Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

par vīna tirgus kopējo organizāciju, ar ko groza Regulas (EK) Nr. 1493/1999, (EK) Nr. 1782/2003, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 3/2008 un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2392/86 un (EK) Nr. 1493/1999

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 36. un 37. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu ( 1 ),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

tā kā:

(1)	Kopienas režīms, ko piemēro vīna nozarē, ir noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 1493/1999 (1999. gada 17. maijs) par vīna tirgus kopīgo organizāciju ( 3 ) un tās īstenošanas regulās.

(2)	Vīna patēriņš Kopienā nepārtraukti samazinājies un vīna daudzums, kas kopš 1996. gada eksportēts no Kopienas, palielinājies daudz lēnāk nekā attiecīgais imports. Tas izraisījis pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara pasliktināšanos, kas savukārt ietekmējis ražotāju cenas un ienākumus.

(3)

Ne visi instrumenti, kas pašlaik iekļauti Regulā (EK) Nr. 1493/1999, ir izrādījušies efektīvi, lai veicinātu vīna nozares konkurētspējīgu un ilgtspējīgu attīstību. Tirgus mehānismu pasākumi bieži ir izrādījušies viduvēji no rentabilitātes viedokļa, jo tie ir stimulējuši strukturālus pārpalikumus, neveicot strukturālus uzlabojumus. Turklāt daži pašreizējie reglamentējošie pasākumi ir nevajadzīgi ierobežojuši konkurētspējīgo ražotāju darbības.

(4)	Tādējādi pašreizējais tiesiskais regulējums šķiet nepietiekams, lai sasniegtu Līguma 33. pantā noteiktos mērķus, un jo īpaši stabilizētu vīna tirgu un nodrošinātu pietiekami augstu attiecīgo lauksaimnieku dzīves līmeni, kas jāsasniedz ilgtspējīgā veidā.

(5)

Tādēļ, ņemot vērā gūto pieredzi, ir lietderīgi būtiski mainīt Kopienas režīmu, ko piemēro vīna nozarei, lai sasniegtu šādus mērķus: paaugstināt ES vīna ražotāju konkurētspēju; panākt, lai ES kvalitatīvo vīnu uzskata par vislabāko vīnu pasaulē; atgūt vecos tirgus un iegūt jaunus tirgus Kopienā un pasaulē; izveidot vīna nozares režīmu, ko reglamentē skaidri un vienkārši, taču efektīvi noteikumi, ar kuriem līdzsvaro piedāvājumu un pieprasījumu; izveidot vīna nozares režīmu, kas sargā Kopienas vīna ražošanas labākās tradīcijas, nostiprināt daudzu lauku reģionu sociālo struktūru un nodrošināt, ka ražojot tiek saudzēta vide. Tādēļ ir lietderīgi atcelt Regulu (EK) Nr. 1493/1999 un aizstāt to ar šo regulu.

(6)

Pirms šīs regulas notika izvērtēšana un apspriešanās, lai labāk noteiktu un precizētu vīna nozares vajadzības. 2004. gada novembrī tika sagatavots un publicēts neatkarīgs novērtējuma ziņojums. Lai ieinteresētās personas varētu izteikt savu viedokli, Komisija 2006. gada 16. februārī organizēja semināru. Komisijas paziņojumu “Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropas vīna ražošanas nozari” kopā ar ietekmes novērtējumu, kurā bija minētas vairākas vīna nozares reformas iespējas, publicēja 2006. gada 22. jūnijā.

(7)

No 2006. gada jūlija līdz novembrim notika pārrunas Padomes līmenī. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja 2006. gada decembrī pieņēma ziņojumus par ierosinātās vīna nozares reformas iespējām, kas izklāstītas Komisijas paziņojumā. 2007. gada 15. februārī Eiropas Parlaments pēc savas ierosmes pieņēma ziņojumu par Komisijas paziņojumu, kurā izteiktie secinājumi ir ņemti vērā šajā regulā.

(8)

Padomes Regulā (EK) Nr. 1234/2007 (2007. gada 22. oktobris), ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“vienotā TKO regula”) ( 4 ), būtu jāiekļauj arī vīna nozare. Vienotajā TKO regulā iekļauti horizontāli noteikumi jo īpaši attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm, konkurences noteikumiem, pārbaudēm un sankcijām, informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm. Lai tos turpmāk varētu vieglāk iekļaut vienotajā TKO regulā, šīs regulas noteikumi, kas attiecas uz šiem horizontālajiem jautājumiem, būtu iespējami jāpieskaņo noteikumiem, kas paredzēti vienotajā TKO regulā.

(9)

Ir svarīgi paredzēt atbalsta pasākumus, lai stiprinātu konkurētspējīgas struktūras. Šie pasākumi būtu jāfinansē un jānosaka Kopienai, bet dalībvalstis varētu izvēlēties piemēroto pasākumu kopumu, kas visvairāk atbilstu to reģionālo struktūru vajadzībām, vajadzības gadījumā ņemot vērā to īpatnības, kā arī integrētu tos valsts atbalsta programmās. Dalībvalstis būtu atbildīgas par šo programmu īstenošanu.

(10)

Piešķirot līdzekļus valsts atbalsta programmām dalībvalstīs, aprēķinā kā galvenais kritērijs būtu jāņem vērā līdzšinējā vīna nozares daļa budžetā, kā arī vīnogulāju platības un līdzšinējais ražošanas apjoms. Tomēr šis aprēķins būtu jāpielāgo, ņemot vērā apstākļus, kad, izmantojot līdzšinējo vīna nozares daļu budžetā kā galveno kritēriju, rastos nesamērīga līdzekļu sadale.

(11)

Svarīgam pasākumam, ko varētu iekļaut valsts atbalsta programmās, būtu jābūt Kopienas vīnu noieta veicināšanai un tirdzniecībai trešās valstīs. Pārstrukturēšanas un pārveidošanas darbības būtu jāturpina, ņemot vērā to pozitīvo strukturālo ietekmi uz vīna nozari. Atbalstam būtu jābūt pieejamam arī tiem ieguldījumiem vīna nozarē, kas paredzēti, lai uzlabotu uzņēmumu saimnieciskās darbības rādītājus. Atbalstam blakusproduktu destilācijai būtu jābūt pasākumam, kas pieejams dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot šādu instrumentu, lai nodrošinātu vīna kvalitāti, vienlaikus saglabājot vidi.

(12)	Preventīviem instrumentiem, piemēram, ražas apdrošināšanai, kopējiem fondiem un priekšlaicīgai ražas novākšanai, būtu jābūt pasākumiem, par kuriem var pretendēt uz atbalstu atbilstīgi atbalsta programmām, lai veicinātu atbildīgu pieeju krīzes situācijām.

(13)

Dažu tradicionālu pasākumu saglabāšana pārejas posmā ir attaisnojama, lai mazinātu līdz šim no Kopienas fondiem finansēto parasto tirgus pasākumu krasas pārtraukšanas sekas. Attiecīgie pasākumi ir atbalsts par dzeramā alkohola destilāciju, atbalsts par destilāciju krīzes situācijā un atbalsts par koncentrētas vīnogu misas izmantošanu.

(14)

Visbeidzot, dalībvalstis dažādu iemeslu dēļ var atzīt par labāku piešķirt lauksaimniekiem savstarpēji nesaistītu atbalstu saskaņā ar vienreizējā maksājuma shēmu. Šī iespēja būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā un vienreizējā maksājuma shēmas specifikas dēļ šādiem pārskaitījumiem būtu jābūt neatgriezeniskiem, un to rezultātā būtu attiecīgi jāsamazina valsts atbalsta programmām turpmākajos gados paredzētais budžets.

(15)	Atbilstīgiem pasākumiem piešķiramam Kopienas finansējumam, ja vien iespējams, būtu jābūt atkarīgam no tā, vai attiecīgie ražotāji ievēro konkrētus spēkā esošus vides noteikumus. Par konstatētu neatbilstību attiecīgi samazina maksājumu.

(16)	Atbalsts vīna nozarei būtu jāsaņem arī no strukturāliem pasākumiem saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) ( 5 ).

(17)

Šādi Regulā (EK) Nr. 1698/2005 iekļauti pasākumi varētu ieinteresēt vīna nozares pārstāvjus: atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem un ieguldījumi tehniskajās iekārtās un tirgvedības uzlabojumos, arodmācības, informācijas un reklāmas atbalsts ražotāju organizācijām, ja tās pievienojušās kvalitātes shēmām, atbalsts agrovides pasākumiem, to lauksaimnieku priekšlaicīga pensionēšanās, kas nolēmuši pilnīgi pārtraukt jebkuru komerciālu lauksaimniecisko darbību, lai nodotu savu saimniecību citiem lauksaimniekiem.

(18)	Lai palielinātu finansiālos līdzekļus, kas pieejami saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1698/2005, kad attiecīgās summas ir pietiekami svarīgas, līdzekļi pakāpeniski būtu jāpārved uz budžetu, kas pieejams saskaņā ar minēto regulu.

(19)	Daži reglamentējoši pasākumi būtu attiecināmi uz vīna nozari, jo īpaši veselības, kvalitātes un patērētāju prasību sakarā.

(20)	Dalībvalstīm, kur ražo vairāk kā 50 000 hektolitru gadā, būtu joprojām jābūt atbildīgām par to vīna vīnogu šķirņu klasifikāciju, no kurām to teritorijās atļauts gatavot vīnu. Noteiktas vīna vīnogu šķirnes būtu jāsvītro.

(21)	Daži produkti, uz kuriem attiecas šī regula, būtu jālaiž apgrozībā Kopienā saskaņā ar īpašu vīna produktu klasifikāciju un atbilstošu specifikāciju.

(22)

Produkti, uz kuriem attiecas šī regula, būtu jāražo saskaņā ar konkrētiem noteikumiem par vīndarības metodēm un ierobežojumiem, kas nodrošina, ka ir ievērotas veselības prasības, kā arī patērētāju vēlmes attiecībā uz kvalitāti un ražošanas metodi. Elastīguma dēļ minēto metožu atjaunināšana un jaunu metožu apstiprināšanu būtu risināma īstenošanas pasākumu līmenī, izņemot politiski jutīgās bagātināšanas un paskābināšanas jomas, kuru izmaiņas joprojām ir Padomes kompetencē.

(23)

Uz spirta satura palielināšanu vīnā būtu jāattiecina noteikti ierobežojumi, un, ja to dara, tas būtu jāveic, pievienojot vīnam vīnogu misu vai rektificētu koncentrētu vīnogu misu, vai saharozi gadījumos, kad tas ir atļauts. Stingrāk nekā patlaban būtu jānosaka pieļaujamo bagātināšanas piedevu robežlielumi.

(24)	Ņemot vērā pārspiešanā iegūtā vīna slikto kvalitāti, šis paņēmiens būtu aizliedzams.

(25)	Lai izpildītu starptautisko standartu prasības šajā jomā, Komisijai parasti būtu jāņem vērā vīndarības metodes, ko ieteikusi Starptautiskā Vīnkopības un vīna organizācija.

(26)

Kopienā joprojām būtu aizliedzama tāda vīna kupāža, kura izcelsme ir kādā trešā valstī, ar Kopienas vīnu un savstarpēja tādu vīnu kupāža, kuru izcelsme ir kādā trešā valstī. Līdzīgi noteiktus vīnogu misas veidus, vīnogu sulu un svaigas vīnogas, kuru izcelsme ir trešās valstīs, Kopienas teritorijā nedrīkstētu pārvērst vīnā vai pievienot vīnam.

(27)

Kvalitatīvu vīnu jēdziens Kopienā, cita starpā, pamatojas uz specifiskām īpašībām, kas saistītas ar vīna ģeogrāfisko izcelsmi. Lai patērētāji varētu identificēt šos vīnus, tos marķē ar aizsargātiem cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, lai gan pašreizējā sistēma šai sakarā nav pilnībā izstrādāta. Lai varētu izveidot pārskatāmu un sīkāk izstrādātu sistēmu, kas pamatotu attiecīgo produktu kvalitāti, būtu jānosaka kārtība, kādā izskata cilmes vietu nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu pieteikumus atbilstīgi pieejai, ko ievēro saskaņā ar Kopienas horizontālo kvalitātes politiku, kuru piemēro pārtikas produktiem, izņemot vīnu un stipros alkoholiskos dzērienus, Padomes Regulā (EK) Nr. 510/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību ( 6 ).

(28)	Lai saglabātu īpašās kvalitātes pazīmes vīniem ar cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, dalībvalstīm būtu jāatļauj šai sakarā piemērot stingrākus noteikumus.

(29)

Lai būtu tiesības pretendēt uz aizsardzību Kopienā, cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes būtu jāatzīst un jāreģistrē Kopienas līmenī. Lai nodrošinātu attiecīgo nosaukumu atbilstību šajā regulā noteiktajiem nosacījumiem, pieteikumi būtu jāpārbauda attiecīgo dalībvalstu valsts iestādēm, turklāt būtu jāievēro obligātie kopējie noteikumi, tostarp valsts iebildumu iesniegšanas procedūra. Pēc tam Komisijai būtu rūpīgi jāpārbauda šie lēmumi, lai nodrošinātu, ka šie pieteikumi atbilst regulā noteiktajiem nosacījumiem un ka pieeja visās dalībvalstīs ir vienāda.

(30)	Aizsardzībai būtu jābūt pieejamai arī trešo valstu cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja tās ir aizsargātas savā izcelsmes valstī.

(31)	Ar reģistrācijas procedūru būtu jādod iespēja katrai fiziskai vai juridiskai personai, kurai ir likumīgas intereses dalībvalstī vai trešā valstī, īstenot savas tiesības, paziņojot savus iebildumus.

(32)

Reģistrētiem cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm būtu jānodrošina aizsardzība pret lietojumu, kad nepamatoti izmanto priekšrocības, ko dod atbilstīgo produktu labā slava. Lai veicinātu godīgu konkurenci un lai nemaldinātu patērētājus, šai aizsardzībai būtu jāskar arī produkti un pakalpojumi, uz ko neattiecas šī regula, tostarp produkti, kas nav minēti Līguma I pielikumā.

(33)	Būtu jāparedz procedūras, kas ļautu mainīt produkta specifikāciju arī pēc tam, kad ir iegūta aizsardzība, un cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes dzēšana, jo īpaši tad, ja vairs netiek nodrošināta atbilstība attiecīgajai produkta specifikācijai.

(34)

Uz Kopienas teritorijā aizsargātajiem cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm būtu jāattiecina kontroles, ja iespējams, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem ( 7 ), tostarp pārbaužu sistēmu, lai nodrošinātu attiecīgo vīnu atbilstību produkta specifikācijai.

(35)	Dalībvalstīm būtu jāatļauj ņemt maksu, lai segtu radušās izmaksas, tostarp tās, kas radušās, izskatot aizsardzības pieteikumus, iebildumu paziņojumus, grozījumus un anulēšanas pieprasījumus saskaņā ar šo regulu.

(36)

Juridiskās noteiktības labad jaunās pārbaudes procedūras nevajadzētu attiecināt uz pašreizējiem Kopienas cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Tomēr attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai pamatinformācija un tiesību akti, saskaņā ar kuriem nosaukumi un norādes ir atzīti dalībvalsts līmenī, pretējā gadījumā tie zaudētu aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes statusu. Juridiskās noteiktības labad būtu jāierobežo piemērošanas joma pašreizējo cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu dzēšanai.

(37)	Kvalitātes politiku dažās dalībvalstīs regulē valsts līmenī saskaņā ar valsts noteikumiem un praksi. Var turpināt piemērot šādus noteikumus un praksi.

(38)

Kopienā tradicionāli lieto dažus apzīmējumus, ar ko informē pircēju par vīna īpatnībām un kvalitāti, un šī informācija papildina informāciju, ko sniedz ar cilmes vietu nosaukumiem un ģeogrāfiskām izcelsmes norādēm. Tādēļ, lai nodrošinātu iekšējā tirgus darbību un godīgu konkurenci un lai izvairītos no pircēju maldināšanas, attiecībā uz šiem jēdzieniem Kopienā būtu jārada tiesības uz aizsardzību.

