Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 36., 37. pantu un 299. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu ( 1 ),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu ( 3 ),

tā kā:

(1)	Jāparedz kopīgi nosacījumi tiešajiem maksājumiem saskaņā ar dažādajām ienākumu atbalsta shēmām kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros.

(2)

Pilna tiešā atbalsta samaksa jāsaista ar atbilstību noteikumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecības zemi, lauksaimniecisko ražošanu un darbību. Tādiem noteikumiem jābūt par pamatu tam, lai kopējās tirgus organizācijā iekļautu pamatstandartus attiecībā uz vidi, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un labturību un labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem. Ja minētie pamatstandarti netiek ievēroti, dalībvalstīm tiešais atbalsts pilnībā vai daļēji jāatceļ, pamatojoties uz proporcionāliem, objektīviem un progresīviem kritērijiem. Tāda atcelšana nedrīkst ierobežot sankcijas, ko nosaka tagad vai nākotnē saskaņā ar citiem Kopienas vai valsts tiesību aktu noteikumiem.

(3)

Lai novērstu atteikšanos no lauksaimniecības zemes un nodrošinātu labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu tajās, jāizveido standarti, kuru pamatā var būt vai nebūt dalībvalstu noteikumi. Tāpēc ir lietderīgi noteikt Kopienas sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt standartus, ņemot vērā īpašās attiecīgo platību īpašības, ieskaitot augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas (zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi) un lauku saimniecību struktūras.

(4)	Tā kā pastāvīgajām ganībām ir labvēlīga ietekme uz vidi, ir lietderīgi pieņemt pasākumus, lai veicinātu esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un novērstu to masveida pārvēršanu aramzemē.

(5)

Lai sasniegtu labāku līdzsvaru starp politikas instrumentiem, kuru nolūks ir veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību, un tiem, kuru nolūks ir veicināt lauku attīstību, Kopienas līmenī obligāti jāievieš pakāpeniskas tiešo maksājumu samazināšanas sistēma 2005. līdz 2012. gadam. Visi tiešie maksājumi, kas pārsniedz konkrētas summas, katru gadu par zināmu procentuālo daļu jāsamazina. Tādējādi gūtie ietaupījumi jāizmanto pasākumu finansēšanai saskaņā ar lauku attīstības programmu un jāiedala dalībvalstīm atbilstīgi objektīviem kritērijiem, kas vēl jānosaka. Tomēr ir lietderīgi noteikt, ka zināmai procentuālajai daļai no apjomiem jāpaliek dalībvalstīs, kur tie radušies. Līdz 2005. gadam dalībvalstis var turpināt fakultatīvi piemērot pašreizējo modulāciju saskaņā ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulu (EK) Nr. 1259/1999, ar ko paredz kopīgus noteikumus tiešajām atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku ( 4 ).

(6)

Lai nodrošinātu, ka summas kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanai (1.a apakšpozīcija) atbilst maksimāli pieļaujamiem gada daudzumiem, kas noteikti finanšu plānos, ir lietderīgi paredzēt finanšu mehānismu, lai attiecīgā gadījumā koriģētu tiešos maksājumus. Tiešā atbalsta korekcija jānosaka tad, ja prognozes norāda, ka 1.a apakšpozīcija, kurai noteiktā drošības norma ir EUR 300 miljoni, konkrētajā budžeta gadā ir pārsniegta.

(7)	Ņemot vērā struktūras korekcijas, kas rodas no rudzu intervences atcelšanas, ir lietderīgi paredzēt pārejas posma pasākumus dažiem rudzu audzēšanas reģioniem, ko finansē, izmantojot daļu no summām, kuras radušās modulācijas rezultātā.

(8)

Lai palīdzētu lauksaimniekiem izpildīt mūsdienīgas un augstas kvalitātes lauksaimniecības standartus, dalībvalstīm jāizveido visaptveroša sistēma, kas sniedz padomus komerciālām saimniecībām. Saimniecību konsultatīvajai sistēmai jāpalīdz lauksaimniekiem labāk apzināties materiālu plūsmas un procesus saimniecību līmenī, kas saistīti ar vidi, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un labturību, nekādi neietekmējot viņu pienākumus un atbildību attiecībā uz tādu standartu ievērošanu.

