Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā 42. un 308. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, kas iesniegts pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un Migrējošā darbaspēka sociālās drošības administratīvo komisiju ( 1 ),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

saskaņā ar Līguma 251. pantā izklāstīto procedūru ( 3 ),

tā kā:

(1)	Valstu sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas noteikumi ietilpst personu brīvās pārvietošanās regulējumā, un tiem jāsekmē dzīves kvalitātes un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana.

(2)	Līgums neparedz nekādas citas pilnvaras, izņemot tās, kas noteiktas 308. pantā, lai veiktu atbilstošus pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz personām, kuras nav nodarbinātas personas.

(3)

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā ( 4 ), ir vairākas reizes grozīta un atjaunināta, lai ņemtu vērā ne vien pārmaiņas Kopienas līmenī, ieskaitot Tiesas spriedumus, bet arī pārmaiņas tiesību aktos valstu līmenī. Šiem faktoriem ir tādas sekas, ka Kopienas koordinācijas noteikumi ir kļuvuši sarežģīti un gari. Tādējādi šo noteikumu aizstāšanai, tos vienlaicīgi modernizējot un vienkāršojot, ir būtiska nozīme personu brīvas pārvietošanās mērķa sasniegšanā.

(4)	Jāievēro valstu sociālās nodrošināšanas tiesību aktu īpatnības un jāizstrādā vienīgi koordinācijas sistēma.

(5)	Ar šādu koordināciju Kopienā ir jānodrošina, lai dažādajos valstu tiesību aktos būtu vienlīdzīga attieksme pret attiecīgajām personām.

(6)

Ciešās saistības dēļ starp sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem un līgumu noteikumiem, kuri papildina vai aizstāj minētos tiesību aktus un par kuriem ir lēmušas valstu iestādes, padarot tos obligātus vai paplašinot to darbības jomu, var būt vajadzīga līdzīga aizsardzība attiecībā uz minēto noteikumu piemērošanu kā tā, ko sniedz šī regula. Pirmām kārtām varētu izvērtēt to dalībvalstu pieredzi, kuras ir paziņojušas par tādām shēmām.

(7)

Nopietno atšķirību dēļ, kas pastāv starp valstu tiesību aktiem attiecībā uz personām, uz kurām tie attiecas, ir vēlams noteikt principu, ka šī regula jāpiemēro dalībvalsts piederīgajiem, bezvalstniekiem un bēgļiem, kuri ir rezidenti dalībvalsts teritorijā, ja uz šīm personām attiecas vai ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu sociālās nodrošināšanas tiesību akti, kā arī viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušajiem.

(8)	Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips ir īpaši svarīgs darba ņēmējiem, kas nedzīvo dalībvalstī, kurā tie tiek nodarbināti, ieskaitot pierobežas darbiniekus.

(9)	Tiesa dažos gadījumos ir sniegusi atzinumu par vienlīdzīgas attieksmes iespēju attiecībā uz nodrošinājuma summām, ienākumiem un faktiem; šis princips ir skaidri jāpieņem un jāattīsta, vienlaikus ievērojot likumīgo nolēmumu būtību un garu.

(10)

Tomēr princips traktēt dažus citas dalībvalsts teritorijā notikušus faktus vai notikumus tā, it kā tie būtu notikuši tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesību akti ir piemērojami, nedrīkstētu traucēt principam, ka apdrošināšanas, nodarbinātības, pašnodarbinātības vai dzīvesvietas periodi, kuri izpildīti atbilstoši citas dalībvalsts tiesību aktiem, tiek summēti ar tiem, kuri izpildīti atbilstoši kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem. Tālab periodi, kas izpildīti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, jāņem vērā, tikai piemērojot periodu summēšanas principu

(11)	To faktu un notikumu pielīdzināšana, kas notikuši kādā dalībvalstī, nekādā gadījumā nevar padarīt citu dalībvalsti kompetentu vai tās tiesību aktus piemērojamus.

(12)	Ņemot vērā proporcionalitāti, jāparūpējas par to, ka tiek nodrošināts, lai faktu un notikumu pielīdzināšanas princips neizraisītu objektīvi nepamatotus rezultātus vai viena veida pabalstu pārklāšanos vienā un tajā pašā laikposmā.

(13)	Ar koordinācijas noteikumiem jānodrošina, lai personas, kas pārvietojas Kopienā, un viņu apgādībā esošās un viņu apgādību zaudējušās personas paturētu tiesības un priekšrocības, kas iegūtas vai kuru iegūšana notiek.

(14)	Šie mērķi jāsasniedz, jo īpaši, summējot visus periodus, ko ņem vērā saskaņā ar dažādu valstu tiesību aktiem, lai iegūtu vai paturētu tiesības uz pabalstiem un lai aprēķinātu pabalstu summu, un nodrošinot pabalstus dažādajām to personu kategorijām, uz ko attiecas šī regula.

(15)	Uz personām, kas pārvietojas Kopienā, jāattiecina tikai vienas dalībvalsts sociālās nodrošināšanas shēma, lai novērstu valstu piemērojamo tiesību aktu noteikumu pārklāšanos un sarežģījumus, kas var rasties tās rezultātā.

(16)	Kopienā principā nav pamata sociālās nodrošināšanas tiesības padarīt atkarīgas no attiecīgās personas dzīvesvietas; tomēr konkrētos gadījumos, jo īpaši attiecībā uz īpašiem pabalstiem, kas ir saistīti ar attiecīgās personas ekonomisko un sociālo vidi, dzīvesvietu var ņemt vērā.

(17)

Lai iespējami efektīvi garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visām personām, kas nodarbinātas kādas dalībvalsts teritorijā, ir lietderīgi noteikt vispārīgu noteikumu, ka piemērojamie tiesību akti ir tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona veic savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

▼M1

(17.a)

Tiklīdz dalībvalsts tiesību akts kļūst piemērojams personai saskaņā ar šīs regulas II sadaļu, nosacījumus par pievienošanos un tiesībām uz pabalstiem būtu jānosaka ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, reizē ievērojot Kopienas tiesību aktus.

▼B

(18)	Īpašos gadījumos, kad ir pamats citiem piemērojamības kritērijiem, jāatkāpjas no minētā vispārīgā noteikuma.

▼M1

(18.a)

Princips par vienotiem piemērojamiem tiesību aktiem ir ārkārtīgi svarīgs un būtu jāstiprina. Tomēr tam nebūtu jānozīmē, ka tādēļ vien, ka saskaņā ar regulu ir piešķirts pabalsts un ir veiktas apdrošināšanas iemaksas vai apdrošināšanas segums saņēmējam, tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras iestāde ir piešķīrusi minēto pabalstu, būtu jākļūst par piemērojamiem tiesību aktiem attiecībā uz šo personu.

▼M3

(18.b)

Padomes Regulas (EEK) Nr. 3922/91 (1991. gada 16. decembris) par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā ( 5 ) III pielikumā jēdziens “mājas bāze” attiecībā uz lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem ir definēts kā ekspluatanta noteikta atrašanās vieta apkalpes loceklim, no kuras apkalpes loceklis parasti sāk un kurā parasti beidz summāro darba laiku vai summāro darba laiku sēriju, un kur ekspluatants parasti neatbild par attiecīgā apkalpes locekļa izmitināšanu. Lai atvieglinātu šīs regulas II sadaļas piemērošanu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem, jēdzienu “mājas bāze” ir pamatoti izmantot kā kritēriju, lai noteiktu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamos tiesību aktus. Tomēr lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļiem piemērojamiem tiesību aktiem būtu jāpaliek stabiliem un mājas bāzes principa izmantošanai nevajadzētu izraisīt piemērojamo tiesību aktu biežu maiņu sakarā ar nozares darba organizācijas shēmām vai sezonas rakstura pieprasījumiem.

▼B

(19)

Dažos gadījumos maternitātes un līdzvērtīgus paternitātes pabalstus var saņemt māte vai tēvs un, tā kā tēvam šie pabalsti ir atšķirīgi no vecāku pabalstiem un šaurākā nozīmē ir pielīdzināmi maternitātes pabalstiem tādā ziņā, ka tos piešķir jaundzimušā bērna dzīves pirmajos mēnešos, ir lietderīgi kopīgi reglamentēt maternitātes un līdzvērtīgus paternitātes pabalstus.

(20)	Jāparedz aizsardzība slimības, maternitātes un līdzvērtīgu paternitātes pabalstu jomā apdrošinātām personām, kā arī viņu ģimenes locekļiem, kas dzīvo vai uzturas dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts.

(21)	Noteikumi par slimības, maternitātes un līdzvērtīgiem paternitātes pabalstiem sastādīti, ņemot vērā Tiesas praksi. Noteikumi par iepriekšēju atļauju ir uzlaboti, ņemot vērā attiecīgos Tiesas lēmumus.

(22)	Īpašā pensiju prasītāju, pensionāru un viņu ģimeņu locekļu stāvokļa dēļ ir vajadzīgs, lai noteikumi, kas reglamentē apdrošināšanu slimības gadījumiem, būtu pielāgoti šai situācijai.

(23)	Ņemot vērā atšķirības starp dažādajām valstu sistēmām, dalībvalstīm ir lietderīgi, ja iespējams, paredzēt pierobežas darbinieku ģimenes locekļu ārstēšanu dalībvalstī, kurā šie darbinieki veic savu darbību.

(24)	Jāizveido īpaši noteikumi, kas reglamentē to, lai nepārklātos tie slimības pabalsti natūrā un slimības pabalsti naudā, kuri ir tāda paša veida kā pabalsti, uz kuriem attiecas Tiesas spriedumi Lietās C–21–5/99 Jauch un C–160/96 Molenaar, ja vien minētie pabalsti attiecas uz to pašu risku.

(25)	Attiecībā uz pabalstiem sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām aizsardzības nodrošināšanas nolūkā ir vajadzīgi noteikumi, kas attiecas uz tādu personu situāciju, kuras dzīvo vai uzturas dalībvalstī, kas nav kompetentā dalībvalsts.

(26)	Attiecībā uz invaliditātes pabalstiem jāizveido koordinācijas sistēma, kas respektētu valsts tiesību aktu īpatnības, jo īpaši attiecībā uz invaliditātes un tās progresēšanas atzīšanu.

(27)	Jāizstrādā vecuma pabalstu un apgādnieka zaudējuma pabalstu piešķiršanas sistēma gadījumiem, kad uz attiecīgo personu ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti.

(28)

Ir jānosaka pensijas summa, ko aprēķina pēc metodes, kuru izmanto summēšanai un proporcionālam aprēķinam, un ko garantē Kopienas tiesību akti, ja valsts tiesību aktu piemērošana, ieskaitot samazināšanas, pārtraukšanas vai atcelšanas noteikumu piemērošanu, ir mazāk labvēlīga nekā iepriekš minētā metode.

(29)	Lai migrējošos darba ņēmējus un viņu apgādību zaudējušos aizsargātu no pārmērīgi stingras to valsts noteikumu piemērošanas, kas attiecas uz samazināšanu, pārtraukšanu vai atcelšanu, jāietver noteikumi, kas stingri reglamentē tādu noteikumu piemērošanu.

(30)	Kā Tiesa regulāri apstiprinājusi, Padomi neuzskata par kompetentu ieviest noteikumus, ar ko nosaka divu vai vairāku dažādās dalībvalstīs iegūto pensiju pārklāšanās aizliegumu, samazinot tās pensijas summu, kas iegūta saskaņā tikai ar valsts tiesību aktiem.

(31)	Pēc Tiesas uzskata minētie noteikumi ir jāievieš ar valsts tiesību aktiem, paturot prātā to, ka ar Kopienas tiesību aktiem jānosaka robežas to valsts noteikumu piemērošanai, kas attiecas uz samazināšanu, pārtraukšanu vai atcelšanu.

(32)	Lai sekmētu darba ņēmēju pārvietošanās iespējas, īpaši lietderīgi ir veicināt nodarbinātības meklējumus dažādās dalībvalstīs; tādēļ jānodrošina ciešāka un efektīvāka koordinācija starp bezdarba apdrošināšanas shēmām un visu dalībvalstu nodarbinātības dienestiem.

(33)

Šās regulas darbības jomā jāietver ar likumu noteiktas pirmspensijas shēmas, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi un pirmspensijas pabalstu eksportēšanas iespēju, kā arī ģimenes un veselības aprūpes pabalstu piešķiršanu attiecīgajai personai saskaņā ar šās regulas noteikumiem; tomēr noteikums par periodu summēšanu nebūtu jāiekļauj, jo tikai dažās dalībvalstīs ir ar likumu noteiktas pirmspensijas shēmas.

(34)

Ņemot vērā to, ka ģimenes pabalstiem ir ļoti plaša piemērošanas joma, un paredzot aizsardzību situācijas, kuras var raksturot kā klasiskas, kā arī citās situācijās, kuras ir īpašas pēc rakstura un kurās uz pabalstiem ir attiecināmi Tiesas spriedumi apvienotajās lietās C–245/94 un C–312/94 Hoever un Zachow un Lietā C–275/96 Kuusijärvi, visi tādi pabalsti ir jāreglamentē.

(35)	Lai novērstu pabalstu nelikumīgu pārklāšanos, vajadzīgi noteikumi par prioritāti gadījumiem, kad tiesības uz ģimenes pabalstiem, ko paredz kompetentās dalībvalsts tiesību akti, pārklājas ar tām, ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir ģimenes locekļu dzīvesvieta.

(36)

Uztura piemaksu avansi ir atmaksājami avansi, kas paredzēti, lai nodrošinātu kompensāciju par vecāka nespēju pildīt juridisko pienākumu uzturēt savu bērnu, kurš ir pienākums, kas izriet no ģimenes tiesībām. Tādēļ šie avansi nav jāuzskata par tiešu pabalstu no kolektīvā atbalsta ģimeņu labā. Ņemot vērā minēto specifiku, koordinācijas noteikumi tādām uztura piemaksām nebūtu jāpiemēro.

(37)

Kā Tiesa vairākkārt norādījusi, noteikumi par izņēmumiem no sociālās nodrošināšanas maksājumu “eksportējamības” principa ir precīzi jāinterpretē. Tas nozīmē, ka tie var attiekties tikai uz pabalstiem, kuri atbilst noteiktajiem nosacījumiem. Tātad šās regulas III sadaļas 9. nodaļu var piemērot tikai pabalstiem, kas ir gan īpaši, gan no iemaksām neatkarīgi un kas uzskaitīti šās regulas X pielikumā.

(38)	Jāizveido administratīva komisija, kurā ietilpst katras dalībvalsts valdības pārstāvis, kam ir konkrēti uzdots izskatīt visus administratīvos jautājumus vai interpretācijas jautājumus, kuri izriet no šās regulas noteikumiem, un sekmēt turpmāku sadarbību starp dalībvalstīm.

(39)	Ir konstatēts, ka datu apstrādes pakalpojumu attīstībai un izmantošanai informācijas apmaiņā ir jāizveido Administratīvajai komisijai piesaistīta tehniskā komisija ar īpašiem pienākumiem datu apstrādes jomā.

(40)

Lai datu apstrādes pakalpojumus izmantotu informācijas apmaiņā starp iestādēm, vajadzīgi noteikumi, kas garantē, ka dokumenti, kas iegūti apmaiņā vai izdoti, izmantojot elektroniskus līdzekļus, tiek pieņemti kā līdzvērtīgi papīra dokumentiem. Apmaiņa veicama saskaņā ar Kopienas noteikumiem par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.

(41)	Lai sekmētu koordinācijas noteikumu piemērošanu, jāpieņem īpaši noteikumi, kas atbilst valstu tiesību aktu īpatnībām;

(42)

Ievērojot proporcionalitātes principu, saskaņā ar priekšnoteikumu šās regulas darbības jomas attiecināšanai uz visiem Eiropas Savienības pilsoņiem, lai rastu risinājumu, kur būtu ņemti vērā visi ierobežojumi, kas saistīti ar to sistēmu īpatnībām, kam par pamatu ir dzīvesvieta, sakarā ar Dānijas sistēmas īpatnībām, ņemot vērā to, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Dānijas tiesību aktiem (Pensiju likumu) minētās pensijas var eksportēt pēc 10 gadu nodzīvošanas, par lietderīgu uzskatāms īpašs izņēmums, kas noteikts XI pielikumā pie ieraksta “Dānija” un attiecas tikai uz sociālās pensijas tiesībām vienīgi jaunajai ekonomiski neaktīvo personu kategorijai, uz kuru ir attiecināta šī regula.

(43)

Ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, sakarā ar Somijas sociālās nodrošināšanas tiesību aktu īpatnībām par lietderīgu uzskatāms īpašs izņēmums, kas noteikts XI pielikumā pie ieraksta “Somija”, kurš attiecas tikai uz valsts pensijām, kuru pamatā ir dzīvesvieta, un kura mērķis ir nodrošināt, lai valsts pensijas summa nevarētu būt mazāka par valsts pensijas summu, kas aprēķināta tā, it kā visi jebkurā dalībvalstī izpildītie apdrošināšanas periodi būtu izpildīti Somijā.