(39)	To produktu apraksts, nosaukums un noformējums, uz ko attiecas šī regula, var būtiski ietekmēt to pārdošanas iespējas. Atšķirības dalībvalstu vīna produktu marķēšanas noteikumos var traucēt iekšējā tirgus sekmīgu darbību.

(40)	Tādēļ būtu jāparedz noteikumi, kuros ņemtas vērā patērētāju un ražotāju likumīgās intereses. Šā iemesla dēļ ir lietderīgi Kopienas noteikumi par marķēšanu.

(41)	Šajos noteikumos būtu jāparedz obligāta noteiktu terminu lietošana, lai produktu apzīmētu saskaņā ar tirdzniecības kategorijām un sniegtu patērētājiem noteiktu svarīgu informāciju. Konkrētu citu fakultatīvu informatīvu datu izmantošana būtu arī jāregulē Kopienas līmenī.

(42)

Ja vien nav paredzēts citādi, marķēšanas noteikumi vīna nozarē būtu paredzami papildus noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu ( 8 ), ko piemēro horizontāli. Pieredze liecina, ka diferenciācija saskaņā ar marķēšanas noteikumiem bieži nav lietderīga, ņemot vērā vīna produkta kategoriju. Tādējādi noteikumi principā būtu jāpiemēro visām dažādajām vīna kategorijām, tostarp ievestajiem ražojumiem. Jo īpaši tajos būtu jāparedz norādīt vīna vīnogu šķirni un ražas gadu vīniem bez cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, ievērojot prasības un izņēmumus, kas attiecas uz marķējuma pareizību un attiecīgu uzraudzību, kā arī patērētāju maldināšanas risku.

(43)

Pašreizējās ražotāju organizācijas un jaunu organizāciju dibināšana joprojām var veicināt Kopienas līmenī noteikto vīna nozares prasību izpildi. Šo organizāciju lietderība būtu nosakāma pēc to pakalpojumu apjoma un efektivitātes, ko tās piedāvā saviem biedriem. Tas pats attiecas uz nozares organizācijām. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāatzīst organizācijas, kas ievēro noteiktas Kopienas līmenī noteiktas prasības.

(44)	Lai uzlabotu tirgus darbību attiecībā uz vīniem, dalībvalstīm būtu jāspēj īstenot lēmumus, ko pieņēmušas nozares organizācijas. No šo lēmumu darbības jomas tomēr būtu jāizslēdz metodes, kas varētu radīt konkurences traucējumus.

(45)

Vienota Kopienas tirgus izveidošana ir saistīta ar tirdzniecības sistēmas ieviešanu uz Kopienas ārējām robežām. Šādai tirdzniecības sistēmai, kurā iekļauta ievedmuita, principā būtu jāstabilizē Kopienas tirgus. Tirdzniecības sistēmas pamatā būtu jābūt Kopienas starptautiskajām saistībām, jo īpaši tām, kas izriet no Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumiem.

(46)

Tirdzniecības plūsmu uzraudzība jo īpaši ir pārvaldības joma, kurā būtu jādarbojas elastīgi. Tādējādi lēmums par licenču prasību ieviešanu būtu jāpieņem Komisijai, ņemot vērā to, vai ir vajadzīgas importa un eksporta licences, lai pārvaldītu attiecīgos tirgus un jo īpaši uzraudzītu attiecīgo ražojumu importu. Vispārīgi noteikumi attiecībā uz šādām licencēm tomēr būtu jānosaka šajā regulā.

(47)	Ja paredzētas importa un eksporta licences, būtu jāiemaksā drošības nauda, lai nodrošinātu, ka darījumi, kuriem izdotas šīs licences, patiešām tiek īstenoti.

(48)

Ievedmuitas sistēma ļauj atteikties no visiem citiem aizsardzības pasākumiem uz Kopienas ārējām robežām. Iekšējā tirgus un nodokļu mehānisms izņēmuma apstākļos var izrādīties nepiemērots. Lai Kopienas tirgus nepaliktu bez aizsardzības pret iespējamiem traucējumiem, šādos gadījumos Kopienai būtu jāspēj nekavējoties veikt visus vajadzīgos pasākumus. Šādiem pasākumiem būtu jāatbilst Kopienas starptautiskajām saistībām.

(49)	Lai novērstu vai neitralizētu negatīvu ietekmi uz Kopienas tirgu, ko var radīt vīnogu sulas un vīnogu misas imports, šādu produktu imports būtu jāapliek ar papildu maksājumu, ja tiek izpildīti konkrēti nosacījumi.

(50)

Lai nodrošinātu pienācīgu vīna tirgus darbību un jo īpaši lai novērstu tirgus traucējumus, būtu jāparedz iespēja aizliegt izmantot ievešanu un izvešanu pārstrādei. Lai šis tirgus pārvaldības instruments būtu iedarbīgs, tas parasti jāpiemēro bez lielas kavēšanās. Tādēļ Komisijai būtu jāpiešķir attiecīgas pilnvaras.

(51)	Precēm, ko importē no trešām valstīm, būtu jāpiemēro Kopienas noteikumi par produktu kategorijām, marķēšanu, cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm. Precēm būtu jāpievieno analītisks ziņojums.

(52)	Zināmos apstākļos ir lietderīgi piešķirt Komisijai pilnvaras noteikt un pārvaldīt tarifu kvotas, kas izriet no starptautiskiem nolīgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar Līgumu, vai no Padomes tiesību aktiem.

(53)	Vīna pārprodukcija Kopienā ir palielinājusies, jo tika pārkāpts jauno stādījumu pagaidu aizliegums. Kopienā ir daudz nelikumīgu stādījumu, kas rada negodīgu konkurenci un saasina vīna nozares problēmas.

(54)

Būtu jānošķir nelikumīgi apstādītās platībās, kas izveidotas līdz 1998. gada 31. augustam, un tās, kas izveidotas pēc šā datuma, ņemot vērā ražotāju saistības attiecībā uz attiecīgajām platībām. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 2. panta 3. punktu būtu jādod pēdējā iespēja legalizēt platības, kas nelikumīgi apstādītas līdz 1998. gada 1. septembrim. Tādēļ attiecīgajam šīs regulas noteikumam būtu jāpiešķir atpakaļejošs spēks.

(55)

Līdz šim uz platībām, kas nelikumīgi apstādītas līdz 1998. gada 1. septembrim, neattiecina izaršanas pienākumu. Attiecīgajiem ražotājiem, samaksājot nodevu, tie būtu jālegalizē. Ja attiecīgās platības līdz 2009. gada 31. decembrim nebūs legalizētas, ražotājiem attiecīgās platības būs jāizar par saviem līdzekļiem. Ja netiks veikta obligātā izaršana, tiks uzlikta soda nauda.

(56)	Platības, kas apstādītas pēc 1998. gada 31. augusta, pārkāpjot attiecīgo aizliegumu, saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 1493/1999 noteiktajām sankcijām būtu jāizar. Ja netiks veikta obligātā izaršana, tiks uzlikta soda nauda.

(57)

Līdz ieviesīs legalizēšanas un izaršanas pasākumus, vīnu, kas iegūts no platībām, kas apstādītas, pārkāpjot aizliegumu, un nav legalizētas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999, būtu jāļauj laist tirgū tikai destilācijai uz attiecīgā ražotāja rēķina. Ražotāju iesniegtajiem destilācijas līgumiem būtu jānodrošina labāka šā noteikuma uzraudzība nekā līdz šim.

(58)	Lai gan jaunu stādījumu pagaidu aizliegumam bija zināma ietekme uz piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru vīna tirgū, tai pašā laikā tas radīja šķēršļus konkurētspējīgiem ražotājiem, kuri vēlas elastīgi reaģēt uz pieaugošo pieprasījumu.

(59)

Tā kā joprojām nav rasts tirgus līdzsvars un ir vajadzīgs laiks, lai varētu novērtēt papildpasākumu, piemēram, izaršanas shēmas, iedarbību, ir lietderīgi saglabāt jauno stādījumu aizliegumu līdz 2015. gada 31. decembrim, bet tad tas būtu galīgi atceļams, lai konkurētspējīgiem ražotājiem ļautu brīvi piemēroties tirgus apstākļiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jādod iespēja pagarināt aizliegumu attiecībā uz viņu teritoriju līdz 2018. gada 31. decembrim, ja tās uzskata to par vajadzīgu.

(60)	Pašreizējā atļauja jaunai platību apstādīšanai, kas paredzētas potzaru audzētavām, zemes apvienošana un atsavināšana, kā arī vīnogu audzēšanas eksperimenti nav radījuši nevajadzīgus vīna tirgus traucējumus, un tādēļ būtu jāturpina, tos pienācīgi kontrolējot.

(61)	Būtu jāturpina piešķirt atkārtotas stādīšanas tiesības, ja ražotāji apņemas izart platības, kas ekvivalentas apstādītajām platībām, jo šo platību ietekme uz ražošanu līdzinās gandrīz nullei.

(62)

Turklāt būtu jāparedz iespēja, ka dalībvalstis drīkst nodot atkārtotas stādīšanas tiesības citai saimniecībai, stingri to kontrolējot un ar noteikumu, ka šāda nodošana notiek kvalitātes uzlabošanas nolūkā vai attiecas uz platībām, kas paredzētas potzaru audzētavām vai ir saistītas ar saimniecības daļas nodošanu. Šī nodošana būtu pieļaujama tikai dalībvalsts teritorijā.

(63)	Lai uzlabotu vīnogu audzēšanas potenciāla pārvaldību un veicinātu stādīšanas tiesību efektīvu izmantošanu, un tādējādi turpmāk mazinātu stādīšanas pagaidu ierobežojumu ietekmi, būtu jāsaglabā valsts vai reģionālo rezervju sistēma.

(64)

Dalībvalstīm būtu jādod plaša rīcības brīvība attiecībā uz rezervju pārvaldību, to pienācīgi kontrolējot, lai ļautu tām panākt labāku šādu rezervju stādīšanas tiesību izmantošanas atbilstību vietējām vajadzībām. Būtu jāparedz iespēja iegādāties stādīšanas tiesības rezerves papildināšanai un iespēja pārdot stādīšanas tiesības no rezerves. Tādēļ dalībvalstīm joprojām būtu jāļauj nepiemērot rezervju sistēmu ar noteikumu, ka tās var pierādīt, ka tām jau ir efektīva stādīšanas tiesību pārvaldības sistēma.

(65)	Īpašu priekšrocību piešķiršana jaunajiem vīnkopjiem var atvieglot ne tikai uzņēmējdarbības uzsākšanu, bet arī viņu saimniecību strukturālo pielāgošanu, un šādiem ražotājiem būtu tiesības pretendēt uz bezmaksas tiesību piešķiršanu no rezerves.

(66)

Lai nodrošinātu, ka resursus izmanto visefektīvākajā veidā un piedāvājumu labāk pielāgo pieprasījumam, stādīšanas tiesības to īpašniekiem būtu jāizmanto saprātīgā laika posmā. Ja tas tā nenotiek, tās nonāk vai atkal nonāk rezervē. To pašu iemeslu dēļ tiesības no rezerves būtu jāpiešķir saprātīgā laika posmā.

(67)	Dalībvalstīm, kurās stādīšanas tiesību režīmu nepiemēroja līdz 2007. gada 31. decembrim, nebūtu jāpiemēro jaunu stādījumu pagaidu aizliegums.

(68)

Izaršanas shēma būtu jāievieš kā vēl viens papildpasākums, kura mērķis ir pielāgot vīna nozari tirgus apstākļiem. Ja ražotāji uzskata, ka dažos apgabalos apstākļi neveicina rentablu ražošanu, viņiem būtu jādod iespēja samazināt izmaksas, neizmantojot šīs platības vīna ražošanai, bet ļaujot attiecīgajās platībās veikt alternatīvas darbības vai vispār pārtraukt lauksaimniecisko ražošanu.

(69)

Pieredze liecina, ka, ja dalībvalstu ziņā atstāj atļaujas piešķiršanu izaršanai, saņemot par to piemaksu, var rasties draudi, ka gan pasākums, gan paredzamā iedarbība uz piedāvājumu ir neefektīva. Tādēļ atšķirībā no pašreizējā režīma audzētājiem būtu jābūt tiem, kas var pretendēt uz izaršanas shēmu, un tiesīgiem pašiem izlemt, vai pieteikties uz to. Savukārt ražotājiem būtu jāpiešķir piemaksa par katru izarto vīnogulāju hektāru. Tomēr dalībvalstīm, kurās vīna ražošanas apmērs nepārsniedz 50 000 hektolitru gadā, nevajadzētu būt pieejamai izaršanas shēmai, jo tās būtiski neietekmē ražošanu Kopienā.

(70)	Dalībvalstīm būtu jādod tiesības Komisijas noteiktajās robežās noteikt īpašu izaršanas prēmijas apjomu, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem.

(71)	Lai nodrošinātu atbildīgu attieksmi pret izartajām platībām, tiesības uz piemaksu būtu jāsaista ar to, kā attiecīgie ražotāji ievēro spēkā esošos vides aizsardzības noteikumus. Par konstatētu neatbilstību proporcionāli būtu jāsamazina piemaksa par izaršanu.

(72)

Lai novērstu vides problēmas, dalībvalstīm būtu jāļauj saskaņā ar īpašiem nosacījumiem neveikt izaršanu kalnu apgabalos, stāvās nogāzēs un dažu mazu salu apgabalos, kā arī tad, ja pastāv bažas par vidi. Saskaņā ar Kopienas attālāko reģionu politiku, izaršanas shēmu neattiecina uz Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām. Dalībvalstīm jābūt iespējai pārtraukt izaršanu, ja kopējā izartā platība ir sasniegusi 8 % no kopējās platības, kas apstādīta ar vīnogulājiem (10 % reģionālā mērogā).

(73)

Ja dalībvalstī izartā platība pārsniegtu 15 % tās kopējās platības, kas apstādīta ar vīnogulājiem, būtu jābūt iespējai dalībvalstī pārsniegt 15 %, lai izvairītos no nesamērīgas izaršanas resursu koncentrācijas uz citas dalībvalsts rēķina. Turklāt būtu jābūt iespējai pārtraukt izaršanu attiecīgajā gadā, ja izaršanas platība minētajā gadā sasniedz 6 % no kopējās platības, kas apstādīta ar vīnogulājiem.

(74)	Lauksaimniecības platība, kas izmantota vīnogu audzēšanai, pēc izaršanas būs platība, par ko varēs pretendēt uz vienreizējā maksājuma shēmu, un par to varēs piešķirt vidējo reģionālo atdalīto tiešo maksājumu, kas budžeta apsvērumu dēļ nedrīkst pārsniegt noteiktu summu.

(75)

Valsts atbalsta nepamatota piešķiršana apdraudētu vienotā tirgus normālu darbību. Tādēļ Līguma noteikumi, kas reglamentē valsts atbalstu, būtu principā jāattiecina uz produktiem, uz kuriem attiecas vīna tirgus kopējā organizācija. Tomēr izaršanas piemaksu piešķiršanas noteikumi un zināmi atbalsta programmu pasākumi paši par sevi nevar būt šķērslis valsts atbalsta piešķiršanai šim pašam mērķim.

(76)

Lai varētu labāk pārvaldīt vīnogu audzēšanas potenciālu, vēlams, lai dalībvalstis iesniegtu Komisijai pārskatu par savu ražošanas potenciālu. Tajā iekļautās informācijas pamatā būtu jābūt vīna dārzu reģistram, kurš būtu jāsaglabā un regulāri jāatjaunina. Komisijas īstenošanas regulā būtu jānosaka sīkāka informācija par reģistru. Tādēļ būtu jāatceļ Padomes Regula (EEK) Nr. 2392/86 (1986. gada 24. jūlijs) par Kopienas vīna dārzu reģistra izveidi ( 9 ). Lai veicinātu to, ka dalībvalstis dara zināmus inventarizācijas rezultātus, atbalsts par pārstrukturēšanu un pārveidošanu būtu jāpiešķir tikai tām dalībvalstīm, kas būs paziņojušas inventarizācijas rezultātus.

