1. pants
Ar šo direktīvu tiek paredzēti minimālie noteikumi noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Ar to arī, ņemot vērā dzimumu perspektīvu, tiek ieviesti vienoti noteikumi, lai pastiprinātu šā nozieguma novēršanu un no tā cietušo aizsardzību.
2. pants
Nodarījumi, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību
1.
Dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ir sodāmas šādas tīšas darbības:
ekspluatācijas nolūkā izdarīta personu vervēšana, pārvadāšana, nodošana, izmitināšana vai saņemšana, tostarp kontroles pār minētajām personām maiņa vai nodošana, izmantojot draudus vai spēku, vai citā veidā piespiežot, aizvedot ar viltu, krāpjot, maldinot, ļaunprātīgi izmantojot varu vai personas neaizsargātības stāvokli vai dodot vai saņemot materiāla vai citāda rakstura labumus, lai panāktu tās personas piekrišanu, kura kontrolē citu personu.
2.
Neaizsargātības stāvoklis nozīmē situāciju, kad personai nav citas īstas vai pieņemamas izvēles, kā vien pakļauties attiecīgajai ļaunprātīgajai izmantošanai.
▼M1
3.
Ekspluatācija ietver vismaz personu iesaistīšanu prostitūcijā vai citus seksuālās izmantošanas veidus, piespiešanu veikt darbu vai sniegt pakalpojumus, tostarp ubagošanu, turēšanu verdzībā vai darbības, kas līdzinās turēšanai verdzībā, kalpībā, izmantošanu noziedzīgās darbībās vai orgānu izņemšanu, vai surogācijas, piespiedu laulību vai nelikumīgas adopcijas ekspluatāciju.
▼B
4.
Cilvēku tirdzniecībā cietušā piekrišana vai nu iecerētajai, vai reālajai ekspluatācijai netiek ņemta vērā, ja izmantots kāds no 1. punktā minētajiem līdzekļiem.
▼M1
5.
Ja darbības, kas minētas 1. punktā, attiecas uz bērnu, tās atzīstamas par sodāmu cilvēku tirdzniecības nodarījumu arī tad, ja neviens no 1. punktā minētajiem līdzekļiem nav izmantots. Šis punkts neattiecas uz 3. punktā minēto surogācijas ekspluatāciju, ja vien surogātmāte nav bērns.
▼B
6.
Šajā direktīvā “bērns” ir ikviena persona, kas jaunāka par 18 gadiem.
3. pants
Uzkūdīšana, līdzdalība un atbalstīšana, un mēģinājums
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir sodāma uzkūdīšana, līdzdalība un atbalstīšana vai mēģinājums veikt 2. pantā minēto nodarījumu.
4. pants
1.
Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 2. pantā minēto nodarījumu paredzētais maksimālais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz pieciem gadiem.
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par 2. pantā minēto nodarījumu paredzētais maksimālais sods ir brīvības atņemšana vismaz uz desmit gadiem, ja minētais nodarījums:
a)
izdarīts pret īpaši neaizsargātu cietušo, kas šajā direktīvā ietver vismaz cietušus bērnus;
b)
izdarīts noziedzīgā organizācijā Padomes Pamatlēmuma 2008/841/TI (2008. gada 24. oktobris) par cīņu pret organizēto noziedzību (
1
) nozīmē;
c)
tīši vai rupjas neuzmanības dēļ ir apdraudējis cietušā dzīvību; vai
▼M1
d)
izdarīts īpaši vardarbīgi vai ir radījis cietušajam īpaši smagu kaitējumu, tostarp fizisku vai psiholoģisku kaitējumu.
3.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tie attiecas uz kādu no 2. pantā minētajiem nodarījumiem, saskaņā ar attiecīgajiem valstu tiesību aktu noteikumiem par atbildību pastiprinošiem apstākļiem uzskata:
a)
to, ka nodarījumu ir izdarījušas valsts amatpersonas, pildot savus amata pienākumus;
b)
to, ka nodarījuma izdarītājs ir veicinājis vai veicis attēlu vai video, vai līdzīgu seksuāla rakstura materiālu, kuros iesaistīts cietušais, izplatīšanu.
▼B
4.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 3. pantā minētajiem nodarījumiem piemēro iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, kas var būt saistītas ar nodošanas procedūru.
5. pants
Juridisku personu atbildība
▼M1
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par 2. un 3. pantā un 18.a panta 1. punktā minētajiem nodarījumiem, ko to labā, darbojoties individuāli vai kā juridiskas personas struktūras locekle, izdarījusi kāda persona, kura veic šīs juridiskās personas vadības pienākumus, pamatojoties uz:
▼B
a)
pilnvarām pārstāvēt juridisku personu;
b)
pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskas personas vārdā; vai
c)
pilnvarām veikt juridiskas personas iekšēju kontroli.