(44)	Ir vajadzīga jauna regula, kas atceltu Regulu (EEK) Nr. 1408/71. Tomēr juridiskās noteiktības labad Regulai (EEK) Nr. 1408/71 jāpaliek spēkā un arī turpmāk tai jābūt tiesiskām sekām, izpildot atsevišķus Kopienas aktus un nolīgumus, kuros Kopiena ir līgumslēdzēja puse.

(45)

Tādēļ, ka dalībvalstis nevar pienācīgi īstenot iecerētās darbības mērķi, proti, koordinēt pasākumus, lai garantētu personu brīvas pārvietošanās tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, un minētās rīcības mērogu un seku dēļ šo mērķi labāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Atbilstīgi minētajā pantā noteiktajam proporcionalitātes principam šī regula nosaka tikai tādus pasākumus, kas nepārsniedz minētā mērķa sasniegšanai nepieciešamo,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.

2. Tā attiecas arī uz to personu apgādību zaudējušajām personām, uz ko ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, neatkarīgi no minēto personu valsts piederības, ja viņu apgādību zaudējušās personas ir dalībvalstu piederīgie, bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā no dalībvalstīm.

1. Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

2. Ja XI pielikumā nav noteikts citādi, šī regula attiecas uz vispārīgām un īpašām sociālās nodrošināšanas shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir balstītas uz iemaksām vai ne, un shēmām, kas saistītas ar darba devēja vai kuģa īpašnieka pienākumiem.

3. Šī regula attiecas arī uz īpašiem naudas pabalstiem, kas nav balstīti uz iemaksām un uz kuriem attiecas 70. pants.

4. Šās regulas III sadaļas noteikumi tomēr neskar nevienas dalībvalsts tiesību aktu noteikumus, kas attiecas uz kuģa īpašnieka pienākumiem.

Ja šajā regulā nav noteikts citādi, personām, uz ko attiecas šī regula, pienākas tādi paši pabalsti un ir tādi paši pienākumi kā tie, ko kādas dalībvalsts tiesību paredz akti tās piederīgajiem.

Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, ņemot vērā izklāstītos īpašos īstenošanas noteikumus, piemēro šādus noteikumus:

Ja šajā regulā nav noteikts citādi, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti nosaka, ka:

ir atkarīgs no apdrošināšanas, nodarbinātības, pašnodarbinātības vai pastāvīgās dzīvesvietas periodu izpildes, atbilstoši nepieciešamībai ņem vērā apdrošināšanas, nodarbinātības, pašnodarbinātības vai pastāvīgās dzīvesvietas periodus, kas izpildīti saskaņā ar jebkuras citas dalībvalsts tiesību aktiem, tā, it kā tie būtu periodi, kas izpildīti saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro.

Ja šajā regulā nav noteikts citādi, naudas pabalstus, ko izmaksā saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem vai saskaņā ar šo regulu, nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde.

1. Šī regula aizstāj visas dalībvalstu starpā piemērojamās sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas sakrīt ar tās darbības jomu. Atsevišķus to sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumus, kurās dalībvalstis iesaistījušās pirms šās regulas piemērošanas dienas, tomēr turpina piemērot, ja tie ir labvēlīgāki pabalstu saņēmējiem vai ir radušies īpašos vēstures apstākļos un to sekas ir ierobežotas laikā. Lai šie noteikumi paliktu piemērojami, tie ietverti II pielikumā. Ja objektīvu iemeslu dēļ šos noteikumus nav iespējams attiecināt uz visām personām, uz kurām attiecas regula, to precizē.

2. Ja rodas vajadzība, divas vai vairākas dalībvalstis var sava starpā noslēgt konvencijas, balstoties uz šās regulas principiem un ievērojot tās garu.

1. Dalībvalstis Eiropas Komisijai rakstiski paziņo par deklarācijām, kas saskaņā ar 1. panta l) punktu sniegtas par 3. pantā minētajiem tiesību aktiem un shēmām, konvencijām, kurās tās iesaistījušās, kā noteikts 8. panta 2. punktā, 58. pantā minēto pabalstu minimumu un 65.a panta 1. punktā minētās apdrošināšanas sistēmas neesamību, kā arī par būtiskiem grozījumiem. Šajos paziņojumos norāda dienu, no kuras šo regulu piemēros shēmām, ko dalībvalstis tajos norādījušas.

2. Šos paziņojumus iesniedz Eiropas Komisijai ik gadu un atbilstīgi publisko.

Ja nav noteikts citādi, šī regula nepiešķir un nepatur spēkā tiesības uz vairākiem viena veida pabalstiem par vienu un to pašu obligātās apdrošināšanas periodu.

1. Personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2. Šajā sadaļā personas, kuras saņem naudas pabalstus sakarā ar savu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai tās rezultātā, uzskatāmas par tādām, kas veic minēto darbību. Tas neattiecas uz invaliditātes vai vecuma pensijām vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem, vai pensijām saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, vai slimības pabalstiem naudā, ar kuriem sedz ārstēšanas izdevumus neierobežotā laika posmā.

4. Šajā sadaļā darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, ko parasti veic jūras kuģī, kurš brauc ar dalībvalsts karogu, uzskata par darbību, ko veic minētajā dalībvalstī. Bet persona, kura tiek nodarbināta kuģī, kurš brauc ar kādas dalībvalsts karogu, taču saņem par tādu darbību atalgojumu no uzņēmuma vai personas, kam juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta ir citā dalībvalstī, ir pakļauta otras minētās dalībvalsts tiesību aktiem, ja viņa pastāvīgi dzīvo minētajā valstī. Minēto tiesību aktu vajadzībām uzņēmumu vai personu, kas maksā tādu atalgojumu, uzskata par darba devēju.

5. Pasažieru vai kravas pārvadājumu lidojumu apkalpes un salona apkalpes locekļu darbību uzskata par darbību, ko veic dalībvalstī, kurā atrodas Regulas (EEK) Nr. 3922/91 III pielikumā definētā mājas bāze.

1. Uz personu, kas kādā dalībvalstī veic darbību nodarbinātas personas statusā tāda darba devēja uzdevumā, kurš parasti tur veic savas darbības, un ko minētais darba devējs ir nosūtījis uz citu dalībvalsti veikt darbu minētā darba devēja uzdevumā, arī turpmāk attiecas pirmās minētās dalībvalsts tiesību akti, ja paredzamais minētā darba ilgums nepārsniedz 24 mēnešus un ja minētā persona nav nosūtīta aizstāt citu turp nosūtītu personu.

2. Persona, kas kādā dalībvalstī parasti veic darbību pašnodarbinātas personas statusā un dodas veikt līdzīgu darbību citā dalībvalstī, arī turpmāk ir pakļauta pirmās dalībvalsts tiesību aktiem, ja tādas darbības paredzamais ilgums nepārsniedz 24 mēnešus.

1. Uz personu, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, attiecas:

2. Persona, kas parasti veic darbību pašnodarbinātas personas statusā divās vai vairāk dalībvalstīs, ir pakļauta:

3. Persona, kas parasti veic darbību nodarbinātas personas statusā un darbību pašnodarbinātas personas statusā dažādās dalībvalstīs, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kur tā veic darbību nodarbinātas personas statusā, vai, ja viņa veic šādu darbību divās vai vairāk dalībvalstīs, – tiesību aktiem, ko nosaka saskaņā ar 1. punktu.

4. Persona, ko viena dalībvalsts nodarbina par ierēdni un kas veic darbību nodarbinātas personas un/vai pašnodarbinātas personas statusā vienā vai vairākās citās dalībvalstīs, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kam pakļauta administrācija, kura viņu nodarbina.

5. To tiesību aktu piemērošanas vajadzībām, kurus nosaka saskaņā ar šiem noteikumiem, 1.–4. punktā minētās personas pielīdzina personām, kuras visas savas darbības nodarbinātu vai pašnodarbinātu personu statusā veikušas un visus savus ienākumus saņēmušas attiecīgajā dalībvalstī.

1. 11.–13. pants neattiecas uz brīvprātīgo apdrošināšanu vai fakultatīvi turpināmo apdrošināšanu, izņemot gadījumu, kad dalībvalstī vienā no 3. panta 1. punktā minētajām jomām eksistē tikai brīvprātīgas apdrošināšanas sistēmas.

2. Ja atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem attiecīgā persona ir pakļauta obligātai apdrošināšanai minētajā dalībvalstī, viņa nedrīkst piedalīties brīvprātīgas apdrošināšanas shēmā vai fakultatīvi turpināmās apdrošināšanas shēmā citā dalībvalstī. Visos pārējos gadījumos, kad attiecīgajā jomā ir izvēle starp vairākām brīvprātīgās apdrošināšanas shēmām vai fakultatīvi turpināmās apdrošināšanas shēmām, attiecīgā persona iestājas tikai tajā shēmā, ko pati izvēlējusies.

3. Tomēr saistībā ar invaliditātes un vecuma pensijām un apgādnieka zaudējuma pabalstiem attiecīgā persona var iestāties dalībvalsts brīvprātīgās apdrošināšanas vai fakultatīvi turpināmās apdrošināšanas shēmā pat tad, ja viņa obligātā kārtā ir pakļauta citas dalībvalsts tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka viņa kādā savas karjeras posmā ir bijusi pakļauta pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem sakarā ar darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai tādas darbības rezultātā un ja tāda pārklāšanās ir tieši vai netieši atļauta saskaņā ar pirmās dalībvalsts tiesību aktiem.

4. Ja dalībvalsts tiesību akti pieļauj pievienošanos brīvprātīgai apdrošināšanai vai brīvprātīgai tālākapdrošināšanai ar nosacījumu, ka personas dzīvesvieta ir bijusi attiecīgajā dalībvalstī vai tā iepriekš veikusi darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, 5. panta b) punktu piemēro tikai tām personām, uz kurām kaut kad agrāk ir attiekušies šīs dalībvalsts tiesību akti, balstoties uz šīs personas darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

Attiecībā uz noteikumiem, kas neskar ģimenes pabalstus, kurus piešķir pēc shēmas, ko piemēro šādiem darbiniekiem, Eiropas Kopienu ►M1 līguma aģenti ◄ var izvēlēties pakļautību tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiek nodarbināti, tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuri pēdējie uz viņiem attiekušies, vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras piederīgie viņi ir. Šīs izvēles tiesības, ko var izmantot tikai vienreiz, stājas spēkā darbā stāšanās dienā.

1. Divas vai vairāk dalībvalstis, šo dalībvalstu kompetentās varas iestādes vai šo iestāžu norīkotās iestādes vienojoties var paredzēt izņēmumus no 11.–15. panta atsevišķu personu vai personu kategoriju interesēs.

2. Personu, kas saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, bet dzīvo citā dalībvalstī, pēc viņas pieprasījuma var atbrīvot no šās citas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanas, ja viņa nav pakļauta šiem tiesību aktiem saistībā ar darbības veikšanu nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

Apdrošinātās personas un viņu ģimenes locekļi, izņemot pensionārus un viņu ģimenes locekļus

Apdrošināta persona vai viņas ģimenes locekļi, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, dzīvesvietas dalībvalstī saņem pabalstus natūrā, ko kompetentās iestādes uzdevumā sniedz attiecīgā dzīvesvietas iestāde, saskaņā ar to tiesību aktu noteikumiem, ko piemēro šī iestāde, tā, it kā viņi būtu apdrošināti saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

Uzturēšanās kompetentajā dalībvalstī, ja dzīvesvieta ir citā dalībvalstī – Īpaši noteikumi pierobežas darbinieku ģimenes locekļiem

1. Ja 2. punktā nav noteikts citādi, apdrošinātajai personai un viņas ģimenes locekļiem, kas minēti 17. pantā, ir arī tiesības uz pabalstiem natūrā, uzturoties kompetentajā dalībvalstī. Pabalstus natūrā nodrošina kompetentā iestāde par saviem līdzekļiem saskaņā ar to tiesību aktu noteikumiem, ko tā piemēro, tā, it kā attiecīgās personas dzīvotu šajā dalībvalstī.

2. Pārrobežu darba ņēmēja ģimenes locekļiem ir tiesības saņemt pabalstus natūrā, kamēr viņi uzturas kompetentajā dalībvalstī.

Tomēr, ja kompetentā dalībvalsts ir minēta III pielikumā, pārrobežu darba ņēmēja ģimenes locekļiem, kas dzīvo tajā pašā dalībvalstī kā pārrobežu darba ņēmējs, ir tiesības uz pabalstiem natūrā kompetentajā dalībvalstī vienīgi saskaņā ar 19. panta 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

1. Ja 2. punktā nav noteikts citādi, apdrošinātai personai un viņas ģimenes locekļiem, kas uzturas dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, ir tiesības uz tādiem pabalstiem natūrā, kas viņu uzturēšanās laikā ir vajadzīgi medicīnisku iemeslu dēļ, ņemot vērā pabalstu veidu un paredzamo uzturēšanās ilgumu. Šos pabalstus kompetentās iestādes vārdā nodrošina uzturēšanās vietas iestāde saskaņā ar to tiesību aktu noteikumiem, ko tā piemēro, tā, it kā attiecīgās personas būtu apdrošinātās saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

2. Administratīvā komisija izveido to pabalstu natūrā sarakstu, kuri, uzturoties citā dalībvalstī, praktisku apsvērumu dēļ saņemami tikai tad, ja ir attiecīgās personas un aprūpes sniedzējas iestādes iepriekšēja vienošanās.

Ceļojums ar nolūku saņemt pabalstus natūrā – Atļauja saņemt piemērotu ārstēšanu ārpus dzīvesvietas dalībvalsts

1. Ja šajā regulā nav noteikts citādi, apdrošināta persona, kas veic ceļojumu uz citu dalībvalsti, lai uzturēšanās laikā saņemtu pabalstus natūrā, lūdz kompetentās iestādes atļauju.

2. Apdrošināta persona, kurai kompetentā iestāde ir atļāvusi doties uz citu dalībvalsti ar nolūku saņemt savam stāvoklim atbilstošu ārstēšanu, saņem pabalstus natūrā, kurus kompetentās iestādes uzdevumā nodrošina uzturēšanas vietas iestāde, saskaņā ar to tiesību aktu noteikumiem, ko tā piemēro, tā, it kā persona būtu apdrošināta saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem. Atļauju piešķir, ja attiecīgā ārstēšana ietilpst pabalstos, ko paredz tiesību akti dalībvalstī, kurā dzīvo attiecīgā persona un kurā viņai nevar nodrošināt šādu ārstēšanu termiņā, kas ir medicīniski pamatots, ņemot vērā viņas tābrīža veselības stāvokli un slimības iespējamo gaitu.

3. Apdrošinātas personas ģimenes locekļiem 1. un 2. punktu piemēro pēc analoģijas.

4. Ja apdrošinātas personas ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā dzīvo apdrošinātā persona, un šī dalībvalsts ir izvēlējusies atmaksāšanu noteiktās summās, 2. punktā minēto pabalstu natūrā izmaksas sedz ģimenes locekļu dzīvesvietas iestāde. Tādā gadījumā 1. punkta mērķiem ģimenes locekļu dzīvesvietas iestādi uzskata par kompetento iestādi.

1. Apdrošinātai personai un viņas ģimenes locekļiem, kas dzīvo vai uzturas dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, ir tiesības uz naudas pabalstiem, ko nodrošina kompetentā iestāde saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro. Kompetentajai iestādei un dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestādei vienojoties, šādus pabalstus var tomēr piešķirt dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde par kompetentās iestādes līdzekļiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem.

2. Tādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti nosaka, ka naudas pabalstu aprēķinu pamats ir vidējais ienākums vai vidējās iemaksas, nosaka šo vidējo ienākumu vai vidējo iemaksu bāzi, atsaucoties tikai uz ienākumiem, par kuriem ir apstiprināts, ka tie ir samaksāti, vai uz piemēroto iemaksu bāzi laika posmos, kas izpildīti saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

3. Tādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti nosaka, ka naudas pabalstus aprēķina, pamatojoties uz standarta ienākumu, ņem vērā vienīgi standarta ienākumus vai, ja vajadzīgs, vidējos standarta ienākumus laika posmos, kas izpildīti saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

4. Panta 2. un 3. pantu piemēro pēc analoģijas gadījumos, kad tiesību akti, ko piemēro kompetentā iestāde, nosaka īpašu atskaites periodu, kas attiecīgajā gadījumā pilnīgi vai daļēji atbilst laika posmiem, ko attiecīgā persona izpildījusi saskaņā ar vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību aktiem.