(77)

Lai iegūtu attiecīgo politisko un administratīvo lēmumu pieņemšanai vajadzīgo informāciju, audzētājiem, kas audzē vīna vīnogas, ražo vīnogu misu un vīnu, būtu jāiesniedz ražas deklarācijas. Dalībvalstis varētu arī pieprasīt, lai vīna ražošanai paredzēto vīnogu tirgotāji katru gadu deklarē daudzumus, kas pārdoti no pēdējās ražas. Vīnogu misas un vīna ražotājiem un tirgotājiem, izņemot mazumtirgotājus, jādeklarē vīnogu misas un vīna krājumi.

(78)	Lai nodrošinātu apmierinošu attiecīgo produktu izsekojamības pakāpi, jo īpaši patērētāju aizsardzības interesēs, būtu jāparedz noteikums, ka visiem produktiem, uz kuriem attiecas šī regula un kuri ir apgrozībā Kopienā, ir jāpievieno pavaddokuments.

(79)

Lai izskatītu attaisnojamus gadījumus pat pēc tam, kad beidzies termiņš 2012. gada atbalsta programmās paredzētajiem pārejas posma atbalsta pasākumiem par destilāciju krīzes situācijā, dalībvalstīm būtu jāspēj sniegt atbalstu par destilāciju krīzes situācijā, nepārsniedzot dalībvalsts valsts atbalsta programmā paredzēto attiecīgā gada budžeta maksimālo apjomu par 15 %. Par jebkādu šādu atbalstu jāpaziņo Komisijai, un saskaņā ar šo regulu pirms tā piešķiršanas ir jāsaņem apstiprinājums.

(80)	Pasākumi, kas vajadzīgi šīs regulas īstenošanai, būtu jāparedz saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību ( 10 ).

(81)	Izdevumi, kas dalībvalstīm radušies to saistību rezultātā, kas izriet no šīs regulas piemērošanas, būtu jāfinansē Kopienai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ( 11 ).

(82)	Dalībvalstis un Komisija apmainās ar informāciju, kas vajadzīga šīs regulas piemērošanai.

(83)

Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto saistību izpildi, jāparedz kontroles un sodu piemērošana, ja šīs saistības netiek pildītas. Tādēļ Komisijai būtu jāpiešķir tiesības paredzēt atbilstīgus noteikumus, tostarp noteikumus par nepamatotu maksājumu atmaksāšanu un dalībvalstu pienākumu iesniegt ziņojumu.

(84)	Dalībvalstu iestādēm būtu jābūt atbildīgām par šīs regulas prasību izpildes nodrošināšanu un būtu jāveic priekšdarbi, lai Komisija varētu uzraudzīt un nodrošināt šo prasību ievērošanu.

(85)

Lai vīna nozari varētu iekļaut vienreizējā maksājuma shēmā, būtu jāparedz, ka par visām aktīvi apsaimniekotām vīnogulāju audzēšanas platībām ir tiesības pretendēt uz vienreizējā maksājuma shēmu, kas minēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem ( 12 ).

(86)

Vīnogulāju audzētājiem Bulgārijā, Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Rumānijā, Slovēnijā un Slovākijā būtu jāgūst labums no vīna nozares komponenta iekļaušanas vienreizējā maksājuma shēmā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vīnogulāju audzētājiem Kopienā 2004. gada 30. aprīlī. Tādēļ uz vīna nozares komponentu vienreizējā maksājuma shēmā nevajadzētu attiecināt Regulas (EK) Nr. 1782/2003 143.a pantā paredzēto palielinājuma grafiku.

(87)	Attiecīgi būtu jāgroza Regula (EK) Nr. 1782/2003 un Padomes Regula (EK) Nr. 3/2008 (2007. gada 17. decembris) par informācijas un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem iekšējā tirgū un trešās valstīs ( 13 ).

(88)

Pāreja no režīma, kas paredzēts Regulā (EK) Nr. 1493/1999 un pārējās regulās, kuras attiecas uz vīna nozari, uz šajā regulā paredzēto režīmu varētu radīt sarežģījumus, kuri nav paredzēti šajā regulā. Lai rīkotos šādas iespējamības gadījumā, būtu jānosaka, ka Komisija var paredzēt vajadzīgos pārejas pasākumus. Komisijai būtu jābūt arī pilnvarotai risināt īpašas praktiskas problēmas,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. Šajā regulā noteikti īpaši noteikumi, ko piemēro to produktu ražošanā un tirdzniecībā, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1234/2007 I pielikuma XII daļā.

Šajā nodaļā izklāstīti noteikumi, kas reglamentē Kopienas līdzekļu piešķiršanu dalībvalstīm un to, kā dalībvalstis ar valsts atbalsta programmu (turpmāk tekstā – “atbalsta programmas”) starpniecību šos līdzekļus izmanto, lai finansētu īpašus vīna nozares atbalsta pasākumus.

1. Atbalsta programmas ir saderīgas ar Kopienas tiesību aktiem un ir saskaņotas ar Kopienas darbībām, politiku un prioritātēm.

2. Dalībvalstis ir atbildīgas par atbalsta programmām un nodrošina, ka tās ir iekšēji saskaņotas un ka tās izstrādā un īsteno objektīvi, ņemot vērā attiecīgo ražotāju ekonomisko stāvokli un vajadzību novērst nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret ražotājiem.

Dalībvalstis ir atbildīgas par to, ka nosaka un izpilda vajadzīgās pārbaudes un sodus gadījumos, kad neievēro atbalsta programmas.

1. Visas II pielikumā minētās dalībvalstis iesniedz Komisijai – pirmo reizi līdz 2008. gada 30. jūnijam – piecgadu atbalsta programmas projektu, kurā iekļauti pasākumi saskaņā ar šo nodaļu.

Atbalsta programmas pasākumi jāizstrādā tādā ģeogrāfiskajā mērogā, kādu dalībvalstis uzskata par vispiemērotāko. Pirms iesniegšanas Komisijai atbalsta programmu apspriež ar kompetentām iestādēm un organizācijām attiecīgā teritoriālajā līmenī.

Katra dalībvalsts iesniedz vienu atbalsta programmas projektu, kurā var ņemt vērā reģionālās īpatnības.

2. Trīs mēnešus pēc iesniegšanas Komisijai atbalsta programmas var sākt piemērot.

Tomēr, ja iesniegtā atbalsta programma neatbilst šajā nodaļā noteiktajiem nosacījumiem, Komisija par to informē dalībvalsti. Šajā gadījumā dalībvalsts iesniedz Komisijai pārskatītu atbalsta programmu. Pārskatīto atbalsta programmu var sākt piemērot divus mēnešus pēc tam, kad par to ir paziņots, ja vien joprojām nepastāv neatbilstība; neatbilstības gadījumā jāpiemēro šis apakšpunkts.

3. Dalībvalstu iesniegto atbalsta programmu grozījumiem mutatis mutandis piemēro 2. punktu.

4. 6. pantu nepiemēro gadījumos, kad dalībvalsts vienīgais pasākums ir 9. pantā minētās vienreizējā maksājuma shēmas pārņemšana. Šādā gadījumā piemēro tikai 21. panta 1. punktu un tikai saistībā ar gadu, kurā notiek shēmas pārņemšana.

2. Atbalsta programmās nav ietverti citi pasākumi kā tikai tie, kas uzskaitīti 9. līdz 19. pantā.

1. Pieejamo Kopienas līdzekļu, kā arī budžeta maksimālais apjoms paredzēts II pielikumā.

2. Kopienas atbalsts attiecas tikai uz attaisnotajiem izdevumiem, kas radušies pēc attiecīgās 5. panta 1. punktā minētās atbalsta programmas iesniegšanas.

3. Dalībvalstis nepiedalās to pasākumu izmaksās, ko saskaņā ar atbalsta programmām finansējusi Kopiena.

4. Atkāpjoties no 3. punkta, dalībvalstis var piešķirt valsts atbalstu saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas noteikumiem par valsts atbalstu 10., 14. un 15. pantā minētajiem pasākumiem.

Maksimālo atbalsta likmi, kas noteikta attiecīgajos Kopienas noteikumos par valsts atbalstu, piemēro vispārējam publiskam finansējumam, tostarp gan Kopienas, gan dalībvalsts līdzekļiem.

1. Dalībvalstis var sniegt atbalstu vīnogulāju audzētājiem, piešķirot tiem tiesības uz maksājumu Regulas (EK) Nr. 1782/2003 III sadaļas 3. nodaļas nozīmē saskaņā ar minētās Regulas VII pielikuma O punktu.

2. Dalībvalstis, kuras gatavojas izmantot 1. punktā minēto iespēju, paredz šādu atbalstu arī savās atbalsta programmās, tostarp ietverot attiecīgus līdzekļu pārvedumus saskaņā ar vienreizējā maksājuma shēmu, ieviešot izmaiņas minētajās programmās saskaņā ar 5. panta 3. punktu.

1. Atbalsts saskaņā ar šo pantu attiecas uz Kopienas vīnu informācijas vai noieta veicināšanas pasākumiem trešās valstīs, līdz ar to uzlabojot to konkurētspēju minētajās valstīs.

2. Pasākumi, kas minēti 1. punktā, attiecas uz vīniem ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm vai vīniem ar vīnogu šķirnes norādi.

4. Kopienas ieguldījums noieta veicināšanas pasākumos nepārsniedz 50 % no attaisnotajiem izdevumiem.

1. Vīna dārzu pārstrukturēšanas un pārveidošanas pasākumu mērķis ir palielināt vīna ražotāju konkurētspēju.

2. Saskaņā ar šo pantu vīna dārzu pārstrukturēšanai un pārveidošanai atbalstu piešķir tikai tad, ja dalībvalsts iesniedz ražošanas potenciāla inventarizāciju saskaņā ar 109. pantu.

3. Pārstrukturēšanas un pārveidošanas atbalstā drīkst ietvert tikai vienu vai vairākus šādus pasākumus:

Atbalstu nepiešķir to vīna dārzu parastai atjaunošanai, kuriem beidzies dabīgais dzīves cikls.

4. Atbalstu par vīna dārzu pārstrukturēšanu un pārveidošanu var piešķirt tikai turpmāk minētajos veidos:

5. Ar kompensāciju ražotājiem par ienākumu zaudējumu, kas minēta 4. punkta a) apakšpunktā, var segt līdz 100 % no attiecīgā zaudējuma, un to var īstenot vienā no turpmāk minētajiem veidiem:

6. Kopienas ieguldījums faktiskajās vīna dārzu pārstrukturēšanas un pārveidošanas izmaksās nepārsniedz 50 %. Reģionos, kas klasificēti kā konverģences reģioni saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1083/2006 ( 14 ), Kopienas ieguldījums pārstrukturēšanas un pārveidošanas izmaksās nepārsniedz 75 %.

1. Šajā pantā priekšlaicīga ražas novākšana nozīmē to, ka pilnībā iznīcina vai nolasa nenogatavojušos vīnogu ķekarus, tādējādi samazinot attiecīgās platības ražu līdz nullei.

2. Atbalstam par ražas priekšlaicīgu novākšanu jāveicina piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara atjaunošana Kopienas vīna tirgū, lai novērstu tirgus krīzes.

3. Atbalstu par priekšlaicīgu ražas novākšanu var piešķirt kā kompensāciju, veicot vienotas likmes maksājumu par hektāru, kura apjoms jānosaka attiecīgajai dalībvalstij.

Maksājums nedrīkst pārsniegt 50 % no summas, ko veido tiešās izmaksas par vīnogu ķekaru iznīcināšanu vai nolasīšanu un zaudējumi, kas saistīti ar vīnogu ķekaru iznīcināšanu vai nolasīšanu.

4. Attiecīgās dalībvalstis nosaka sistēmu, kuras pamatā ir objektīvi kritēriji, lai nodrošinātu, ka ražas priekšlaicīga novākšana nerada tādas kompensācijas atsevišķiem vīna ražotājiem, kas pārsniedz 3. punkta otrajā daļā minēto maksimālo apjomu.

1. Atbalsts kopējo fondu izveidošanai sniedz palīdzību ražotājiem, kuri grib apdrošināties pret tirgus svārstībām.

2. Atbalstu kopējo fondu izveidošanai var piešķirt kā pagaidu degresīvu atbalstu, lai segtu fondu administratīvās izmaksas.

1. Atbalsts par ražas apdrošināšanu veicinās ražotāju ienākumu saglabāšanu, ja tos ietekmējušas dabas katastrofas, nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, slimības vai kaitēkļu invāzijas.

2. Atbalstu par ražas apdrošināšanu var piešķirt Kopienas finansējumā veidā, kas nedrīkst pārsniegt:

3. Atbalstu par ražas apdrošināšanu var piešķirt tikai tad, ja attiecīgie apdrošinātāju maksājumi nekompensē ražotājiem vairāk par 100 % no zaudētajiem ienākumiem, ņemot vērā jebkuru kompensāciju, ko ražotāji varētu būt saņēmuši no citām ar apdrošināto risku saistītajām atbalsta shēmām.

4. Atbalsts par ražas apdrošināšanu nedrīkst radīt konkurences traucējumus apdrošināšanas tirgū.

1. Atbalstu var piešķirt par tādiem materiāliem vai nemateriāliem ieguldījumiem ražošanas iekārtās, vīna darītavas infrastruktūrā un vīna tirdzniecībā, kuri uzlabo uzņēmumu darbību kopumā un attiecas uz kādu no turpmāk minētajiem gadījumiem:

2. Atbalstu saskaņā ar 1. punktu pēc maksimālās likmes Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (2003. gada 6. maijs) par mazo uz vidējo uzņēmumu definīciju ( 15 ) nozīmē sniedz tikai mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Attiecībā uz Azoru salām, Madeiru, Kanāriju salām un Egejas jūras nelielajām salām Padomes Regulas (EK) Nr. 1405/2006 (2006. gada 18. septembris), ar ko nosaka īpašus pasākumus lauksaimniecībā par labu Egejas jūras nelielajām salām ( 16 ), nozīmē un Francijas aizjūras departamentiem – maksimālajai likmei nepiemēro uzņēmumu lieluma ierobežojumu. Attiecībā uz uzņēmumiem, uz kuriem neattiecas Ieteikuma 2003/361/EK pielikuma I sadaļas 2. panta 1. punkts un kuros ir mazāk nekā 750 darbinieku vai kuru apgrozījums ir mazāks par 200 miljoniem euro, maksimālā atbalsta intensitāti samazina uz pusi.

Atbalstu nepiešķir uzņēmumiem, kam ir grūtības saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

3. No attaisnotajiem izdevumiem izslēdz elementus, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1698/2005 71. panta 3. punkta a) līdz c) apakšpunktā.

4. Kompensējamām ieguldījumu izmaksām piemēro šādas maksimālās atbalsta likmes:

5. Regulas (EK) Nr. 1698/2005 72. pantu mutatis mutandis piemēro attiecībā uz 1. punktā minēto atbalstu.

1. Atbalstu var piešķirt par brīvprātīgu vai obligātu vīndarības blakusproduktu destilāciju, ko veic saskaņā ar VI pielikuma D punkta noteikumiem.

Atbalsta apjomu nosaka tilpumkoncentrācijas % un uz hektolitru saražotā spirta. Atbalstu nemaksā par tādu spirta tilpumkoncentrāciju destilējamos blakusproduktos, kas pārsniedz 10 % no spirta tilpumkoncentrācijas izgatavotajā vīnā.

2. Maksimālos piemērojamos atbalsta līmeņus nosaka, balstoties uz ražas novākšanas un ražošanas izmaksām un saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

3. Spirtu, ko iegūst no destilācijas, kas veikta ar 1. punktā minēto atbalstu, izmanto vienīgi rūpniecības vai enerģētikas vajadzībām, lai neradītu konkurences traucējumus.

1. Atbalstu ražotājiem par vīnu, kas destilēts dzeramajā alkoholā, var piešķirt līdz 2012. gada 31. jūlijam kā atbalstu par hektāru.