(9)

Lai atvieglotu saimniecību konsultatīvās sistēmas ieviešanu, jāparedz laika posms, kurā dalībvalstis izveido minēto sistēmu. Lauksaimnieku dalībai sistēmā jābūt brīvprātīgai, priekšroku piešķirot tiem, kuri gadā tiešajos maksājumos saņem vairāk par kādu noteiktu summu. Ņemot vērā to, ka sistēma piedāvā konsultācijas lauksaimniekiem, ir lietderīgi konsultatīvās darbības gaitā iegūto informāciju uzskatīt par konfidenciālu, izņemot gadījumus, kad tiek nopietni pārkāpti Kopienas vai valsts tiesību akti.

(10)

Dalībvalstīm saskaņā ar 8. pantu Padomes 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1258/1999 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu ( 5 ) jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos, ka darījumi, kurus finansē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa, ir faktiski izpildīti un to izpilde bijusi pareiza, un lai novērstu un risinātu pārkāpumus.

(11)

Lai uzlabotu administrācijas un kontroles mehānismu efektivitāti un lietderību, jākoriģē sistēma, kura izveidota ar Padomes 1992. gada 27. novembra Regulu (EEK) Nr. 3508/92, ar ko izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu dažām Kopienas atbalsta shēmām ( 6 ), iekļaujot tajā vienreizējo maksājumu shēmu, atbalsta shēmas par cietajiem kviešiem, proteīnaugiem, kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību, rīsiem, kartupeļu cieti, riekstiem, pienu, sēklām, pākšaugiem un īpašos reģionālos atbalstus, kā arī savstarpējas atbilstības, modulācijas un saimniecību konsultatīvās sistēmas noteikumu piemērošanas kontroli. Jāparedz iespēja vēlākā posmā iekļaut citas atbalsta shēmas.

(12)	Efektīvas kontroles labad un lai novērstu daudzkārtēju atbalsta pieteikumu iesniegšanu vairākiem pilnvarotiem maksātājiem vienā dalībvalstī, katrai dalībvalstij jāizveido vienota sistēma to lauksaimnieku identitātes reģistrēšanai, kuri iesniedz atbalsta pieteikumus saskaņā ar integrēto sistēmu.

(13)	Integrētās sistēmas dažādo sastāvdaļu nolūks ir efektīvāka administrācija un kontrole. Tāpēc tādu Kopienas shēmu gadījumos, uz kurām neattiecas šī regula, dalībvalstīm jābūt iespējai izmantot sistēmu ar nosacījumu, ka tās nerīkojas pretēji attiecīgajiem noteikumiem.

(14)

Ņemot vērā sistēmas sarežģītību un lielo izskatāmo atbalsta pieteikumu skaitu, ir būtiski izmantot atbilstošus tehniskos resursus un administrācijas un kontroles metodes. Tāpēc integrētajai sistēmai katrā dalībvalstī jāietver elektroniska datu bāze, lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma, atbalsta pieteikumi no lauksaimniekiem, saskaņota kontroles sistēma un – vienreizējo maksājumu shēmā – tiesību uz maksājumu identificēšanas un reģistrēšanas sistēma.

(15)	Lai savāktos datus varētu apstrādāt un izmantot atbalsta pieteikumu pārbaudīšanai, jāizveido augstas efektivitātes elektroniska datu bāze, kas jo īpaši ļauj veikt kontrolpārbaudes.

(16)	Lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija ir pamatelements, lai pareizi piemērotu ar platību saistītās shēmas. Pieredze liecina, ka esošajām metodēm ir zināmi trūkumi. Tāpēc jāparedz identifikācijas sistēmas izveide, vajadzības gadījumā izmantojot attālo izpēti.