1. Apdrošināta persona, kas pensijas pieprasījuma iesniegšanas vai izskatīšanas laikā zaudē tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar pēdējās kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, patur tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kur viņa dzīvo, ja pensijas prasītājs atbilst apdrošināšanas nosacījumiem tās dalībvalsts tiesību aktos, kas minēta 2. punktā. Tiesības uz pabalstiem natūrā dzīvesvietas dalībvalstī attiecas arī uz pensijas prasītāja ģimenes locekļiem.

2. Pabalstu natūrā izmaksas sedz tās dalībvalsts iestādes, kas pensijas piešķiršanas gadījumā būtu kompetentas saskaņā ar 23.–25. pantu.

Tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem

Persona, kas saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, no kurām viena ir dzīvesvietas dalībvalsts, un kam ir tiesības saņemt pabalstus natūrā saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem, kopā ar saviem ģimenes locekļiem saņem šādus pabalstus natūrā, ko par saviem līdzekļiem sniedz dzīvesvietas iestāde, tā, it kā viņa būtu pensionārs, kura pensija izmaksājama tikai saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

Tiesību uz pabalstiem natūrā neesība saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem

1. Persona, kas saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem un kam nav tiesību saņemt pabalstus natūrā saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, tomēr saņem šādus pabalstus sev un saviem ģimenes locekļiem, ciktāl viņai uz tiem būtu tiesības saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai vismaz vienas tādas dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir kompetenta attiecībā uz viņas pensijām, ja viņa dzīvotu šajā valstī. Pabalstus natūrā par 2. punktā minētās iestādes līdzekļiem nodrošina dzīvesvietas iestāde tā, it kā attiecīgajai personai būtu tiesības uz pensiju un pabalstiem natūrā saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

2. Gadījumos, uz kuriem attiecas 1. punkts, pabalstu natūrā izmaksas sedz iestāde, kuru nosaka saskaņā ar šādiem noteikumiem:

Pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku tādu dalībvalstu tiesību aktiem, kuras nav dzīvesvietas dalībvalstis, ja ir tiesības uz pabalstiem natūrā dzīvesvietas dalībvalstī

Ja persona, kas saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, dzīvo dalībvalstī, pēc kuras tiesību aktiem tiesības saņemt pabalstus natūrā nav pakļautas apdrošināšanas nosacījumiem vai darbībai nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, un nesaņem pensiju no minētās dalībvalsts, to pabalstu natūrā izmaksas, ko sniedz viņai vai viņas ģimenes locekļiem, sedz iestāde vienā no dalībvalstīm, kas ir kompetenta attiecībā uz viņas pensijām un ko nosaka saskaņā ar 24. panta 2. punktu, ciktāl pensionāram un viņa ģimenes locekļiem būtu tiesības uz šādiem pabalstiem, ja viņi dzīvotu minētajā dalībvalstī.

Ja persona saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, šās personas ģimenes locekļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kurā nedzīvo pensionārs, ir tiesības uz pabalstiem natūrā no viņu dzīvesvietas iestādes atbilstoši to tiesību aktu noteikumiem, kurus tā piemēro, ciktāl pensionāram ir tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem. Izmaksas sedz tā kompetentā iestāde, kura atbild par to pabalstu natūrā izmaksām, kurus sniedz pensionāram viņa dzīvesvietas dalībvalstī.

Pensionāra vai viņa ģimenes locekļu uzturēšanās dalībvalstī, kurā viņi nedzīvo – Uzturēšanās kompetentajā dalībvalstī – Atļauja saņemt piemērotu ārstēšanu ārpus dzīvesvietas dalībvalsts

1. Šās regulas 19. pantu pēc analoģijas piemēro personai, kas saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem un kam ir tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar vienas tādas dalībvalsts tiesību aktiem, kura nodrošina pensiju(–as) viņai vai viņas ģimenes locekļiem, kas uzturas dalībvalstī, kurā viņi nedzīvo.

2. Šās regulas 18. panta 1. punktu pēc analoģijas piemēro 1. punktā raksturotām personām laikā, kad viņas uzturas dalībvalstī, kurā atrodas kompetentā iestāde, kas atbild par to pabalstu natūrā izmaksām, ko sniedz pensionāram viņa dzīvesvietas dalībvalstī, un ja minētā dalībvalsts tā ir izvēlējusies un ir norādīta IV pielikumā.

3. Šās regulas 20. pantu pēc analoģijas piemēro pensionāram un/vai viņa ģimenes locekļiem, kas uzturas dalībvalstī, kurā viņi nedzīvo, ar nolūku tajā saņemt savam stāvoklim atbilstošu ārstēšanu.

4. Ja 5. punktā nav noteikts citādi, 1.–3. punktā minēto pabalstu natūrā izmaksas sedz kompetentā iestāde, kura atbild par tādu pabalstu natūrā izmaksām, kādus pensionāram nodrošina viņa dzīvesvietas dalībvalstī.

5. Šā panta 3. punktā minēto pabalstu natūrā izmaksas sedz pensionāra vai viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas iestāde, ja šīs personas dzīvo dalībvalstī, kas ir izvēlējusies atmaksāšanu noteiktās summās. Šajos gadījumos 3. punkta mērķiem par kompetento iestādi uzskata pensionāra vai viņa ģimenes locekļu dzīvesvietas iestādi.

1. Pārrobežu darba ņēmējs, kurš aiziet pensijā vecuma vai invaliditātes dēļ, slimības gadījumā ir tiesīgs turpināt saņemt pabalstus natūrā dalībvalstī, kurā viņš pēdējo reizi veicis darbību kā nodarbināta vai pašnodarbināta persona, ciktāl tas ir tādas ārstēšanas turpinājums, kas uzsākta minētajā dalībvalstī. “Ārstēšanas turpinājums” nozīmē turpmāku izmeklēšanu, diagnosticēšanu un slimības ārstēšanu visā tās garumā.

Pirmo daļu piemēro mutatis mutandis bijušā pārrobežu darba ņēmēja ģimenes locekļiem, izņemot gadījumus, ja pēdējā dalībvalsts, kurā pārrobežu darba ņēmējs ir veicis savu darbību, ir minēta III pielikumā.

2. Pensionāram, kurš piecu gadu laikā līdz faktiskai vecuma vai invaliditātes pensijas dienai ir veicis darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vismaz divus gadus kā pierobežas darbinieks, ir tiesības uz pabalstiem natūrā dalībvalstī, kurā viņš veicis šo darbību kā pierobežas darbinieks, ja šī dalībvalsts un dalībvalsts, kurā atrodas kompetentā iestāde, kas atbild par tādu pabalstu natūrā izmaksām, kurus sniedz pensionāram viņa dzīvesvietas dalībvalstī, ir izvēlējušās to un ja abas ir norādītas V pielikumā.

3. Šā panta 2. punktu pēc analoģijas piemēro izbijuša pierobežas darbinieka ģimenes locekļiem vai viņa apgādību zaudējušām personām, ja 2. punktā minētajos laika posmos viņām ir bijušas tiesības uz pabalstiem natūrā saskaņā ar 18. panta 2. punktu, pat tad, ja pierobežas darbinieks miris pirms pensijas sākuma, ar nosacījumu, ka viņš veicis darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kā pierobežas darbinieks vismaz divus gadus piecu gadu laikā pirms nāves.

4. Šā panta 2. un 3. punkts ir piemērojams līdz brīdim, kad attiecīgā persona kļūst pakļauta kādas dalībvalsts tiesību aktiem sakarā ar darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

5. Šā panta 1.–3 punktā minēto pabalstu natūrā izmaksas sedz kompetentā iestāde, kas atbild par to pabalstu natūrā izmaksām, kurus sniedz pensionāram vai viņa apgādību zaudējušajām personām viņu attiecīgajās dzīvesvietas dalībvalstīs.

1. Naudas pabalstus personai, kura saņem pensiju vai pensijas saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu, maksā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā atrodas kompetentā iestāde, kas atbild par to pabalstu natūrā izmaksām, kurus pensionāram sniedz viņa dzīvesvietas dalībvalstī. Pēc analoģijas piemēro 21. pantu.

1. Tās dalībvalsts iestāde, kas saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro, ir atbildīga par atskaitījumu izdarīšanu attiecībā uz iemaksām par slimības, maternitātes un līdzvērtīgiem paternitātes pabalstiem, var pieprasīt un atgūt šos atskaitījumus, ko aprēķina atbilstoši tiesību aktiem, ko tā piemēro, tikai tik, cik lielas pabalstu izmaksas saskaņā ar 23.–26. pantu jāsedz minētās dalībvalsts iestādei.

2. Ja 25. pantā minētajos gadījumos slimības, maternitātes vai līdzvērtīgu paternitātes pabalstu iegūšana ir atkarīga no iemaksu vai līdzīgu maksājumu izdarīšanas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā dzīvo attiecīgais pensionārs, šīs iemaksas neizmaksā, pamatojoties uz šādu dzīvesvietu.

Regulas 23. un 30. pantu nepiemēro pensionāram un viņa ģimenes locekļiem, kam saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ir tiesības uz pabalstiem, kuri izriet no veiktās darbības nodarbinātās vai pašnodarbinātas personas statusā. Šādā gadījumā attiecīgā persona šās nodaļas mērķiem ir pakļauta 17.–21. pantam.

Tiesību uz pabalstiem natūrā prioritātes noteikšana – Īpašs noteikums attiecībā uz ģimenes locekļu tiesībām uz pabalstiem dzīvesvietas dalībvalstī

1. Neatkarīgām tiesībām uz pabalstu natūrā, kuras nosaka dalībvalsts tiesību akti vai šī nodaļa, ir priekšroka attiecībā pret atvasinātām ģimenes locekļu tiesībām uz pabalstiem. Tomēr atvasinātām tiesībām uz pabalstiem natūrā ir priekšroka attiecībā pret neatkarīgām tiesībām, ja attiecīgās neatkarīgās tiesības dzīvesvietas dalībvalstī pastāv, tieši un vienīgi pamatojoties uz attiecīgās personas dzīvesvietu šajā dalībvalstī.

2. Ja apdrošinātas personas ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, pēc kuras tiesību aktiem tiesības uz pabalstiem natūrā nav atkarīgas no apdrošināšanas nosacījumiem vai darbības nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, pabalstus natūrā nodrošina par tās dalībvalsts kompetentās iestādes līdzekļiem, kurā viņi dzīvo, ja tās personas laulātais, kura rūpējas par apdrošinātās personas bērniem, veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā šajā dalībvalstī vai saņem pensiju no minētās dalībvalsts, pamatojoties uz veikto darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

1. Apdrošināta persona vai viņas ģimenes loceklis, kam ir bijušas dalībvalsts iestādes atzītas tiesības uz protēzi, nozīmīgu palīgierīci vai citiem būtiskiem pabalstiem natūrā, pirms tā kļuva apdrošināta saskaņā ar tiesību aktiem, kurus piemēro citas dalībvalsts iestāde, saņem šos pabalstus par pirmās minētās iestādes līdzekļiem pat tad, ja tos piešķir pēc tam, kad šī persona kļūst apdrošināta saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro otrā minētā iestāde.

2. Administratīvā komisija izveido to pabalstu sarakstu, uz kuriem attiecas 1. punkts.

1. Ja persona, kura saņem ilgtermiņa aprūpes naudas pabalstus, kas jāuzskata par slimības pabalstiem un ko tādēļ nodrošina dalībvalsts, kuras kompetencē ir naudas pabalsti saskaņā ar 21. un 29. pantu, tajā pašā laikā saskaņā ar šo nodaļu ir tiesīga pieprasīt tiem pašiem mērķiem paredzētus pabalstus natūrā no dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestādes citā dalībvalstī, un ja pirmās dalībvalsts iestādei arī tiek prasīts atmaksāt šo pabalstu natūrā izmaksas saskaņā ar 35. pantu, vispārīgais noteikums par 10. pantā paredzēto pabalstu pārklāšanās novēršanu ir piemērojams tikai ar šādu ierobežojumu: ja attiecīgā persona pieprasa vai saņem pabalstu natūrā, naudas pabalsta summu samazina par tā pabalsta natūrā summu, ko pieprasa vai var pieprasīt no pirmās dalībvalsts iestādes, kurai jāatlīdzina attiecīgās izmaksas.

2. Administratīvā komisija izveido to naudas pabalstu un pabalstu natūrā sarakstu, uz ko attiecas 1. punkts.

3. Divas vai vairākas dalībvalsts vai to kompetentās varas iestādes var vienoties par citiem vai papildu pasākumiem, kas attiecīgajām personām nav mazāk labvēlīgi kā 1. punktā noteiktie principi.

1. Pabalsti natūrā, ko dalībvalsts iestāde nodrošinājusi citas dalībvalsts iestādes uzdevumā saskaņā ar šo nodaļu, jāatlīdzina pilnā mērā.

2. Šā panta pirmajā punktā minētās atlīdzināšanas summas nosaka un atmaksā saskaņā ar pasākumiem, kuri noteikti īstenošanas regulā, iesniedzot faktisko izdevumu pierādījumu vai pamatojoties uz noteiktām summām attiecībā uz dalībvalstīm, kuru juridiskā vai administratīvā struktūra ir tāda, ka atlīdzināšana uz faktisko izdevumu pamata nav lietderīga.

3. Divas vai vairākas dalībvalstis un to kompetentās varas iestādes var noteikt citas atlīdzināšanas metodes vai atteikties no jebkādiem kompensācijas norēķiniem starp iestādēm, kas ir to jurisdikcijā.

1. Neskarot labvēlīgākus noteikumus šā panta 2. un 2.a punktā, 17. pantu, 18. panta 1. punktu, 19. panta 1. punktu un 20. panta 1. punktu piemēro arī pabalstiem, kas saistīti ar nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām.

2. Personai, kas cietusi nelaimes gadījumā darbā vai ieguvusi arodslimību, un kas dzīvo vai uzturas dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, ir tiesības uz nelaimes gadījumu darbā un arodslimību seguma shēmas īpašiem pabalstiem natūrā, ko kompetentās iestādes vārdā nodrošina dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro tā, it kā šī persona būtu apdrošināta saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

2.a Kompetentā iestāde nedrīkst atteikt 20. panta 1. punktā paredzēto atļauju personai, kas cietusi nelaimes gadījumā darbā vai ieguvusi arodslimību un kam pienākas pabalsti no attiecīgās iestādes, ja šīs personas dzīvesvietas dalībvalsts teritorijā medicīniski pamatotā termiņā, ņemot vērā personas tā brīža veselības stāvokli un iespējamo slimības attīstību, nav iespējams sniegt pienācīgu ārstēšanu.

3. Šās regulas 21. pantu piemēro arī pabalstiem, uz ko attiecas šī nodaļa.

1. Tādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktos ir paredzēts uzņemties tādas personas pārvešanas izmaksas, kas cietusi nelaimes gadījumā darbā vai slimo ar arodslimību, vai nu uz viņas pastāvīgo dzīvesvietu, vai slimnīcu, uzņemas šādas izmaksas līdz atbilstīgajai vietai citā dalībvalstī, kur šī persona dzīvo, ar nosacījumu, ka šī iestāde iepriekš dod atļauju šādai pārvešanai, pienācīgi ņemot vērā iemeslus, kas to pamato. Šāda atļauja nav vajadzīga pierobežas darbinieku gadījumā.

2. Tādas dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktos ir paredzēts uzņemties izmaksas par nelaimes gadījumā darbā bojā gājušas personas mirstīgo atlieku pārvešanu līdz apbedīšanas vietai, saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro, uzņemas šādas izmaksas līdz atbilstīgajai vietai citā dalībvalstī, kurā šī persona dzīvojusi nelaimes gadījuma brīdī.

Pabalsti par arodslimību, ja attiecīgā persona, kas ar to slima, bijusi pakļauta tādam pašam riskam vairākās dalībvalstīs

Ja persona, kas saslimusi ar arodslimību, ir saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem veikusi darbību, kas sava rakstura dēļ var būt izraisījusi minēto slimību, tad pabalstus, ko viņa vai viņas apgādību zaudējušās personas var pieprasīt, nodrošina vienīgi saskaņā ar pēdējās šādas valsts tiesību aktiem, kuru nosacījumi ir izpildīti.

Gadījumā, kad saasinās arodslimība, par kuru persona, kas ar to slimo, ir saņēmusi vai saņem pabalstus saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, piemērojami šādi noteikumi:

1. Ja dalībvalstī, kurā dzīvo vai uzturas attiecīgā persona, nav apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām vai ja šāda apdrošināšana pastāv, bet nav iestādes, kas būtu atbildīga par pabalstu sniegšanu natūrā, šos pabalstus sniedz tā dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde, kas atbild par pabalstu natūrā sniegšanu slimības gadījumā.

2. Ja kompetentajā dalībvalstī nav apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā vai arodslimībām, šās nodaļas noteikumus par pabalstiem natūrā tomēr piemēro personai, kurai ir tiesības uz šādiem pabalstiem slimības, maternitātes vai līdzvērtīgas paternitātes gadījumā saskaņā ar šās dalībvalsts tiesību aktiem, ja attiecīgā persona cieš nelaimes gadījumā darbā vai iegūst arodslimību, dzīvojot vai uzturoties citā dalībvalstī. Izmaksas sedz iestāde, kuras kompetencē ir pabalsti natūrā saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem.