2. Attiecīgos līgumus par vīna destilāciju, kā arī attiecīgos pierādījumus par piegādi destilēšanai iesniedz pirms atbalsta piešķiršanas.

1. Atbalstu var piešķirt līdz 2012. gada 31. jūlijam par brīvprātīgu vai obligātu vīna pārpalikumu destilāciju, par ko lemj dalībvalstis pamatotos krīzes gadījumos, lai samazinātu vai likvidētu pārpalikumu un vienlaikus nodrošinātu piegāžu nepārtrauktību no vienas ražas līdz nākamajai.

2. Maksimālos piemērojamos atbalsta līmeņus nosaka saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

3. Alkohols, ko iegūst no destilācijas, par kuru atbalsts piešķirts saskaņā ar 1. punktu, izmanto tikai un vienīgi rūpniecības un enerģētikas vajadzībām, lai neradītu konkurences traucējumus.

4. Krīzes destilācijas pasākumiem izmantojamā pieejamā budžeta daļa nepārsniedz turpmāk minētās procentuālās daļas, kā aprēķināts, ņemot vērā vispārējos pieejamos naudas līdzekļus, kas II pielikumā noteikti katrai dalībvalstij attiecīgajā budžeta gadā:

5. Dalībvalstis var palielināt krīzes destilācijas pasākumam paredzētos pieejamos naudas līdzekļus, pārsniedzot 4. punktā minētās gada robežas, nodrošinot finansējumu no valsts līdzekļiem atbilstīgi turpmāk minētajām robežām (izteiktas procentos no 4. punktā norādītā attiecīgā ikgadējā maksimālā apjoma):

Dalībvalstis atbilstīgā gadījumā informē Komisiju par papildinājumu no valsts līdzekļiem, kā minēts pirmajā daļā, un Komisija apstiprina darījumu, pirms šādi līdzekļi ir darīti pieejami.

1. Atbalstu vīna ražotājiem, kuri izmanto koncentrētu vīnogu misu, tostarp rektificētu koncentrētu vīnogu misu, lai palielinātu produktu dabiskā spirta satura tilpumu, var sniegt līdz 2012. gada 31. jūlijam saskaņā ar V pielikumā paredzētajiem noteikumiem.

2. Atbalsta apjomu nosaka %, ņemot vērā potenciālo spirta saturu un par hektolitru misas, kuru izmanto bagātināšanai.

3. Maksimālo pieļaujamo atbalsta līmeni par šo pasākumu dažādos vīnogulāju audzēšanas reģionos nosaka saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

Lauksaimniekiem, par kuriem konstatē, ka tie savā saimniecībā trīs gadu laikā, kopš veikti maksājumi saskaņā ar atbalsta programmām par pārstrukturēšanu un pārveidošanu, vai gada laikā, kopš veikti maksājumi saskaņā ar atbalsta programmām par ražas priekšlaicīgu novākšanu, nav ievērojuši likumā noteiktās pārvaldības prasības un noteikumus par labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1782/2003 3. līdz 7. pantā, ja neatbilstību ir izraisījusi darbība vai nolaidība, kas tieši inkriminējamas lauksaimniekam, maksājuma apjomu daļēji vai pilnīgi samazina vai anulē atkarībā no pārkāpuma smaguma, apjoma, ilguma un biežuma, un lauksaimniekam attiecīgajā gadījumā var likt to atlīdzināt saskaņā ar šajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem.

1. Ik gadu, pirmoreiz 2010. gada 1. martā, dalībvalstis līdz 1. martam iesniedz Komisijai ziņojumu par to pasākumu īstenošanu iepriekšējā finanšu gadā, kas paredzēti dalībvalstu atbalsta programmās.

Šajos ziņojumos uzskaita un apraksta pasākumus, par kuriem piešķirts Kopienas atbalsts saskaņā ar atbalsta programmām, un jo īpaši tajos iekļauj sīku informāciju par 10. pantā minēto veicināšanas pasākumu īstenošanu.

2. Dalībvalstis līdz 2011. gada 1. martam un otrreiz līdz 2014. gada 1. martam iesniedz Komisijai atbalsta programmu izmaksu un ieguvumu novērtējumu, kā arī norāda, kā palielināt programmu efektivitāti.

Komisija līdz 2011. gada 31. decembrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par 10. pantā minēto veicināšanas pasākumu īstenošanu.

Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru pieņem vajadzīgos pasākumus šīs nodaļas piemērošanai.

1. No 2009. budžeta gada summas, kas noteiktas 2. punktā, pamatojoties uz agrākajiem izdevumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999 intervences pasākumiem, kuri paredzēti, lai stabilizētu lauksaimniecības tirgus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1290/2005 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu, būs pieejamas kā papildu Kopienas līdzekļi pasākumiem vīna ražošanas reģionos atbilstīgi lauku attīstības programmai, ko finansē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1698/2005.

3. Šā panta 2. punktā minētās summas jāsadala starp dalībvalstīm saskaņā ar III pielikumu.

Dalībvalstis, attiecībā uz kurām III pielikuma tabulā pašreiz nav uzrādīta nekāda summa, jo citādi aprēķinātās summas ir nelielas attiecībā uz piemēroto finanšu kritēriju, lai noteiktu III pielikumā uzrādāmo summu (mazāk nekā 2,5 miljoni euro, kas jāpārceļ 2009. gadā), var pieņemt lēmumu pilnībā vai daļēji pārcelt II pielikumā uzrādītās summas uz III pielikumu, lai tās izmantotu lauku attīstības programmās. Tādā gadījumā attiecīgās dalībvalstis līdz 2008. gada 30. jūnijam paziņo Komisijai par šo pārcēlumu, lai tā var izdarīt grozījumus 2. punktā un attiecīgi II un III pielikumā.

1. Saskaņā ar 2. punktu dalībvalstis klasificē to vīna vīnogu šķirnes, kuras vīna ražošanai var stādīt, pārstādīt vai uzpotēt dalībvalstu teritorijās.

Dalībvalstis var klasificēt tikai vīna vīnogu šķirnes, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

Ja vīna vīnogu šķirne saskaņā ar pirmo daļu ir svītrota no klasifikācijas, tad šo šķirni izar 15 gados pēc svītrošanas.

2. Dalībvalstis, kuru vīna ražošana nepārsniedz 50 000 hektolitru vīna gadā, aprēķinot pēc vidējā ražošanas daudzuma pēdējos piecos vīna gados, ir atbrīvotas no šā panta 1. punktā minētā klasificēšanas pienākuma.

Tomēr arī dalībvalstīs, uz kurām attiecas šā punkta pirmā daļa, vīna ražošanai var stādīt, pārstādīt vai uzpotēt tikai tās vīna vīnogu šķirnes, kas atbilst 1. punkta a) un b) apakšpunktam.

3. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta pirmās un otrās daļas un 2. punkta otrās daļas, tikai zinātniskai pētniecībai un izmēģinājumiem ir atļauta šādu vīna vīnogu šķirņu stādīšana, pārstādīšana un uzpotēšana:

4. Platības, kas vīna ražošanai apstādītas ar vīna vīnogu šķirnēm, kas ir pretrunā šā panta 1. līdz 3. punktam, izar.

Tomēr nav obligāti jāizar šādas platības, ja attiecīgā produkcija ir domāta vienīgi vīna ražotāja mājsaimniecības patēriņam.

5. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai pārbaudītu, kā ražotāji ievēro atbilstību 1. līdz 4. punktā minētajām prasībām.

1. Produkti, kas uzskaitīti IV pielikumā un ražoti Kopienā, ir gatavoti no vīna vīnogu šķirnēm, kas klasificējamas atbilstīgi 24. panta 1. punktam.

2. Vīnkopības produktu kategorijas, kas paredzētas IV pielikumā, var izmantot Kopienā tikai tam, lai laistu tirgū produktu, kas atbilst pielikumā noteiktajiem nosacījumiem.

Tomēr, neskarot 59. panta 1. punkta a) apakšpunktu, dalībvalstis var atļaut lietot terminu “vīns”, ja:

Izvairās no jebkādām sajaukšanas iespējamībām attiecībā uz produktiem, kas atbilst IV pielikumā uzskaitītajām vīna kategorijām.

3. Vīnkopības produktu kategorijas, kas uzskaitītas IV pielikumā, var mainīt saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru.

4. Izņemot pudelēs iepildītu vīnu, par kuru ir pierādījumi, ka iepildīšana pudelēs notikusi pirms 1971. gada 1. septembra, vīnu, kas ražots no to šķirņu vīna vīnogām, kas uzskaitītas klasifikācijā, kura izstrādāta saskaņā ar 24. panta 1. punktu, bet neatbilst kādai IV pielikumā minētajai kategorijai, drīkst izmantot tikai vīna ražotāju mājsaimniecības patēriņam, vīna etiķa ražošanai vai destilācijai.

Šī nodaļa attiecas uz atļautām vīndarības metodēm un attiecīgiem ierobežojumiem, ko piemēro to produktu ražošanai un tirdzniecībai, uz kuriem attiecas šī regula, kā arī uz procedūru, ar kuru var pieņemt lēmumu par šīm metodēm un ierobežojumiem.

1. Tikai tādas vīndarības metodes, kas atļautas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, kā izklāstīts V pielikumā vai nolemts saskaņā ar 28. un 29. pantu, izmanto to produktu ražošanai un saglabāšanai Kopienā, uz kuriem attiecas šī regula.

2. Atļautās vīndarības metodes izmanto tikai tādēļ, lai nodrošinātu pareizu vīna ražošanu, saglabāšanu un attīrīšanu.

3. Produkti, uz kuriem attiecas šī regula, ir ražoti Kopienā saskaņā ar attiecīgajiem ierobežojumiem, kas noteikti VI pielikumā.

4. Produktus, uz kuriem attiecas šī regula un kuru ražošanā izmantotas Kopienā neatļautas vīndarības metodes vai attiecīgajā gadījumā dalībvalstī neatļautas vīndarības metodes vai attiecībā uz kuriem ir pārkāpti VI pielikumā noteiktie ierobežojumi, nedrīkst laist apgrozībā Kopienā.

Dalībvalstis var savā teritorijā ierobežot vai neatļaut dažas vīndarības metodes un noteikt stingrākus ierobežojumus, nekā atļauts saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nostiprinātu būtisku īpašību saglabāšanu vīniem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, kā arī dzirkstošajiem un deserta vīniem.

Dalībvalstis paziņo par šiem limitējumiem, aizliegumiem un ierobežojumiem Komisijai, kas tos dara zināmus pārējām dalībvalstīm.

1. Izņemot vīndarības metodes attiecībā uz bagātināšanu, paskābināšanu un atskābināšanu, kas minētas V pielikumā un kas attiecas uz īpašiem tajā iekļautiem produktiem, kā arī VI pielikumā minētajiem ierobežojumiem, atļautajām vīndarības metodēm un ierobežojumiem to produktu ražošanai un saglabāšanai, uz kuriem attiecas šī regula, pieņem lēmumu saskaņā ar 113. panta 2. punktā izklāstīto procedūru.

2. Dalībvalstis var atļaut eksperimentāli izmantot neatļautas vīndarības metodes saskaņā ar nosacījumiem, kas jānosaka atbilstīgi 113. panta 2. punktā minētajai procedūrai.

Atļaujot vīndarības metodes saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru, Komisija:

Analīzes metodes, lai noteiktu to produktu sastāvu, uz kuriem attiecas šī regula, un noteikumi, pēc kuriem var noteikt, vai šie produkti ir apstrādāti, neievērojot atļautās vīndarības metodes, ir metodes un noteikumi, ko ieteikusi un publicējusi Starptautiskā Vīnkopības un vīna organizācija.

Ja nav Starptautiskās Vīnkopības un vīna organizācijas ieteiktu un publicētu metožu un noteikumu, atbilstīgas metodes un noteikumus pieņem saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru.

Gaidot šādu noteikumu pieņemšanu, lietošanas metodes un noteikumi būs tādi, kādus nosaka attiecīgā dalībvalsts.

Ja vien minētajos pielikumos nav noteikts citādi, saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem vajadzīgos pasākumus šīs nodaļas un V un VI pielikuma piemērošanai.

Cilmes vietas nosaukumi, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un tradicionālie apzīmējumi

1. Noteikumus, kas attiecas uz cilmes vietas nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un tradicionālajiem apzīmējumiem, kā izklāstīts IV un V nodaļā, piemēro produktiem, kuri minēti IV pielikuma 1., 3. līdz 6., 8., 9., 11., 15. un 16. punktā.

2. Daži tradicionāli lietotie apzīmējumi var būt cilmes vietas nosaukumi, ja tie:

3. Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, tostarp tās, kas attiecas uz ģeogrāfiskajiem apgabaliem trešās valstīs, ir tiesīgas uz aizsardzību Kopienā saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem noteikumiem.

1. Pieteikumos uz aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm jāpievieno tehniskā dokumentācija, kurā norāda:

2. Produkta specifikācija dod ieinteresētajām pusēm iespēju pārbaudīt attiecīgos nosacījumus produkcijai ar cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi.

1. Ja aizsardzības pieteikums attiecas uz ģeogrāfisko reģionu trešā valstī, tajā papildus 35. pantā paredzētajiem elementiem jābūt pierādījumam, ka attiecīgais nosaukums ir aizsargāts izcelsmes valstī.

2. Pieteikumu Komisijai nosūta vai nu pieteikuma iesniedzējs pats, vai ar attiecīgās trešās valsts iestāžu starpniecību.

3. Aizsardzības pieteikumu iesniedz vienā no Kopienas oficiālajām valodām vai arī tam pievieno apstiprinātu tulkojumu vienā no minētajām valodām.

1. Ieinteresēto ražotāju grupas vai izņēmuma gadījumā individuāls ražotājs var iesniegt pieteikumu cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzībai. Citas ieinteresētās personas var piedalīties pieteikumā.

2. Ražotāji var iesniegt pieteikumu tikai to vīnu aizsardzībai, ko tie ražo.

3. Ja nosaukums apzīmē pārrobežu ģeogrāfisko reģionu vai tradicionālu nosaukumu, kas saistīts ar pārrobežu ģeogrāfisko reģionu, var iesniegt kopīgu pieteikumu.

1. Uz pieteikumiem Kopienas izcelsmes vīnu cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzībai saskaņā ar 34. pantu attiecina iepriekšēju dalībvalsts procedūru saskaņā ar šo pantu.

2. Pieteikumu aizsardzībai iesniedz tajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir cilmes vietas nosaukuma un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes izcelsme.

3. Dalībvalsts pārbauda, vai aizsardzības pieteikums atbilst šajā nodaļā noteiktajiem nosacījumiem.

Dalībvalsts veic procedūru, nodrošinot atbilstīgu pieteikuma publikāciju un paredzot vismaz divu mēnešu laikposmu no publikācijas dienas, kurā fiziska vai juridiska persona, kurai ir likumīgas intereses un kura veic reģistrētu uzņēmējdarbību vai dzīvo tās teritorijā, var iebilst pret ierosināto aizsardzību, iesniedzot dalībvalstī pienācīgi pamatotu paziņojumu.

4. Ja dalībvalsts uzskata, ka cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde neatbilst attiecīgajām prasībām, tostarp pastāvot iespējamībai, ka tā nav saderīga ar Kopienas tiesību aktiem vispār, tā pieteikumu noraida.

Šo informāciju sniedz vienā no Kopienas oficiālajām valodām vai arī tai pievieno apstiprinātu tulkojumu vienā no minētajām valodām.

6. Dalībvalstīs līdz 2009. gada 1. augustam stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šā panta prasības.

7. Ja dalībvalstī nav valsts likumu par cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, tā var piešķirt nosaukuma aizsardzību saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem valsts līmenī tikai uz laiku un no dienas, kad pieteikums ir iesniegts Komisijai. Šāda valsts nodrošināta pagaidu aizsardzība zaudēs spēku dienā, kad saskaņā ar šo nodaļu tiks pieņemts lēmums par reģistrāciju vai lēmums par reģistrācijas atteikumu.