(17)	Vienkāršības labad dalībvalstīm jābūt iespējai paredzēt noteikumus vienota pieteikuma iesniegšanai saskaņā ar vairākām atbalsta shēmām un aizstāt ikgadējos pieteikumus ar pastāvīgo pieteikumu, kuram tikai jāsaņem ikgadējs apstiprinājums.

(18)

Dalībvalstīm jābūt iespējai izmantot summas, kas kļūst pieejamas pēc maksājumu samazināšanas saskaņā ar modulāciju dažiem papildu pasākumiem lauku attīstības atbalsta plāna ietvaros, ko paredz Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1257/1999 par lauku attīstības atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) ( 7 ).

(19)	Tā kā summas, kas kļūs pieejamas sasvstarpējas atbilstības rezultātā, nevar paredzēt pietiekamu laiku iepriekš, lai tās varētu izmantot papildu pasākumiem lauku attīstības atbalsta ietvaros, tādas summas jākreditē uz ELVGF Garantiju nodaļu, izņemot zināmu procentuālo daļu, kas jāpatur dalībvalstīm.

(20)	Maksājumi, kas paredzēti saskaņā ar Kopienas atbalsta shēmām, kompetentām valstu iestādēm pilnībā jāizmaksā [atbalsta] saņēmējiem, ievērojot šajā regulā paredzētos samazinājumus un noteiktajos termiņos.

(21)

Atbalsta shēmas saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku paredz tiešu atbalstu ienākumiem, jo īpaši, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar lauku rajonu uzturēšanu. Lai novērstu Kopienas līdzekļu nepareizu sadali, atbalsta maksājumus nemaksā lauksaimniekiem, kuri ir mākslīgi radījuši apstākļus, kas vajadzīgi tādu maksājumu ieguvei.

(22)	Kopējās atbalsta shēmas jāpielāgo pārmaiņām un vajadzības gadījumā tas jādara īsā termiņā. Tāpēc [atbalsta] saņēmēji nevar paļauties, ka atbalsta nosacījumi paliks nemainīgi, un viņiem ir jābūt gataviem tam, ka shēmas var tikt pārskatītas, ņemot vērā pārmaiņas tirgū.

(23)	Ņemot vērā tiešo maksājumu atbalsta būtisko ietekmi uz budžetu, kā arī, lai labāk novērtētu to ietekmi, Kopienas shēmas rūpīgāk jāizvērtē.

(24)

Kopienas lauksaimniecības konkurētspējas palielināšana un pārtikas kvalitātes un vides standartu veicināšana nozīmē to, ka noteikti kritīsies lauksaimniecības produktu institucionālās cenas un celsies ražošanas izmaksas Kopienas lauku saimniecībām. Lai sasniegtu minētos mērķus un veicinātu vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību, jāpabeidz pāreja no ražošanas atbalsta uz ražotāju atbalstu, ieviešot savstarpēji nesaistītā ieņēmumu atbalsta sistēmu par katru saimniecību. Kaut arī savstarpēja nesaistīšana nemainīs lauksaimniekam faktiski samaksātās summas, tā būtiski palielinās ieņēmumu atbalsta efektivitāti. Tāpēc ir lietderīgi uz vienreizējo saimniecības maksājumu attiecināt nosacījumus par savstarpēju atbilstību vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības noteikumiem, kā arī par labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu saimniecībā.

(25)

Ar tādas sistēmas palīdzību vairāki esošie tiešie maksājumi, ko lauksaimnieki saņem saskaņā ar dažādām shēmām, jāapvieno vienreizējā maksājumā, kuru nosaka, pamatojoties uz koriģētām iepriekšējām tiesībām pārskata periodā, lai ņemtu vērā to pasākumu pilnīgu izpildi, kas ieviesti Programmas 2000 un šajā regulā veikto atbalsta summu korekciju ietvaros.