3. Šās regulas 5. pantu piemēro dalībvalsts kompetentajai iestādei attiecībā uz to nelaimes gadījumu darbā un arodslimību vienlīdzību, kas ir radušies vai ir vēlāk apstiprināti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, izvērtējot darba nespējas pakāpi, tiesības uz pabalstiem vai to apjomu, ar šādiem nosacījumiem:

1. Šās regulas 35. pantu piemēro arī pabalstiem, uz kuriem attiecas šī nodaļa, un kompensācijas norēķinus veic, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām.

2. Divas vai vairākas dalībvalstis vai to kompetentās varas iestādes var noteikt citas atlīdzināšanas metodes vai atteikties no jebkādiem kompensācijas norēķiniem starp iestādēm, kas ir to jurisdikcijā.

Tiesības uz pabalstiem nāves gadījumā vai gadījumā, kad persona, kam ir tiesības uz pabalstu, dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts

1. Ja apdrošināta persona vai viņas ģimenes loceklis mirst dalībvalstī, kas nav kompetentā dalībvalsts, uzskata, ka nāve ir iestājusies kompetentajā dalībvalstī.

2. Kompetentajai iestādei ir pienākums piešķirt apbedīšanas pabalstus, kas izmaksājami saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro, pat tad, ja persona, kam ir tiesības uz pabalstu, dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts.

3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī tad, ja nāves cēlonis bijis nelaimes gadījums darbā vai arodslimība.

1. Ja mirst pensionārs, kam bijušas tiesības uz pensiju saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem vai uz pensijām saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem laikā, kad šis pensionārs dzīvojis dalībvalstī, kur nav iestāde, kas atbild par 24. un 25. pantā paredzēto pabalstu natūrā izmaksām, apbedīšanas pabalstus, kas jāizmaksā saskaņā ar šās iestādes pārziņā esošajiem tiesību aktiem, tā nodrošina par saviem līdzekļiem tā, it kā pensionārs nāves brīdī būtu dzīvojis dalībvalstī, kurā atrodas minētā iestāde.

1. Šajā nodaļā “A veida tiesību akti” ir tiesību akti, pēc kuriem invaliditātes pabalstu summa nav atkarīga no apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmu ilguma un kurus kompetentā dalībvalsts ir skaidri norādījusi VI pielikumā, un “B veida tiesību akti” ir pārējie tiesību akti.

2. Personai, uz ko secīgi vai pārmaiņus ir attiekušies divu vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kas ir izpildījusi apdrošināšanas un dzīvesvieta laika posmus vienīgi saskaņā ar A veida tiesību aktiem, ir tiesības uz pabalstiem tikai no tās dalībvalsts iestādes, kuras tiesību akti tika piemēroti laikā, kad radās darba nespēja, pēc kuras iestājusies invaliditāte, attiecīgā gadījumā ņemot vērā 45. pantu, un tā saņem šādus pabalstus saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem.

3. Persona, kas nav tiesīga saņemt pabalstus saskaņā ar 2. punktu, saņem pabalstus, ko šī persona ir tiesīga saņemt saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā 45. pantu.

4. Ja tiesību akti, kas minēti 2. vai 3. punktā, nosaka pabalstu samazināšanas, pārtraukšanas vai atcelšanas noteikumus gadījumos, ja ir pārklāšanās ar citiem ienākumiem vai ar cita veida pabalstiem 53. panta 2. punkta nozīmē, pēc analoģijas piemēro 53. panta 3. punktu un 55. panta 3. punktu.

Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti nosaka, ka tiesību uz pabalstiem iegūšana, paturēšana un atgūšana ir atkarīga no apdrošināšanas vai dzīvesvietas laika posmu izpildes, vajadzības gadījumā pēc analoģijas piemēro 51. panta 1. punktu.

Personas, uz ko attiecas vai nu tikai B veida tiesību akti, vai A un B veida tiesību akti

1. Personai, uz ko secīgi vai pārmaiņus ir attiekušies divu vai vairāku tādu dalībvalstu tiesību akti, no kuriem vismaz vienas valsts tiesību akti nav A veida, ir tiesības uz pabalstiem, kas paredzēti 5. nodaļā, kuru piemēro pēc analoģijas, ņemot vērā 3. punktu.

2. Tomēr, ja uz attiecīgo personu agrāk ir attiekušies B veida tiesību akti un viņa piedzīvo darba nespēju, kas beidzas ar invaliditāti, būdama pakļauta A veida tiesību aktiem, šī persona saņem pabalstus saskaņā ar 44. pantu:

3. Lēmums, ko kādas dalībvalsts iestāde pieņēmusi attiecībā uz pieprasītāja invaliditātes pakāpi, ir saistošs jebkuras citas dalībvalsts attiecīgajai iestādei, ja VII pielikumā ir atzīta atbilstība starp šo dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz invaliditātes pakāpi.

1. Gadījumā, kad progresē invaliditāte, par kuru persona saņem pabalstus saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, ņemot vērā invaliditātes progresēšanu, piemēro šādus noteikumus:

2. Ja tā pabalsta vai to pabalstu kopējā summa, kas maksājami saskaņā ar 1. punktu, ir mazāka nekā tā pabalsta summa, ko attiecīgā persona saņēmusi par tās iestādes līdzekļiem, kura agrāk bijusi atbildīga par maksāšanu, minētā iestāde maksā attiecīgai personai piemaksu, kas ir vienāda ar šo abu summu starpību.

3. Ja attiecīgai personai nav tiesību uz pabalstiem par citas dalībvalsts iestādes līdzekļiem, iepriekšējās kompetentās dalībvalsts kompetentā iestāde nodrošina pabalstus saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro, ņemot vērā invaliditātes progresēšanu un attiecīgā gadījumā 45. pantu.

1. Invaliditātes pabalstus attiecīgā gadījumā pārvērš vecuma pabalstos saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti tajos valsts vai valstu tiesību aktos, pēc kuriem tos sniedz, un saskaņā ar 5. nodaļu.

2. Ja kāda persona, kas saņem invaliditātes pabalstus, pamatojoties uz 50. pantu, var pamatot prasību par vecuma pabalstiem saskaņā ar vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību aktiem, jebkura iestāde, kas atbild par invaliditātes pabalstu nodrošināšanu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, turpina nodrošināt šādai personai invaliditātes pabalstus, uz kuriem viņai ir tiesības saskaņā ar aktiem, ko tā piemēro, līdz tam brīdim, kad attiecībā uz šo iestādi kļūst piemērojams 1. punkts, vai tik ilgi, cik attiecīgā persona atbilst šādu pabalstu nosacījumiem.

3. Ja invaliditātes pabalstus, ko sniedz saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem saskaņā ar 44. pantu, pārvērš vecuma pabalstos un attiecīgā persona vēl neatbilst šādu pabalstu saņemšanas nosacījumiem vienas vai vairāku citu dalībvalstu tiesību aktos, attiecīgā persona saņem no šās vai šīm dalībvalstīm invaliditātes pabalstus no pārvēršanas dienas.

Tādus invaliditātes pabalstus sniedz saskaņā ar 5. nodaļu tā, it kā minētā nodaļa būtu bijusi piemērojama laikā, kad radusies darba nespēja, kas izraisījusi invaliditāti, līdz brīdim, kad attiecīgā persona atbilst nosacījumiem, ko attiecīgie valstu tiesību akti paredz pretendēšanai uz vecuma pabalstu, vai, ja šāda pārvēršana nav paredzēta, – tik ilgi, cik personai ir tiesības uz invaliditātes pabalstiem saskaņā ar pēdējās(–o) minētās(–o) valsts(–u) tiesību aktiem.

4. Invaliditātes pabalstus, ko sniedz saskaņā ar 44. pantu, pārrēķina saskaņā ar 5. nodaļu, tiklīdz saņēmējs atbilst nosacījumiem, ko B veida tiesību akti nosaka pretendēšanai uz invaliditātes pabalstiem, vai tiklīdz viņš saņem vecuma pabalstus saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem.

Šās regulas 6., 44., 46., 47. un 48. pantu un 60. panta 2. un 3. punktu pēc analoģijas piemēro personām, uz kurām attiecas īpaša shēma ierēdņiem.

1. Kad ir iesniegts piešķiršanas pieprasījums, visas kompetentās iestādes nosaka tiesības uz pabalstiem saskaņā ar visu to dalībvalstu tiesību aktiem, kam attiecīgā persona ir bijusi pakļauta, ja vien attiecīgā persona skaidri nepieprasa vecuma pabalstu piešķiršanas atlikšanu saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem.

2. Ja kādā brīdī attiecīgā persona neatbilst vai pārstāj atbilst nosacījumiem, kas paredzēti visu dalībvalstu tiesību aktos, kuriem viņa ir bijusi pakļauta, tad iestādes, kas piemēro tiesību aktus, kuru nosacījumi ir izpildīti, veikdamas aprēķinu atbilstīgi 52. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktam, neņem vērā laika posmus, kas izpildīti saskaņā ar tiesību aktiem, kuru nosacījumi nav izpildīti vai vairs netiek izpildīti, ja tas ir par iemeslu mazākai pabalsta summai.

3. Šā panta 2. punktu piemēro pēc analoģijas, kad attiecīgā persona ir skaidri pieprasījusi vecuma pabalstu piešķiršanas atlikšanu.

4. Jaunu aprēķinu veic automātiski atbilstoši tam, kā ir izpildīti nosacījumi, kas jāizpilda saskaņā ar citu valstu tiesību aktiem, un tad, kad tie ir izpildīti, vai tad, kad attiecīgā persona pieprasa tāda vecuma pabalsta piešķiršanu, kas atlikta atbilstoši 1. punktam, izņemot gadījumus, kad laika posmi, kas izpildīti saskaņā ar citu valstu tiesību aktiem, jau ņemti vērā atbilstīgi 2. vai 3. punktam.

1. Ja dalībvalsts tiesību akti nosaka, ka dažu pabalstu piešķiršana ir atkarīga no apdrošināšanas periodiem, kas ir izpildīti, veicot tikai īpašu darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā vai amatā, uz kuru attiecas īpaša nodarbinātu vai pašnodarbinātu personu shēma, dalībvalsts kompetentā iestāde ņem vērā periodus, kas izpildīti atbilstoši citu dalībvalstu tiesību aktiem, tikai tad, ja šie periodi ir izpildīti saskaņā ar atbilstošo shēmu vai, citā gadījumā, tādā pašā amatā, vai, attiecīgā gadījumā, tādā pašā darbībā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

Ja, ņemot vērā tādā veidā izpildītus periodus, attiecīgā persona neatbilst īpašas shēmas pabalstu saņemšanas nosacījumiem, šos periodus ņem vērā tādu pabalstu nodrošināšanas nolūkā, kas paredzēti vispārīgajā shēmā vai, citā gadījumā, shēmā, ko piemēro attiecīgi strādniekiem vai kalpotājiem, ja vien attiecīgā persona iesaistīta kādā no šīm shēmām.

2. Apdrošināšanas periodus, kas izpildīti saskaņā ar īpašu dalībvalsts shēmu, ņem vērā to pabalstu nodrošināšanas nolūkā, kas paredzēti vispārīgajā shēmā vai, citā gadījumā, shēmā, kuru piemēro, attiecīgi, citas dalībvalsts strādniekiem vai kalpotājiem, ar nosacījumu, ka attiecīgā persona ir iesaistīta kādā no šīm shēmām, pat tad, ja šie periodi jau ir ņemti vērā minētajā dalībvalstī saskaņā ar īpašu shēmu.

3. Ja dalībvalsts tiesību aktos vai īpašā sistēmā paredzēts, ka tiesību uz pabalstiem iegūšana, paturēšana vai atgūšana ir atkarīga no tā, vai attiecīgā persona ir bijusi apdrošināta apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdi, šo nosacījumu uzskata par izpildītu gadījumā, ja šī persona iepriekš ir bijusi apdrošināta saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem vai īpašu sistēmu un apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdī tā attiecībā uz to pašu risku ir apdrošināta saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem vai, ja tā nav, – attiecībā uz to pašu risku saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem pienākas pabalsts. Šo pēdējo nosacījumu tomēr uzskata par izpildītu 57. pantā minētajos gadījumos.

2. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde summai, kas aprēķināta atbilstoši 1. punkta a) un b) apakšpunktam, piemēro visus tos noteikumus par samazināšanu, pārtraukšanu vai atcelšanu, kas paredzēti tiesību aktos, kurus tā piemēro, ievērojot 53.–55. pantā noteiktos ierobežojumus.

3. Attiecīgajai personai ir tiesības no katras dalībvalsts kompetentās iestādes saņemt lielāko no summām, kas aprēķinātas atbilstoši 1. punkta a) un b) apakšpunktam.

4. Ja saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu vienā dalībvalstī tiek nemainīgi aprēķināts neatkarīgs pabalsts, kas ir vienāds ar vai lielāks par proporcionālo pabalstu, kurš ir aprēķināts saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, kompetentā iestāde neizmanto proporcionālo aprēķinu ar noteikumu, ka:

5. Neatkarīgi no 1., 2. un 3. apakšpunkta proporcionālo aprēķinu nepiemēro sistēmām, kas piešķir pabalstus, kurus aprēķinot periodiem nav nekādas nozīmes, ja šādas sistēmas ir uzskaitītas VIII pielikuma 2. daļā. Šādos gadījumos attiecīgajai personai ir tiesības uz pabalstu, kas aprēķināts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

1. Tādu vecuma un apgādnieka zaudējuma pabalstu pārklāšanos, kas aprēķināti vai sniegti, pamatojoties uz apdrošināšanas un/vai dzīvesvietas periodiem, ko izpildījusi viena un tā pati persona, uzskata par viena veida pabalstu pārklāšanos.

2. Tādu pabalstu pārklāšanos, ko 1. punkta nozīmē nevar uzskatīt par viena veida pabalstiem, uzskata par atšķirīgu pabalstu pārklāšanos.

3. Gadījumos, kad pabalsts attiecībā uz invaliditāti, vecumu vai apgādnieka zaudējumu pārklājas ar tāda paša veida pabalstu vai atšķirīga veida pabalstu, vai citiem ienākumiem, uz dalībvalsts tiesību aktos izklāstīto pārklāšanās novēršanas noteikumu piemērošanu attiecas šādi noteikumi:

1. Ja pārklājas viena veida pabalsti, kas pienākas saskaņā ar divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, noteikumi, kas dalībvalsts tiesību aktos paredzēti, lai novērstu pārklāšanos, nav piemērojami proporcionālam pabalstam.

2. Noteikumus, kas paredzēti, lai novērstu pārklāšanos, piemēro neatkarīgam pabalstam tikai tad, ja attiecīgais pabalsts:

Pabalsti un nolīgumi, kas minēti a) un b) apakšpunktā, ir norādīti IX pielikumā.

1. Ja atšķirīga veida pabalstu vai citu ienākumu saņemšanas noteikumi, kas attiecīgo dalībvalstu tiesību aktos paredzēti, lai novērstu pārklāšanos, jāpiemēro attiecībā uz:

2. Kompetentā iestāde nepiemēro dalīšanu, kas noteikta attiecībā uz neatkarīgiem pabalstiem, ja tiesību akti, ko tā piemēro, paredz ņemt vērā atšķirīga veida pabalstus un/vai citus ienākumus, un visus citus elementus, lai aprēķinātu to summas daļu, ko nosaka atkarā no attiecības starp apdrošināšanas un/vai dzīvesvietas periodiem, kas minēti 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) nodalījumā.

3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro pēc analoģijas, ja vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktos ir noteikts, ka tiesības uz pabalstu nevar iegūt gadījumā, kad attiecīgā persona saņem atšķirīga veida pabalstu, kas maksājams saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, vai citus ienākumus.

1. Lai aprēķinātu 52. panta 1. punktā b) apakšpunktā minētās teorētiskās un proporcionālās summas, piemēro šādus noteikumus:

2. Dalībvalsts tiesību aktu noteikumus par tādu elementu korekciju, kuri ņemti vērā, aprēķinot pabalstus, piemēro, attiecīgā gadījumā, tādiem elementiem, kas jāņem vērā šās dalībvalsts kompetentajai iestādei saskaņā ar 1. punktu attiecībā uz apdrošināšanas vai dzīvesvietas periodiem, kas izpildīti atbilstoši citu dalībvalstu tiesību aktiem.

1. Neatkarīgi no 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta dalībvalsts iestādei nav pienākuma piešķirt pabalstus attiecībā uz periodiem, kas izpildīti saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro, un kurus ņem vērā, kad iestājas apdrošināšanas gadījums, ja:

Šajā pantā “periodi” ir visi apdrošināšanas, nodarbinātības, pašnodarbinātības vai dzīvesvietas periodi, kas ļauj pretendēt uz attiecīgo pabalstu vai tieši palielina to.

