulas mērķu sasniegšanu, kopīgu interešu projektu kopējam skaitam vajadzētu joprojām būt pārvaldāmam, un tādēļ tas nedrīkstētu būtiski pārsniegt 220 projektus. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(24)

Ik pēc diviem gadiem būtu jāsagatavo jauns Savienības saraksts. No katra nākamā Savienības saraksta būtu jāsvītro tie kopīgu interešu projekti, kas ir pabeigti vai vairs neatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Tādēļ uz kopīgu interešu projektiem, kas iekļaujami Savienības nākamajā sarakstā, būtu jāattiecina reģionālo sarakstu un Savienības sarakstu izveides nolūkā rīkotā atlases procedūra, tomēr būtu jāraugās, lai pēc iespējas mazinātu tā rezultātā radušos administratīvo slogu, piemēram, iespējami plaši izmantojot iepriekš iesniegto informāciju un ņemot vērā projektu virzītāju gada ziņojumus.

(25)	Kopīgu interešu projekti būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, tie būtu cieši jāpārrauga un jānovērtē, vienlaikus līdz minimumam samazinot projektu virzītāju administratīvo slogu. Komisijai būtu jāieceļ Eiropas koordinatori projektiem, kas sastopas ar sevišķām grūtībām.

(26)

Atļauju piešķiršanas procesiem nevajadzētu radīt ar projekta lielumu vai sarežģītību nesamērīgu administratīvo slogu vai radīt šķēršļus Eiropas tīklu attīstībai un piekļuvei tirgum. Padome 2009. gada 19. februāra secinājumos uzsvēra, ka nepieciešams apzināt šķēršļus ieguldījumiem un likvidēt tos, tostarp racionalizējot plānošanas un apspriežu procedūras. Minētie secinājumi guva jaunu apstiprinājumu Eiropadomes 2011. gada 4. februāra sanāksmes secinājumos, kur vēlreiz tika uzsvērts, ka ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesus, vienlaicīgi ievērojot valstu kompetenci.

(27)

Savienības kopīgu interešu projektu plānošana un īstenošana enerģētikas, transporta un telesakaru infrastruktūras nozarē būtu jākoordinē tā, lai izveidotu sinerģiju visur tur, kur tas būtu lietderīgi no vispārējā ekonomiskā, tehniskā, vides vai telpiskās plānošanas viedokļa, un lai tiktu pievērsta pienācīga uzmanība attiecīgajiem drošuma aspektiem. Tādējādi, plānojot dažādos Eiropas tīklus, priekšroku varētu dot transporta un sakaru tīklu un energotīklu integrācijai, lai nodrošinātu, ka tiek izmantota pēc iespējas mazāka zemes platība, vienlaikus, ja iespējams, nodrošinot, ka tiek izmantoti esošie vai agrāk lietotie maršruti, lai pēc iespējas samazinātu jebkādu negatīvu sociālo, ekonomisko, ekoloģisko un finansiālo ietekmi.

(28)

Kopīgu interešu projektiem valstu līmenī būtu jāpiešķir prioritārs statuss, lai nodrošinātu ātras administratīvās procedūras. Kompetentajām iestādēm kopīgu interešu projekti būtu jāuzskata par projektiem sabiedrības interesēs. Projektiem, kam ir negatīva ietekme uz vidi, būtu jāpiešķir atļauja kā projektiem sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, ja ir izpildīti visi nosacījumi saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību ( 13 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā ( 14 ).

(29)

Izraugoties kompetento iestādi vai iestādes, kas integrē un koordinē visus atļauju piešķiršanas procesus (“vienas pieturas aģentūra”), būtu jāsamazinās sarežģītībai, jāpalielinās efektivitātei un pārredzamībai un jātiek sekmētai sadarbībai starp dalībvalstīm. Pēc to izraudzīšanās kompetentajām iestādēm vajadzētu būt rīcībspējīgām pēc iespējas drīzāk.

(30)

Lai gan pastāv iedibināti standarti par sabiedrības līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai nodrošinātu visaugstākos pārredzamības un sabiedrības līdzdalības standartus attiecībā uz visiem kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa jautājumiem.

(31)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 15 ), attiecīgā gadījumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 16 ), 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ( 17 ) (“Orhūsas konvencija”) un Espo Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (“Espo konvencija”) pareizai un koordinētai piemērošanai būtu jānodrošina, ka tiek saskaņoti galvenie vides ietekmes novērtēšanas principi, tostarp pārrobežu kontekstā. Dalībvalstīm būtu jākoordinē kopīgu interešu projektu novērtēšana un, ja iespējams, jāsagatavo kopīgi novērtējumi. Dalībvalstis būtu jāmudina apmainīties ar atļauju piešķiršanas procesu labāko praksi un informāciju par administratīvo spēju attīstīšanu.

(32)

Ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesus, vienlaikus pēc iespējas ievērojot valstu kompetenci un procedūras jaunas infrastruktūras būvniecībai, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu. Tā kā energoinfrastruktūras attīstība nedrīkst kavēties, atļauju piešķiršanas procesu vienkāršošana būtu jāpapildina ar skaidri noteiktu termiņu, kurā attiecīgajām iestādēm jāpieņem lēmums par projekta būvniecību. Šādam termiņam būtu jāveicina efektīvāka procedūru definēšana un īstenošana, un tam nekādā ziņā nevajadzētu apdraudēt augstos vides aizsardzības un sabiedrības līdzdalības standartus. Kas attiecas uz šajā regulā noteiktajiem maksimālajiem termiņiem – dalībvalstis tomēr varētu censties tos vēl vairāk saīsināt, ja iespējams. Kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina termiņu ievērošana, un dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka pārsūdzības, ar ko apstrīd visaptverošā lēmuma likumību pēc būtības vai procesuālo likumību, tiek izskatītas pēc iespējas efektīvāk.

(33)

Ja dalībvalstis to uzskata par atbilstošu, tās visaptverošajā lēmumā var iekļaut lēmumus, kas pieņemti saistībā ar sarunām ar atsevišķiem zemju īpašniekiem par pieeju īpašumam, tā īpašumtiesībām vai tiesībām to izmantot, telpisko plānošanu, ar kuru nosaka noteikta reģiona vispārējo zemes izmantošanu, iekļauj citus attīstības plānus, piemēram, automaģistrāles, dzelzceļus, ēkas un dabas aizsardzības zonas, un kura nav veikta konkrētam plānotā projekta mērķim, kā arī darbības atļauju piešķiršanu. Saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem kopīgu interešu projektos varētu iekļaut saistīto infrastruktūru, cik vien tas ir būtiski būvniecībai vai projekta darbībai.

(34)

Šī regula, jo īpaši noteikumi par atļauju piešķiršanu, sabiedrības līdzdalību un kopīgu interešu projektu īstenošanu, būtu jāpiemēro, neskarot starptautiskās tiesības un Savienības tiesību aktus, tostarp noteikumus par vides un cilvēka veselības aizsardzību un noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības un jūrlietu politiku.

(35)

Izmaksas par kopīgu interešu projektu izstrādi, būvniecību, darbību un uzturēšanu parasti būtu pilnībā jāsedz infrastruktūras izmantotājiem. Uz kopīgu interešu projektiem būtu jāattiecina pārrobežu izmaksu sadalījums, ja tirgus pieprasījuma analīze vai novērtējums par sagaidāmo ietekmi uz tarifiem liecina, ka izmaksas nevar atgūt no infrastruktūras izmantotāju maksātajiem tarifiem.

(36)

Apspriežoties par pareizo izmaksu sadalījumu, par pamatu būtu jāņem infrastruktūras projekta izmaksu un ieguvumu analīze, ko sagatavo, izmantojot saskaņotu metodoloģiju analīzei energosistēmas mērogā un tīkla desmit gadu attīstības plānu ietvaros, kurus izstrādā pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem ( 18 ) un kurus pārskata Aģentūra. Minētajā analīzē varētu ņemt vērā rādītājus un attiecīgās atsauces vērtības ieguldījumu vienības izmaksu salīdzināšanai.