▼M1
2.
Dalībvalstis arī nodrošina, ka juridisku personu var saukt pie atbildības gadījumos, kad 1. punktā minētās personas veiktas uzraudzības vai kontroles trūkums ir darījis iespējamu to, ka nodarījumus, kas minēti 2. un 3. pantā un 18.a panta 1. punktā, šīs juridiskās personas labā izdara persona, kas ir tās pakļautībā.
3.
Juridiskas personas atbildība saskaņā ar 1. un 2. punktu neizslēdz kriminālprocesu pret fiziskām personām, kas ir 2. un 3. pantā un 18.a panta 1. punktā minēto nodarījumu izdarītāji, uzkūdītāji vai līdzdalībnieki.
▼B
4.
Šajā direktīvā “juridiska persona” ir ikviens subjekts, kam ir juridiskas personas statuss atbilstīgi piemērojamajām tiesībām, izņemot valstis vai citus publisko tiesību subjektus, kas īsteno valsts varu, un starptautiskās sabiedriskās organizācijas.
6. pants
Sankcijas juridiskām personām
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka juridisku personu, kuru sauc pie atbildības, ievērojot 5. panta 1. vai 2. punktu, var sodīt ar iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem kriminālsodiem vai cita veida sankcijām vai pasākumiem.
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka sankcijas vai pasākumi juridiskajām personām, kuras, ievērojot 5. panta 1. vai 2. punktu, sauc pie atbildības par 2. un 3. pantā un 18.a panta 1. punktā minētajiem nodarījumiem, ietver naudas sodu kā kriminālsodu vai naudas sodu, kas nav kriminālsods, un var ietvert citus kriminālsodus vai cita veida sankcijas vai pasākumus, piemēram:
a)
tiesību saņemt valsts atbalstu vai palīdzību atņemšana;
b)
izslēgšana no piekļuves publiskajam finansējumam, tostarp iepirkuma procedūrām, dotācijām, koncesijām un licencēm;
c)
pagaidu vai pastāvīgs aizliegums veikt uzņēmējdarbību;
d)
atļauju atsaukšana attiecībā uz tādu darbību veikšanu, kuru rezultātā izdarīts attiecīgais nodarījums;
e)
pakļaušana tiesas uzraudzībai;
f)
likvidācija ar tiesas lēmumu;
g)
to struktūru slēgšana, kas izmantotas nodarījuma izdarīšanai;
h)
ja tas ir sabiedrības interesēs, visa vai daļēja tāda tiesas nolēmuma publicēšana, kas attiecas uz izdarīto noziedzīgo nodarījumu un piemērotajām sankcijām vai pasākumiem, neskarot noteikumus par privātumu un personas datu aizsardzību.
8. pants
Cietušo atbrīvošana no apsūdzības un sankcijām
Dalībvalstis saskaņā ar savu tiesību sistēmu pamatprincipiem veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka kompetentās valstu iestādes ir tiesīgas cilvēku tirdzniecībā cietušos nesaukt pie kriminālatbildības un tiem nepiemērot sankcijas par iesaistīšanos noziedzīgās vai citās nelikumīgās darbībās, ko viņi tikuši piespiesti izdarīt, ja šāda piespiešana bijusi tiešas sekas jebkurai no 2. pantā minētajām darbībām.
9. pants
Izmeklēšana un kriminālvajāšana
▼M1
1.
Dalībvalstis nodrošina, ka izmeklēšana vai saukšana pie kriminālatbildības par nodarījumiem, kas minēti 2. un 3. pantā un 18.a panta 1. punktā, nav atkarīga no nodarījumā cietušā iesnieguma vai izvirzītās apsūdzības un ka kriminālprocesu var turpināt arī tad, ja cietušais atsauc savu paziņojumu.
▼B
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai gadījumos, kad tas ir pamatoti nodarījuma veida dēļ, kriminālvajāšanu par kādu no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem varētu veikt pietiekami ilgu laikposmu pēc tam, kad cietušais sasniedzis pilngadību.