(26)

Tā kā labums administratīvās vienkāršošanas nozīmē palielināsies, ja tiks iekļautas daudzas nozares, shēmai pirmajā posmā jāattiecas uz visiem produktiem, kuri iekļauti laukaugu režīmā, kā arī uz pākšaugiem, sēklām, liellopu gaļu un aitu gaļu. Pārskatītie maksājumi par rīsiem un cietajiem kviešiem, kā arī maksājums piena nozarē pēc reformas pilnīgas izpildes arī jāiekļauj shēmā. Shēmā jāiekļauj arī maksājumi par cietes kartupeļiem un žāvētu rupjo lopbarību, un vienlaikus jāsaglabā atsevišķi maksājumi pārstrādes nozarei.

(27)

Jānosaka īpaši pasākumi attiecībā uz kaņepēm, lai nodrošinātu to, ka nelikumīgos kultūraugus nevar noslēpt starp citiem kultūraugiem, par kuriem var pretendēt uz vienreizējiem maksājumiem, tādējādi nelabvēlīgi ietekmējot kaņepju tirgus kopīgo organizāciju. Tāpēc jāparedz noteikums, ka platībatkarīgos maksājumus piešķir vienīgi par tādām platībām, kas apsētas ar kaņepju šķirnēm, kuras sniedz zināmas garantijas attiecībā uz psihotropo vielu saturu. Attiecīgi jāpielāgo norādes uz īpašajiem pasākumiem, kas paredzēti Padomes 2000. gada 27. jūlija Regulā (EK) Nr. 1673/2000 par šķiedrai audzētu linu un kaņepju tirgu kopīgo organizāciju ( 8 ).

(28)

Lai lauksaimniekiem dotu iespēju izvēlēties, ko audzēt uz savas zemes, ieskaitot produktus, uz kuriem attiecas apvienotais atbalsts, tādējādi palielinot tirgus orientāciju, uz vienreizējo maksājumu nav jāattiecina nosacījums par kāda konkrēta produkta ražošanu. Lai tomēr novērstu konkurences izkropļojumus, daži produkti jāizslēdz no ražošanas zemes gabalā, par kuru var pretendēt uz atbalstu.

(29)

Lai noteiktu summu, uz kuru lauksaimniekam jābūt tiesībām saskaņā ar jauno shēmu, ir lietderīgi atsaukties uz summām, kas viņam piešķirtas atskaites perioda laikā. Lai ņemtu vērā īpašas situācijas, jāizveido valsts rezerve. Minēto rezervi var izmantot arī, lai atvieglotu jaunu lauksaimnieku dalību shēmā. Vienreizējais maksājums jānosaka saimniecības līmenī.

(30)

Kopējā summa, uz ko saimniecībai ir tiesības, jāsadala daļās (tiesībās uz maksājumu) un jāpiesaista konkrētam nosakāmam skaitam hektāru, par kuriem var pretendēt uz atbalstu, lai atvieglotu tiesību uz piemaksu nodošanu. Lai novērstu spekulatīvu [tiesību] nodošanu, kas noved pie tiesību uz maksājumu uzkrāšanas bez atbilstoša lauksaimnieciska pamata, piešķirot atbalstu, ir lietderīgi paredzēt saikni starp tiesībām un konkrētu skaitu hektāru, par kuriem var pretendēt uz atbalstu, kā arī iespēju ierobežot tiesību nodošanu vienā reģionā. Jāparedz īpaši noteikumi ar platību tieši nesaistītam atbalstam, ņemot vērā īpašo situāciju aitu un kazu audzēšanā.

(31)

Lai nodrošinātu to, ka kopējais atbalsta un tiesību līmenis nepārsniedz pašreizējos budžeta ierobežojumus Kopienas vai valsts līmenī un, attiecīgā gadījumā, reģionālajā līmenī pārskata periodā, un ņemot vērā vēlākās korekcijas, ir lietderīgi paredzēt valstij noteiktus maksimāli pieļaujamos daudzumus, kas aprēķināti kā visu to līdzekļu summa, kuri katrā dalībvalstī piešķirti atbalsta maksājumiem saskaņā ar attiecīgajām atbalsta shēmām. Jāparedz proporcionāli samazinājumi maksimāli pieļaujamā daudzuma pārsniegšanas gadījumā.