(37)

Aizvien integrētākā iekšējā enerģijas tirgū ir nepieciešami skaidri un pārredzami noteikumi par izmaksu pārrobežu sadali, lai paātrinātu ieguldījumus pārrobežu infrastruktūrā. Eiropadome 2011. gada 4. februārī atgādināja, ka ir svarīgi veicināt tādu regulējumu, kas piesaista ieguldījumus tīkliem, kur tarifi tiek noteikti atbilstīgi ieguldījumu vajadzībām un pārrobežu ieguldījumu gadījumā izmaksas tiek pienācīgi sadalītas, vienlaikus veicinot konkurenci un konkurētspēju un ņemot vērā ietekmi uz patērētājiem. Lemjot par pārrobežu izmaksu sadalījumu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka tā ietekme uz valsts tarifiem nav nesamērīgs slogs patērētājiem. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu arī jāizvairās no projektu atbalsta dublēšanas, ņemot vērā faktiskās vai plānotās maksas un ieņēmumus. Šīs maksas un ieņēmumi būtu jāņem vērā tikai tādā mērā, kādā tie ir paredzēti attiecīgo izmaksu segšanai, un tiem pēc iespējas jābūt saistītiem ar projektiem. Ja ieguldījumu pieprasījumā ņem vērā ieguvumus, kas rodas aiz attiecīgās dalībvalsts robežām, valstu regulatīvajām iestādēm jautājumā par konkrētā projekta izmaksu un ieguvumu analīzi būtu jāapspriežas ar attiecīgajiem PSO.

(38)

Spēkā esošie tiesību akti par iekšējo enerģijas tirgu paredz, ka gāzes un elektroenerģijas tīklu piekļuves tarifi dod pietiekamu stimulu ieguldījumiem. Piemērojot tiesību aktus par iekšējo enerģijas tirgu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina stabils un paredzams regulējums ar stimuliem realizēt kopīgu interešu projektus, tostarp ilgtermiņa stimuliem, kas ir samērīgi ar konkrētā projekta riska līmeni. Tas jo īpaši attiecas uz inovatīvām elektroenerģijas pārvades tehnoloģijām, kas ļauj tīklā plaši integrēt atjaunojamos energoresursus, decentralizētus energoresursus vai regulējamu pieprasījumu savstarpēji savienotos tirgos, un uz gāzes pārvades infrastruktūru, kas tirgum piedāvā jaudas rezerves vai elastību, lai būtu iespējama īstermiņa apmaiņa vai rezerves apgāde piegādes pārrāvumu laikā.

(39)

Šī regula attiecas vienīgi uz atļauju piešķiršanu kopīgu interešu projektiem, sabiedrības līdzdalību kopīgu interešu projektos un kopīgu interešu projektu regulatīvo kārtību regulā noteiktajā nozīmē. Tomēr dalībvalstis, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, var piemērot tādus pašus vai līdzīgus noteikumus arī citiem projektiem, kuriem nav kopīgu interešu projektu statusa šīs regulas nozīmē. Attiecībā uz regulatīvajiem stimuliem dalībvalstis, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, var piemērot tādus pašus vai līdzīgus noteikumus tiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst elektroenerģijas uzglabāšanas kategorijā.

(40)	Dalībvalstīm, kuras pašreiz saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem neparedz augstāko iespējamo valsts nozīmes juridisko statusu energoinfrastruktūras projektiem, būtu jāapsver šāda statusa ieviešana, jo īpaši, izvērtējot, vai tas nodrošinātu ātrāku atļauju piešķiršanas procesu.

(41)

Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 663/2009 ( 19 ), ir apliecinājusi, ka Savienības finansiālā palīdzība, lai piesaistītu privāto finansējumu un īstenotu Eiropas nozīmes projektus, sniedz pievienoto vērtību. Eiropadome 2011. gada 4. februārī atzina, ka dažiem energoinfrastruktūras projektiem var būt nepieciešams ierobežots publiskais finansējums, lai piesaistītu privāto finansējumu. Ņemot vērā ekonomikas un finanšu krīzi un budžeta ierobežojumus, nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu jāparedz mērķtiecīgs atbalsts dotāciju un finanšu instrumentu veidā, lai piesaistītu jaunus ieguldītājus energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām, vienlaikus nodrošinot, ka Savienības budžeta ieguldījums ir pēc iespējas mazāks. Attiecīgajos pasākumos būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta izmēģinājuma posmā pēc infrastruktūras projektu finansēšanai paredzēto projekta obligāciju ieviešanas.

(42)

Kopīgu interešu projektiem elektroenerģijas, gāzes un oglekļa dioksīda jomā vajadzētu būt tiesīgiem saņemt Savienības finansiālo palīdzību dotāciju vai inovatīvu finanšu instrumentu veidā, kas paredzēts pētījumiem un – ar konkrētiem nosacījumiem – arī darbiem, tiklīdz šāds finansējums ir pieejams saskaņā ar attiecīgo regulu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu. Tas dos iespēju sniegt pielāgotu atbalstu tiem kopīgu interešu projektiem, kas nav dzīvotspējīgi pašreizējā regulējumā un tirgus apstākļos. Ir svarīgi izvairīties no konkurences izkropļojumiem, jo īpaši starp projektiem, kas nodrošina viena un tā paša Savienības prioritārā koridora izveidi. Šādai finansiālajai palīdzībai vajadzētu nodrošināt vajadzīgo sinerģiju ar struktūrfondiem, no kuriem finansēs vietējas vai reģionālas nozīmes viedos energosadales tīklus. Uz ieguldījumiem kopīgu interešu projektos attiecas trīspakāpju prioritāra secība. Pirmkārt, ieguldīšanas prioritāte būtu jāatvēl tirgum. Otrkārt, ja tirgus dalībnieki ieguldījumus neveic, būtu jāizmanto regulatīvie risinājumi, vajadzības gadījumā jāpielāgo attiecīgais regulējums un jānodrošina attiecīgā regulējuma pareiza piemērošana. Treškārt, ja ar pirmajiem diviem posmiem nepietiek, lai nodrošinātu vajadzīgos ieguldījumus kopīgu interešu projektos, Savienības finansiālo palīdzību varētu piešķirt tad, ja kopīgu interešu projekts atbilst spēkā esošajiem atbilstības kritērijiem.

(43)

Tā kā šīs regulas mērķi, proti, Eiropas energotīklu attīstību un sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā noteikts minētajā pantā, šī regula nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai.

(44)	Regulas (EK) Nr. 713/2009, (EK) Nr. 714/2009 un (EK) Nr. 715/2009 tādēļ būtu attiecīgi jāgroza.

(45)	Tādēļ Lēmums Nr. 1364/2006/EK būtu jāatceļ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. Ar šo regulu nosaka pamatnostādnes I pielikumā minēto Eiropas energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai (“energoinfrastruktūras prioritārie koridori un jomas”).

Papildus Direktīvās 2009/28/EK, 2009/72/EK un 2009/73/EK un Regulās (EK) Nr. 713/2009, (EK) Nr. 714/2009 un (EK) Nr. 715/2009 paredzētajām definīcijām šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1. Ar šo regulu nosaka divpadsmit reģionālās grupas (“grupas”), kā noteikts III pielikuma 1. punktā. Katras grupas dalība ir balstīta uz katru prioritāro koridoru un jomu un to attiecīgo ģeogrāfisko pārklājumu, kā noteikts I pielikumā. Lēmumu pieņemšanas pilnvaras grupās ir tikai dalībvalstīm un Komisijai, kuras šajā nolūkā dēvē par grupu lēmējstruktūru.