▼M1
3.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas, nodaļas vai dienesti, kas ir atbildīgi par 2. un 3. pantā minēto nodarījumu izmeklēšanu vai saukšanu pie kriminālatbildības par tiem, ir attiecīgi apmācīti. Dalībvalstis nodrošina, ka personām, nodaļām vai dienestiem, kas izmeklē 2. un 3. pantā minētos nodarījumus un sauc pie kriminālatbildības par tiem, ja minētie nodarījumi ir izdarīti vai veicināti, izmantojot informācijas vai komunikācijas tehnoloģijas, ir atbilstīgas zināšanas un tehnoloģiskās spējas. Dalībvalstis tiek mudinātas attiecīgā gadījumā un saskaņā ar savām valstu tiesību sistēmām tiesībaizsardzības iestādēs un prokuratūrās izveidot specializētas vienības.
▼B
4.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām, nodaļām un dienestiem, kas ir atbildīgi par 2. un 3. pantā minēto nodarījumu izmeklēšanu vai saukšanu pie kriminālatbildības par tiem, ir pieejami tādi efektīvi izmeklēšanas līdzekļi, ko izmanto organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu gadījumos.
11. pants
Palīdzība un atbalsts cilvēku tirdzniecības upuriem
▼M1
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka cietušajiem tiek sniegta specializēta palīdzība un atbalsts, īstenojot uz cietušo vērstu un dzimumu, invaliditātes un bērna vajadzību aspektā sensitīvu pieeju pirms kriminālprocesa, tā laikā un atbilstīgu laiku pēc kriminālprocesa pabeigšanas, lai cietušie varētu īstenot tiesības, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2012/29/ES (
2
) un šajā direktīvā.
▼B
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personai sniedz palīdzību un atbalstu, tiklīdz kompetentajām iestādēm ir norāde uz pamatotu iemeslu, lai uzskatītu, ka pret to varētu būt izdarīts jebkurš no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem.
3.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka palīdzību un atbalstu upuriem sniedz neatkarīgi no tā, vai upuris vēlas sadarboties kriminālizmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesā, neskarot Direktīvu 2004/81/EK vai līdzīgus valstu noteikumus.
▼M1
4.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem izveidotu vienu vai vairākus mehānismus, kuru mērķis ir agrīni atklāt un identificēt cietušos un sniegt palīdzību un atbalstu identificētiem cietušajiem un par cietušajiem uzskatītajām personām, sadarbojoties ar attiecīgām atbalsta organizācijām, un lai ieceltu kontaktpunktu cietušo pārrobežu nosūtīšanai.
Nosūtīšanas mehānismiem, kas darbojas saskaņā ar šo punktu, ir vismaz šādi uzdevumi:
a)
noteikt minimālos standartus attiecībā uz cietušo atklāšanu un agrīnu identificēšanu un pielāgot šādas atklāšanas un identifikācijas procedūras dažādiem ekspluatācijas veidiem, kurus reglamentē šī direktīva;
b)
nosūtīt cietušo visatbilstošākā atbalsta un palīdzības saņemšanai;
c)
izveidot sadarbības mehānismus vai protokolus ar patvēruma iestādēm, lai nodrošinātu, ka palīdzība, atbalsts un aizsardzība tiek sniegta cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, kuriem arī ir vajadzīga starptautiskā aizsardzība vai kuri vēlas pieteikties šādai aizsardzībai, ņemot vērā cietušā individuālos apstākļus.
5.
Palīdzības un atbalsta pasākumus, kas minēti 1. un 2. punktā, sniedz ar attiecīgās personas piekrišanu un viņu par to informējot, un tajos paredz vismaz tādu dzīves līmeni, kas var nodrošināt cietušajiem iztikas līdzekļus, nosakot, piemēram, pasākumus, ar ko viņiem nodrošina pienācīgu un drošu izmitināšanu, tostarp patversmēs un citās atbilstīgās pagaidu izmitināšanas vietās, un materiālo palīdzību, kā arī nepieciešamo medicīnisko aprūpi, tostarp psiholoģisko palīdzību, konsultācijas un informāciju, kā arī attiecīgā gadījumā rakstveida un mutiskās tulkošanas pakalpojumus.
▼M1
5.a
Šā panta 5. punktā minētās patversmes un citas atbilstīgas pagaidu izmitināšanas vietas nodrošina pietiekamā skaitā un tās ir viegli pieejamas par cilvēku tirdzniecības upuriem uzskatītām personām un cilvēku tirdzniecībā cietušajiem. Patversmēs un citās atbilstīgās pagaidu izmitināšanas vietās šīm personām palīdz atgūties, nodrošinot pienācīgus un piemērotus dzīves apstākļus, lai tās varētu atgriezties patstāvīgā dzīvē. Tās arī aprīko, ņemot vērā bērnu, tostarp bērnu, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri, īpašās vajadzības.
▼M1
6.