(32)	Lai saglabātu priekšrocības, ko piedāvājuma kontrolēšanas nolūkā dod zemes atstāšana atmatā, vienlaikus pastiprinot tās labo ietekmi uz vidi saskaņā ar jauno atbalsta sistēmu, jāsaglabā nosacījumi aramzemes atstāšanai atmatā.

(33)

Lai varētu pietiekami elastīgi risināt īpašas situācijas, dalībvalstīm jābūt iespējai noteikt zināmu līdzsvaru starp individuālajām tiesībām uz maksājumu un reģionālajiem vai valsts vidējiem maksājumiem un starp esošajiem maksājumiem un vienreizējo maksājumu. Jāparedz īpaša atkāpe no aizlieguma audzēt augļus un dārzeņus, ieskaitot galda kartupeļus, lai novērstu to, ka reģionalizācijas gadījumā tas noved pie ražošanas pārtraukšanas, vienlaikus līdz minimumam samazinot jebkuru ietekmi uz konkurences izkropļojumu. Turklāt, lai ņemtu vērā dalībvalsts lauksaimniecības īpašos apstākļus, ir lietderīgi paredzēt tai iespēju lūgt noteikt pārejas laiku, lai ieviestu vienreizējā maksājuma shēmu, vienlaikus turpinot ievērot maksimālo pieļaujamo budžetu, kas noteikts vienreizējo maksājumu shēmai. Gadījumos, kad pārejas laikā vērojami nopietni konkurences izkropļojumi, un lai nodrošinātu Kopienas starptautisko saistību ievērošanu, ir lietderīgi paredzēt, ka Komisija var veikt vajadzīgos pasākumus tādu situāciju risināšanai.

(34)

Fakultatīvas vai pārejas izpildes gadījumā, lai aizsargātu lauksaimnieku likumīgās cerības, ir lietderīgi noteikt datumu, līdz kuram dalībvalstīm jāpieņem lēmums piemērot vienreizējo maksājumu shēmu. Turklāt, lai nodrošinātu kārtējo režīmu turpināšanu, jānosaka zināmi nosacījumi, ar kādiem tiek iegūtas tiesības uz atbalstu, atstājot Komisijai pilnvaras paredzēt izpildes noteikumus.

(35)

Lai saglabātu cieto kviešu audzēšanas nozīmi tradicionālajā ražošanas apgabalā, vienlaikus nostiprinot atbalsta piešķiršanu par cietajiem kviešiem, ievērojot dažas obligātās kvalitātes prasības, ir lietderīgi pārejas laikā samazināt kārtējo īpašo papildmaksājumu par cietajiem kviešiem tradicionālajos apgabalos un atcelt īpašo atbalstu noteiktajos apgabalos. Tikai par tādu cietos kviešu audzēšanu, kas derīgi izmantošanai mannas putraimu un makaronu izstrādājumu (pastas) ražošanā, jābūt tiesībām pretendēt uz minēto atbalstu.

(36)

Lai nostiprinātu ar proteīniem bagāto kultūraugu nozīmi un veicinātu minēto kultūraugu ražošanas pieaugumu, ir lietderīgi paredzēt papildmaksājumu lauksaimniekiem, kuri audzē tādus kultūraugus. Lai nodrošinātu pareizu jaunās shēmas piemērošanu, jāparedz daži nosacījumi tiesībām uz atbalstu. Jāparedz maksimālā garantētā platība un jāpiemēro proporcionāli samazinājumi, ja maksimālā garantētā platība tiek pārsniegta.

(37)

Lai saglabātu rīsu audzēšanas nozīmi tradicionālajos ražošanas apgabalos, ir lietderīgi paredzēt papildmaksājumu rīsu audzētājiem. Lai nodrošinātu pareizu jaunās shēmas piemērošanu, jāparedz daži nosacījumi tiesībām uz atbalstu. Jānosaka valsts pamatplatības un jāpiemēro samazinājumi, ja tādas platības ir pārsniegtas.