1. Komisija dara zināmu atklātībai dienu, kad jāiesniedz pieteikums cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzībai.

2. Komisija pārbauda, vai 38. panta 5. punktā minētie aizsardzības pieteikumi atbilst šajā nodaļā noteiktajiem nosacījumiem.

3. Ja Komisija uzskata, ka šajā nodaļā noteiktie nosacījumi ir izpildīti, tā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicē vienoto dokumentu, kas minēts 35. panta 1. punkta d) apakšpunktā, un atsauci uz produkta specifikāciju, kas minēta 38. panta 5. punktā.

Pretējā gadījumā pieņem lēmumu pieteikumu noraidīt saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru.

Divu mēnešu laikā no publikācijas dienas, kā paredzēts 39. panta 3. punkta pirmajā daļā, dalībvalsts vai trešā valsts, vai fiziska vai juridiska persona, kam ir likumīgas intereses un kuras uzņēmējdarbība ir reģistrēta vai kas dzīvo dalībvalstī, izņemot dalībvalsti, kas iesniegusi pieteikumu aizsardzībai, vai trešā valstī, var iebilst pret ierosināto aizsardzību, iesniedzot Komisijā pienācīgi pamatotu paziņojumu par atbilstības noteikumiem, kas izklāstīti šajā nodaļā.

Fiziskas vai juridiskas personas, kuru uzņēmējdarbība ir reģistrēta trešā valstī vai kas dzīvo trešā valstī, šādu paziņojumu pirmajā punktā minētajā divu mēnešu laikā iesniedz vai nu tieši, vai ar attiecīgās trešās valsts iestāžu starpniecību.

Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem lēmumu, vai piešķirt aizsardzību cilmes vietas nosaukumam vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kas atbilst šajā nodaļā noteiktajiem nosacījumiem vai kopumā ir saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem, vai noraidīt pieteikumu, ja minētie nosacījumi nav ievēroti.

1. Nosaukumu, par ko ir iesniegts pieteikums un kas ir pilnīgs vai daļējs homonīms nosaukumam, kurš saskaņā ar šo regulu ir reģistrēts, reģistrē, pienācīgi ņemot vērā vietējo un tradicionālo nosaukuma lietojumu un sajaukšanas iespējamību.

Homonīmu, kas maldina pircēju, liekot domāt, ka produkta izcelsme ir citur, nereģistrē, pat ja nosaukums ir pareizs attiecībā uz minēto produktu pašreizējo teritoriju, reģionu vai izcelsmes vietu.

Reģistrētā homonīma lietošana ir atkarīga no tā, vai praksē var pienācīgi atšķirt vēlāk reģistrēto homonīmu no nosaukuma, kas jau ir reģistrā, ņemot vērā to, ka pret abiem attiecīgiem ražotājiem ir jāizturas vienlīdzīgi un ka nedrīkst maldināt pircēju.

2. Šā panta 1. punktu piemēro mutatis mutandis, ja nosaukums, par ko ir iesniegts pieteikums, ir pilnīgs vai daļējs homonīms ģeogrāfiskās izcelsmes norādei, kura ar dalībvalstu tiesību aktiem ir aizsargāta.

Dalībvalstis nereģistrē ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas nav identiskas, lai tās aizsargātu saskaņā ar to tiesību aktiem par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību, ja cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi aizsargā Kopiena ar tās tiesību aktiem, kas attiecas uz cilmes vietas nosaukumiem vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm.

3. Ja vien Komisijas īstenošanas pasākumos nav paredzēts citādi, ja vīna vīnogu šķirnes nosaukums satur aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai tas sastāv no aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, šo nosaukumu neizmanto to produktu marķēšanai, uz kuriem attiecas šī regula.

4. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību 34. pantā minētajiem produktiem īsteno, neskarot jau aizsargātās ģeogrāfiskās norādes, ko piemēro alkoholiskajiem dzērieniem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 110/2008 (2008. gada 15. janvāris) par stipro alkoholisko dzērienu definīciju, aprakstu, noformējumu, marķējumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību ( 18 ) nozīmē un otrādi.

1. Nosaukumi, kas kļuvuši par sugas vārdiem, netiek aizsargāti kā cilmes vietas nosaukumi vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

Šajā nodaļā “nosaukums, kas kļuvis par sugas vārdu” nozīmē vīna nosaukumu, kas, lai arī attiecas uz vietu vai reģionu, kur sākotnēji ražoja vai tirgoja šo produktu, ir kļuvis par Kopienā vispārpieņemtu nosaukumu.

Lai noskaidrotu, vai nosaukums kļuvis par sugas vārdu, ņem vērā visus būtiskus faktorus, jo īpaši:

2. Nosaukums netiek aizsargāts kā cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, ja, ņemot vērā preču zīmes reputāciju un atpazīstamību, aizsardzība var maldināt patērētāju par vīna patieso identitāti.

1. Ja cilmes vietas nosaukumi vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir aizsargātas saskaņā ar šo regulu, tās preču zīmes reģistrācija, kas atbilst vienai no 45. panta 2. punktā minētajām situācijām un attiecas uz produktu, kas ietilpst vienā no IV pielikumā uzskaitītajām kategorijām, tiek atteikta, ja pieteikums preču zīmes reģistrācijai iesniegts pēc tam, kad Komisijai iesniegts pieteikums par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, un līdz ar to cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde ir aizsargāta.

2. Neskarot 43. panta 2. punktu, preču zīmi, kuras izmantošana atbilst kādai no 45. panta 2. punktā minētajām situācijām, par kuru ir iesniegts pieteikums, un kas ir reģistrēta vai, ja šādu iespēju paredz attiecīgie tiesību akti, lietojot iegūta Kopienas teritorijā pirms dienas, kad Komisijai tika iesniegts pieteikums par cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzību, var turpināt lietot un atjaunot neatkarīgi no cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizsardzības, ja nav pamatojuma preču zīmes spēkā neesamībai vai atsaukšanai, kā precizēts Padomes Pirmajā direktīvā 89/104/EEK (1988. gada 21. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( 19 ), vai Padomes Regulā (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi ( 20 ).

Šādos gadījumos atļauts līdzās lietot cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi un attiecīgo preču zīmi.

1. Aizsargātus cilmes vietas nosaukumus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes var lietot visi uzņēmēji, kas laiž tirgū vīnu, kurš ražots saskaņā ar atbilstīgu produkta specifikāciju.

2. Aizsargāti cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un vīni, kuriem izmanto šos aizsargātos nosaukumus saskaņā ar produkta specifikāciju, ir aizsargāti pret:

3. Aizsargāti cilmes vietas nosaukumi vai aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes nedrīkst Kopienā kļūt par sugas vārdiem 43. panta 1. punkta nozīmē.

4. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu aizsargātu cilmes vietas nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu nelikumīgu izmantošanu, kā minēts 2. punktā.

Komisija izveido un uztur vīnu aizsargāto cilmes vietu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu elektronisku un publiski pieejamu reģistru.

1. Dalībvalstis izraugās kompetentu iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par šajā nodaļā noteikto saistību izpildi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 882/2004 4. pantā izklāstītajiem kritērijiem.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka visiem uzņēmējiem, kas atbilst šīs nodaļas prasībām, ir tiesības uz kontroles sistēmu.

3. Dalībvalstis informē Komisiju par 1. punktā minēto(-ajām) kompetento(-ām) iestādi(-ēm). Komisija dara zināmus atklātībai to nosaukumus un adreses un regulāri tos atjauno.

1. Saistībā ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas attiecas uz ģeogrāfisku apgabalu Kopienā, ik gadus pārbauda, kā vīna ražošanā un kondicionēšanā, kā arī pēc tās tiek ievērota produkta specifikācija, un pārbaudes nodrošina:

Šādas pārbaudes izdevumus sedz uzņēmēji, uz kuriem attiecas šī kontrole.

2. Saistībā ar aizsargātiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, kas attiecas uz ģeogrāfisku apgabalu trešā valstī, ik gadus pārbauda, kā vīna ražošanā un kondicionēšanā, kā arī pēc tās tiek ievērota produkta specifikācija, un pārbaudes nodrošina:

3. Sertifikācijas iestādēm, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā un 2. punkta b) apakšpunktā, jāatbilst un no 2010. gada 1. maija jābūt akreditētām saskaņā ar Eiropas standartu EN 45011 vai ISO/IEC Rokasgrāmatu 65 (“Vispārējas prasības organizācijām, kas nodarbojas ar ražojumu sertifikācijas sistēmām”).

4. Ja 1. punkta a) apakšpunktā un 2. punkta a) apakšpunktā minētā iestāde vai iestādes pārbauda atbilstību produkta specifikācijai, tām jādod pietiekamas objektivitātes un neitralitātes garantijas un to rīcībā jābūt kvalificētam personālam un resursiem, kas vajadzīgi uzdevumu veikšanai.

1. Pretendents, kas atbilst 37. panta nosacījumiem, var iesniegt pieteikumu aizsargāta cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes produkta specifikācijas grozījuma apstiprināšanai, jo īpaši – lai ņemtu vērā jaunākās zinātnes un tehnikas atziņas vai pārskatītu ģeogrāfiskā apgabala robežu, kas minēta 35. panta 2. punkta otrās daļas d) apakšpunktā. Pieteikumā apraksta un pamato pieprasītos grozījumus.

2. Ja ierosinātais grozījums saistīts ar vienu vai vairākiem grozījumiem vienotajā dokumentā, kas minēts 35. panta 1. punkta d) apakšpunktā, mutatis mutandis piemēro 38. līdz 41. pantu grozījuma pieteikumam. Tomēr, ja ierosinātais grozījums ir maznozīmīgs, saskaņā ar 113. panta 2. punktu pieņem lēmumu, vai apstiprināt pieteikumu, neveicot 39. panta 2. punktā un 40. pantā izklāstīto procedūru, un vai apstiprināšanas gadījumā Komisijai jāuzsāk 39. panta 3. punktā minēto elementu publiskošana.

3. Ja ierosinātajā grozījumā nav paredzētas vienotā dokumenta izmaiņas, piemēro šādus noteikumus:

Saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru pēc Komisijas ierosmes vai pienācīgi pamatota dalībvalsts, trešās valsts vai fiziskas vai juridiskas personas, kam ir likumīgās intereses, pieprasījuma var pieņemt lēmumu anulēt aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ja vairs netiek nodrošināta atbilstība attiecīgajai produkta specifikācijai.

1. Vīnu nosaukumi, kas ir aizsargāti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 51. un 54. pantu un Regulas (EK) Nr. 753/2002 28. pantu, automātiski tiek aizsargāti saskaņā ar šo regulu. Komisija ieraksta tos reģistrā, kas paredzēts šīs regulas 46. pantā.

2. Attiecībā uz 1. punktā minētajiem pašreizējiem aizsargātajiem vīnu nosaukumiem dalībvalstis nosūta Komisijai:

3. Vīnu nosaukumi, kas minēti 1. punktā un par kuriem 2. punktā minētā informācija nebūs iesniegta līdz 2011. gada 31. decembrim, zaudēs aizsardzību saskaņā ar šo regulu. Komisija veic attiecīgo formālo pasākumu un svītro šos nosaukumus no 46. pantā paredzētā reģistra.

4. 50. pantu nepiemēro šā panta 1. punktā minētajiem pašreizējiem aizsargātajiem vīnu nosaukumiem.

Saskaņā ar 113. panta 2. punktā izklāstīto procedūru līdz 2014. gada 31. decembrim pēc Komisijas ierosmes var pieņemt lēmumu anulēt aizsardzību 1. punktā minētajiem cilmes vietas nosaukumiem un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, ja tie neatbilst 34. pantā noteiktajām prasībām.

Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru pieņem vajadzīgos pasākumus šīs nodaļas piemērošanai.

Šajos pasākumos jo īpaši var iekļaut atkāpes no šajā nodaļā paredzēto noteikumu un prasību piemērojamības:

Dalībvalstis var pieprasīt segt to izmaksas, tostarp tās, kas radušās, izskatot aizsardzības pieteikumus, iebildumu paziņojumus, grozījumus un anulēšanas pieprasījumus saskaņā ar šo regulu.

1. “Tradicionāls apzīmējums” nozīmē 33. panta 1. punktā minēto produktu dalībvalstīs tradicionāli lietotu apzīmējumu, kas norāda:

2. Tradicionālu apzīmējumu atzīst, definē un aizsargā saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Aizsargātu tradicionālu apzīmējumu var lietot tikai attiecībā uz ražojumu, kas ražots saskaņā ar definīciju, kas minēta 54. panta 2. punktā.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai pārtrauktu aizsargātu tradicionālu apzīmējumu nelikumīgu lietošanu.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru, it īpaši attiecībā uz:

Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, Direktīvu 89/104/EEK, Padomes Direktīvu 89/396/EEK (1989. gada 14. jūnijs) par norādēm vai zīmēm, kas identificē pārtikas produkta partiju ( 21 ), Direktīvu 2000/13/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/45/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko paredz noteikumus par fasētu produktu nominālajiem daudzumiem ( 22 ), piemēro to produktu marķēšanai un noformēšanai, uz kuriem attiecas šo direktīvu darbības joma.

1. To IV pielikuma 1. līdz 11. punktā, 13.,15. un 16. punktā minēto produktu marķējumā un noformējumā, ko laiž tirgū Kopienā vai eksportē, obligāti iekļaujami šādi dati:

2. Atkāpjoties no 1. punkta a) apakšpunkta, norādi uz vīnkopības produkta kategoriju var neminēt vīniem, uz kuru etiķetes ir aizsargāts cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde.

3. Atkāpjoties no 1. punkta b) apakšpunkta, norādi uz terminiem “aizsargāts cilmes vietas nosaukums” vai “aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” var neminēt šādos gadījumos:

1. Regulas 59. panta 1. punktā minēto produktu marķējumā un noformējumā var jo īpaši iekļaut šādus fakultatīvus datus:

2. Neskarot 42. panta 3. punktu, saistībā ar 1. punkta a) un b) apakšpunktā minēto datu izmantojumu vīniem, kuriem nav aizsargātas cilmes vietas vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes:

1. Ja 59. un 60. pantā minētie obligātie un fakultatīvie dati izteikti vārdos, tos norāda vienā vai vairākās Kopienas oficiālajās valodās.

2. Neskarot 1. punktu, aizsargāto cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi vai tradicionālo apzīmējumu, kas minēts 54. panta 1. punkta a) apakšpunktā, uz etiķetes norāda valodā vai valodās, kurās piemēro aizsardzību.

Gadījumā, ja aizsargātais cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde, vai valsts īpašais apzīmējums nav rakstīts ar latīņu alfabēta burtiem, nosaukumu var norādīt arī vienā vai vairākās oficiālās Kopienas valodās.

Dalībvalstu kompetentās iestādes veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka 59. panta 1. punktā minēto produktu, kas nav marķēts atbilstīgi šai nodaļai, nelaiž apgrozībā tirgū vai izņem no apgrozības tirgū.

Šīs nodaļas piemērošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

2. Ražotāju organizācijas, kas ir atzītas saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999, ir uzskatāmas par atzītām ražotāju organizācijām saskaņā ar šo pantu.

2. Organizācijas, kuras atbilst šā panta 1. punktā izvirzītajiem kritērijiem un kuras dalībvalstis ir atzinušas, ir uzskatāmas par atzītām nozaru organizācijām saskaņā ar šo pantu.

1. Pieteikumus atzīšanai par ražotāju vai nozares organizāciju iesniedz un pārbauda dalībvalstī, kurā atrodas organizācijas galvenā mītne.

2. Dalībvalstis pieņem lēmumu par atzīšanu vai neatzīšanu četru mēnešu laikā kopš pieteikuma iesniegšanas.

1. Lai uzlabotu un stabilizētu kopējā tirgus darbību attiecībā uz vīniem, tostarp vīnogām, vīnogu misām un vīniem, no kuriem tie iegūti, ražotājas dalībvalstis, jo īpaši īstenojot lēmumus, ko pieņēmušas nozares organizācijas, var noteikt tirdzniecības noteikumus, lai regulētu piedāvājumu.