2. Katras attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) nodalījuma piemērošanas nolūkā ņem vērā 1. punktā minētos periodus.

3. Ja, piemērojot 1. punkta noteikumus, visas attiecīgo dalībvalstu iestādes tiktu atbrīvotas no to saistībām, pabalstus piešķir vienīgi saskaņā ar pēdējās šādas dalībvalsts tiesību aktiem, kuru nosacījumi ir izpildīti, tā, it kā visi apdrošināšanas un dzīvesvietas periodi, kas ir izpildīti un ņemti vērā saskaņā ar 6. pantu un 51. panta 1. un 2. punktu, būtu izpildīti saskaņā ar šās dalībvalsts tiesību aktiem.

1. Pabalstu saņēmējam, uz kuru attiecas šī nodaļa, tajā dalībvalstī, kuras teritorijā viņš dzīvo un saskaņā ar kuras tiesību aktiem jāmaksā viņam pabalsts, nedrīkst piešķirt pabalstu, kas ir mazāks nekā pabalsta minimums, kurš šajos tiesību aktos paredzēts apdrošināšanas vai dzīvesvietas periodam, kas vienāds ar visiem periodiem, kuri ņemti vērā maksājumu veikšanai saskaņā ar šo nodaļu.

2. Šās valsts kompetentā iestāde visu laiku, kamēr viņš dzīvo tās teritorijā, maksā viņam piemaksu, kas vienāda ar starpību starp to pabalstu kopsummu, kas saņemami saskaņā ar šo nodaļu, un pabalsta minimuma summu.

1. Ja pabalstu noteikšanas metode vai pabalstu aprēķināšanas noteikumi mainās saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem vai ja attiecīgās personas stāvoklī notiek būtiskas izmaiņas, kuru dēļ saskaņā ar šiem tiesību aktiem būtu jākoriģē pabalsta summa, pārrēķinu veic atbilstīgi 52. punktam.

2. No otras puses, ja, pieaugot dzīves dārdzībai vai mainoties ienākumu līmenim vai citam koriģēšanas pamatam, attiecīgās dalībvalsts pabalstus maina par procentuālu daļu vai noteiktu summu, šo procentuālo daļu vai noteikto summu tieši piemēro pabalstiem, kas noteikti saskaņā ar 52. pantu, bez vajadzības veikt pārrēķinu.

1. Šās regulas 6. un 50. pantu, 51. panta 3. punktu un 52.–59. pantu pēc analoģijas piemēro personām, uz ko attiecas īpaša shēma ierēdņiem.

2. Tomēr, ja kompetentās dalībvalsts tiesību akti nosaka, ka īpašā ierēdņu shēmā paredzēto pabalstu tiesību iegūšana, likvidēšana, paturēšana vai atgūšana ir atkarīga no nosacījuma, ka visiem apdrošināšanas periodiem jābūt izpildītiem saskaņā ar vienu vai vairākām īpašām shēmām ierēdņiem šajā dalībvalstī vai ka šās dalībvalsts tiesību aktos tiem jābūt uzskatītiem par līdzvērtīgiem šādiem periodiem, šās valsts kompetentā iestāde ņem vērā tikai periodus, ko var atzīt saskaņā ar tiesību aktiem, kurus tā piemēro.

Ja, ievērojot šādi izpildītos periodus, attiecīgā persona neatbilst šo pabalstu saņemšanas nosacījumiem, šos periodus ņem vērā, lai piešķirtu pabalstus saskaņā ar vispārīgo shēmu vai, ja tādas nav, saskaņā ar shēmu, ko piemēro strādniekiem vai attiecīgi kalpotājiem.

3. Ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem pabalstus, kas ar īpašu shēmu paredzēti ierēdņiem, aprēķina, pamatojoties uz pēdējo algu vai algām, kas saņemtas atskaites periodā, šās valsts kompetentā iestāde aprēķinā ņem vērā tikai tās pienācīgi pārvērtētās algas, kas saņemtas periodā vai periodos, kuros attiecīgā persona bijusi pakļauta šiem tiesību aktiem.

Īpaši noteikumi par apdrošināšanas, nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodu summēšanu

1. Dalībvalsts kompetentā iestāde, pēc kuras tiesību aktiem tiesību uz pabalstiem iegūšana, paturēšana vai ilgums ir atkarīgs no apdrošināšanas, nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodu izpildes, ciktāl nepieciešams, ņem vērā tādus apdrošināšanas, nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodus, kas ir izpildīti saskaņā ar kādas citas dalībvalsts tiesību aktiem, tā, it kā tie būtu izpildīti saskaņā tiesību aktiem, kurus tā piemēro.

Tomēr, ja piemērojamie tiesību akti nosaka, ka tiesības uz pabalstiem ir atkarīgas no apdrošināšanas periodu izpildes, nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodus, kas izpildīti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, neņem vērā, izņemot gadījumus, kad šie periodi būtu uzskatāmi par apdrošināšanas periodiem, ja tie būtu izpildīti atbilstoši piemērojamajiem tiesību aktiem.

2. Izņemot 65. panta 5. punkta a) apakšpunktā minētos gadījumus, šā panta 1. punktu piemēro atkarā no tā, vai attiecīgā persona atbilstīgi tiesību aktiem, pēc kuriem ir pieprasīti pabalsti, pēdējos ir izpildījusi:

1. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti paredz pabalstu aprēķinu, pamatojoties uz iepriekšējo algu vai ienākumiem no profesionālās darbības, ņem vērā tikai to algu vai ienākumus no profesionālās darbības, ko attiecīgā persona saņēmusi saistībā ar viņas darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā saskaņā ar šiem tiesību aktiem.

2. Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja kompetentās iestādes pārziņā esošie tiesību akti paredz īpašu atskaites periodu tās algas noteikšanai, ko izmanto par pamatu pabalstu aprēķināšanai, un ja visā šajā periodā vai kādā tā posmā attiecīgā persona ir bijusi pakļauta citas dalībvalsts tiesību aktiem.

3. Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, ciktāl 65. panta 5. punkta a) apakšpunkts attiecas uz ►M1 bezdarbnieki ◄ , dzīvesvietas iestāde saskaņā ar īstenošanas regulu ņem vērā to algu vai ienākumus no profesionālās darbības, ko attiecīgā persona saņēmusi dalībvalstī, kuras tiesību aktiem viņa bijusi pakļauta savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātās personas statusā.

Šīs nodaļas nolūkā 7. pantu piemēro vienīgi 64., 65. un 65.a pantā paredzētajos gadījumos un ievērojot minētajos pantos noteiktos ierobežojumus.

1. Pilnīgs bezdarbnieks, kas atbilst kompetentās dalībvalsts tiesību aktu nosacījumiem, lai būtu tiesīgs saņemt pabalstus, un kas dodas uz citu dalībvalsti, lai meklētu tur darbu, patur savas tiesības uz bezdarbnieka naudas pabalstiem, ievērojot šādus nosacījumus un šādus ierobežojumus:

2. Ja attiecīgā persona atgriežas kompetentajā dalībvalstī tā laika posma beigu dienā, kurā tai ir tiesības uz pabalstiem saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, vai pirms tās, šai personai joprojām ir tiesības uz pabalstiem saskaņā ar šās valsts tiesību aktiem. Persona zaudē visas tās tiesības uz pabalstiem, ko paredz kompetentās dalībvalsts tiesību akti, ja neatgriežas tajā minētā laika posma beigu dienā vai pirms tās, izņemot gadījumus, kad minēto tiesību aktu noteikumi ir labvēlīgāki. Izņēmuma gadījumos kompetentie dienesti vai iestādes var atļaut attiecīgai personai atgriezties vēlāk, nezaudējot savas tiesības.

3. Ja kompetentās dalībvalsts tiesību akti nav labvēlīgāki, starp diviem nodarbinātības periodiem maksimālais kopējais laika posms, kurā saskaņā ar 1. punktu saglabājas tiesības uz pabalstiem, ir trīs mēneši; kompetentie dienesti vai iestādes var pagarināt šo laika posmu līdz sešiem mēnešiem.

4. Pasākumus informācijas apmaiņai, sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp kompetentās dalībvalsts un tās dalībvalsts iestādēm un dienestiem, uz kuru persona dodas, lai meklētu darbu, nosaka īstenošanas regulā.

1. Persona, kas ir daļēji vai periodiski bez darba un kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojusi dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, nodod sevi sava daba devēja vai nodarbinātības dienestu rīcībā kompetentajā dalībvalstī. Viņa saņem pabalstus atbilstīgi kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas notiktu, ja šī persona dzīvotu šajā dalībvalstī. Šos pabalstus nodrošina kompetentās dalībvalsts iestāde.

2. Pilnīgs bezdarbnieks, kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojis dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, un turpina dzīvot šajā dalībvalstī vai atgriežas šajā dalībvalstī, nodod sevi dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā. Neskarot 64. pantu, pilnīgs bezdarbnieks papildus var nodot sevi tās dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

Bezdarbnieks, kas nav pierobežas darbinieks un kas neatgriežas savā dzīvesvietas dalībvalstī, nodod sevi nodarbinātības dienestu rīcībā dalībvalstī, kuras tiesību aktiem viņš ir bijis pakļauts pēdējiem.

3. Bezdarbnieks, kas minēts 2. punkta pirmajā teikumā, reģistrējas kā darba meklētājs tās dalībvalsts nodarbinātības dienestos, kurā viņš dzīvo, tiek pakļauts tur organizētajai kontroles procedūrai un ievēro nosacījumus, ko paredz šās dalībvalsts tiesību akti. Ja šī persona izvēlas arī reģistrēties kā persona, kura meklē darbu, dalībvalstī, kurā viņa ir veikusi pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, viņa ievēro saistības, ko piemēro šajā valstī.

4. Šā panta 2. punkta otrā teikuma un 3. punkta otrā teikuma īstenošanu, kā arī pasākumus informācijas apmaiņai, sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp dzīvesvietas dalībvalsts un tās dalībvalsts iestādēm un dienestiem, kurā bijusi personas pēdējā nodarbošanās, nosaka īstenošanas regulā.

6. Saskaņā ar 5. punktu dzīvesvietas iestādes sniegtos pabalstus turpina nodrošināt par šās iestādes pašas līdzekļiem. Tomēr, ievērojot 7. punktu, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktiem persona ir bijusi pakļauta pēdējiem, atlīdzina dzīvesvietas iestādei pilnu to pabalstu summu, ko šī iestāde nodrošinājusi pirmajos trijos mēnešos. Kompensējamā summa šajā laika posmā nedrīkst būt lielāka par summu, kas jāizmaksā bezdarba gadījumā saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem. Šā panta 5.b punktā minētajā gadījumā laika posmu, kurā pabalsti ir nodrošināti atbilstīgi 64. pantam, atņem no laika posma, kas minēts šā punkta otrajā teikumā. Atlīdzināšanas pasākumus nosaka īstenošanas regulā.

7. Tomēr 6. punktā minēto atlīdzināšanas laika posmu pagarina līdz pieciem mēnešiem, ja attiecīgā persona iepriekšējos 24 mēnešos ir izpildījusi 12 mēnešu nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodus dalībvalstī, kuras tiesību aktiem viņa ir bijusi pakļauta pēdējiem, ar nosacījumu, ka šādi periodi ļauj pretendēt uz bezdarbnieka pabalstiem.

8. Šā panta 6. un 7. punkta piemērošanas vajadzībām divas vai vairākas dalībvalstis vai to kompetentās varas iestādes var noteikt citas atlīdzināšanas metodes vai atteikties no jebkādiem kompensācijas norēķiniem starp iestādēm, kas ir to jurisdikcijā.

Īpaši noteikumi pašnodarbinātiem pierobežas darbiniekiem, kas kļuvuši par pilnīgiem bezdarbniekiem, ja dzīvesvietas dalībvalstī nav bezdarbnieku pabalstu sistēmas, kura attiektos uz pašnodarbinātām personām

1. Atkāpjoties no 65. panta, pilnīgs bezdarbnieks, kurš, būdams pierobežas darbinieks, dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, pēdējos apdrošināšanas periodus ir pabeidzis kā pašnodarbināta persona vai ir pabeidzis pašnodarbinātības periodus, kas ir atzīti bezdarbnieka pabalsta piešķiršanai, un kura dzīvesvietas dalībvalsts ir iesniegusi paziņojumu, ka minētajā dalībvalstī nevienai no pašnodarbināto personu kategorijām nav iespējams piemērot bezdarbnieku pabalstu sistēmu, reģistrējas un piesakās tās dalībvalsts nodarbinātības dienestos, kurā viņš veica savu pēdējo darbību pašnodarbinātās personas statusā, un laikā, kad viņš piesakās uz pabalstu, viņš turpina izpildīt pēdējās minētās dalībvalsts tiesību aktos paredzētos nosacījumus. Kā papildu pasākums – pilnīgais bezdarbnieks var pieteikties dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestiem.

2. Šā panta 1. punktā minētajam pilnīgajam bezdarbniekam pabalstu nodrošina tā dalībvalsts, kuras tiesību aktus šai personai piemēroja pēdējos saskaņā ar šīs dalībvalsts piemērotajiem tiesību aktiem.

3. Ja 1. punktā minētais pilnīgais bezdarbnieks pēc reģistrēšanās nevēlas kļūt vai palikt pieejams tās dalībvalsts nodarbinātības dienestiem, kurā viņš veica savu pēdējo darbību, un vēlas meklēt darbu dzīvesvietas dalībvalstī, tad mutatis mutandis piemēro 64. pantu, izņemot tā 1. punkta a) apakšpunktu. Kompetentā iestāde var pagarināt 64. panta 1. punkta c) apakšpunkta pirmajā teikumā minēto laikposmu līdz tā laikposma beigām, kurā ir tiesības uz pabalstiem.

Ja piemērojamie tiesību akti paredz, ka tiesības uz pirmspensijas pabalstiem ir atkarīgas no tā, vai ir izpildīti apdrošināšanas, nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodi, piemēro 6. pantu.

Personai ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem, tajā skaitā, par savas ģimenes locekļiem, kas dzīvo citā dalībvalstī tā, kā tas būtu bijis, ja viņi dzīvotu pirmajā minētajā dalībvalstī. Tomēr pensionāram ir tiesības uz ģimenes pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura atbild par viņa pensiju.

1. Ja tajā pašā laika posmā par tiem pašiem ģimenes locekļiem pabalstus paredz vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību akti, piemēro šādus prioritātes noteikumus:

2. Gadījumā, kad tiesības uz pabalstiem pārklājas, ģimenes pabalstus nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kas ir izraudzīti par prioritāriem atbilstoši 1. punktam. Tiesības uz ģimenes pabalstiem, ko nosaka citi pretrunā esošie tiesību akti, tiek atceltas līdz pat summai, ko paredz pirmie tiesību akti, un starpības piemaksu vajadzības gadījuma nodrošina par summu, par kuru ir pārsniegta šī summa. Tomēr šāda starpības piemaksa nav jānodrošina par bērniem, kas dzīvo citā dalībvalstī, ja šo tiesību uz attiecīgo pabalstu pamatā ir tikai dzīvesvieta.

3. Ja saskaņā ar 67. pantu pieteikums uz ģimenes pabalstiem ir iesniegts tās dalībvalsts kompetentajā iestādē, kuras tiesību akti ir piemērojami, nevis atbilstoši prioritātes tiesībām saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu:

Ja persona, kurai būtu nodrošināmi ģimenes pabalsti, neizmanto tos ģimenes locekļu uzturēšanai, kompetentā institūcija atbilstīgi saviem pienākumiem nodrošina minētos pabalstus tai fiziskajai vai juridiskajai personai, kura faktiski uztur ģimenes locekļus, kā to pieteikusi un pārstāv viņu dzīvesvietas iestāde vai iestāde vai struktūra, ko šajā nolūkā norādījusi viņu dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā iestāde.

1. Ja saskaņā ar tiesību aktiem, kas izraudzīti atbilstīgi 67. un 68. pantam, nav iegūtas nekādas tiesības uz papildu vai īpašiem ģimeņu pabalstu maksājumiem bāreņiem, šādus pabalstus principā izmaksā papildus citiem ģimenes pabalstiem, kas iegūti saskaņā ar iepriekšminētajiem tiesību aktiem, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuriem mirušais darbinieks ir bijis pakļauts visilgāko laika posmu, ciktāl šādas tiesības iegūtas saskaņā ar šiem tiesību aktiem. Ja saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem nav iegūtas tiesības, nosacījumus šādu tiesību iegūšanai saskaņā ar pārējo dalībvalstu tiesību aktiem izskata un pabalstus nodrošina to apdrošināšanas vai dzīvesvietas periodu ilgumu dilstošā secībā, kuri izpildīti saskaņā ar šo dalībvalstu tiesību aktiem.