(38)

Jāizveido jauna sistēma atbalsta piešķiršanai par riekstiem, lai novērstu riekstu ražošanas iespējamu izzušanu tradicionālajos apgabalos un turpmāko negatīvo ietekmi uz vides, lauku, sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem. Lai nodrošinātu pareizu jaunās sistēmas piemērošanu, jāparedz daži nosacījumi tiesībām uz atbalstu, ieskaitot obligāto koku blīvumu un zemes gabala izmēru. Lai ņemtu vērā īpašās vajadzības, dalībvalstīm jābūt tiesībām paredzēt papildu atbalstu.

(39)

Lai novērstu budžeta pārsniegumu, jāparedz maksimālā garantētā platība un attiecīgajās dalībvalstīs, kurās maksimālā garantētā platība ir pārsniegta, jāpiemēro proporcionāli samazinājumi. Lai nodrošinātu līdzsvarotu piemērošanu visā Kopienā, tāda platība jāsadala proporcionāli riekstu audzēšanas platībām dalībvalstīs. Dalībvalstis atbild par minēto platību sadali savā teritorijā. Par platībām, uz kurām attiecas uzlabošanas plāni, līdz plāna termiņa beigām nevar pretendēt uz atbalstu saskaņā ar jauno shēmu.

(40)	Lai gūtu labumu no uzlabošanas plāniem, kas attiecas uz piedāvājumu apvienošanu, dalībvalstis var tiesību iegūšanai uz Kopienas atbalstu un valsts atbalstu paredzēt nosacījumu par piederību ražotāju organizācijām. Lai novērstu traucējumus, jānodrošina vienmērīga pāreja uz jauno shēmu.

(41)

Pašreiz atbalsts par kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību sastāv no iespējas audzēt tehniskās kultūras atmatā atstātajā zemē. Kultūraugi ar augstu enerģētisko vērtību veido lielāko daļu nepārtikas ražošanas atmatā atstātajā zemē. Jāizveido īpašs atbalsts par kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību, ar mērķi palielināt oglekļa dioksīda aizstāšanu. Jāparedz maksimālā garantētā platība un jāpiemēro proporcionāli samazinājumi, ja maksimālā garantētā platība tiek pārsniegta. Sistēma jāpārskata pēc noteikta laika, ņemot vērā Kopienas iniciatīvas par biodegvielu izpildi.

(42)

Lai saglabātu cietes ražošanu tradicionālajos ražošanas apgabalos un atzītu kartupeļu ražošanas nozīmi agronomiskajā ciklā, ir lietderīgi paredzēt papildmaksājumu kartupeļu cietes ražotājiem. Turklāt tiktāl, ciktāl maksājumu sistēma cietes kartupeļuražotājiem daļēji jāiekļauj vienreizējo maksājumu shēmā, jāgroza Padomes 1994. gada 27. jūlija Regula (EK) Nr. 1868/94, ar ko izveido kvotu sistēmu attiecībā uz kartupeļu cietes ražošanu ( 9 ).

(43)

Laukaugu, kā arī liellopu un aitu gaļas iekļaušana paplašina vienreizējo maksājumu shēmu, iekļaujot tajā piemaksas, ko maksā attālākajos reģionos un Egejas jūras salās, lai sasniegtu turpmāku vienkāršošanu un novērstu to, ka paliek spēkā juridiskā un administratīvā sistēma ierobežotam skaitam lauksaimnieku minētajos apgabalos. Lai tomēr saglabātu dažu ražošanas veidu nozīmi minētajos Kopienas reģionos, ir lietderīgi paredzēt, ka dalībvalstis var nolemt, ka tām nav obligāti jāiekļauj minētie maksājumi vienreizējo maksājumu shēmā. Tāda pati iespēja jāpiemēro papildmaksājumiem dažos Zviedrijas un Somijas reģionos, kā arī atbalstam par sēklām. Tādos gadījumos, lai turpinātu kārtējos režīmus, jāparedz daži nosacījumi saistībā ar tiesībām uz atbalstu, saglabājot Komisijas pilnvaras paredzēt izpildes noteikumus.