Šā panta 5. punktā minētā informācija attiecīgos gadījumos ietver informāciju par nogaidīšanas laikposmu un laikposmu, kas nepieciešams, lai atgrieztos normālā sabiedriskajā dzīvē, ievērojot Direktīvu 2004/81/EK, un informāciju par iespēju piešķirt starptautisku aizsardzību, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1347 (
3
) un Regulu (ES) 2024/1348 (
4
) vai ievērojot citus starptautiskos instrumentus vai līdzīgus valstu noteikumus.
▼B
7.
Dalībvalstis rūpējas par upuriem ar īpašām vajadzībām, kas jo īpaši var rasties saistībā ar grūtniecību, veselības stāvokli, invaliditāti, tiem piemītošiem garīgiem vai psiholoģiskiem traucējumiem vai smagām psiholoģiskās, fiziskās vai seksuālās vardarbības formām, no kurām tie cietuši.
11.a pants
Cilvēku tirdzniecībā cietušie, kam varētu būt vajadzīga starptautiskā aizsardzība
1.
Dalībvalstis nodrošina papildināmību un koordināciju starp iestādēm, kas iesaistītas cilvēku tirdzniecības apkarošanas darbībās, un patvēruma iestādēm.
2.
Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie var izmantot savas tiesības pieteikties starptautiskajai aizsardzībai vai līdzvērtīgam nacionālajam statusam, tostarp, ja cietušais saņem palīdzību, atbalstu un aizsardzību kā par cilvēku tirdzniecībā cietušo uzskatīta persona vai kā identificēts cilvēku tirdzniecībā cietušais.
12. pants
Cilvēku tirdzniecībā cietušo aizsardzība kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā
▼M1
1.
Šajā pantā minētos aizsardzības pasākumus piemēro papildus tiesībām, kas noteiktas Direktīvā 2012/29/ES.
▼B
2.
Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušajiem nekavējoties ir piekļuve juridiskām konsultācijām un – saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajā tieslietu sistēmā – juridiskai pārstāvībai, arī kompensācijas pieprasīšanas nolūkos. Ja cietušajam nav pietiekamu finanšu līdzekļu, juridiskās konsultācijas un juridiskā pārstāvība ir bez maksas.
3.
Dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie saņem piemērotu aizsardzību, pamatojoties uz individuālu riska izvērtējumu, inter alia, saņemot piekļuvi liecinieku aizsardzības programmām vai citiem līdzīgiem pasākumiem, ja tas ir nepieciešams, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto pamatojumu vai procedūrām.
4.
Neskarot tiesības uz aizstāvību, un saskaņā ar kompetento iestāžu veiktu individuālu cietušā personisko apstākļu izvērtējumu dalībvalstis nodrošina, ka cilvēku tirdzniecībā cietušie saņem īpašu aprūpi, kas vērsta uz to, lai nepieļautu, ka viņi atkārtoti tiek viktimizēti, saskaņā ar valstu tiesību aktos definētu pamatojumu, kā arī saskaņā ar tiesiskās diskrēcijas noteikumiem, praksi vai nostādnēm, cik vien iespējams, izvairoties no:
a)
nopratināšanas nevajadzīgas atkārtošanas izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un tiesas procesa laikā;
b)
cietušā vizuālā kontakta ar tiesājamiem, tostarp liecības sniegšanas laikā, piemēram, iztaujāšanās vai konfrontējošā nopratināšanā, izmantojot atbilstīgus līdzekļus, tostarp atbilstīgas saziņas tehnoloģijas;
c)
liecības sniegšanas atklātā tiesas sēdē; un
d)
nevajadzīgas iztaujāšanas par privāto dzīvi.
13. pants
Vispārēji noteikumi par palīdzības, atbalsta un aizsardzības pasākumiem bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri
1.
Bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, nodrošina palīdzību, atbalstu un aizsardzību. Piemērojot šo direktīvu, pirmkārt ņem vērā bērna intereses.
2.
Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pastāv neskaidrības par cilvēku tirdzniecībai pakļautas personas vecumu un ir iemesls domāt, ka šī persona ir bērns, minētā persona tiek uzskatīta par bērnu, lai tā varētu saņemt tūlītēju piekļuvi aizsardzības, atbalsta un palīdzības pasākumiem saskaņā ar 14. un 15. pantu.
▼M1
3.
Dalībvalstis nodrošina, ka nodarījumu ziņošanas procedūras saskaņā ar šo Direktīvu ir drošas, tiek veiktas konfidenciāli saskaņā ar valstu tiesību aktiem, ir izstrādātas un piekļūstamas bērniem draudzīgā veidā un tajās izmanto valodu, kas atbilst bērnu, kuri ir cilvēku tirdzniecībā cietušie, vecumam un briedumam.