2. Pabalstus, ko maksā pensionāriem pensiju vai piemaksu veidā, nodrošina un aprēķina atbilstoši 5. nodaļai.

1. Šo pantu piemēro īpašiem no iemaksām neatkarīgiem naudas pabalstiem, ko nodrošina saskaņā ar tiesību aktiem, kuriem aptvertā personu loka, mērķu un/vai tiesību nosacījumu dēļ ir gan 3. panta 1. punktā minēto sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, gan sociālās palīdzības īpašības.

2. Šajā nodaļā “īpaši no iemaksām neatkarīgi naudas pabalsti” ir tie, kas:

3. Šās regulas 7. pantu un citas šās sadaļas nodaļas nepiemēro pabalstiem, kas minēti šā panta 2. punktā.

4. Pabalstus, kas minēti 2. punktā, sniedz tikai dalībvalstīs, kur dzīvo attiecīgās personas, saskaņā ar to tiesību aktiem. Šādus pabalstus sniedz dzīvesvietas iestāde par saviem līdzekļiem.

1. Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai (še turpmāk “Administratīvā komisija”), kas piesaistīta ►M3 Eiropas Komisijai ◄ , sastāv no katras dalībvalsts valdību pārstāvjiem, kam, ja vajadzīgs, palīdz eksperti padomdevēji. ►M3 Eiropas Komisijas ◄ pārstāvis apmeklē Administratīvās komisijas sanāksmes padomdevēja statusā.

2. Administratīvā komisija lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, kā noteikts Līgumos, izņemot gadījumus, kad tā pieņem savus noteikumus, ko izstrādā, savstarpēji vienojoties tās locekļiem.

Lēmumus par 72. panta a) punktā minēto jautājumu skaidrojumiem atbilstīgi publisko.

3. Sekretariāta pakalpojumus Administratīvajai komisijai nodrošina ►M3 Eiropas Komisija ◄ .

1. Datu apstrādes tehniskā komisija (še turpmāk “Tehniskā komisija”) ir piesaistīta Administratīvajai komisijai. Tehniskā komisija liek priekšā Administratīvajai komisijai kopīgas uzbūves noteikumus datu apstrādes pakalpojumu darbībai, jo īpaši par drošību un standartu izmantošanu; tā sniedz ziņojumus un argumentētu atzinumu, pirms Administratīvā komisija pieņem lēmumus atbilstoši 72. panta d) apakšpunktam. Tehniskās komisijas sastāvu un darba metodes nosaka Administratīvā komisija.

1. Revīzijas padome ir piesaistīta Administratīvajai komisijai. Revīzijas padomes sastāvu un darba metodes nosaka Administratīvā komisija.

1. Ar šo tiek izveidota Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja (še turpmāk “Padomdevēja komiteja”), kuras sastāvā no katras dalībvalsts ir:

Katrā no iepriekš minētajām kategorijām norīko aizstājēju no katras dalībvalsts.

Padomdevējas komitejas locekļus un aizstājējus ieceļ Padome. Padomdevēju komiteju vada ►M3 Eiropas Komisijas ◄ pārstāvis. Padomdevēja komiteja izstrādā savu reglamentu.

2. Padomdevēja komiteja pēc ►M3 Eiropas Komisijas ◄ vai Administratīvās komisijas pieprasījuma vai pēc savas ierosmes ir pilnvarota:

1. Dalībvalstu kompetentās varas iestādes nodod cita citai visu informāciju, kas attiecas uz:

2. Šās regulas īstenošanas nolūkā dalībvalstu varas iestādes un iestādes laipni atvēl cita citai savus birojus un rīkojas tā, it kā īstenotu pašas savus tiesību aktus. Minēto varas iestāžu un iestāžu sniegtā administratīvā palīdzība parasti ir bez atlīdzības. Tomēr Administratīvā komisija nosaka atlīdzināmo izdevumu veidu un limitus, kurus pārsniedzot, attiecīgie izdevumi ir jāatlīdzina.

3. Šās regulas īstenošanas nolūkos dalībvalstu iestādes un iestādes var tieši sazināties cita ar citu un ar attiecīgajām personām vai viņu pārstāvjiem.

4. Lai nodrošinātu šās regulas pareizu īstenošanu, iestādēm un personām, uz kurām attiecas šī regula, ir savstarpējas informēšanas un sadarbības pienākums.

Iestādes saskaņā ar labas pārvaldības principu atbild uz visiem pieprasījumiem pieņemamā termiņā un šajā sakarā attiecīgajām personām sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai viņas varētu izmantot tiesības, kuras tām piešķirtas ar šo regulu.

Attiecīgajām personām iespējami drīz jāinformē kompetentās dalībvalsts un dzīvesvietas valsts iestādes par visām pārmaiņām, kas saistītas ar viņām vai viņu ģimeni un ietekmē viņu tiesības saņemt pabalstus saskaņā ar šo regulu.

5. Šā panta 4. punkta trešajā daļā minētā informēšanas pienākuma nepildīšanas dēļ var tikt piemēroti samērīgi pasākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr šie pasākumi ir līdzvērtīgi pasākumiem, ko līdzīgās situācijās piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un to dēļ attiecīgās personas nezaudē iespēju un tām nav pārmērīgi grūti praktiski izmantot tiesības, kas tām piešķirtas ar šo regulu.

6. Ja rodas grūtības, interpretējot vai piemērojot šo regulu, un tādēļ varētu tikt apdraudētas tādas personas tiesības, uz kuru tā attiecas, kompetentās dalībvalsts vai attiecīgās personas dzīvesvietas dalībvalsts iestāde sazinās ar attiecīgās(–o) dalībvalsts(–u) iestādi(–ēm). Ja pienācīgā termiņā nav iespējams rast risinājumu, attiecīgās iestādes var lūgt iesaistīties Administratīvo komisiju.

7. Dalībvalsts iestādes, iestādes un tiesu iestādes tām iesniegtos pieteikumus vai citus dokumentus nedrīkst noraidīt, pamatojoties uz to, ka tie ir rakstīti citas dalībvalsts oficiālajā valodā, kas atzīta par Kopienas iestāžu oficiālo valodu atbilstoši Līguma 290. pantam.

1. Ja saskaņā ar šo regulu vai īstenošanas regulu kādas dalībvalsts varas iestādes vai iestādes dara zināmus personas datus citas dalībvalsts varas iestādēm vai iestādēm, uz šo informāciju attiecas tās dalībvalsts datu aizsardzības tiesību akti, kas tos nosūta. Uz katru paziņojumu no saņēmējas dalībvalsts varas iestādes vai iestādes, kā arī uz šās dalībvalsts sniegto datu glabāšanu, mainīšanu un iznīcināšanu attiecas minētās saņēmējas dalībvalsts datu aizsardzības tiesību akti.

2. Datus, kas vajadzīgi šās regulas un īstenošanas regulas piemērošanai, viena dalībvalsts pārsūta citai dalībvalstij saskaņā ar Kopienas noteikumiem par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.

1. Dalībvalstis arvien vairāk izmanto jaunas tehnoloģijas to datu apmaiņai, piekļuvei un apstrādei, kas vajadzīgi, lai piemērotu šo regulu un īstenošanas regulu. ►M3 Eiropas Komisija ◄ sniedz atbalstu vispārējas intereses darbībām, tiklīdz dalībvalstis ir izveidojušās šādas datu apstrādes pakalpojumus.

2. Katra dalībvalsts atbild par savas datu apstrādes pakalpojumu pienākumu daļas pārvaldīšanu saskaņā ar Kopienas noteikumiem par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.

3. Elektronisku dokumentu, ko nosūtījusi vai izdevusi iestāde atbilstoši šai regulai vai īstenošanas regulai, neviena citas dalībvalsts varas iestāde vai iestāde nedrīkst noraidīt, pamatojoties uz to, ka tas saņemts ar elektroniskiem līdzekļiem, ja saņēmēja iestāde ir paziņojusi, ka var saņemt elektroniskus dokumentus. Šādu dokumentu reproducēšanu un saglabāšanu uzskata par pareizu un precīzu oriģinālā dokumenta reproducēšanu vai tās informācijas atspoguļošanu, uz ko tas attiecas, ja nav pierādījumu par pretējo.

4. Elektronisku dokumentu uzskata par spēkā esošu, ja datorsistēmai, kurā dokuments ir saglabāts, ir drošības kontrole, kas nepieciešama, lai nepieļautu nekādu attiecīgā ieraksta mainīšanu vai izpaušanu vai neatļautu piekļuvi tam. Katrā brīdī jābūt iespējai reproducēt saglabāto informāciju tā, lai to uzreiz var izlasīt. Ja viena sociālā nodrošinājuma pārvalde citai nosūta elektronisku dokumentu, atbilstīgi pasākumi tiek veikti saskaņā ar Kopienas noteikumiem par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un brīvu apriti.

Saistībā ar šo regulu un īstenošanas regulu ►M3 Eiropas Komisija ◄ var pilnīgi vai daļēji finansēt:

1. Jebkādu atbrīvojumu no nodokļiem, zīmognodevām, notariālo darbību vai reģistrācijas maksām vai to samazinājumu, kas paredzēts kādas dalībvalsts tiesību aktos attiecībā uz apliecībām vai dokumentiem, kuri jāuzrāda, piemērojot šās dalībvalsts tiesību aktus, attiecina arī uz līdzīgām apliecībām vai dokumentiem, kuri jāuzrāda, piemērojot citas dalībvalsts tiesību aktus vai šo regulu.

2. Jebkurus paziņojumus, dokumentus un apliecības, kas jāuzrāda, piemērojot šo regulu, no autentificēšanas atbrīvo diplomātiskās vai konsulārās iestādes.

Jebkuru prasību, deklarāciju vai pārsūdzību, kas, piemērojot kādas dalībvalsts tiesību aktus, būtu noteiktā termiņā jāiesniedz šās dalībvalsts varas iestādē, iestādē vai tiesas iestādē, pieņem, ja šāds dokuments šajā pašā termiņā ir iesniegts citas dalībvalsts atbilstīgā varas iestādē, iestādē vai tiesas iestādē. Šādā gadījumā tā varas iestāde, iestāde vai tiesas iestāde, kas saņēmusi prasību, deklarāciju vai pārsūdzību, nekavējoties nosūta to pirmās dalībvalsts kompetentajai varas iestādei, iestādei vai tiesas iestādei vai nu tieši, vai ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu starpniecību. Dienu, kurā šādas prasības, deklarācijas vai pārsūdzības iesniegtas otrās dalībvalsts varas iestādē, iestādē vai tiesas iestādē, uzskata par to iesniegšanas dienu kompetentajā varas iestādē, iestādē vai tiesas iestādē.

Medicīnisko izmeklēšanu, kas paredzēta kādas dalībvalsts tiesību aktos, pēc kompetentās iestādes pieprasījuma citā dalībvalstī var veikt prasības iesniedzēja vai uz pabalstiem tiesīgās personas dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas iestāde saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti īstenošanas regulā vai par ko savstarpēji vienojušās attiecīgo dalībvalstu kompetentās varas iestādes.

Īpaši noteikumi par atsevišķu dalībvalstu tiesību aktu īstenošanu ir norādīti XI pielikumā.

1. To iemaksu iekasēšanu, kas pienākas kādas dalībvalsts iestādei, un to pabalstu atgūšana, ko nodrošinājusi kādas dalībvalsts iestāde, bet kas nepienākas, var īstenot citā dalībvalstī saskaņā ar tām procedūrām, garantijām un privilēģijām, ko piemēro to iemaksu iekasēšanai, kuras pienākas šās dalībvalsts atbilstīgajai iestādei, un to pabalstu atgūšanai, kurus tā nodrošinājusi, bet kuri nepienākas.

2. Izpildāmos tiesu un administratīvo iestāžu lēmumus, kas attiecas uz iemaksu, procentu un citādu maksājumu iekasēšanu vai uz tādu pabalstu atgūšanu, kas nodrošināti, bet nepienākas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem, atzīst un izpilda pēc citas dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma, ievērojot ierobežojumus un procedūras, kas paredzētas tiesību aktos, un citādas procedūras, ko piemēro līdzīgiem šās dalībvalsts lēmumiem. Šādus lēmumus deklarē par izpildāmiem minētajā dalībvalstis, ciktāl to pieprasa tās tiesību akti un citādas procedūras.

3. Vienas dalībvalsts iestādes prasībām izpildes, bankrota vai izlīguma procesā citā dalībvalstī ir tādas pašas privilēģijas kā tās, ko šās dalībvalsts tiesību akti nosaka tāda paša veida prasībām.

4. Šā panta īstenošanas procedūra, ieskaitot izmaksu atlīdzināšanu, reglamentē ar īstenošanas regulu vai, ja nepieciešams, izmantojot dalībvalstu savstarpējus nolīgumus kā papildu pasākumu.

1. Ja kāda persona saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem saņem pabalstus sakarā ar kaitējumu, kas radies citā dalībvalstī notikušā notikumā, jebkuras tās iestādes tiesības, kura atbild par pabalstu nodrošināšanu, attiecībā pret trešo personu, kurai ir pienākums nodrošināt atlīdzību par nodarīto kaitējumu, regulē šādi noteikumi:

2. Ja kāda persona saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem saņem pabalstus sakarā ar kaitējumu, kas radies citā dalībvalstī notikušā notikumā, minēto tiesību aktu noteikumus, kas nosaka, kādos gadījumos ir izslēdzama darba devēju vai viņu darbinieku civiltiesiskā atbildība, piemēro attiecībā uz minēto personu vai kompetento iestādi.

Šā panta 1. punktu piemēro arī visām par pabalstu nodrošināšanu atbildīgās iestādes tiesībām attiecībā pret darba devējiem vai viņa darbiniekiem gadījumos, kad netiek izslēgta viņu atbildība.

3. Ja saskaņā ar 35. panta 3. punktu un/vai 41. panta 2. punktu divas vai vairākas dalībvalstis vai to kompetentās varas iestādes ir noslēgušas nolīgumu, lai atteiktos no kompensācijas norēķiniem starp iestādēm, kas ir to jurisdikcijā, vai ja kompensācijas norēķini nav atkarīgi no faktiski nodrošināto pabalstu summas, visas tiesības, kas rodas attiecībā pret atbildīgo trešo personu, reglamentē šādi noteikumi:

Attiecībās starp, no vienas puses, Luksemburgu un, no otras puses, Franciju, Vāciju un Beļģiju 65. panta 7. punktā minētā laika posma piemērošana un ilgums ir atkarīgs no divpusēju nolīgumu noslēgšanas.

1. Nekādas tiesības saskaņā ar šo regulu nav iegūstamas par laika posmu pirms tās piemērošanas dienas.

2. Lai noteiktu pabalstu tiesības, kas iegūtas saskaņā ar šo regulu, ņem vērā visus apdrošināšanas periodus un, attiecīgā gadījumā, visus nodarbinātības, pašnodarbinātības vai dzīvesvietas periodus, kas ir izpildīti saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem pirms šās regulas piemērošanas attiecīgajā dalībvalstī.

3. Ievērojot 1. punktu, tiesības tiek iegūtas saskaņā ar šo regulu arī tad, ja tās saistītas ar notikumu, kas noticis pirms tās piemērošanas dienas attiecīgajā dalībvalstī.

4. Pabalstu, kas nav piešķirts vai ir pārtraukts attiecīgās personas valsts piederības vai dzīvesvietas apsvērumu dēļ, pēc attiecīgās personas pieprasījuma piešķir vai atjauno ar darbības laiku, kas sākas šās regulas piemērošanas dienā attiecīgajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka tiesības, kuru dēļ iepriekš nodrošināti pabalsti, nav atlīdzinātas, izmaksājot vienreizēju maksājumu.

5. Tādas personas tiesības, kam dalībvalstī tikusi nodrošināta pensija pirms šās regulas piemērošanas dienas, pēc attiecīgās personas pieprasījuma var pārskatīt, ņemot vērā šo regulu.

6. Ja divu gadu laikā pēc šās regulas piemērošanas dienas dalībvalstī ir iesniegts šā panta 4. vai 5. punktā minētais pieprasījums, tiesības, ko iegūst saskaņā ar šo regulu, ir spēkā no minētās dienas un pret attiecīgo personu nevar lietot nevienas dalībvalsts tiesību aktus attiecībā uz tiesību zaudēšanu vai ierobežošanu.

7. Ja 4. vai 5. punktā minētais pieprasījums ir iesniegts pēc divu gadu termiņa beigām pēc šās regulas piemērošanas dienas attiecīgajā dalībvalstī, tiesības, kuras nav zaudētas vai kurām nav laika ierobežojumu, ir spēkā no dienas, kurā ir iesniegts pieprasījums, ievērojot visus labvēlīgākus noteikumus, kuri paredzēti kādas dalībvalsts tiesību aktos.