2. Katra grupa pieņem savu reglamentu, ņemot vērā III pielikumā izklāstītos noteikumus.

3. Katras grupas lēmējstruktūra pieņem ierosināto kopīgu interešu projektu reģionālo sarakstu, kas sagatavots saskaņā ar III pielikuma 2. punktā izklāstīto procesu, atbilstīgi katra projekta sniegumam energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanā un atbilstīgi tam, kā tie izpilda 4. pantā noteiktos kritērijus.

4. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 16. pantu, lai izveidotu Savienības kopīgu interešu projektu sarakstu (“Savienības saraksts”), ņemot vērā LESD 172. panta otro daļu. Savienības sarakstu pievieno šai regulai kā pielikumu.

Īstenojot savas pilnvaras, Komisija nodrošina, ka Savienības sarakstu izveido ik pēc diviem gadiem, pamatojoties uz reģionālajiem sarakstiem, ko pieņēmušas grupu lēmējstruktūras, kā noteikts III pielikuma 1. punkta 2. apakšpunktā, ievērojot procedūru, kas noteikta šā panta 3. punktā.

5. Kad Komisija, pamatojoties uz reģionālajiem sarakstiem, pieņem Savienības sarakstu, tā:

6. Kopīgu interešu projekti, kas, ievērojot šā panta 4. punktu, ir iekļauti Savienības sarakstā, attiecīgā gadījumā kļūst par attiecīgo reģionālo ieguldījumu plānu daļu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 714/2009 un (EK) Nr. 715/2009 12. pantu un par attiecīgā valsts tīkla desmit gadu attīstības plāna daļu saskaņā ar Direktīvu 2009/72/EK un 2009/73/EK 22. pantu, un par citu attiecīgo valsts infrastruktūras plānu daļu. Minētajiem projektiem piešķir augstāko iespējamo prioritāti katrā no minētajiem plāniem.

2. Kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst specifiskās energoinfrastruktūras kategorijās, piemēro šādus specifiskus kritērijus:

3. Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. līdz 3. punktā noteiktajās energoinfrastruktūras kategorijās, šajā pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē saskaņā ar IV pielikuma 2. līdz 5. punktā noteiktajiem rādītājiem.

4. Lai veicinātu visu to projektu izvērtēšanu, kas varētu būt atbilstīgi kopīgu interešu projektu statusam un ko varētu iekļaut reģionālajā sarakstā, katra grupa pārredzamā un objektīvā veidā izvērtē katra projekta sniegumu tā paša prioritārā koridora vai jomas īstenošanā. Katra grupa nosaka savu izvērtēšanas metodi, pamatojoties uz kopējo sniegumu attiecībā uz 2. punktā minētajiem kritērijiem; balstoties uz šo izvērtējumu, grupa iekšējai lietošanai izveido projektu prioritāro secību. Ne reģionālo, ne Savienības sarakstu nekārto prioritārā secībā, kā arī prioritāro secību neizmanto nekādiem turpmākiem nolūkiem, izņemot – kā aprakstīts III pielikuma 2. punkta 14. apakšpunktā.

Attiecībā uz “viedo tīklu” projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā noteiktajā energoinfrastruktūras kategorijā, prioritārā secībā sakārto tos projektus, kas vienlaikus ietekmē vienas un tās pašas divas dalībvalstis, un pienācīgi ņem vērā arī projekta skarto lietotāju skaitu, gada energopatēriņu un no nepārvadāmiem resursiem saražotas enerģijas īpatsvaru teritorijā, kur atrodas šie lietotāji.

1. Projekta virzītāji kopīgu interešu projektiem izstrādā īstenošanas plānu, kurā iekļauj grafiku visām šādām darbībām:

2. PSO, sadales sistēmu operatori un citi operatori savā starpā sadarbojas, lai veicinātu kopīgu interešu projektu izstrādi savā jomā.

3. Aģentūra un attiecīgās grupas uzrauga kopīgu interešu projektu īstenošanā gūtās sekmes un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus, lai veicinātu kopīgu interešu projektu īstenošanu. Grupas var pieprasīt papildu informāciju, ko sniedz saskaņā ar 4., 5. un 6. punktu, sasaukt sanāksmes ar attiecīgajām personām un uzaicināt Komisiju pārbaudīt uz vietas sniegto informāciju.

4. Līdz 31. martam katru gadu, kas seko gadam, kurā saskaņā ar 3. pantu kopīgu interešu projekts ir iekļauts Savienības sarakstā, projekta virzītāji iesniedz gada ziņojumu 8. pantā minētajai kompetentajai iestādei vai Aģentūrai par katru projektu, kas ietilpst II pielikuma 1. un 2. punktā noteiktajās kategorijās, vai attiecīgajai grupai par katru projektu, kas ietilpst II pielikuma 3. un 4. punktā noteiktajās kategorijās. Minētajā ziņojumā sīki izklāsta:

5. Trīs mēnešos no šā panta 4. punktā minēto gada ziņojumu saņemšanas Aģentūra grupām iesniedz konsolidētu ziņojumu par kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. un 2. punktā noteiktajās kategorijās, kurā novērtētas gūtās sekmes, un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus par to, kā panākt iekavēto un pārvarēt sastaptās grūtības. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 713/2009 6. panta 8. un 9. punktu minētajā konsolidētajā ziņojumā novērtē arī to, vai tiek konsekventi īstenoti Savienības tīklu attīstības plāni attiecībā uz energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām.

6. Katru gadu 8. pantā minētās kompetentās iestādes ziņo attiecīgajai grupai par to attiecīgajā teritorijā esošo kopīgu interešu projektu īstenošanā gūtajām sekmēm un – atbilstīgā gadījumā – īstenošanas kavēšanos saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem, kā arī par šādas kavēšanās iemesliem.

7. Ja kopīgu interešu projekta nodošana ekspluatācijā ir aizkavējusies salīdzinājumā ar īstenošanas plānu un ja tas nav noticis tādu nepārvaramu apstākļu dēļ, ko projekta virzītājs nespēj kontrolēt:

8. Kopīgu interešu projektu var svītrot no Savienības saraksta saskaņā ar 3. panta 4. punktā noteikto procedūru, ja projekts minētajā sarakstā tika iekļauts, balstoties uz nepareizu informāciju, kas bija noteicošais iekļaušanas faktors, vai projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem.

9. Projekti, kuri vairs nav Savienības sarakstā, zaudē visas no šīs regulas izrietošās tiesības un saistības, kas attiecas uz kopīgu interešu projekta statusu.

Tomēr projekti, kuri vairs nav Savienības sarakstā, bet par kuriem kompetentā iestāde ir pieņēmusi izskatīšanai pieteikuma dokumentāciju, saglabā tiesības un saistības, kas izriet no III nodaļas, izņemot, ja projekts vairs nav sarakstā 8. punktā noteikto iemeslu dēļ.

10. Šis pants neskar Savienības finansiālo palīdzību, kas piešķirta kopīgu interešu projektam pirms tā svītrošanas no Savienības saraksta.

1. Ja kopīgu interešu projekts sastopas ar ievērojamām īstenošanas grūtībām, Komisija, vienojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, var iecelt Eiropas koordinatoru uz laikposmu, kas nepārsniedz vienu gadu un ko var divas reizes pagarināt.

3. Eiropas koordinatoru izvēlas, pamatojoties uz viņa pieredzi attiecībā uz specifiskiem uzdevumiem, ko viņam uztic attiecīgajos projektos.

4. Lēmumā par Eiropas koordinatora iecelšanu nosaka kārtību attiecībā uz pilnvaru ilgumu, specifiskajiem uzdevumiem un attiecīgajiem termiņiem, kā arī izmantojamo metodoloģiju. Koordinācijas darbs ir samērīgs ar projektu sarežģītību un aplēstajām izmaksām.

5. Attiecīgās dalībvalstis pilnībā sadarbojas ar Eiropas koordinatoru, tam pildot 2. un 4. punktā minētos uzdevumus.

1. Atļauju piešķiršanas procesā vajadzīgo lēmumu pieņemšanas nolūkā, pieņemot Savienības sarakstu, tiek noteikta šo projektu nepieciešamība no enerģētikas politikas viedokļa, neskarot projekta precīzu atrašanās vietu, maršrutu vai tehnoloģiju.