(44)	Lai atvieglotu pāreju no kārtējiem laukaugu maksājumu un ganāmpulka piemaksu režīmiem uz jauno vienreizējo maksājumu shēmu, ir lietderīgi paredzēt dažas korekcijas kārtējos tiešajos maksājumos minētajās nozarēs.

(45)

Lauksaimniecības darbība Azoru salās lielā mērā ir atkarīga no piena ražošanas. Tāpēc ir ieteicams atjaunot un paplašināt pasākumus, kas paredzēti 23. pantā 2001. gada 28. jūnija Regulā (EK) Nr. 1453/2001, ar ko Azoru salām un Madeirai ievieš īpašos pasākumus attiecībā uz dažiem lauksaimniecības produktiem ( 10 ), un no 1999./2000. gada kopumā uz sešiem tirdzniecības gadiem atkāpties no dažiem noteikumiem par piena un piena produktu tirgus kopīgo organizāciju saistībā ar ražošanas ierobežošanu, lai ņemtu vērā vietējās ražošanas attīstības līmeni un nosacījumus. Šā pasākuma piemērošanas laikā jābūt iespējai Azoru salās turpināt restrukturēt nozari, neiejaucoties piena tirgū un ievērojami neietekmējot maksājumu shēmas stabilu darbību Portugālē vai Kopienā.

(46)

Vienreizējo saimniecības maksājumu shēmas piemērošana de facto nozīmēs to, ka programma pašlaik ar laukaugiem apsētas zemes pārveidei uz ekstensīvu lopkopību Portugālē, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1017/94 ( 11 ), zaudē priekšmetu. Tāpēc līdz ar vienreizējo maksājumu shēmas stāšanos spēkā jāatceļ Regula (EK) Nr. 1017/94.

(47)

Iepriekš minēto izmaiņu un jauno noteikumu dēļ jāatceļ Padomes 1996. gada 30. jūlija Regulas (EEK) Nr. 3508/92 un (EK) Nr. 1577/96, ar kurām ievieš īpašu pasākumu attiecībā uz dažiem pākšaugiem ( 12 ), un Padomes 1999. gada 17. maija Regula (EK) Nr. 1251/1999, ar ko izveido atbalsta sistēmu dažu laukaugu ražotājiem ( 13 ). Jāatceļ arī Regula (EK) Nr. 1259/1999, izņemot dažus noteikumus, kuros paredzēti īpaši pagaidu un fakultatīvi režīmi.

(48)

Īpašie noteikumi par tiešajiem maksājumiem, kas paredzēti Padomes 1971. gada 26. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2358/71 par sēklu tirgus kopīgo organizāciju ( 14 ), 1993. gada 19. jūlija Regulā Nr. 2019/93, ar ko ievieš īpašus pasākumus mazajām Egejas salām attiecībā uz dažiem lauksaimniecības produktiem ( 15 ), 1999. gada 17. maija Regulā (EK) Nr. 1254/1999 par liellopu gaļas tirgus kopīgo organizāciju ( 16 ), 2001. gada 28. jūnija Regulā (EK) Nr. 1452/2001, ar ko ievieš īpašus pasākumus attiecībā uz dažiem lauksaimniecības produktiem Francijas aizjūras departamentiem ( 17 ), 2001. gada 28. jūnija Regulā (EK) Nr. 1454/2001, ar ko ievieš īpašus pasākumus attiecībā uzdažiem lauksaimniecības produktiem Kanāriju salām ( 18 ) un 2001. gada 19. decembra Regulā (EK) Nr. 2529/2001 par aitu un kazu gaļas tirgus kopīgo organizāciju ( 19 ), ir zaudējuši savu nozīmi un tāpēc jāsvītro.

(49)

Laikā, kad stājas spēkā šī regula, Kopiena sastāv no 15 dalībvalstīm. Ņemot vērā to, ka saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās līgumu jaunās dalībvalstis pievienosies 2004. gada 1. maijā, šī regula līdz pievienošanās dienai jākoriģē atbilstīgi minētajā līgumā paredzētajām procedūrām, lai tā būtu piemērojama jaunajām dalībvalstīm.