▼B
14. pants
Palīdzība un atbalsts bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri
▼M1
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka īpašie pasākumi bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušie, īstermiņa un ilgtermiņa aizsardzībai un atbalstam viņu fiziskās un psiholoģiski sociālās atveseļošanās laikā tiek īstenoti pēc katra bērna, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušais, īpašo apstākļu individuālas izvērtēšanas, pienācīgi ņemot vērā bērna viedokli, vajadzības un bažas, lai bērnam rastu ilgtermiņa risinājumu, tostarp programmas, kas atbalsta viņu pāreju uz emancipāciju un pilngadību, lai nepieļautu atkārtotu nonākšanu cilvēku tirdzniecībā. Saskaņā ar valstu tiesību aktiem dalībvalstis saprātīgā laikposmā nodrošina piekļuvi izglītībai bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušie, vai cilvēku tirdzniecībā cietušo bērniem, kuri saskaņā ar 11. pantu saņem palīdzību un atbalstu.
2.
No brīža, kad iestādes identificējušas bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušais, dalībvalstis viņam ieceļ aizbildni vai pārstāvi gadījumos, kad saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem personām, kam ir vecāku atbildība, interešu konflikts starp tām un bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušais, liedz nodrošināt bērna intereses un/vai pārstāvēt bērnu. Dalībvalstis nodrošina, ka interešu konflikta gadījumā starp aizbildni vai pārstāvi un bērnu, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušais, tiek iecelts cits aizbildnis vai pārstāvis.
3.
Ja tas ir vajadzīgs un iespējams, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu palīdzību un atbalstu bērna, kas ir cilvēku tirdzniecībā cietušais, ģimenei, ja ģimene uzturas dalībvalsts teritorijā. Konkrēti, ja tas ir vajadzīgs un iespējams, dalībvalstis šīm ģimenēm piemēro Direktīvas 2012/29/ES 4. pantu.
▼B
4.
Šo pantu piemēro, neskarot 11. pantu.
15. pants
Cilvēku tirdzniecībā cietušo bērnu aizsardzība kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajā tieslietu sistēmā kompetentas iestādes kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā cilvēku tirdzniecībā cietušajam bērnam ieceļ pārstāvi gadījumos, kad saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem personām, kam ir vecāku tiesības, interešu konflikts starp tām un cietušo bērnu liedz pārstāvēt šo bērnu.
2.
Dalībvalstis atbilstīgi cietušo lomai attiecīgajā tieslietu sistēmā nodrošina, ka cietušajiem bērniem nekavējoties ir pieejamas bezmaksas juridiskās konsultācijas un bezmaksas juridiskā pārstāvība, tostarp kompensācijas pieprasīšanas nolūkos, izņemot tad, ja viņiem ir pietiekami finanšu līdzekļi.
3.
Neskarot tiesības uz aizstāvību, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā par jebkuru no 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem:
a)
cietušā bērna uzklausīšana tiek veikta, nepieļaujot nepamatotus kavējumus, pēc tam, kad fakti ir ziņoti kompetentajām iestādēm;
b)
cietušā bērna uzklausīšana vajadzības gadījumā notiek šim nolūkam paredzētās vai pielāgotās telpās;
c)
vajadzības gadījumā cietušo bērnu nopratina īpaši apmācīti speciālisti, vai arī tas notiek šādu speciālistu vadībā;
d)
ja tas ir iespējams un vajadzīgs, cietušo bērnu vienmēr uzklausa vienas un tās pašas personas;
e)
nopratināšanu skaits ir pēc iespējas mazāks, un tās veic tikai tad, ja kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā tās ir obligāti vajadzīgas;
f)
cietušo bērnu var pavadīt viņa pārstāvis vai, attiecīgā gadījumā, viņa izraudzīts pieaugušais, ja vien attiecībā uz šo personu nav pieņemts pamatots lēmums par pretējo.
4.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 2. un 3. punktā minēto nodarījumu kriminālizmeklēšanā cietušā bērna vai – attiecīgā gadījumā – bērna kā liecinieka uzklausīšanu var ierakstīt video un ka šādus videoierakstus var izmantot kā pierādījumus kriminālprocesā tiesā saskaņā ar noteikumiem atbilstīgi šo valstu tiesību aktiem.