2. Lai nodrošinātu ar kopīgu interešu projektiem saistītās pieteikuma dokumentācijas efektīvu administratīvo apstrādi, projekta virzītāji un visas attiecīgās iestādes nodrošina, ka šo dokumentāciju apstrādā, cik vien ātri tas ir iespējams no juridiskā viedokļa.

3. Ja valsts tiesību aktos šāds statuss ir paredzēts, kopīgu interešu projektiem piešķir augstāko iespējamo valsts nozīmes statusu un pret tiem attiecas kā tādiem atļauju piešķiršanas procesos – un, ja valsts tiesību akti to paredz, arī telpiskajā plānošanā –, tostarp saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu, tādā veidā, kā šāda attieksme ir paredzēta valsts tiesību aktos, ko piemēro attiecīgajam energoinfrastruktūras veidam.

4. Komisija līdz 2013. gada 16. augustam izsniedz nesaistošas norādes, lai palīdzētu dalībvalstīm noteikt piemērotus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus ar mērķi racionalizēt ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un nodrošināt to ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru saskanīgu piemērošanu, kas kopīgu interešu projektiem noteiktas Savienības tiesību aktos.

5. Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā 4. punktā minētās norādes, izvērtē, kādi pasākumi ir iespējami, lai racionalizētu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un nodrošinātu to saskanīgu piemērošanu, un par rezultātu informē Komisiju.

6. Deviņu mēnešu laikā no 4. punktā minēto norāžu izdošanas dalībvalstis veic neleģislatīvus pasākumus, ko tās apzinājušas saskaņā ar 5. punktu.

7. Dalībvalstis 24 mēnešu laikā no 4. punktā minēto norāžu izdošanas dienas veic saskaņā ar 5. punktu apzinātos leģislatīvos pasākumus. Šie pasākumi neskar saistības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem.

8. Attiecībā uz ietekmi uz vidi, kas minēta Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktā un Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 7. punktā, kopīgu interešu projektus no enerģētikas politikas viedokļa uzskata par projektiem sabiedrības interesēs un var uzskatīt par projektiem “sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā” ar noteikumu, ka ir ievēroti visi šajās direktīvās noteiktie nosacījumi.

Ja saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK ir vajadzīgs Komisijas atzinums, Komisija un šīs regulas 9. pantā minētā kompetentā iestāde nodrošina, ka lēmums par to, vai projekts ir “sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā”, tiek pieņemts, ievērojot šīs regulas 10. panta 1. punktā minēto termiņu.

1. Līdz 2013. gada 16. novembrim katra dalībvalsts ieceļ vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu.

2. Šā panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes atbildību un/vai tās uzdevumus saistībā ar kopīgu interešu projektu vai kopīgu interešu projektu konkrētu kategoriju var deleģēt citai iestādei vai tos var veikt cita iestāde ar noteikumu, ka:

Kompetentā iestāde var saglabāt pienākumu noteikt termiņus, neskarot termiņus, kas noteikti saskaņā ar 10. pantu.

3. Neskarot attiecīgās prasības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem, kompetentā iestāde rīkojas tā, lai veicinātu visaptverošā lēmuma pieņemšanu. Visaptverošo lēmumu pieņem 10. panta 1. un 2. punktā minētajā termiņā un saskaņā ar vienu no šādām shēmām:

Ja ir sagaidāms, ka attiecīgās iestādes atsevišķs lēmums netiks pieņemts termiņā, minētā iestāde nekavējoties informē kompetento iestādi un norāda kavēšanās pamatojumu. Pēc tam kompetentā iestāde nosaka jaunu termiņu, kurā pieņem minēto atsevišķo lēmumu, vienlaikus ievērojot saskaņā ar 10. pantu noteiktos kopējos termiņus.

Atzīstot valstu īpatnības plānošanas un atļauju piešķiršanas procesos, dalībvalstis var izvēlēties vienu no pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktā minētajām trim shēmām, lai veicinātu un koordinētu savas procedūras, un izvēlas īstenot visefektīvāko shēmu. Ja dalībvalsts izvēlas sadarbības shēmu, tā informē Komisiju par šādas izvēles iemesliem. Komisija veic shēmu efektivitātes novērtējumu ziņojumā, kas minēts 17. pantā.

4. Dalībvalstis var piemērot dažādas 3. punktā noteiktās shēmas attiecībā uz sauszemes kopīgu interešu projektiem un kopīgu interešu projektiem jūrā.

5. Ja kopīgu interešu projekta dēļ lēmumi jāpieņem divās vai vairākās dalībvalstīs, attiecīgās kompetentās iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu savstarpējo sadarbību un koordināciju, tostarp attiecībā uz 10. panta 4. punktā minētajiem noteikumiem. Dalībvalstis cenšas paredzēt kopīgas procedūras, jo īpaši attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu.

1. Līdz 2014. gada 16. maijam dalībvalsts vai kompetentā iestāde attiecīgā gadījumā sadarbībā ar citām attiecīgajām iestādēm publicē rokasgrāmatu par atļauju piešķiršanas procesu, kas piemērojams kopīgu interešu projektiem. Rokasgrāmatu pēc vajadzības atjaunina un dara pieejamu sabiedrībai. Rokasgrāmatā iekļauj vismaz VI pielikuma 1. punktā precizēto informāciju. Rokasgrāmata nav juridiski saistoša, bet tajā var atsaukties uz attiecīgiem juridiskiem noteikumiem vai citēt tos.

2. Neskarot prasības, kas izriet no Orhūsas un Espo konvencijām un attiecīgiem Savienības tiesību aktiem, visas atļauju piešķiršanas procesā iesaistītās personas ievēro VI pielikuma 3. punktā izklāstītos sabiedrības līdzdalības principus.

3. Aptuveni trīs mēnešu laikā no atļauju piešķiršanas procesa sākuma saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu projekta virzītājs, ievērojot procesu, kas aprakstīts 1. punktā minētajā rokasgrāmatā, un saskaņā ar VI pielikumā noteiktajām pamatnostādnēm izstrādā un kompetentajai iestādei iesniedz sabiedrības līdzdalības koncepciju. Kompetentā iestāde triju mēnešu laikā apstiprina sabiedrības līdzdalības koncepciju vai prasa veikt tajā izmaiņas; šajā procesā kompetentā iestāde ņem vērā visus sabiedrības līdzdalības un apspriešanās veidus, kas notikuši pirms atļauju piešķiršanas procesa sākuma, tādā mērā, kādā šāda sabiedrības līdzdalība un apspriešanās atbilst šā panta prasībām.

Ja projekta virzītājs plāno būtiski mainīt apstiprināto koncepciju, tas par šādu plānu informē kompetento iestādi. Šādā gadījumā kompetentā iestāde var pieprasīt veikt izmaiņas.

4. Vismaz viena sabiedriskā apspriešana, ko rīko projekta virzītājs vai, ja to paredz valsts tiesību akti, kompetentā iestāde, notiek pirms galīgās un pabeigtās pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas kompetentajai iestādei saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Tas neskar sabiedrisko apspriešanu, kas jāveic, ja tiek iesniegts lūgums piešķirt attīstības piekrišanu saskaņā ar Direktīvas 2011/92/ES 6. panta 2. punktu. Sabiedriskajā apspriešanā VI pielikuma 3. punkta a) apakšpunktā minētās ieinteresētās personas tiek informētas par projektu jau agrīnā posmā, un tā palīdz noteikt vispiemērotāko vietu vai maršrutu un apzināt būtiskos jautājumus, kas jāaplūko pieteikuma dokumentācijā. Šādai sabiedriskai apspriešanai piemērojamais prasību minimums ir precizēts VI pielikuma 5. punktā.