8. Ja šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 II sadaļu, šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā 10 gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, ja vien attiecīgā persona nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, ko piemēro saskaņā ar šo regulu. Šo lūgumu trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgajai personai ir jābūt pakļautai minētās dalībvalsts tiesību aktiem no šīs regulas piemērošanas dienas. Ja lūgums tiek iesniegts pēc norādītā termiņa, piemērojamo tiesību aktu nomaiņu izdara nākamā mēneša pirmajā dienā.

9. Šās regulas 55. pantu piemēro tikai pensijām, uz kurām šās regulas piemērošanas dienā neattiecas Regulas (EEK) Nr. 1408/71 46.c pants.

10. Šās regulas 65. panta 2. un 3. punkta otrā teikuma noteikumi ir piemērojami attiecībā uz Luksemburgu ne vēlāk kā divus gadus pēc šās regulas piemērošanas dienas.

10.a Ieraksti III pielikumā, kas attiecas uz Igauniju, Spāniju, Itāliju, Lietuvu, Ungāriju un Nīderlandi, zaudē spēku četrus gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas.

10.b Šīs regulas III pielikumā doto sarakstu pārskata ne vēlāk kā 2014. gada 31. oktobrī, pamatojoties uz administratīvās komisijas novērtējuma ziņojumu. Minētajā ziņojumā iekļauj ietekmes novērtējumu par to, cik nozīmīga, bieža un plaša gan absolūtajos, gan relatīvajos skaitļos ir III pielikuma noteikumu piemērošana. Minētajā ziņojumā iekļauj arī šīs piemērošanas izmaksas un iespējamās sekas, ja šos noteikumus atcels dalībvalstīm, kas joprojām ir iekļautas šajā pielikumā pēc 10.a punktā minētās dienas. Ņemot vērā šo ziņojumu, Komisija nolemj, vai iesniegt priekšlikumu par saraksta pārskatīšanu ar mērķi principā atcelt šo sarakstu, ja vien administratīvās komisijas ziņojumā nav doti pamatoti iemesli to nedarīt.

11. Dalībvalstis nodrošina, lai tiktu sniegta atbilstoša informācija par tiesību un pienākumu izmaiņām, kas ieviestas ar šo regulu un īstenošanas regulu.

1. Ja, stājoties spēkā Regulai (ES) Nr. 465/2012, saskaņā ar šīs regulas II sadaļu uz personu attiecas tādas dalībvalsts tiesību akti, kas nav dalībvalsts, kuras tiesību akti uz šo personu attiecās pirms minētās stāšanās spēkā, tad tiesību aktus, kas uz šo personu attiecās pirms minētās dienas, viņai turpina piemērot pārejas periodā, kamēr attiecīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā desmit gadus no dienas, kad stājas spēkā Regula (ES) Nr. 465/2012. Šāda persona var lūgt, lai uz viņu vairs neattiecina pārejas periodu. Šādu lūgumu iesniedz iestādei, ko norādījusi dzīvesvietas dalībvalsts kompetentā iestāde. Līdz 2012. gada 29. septembrim iesniegtos lūgumus izpilda no 2012. gada 28. jūnija. Pēc 2012. gada 29. septembra iesniegtos lūgumus izpilda no nākamā mēneša pirmās dienas pēc to iesniegšanas.

2. Ne vēlāk kā 2014. gada 29. jūnijā Administratīvā komisija izvērtē šīs regulas 65.a pantā paredzēto noteikumu īstenošanu un iesniedz ziņojumu par to piemērošanu. Pamatojoties uz minēto ziņojumu, Eiropas Komisija attiecīgā gadījumā var iesniegt priekšlikumus minēto noteikumu grozīšanai.

1. Padomes Regulu (EEK) Nr. 1408/71 atceļ no šās regulas piemērošanas dienas.

Tomēr Regula (EEK) Nr. 1408/71 paliek spēkā un tai arī turpmāk ir juridiskas sekas šādām vajadzībām:

2. Atsauces uz Regulu (EEK) Nr. 1408/71 Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvā 98/49/EK par papildu pensijas tiesību nodrošināšanu nodarbinātām un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā ( 10 ), jāsaprot kā atsauces uz šo regulu.

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

UZTURĒŠANAS MAKSĀJUMU UN ĪPAŠU BĒRNA PIEDZIMŠANAS UN ADOPCIJAS PABALSTU AVANSI

Uztura piemaksu avansi saskaņā ar 2003. gada 21. februāra likumu, ar ko izveido uztura maksājumu aģentūru federālajā sabiedrisko pakalpojumu dienestā, Finanšu departamentā.

To alimentu avansa maksājums, kas noteikti Tiesību aktā par bērnu pabalstiem.

To alimentu avansa maksājums, kas konsolidēti ar 2002. gada 11. septembra Likumu Nr. 765.

Uztura maksājumu avansi saskaņā ar Vācijas 1979. gada 23. jūlija Likumu par uztura maksājumu avansiem (Unterhaltsvorschussgesetz).

Uztura maksājumu avansi saskaņā ar Karaļa 2007. gada 7. decembra Dekrētu Nr. 1618/2007

Ģimenes atbalsta pabalsts, ko maksā bērnam, kura viens vai abi vecāki nepilda maksāšanas saistības vai nespēj izpildīt savas uzturēšanas saistības, vai uztura piemaksas maksājums, ko nosaka ar tiesas lēmumu.

Uztura maksājumu avansi saskaņā ar Federālo likumu par bērna uztura avansu piešķiršanu (Unterhaltsvorschussgesetz 1985–UVG).

Pabalsti no Uzturlīdzekļu fonda saskaņā ar Likumu par palīdzību personām, kas tiesīgas saņemt uzturlīdzekļus

Uzturēšanas maksājumu avansi (19. novembra Likums Nr. 75/98 par nepilngadīgo uztura garantijām).

Uztura aizstāšana saskaņā ar Slovēnijas Republikas 2006. gada 25. jūlija Likumu par valsts garantiju un uztura fondu

Uzturlīdzekļu aizvietošanas pabalsts saskaņā ar Likumu Nr. 452/2004 Coll. par uzturlīdzekļu aizvietošanas pabalstu, kā grozīts ar jaunākajiem noteikumiem

Uztura piemaksas saskaņā ar Bērna uzturēšanas drošības likumu (671/1998).

Vienreizējs maternitātes pabalsts (Likums par ģimenes pabalstiem, ko piešķir par bērniem)

Piedzimšanas vai adopcijas pabalsti kā daļa no “agrīnās bērnības pabalsta” ►M1 , izņemot, kad tos maksā personai, uz ko turpina attiekties Francijas tiesību akti saskaņā ar 12. pantu vai 16. pantu ◄ .

Maternitātes pabalstu kopums, vienreizējs maternitātes pabalsts un palīdzība tāda vienreizēja maksājuma veidā, kas ir paredzēts, lai kompensētu starptautiskas adopcijas izmaksas saskaņā ar Maternitātes pabalsta likumu.

TO KONVENCIJU NOTEIKUMI, KAS PALIEK SPĒKĀ UN KO ATTIECĪGĀ GADĪJUMĀ PIEMĒRO TIKAI PERSONĀM, UZ KURĀM TĀS ATTIECAS

Jānorāda, ka šajā pielikumā nav uzskaitītas divpusējās konvencijas, kuras nav šīs regulas darbības jomā un kuras joprojām ir spēkā dalībvalstu savstarpējās attiecībās. Tas attiecas arī uz dalībvalstu saistībām, kas izriet no konvencijām, kurās, piemēram, paredzēti noteikumi par tādu apdrošināšanas periodu uzkrāšanu, kas izpildīti trešā valstī.

1957. gada 7. decembra Vispārējās konvencijas tajā pašā dienā parakstītā Nobeiguma protokola 3. un 4. pants 1960. gada 10. novembra Papildu protokola redakcijā (apdrošināšanas periodu aprēķināšana dažos pierobežas reģionos Otrā pasaules kara laikā, pirms un pēc tā).

1994. gada 24. marta Konvencija par pārrobežu darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu (saistībā ar papildu vienotas likmes atmaksāšanu).

28. panta 1. punkta b) apakšpunkts 1997. gada 17. decembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (saglabā spēkā konvencijas, kuras noslēgusi Bulgārija un bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika attiecībā uz personām, kas jau ir saņēmušas pensiju pirms 1996. gada).

38. panta 3. punkts 2005. gada 14. aprīļa Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1961. gada 27. novembra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko attiecas minētā konvencija.

32. panta 2. punkts 1957. gada 18. decembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1957. gada 31. decembra).

39. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts 2001. gada 27. jūlija Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (saglabā spēkā konvencijas, kuras noslēgusi bijusī Čehoslovākijas Republika un bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika attiecībā uz personām, kas jau ir saņēmušas pensiju pirms 1996. gada; ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti vienā no Līgumslēdzējām pusēm tām personām, kuras 2002. gada 1. septembrī jau ir saņēmušas pensiju par šiem periodiem no citas līgumslēdzējas valsts un kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā).

32. panta 4. punkts 1999. gada 19. janvāra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (nosaka kompetenci nodarbinātības periodu aprēķināšanai, kas izpildīti saskaņā ar atbilstīgo 1976. gada konvenciju); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

52. panta 8. punkts 2000. gada 17. novembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus politiskajiem bēgļiem).

32. panta 3. punkts 1999. gada 20. jūlija Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1961. gada 27. novembra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

12., 20. un 33. pants 1992. gada 29. oktobra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (12. pantā noteikta kompetence apgādnieka zaudējuma pabalsta piešķiršanai; 20. pantā noteikta kompetence apdrošināšanas periodu aprēķināšanai, kas izpildīti līdz dienai, kad beidza pastāvēt Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika; 33. pantā noteikta kompetence par pensiju maksāšanu, kas piešķirtas līdz dienai, kad beidza pastāvēt Čehijas un Slovākijas Federatīvā Republika).

7. pants 2003. gada 18. augusta Ziemeļvalstu Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (attiecas uz papildu ceļa izdevumu segšanu, slimības gadījumā, uzturoties citā ziemeļvalstī, saistībā ar ko izmaksas par atgriešanos mītnes valstī ir lielākas).

45. panta 2. punkts 1973. gada 4. decembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (diplomātisko un konsulāro iestāžu pārstāvniecība).

4., 5., 6. un 7. pants 1959. gada 11. jūlija Konvencijā (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti no 1940. gada septembra līdz 1946. gada jūnijam).

40. panta 1. punkta b) apakšpunkts 1998. gada 2. maija Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (saglabā spēkā konvenciju, kuru noslēgusi bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika un Ungārija attiecībā uz personām, kas jau ir saņēmušas pensiju pirms 1996. gada).

2. un 3. pants 1956. gada 21. decembra 4. papildnolīgumā 1951. gada 29. marta Konvencijai (tādu tiesību nokārtošana, ko periodā no 1940. gada 13. maija līdz 1945. gada 1. septembrim ieguva Nīderlandes darba ņēmēji saskaņā ar Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmu).

28. panta 1. punkta b) apakšpunkts 2005. gada 8. aprīļa Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (saglabā spēkā konvenciju, kuru noslēgusi bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika un Rumānija attiecībā uz personām, kas jau ir saņēmušas pensiju pirms 1996. gada).

42. pants 1997. gada 24. septembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (tādu tiesību nokārtošana, kas iegūtas līdz 1956. gada 1. janvārim saskaņā ar otras līgumslēdzējas valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

29. panta 1. punkta otrā un trešā daļa 2002. gada 12. septembra Nolīgumā (saglabā spēkā konvenciju, kuru noslēgusi bijusī Čehoslovākijas Republika un bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika attiecībā uz personām, kas jau ir saņēmušas pensiju pirms 1996. gada; ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti vienā no Līgumslēdzējām pusēm tām personām, kas 2003. gada 1. decembrī jau ir saņēmušas pensiju par šiem periodiem no citas līgumslēdzējas valsts un kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā).

19. panta 2. punkts 2004. gada 14. septembra Nolīgumā par sociālo nodrošinājumu (attiecas uz dažu ar invaliditātes kredītu pārskaitīšanu un ieskaitīšanu).

22. pants 1969. gada 11. jūnija Vispārējā konvencijā (bezdarbnieka pabalsta pārnešana). Šis ieraksts ir derīgs divus gadus no šīs regulas piemērošanas dienas.

1997. gada 10. marta Nolīgums (par lēmumu atzīšanu, ko iestādes vienā no Līgumslēdzējām pusēm pieņēmušas attiecībā uz to personu invaliditāti, kas iesniegušas pieteikumu pensijām iestādēs citā Līgumslēdzējā pusē).

50. panta 5. punkts 2002. gada 23. maija Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus politiskajiem bēgļiem).

36. panta 3. punkts 1999. gada 31. marta Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (tādu apdrošināšanas periodu aprēķināšana, kas izpildīti līdz 1961. gada 27. novembrim); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

31. pants 1957. gada 7. oktobra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1956. gada 29. maija); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

34. panta 1. punkts 1959. gada 30. janvāra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (konvencijas 34. panta 1. punktā noteikts, ka apdrošināšanas periodi, kas piešķirti pirms konvencijas parakstīšanas dienas, ir tās Līgumslēdzējas valsts apdrošināšanas periodi, kuras teritorijā bija pastāvīgā dzīvesvieta personai, kurai uz tiem ir tiesības); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

33. panta 3. punkts 1998. gada 7. septembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1961. gada 27. novembra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

37. panta 3. punkts 2005. gada 28. oktobra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1961. gada 27. novembra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

37. pants 1997. gada 10. marta Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1956. gada 1. janvāra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

34. panta 3. punkts 2001. gada 21. decembra Konvencijā par sociālo nodrošinājumu (ieskaita apdrošināšanas periodus, kas izpildīti pirms 1961. gada 27. novembra); šo noteikumu piemēro tikai personām, uz ko tas attiecas.

IEROBEŽOJUMI ATTIECĪBĀ UZ TIESĪBĀM SAŅEMT PABALSTUS NATŪRĀ PAR PĀRROBEŽU DARBA ŅĒMĒJA ĢIMENES LOCEKĻIEM

IGAUNIJA (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

SPĀNIJA (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

ITĀLIJA (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

LIETUVA (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

UNGĀRIJA (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

NĪDERLANDE (šis ieraksts būs spēkā periodā, kas minēts 87. panta 10.a punktā)

LIELĀKAS TIESĪBAS PIEROBEŽAS DARBINIEKIEM, KAS ATGRIEŽAS DALĪBVALSTĪ, KURĀ IEPRIEKŠ VEIKUŠI DARBĪBU BODARBINĀTAS VAI PAŠNODARBINĀTAS PERSONAS STATUSĀ (PIEMĒROJAMAS TIKAI TAD, JA ARĪ SARAKSTĀ PARĀDĀS DALĪBVALSTS, KURĀ ATRODAS KOMPETENTĀ IESTĀDE, KAS ATBILD PAR TO PABALSTU NATŪRĀ IZMAKSĀM, KURI NODROŠINĀTI PENSIONĀRAM VIŅA DZĪVESVIETAS DALĪBVALSTĪ)

TO A VEIDA TIESĪBU AKTU IDENTIFIKĀCIJA, UZ KURIEM JĀATTIECINA ĪPAŠA KOORDINĀCIJA

Pilna apmēra invaliditātes pensija personām, kurām pilnīga darba nespēja ir radusies pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas un kuras attiecīgajā periodā nav bijušas apdrošinātas (Pensiju apdrošināšanas likuma Nr. 155/1995 Coll. 42. iedaļa).

Tiesību akti, kas attiecas uz lauksaimniecības apdrošināšanas shēmu (OGA), kura paredzēta Likumā Nr. 4169/1961.

III grupas invaliditātes pensijas saskaņā ar 16. panta 1. punkta 2) apakšpunktu 1996. gada 1. janvāra likumā “Par valsts pensijām”.

Valsts pensijas invalīdiem kopš dzimšanas vai personām, kam invaliditāte iestājusies kopš bērnības (Likums par valsts pensijām (568/2007)).

Invaliditātes pensijas, kas noteiktas saskaņā ar pārejas noteikumiem un ir piešķirtas līdz 1994. gada 1. janvārim (Likuma par valsts pensijām izpildes likums, 569/2007).

No ienākumiem atkarīgi slimības pabalsti un darbības kompensācija (Likums 1962:381, kurš grozīts ar Likumu 2001:489).