5.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka kriminālprocesā, kas attiecas uz 2. un 3. pantā minētajiem nodarījumiem, var dot rīkojumu, lai:
a)
lietu izskata slēgtā tiesas sēdē; un
b)
cietušā bērna lietu tiesas zālē izskata bez viņa klātbūtnes, konkrēti, izmantojot piemērotas komunikāciju tehnoloģijas.
6.
Šo pantu piemēro, neskarot 12. pantu.
16. pants
Palīdzība un atbalsts nepavadītiem bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, un šādu bērnu aizsardzība
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka īpašajos pasākumos saistībā ar palīdzību un atbalstu bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, kā minēts 14. panta 1. punktā, pienācīgi ņemtu vērā nepavadīta bērna, kas ir cilvēku tirdzniecības upuris, personīgos un īpašos apstākļus.
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai rastu ilgtermiņa risinājumu, kura pamatā būtu bērna interešu individuāls izvērtējums.
3.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nepavadītiem bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, attiecīgos gadījumos ieceļ aizbildni.
4.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar cietušo lomu attiecīgajās tieslietu sistēmās kompetentās iestādes kriminālizmeklēšanā un kriminālprocesā ieceļ pārstāvi gadījumos, kad bērns ir nepavadīts vai nošķirts no savas ģimenes.
5.
Šo pantu piemēro, neskarot 14. un 15. pantu.
17. pants
Dalībvalstis nodrošina, lai cilvēku tirdzniecībā cietušajiem būtu piekļuve pastāvošajām shēmām, kas paredz kompensācijas ar nodomu veiktos vardarbīgos noziegumos cietušajiem. Lai izmaksātu kompensāciju cietušajiem, dalībvalstis var izveidot valsts fondu cietušajiem vai līdzīgu instrumentu saskaņā ar valstu tiesību aktiem.
18. pants
1.
Dalībvalstis, ņemot vērā dažādu ekspluatācijas veidu īpatnības, veic atbilstīgus pasākumus piemēram, izglītības, apmācības un kampaņu pasākumus, attiecīgā gadījumā īpašu uzmanību pievēršot tiešsaistes dimensijai, lai vājinātu un samazinātu pieprasījumu, kas veicina visu veidu ekspluatāciju saistībā ar cilvēku tirdzniecību.
2.
Dalībvalstis veic atbilstīgus dzimumsensitīvus un bērniem draudzīgus pasākumus, tostarp ar interneta starpniecību, piemēram, informētības un izpratnes vairošanas kampaņas, pētniecības un izglītības programmas, tostarp digitālās pratības un prasmju veicināšanu, un attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām ieinteresētajām personām, piemēram, privāto sektoru, lai vairotu izpratni un samazinātu risku, ka cilvēki, īpaši bērni un personas ar invaliditāti, varētu kļūt par cilvēku tirdzniecības upuriem.
18.a pants
Nodarījumi, kas saistīti ar tādu pakalpojumu izmantošanu, ko sniedz cilvēku tirdzniecībā cietušais
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja tādu pakalpojumu izmantošana, kurus sniedz 2. pantā minētajā nodarījumā cietušais, ir tīša darbība, to uzskata par noziedzīgu nodarījumu, kurā cietušais ir izmantots šādu pakalpojumu sniegšanai un pakalpojumu izmantotājs zina, ka persona, kura sniedz pakalpojumu, ir 2. pantā minētajā nodarījumā cietušais.
2.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka par nodarījumiem, kas noteikti saskaņā ar 1. punktu, piemēro iedarbīgus, samērīgus un atturošus sodus.
18.b pants
1.
Dalībvalstis veicina vai piedāvā regulāru un specializētu apmācību speciālistiem, kas varētu nonākt saskarē ar cilvēku tirdzniecībā cietušajiem vai potenciāliem cietušajiem, tostarp iesaistītajiem policijas darbiniekiem, tiesu darbiniekiem, palīdzības un atbalsta dienestiem, darba inspektoriem, sociālajiem dienestiem un veselības aprūpes darbiniekiem, lai viņi spētu novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību un lai viņi varētu palīdzēt izvairīties no atkārtotas viktimizācijas, kā arī atklāt, identificēt, atbalstīt un aizsargāt cietušos un palīdzēt tiem. Šādas apmācības pamatā ir cilvēktiesības, tā ir vērsta uz cietušajiem un ir dzimumsensitīva, pielāgota invaliditātei un piemērota bērniem.
2.