Projekta virzītājs pirms pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas sagatavo ziņojumu, kurā apkopoti rezultāti pasākumiem saistībā ar sabiedrības līdzdalību, tostarp pasākumiem, kas notikuši pirms atļaujas piešķiršanas procesa sākuma. Projekta virzītājs minēto ziņojumu kopā ar pieteikuma dokumentāciju iesniedz kompetentajai iestādei. Pieņemot visaptverošo lēmumu, šos rezultātus pienācīgi ņem vērā.

5. Ja projekts šķērso divu vai vairāku dalībvalstu robežu, sabiedriskās apspriešanas saskaņā ar 4. punktu katrā no attiecīgajām dalībvalstīm sarīko ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no dienas, kad sākusies pirmā sabiedriskā apspriešana.

6. Ja projektam varētu būt būtiska nelabvēlīga pārrobežu ietekme vienā vai vairākās kaimiņu dalībvalstīs, kurās ir piemērojams Direktīvas 2011/92/ES 7. pants un Espo konvencija, atbilstīgo informāciju dara pieejamu kaimiņu dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Kaimiņu dalībvalstu kompetentās iestādes attiecīgā gadījumā paziņošanas procedūrā norāda, vai tās vai kāda cita attiecīgā iestāde vēlas piedalīties sabiedriskās apspriešanas procedūrās.

7. Projekta virzītājs vai, ja to paredz valsts tiesību akti, kompetentā iestāde izveido un regulāri atjaunina tīmekļa vietni, kurā ir attiecīga informācija par kopīgu interešu projektu un kurā ir iekļauta saite uz Komisijas tīmekļa vietni, un kura atbilst VI pielikuma 6. punkta prasībām. Komerciāli sensitīva informācija ir konfidenciāla.

Projekta virzītāji publicē attiecīgo informāciju, arī izmantojot citus piemērotus informēšanas līdzekļus, kam sabiedrība var brīvi piekļūt.

2. Abu 1. punktā minēto procedūru kopējais ilgums nepārsniedz trīs gadus un sešus mēnešus. Tomēr, ja kompetentā iestāde uzskata, ka viena vai abas atļauju piešķiršanas procesa procedūras netiks pabeigtas 1. punktā noteiktajā termiņā, tā pirms termiņa beigām, izskatot katru gadījumu atsevišķi, var nolemt pagarināt vienu vai abus termiņus ilgākais par deviņiem mēnešiem abām procedūrām kopā.

Šādā gadījumā kompetentā iestāde informē attiecīgo grupu un iesniedz attiecīgajai grupai informāciju par veiktajiem vai veicamajiem pasākumiem, lai atļauju piešķiršanas procesu pabeigtu ar iespējami īsāku kavēšanos. Grupa var pieprasīt, lai kompetentā iestāde regulāri ziņo par virzību šajā sakarā.

3. Dalībvalstīs, kur maršruta vai vietas noteikšanu, kas veikta vienīgi plānotā projekta konkrētajam mērķim, tostarp konkrētu tīkla infrastruktūras koridoru plānošanu, nevar iekļaut procesā, kas beidzas ar visaptverošā lēmuma pieņemšanu, attiecīgo lēmumu pieņem atsevišķā sešu mēnešu termiņā, kas sākas virzītāja galīgās un pilnīgās pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas dienā.

Šajā gadījumā 2. punktā minēto pagarināto termiņu saīsina līdz sešiem mēnešiem, tostarp procedūrai, kas aprakstīta šajā punktā.

5. Projekta virzītājs nodrošina, ka pieteikuma dokumentācija ir pabeigta un pienācīgā kvalitātē, un lūdz kompetentās iestādes atzinumu pēc iespējas drīzāk pirmspieteikuma procedūras laikā. Projekta virzītājs pilnībā sadarbojas ar kompetento iestādi, lai ievērotu termiņus un detalizēto grafiku, kā noteikts 4. punkta b) apakšpunktā.

6. Šajā pantā noteiktie termiņi neskar saistības, kas izriet no starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem, un neskar pārsūdzības procedūras administratīvā kārtā un tiesiskas aizsardzības līdzekļus tiesā.

1. Līdz 2013. gada 16. novembrim elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (PSOET) un gāzes PSOET publicē un iesniedz dalībvalstīm, Komisijai un Aģentūrai savas attiecīgās metodoloģijas, tostarp par tīklu un tirgus modelēšanu, kas ir pamatā harmonizētai energosistēmas mēroga izmaksu un ieguvumu analīzei Savienības līmenī, kuru piemēro kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās. Minētās metodoloģijas izmanto, lai sagatavotu visus turpmākos tīkla desmit gadu attīstības plānus, kurus izstrādā elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 8. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 8. pantu. Metodoloģijas izstrādā saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem principiem, un tās atbilst IV pielikumā izklāstītajiem noteikumiem un rādītājiem.

Pirms metodoloģiju iesniegšanas elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET veic plašu apspriešanos, iesaistot vismaz tās organizācijas, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, un attiecīgā gadījumā pašas ieinteresētās personas, valstu regulatīvās iestādes un citas valstu iestādes.

2. Aģentūra trīs mēnešu laikā no metodoloģiju saņemšanas dienas sniedz dalībvalstīm un Komisijai atzinumu par metodoloģijām un to publicē.

3. Trīs mēnešu laikā no Aģentūras atzinuma saņemšanas Komisija sniedz un arī dalībvalstis var sniegt savu atzinumu par metodoloģijām. Atzinumus iesniedz elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET.

4. Trīs mēnešu laikā no pēdējā atzinuma saņemšanas dienas, kas saņemts saskaņā ar 3. punktu, elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET pielāgo savas metodoloģijas, pienācīgi ņemot vērā no dalībvalstīm saņemtos atzinumus, Komisijas atzinumu un Aģentūras atzinumu, un iesniedz tās Komisijai apstiprināšanai.

5. Divu nedēļu laikā no Komisijas apstiprinājuma elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET publicē savas attiecīgās metodoloģijas savā tīmekļa vietnē. Pēc pieprasījuma tie Komisijai un Aģentūrai nosūta V pielikuma 1. punktā noteiktos attiecīgos ievaddatu kopumus un citus būtiskus datus par tīkliem, jaudas plūsmām un tirgu pietiekami precīzā formā atbilstīgi valstu tiesību aktiem un attiecīgajiem nolīgumiem par konfidencialitāti. Dati ir derīgi pieprasījuma dienā. Komisija un Aģentūra saņemto datu konfidencialitāti nodrošina gan pašas, gan arī attiecībā uz jebkuru personu, kam uzticēts uz šo datu pamata veikt analīzi.

6. Metodoloģijas regulāri atjaunina un uzlabo saskaņā ar 1. līdz 5. punktu. Aģentūra pēc savas iniciatīvas vai pēc pienācīgi pamatota valsts regulatīvo iestāžu vai ieinteresēto personu pieprasījuma un pēc oficiālas apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, un ar Komisiju var pieprasīt šādus atjauninājumus un uzlabojumus, to pienācīgi pamatojot un norādot termiņus. Aģentūra publicē valsts regulatīvo iestāžu un ieinteresēto personu pieprasījumus un visus attiecīgos komerciāli nesensitīvos dokumentus, kas Aģentūrai liek pieprasīt atjauninājumus vai uzlabojumus.

7. Līdz 2015. gada 16. maijam valsts regulatīvās iestādes, sadarbojoties Aģentūras ietvaros, nosaka un publisko rādītājus un atbilstošās atsauces vērtības, lai varētu salīdzināt ieguldījuma vienības izmaksas salīdzināmiem II pielikuma 1. un 2. punktā iekļauto infrastruktūras kategoriju projektiem. Minētās atsauces vērtības var izmantot elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET izmaksu un ieguvumu analīzē, ko tie veiks turpmākajiem tīkla desmit gadu attīstības plāniem.