2. Noteikumi, kas minēti 1. punktā, jādara zināmi uzņēmējiem, publicējot pilnu to tekstu attiecīgās dalībvalsts oficiālā izdevumā.

Līdz katra gada 1. martam un pirmoreiz 2009. gada 1. martā dalībvalstis ziņo Komisijai par pieņemtajiem lēmumiem vai pasākumiem, ko tās saskaņā ar 66., 67. un 68. pantu veikušas iepriekšējā kalendārajā gadā.

1. Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, kopējā muitas tarifa nodokļu likmes piemēro produktiem, uz kuriem attiecas šī regula.

2. Ja vien šajā regulā vai saskaņā ar to noteiktajos nosacījumos nav paredzēts citādi, tirdzniecībā ar trešām valstīm ir aizliegts:

Vispārīgos noteikumus kombinētās nomenklatūras interpretācijai un īpašos noteikumus tās piemērošanai piemēro to produktu klasifikācijai, uz kuriem attiecas šī regula. Tarifa nomenklatūru, ko radījusi šīs regulas piemērošana, tostarp attiecīgi I un IV pielikumā minētās definīcijas un kategorijas, iekļauj kopējā muitas tarifā.

1. Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu, ka to produktu importam Kopienā vai eksportam no Kopienas, uz kuriem attiecas KN kodi 2009 61, 2009 69 un 2204, jāuzrāda importa vai eksporta licence.

2. Piemērojot 1. punktu, jāņem vērā, ka licences vajadzīgas, lai pārvaldītu attiecīgos tirgus, un jo īpaši attiecībā uz importa licencēm – attiecīgo produktu importa uzraudzībai.

Dalībvalstis izdod importa un eksporta licences visiem pretendentiem neatkarīgi no to reģistrācijas vietas Kopienā, ja vien Padomes regulā vai citos Padomes tiesību aktos nav paredzēts citādi, un neskarot pasākumus, kas veikti IV nodaļas piemērošanai.

1. Ja vien saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru nav paredzēts citādi, importa un eksporta licences izsniedz pret nodrošinājuma iemaksu, garantējot, ka produktus importē vai eksportē licences derīguma termiņa laikā.

2. Izņemot force majeure gadījumus, nodrošinājumu pilnībā vai daļēji konfiscē, ja importu vai eksportu minētajā termiņā neveic vai veic tikai daļēji.

1. Sulai un vīnogu misai, uz ko attiecas KN kodi 2009 61, 2009 69 un 2204 30 un kam kopējā muitas tarifa piemērošana ir atkarīga no produkta importa cenas, faktisko šīs cenas lielumu pārbauda, vai nu pārbaudot katru sūtījumu, vai izmantojot vienotas likmes importa vērtību, ko aprēķinājusi Komisija, pamatojoties uz kotētajām cenām tiem pašiem produktiem to izcelsmes valstīs.

Ja sūtījuma deklarētā importa cena ir augstāka nekā vienotās likmes importa vērtība (ja tādu piemēro), ko palielina par starpību, kuru pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru un kura nedrīkst pārsniegt vienotās likmes vērtību vairāk kā par 10 %, tad jāiesniedz nodrošinājums, kas ir vienāds ar ievedmuitu, kura noteikta, pamatojoties uz vienotās likmes importa vērtību.

Ja sūtījuma importa cena nav deklarēta, tad kopējā muitas tarifa piemērošana ir atkarīga no vienotās likmes importa vērtības vai no muitas tiesību aktu attiecīgo noteikumu piemērošanas, ievērojot nosacījumus, kas jānosaka saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

2. Ja ievestajiem produktiem piemēro Padomes noteiktās atkāpes, kas minētas VI pielikuma B punkta 5. apakšpunktā vai C punktā, ievedēji laikā, kad šādus produktus laiž brīvā apritē, par tiem iesniedz nodrošinājumu norādītajām muitas iestādēm. Nodrošinājumu atmaksā pēc tam, kad ievedējs tās dalībvalsts muitas iestādēm, kurā produktus laidīs brīvā apgrozībā, iesniedzis pierādījumu, ka vīnogu misa ir pārstrādāta vīnogu sulā, izmantota citos produktos ārpus vīna nozares vai, ja tā vinificēta, tad ir attiecīgi marķēta.

Šīs nodaļas piemērošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Aizsargpasākumus pret importu Kopienā veic Komisija, ievērojot šā panta 3. punktu, saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 519/94 (1994. gada 7. marts) par kopējiem noteikumiem importam no trešām valstīm ( 23 ) un Padomes Regulu (EK) Nr. 3285/94 (1994. gada 22. decembris) par kopējiem importa noteikumiem ( 24 ).

2. Ja vien saskaņā ar kādu citu Padomes aktu nav paredzēts citādi, aizsargpasākumus pret importu Kopienā, kā paredzēts starptautiskos nolīgumos, kuri noslēgti saskaņā ar Līguma 300. pantu, atbilstīgi šā panta 3. punktam veic Komisija.

3. Komisija drīkst veikt šā panta 1. un 2. punktā minētos pasākumus pēc dalībvalstu pieprasījuma vai savas iniciatīvas. Ja Komisija saņem šādu dalībvalsts pieprasījumu, tā pieņem attiecīgu lēmumu piecu darba dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Dalībvalstīm paziņo par šādiem pasākumiem, un tie ir piemērojami nekavējoties.

Lēmumus, ko pieņem Komisija, ievērojot 1. un 2. punktu, jebkura dalībvalsts var nodot izskatīšanai Padomē piecu darba dienu laikā pēc pasākumu paziņošanas dienas. Padome sanāk bez kavēšanās. Tā ar kvalificētu balsu vairākumu var attiecīgos lēmumus grozīt vai atcelt viena mēneša laikā pēc dienas, kad tie nodoti izskatīšanai Padomē.

4. Gadījumā, kad Komisija uzskata, ka aizsargpasākumi, kas veikti atbilstīgi šā panta 1. vai 2. punktam, ir jāatceļ vai jāgroza, tā rīkojas šādi:

1. Ievērojot nodevas likmi, kas paredzēta 70. panta 1. punktā, papildu ievedmuitu piemēro vīnogu sulas un vīnogu misas importam, ja ir atzīme ar norādi par īpašo aizsargpasākumu klauzulu (“SSG”) Lauksaimniecības nolīgumā, kas noslēgts daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtas laikā, lai izvairītos vai novērstu nelabvēlīgu ietekmi uz Kopienas tirgu, kas varētu rasties šāda importa rezultātā, ja:

Šā punkta b) apakšpunktā minēto apjomu nosaka, ņemot vērā tirgus pieejamības iespējas, kuru attiecīgā gadījumā izsaka kā ievedumu procentuālo daļu no atbilstīga vietējā patēriņa trīs iepriekšējos gados.

2. Papildu ievedmuitu nepiemēro, ja imports nevarētu radīt traucējumus Kopienas tirgū, vai gadījumos, kad šīs nodevas piemērošanai varētu būt nesamērīga ietekme, ņemot vērā paredzēto mērķi.

3. Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta nolūkiem importa cenas nosaka pēc konkrētā sūtījuma importa CIF cenas.

Importa CIF cenas pārbauda, salīdzinot tās ar konkrētā produkta reprezentatīvajām cenām pasaules tirgū vai šā produkta cenām Kopienas importa tirgū.

1. Ja Kopienas tirgū ir traucējumi vai iespējams, ka šādi traucējumi varētu rasties, piemērojot noteikumus par ievešanu vai izvešanu pārstrādei, pēc dalībvalstu pieprasījuma vai Komisijas iniciatīvas un saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu pilnībā vai daļēji pārtraukt noteikumu izmantošanu par ievešanu vai izvešanu pārstrādei attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas šī regula. Ja Komisija saņem dalībvalsts pieprasījumu, tā pieņem attiecīgu lēmumu piecu darba dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

Dalībvalstīm paziņo par šādiem pasākumiem, un tie ir piemērojami nekavējoties.

Pasākumus, par kuriem lēmumu pieņem saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, jebkura dalībvalsts var nodot izskatīšanai Padomē piecu darba dienu laikā pēc pasākumu paziņošanas dienas. Padome sanāk bez kavēšanās. Tā ar kvalificētu balsu vairākumu var attiecīgos pasākumus grozīt vai atcelt viena mēneša laikā pēc dienas, kad tie nodoti izskatīšanai Padomē.

2. Tiktāl, cik tas vajadzīgs vīna tirgus kopīgās organizācijas pienācīgai darbībai, noteikumu izmantošanu par ievešanu vai izvešanu pārstrādei attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma, Padome var daļēji vai pilnīgi aizliegt, rīkojoties saskaņā ar Līguma 37. panta 2. punktā noteikto procedūru.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Ja nav noteikts citādi, īpaši nolīgumos, kuri noslēgti atbilstīgi Līguma 300. pantam, noteikumus par cilmes vietu nosaukumiem, ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un, vajadzības gadījumā, marķējumu šīs regulas III sadaļas III un IV nodaļā un šīs regulas 25. panta 2. punktā piemēro produktiem ar KN kodiem 2009 61, 2009 69 un 2204, kuri tiek importēti Kopienā.

2. Ja nolīgumos, kuri noslēgti atbilstīgi Līguma 300. pantam, nav noteikts citādi, produkti, kuri minēti šā panta 1. punktā, ir ražoti saskaņā ar vīndarības metodēm, ko ieteicis un publicējis OIV (Starptautiskais Vīnogulāju un vīna birojs) vai kas pieņemtas Kopienā saskaņā ar šo regulu un tās īstenošanas pasākumiem.

3. Šā panta 1. punktā minēto produktu imports var notikt, uzrādot šādus dokumentus:

1. Tarifu kvotas tādu produktu importam, uz kuriem attiecas šī regula, kuras paredzētas nolīgumos, kas noslēgti saskaņā Līguma 300. pantu vai kādu citu Padomes aktu, atver un administrē saskaņā ar šīs regulas 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

2. Tarifu kvotas administrē tā, lai netiktu pieļauta attiecīgo uzņēmēju diskriminācija, piemērojot kādu no turpmāk minētajām metodēm, šādu metožu kombināciju vai kādu citu piemērotu metodi:

3. Tarifu kvotas administrēšanai pieņemtajā metodē attiecīgā gadījumā pienācīgu nozīmi piešķir piegādes prasībām Kopienas tirgū un vajadzībai garantēt tirgus līdzsvaru.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Platības, kuras apstādītas ar vīnogulājiem pēc 1998. gada 31. augusta bez atbilstīgām stādīšanas tiesībām, attiecīgā gadījumā ražotāji izar, izmaksas sedzot paši.

2. Pēc izaršanas, kas veikta, ievērojot šā panta 1. punktu, vīnogas un produktus, kas saražoti no vīnogām, kuras audzētas 1. punktā minētajās platībās, drīkst laist apritē tikai destilēšanai tikai uz ražotāja rēķina. Destilēšanas produktus nedrīkst izmantot, lai gatavotu alkoholu, kura faktiskā spirta tilpumkoncentrācija ir 80 % vai mazāka.

3. Neskarot dalībvalsts iepriekš noteiktos sodus, dalībvalstis atbilstīgā gadījumā no 2008. gada 31. decembra ražotājiem, kuri nepilda šo prasību veikt izaršanu, piemēro sodu, kuru iedala pēc pārkāpuma smaguma, apjoma un ilguma.

4. Dalībvalstis katru gadu līdz 1. martam paziņo Komisijai, cik lielas platības tikušas apstādītas pēc 1998. gada 31. augusta bez atbilstīgām stādīšanas tiesībām, kā arī par to, cik lielas platības ir izartas saskaņā ar šā panta 1. punktu.

5. Pārejas aizliegums veikt jaunus stādījumus, kura termiņš beidzas 2015. gada 31. decembrī, kā noteikts 90. panta 1. punktā, neskar šajā pantā paredzētos pienākumus.

Līdz 1998. gada 1. septembrim radītu nelikumīgu stādījumu obligātā legalizācija

1. Ražotāji, veicot attiecīgu maksājumu un ne vēlāk kā 2009. gada 31. decembrī, atbilstīgā gadījumā legalizē platības, kuras apstādītas ar vīnogulājiem līdz 1998. gada 1. septembrim bez atbilstīgām stādīšanas tiesībām.

Neskarot jebkādas procedūras, kas saistītas ar grāmatojumu noskaidrošanu, pirmo daļu nepiemēro platībām, kuras ir legalizētas, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 1493/1999 2. panta 3. punktu.

2. Šā panta 1. punktā minētā maksājuma summu nosaka dalībvalstis. Tai jābūt vismaz divas reizes lielākai nekā atbilstīgu stādīšanas tiesību vidējai vērtībai attiecīgajā reģionā.

3. Līdz šā panta 1. punktā prasītajai legalizēšanai vīnogas vai produktus, kuri ražoti no vīnogām, kas audzētas tajā pašā punktā minētajās platībās, drīkst laist apritē destilēšanai tikai uz ražotāja rēķina. Šādus produktus nedrīkst izmantot, lai ražotu alkoholu, kura faktiskā spirta koncentrācija ir 80 % vai mazāka.

4. Šā panta 1. punktā minētās platības, kuras apstādītas nelikumīgi un kuras saskaņā ar šo punktu līdz 2009. gada 31. decembrim nav legalizētas, attiecīgie ražotāji izar un izdevumus sedz paši.

Dalībvalstis nosaka sodu, kuru iedala pēc pārkāpuma smaguma, apjoma un ilguma, un piemēro to ražotājiem, kuri nepilda prasību veikt izaršanu.

5. Dalībvalstis par katru attiecīgo gadu līdz 1. martam Komisijai paziņo šādu informāciju:

Dalībvalstis 2010. gada 1. martā pirmo reizi Komisijai paziņo informāciju par platībām, kuras izartas saskaņā ar šā panta 4. punkta pirmo daļu.

6. Pārejas aizliegums veikt jaunus stādījumus, kurš beidzas 2015. gada 31. decembrī, kā noteikts 90. panta 1. punktā, neskar šā panta 3., 4. un 5. punktā noteiktos pienākumus.

1. Saistībā ar 85. panta 2. punktu un 86. panta 3. un 4. punktu dalībvalstis pieprasa pierādījumu par to, ka attiecīgie produkti nav laisti apritē, vai, ja attiecīgie produkti ir destilēti, pieprasa iesniegt līgumu par destilāciju.

2. Dalībvalstis pārbauda, vai saskaņā ar šā panta 1. punktu produkti nav apritē vai ir destilēti. Ja konstatē neatbilstības, piemēro sodu.

3. Dalībvalstis informē Komisiju par platībām, uz kurām attiecina prasību par destilāciju, un par attiecīgajiem alkohola daudzumiem.

Līdz brīdim, kad šīs regulas 86. panta 1. punktā minētās platības tiek legalizētas, un attiecībā uz 85. panta 1. punktā minētajām platībām nevar izmantot valsts vai Kopienas atbalsta pasākumu priekšrocības.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Neskarot 24. pantu un īpaši tā 3. punktu, līdz 2015. gada 31. decembrim ir aizliegts stādīt vīna vīnogu šķirnes vīnogulājus, kas klasificējami saskaņā ar 24. panta 1. punktu.

2. Līdz 2015. gada 31. decembrim ir aizliegts arī uzpotēt vīna vīnogulāju šķirnes, kas klasificējamas saskaņā ar 24. panta 1. punktu, to vīna vīnogulāju šķirnēm, kuras nav minētas attiecīgajā pantā.

3. Neskarot 1. un 2. punktu, ir atļauts veikt stādījumus un potēšanu, kā minēts attiecīgajos punktos, ja uz šīm darbībām attiecas:

4. Šā panta 3. punktā minētās stādīšanas tiesības piešķir, mērot attiecīgo daudzumu hektāros.