Neskarot tiesu neatkarību un atšķirības tiesu iestāžu organizācijā Savienībā, dalībvalstis veicina gan vispārēju, gan specializētu apmācību tiesnešiem un prokuroriem, kas iesaistīti kriminālprocesā, lai viņi spētu novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību un palīdzēt izvairīties no atkārtotas viktimizācijas, kā arī atklāt, identificēt, atbalstīt un aizsargāt cietušos un palīdzēt tiem. Šādas apmācības pamatā ir cilvēktiesības, tā ir vērsta uz cietušajiem un ir dzimumsensitīva, pielāgota invaliditātei un piemērota bērniem.
19. pants
Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatori vai līdzvērtīgi mehānismi un neatkarīgas struktūras
1.
Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai izveidotu valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatorus un līdzvērtīgus mehānismus un tiem nodrošinātu pietiekamus resursus, kas nepieciešami efektīvai to pienākumu izpildei. Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatori vai līdzvērtīgi mehānismi sadarbojas ar attiecīgām valsts, reģionālām un vietējām struktūrām un aģentūrām, jo īpaši ar tiesībaizsardzības iestādēm, valstu nosūtīšanas mehānismiem un attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras darbojas šajā jomā.
2.
Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoru vai līdzvērtīgu mehānismu uzdevumi ietver cilvēku tirdzniecības tendenču izvērtējuma veikšanu, cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu rezultātu novērtēšanu, tostarp statistikas apkopošanu ciešā sadarbībā ar attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas šajā jomā, un ziņojumu sniegšanu.
Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoriem vai līdzvērtīgiem mehānismiem var būt arī šādi uzdevumi:
a)
izstrādāt ārkārtas rīcības plānus, lai novērstu cilvēku tirdzniecības draudus liela mēroga ārkārtas situācijās;
b)
veicināt, koordinēt un attiecīgā gadījumā finansēt programmas cīņai pret cilvēku tirdzniecību.
3.
Dalībvalstis var arī izveidot neatkarīgas struktūras, kuru uzdevums var būt uzraudzīt cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumu īstenošanu un ietekmi, iesniegt ziņojumus par jautājumiem, kam kompetentajām valstu iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība, un veikt cilvēku tirdzniecības pamatcēloņu un tendenču novērtēšanu. Ja šāda neatkarīga struktūra ir izveidota, dalībvalstis var tai uzticēt vienu vai vairākus no 2. punktā minētajiem uzdevumiem.
19.a pants
Datu vākšana un statistika
1.
Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, ar kuras palīdzību reģistrē, ģenerē un sniedz anonimizētus statistikas datus, lai uzraudzītu savu sistēmu iedarbīgumu šajā direktīvā minēto nodarījumu apkarošanā.
2.
Šā panta 1. punktā minētajos statistikas datos iekļauj vismaz šādus centrālajā līmenī pieejamos datus:
a)
reģistrēto identificēto direktīvas 2. pantā minētajos nodarījumos cietušo skaits un par šādos nodarījumos par cietušajiem uzskatīto personu skaits, iedalot pēc reģistrējošās organizācijas, dzimuma, vecuma grupām (bērns/pieaugušais), valstspiederības un ekspluatācijas veida, saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi;
b)
par 2. pantā minētajiem nodarījumiem aizdomās turēto personu skaits, iedalot pēc dzimuma, vecuma grupām (bērns/pieaugušais), valstspiederības un ekspluatācijas veida;
c)
to personu skaits, kuras sauktas pie kriminālatbildības par 2. pantā minētajiem nodarījumiem, iedalot pēc dzimuma, vecuma grupām (bērns/pieaugušais), valstspiederības, ekspluatācijas veida un galīgā lēmuma par kriminālvajāšanu būtības;
d)
lēmumu par kriminālvajāšanu skaits (t.i. apsūdzības par 2. pantā minētajiem nodarījumiem, apsūdzības par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, lēmumi neizvirzīt apsūdzību un citi);
e)
par 2. pantā minētajiem nodarījumiem notiesāto personu skaits, iedalot pēc dzimuma, vecuma grupām (bērns/pieaugušais) un valstspiederības;
f)
tiesas spriedumu (t.i. attaisnojošu, notiesājošu un citu) skaits par 2. pantā minētajiem nodarījumiem;
g)
par 18.a panta 1. punktā minētajiem nodarījumiem aizdomās turēto, pie kriminālatbildības saukto un notiesāto personu skaits, iedalot pēc dzimuma un vecuma grupām (bērns/pieaugušais).
3.
Dalībvalstis katru gadu principā līdz 30. septembrim, bet, ja tas nav iespējams, vēlākais līdz 31. decembrim, iesniedz Komisijai 2. punktā minētos statistikas datus par iepriekšējo gadu.
19.b pants
Valsts cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plāns
1.