8. Līdz 2016. gada 31. decembrim elektroenerģijas PSOET un gāzes PSOET kopīgi iesniedz Komisijai un Aģentūrai saskanīgu un savstarpēji saistītu elektroenerģijas un gāzes tirgus un tīkla modeli, kas ietver gan elektroenerģijas, gan gāzes pārvades infrastruktūru, kā arī uzglabāšanas un sašķidrinātās dabasgāzes objektus, aptver energoinfrastruktūras prioritāros koridorus un jomas un ir izstrādāts saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem principiem. Pēc tam, kad Komisija šo modeli apstiprinājusi saskaņā ar 2. līdz 4. punktā izklāstīto procedūru, modeli iekļauj metodoloģijās.

1. Faktiskās ieguldījumu izmaksas, kurās nav iekļautas uzturēšanas izmaksas un kuras ir saistītas ar kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, sedz to dalībvalstu attiecīgie PSO vai pārvades infrastruktūras projekta virzītāji, kurās projektam ir pozitīva neto ietekme, un izmaksas, uz kurām neattiecas pārslodzes vai citas maksas, ar tīkla piekļuves tarifiem sedz tīkla lietotāji minētajā dalībvalstī vai minētajās dalībvalstīs.

2. Uz kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, 1. punkts attiecas tikai tad, ja vismaz viens projekta virzītājs pieprasa attiecīgajām valsts iestādēm šo pantu piemērot visām projekta izmaksām vai to daļām. Uz kopīgu interešu projektu, kas ietilpst II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, 1. punkts attiecas tikai tad, ja ir jau veikts tirgus pieprasījuma izvērtējums un ir norādīts, ka faktiskās ieguldījumu izmaksas nebūs iespējams segt no tarifiem.

Ja projektam ir vairāki projekta virzītāji, attiecīgās valsts regulatīvās iestādes nekavējoties pieprasa, lai visi projekta virzītāji ieguldījumu pieprasījumu iesniedz kopīgi saskaņā ar 3. punktu.

3. Par kopīgu interešu projektiem, uz kuriem attiecas 1. punkts, projekta virzītāji vismaz reizi gadā un kamēr projekts nav nodots ekspluatācijā regulāri informē visas attiecīgās valstu regulatīvās iestādes par projekta gūtajām sekmēm un par apzinātajām izmaksām un ietekmi saistībā ar projektu.

Tiklīdz šāds projekts ir sasniedzis pietiekamu gatavību, projekta virzītāji pēc apspriešanās ar to dalībvalstu PSO, kurās projektam ir nozīmīga pozitīva neto ietekme, iesniedz ieguldījumu pieprasījumu. Minētajā ieguldījumu pieprasījumā iekļauj pieprasījumu pēc pārrobežu izmaksu sadalījuma, un to iesniedz visām attiecīgajām valstu regulatīvajām iestādēm, pievienojot:

Ja projektu virza vairāki projekta virzītāji, tie ieguldījumu pieprasījumu iesniedz kopīgi.

Par projektiem, kas iekļauti pirmajā Savienības sarakstā, projekta virzītāji ieguldījumu pieprasījumu iesniedz līdz 2013. gada 31. oktobrim.

Katru ieguldījumu pieprasījuma kopiju valsts regulatīvās iestādes nekavējoties zināšanai nosūta Aģentūrai un Komisijai.

Valsts regulatīvās iestādes un Komisija ievēro konfidencialitāti attiecībā uz komerciāli sensitīvu informāciju.

4. Sešu mēnešu laikā no dienas, kad iesaistītā valsts regulatīvā iestāde ir saņēmusi pēdējo ieguldījumu pieprasījumu, valstu regulatīvās iestādes pēc apspriešanās ar attiecīgajiem projekta virzītājiem pieņem koordinētus lēmumus par ieguldījumu izmaksu sadali, kas jāsedz katram sistēmas operatoram saistībā ar projektu, un par izmaksu iekļaušanu tarifos. Valstu regulatīvās iestādes var nolemt sadalīt tikai daļu no izmaksām vai var nolemt sadalīt izmaksas starp vairākiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst vienā projektu kopumā.

Izmaksu sadalījumā valstu regulatīvās iestādes ņem vērā šādus faktiskos vai prognozētos rādītājus:

Pieņemot lēmumu par izmaksu pārrobežu sadalījumu, ņem vērā projektu izmaksas un ieguvumus no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa attiecīgajās dalībvalstīs un iespējamo vajadzību pēc finanšu atbalsta.

Pieņemot lēmumu par izmaksu pārrobežu sadalījumu, attiecīgās regulatīvās iestādes, apspriežoties ar attiecīgajiem PSO, mēģina, pamatojoties uz 3. punkta a) un b) apakšpunktā precizēto informāciju un citiem līdzekļiem, panākt abpusēju vienošanos.

Ja kopīgu interešu projekts mazina negatīvas papildu sekas, piemēram, cilpas plūsmas, un tas ir īstenots dalībvalstī, kura ir negatīvo papildu seku izcelsmes avots, šādu seku mazināšanu neuzskata par pārrobežu ieguvumu, un tādēļ tā nevar būt par pamatu izmaksu sadalījumam un attiecināšanai uz to dalībvalstu PSO, kurus minētās negatīvās papildu sekas ietekmē.

5. Valsts regulatīvās iestādes, nosakot vai apstiprinot tarifus saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK 37. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 1. punkta a) apakšpunktu, pamatojoties uz izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā minēts šā panta 4. punktā, ņem vērā faktiskās izmaksas, kas radušās PSO vai citam projekta virzītājam ieguldījumu rezultātā, ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli līdzīga operatora izmaksām.

Lēmumu par izmaksu sadalījumu valstu regulatīvās iestādes tūlīt dara zināmu Aģentūrai kopā ar visu attiecīgo informāciju par lēmumu. Konkrētāk, informācija aptver sīku un pamatotu izklāstu, uz kāda pamata izmaksas tika sadalītas starp dalībvalstīm, attiecīgi:

6. Ja attiecīgās valsts regulatīvās iestādes nav vienojušās par ieguldījumu pieprasījumu sešu mēnešu laikā no dienas, kad pēdējā valsts regulatīvā iestāde saņēmusi minēto pieprasījumu, tā nekavējoties informē Aģentūru.

Tādā gadījumā vai pēc attiecīgi valsts regulatīvo iestāžu kopīga pieprasījuma lēmumu par ieguldījumu pieprasījumu, tostarp par 3. punktā minēto izmaksu pārrobežu sadalījumu, kā arī par to, kā ieguldījumus atspoguļojas tarifos, pieņem Aģentūra trīs mēnešu laikā no dienas, kad iestādes vērsušās pie Aģentūras.

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Aģentūra apspriežas ar attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm un projekta virzītājiem. Otrajā daļā minēto trīs mēnešu termiņu var pagarināt par diviem papildu mēnešiem, ja Aģentūra pieprasa papildu informāciju. Minētais papildu termiņš sākas nākamajā dienā pēc pilnīgas informācijas saņemšanas.

Izmaksu sadalījuma lēmumu publicē. Piemēro Regulas (EK) Nr. 713/2009 19. un 20. pantu.

7. Aģentūra nekavējoties Komisijai iesniedz visu lēmumu par izmaksu sadalījumu kopijas un visu attiecīgo informāciju par katru šādu lēmumu. Minēto informāciju var iesniegt kā apkopojumu. Komisija ievēro komerciāli sensitīvas informācijas konfidencialitāti.

8. Šis izmaksu sadalījuma lēmums neskar PSO tiesības iesniegt un valstu regulatīvo iestāžu tiesības apstiprināt maksu par piekļuvi tīkliem saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK un Direktīvas 2009/73/EK 32. pantu, Regulas (EK) Nr. 714/2009 14. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 13. pantu.

1. Ja projekta virzītājam rodas lielāks risks tāda kopīgu interešu projekta izstrādē, būvē, ekspluatācijā un uzturēšanā, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, salīdzinot ar riskiem, kādi parasti rodas, realizējot līdzīgu infrastruktūras projektu, dalībvalstis un valstu regulatīvās iestādes nodrošina, ka minētajam projektam tiek piešķirti pienācīgi stimuli saskaņā ar Direktīvas 2009/72/EK 37. panta 8. punktu, Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 8. punktu, Regulas (EK) Nr. 714/2009 14. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 13. pantu.