6. Dalībvalstis var nolemt saglabāt savā teritorijā vai tās daļās 1. punktā minēto aizliegumu ilgākais līdz 2018. gada 31. decembrim. Tādā gadījumā attiecīgajā dalībvalstī tam atbilstīgi piemēro noteikumus, kas reglamentē stādīšanas tiesību pārejas režīmu, kā noteikts šajā nodaļā, tostarp šajā pantā.

1. Dalībvalstis drīkst piešķirt jaunās stādīšanas tiesības ražotājiem attiecībā uz platībām, kuras:

1. Dalībvalstis piešķir atkārtotās stādīšanas tiesības tiem ražotājiem, kuri izaruši ar vīnogulājiem apstādītas platības.

Tomēr attiecībā uz platībām, par kurām saskaņā ar III nodaļas noteikumiem ir piešķirta piemaksa par izaršanu, nevar piešķirt atkārtotās stādīšanas tiesības.

2. Dalībvalstis var piešķirt atkārtotās stādīšanas tiesības ražotājiem, kuri apņemas izart platību, kas apstādīta ar vīnogulājiem. Tādā gadījumā attiecīgās platības izaršanu veic vēlākais trešā gada beigās pēc tam, kad ir iestādīti jaunie vīnogulāji, kuru stādīšanai tika piešķirtas atkārtotās stādīšanas tiesības.

3. Piešķirtās atkārtotās stādīšanas tiesības atbilst izartās platības ekvivalentam tīrās ražas izteiksmē.

4. Atkārtotās stādīšanas tiesības izmanto saimniecībā, kurai tās piešķirtas. Dalībvalstis vēlāk var noteikt, ka šādas atkārtotās stādīšanas tiesības drīkst izmantot tikai tajās platībās, kur vīnogulāji iepriekš ir izarti.

5. Atkāpjoties no šā panta 4. punkta, dalībvalsts var pieņemt lēmumu, ka atkārtotās stādīšanas tiesības pilnībā vai daļēji var nodot citai saimniecībai tajā pašā dalībvalstī šādos gadījumos:

Dalībvalstis gādā, lai pieteikumi par atkāpju izmantošanu, kuras paredzētas pirmajā daļā, neradītu vispārēju ražošanas potenciāla pieauguma to teritorijā, jo īpaši – ja tiesības nodod no neapūdeņotām platībām uz apūdeņotām platībām.

6. Šā panta 1. līdz 5. punktu mutatis mutandis piemēro tādām tiesībām, kas ir līdzvērtīgas atkārtotās stādīšanas tiesībām, kuras piešķirtas saskaņā ar iepriekšējiem Kopienas vai valstu tiesību aktiem.

7. Regulas (EK) Nr. 1493/1999 4. panta 5. punktā minētās atkārtotās stādīšanas tiesības var izmantot minētajā regulā paredzētā termiņā.

1. Lai uzlabotu ražošanas potenciāla vadību, dalībvalstis izveido stādīšanas tiesību valsts vai reģionālo rezervi.

2. Dalībvalstis, kuras ir izveidojušas stādīšanas tiesību valsts vai reģionālo rezervi saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999, šīs rezerves var saglabāt tik ilgi, kamēr tās saskaņā ar šo nodaļu piemēro stādīšanas tiesību pārejas režīmu.

3. Valstu vai reģionālajā stādīšanas tiesību rezervē var iekļaut šādas tiesības, ja vien tās nav jau izmantotas paredzētajā periodā:

4. Ražotāji atkārtotās stādīšanas tiesības var nodot valsts vai reģionālajā rezervē. Šādas tiesību nodošanas nosacījumus, vajadzības gadījumā paredzot samaksu no valsts līdzekļiem, nosaka dalībvalstis, ņemot vērā pušu leģitīmās intereses.

5. Atkāpjoties no šā panta 1. punkta, dalībvalstis var pieņemt lēmumu neizveidot rezervju sistēmu, ja vien tās var pierādīt, ka visā attiecīgās dalībvalsts teritorijā pastāv efektīva alternatīva sistēma stādīšanas tiesību pārvaldībai. Šādā alternatīvā sistēmā vajadzības gadījumā var atkāpties no attiecīgajiem šīs nodaļas noteikumiem.

Šā punkta pirmo daļu attiecina arī uz tām dalībvalstīm, kuras izbeidz valsts vai reģionālās rezerves sistēmas darbību atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1493/1999.

Dalībvalstis definē kritērijus, lai noteiktu b) apakšpunktā minēto summu, kura varētu mainīties atkarībā no plānotā galaprodukta attiecīgajā vīna dārzā, kā arī no atlikušā pārejas perioda termiņa, kurā tiek piemērots 90. panta 1. un 2. punktā noteiktais aizliegums veikt jaunus stādījumus.

2. Ja tiek izmantotas stādīšanas tiesības, ko piešķir no rezervēm, dalībvalstis gādā, lai:

3. Ja stādīšanas tiesības, kas piešķirtas no rezerves, netiek izmantotas līdz otrā vīna gada beigām pēc gada, kad tās piešķirtas, tās tiek zaudētas un šādas tiesības atkārtoti iedala rezervē.

4. Stādīšanas tiesības, kuras iekļautas rezervē un kuras netiek piešķirtas līdz piektā vīna gada beigām pēc gada, kad tās piešķirtas, likvidē.

5. Ja dalībvalstī ir izveidota reģionālā rezerve, tad attiecīgā dalībvalsts drīkst izstrādāt noteikumus, kas ļauj nodot stādīšanas tiesības starp reģionālajām rezervēm. Ja dalībvalstī ir izveidotas gan valsts, gan reģionālās rezerves, dalībvalsts var arī atļaut nodot stādīšanas tiesības no vienas rezerves otrā.

Šīs nodaļas noteikumus nepiemēro tajās dalībvalstīs, kur Kopienas stādīšanas tiesību režīms netika piemērots līdz 2007. gada 31. decembrim.

Dalībvalstis drīkst pieņemt stingrākus valsts noteikumus par jaunu stādīšanas tiesību vai atkārtotās stādīšanas tiesību piešķiršanu. Tās var prasīt, lai attiecīgajiem iesniegumiem un informācijai būtu pievienota papildu informācija, kura vajadzīga, lai uzraudzītu ražošanas potenciāla attīstību.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

Šajā nodaļā izklāstīti nosacījumi, kurus izpildot vīnogulāju audzētāji saņem piemaksu par vīnogulāju izaršanu (turpmāk tekstā – “izaršanas piemaksa”).

Izaršanas piemaksu var piešķirt tikai gadījumā, ja attiecīgā platība atbilst šādiem nosacījumiem:

Neskarot e) apakšpunktu, par platībām, kuras legalizētas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1493/1999 2. panta 3. punktu un šīs regulas 86. panta 1. punktu, var saņemt izaršanas piemaksu.

1. Piešķiramo izaršanas piemaksas apjomu nosaka saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

2. Konkrēto izaršanas piemaksas summu nosaka dalībvalsts šā panta 1. punktā minētajā apjomā, balstoties uz ražām, kādas vēsturiski fiksētas attiecīgajā saimniecībā.

1. Lai saņemtu izaršanas piemaksu, ieinteresētie ražotāji iesniedz pieteikumu attiecīgajā dalībvalsts iestādē ne vēlāk kā katra gada 15. septembrī. Dalībvalstis var noteikt termiņu pirms 15. septembra, ja šis termiņš ir vēlāk par 30. jūniju un ja dalībvalstis vajadzības gadījumā pienācīgi ņem vērā savu 104. pantā noteikto atbrīvojumu piemērošanu.

2. Dalībvalstis veic saņemto pieteikumu administratīvas kontroles, apstrādā derīgos pieteikumus un ik gadu līdz 15. oktobrim paziņo Komisijai platības kopējo lielumu un summas atbilstīgi pieteikumiem, sadalot datus pēc reģiona un ražas kategorijām.

4. Katru gadu līdz 15. novembrim saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru tiek noteikta vienota daļa procentos, ko var piešķirt attiecībā uz paziņotajām summām, ja kopējais budžets, kuru dalībvalstis paziņo Komisijai, pārsniedz pieejamos budžeta līdzekļus, ja attiecīgos gadījumos ir ņemta vērā 104. panta 2. un 3. punkta piemērošana.

Dalībvalstis līdz 1. martam katru gadu paziņo Komisijai par pieņemtajiem pieteikumiem, sadalot datus pēc reģiona un ražas kategorijām, kā arī kopējo samaksāto izaršanas piemaksu summu, sadalot datus pēc reģioniem.

6. Par katru iepriekšējo vīna gadu dalībvalstis līdz 1. decembrim katru gadu Komisijai paziņo šādu informāciju:

Lauksaimniekiem, kuriem konstatē, ka tie savā saimniecībā trīs gadu laikā, kopš veikts izaršanas piemaksas maksājums, nav ievērojuši likumā noteiktās pārvaldības prasības un labus lauksaimniecības un vides apstākļus, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1782/2003 3.–7. pantā, maksājuma apjomu, ja neatbilstību ir izraisījusi darbība vai nolaidība, kas tieši inkriminējamas lauksaimniekam, daļēji vai pilnīgi samazina vai anulē atkarībā no pārkāpuma smaguma, apjoma, ilguma un biežuma, un lauksaimniekam attiecīgajā gadījumā var likt atlīdzināt saskaņā ar šajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem.

1. Dalībvalsts var pieņemt lēmumu noraidīt visus turpmākos pieteikumus, kuri minēti 102. panta 1. punktā, ja kopējā izartā platība tās teritorijā sasniedz 8 % no platības, kura apstādīta ar vīnogulājiem, atbilstīgi šīs regulas VIII pielikumā minētajam.

Dalībvalsts var pieņemt lēmumu noraidīt visus turpmākos pieteikumus, kuri minēti 102. panta 1. punktā, attiecībā uz reģionu, kur kopējā izartā platība sasniedz 10 % no reģiona platības, kura apstādīta ar vīnogulājiem.

2. Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu dalībvalstī pārtraukt piemērot izaršanas shēmu, ja, ņemot vērā neizskatītos pieteikumus, izaršanas turpinājums radītu kopējo izarto platību, kas pārsniedz 15 % no dalībvalsts kopējās platības, kura apstādīta ar vīnogulājiem saskaņā ar VIII pielikumu.

3. Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu dalībvalstī pārtraukt piemērot attiecīgajam gadam paredzēto izaršanas shēmu, ja, ņemot vērā neizskatītos pieteikumus, izaršanas turpinājums radītu izarto platību, kas pārsniedz 6 % no kopējās platības, kura dalībvalstī apstādīta ar vīnogulājiem saskaņā ar VIII pielikumu tajā konkrētajā gadā, kad īsteno shēmu.

4. Dalībvalstis var noteikt, ka izaršanas shēmu neattiecina uz vīnogulāju platībām kalnos un stāvās nogāzēs atbilstīgi nosacījumiem, kurus paredz saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

5. Dalībvalstis var noteikt platības, uz kurām neattiecina izaršanas shēmu, ja shēmas piemērošana nebūtu savietojama ar vides aizsardzības apsvērumiem. Ja šādu apsvērumu dēļ uz noteiktām platībām izaršanas shēmu neattiecina, to platība nedrīkst pārsniegt 3 % no kopējās platības, kura ir apstādīta ar vīnogulājiem, atbilstīgi šīs regulas VIII pielikumā minētajam.

6. Grieķija var deklarēt platības, kuras apstādītas ar vīnogulājiem Egejas salās un Grieķijas Jonijas salās, izņemot Krētu un Eiboju, uz kurām neattiecina izaršanas shēmu.

7. Šajā nodaļā izklāstīto izaršanas shēmu nepiemēro attiecībā uz Azoru salām, Madeiru un Kanāriju salām.

8. Ja dalībvalstis pieņem lēmumu izmantot iespēju, kura paredzēta šā panta 4. līdz 6. punktā, tā līdz 1. augustam katru gadu un pirmo reizi 2008. gada 1. augustā Komisijai paziņo šādu informāciju par izaršanas pasākumiem, kuri tiks īstenoti:

9. Dalībvalstis paredz, ka ražotājiem platībās, kurām atbilstīgi nosacījumiem 4. līdz 7. punktā nepiemēro uzaršanas prasību vai kuras noteiktas par tādām, kurās nepiemēro uzaršanas prasību, ir dodama priekšroka attiecībā uz tādu atbalsta pasākumu izmantošanu, kas paredzēti ar šo regulu, jo īpaši attiecīgā gadījumā uz pārstrukturēšanas un konversijas pasākumiem saskaņā ar atbalsta programmām un lauku attīstības pasākumiem.

Šīs nodaļas noteikumus nepiemēro tajās dalībvalstīs, kur vīna ražošana nepārsniedz 50 000 hektolitru vīna gadā. Produkcijas apjomu aprēķina, pamatojoties uz vidējo ražošanas daudzumu iepriekšējos piecos vīna gados.

Dalībvalstis var piešķirt papildu atbalstu no valsts līdzekļiem līdztekus jau piešķirtajām izaršanas piemaksām, ja tas nepārsniedz 75 % no piemērojamās izaršanas piemaksas.

Šīs nodaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

1. Dalībvalstis uztur vīna dārzu reģistru, tajā iekļaujot atjauninātu informāciju par ražošanas potenciālu.

2. Šā panta 1. punktā minētais pienākums neattiecas uz dalībvalstīm, kurās ar vīna vīnogu šķirņu, kas klasificējamas saskaņā ar 24. panta 1. punktu, vīnogulājiem apstādītā kopplatība nepārsniedz 500 hektārus.

Dalībvalstis, kuras saskaņā ar 11. pantu savās atbalsta programmās paredz pasākumu “vīna dārzu pārstrukturēšana un pārveidošana”, pamatojoties uz šīs regulas 108. pantā minētā reģistra datiem, katru gadu līdz 1. martam un pirmoreiz 2009. gada 1. martā iesniedz Komisijai atjauninātu uzskaites informāciju par ražošanas potenciālu.

Saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu, ka pēc 2016. gada 1. janvāra 108. un 109. panta piemērošanu pārtrauc.

1. Vīna ražošanai paredzēto vīnogu ražotāji un vīnogu misas un vīna ražotāji katru gadu valstu kompetentajām iestādēm paziņo daudzumus, kas iegūti no pēdējās ražas.

2. Dalībvalstis var arī pieprasīt, lai vīna ražošanai paredzēto vīnogu tirgotāji katru gadu paziņo daudzumus, kas pārdoti no pēdējās ražas.

3. Vīna misas un vīna ražotāji un tirgotāji, izņemot mazumtirgotājus, valsts kompetentajai iestādei katru gadu paziņo par saviem vīna misas un vīna krājumiem gan no kārtējā gada ražas, gan iepriekšējo gadu ražas. No trešām valstīm importētu vīna misu un vīnu uzrāda atsevišķi.

1. Produktus, uz kuriem attiecas šī regula, drīkst laist apgrozībā Kopienā tikai ar oficiāli apliecinātu pavaddokumentu.

2. Fiziskas vai juridiskas personas vai personu grupas, kuru rīcībā ir produkti, uz kuriem attiecas šī regula, veicot uzņēmējdarbību, jo īpaši ražotāji, pudeļu pildītāji un pārstrādātāji, kā arī tirgotāji, kurus nosaka saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru, izdara ierakstus preču ievešanas un izvešanas reģistros par šiem produktiem.

1. Ja ir atsauce uz šo punktu, tad piemēro Regulas (EK) Nr. 1234/2007 195. panta 2. punktu.

Pasākumi, kuri paredzēti II sadaļas I nodaļā, izņemot pasākumus, kuri paredzēti 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā un V sadaļas III nodaļā, ir uzskatāmi par intervences pasākumiem, kas paredzēti, lai regulētu lauksaimniecības tirgus, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1290/2005 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

1. Dalībvalstis un Komisija savstarpēji sniedz visu vajadzīgo informāciju šīs regulas piemērošanai, jo īpaši tirgus uzraudzībai un analīzei, kā arī – lai nodrošinātu atbilstību starptautiskām saistībām attiecībā uz produktiem, uz kuriem attiecas šī regula.