ATBILSTĪBA STARP DALĪBVALSTU TIESĪBU AKTIEM ATTIECĪBĀ UZ INVALIDITĀTES PAKĀPES NOSACĪJUMIEM

Dalībvalsts	Shēmas tādu dalībvalstu iestāžu pārziņā, kas pieņēmušas lēmumu, ar kuru atzīst invaliditātes pakāpi	Shēmas, kas ir tādu Beļģijas iestāžu pārziņā, kurām atbilstības gadījumā lēmums ir saistošs
		Vispārīgā shēma	Kalnraču apdrošināšanas shēma		Jūrnieku apdrošināšanas shēma	OSSOM
		Vispārīgā shēma	Vispārīga invaliditāte	Darba nespēja	Jūrnieku apdrošināšanas shēma	OSSOM
FRANCIJA	1. Vispārīga shēma:
	— III grupa (pastāvīga aprūpe)	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— II grupa	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— I grupa	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	2. Lauksaimniecības shēma
	— Pilnīga, vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Vispārīga invaliditāte divu trešdaļu apmērā	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Pastāvīga aprūpe	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	3. Kalnraču apdrošināšanas shēma:
	— Daļēja vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Pastāvīga aprūpe	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Darba nespēja	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Atbilstība	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	4. Jūrnieku apdrošināšana shēma:
	— Vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Pastāvīga aprūpe	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Darba nespēja	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
ITĀLIJA	1. Vispārīgā shēma:
	— Invaliditāte – strādniekiem	Nav atbilstības	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— Invaliditāte – kalpotājiem	Nav atbilstības	Atbilstība	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	2. Jūrnieku apdrošināšanas shēma:
	— Nepiemērotība darbam jūrā	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
▼M1 —————
▼B

Dalībvalsts

Shēmas tādu dalībvalstu iestāžu pārziņā, kas pieņēmušas lēmumu, ar kuru atzīst invaliditātes pakāpi

Shēmas, kas ir tādu Francijas iestāžu pārziņā, kurām lēmums ir saistošs atbilstības gadījumā

Vispārīgā shēma

Lauksaimniecības shēma

Kalnraču apdrošināšanas shēma

Jūrnieku apdrošināšanas shēma

I grupa

II grupa

III grupa Pastāvīga aprūpe

2/3 invaliditāte

Pilnīga invaliditāte

Pastāvīga aprūpe

2/3 vispārīga invaliditāte

Pastāvīga aprūpe

Darba nespēja

2/3 vispārīga invaliditāte

Pilnīga darba nespēja

Pastāvīga aprūpe

BEĻĢIJA

1. Vispārīgā shēma

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

2. Kalnraču apdrošināšanas shēma

— daļēja vispārīga invaliditāte

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

— darba nespēja

Nav atbilstības

Atbilstība (2)

3. Jūrnieku apdrošināšanas shēma

Atbilstība (1)

Nav atbilstības

Atbilstība (1)

Nav atbilstības

Atbilstība (1)

Nav atbilstības

ITĀLIJA

1. Vispārīgā shēma

— invaliditāte – strādniekiem

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

— invaliditāte – kalpotājiem

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

Atbilstība

Nav atbilstības

2. Jūrnieku apdrošināšanas shēma

— nepiemērotība darbam jūrā

Nav atbilstības

▼M1 —————

▼B

(1) Ciktāl Beļģijas iestāžu atzītā invaliditāte ir vispārīga invaliditāte.

(2) Vienīgi tad, ja Beļģijas iestāde ir atzinusi, ka strādnieks nav piemērots darbam pazemē vai zemes līmenī.

Dalībvalsts	Shēmas tādu dalībvalstu iestāžu pārziņā, kas pieņēmušas lēmumu, ar kuru atzīst invaliditātes pakāpi	Shēmas, kas ir tādu Itālijas iestāžu pārziņā, attiecībā uz kurām lēmums ir saistošs atbilstības gadījumā
		Vispārīgā shēma		Jūrnieka nepiemērotība kuģošanai
		Strādnieki	Kalpotāji	Jūrnieka nepiemērotība kuģošanai
BEĻĢIJA	1. Vispārīgā shēma	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	2. Kalnraču apdrošināšanas shēma
	— daļēja vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— darba nespēja	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	3. Jūrnieku apdrošināšanas shēma	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
FRANCIJA	1. Vispārīgā shēma
	— III grupa (pastāvīga aprūpe)	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— II grupa	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— I grupa	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	2. Lauksaimniecības shēma
	— pilnīga vispārējā invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— daļēja vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— pastāvīga aprūpe	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	3. Kalnraču apdrošināšanas shēma
	— daļēja vispārīga invaliditāte	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— pastāvīga aprūpe	Atbilstība	Atbilstība	Nav atbilstības
	— darba nespēja	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	4. Jūrnieku apdrošināšanas shēma
	— daļēja vispārīga invaliditāte	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	— pastāvīga aprūpe	Nav atbilstības	Nav atbilstības	Nav atbilstības
	— darba nespēja

1. daļa. Gadījumi, kad saskaņā ar 52. panta 4. punktu proporcionālo aprēķinu neizmanto

Visi pieteikumi uz pensijām, kas minētas likumā par sociālajām pensijām, izņemot IX pielikumā minētās pensijas.

Visi pieteikumi valsts pensijām (uz pāreju balstītām), valsts pensijām (uz iemaksām balstītām), atraitnes pensijām (uz iemaksām balstītām) un atraitņa (uz iemaksām balstītām) pensijām.

Visi pieteikumi vecuma pensijām, invaliditātes pensijām, atraitnes un atraitņa pensijām.

Visi pieteikumi valsts sociālās apdrošināšanas apgādnieka zaudējuma pensijām, kas aprēķinātas, balstoties uz apgādnieka zaudējuma pensijas pamatsummu (Likums par valsts sociālās apdrošināšanas pensijām).

Visi pieteikumi vecuma pensijām saskaņā ar likumu par vispārējo vecuma apdrošināšanu (AOW).

Visi pieteikumi invaliditātes pensijām, vecuma pensijām saskaņā ar noteikto pensiju sistēmu un apgādnieka zaudējuma pensiju.

Visi pieteikumi invaliditātes, vecuma un apgādnieka zaudējuma pensijas pieprasījumiem, izņemot gadījumus, kad kopējais to apdrošināšanas periodu ilgums, kas izpildīti saskaņā ar vairāk nekā vienas dalībvalsts tiesību aktiem, ir 21 kalendārais gads vai lielāks par to, bet valsts apdrošināšanas periodi ir 20 gadi vai mazāks par to un kad aprēķinu veic saskaņā ar 32. un 33. pantu 2007. gada 10. maija Dekrētā Nr. 187/2007

Visi pieteikumi garantijas pensijai vecuma pensijas veidā (Likums 1998:702) un vecuma pensijai papildu pensijas veidā (Likums 1998:674).

Visi pieteikumi par izdienas pensiju, atraitņu pabalstu un apbedīšanas pabalstu, izņemot tos, attiecībā uz kuriem: taksācijas gada laikā, kurš sākās 1975. gada 6. aprīlī vai vēlāk:

Visi pieteikumi par papildu pensiju saskaņā ar 1992. gada Sociālās apdrošināšanas iemaksu un pabalstu likuma 44. iedaļu un 1992. gada Sociālās apdrošināšanas iemaksu un pabalstu (Ziemeļīrija) likuma 44. iedaļu.

Vecuma pensijas no obligātās pensiju papildapdrošināšanas saskaņā ar Sociālās apdrošināšanas kodeksa II daļas II sadaļu.

Pamata vai papildu sistēmas, kurās vecuma pabalstus aprēķina, ņemot vērā pensionēšanās punktus.

Vecuma pensijas (1996. gada 1. janvāra likums “Par valsts pensijām”. 2001. gada 1. jūlija Valsts fondēto pensiju likums).

Papildu pensijas, kas piešķirtas saskaņā ar 2008. gada 22. februāra Dekrētu Nr. 26/2008 (valsts kapitalizācijas shēma).

Progresīva pensija, kuru maksā atbilstīgi 1965. gada Valsts apdrošināšanas likuma 36. un 37. iedaļai un 1966. gada Valsts apdrošināšanas likuma (Ziemeļīrija) 35. un 36. iedaļai.

I. Regulas 54. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētie pabalsti, kuru summa nav atkarīga no izpildīto apdrošināšanas vai dzīvesvietas periodu ilguma

Pabalsti, kas attiecas uz vispārīgo invaliditātes shēmu, īpašo kalnračiem paredzēto invaliditātes shēmu un īpašo tirdzniecības flotes jūrniekiem paredzēto shēmu.

Pabalsti, kas attiecas uz invaliditāti aizjūras teritoriju sociālās apdrošināšanas shēmā un Beļģu Kongo un Ruandas–Urundi bijušajiem darbiniekiem paredzētajā invaliditātes shēmā.

Pilna Dānijas valsts vecuma pensija, ko pēc 10 gadu nodzīvošanas ir ieguvušas personas, kurām pensija piešķirta līdz 1989. gada 1. oktobrim.

Pabalsti saskaņā ar Likumu Nr. 4169/1961 saistībā ar lauksaimniecības apdrošināšanas shēmu (OGA).

Apgādnieka zaudējuma pensija saskaņā ar vispārīgajām un īpašajām shēmām, izņemot Īpašo shēmu ierēdņiem.

Invaliditātes pensija saskaņā ar vispārējo sociālās nodrošināšanas sistēmu vai saskaņā ar laukstrādniekiem paredzēto shēmu.

Atraitņa vai atraitnes invaliditātes pensija saskaņā ar vispārējo sociālās nodrošināšanas sistēmu vai saskaņā ar laukstrādniekiem paredzēto shēmu, ja to aprēķina, pamatojoties uz mirušā laulātā pensiju, par kuru norēķini veikti atbilstoši 52. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

III grupas invaliditātes pensijas saskaņā ar 16. panta 1. punkta 2) apakšpunktu 1996. gada 1. janvāra likumā “Par valsts pensijām”.

Grozītais 1966. gada 18. februāra likums “Par invaliditātes apdrošināšanu (WAO)”

Grozītais 1997. gada 24. aprīļa“Likums par pašnodarbinātu personu darba nespējas apdrošināšanu (WAZ)”

1995. gada 21. decembra“Vispārējais likums par pārdzīvojušiem radiniekiem (ANW)”

2005. gada 10 novembra“Likums par darbu un ienākumiem atbilstīgi darbaspējām (WIA)”

Valsts pensijas invalīdiem kopš dzimšanas vai personām, kam invaliditāte iestājusies kopš bērnības (Likums par valsts pensijām (568/2007).

Valsts pensijas un dzīvesbiedru pensijas, kas noteiktas saskaņā ar pārejas noteikumiem un kas piešķirtas līdz 1994. gada 1. janvārim (Valsts pensiju likuma izpildes likums, 569/2007).

Bērna pensijas papildu summa, aprēķinot neatkarīgu pabalstu saskaņā ar Valsts pensiju likumu (Valsts pensiju likums, 568/2007).

No ienākumiem atkarīgi slimības pabalsti un kompensācija par bezdarbību Zviedrijā (Likums 1962:381).

Zviedrijas garantijas pensijas un garantijas piemaksas, kas ir aizstājušas Zviedrijas pilna apmēra valsts pensijas, ko noteica saskaņā ar noteikumiem par valsts pensiju, kurus piemēroja līdz 1993. gada 1. janvārim, un valsts pensija, kas piešķirta pilnā apmērā saskaņā ar pārejas noteikumiem, kurus piemēro no minētās dienas.

II. Regulas 54. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētie pabalsti, kuru summu nosaka, atkarā no kreditētā perioda, ko uzskata par izpildītu laikā starp apdrošināšanas gadījuma datumu un vēlāku datumu

Invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas, attiecībā uz kurām ņem vērā papildu periodu vecuma pensijas, attiecībā uz kurām ņem vērā jau iegūto papildu periodu.

Pensijas par aiziešanu pensijā vai par aiziešanu pensijā pastāvīgas nespējas (invaliditātes) dēļ saskaņā ar Īpašo shēmu ierēdņiem, ja apdrošināšanas gadījuma brīdī saņēmējs bijis aktīvs ierēdnis vai pielīdzināms tādam; tādas pensijas nāves gadījumā un apgādnieka zaudējuma (atraitnes/atraitņa, bāreņu un vecāku) pensijas, kas pienākas saskaņā ar Likuma par valsts pensionāriem konsolidētā teksta I sadaļu, ja nāves brīdī ierēdnis bijis aktīvs vai pielīdzināms tādam.

Apgādnieka zaudējuma pensija, ko aprēķina, pamatojoties uz iespējamo apdrošināšanas stāža periodu (23. panta 8. punkts 1996. gada 1. janvāra likumā “Par valsts pensijām”).

Darba pensijas, attiecībā uz kurām ņem vērā laika periodus nākotnē saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Slimības pabalsts un darbības kompensācija garantijas pabalsta veidā (Akts 1962:381).

Apgādnieka zaudējuma pensija, ko aprēķina, pamatojoties uz pieņemtajiem apdrošināšanas periodiem (Akts 2000:461 un 2000:462).

Vecuma pensija garantijas pensijas veidā, ko aprēķina, pamatojoties uz pieņemtiem iepriekš aprēķinātiem periodiem (Akts 1998:702).

III. Regulas 54. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) nodalījumā minētie nolīgumi, kuru nolūks ir novērst to, ka vienu un to pašu kreditēto periodu ņemtu vērā divas vai vairāk reizes:

Somijas Republikas un Vācijas Federatīvās Republikas 1997. gada 28. aprīļa Sociālās nodrošināšanas nolīgums.

Somijas Republikas un Luksemburgas Lielhercogistes 2000. gada 10. novembra Sociālās nodrošināšanas nolīgums.

Mājokļu izmaksas pensionāriem (Likums par individuālu mājokļu pabalstu, konsolidēts ar 1995. gada 29. marta Likumu Nr. 204).

Ienākumi personām ar smagu invaliditāti (2003. gada 12. septembra Likuma 1. panta 2. punkts), izņemot personas, kuras ir atzītas par invalīdiem, bet kuras strādā parastos darba tirgus apstākļos vai īpašos apstākļos.

Kompensācijas piemaksa (1955. gada 9. septembra Federālais likums par vispārējo sociālo apdrošināšanu – ASVG, 1978. gada 11. oktobra Federālais likums par tirdzniecībā un komercdarbībā iesaistītu personu sociālo apdrošināšanu – GSVG un 1978. gada 11. oktobra Federālais likums par lauksaimnieku sociālo apdrošināšanu – BSVG).

Sociālā pensija (2003. gada 27. jūnija likums “Par sociālajām pensijām”).

Bulgārijas veselības apdrošināšanas likuma 33. panta 1. punktu piemēro visām personām, kam Bulgārija saskaņā ar šīs regulas III sadaļas 1. nodaļu ir kompetenta dalībvalsts.

Nosakot ģimenes locekļus saskaņā ar 1. panta i) punktu, “dzīvesbiedrs” ietver arī reģistrētus partnerus, kā noteikts Čehijas Republikas Likumā 115/2006 Coll. par reģistrētām partnerattiecībām.

Aprēķinot vecāku pabalstus, nodarbinātības periodu dalībvalstīs, izņemot Igauniju, uzskata par tādu, kam pamatā tā pati vidējā sociālo nodokļu summa, kas samaksāta Igaunijas nodarbinātības periodos, līdz kādiem tie uzkrāti. Ja pārskata gadā persona ir strādājusi citās dalībvalstīs, pabalsta aprēķinu uzskata par tādu, kam pamatā vidējā sociālo nodokļu summa, kas ir samaksāta Igaunijā no pārskata gada līdz dekrēta atvaļinājumam.

Lai piemērotu šīs regulas 6. pantu, 51. pantu un 61. pantu, attiecībā uz visiem periodiem, kas sākas 1980. gada 6. oktobrī vai pēc šā datuma, Kipras Republikas tiesību aktos paredzēto apdrošināšanas nedēļu nosaka, attiecīgā perioda apdrošināmo ienākumu kopsummu dalot ar apdrošināmo pamatienākumu nedēļas apmēru, ko piemēro attiecīgajā iemaksu gadā, ar noteikumu, ka šādi noteikto nedēļu skaits nepārsniedz kalendāro nedēļu skaitu attiecīgajā periodā.

( 3 ) Eiropas Parlamenta 2003. gada 3. septembra Atzinums (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī). Padomes 2004. gada 26. janvāra Kopējā nostāja (OV C 79 E, 30.3.2004., 15. lpp.) un Eiropas Parlamenta 2004. gada 20. aprīļa Nostāja (vēl nav publicēta Oficiālajā Vēstnesī). Padomes 2004. gada 26. aprīļa Lēmums.

( 4 ) OV L 149, 5.7.1971., 2. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1386/2001 (OV L 187, 10.7.2001., 1. lpp.).

( 9 ) OV L 114, 30.4.2002., 6. lpp. Nolīgumā jaunākie grozījumi izdarīti ar ES–Šveices Komitejas Lēmumu Nr. 2/2003 (OV L 187, 26.7.2003., 55. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
►M1	EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 988/2009 (2009. gada 16. septembris),	L 284	43	30.10.2009
►M2	KOMISIJAS REGULA (ES) Nr. 1244/2010 (2010. gada 9. decembris),	L 338	35	22.12.2010
►M3	EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 465/2012 (2012. gada 22. maijs),	L 149	4	8.6.2012