2. Valstu regulatīvo iestāžu lēmumā par 1. punktā minēto stimulu piešķiršanu ņem vērā rezultātus izmaksu un ieguvumu analīzei, kuras pamatā ir saskaņā ar 11. pantu izstrādātā metodoloģija, un jo īpaši projekta pozitīvas papildu sekas reģionālā vai Savienības mērogā. Valstu regulatīvās iestādes izsver arī specifiskos riskus, kas rodas projekta virzītājiem, veiktos riska mazināšanas pasākumus un šāda riska profila pamatojumu, ņemot vērā projekta pozitīvo neto ietekmi salīdzinājumā ar mazāk riskantu alternatīvu. Atbilstīgie riski ietver riskus, kas saistīti ar jaunām pārvades tehnoloģijām gan uz sauszemes, gan jūrā, riskus, kas saistīti ar izmaksu nepietiekamu atgūstamību, un attīstības riskus.

3. Ar lēmumu piešķirtais stimuls atbilst riska specifiskajam raksturam un var inter alia aptvert:

4. Ja tie ir pieejami, katra valsts regulatīvā iestāde līdz 2013. gada 31. jūlijam iesniedz Aģentūrai savu metodoloģiju un kritērijus, ko izmanto, lai novērtētu ieguldījumus elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras projektos un to radīto augstāko risku.

5. Līdz 2013. gada 31. decembrim Aģentūra, pienācīgi ņemot vērā informāciju, ko tā saņēmusi saskaņā ar šā panta 4. punktu, veicina paraugprakses apmaiņu un sniedz ieteikumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 713/2009 7. panta 2. punktu par:

6. Līdz 2014. gada 31. martam katra valsts regulatīvā iestāde publicē savu metodoloģiju un kritērijus, ko izmanto, lai novērtētu ieguldījumus elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras projektos un to radīto augstāko risku.

7. Ja 5. un 6. punktā minētie pasākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu kopīgu interešu projektu laicīgu īstenošanu, Komisija var izdot pamatnostādnes par šajā pantā noteiktajiem stimuliem.

1. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1., 2. un 4. punktā noteiktajās kategorijās, ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai pētījumu dotāciju veidā un finanšu instrumentu veidā.

2. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā un II pielikuma 2. punktā noteiktajās kategorijās, izņemot hidroakumulācijas elektrostaciju projektus, arī ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja tie atbilst visiem šādiem kritērijiem:

3. Kopīgu interešu projekti, kas īstenoti saskaņā ar 5. panta 7. punkta d) apakšpunktā minēto procedūru, ir atbilstīgi arī Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja tie atbilst šā panta 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

4. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā un 4. punktā noteiktajās kategorijās, arī ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja attiecīgie projektu virzītāji var skaidri pierādīt, ka projekti radīs ievērojamas pozitīvas papildu sekas un ka tie nav komerciāli dzīvotspējīgi saskaņā ar saimnieciskās darbības plānu un citiem veiktajiem izvērtējumiem, jo īpaši, ja tos veikuši iespējamie ieguldītāji vai kreditori vai attiecīgā gadījumā valsts regulatīvā iestāde.

Specifiskie kritēriji, kas noteikti 4. panta 2. punktā, un 4. panta 4. punktā noteiktie parametri ir arī uzskatāmi par mērķiem, kad nosaka Savienības finansiālās palīdzības piešķiršanas kritērijus attiecīgajā regulā par Eiropas infrastruktūras savienošanas intrumentu.

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 3. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz četru gadu laikposmu no 2013. gada 15. maija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms šā laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 3. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5. Saskaņā ar 3. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

Ne vēlāk kā 2017. gadā Komisija publicē ziņojumu par kopīgu interešu projektu īstenošanu un to iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei. Šajā ziņojumā sniedz novērtējumu par:

Komisija sešu mēnešu laikā pēc pirmā Savienības saraksta pieņemšanas dienas izveido sabiedrībai viegli pieejamu infrastruktūras pārredzamības platformu, tostarp internetā. Platforma ietver šādu informāciju:

Šī regula neskar tādas finansiālās palīdzības piešķiršanu, turpināšanu vai grozīšanu, ko piešķīrusi Komisija, pamatojoties uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus, kuri izsludināti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 680/2007 (2007. gada 20. jūnijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā ( 22 ), projektiem, kas uzskaitīti Lēmuma Nr. 1364/2006/EK I un III pielikumā, vai ņemot vērā mērķus, kuru pamatā ir attiecīgās TEN-E paredzētās izdevumu kategorijas, kā noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu ( 23 ).

Kopīgu interešu projektiem, par kuriem atļauju piešķiršanas procesā projekta virzītājs ir iesniedzis pieteikuma dokumentāciju pirms 2013. gada 16. novembra, III nodaļas noteikumus nepiemēro.

“1. Aģentūra iekasē maksu par atbrīvojuma lēmuma pieprasījumu atbilstīgi 9. panta 1. punktam un par Aģentūras lēmumiem par izmaksu pārrobežu sadalījumu saskaņā ar 12. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes ( 24 ).

Lēmumu Nr. 1364/2006/EK atceļ no 2014. gada 1. janvāra. No šīs regulas neizriet nekādas tiesības attiecībā uz projektiem, kas uzskaitīti Lēmuma Nr. 1364/2006/EK I un III pielikumā.

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2013. gada 1. jūnija, izņemot 14. un 15. pantu, ko piemēro no attiecīgās regulas par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu piemērošanas dienas.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Šo regulu piemēro turpmāk minētajiem Eiropas energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām.

Energoinfrastruktūras kategorijas, kas jāattīsta, lai īstenotu I pielikumā uzskaitītās energoinfrastruktūras prioritātes:

Metodoloģija, kas domāta kopīgu interešu projektu saskaņotai izmaksu un ieguvumu analīzei energosistēmas mērogā, atbilst šajā pielikumā noteiktajiem principiem.

Savienības kopīgu interešu projektu saraksts (“Savienības saraksts”), kas minēts 3. panta 4. punktā