2. Sīki izstrādāti noteikumi tiks pieņemti saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru, lai noteiktu, kāda informācija ir vajadzīga šā panta 1. punkta piemērošanai, kā arī lai noteiktu formu, saturu, laika plānojumu, termiņus un nosacījumus attiecībā uz informācijas nodošanu vai to, kā informāciju un dokumentus dara pieejamus.

Lai piemērotu šo regulu, dalībvalstis gādā par administrācijas un kontroles procedūru, kas attiecas uz šo jomu, savietojamību ar integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu (IAKS) attiecībā uz šādiem elementiem:

Šīs procedūras bez sarežģījumiem vai problēmām ļaus nodrošināt kopēju datu apmaiņu ar IAKS.

Izņemot tematu, uz kuru attiecas Regulas (EK) Nr. 1782/2003 145. panta n) a) apakšpunkts, ievērojot šīs regulas 113. panta 1. punktā minēto procedūru, ir jāpieņem:

1. Neskarot 47. pantu, dalībvalstis izraugās vienu vai vairākas iestādes, kuras ir atbildīgas par to, lai ievērotu Kopienas noteikumus vīna nozarē. Dalībvalstis izraugās laboratorijas, kuras ir pilnvarotas veikt oficiālas analīzes vīna nozarē. Izraudzītajām laboratorijām ir jāatbilst vispārīgajiem kritērijiem par pārbaudes laboratoriju darbību saskaņā ar ISO/IEC 17025.

2. Dalībvalstis Komisijai dara zināmus 1. punktā minēto iestāžu un laboratoriju nosaukumus un adreses. Komisija publisko šo informāciju.

1. No 2012. gada 1. augusta dalībvalstis var piešķirt valsts atbalstu vīna ražotājiem brīvprātīgai vai obligātai vīna destilēšanai pamatotas krīzes gadījumos.

2. Atbalsts, kas minēts 1. punktā, ir proporcionāls, un ar tā palīdzību var novērst krīzi.

3. Kopējais atbalsta apjoms, kas pieejams dalībvalstī jebkurā attiecīgajā šāda atbalsta gadā, nepārsniedz 15 % no katrai dalībvalstij vispārēji pieejamajiem līdzekļiem attiecīgajā gadā, kā paredzēts II pielikumā.

4. Dalībvalstis, kuras vēlas izmantot 1. punktā minēto atbalstu, iesniedz Komisijai pienācīgi pamatotu paziņojumu. Lēmumu par to, vai pasākums ir apstiprināms un vai atbalstu var piešķirt, pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

5. Lai izvairītos no konkurences traucējumiem, alkoholu, ko iegūst 1. punktā minētās destilācijas rezultātā, lieto tikai rūpniecības vai enerģētikas vajadzībām.

Komisija līdz 2012. gada beigām sagatavo ziņojumu, ņemot vērā reformas īstenošanas laikā gūto pieredzi.

Šīs sadaļas īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 113. panta 1. punktā minēto procedūru.

Regulas (EK) Nr. 1493/1999 2. panta 3. punkta pirmajā daļā vārdus “2002. gada 31. jūlijs” aizstāj ar vārdiem:

“2. Komisija nosaka summas, kuras saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 10. panta 2. punktu, 143.d un 143.e pantu, 4. panta 1. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 378/2007 (2007. gada 27. marts), ar ko paredz noteikumus par brīvprātīgu modulāciju tiešajiem maksājumiem, kuri noteikti Regulā (EK) Nr. 1782/2003 ( 26 ), un Padomes Regulas (EK) Nr. 479/2008 par vīna tirgus kopējo organizāciju ( 27 ) 23. panta 2. punktu un tiek darītas pieejamas ELFLA.

Ievērojot 113. panta 1. punktā minēto procedūru, var pieņemt pasākumus šādā nolūkā:

1. Ievērojot šā panta 2. punktu, piemēro Līguma 87., 88. un 89. pantu to produktu ražošanai un tirdzniecībai, uz kuriem attiecas šī regula.

1. Attiecībā uz šā panta 2. un 3. punktu ar šo atceļ Regulu (EEK) Nr. 2392/86 un Regulu (EK) Nr. 1493/1999.

►C1 2. Regulu (EEK) Nr. 2392/86 un Regulas (EK) Nr. 1493/1999 V sadaļas I un II nodaļu, VI sadaļu, 18. un 70. pantu un ◄ jo īpaši tās pielikumu attiecīgos noteikumus turpina piemērot līdz laikam, kad saskaņā ar 129. panta 2. punkta e) apakšpunktu sāks piemērot šīs regulas attiecīgās nodaļas.

3. Šādi Regulā (EK) Nr. 1493/1999 paredzēti pasākumi tiek piemēroti arī turpmāk tiktāl, ciktāl pasākumi, kas atļauti atbilstīgi minētajai regulai, ir sākti vai veikti pirms 2008. gada 1. augusta:

4. Attiecīgos gadījumos atsauces uz atcelto Regulu (EK) Nr. 1493/1999 ir jāsaprot kā atsauces uz šo regulu.

1. Šī regula stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

BUDŽETS ATBALSTA PROGRAMMĀM

(minētas 8. panta 1. punktā)

(summa tūkstošos euro)
Budžeta gads	2009. g.	2010. g.	2011. g.	2012. g.	2013. g.	No 2014. gada un turpmāk
BG	15 608	21 234	22 022	27 077	26 742	26 762
CZ	2 979	4 076	4 217	5 217	5 151	5 155
DE	22 891	30 963	32 190	39 341	38 867	38 895
EL	14 286	19 167	19 840	24 237	23 945	23 963
ES	213 820	284 219	279 038	358 000	352 774	353 081
FR	171 909	226 814	224 055	284 299	280 311	280 545
IT (1)	238 223	298 263	294 135	341 174	336 736	336 997
CY	2 749	3 704	3 801	4 689	4 643	4 646
LT	30	37	45	45	45	45
LU	344	467	485	595	587	588
HU	16 816	23 014	23 809	29 455	29 081	29 103
MT	232	318	329	407	401	402
AT	8 038	10 888	11 313	13 846	13 678	13 688
PT	37 802	51 627	53 457	65 989	65 160	65 208
RO	42 100	42 100	42 100	42 100	42 100	42 100
SI	3 522	3 770	3 937	5 119	5 041	5 045
SK	2 938	4 022	4 160	5 147	5 082	5 085
UK	0	61	67	124	120	120
(1) Regulas (EK) Nr. 1782/2003 VIII pielikumā Itālijai noteiktās maksimāli pieļaujamās summas attiecībā uz 2008., 2009. un 2010. gadu ir samazinātas par 20 miljoniem euro, un šīs summas ir iekļautas Itālijas budžetā 2009., 2010. un 2011. budžeta gadam, kā norādīts šajā tabulā.

Vīns ir produkts, ko iegūst, tikai pilnībā vai daļēji alkoholiski fermentējot svaigas, saspiestas vai nesaspiestas vīnogas vai vīnogu misu.

Retsina ir vīns, ko ražo tikai Grieķijas ģeogrāfiskajā teritorijā, izmantojot vīnogu misu, ko apstrādā ar Aleppo priedes sveķiem. Aleppo priedes sveķu izmantošana ir atļauta tikai, lai iegūtu vīnu Retsina, atbilstīgi nosacījumiem, kas paredzēti piemērojamos Grieķijas noteikumos.

Atkāpjoties no b) apakšpunkta, Tokaji eszencia un Tokajská esencia tiek uzskatīti par vīnu.

Rūgstošs jaunvīns ir vīns, kuram alkoholiskās fermentācijas process vēl nav beidzies un kas vēl nav atdalīts no nogulsnēm.

Kvalitatīvais aromātiskais dzirkstošais vīns ir kvalitatīvais dzirkstošais vīns:

Īpašus noteikumus attiecībā uz citām papildu iezīmēm vai ražošanas un aprites nosacījumiem pieņem saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru.

Vīnogu misa ir šķidrs produkts, ko dabiskā ceļā vai fizikālos procesos iegūst no svaigām vīnogām. Faktiskā pieļaujamā spirta tilpumkoncentrācija vīnogu misā nedrīkst pārsniegt 1 %.

Vīnogu misa fermentācijas procesā ir produkts, ko iegūst, fermentējot vīnogu misu, un kura faktiskā spirta tilpumkoncentrācija ir lielāka nekā 1 %, bet mazāka nekā trīs piektdaļas tā kopējās spirta tilpumkoncentrācijas.

12. Daļēji norūgusi vīnogu misa, kas iegūta no vēlu novāktām, izžuvušām vīnogām

Vīnogu misa fermentācijas procesā, kas iegūta no vēlu novāktām, izžuvušām vīnogām, ir produkts, ko iegūst, daļēji fermentējot vīnogu misu, kura iegūta no vēlu novāktām, izžuvušām vīnogām un kura kopējais cukura saturs pirms fermentācijas ir vismaz 272 grami litrā, kura dabiskā un faktiskā spirta tilpumkoncentrācija nav mazāka par 8 %. Tomēr zināmus vīnus, kurus nosaka saskaņā ar 113. panta 2. punktā minēto procedūru, kas atbilst minētajām prasībām, neuzskata par rūgstošu vīnogu misu, ko iegūst no vēlu novāktām, izžuvušām vīnogām.

Koncentrēta vīnogu misa ir nekaramelizēta vīnogu misa, kas iegūta, daļēji dehidrējot vīnogu misu, ko veic ar jebkuru atļautu metodi, izņemot tiešu karsēšanu, tādā veidā, lai cipars, ko uzrāda refraktometrs, kuru izmanto saskaņā ar metodi, kas tiek paredzēta saskaņā ar 31. pantu, 20 oC temperatūrā nebūtu mazāks kā 50,9 %.

Koncentrētas vīnogu misas pieļaujamā faktiskā spirta tilpumkoncentrācija nedrīkst pārsniegt 1 %.

Rektificēta koncentrēta vīnogu misa ir šķidrs, nekaramelizēts produkts, kuru:

Rektificētai koncentrētai vīnogu misai pieļaujamā faktiskā spirta tilpumkoncentrācija nedrīkst pārsniegt 1 %.

BAGĀTINĀŠANA, PASKĀBINĀŠANA UN ATSKĀBINĀŠANA DAŽĀS VĪNOGU AUDZĒŠANAS ZONĀS

Ja vien atbilstīgi Kopienas starptautiskajām saistībām Padome nenolemj citādi, vīnu kupāža, kuru izcelsme ir trešā valstī, ar vīniem, kuru izcelsme ir Kopienā, un vīnu kupāža, kuru izcelsme ir dažādās trešajās valstīs, Kopienas teritorijā ir aizliegta.

Izaršanas shēmas īstenošanai pieejamais budžets, kas minēts šīs regulas 102. panta 3. punktā, ir šāds:

Platības, kuras dalībvalstis var deklarēt kā neatbilstīgas iekļaušanai izaršanas shēmā

( 1 ) 2007. gada 12. decembra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

( 2 ) 2007. gada 12. decembra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

( 3 ) OV L 179, 14.7.1999., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp.).

( 4 ) OV L 299, 16.11.2007., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 248/2008 (OV L 76, 19.3.2008., 6. lpp.).

( 5 ) OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 146/2008 (OV L 46, 21.2.2008., 1. lpp.).

( 6 ) OV L 93, 31.3.2006., 12. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.).

( 7 ) OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 301/2008 (OV L 97, 9.4.2008., 85. lpp.).

( 8 ) OV L 109, 6.5.2000., 29. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2007/68/EK (OV L 310, 28.11.2007., 11. lpp.).

( 9 ) OV L 208, 31.7.1986., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1631/98 (OV L 210, 28.7.1998., 14. lpp.).

( 10 ) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.).

( 11 ) OV L 209, 11.8.2005., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1437/2007 (OV L 322, 7.12.2007., 1. lpp.).

( 12 ) OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 293/2008 (OV L 90, 2.4.2008., 5. lpp.).

( 14 ) Padomes Regula (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.). Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1989/2006 (OV L 411, 30.12.2006., 6. lpp.).

( 17 ) OV L 42, 14.2.2006., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1276/2007 (OV L 284, 30.10.2007., 11. lpp.).

( 19 ) OV L 40, 11.2.1989., 1. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 92/10/EEK (OV L 6, 11.1.1992., 35. lpp.).

( 20 ) OV L 11, 14.1.1994., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1891/2006 (OV L 386, 29.12.2006., 14. lpp.).

( 21 ) OV L 186, 30.6.1989., 21. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 92/11/EEK (OV L 65, 11.3.1992., 32. lpp.).

( 23 ) OV L 67, 10.3.1994., 89. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 427/2003 (OV L 65, 8.3.2003., 1. lpp.).

( 24 ) OV L 349, 31.12.1994., 53. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2200/2004 (OV L 374, 22.12.2004., 1. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
►M1	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1246/2008 (2008. gada 12. decembris),	L 335	32	13.12.2008

SATURA RĀDĪTĀJS
I SADAĻA	IEVADA NOTEIKUMI
II SADAĻA	ATBALSTA PASĀKUMI
I nodaļa	Atbalsta programmas
1. iedaļa	Ievada noteikumi
2. iedaļa	Atbalsta programmu iesniegšana un saturs
3. iedaļa	Īpašie atbalsta pasākumi
4. iedaļa	Vispārīgi noteikumi
II nodaļa	Finanšu pārvedums
III SADAĻA	REGLAMENTĒJOŠIE PASĀKUMI
I nodaļa	Vispārīgi noteikumi
II nodaļa	Vīndarības metodes un ierobežojumi
III nodaļa	Cilmes vietas nosaukumi, ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un tradicionālie apzīmējumi
IV nodaļa	Cilmes vietas nosaukumi un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes
1. iedaļa	Definīcijas
2. iedaļa	Aizsardzības pieteikums
3. iedaļa	Procedūra, ar ko piešķir aizsardzību
4. iedaļa	Īpaši gadījumi
5. iedaļa	Aizsardzība un kontrole
6. iedaļa	Vispārīgi noteikumi
V nodaļa	Tradicionālie apzīmējumi
VI nodaļa	Marķēšana un noformēšana
VII nodaļa	Ražotāju un nozares organizācijas
IV SADAĻA	TIRDZNIECĪBA AR TREŠĀM VALSTĪM
I nodaļa	Vispārīgi noteikumi
II nodaļa	Importa un eksporta licences
III nodaļa	Aizsardzība un ievešana un izvešana pārstrādei
IV nodaļa	Noteikumi, kurus piemēro importam
V SADAĻA	RAŽOŠANAS POTENCIĀLS
I nodaļa	Nelikumīgi stādījumi
II nodaļa	Stādīšanas tiesību pārejas režīms
III nodaļa	Izaršanas shēma
VI SADAĻA	VISPĀRĒJI NOTEIKUMI
VII SADAĻA	GROZĪJUMI, PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI
I nodaļa	Grozījumi
II nodaļa	Pārejas un nobeiguma noteikumi

(summa tūkstošos euro)
Budžeta gads	2009. g.	2010. g.	No 2011. gada un turpmāk
BG	—	—	—
CZ	—	—	—
DE	—	—	—
EL	—	—	—
ES	15 491	30 950	46 441
FR	11 849	23 663	35 512
IT	13 160	26 287	39 447
CY	—	—	—
LT	—	—	—
LU	—	—	—
HU	—	—	—
MT	—	—	—
AT	—	—	—
PT	—	—	—
RO	—	—	—
SI	—	1 050	1 050
SK	—	—	—
UK	160	160	160

hektāros
Dalībvalsts	Kopējā platība, kas apstādīta ar vīnogulājiem	Platības, kas minētas 104. panta 5. punktā
BG	135 760	4 073
CZ	19 081	572
DE	102 432	3 073
EL	69 907	2 097
ES	1 099 765	32 993
FR	879 859	26 396
IT	730 439	21 913
CY	15 023	451
LU	1 299	39
HU	85 260	2 558
MT	910	27
AT	50 681	1 520
PT	238 831	7 165
RO	178 101	5 343
SI	16 704	501
SK	21 531	646