Dalībvalstis līdz 2028. gada 15. jūlijam pieņem savus valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plānus, kas izstrādāti un īstenoti, apspriežoties ar valsts cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoriem vai līdzvērtīgiem mehānismiem, kas minēti 19. pantā, neatkarīgajām struktūrām un attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas darbojas cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas jomā. Dalībvalstis nodrošina, ka valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plāni tiek regulāri – ne retāk kā reizi piecos gados – pārskatīti un atjaunināti.
2.
Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plānos var iekļaut šādus elementus:
a)
mērķi, prioritātes un pasākumi, ar ko vēršas pret cilvēku tirdzniecību visu veidu ekspluatācijas nolūkā, tostarp konkrēti pasākumi attiecībā uz cietušajiem bērniem;
b)
preventīvi pasākumi, piemēram, izglītība, izpratnes veicināšanas kampaņas un apmācība, un attiecīgā gadījumā preventīvi pasākumi kā daļa no ārkārtas reaģēšanas uz cilvēku tirdzniecības riskiem, kas radušies humanitāras krīzes dēļ;
c)
pasākumi, kas vērsti uz to, lai stiprinātu cīņu pret cilvēku tirdzniecību, tostarp lai uzlabotu cilvēku tirdzniecības lietu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu un pārrobežu sadarbību;
d)
pasākumi, kas vērsti uz to, lai stiprinātu cilvēku tirdzniecībā cietušo agrīnu identificēšanu un palīdzības, atbalsta un aizsardzības nodrošināšanu tiem;
e)
procedūras, kā regulāri uzraudzīt un izvērtēt valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plānu īstenošanu.
3.
Savus valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plānus un jebkādus to atjauninājumus dalībvalstis paziņo Komisijai trijos mēnešos pēc to pieņemšanas.
4.
Valstu cilvēku tirdzniecības apkarošanas rīcības plāni ir publiski pieejami.
20. pants
Savienības cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijas koordinācija
1.
Lai sniegtu ieguldījumu koordinētā un saliedētā Savienības cilvēku tirdzniecības apkarošanas stratēģijā, dalībvalstis atvieglo darbu, ko veic ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinators (ES CTAK). Konkrēti, dalībvalstis ES cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoram nosūta vismaz 19. pantā minēto informāciju.
2.
Lai nodrošinātu saskaņotu un visaptverošu pieeju, ES CTAK nodrošina koordināciju ar valsts cilvēku tirdzniecības apkarošanas koordinatoriem vai līdzvērtīgiem mehānismiem, neatkarīgām struktūrām, Savienības aģentūrām un attiecīgām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas darbojas šajā jomā, tostarp, lai ES CTAK Komisijas reizi divos gados sagatavotajos ziņojumos sniegtu ieguldījumu par cilvēku tirdzniecības apkarošanā panākto progresu.
21. pants
Pamatlēmuma 2002/629/TI aizstāšana
Ar šo Pamatlēmums 2002/629/TI par cilvēku tirdzniecības apkarošanu tiek aizstāts attiecībā uz dalībvalstīm, kas piedalās šīs direktīvas pieņemšanā, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz pamatlēmuma transponēšanas termiņu valstu tiesību aktos.
Attiecībā uz dalībvalstīm, kas piedalās šīs direktīvas pieņemšanā, atsauces uz Pamatlēmumu 2002/629/TI uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.
22. pants
1.
Dalībvalstīs līdz 2013. gada 6. aprīlim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.
2.
Dalībvalstis dara Komisijai zināmu to noteikumu tekstu, ar kuriem to tiesību aktos transponē saistības, ko tām uzliek saskaņā ar šo direktīvu.
3.
Kad dalībvalstis pieņem šos pasākumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarīt šādas atsauces.
23. pants
1.
Komisija līdz 2015. gada 6. aprīlim sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šo direktīvu, tostarp to pasākumu aprakstu, kas veikti saskaņā ar 18. panta 4. punktu, vajadzības gadījumā pievienojot likumdošanas priekšlikumus.
2.
Komisija līdz 2016. gada 6. aprīlim sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot ietekmi uz cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā pastāvošajiem valstu tiesību aktiem, ar ko noteikts, ka izmantot pakalpojumus, kuros ir iesaistīta cilvēku tirdzniecība, ir noziedzīgs nodarījums, vajadzības gadījumā pievienojot atbilstīgus priekšlikumus.
▼M1
3.
Komisija līdz 2030. gada 15. jūlijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā novērtē, kādā mērā dalībvalstis ir veikušas vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, un novērtē šo pasākumu ietekmi.
▼B