Nr.	Definīcija
3.1.	Austrijas un Vācijas kopa starp St. Peter un Isar, tostarp šādi KIP: 3.1.1. Starpsavienojums starp St. Peter (AT) un Isar (DE) 3.1.2. Iekšēja līnija starp St. Peter un Tauern (AT) 3.1.3. Iekšēja līnija starp St. Peter un Ernsthofen (AT)
3.2.	Austrijas un Itālijas kopa starp Lienz un Veneto reģionu, tostarp šādi KIP: 3.2.1. Starpsavienojums starp Lienz (AT) un Veneto reģionu (IT) 3.2.2. Iekšēja līnija starp Lienz un Obersielach (AT) 3.2.3. Iekšēja līnija starp Volpago un Ziemeļvenēciju (IT)
3.3.	Austrijas un Itālijas KIP starpsavienojums starp Nauders (AT) un Milānas reģionu (IT)
3.4.	Austrijas un Itālijas KIP starpsavienojums starp Wurmlach (AT) un Somplago (IT)
3.5.	Bosnijas un Hercegovinas un Horvātijas kopa starp Banja Luka un Lika, tostarp šādi KIP: 3.5.1. Starpsavienojums starp Banja Luka (BA) un Lika (HR) 3.5.2. Iekšējas līnijas starp Brinje, Lika, Velebit un Konjsko (HR)
3.6.	Bulgārijas kopa jaudas palielināšanai ar Grieķiju un Rumāniju, tostarp šādi KIP: 3.6.1. Iekšēja līnija starp Vetren un Blagoevgrad (BG) 3.6.2. Iekšēja līnija starp Tsarevets un Plovdiv (BG)
3.7.	Bulgārijas un Grieķijas kopa starp Maritsa East 1 un N. Santa, tostarp šādi KIP: 3.7.1. Starpsavienojums starp Maritsa East 1 (BG) un N. Santa (EL) 3.7.2. Iekšēja līnija starp Maritsa East 1 un Plovdiv (BG) 3.7.3. Iekšēja līnija starp Maritsa East 1 un Maritsa East 3 (BG) 3.7.4. Iekšēja līnija starp Maritsa East 1 un Burgas (BG)
3.8.	Bulgārijas un Rumānijas kopa jaudas palielināšanai, tostarp šādi KIP: 3.8.1. Iekšēja līnija starp Dobrudja un Burgas (BG) 3.8.2. Iekšēja līnija starp Vidino un Svoboda (BG) 3.8.3. Iekšēja līnija starp Svoboda (BG) un Varna (BG)–Stupina (RO) starpsavienojuma dalījuma vietu Bulgārijā 3.8.4. Iekšēja līnija starp Cernavoda un Stalpu (RO) 3.8.5. Iekšēja līnija starp Gutinas un Smardan (RO) 3.8.6. Iekšēja līnija starp Gadalin un Suceava (RO)
3.9.	Horvātijas, Ungārijas un Slovēnijas kopa starp Žerjavenec/Heviz un Cirkovce, tostarp šādi KIP: 3.9.1. Starpsavienojums starp Žerjavenec (HR)/Heviz (HU) un Cirkovce (SI) 3.9.2. Iekšēja līnija starp Divača un Beričevo (SI) 3.9.3. Iekšēja līnija starp Beričevo un Podlog (SI) 3.9.4. Iekšēja līnija starp Podlog un Cirkovce (SI)
3.10.	Izraēlas, Kipras un Grieķijas kopa starp Hadera un Attica reģionu [patlaban saukts par Euro Asia Interconnector], tostarp šādi KIP: 3.10.1. Starpsavienojums starp Hadera (IL) un Vasilikos (CY) 3.10.2. Starpsavienojums starp Vasilikos (CY) un Korakia, Krētu (EL) 3.10.3. Iekšēja līnija starp Korakia, Krētu, un Attica reģionu (EL)
3.11.	Čehijas Republikas kopa – iekšējās līnijas, lai palielinātu jaudu uz ziemeļrietumu un dienvidu robežām, tostarp šādi KIP: 3.11.1. Iekšēja līnija starp Vernerov un Vitkov (CZ) 3.11.2. Iekšēja līnija starp Vitkov un Prestice (CZ) 3.11.3. Iekšēja līnija starp Prestice un Kocin (CZ) 3.11.4. Iekšēja līnija starp Kocin un Mirovka (CZ) 3.11.5. Iekšēja līnija starp Mirovka un Cebin (CZ)
3.12.	KIP – iekšējā līnija Vācijā starp Lauchstädt un Meitingen, lai palielinātu jaudu uz austrumu robežām
3.13.	KIP – iekšējā līnija Vācijā starp Halle/Saale un Schweinfurt, lai palielinātu jaudu ziemeļdienvidu koridora austrumu daļā
3.14.	Vācijas un Polijas kopa starp Eisenhűttenstadt un Plewiska [patlaban saukts par GerPol Power Bridge projektu], tostarp šādi KIP: 3.14.1. Starpsavienojums starp Eisenhűttenstadt (DE) un Plewiska (PL) 3.14.2. Iekšēja līnija starp Krajnik un Baczyna (PL) 3.14.3. Iekšēja līnija starp Mikułowa un Świebodzice (PL)
3.15.	Vācijas un Polijas kopa starp Vierraden un Krajnik, tostarp šādi KIP: 3.15.1. Starpsavienojums starp Vierraden (DE) un Krajnik (PL) 3.15.2. Koordinēta fāzu maiņas transformatoru uzstādīšana un ekspluatācija starpsavienojuma līnijās starp Krajnik (PL)–Vierraden (DE) un Mikulowa (PL)–Hagenwerder (DE)
3.16.	Ungārijas un Slovākijas kopa starp Gőnyϋ un Gabčikovo, tostarp šādi KIP: 3.16.1. Starpsavienojums starp Gőnyϋ (HU) un Gabčikovo (SK) 3.16.2. Iekšēja līnija starp Velký Ďur un Gabčikovo (SK) 3.16.3. Győr apakšstacijas (HU) paplašināšana
3.17.	Ungārijas un Slovākijas KIP – starpsavienojums starp Sajóvánka (HU) un Rimavská Sobota (SK)
3.18.	Ungārijas un Slovākijas kopa starp Kisvárda rajonu un Velké Kapušany, tostarp šādi KIP: 3.18.1. Starpsavienojums starp Kisvárda rajonu (HU) un Velké Kapušany (SK) 3.18.2. Iekšēja līnija starp Lemešany un Velké Kapušany (SK)
3.19.	Itālijas un Melnkalnes kopa starp Villanova un Lastva, tostarp šādi KIP: 3.19.1. Starpsavienojums starp Villanova (IT) un Lastva (ME) 3.19.2. Iekšēja līnija starp Fano un Teramo (IT) 3.19.3. Iekšēja līnija starp Foggia un Villanova (IT)
3.20.	Itālijas un Slovēnijas kopa starp Udine rietumiem un Okroglo, tostarp šādi KIP: 3.20.1. Starpsavienojums starp Udine rietumiem (IT) un Okroglo (SI) 3.20.2. Iekšēja līnija starp Udine rietumiem un Redipuglia (IT)
3.21.	Itālijas un Slovēnijas KIP – starpsavienojums starp Salgareda (IT) un Divača–Bericevo reģionu (SI)
3.22.	Rumānijas un Serbijas kopa starp Resita un Pancevo, tostarp šādi KIP: 3.22.1. Starpsavienojums starp Resita (RO) un Pancevo (RS) 3.22.2 Iekšēja līnija starp Portile de Fier un Resita (RO) 3.22.3. Iekšēja līnija starp Resita un Timisoara/Sacalaz (RO) 3.22.4. Iekšēja līnija starp Arad un Timisoara/Sacalaz (RO)
3.23.	Hidroakumulācijas KIP Bulgārijā – Yadenitsa
3.24.	Hidroakumulācijas KIP Grieķijā – Amfilochia
3.25.	Akumulatoru sistēmu KIP Dienviditālijas centrālajā daļā
3.26.	Hidroakumulācijas KIP Polijā – Mloty

Eiropas Komisijas paziņojums attiecībā uz kopējas ieinteresētības projektu atbilstību ES finansiālajam atbalstam saistībā ar Eiropas energoinfrastruktūrām (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 347/2013 ( 32 ) V nodaļa)

Komisija uzsver, ka tā par svarīgu uzskata to, lai no ES un valsts avotiem sniegtais atbalsts aptvertu arī par darbiem paredzētās dotācijas nolūkā īstenot kopējas ieinteresētības projektus, ar ko tiek uzlabota energoapgādes avotu, maršrutu un partneru dažādības nodrošināšana. Komisija patur sev tiesības nākt klajā ar šādi orientētiem priekšlikumiem, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, uzraugot kopējas ieinteresētības projektu īstenošanu, saistībā ar ziņojumu, kas paredzēts regulas, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, 17. pantā.

( 3 ) Eiropas Parlamenta 2013. gada 12. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2013. gada 21. marta lēmums.

( 4 ) Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūcija par energoinfrastruktūras prioritātēm 2020. gadam un pēc tam (OV C 33 E, 5.2.2013., 46. lpp.).

( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp).

( 20 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/55/EK (2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (OV L 176, 15.7.2003., 57. lpp.).

( 21 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1228/2003 (2003. gada 26. jūnijs) par nosacījumiem attiecībā uz pieeju tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā (OV L 176, 15.7.2003., 1. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
►M1	KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) Nr. 1391/2013 (2013. gada 14. oktobris),	L 349	28	21.12.2013