(50)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka procedūras Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanai ( 20 ),

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. Lauksaimnieks, kurš saņem tiešos maksājumus, ievēro III pielikumā minētās likumā noteiktās pārvaldības prasības atbilstīgi minētajā pielikumā noteiktajam grafikam, kā arī nodrošina labus lauksaimniecības un vides apstākļus, kas noteikti saskaņā ar 5. pantu.

2. Kompetentā valsts iestāde dara lauksaimniekam zināmu likumā noteikto pārvaldības prasību sarakstu un labus lauksaimniecības un vides apstākļus, kas jāievēro.

1. Likumā noteiktās pārvaldības prasības, kas minētas III pielikumā, nosaka ar Kopienas tiesību aktiem šādās jomās:

2. Tiesību aktus, kas minēti III pielikumā, piemēro šīs regulas spēkā esošās versijas ietvaros un – direktīvu gadījumā – dalībvalstīs ieviesto versiju ietvaros.

1. Dalībvalstis nodrošina to, lai visās lauksaimniecības zemēs, jo īpaši zemē, ko vairs neizmanto ražošanai, tiktu saglabāti labi lauksaimniecības un vides apstākļi. Dalībvalstis valsts vai reģionālā līmenī nosaka obligātās prasības attiecībā uz labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, pamatojoties uz IV pielikumā izklāstīto sistēmu, ņemot vērā attiecīgo apgabalu specifiskās īpašības, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūras. Tas neierobežo standartus, kuri reglamentē labu lauksaimniecības praksi, ko piemēro Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 nozīmē, un lauksaimniecības un vides pasākumus, kurus piemēro augstākā līmenī, nekā labas lauksaimniecības prakses pamatlīmenis.

2. Dalībvalstis nodrošina to, lai zeme, kuru izmantoja pastāvīgajām ganībām datumā, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumiem par 2003. gadu, tiktu saglabāta pastāvīgajām ganībām. ►M3 Jaunās dalībvalstis nodrošina, ka zeme, kuru izmantoja pastāvīgajām ganībām 2004. gada 1. maijā, tiek saglabāta pastāvīgajām ganībām. ◄ ►A2 Tomēr Bulgārija un Rumānija nodrošina to, lai zeme, kuru izmantoja pastāvīgajām ganībām 2007. gada 1. janvārī, tiktu saglabāta pastāvīgajām ganībām. ◄

Tomēr dalībvalsts attiecīgi pamatotos apstākļos var atkāpties no pirmās daļas, ja tā veic pasākumus, lai novērstu savas kopējās pastāvīgo ganību platības ievērojamu samazināšanos.

Pirmo daļu nepiemēro zemei, uz kuras atrodas pastāvīgās ganības, kas jāapmežo, ja tāda apmežošana ir saderīga ar vidi, un Ziemassvētku eglīšu plantācijām un ātraudzīgām sugām, kuras kultivē īsā termiņā.

1. Ja konkrētā kalendārā gadā (turpmāk – “attiecīgais kalendāra gads”) kādu laiku nav ievērotas tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības vai labas lauksaimniecības un vides apstākļi un minētās prasības nav ievērotas attiecīgajā kalendāra gadā atbalsta lūgumu iesniegušā lauksaimnieka tiešas darbības vai bezdarbības dēļ, tiešo maksājumu kopsummu, ko piešķir minētajam lauksaimniekam, kad ir piemērots 10. un 11. pants, samazina vai maksājumu atceļ saskaņā ar 7. pantā sīki izklāstītajiem noteikumiem.

Šā punkta pirmo daļu piemēro arī gadījumos, ja attiecīgās prasības nav ievērotas tieši tās personas darbības vai bezdarbības dēļ, kurai ir nodota vai no kuras ir saņemta lauksaimniecības zeme.

Lai pirmo un otro daļu varētu attiecināt uz 2008. gadu, kalendāra gads atbilst laikposmam no 2008. gada 1. aprīļa līdz 31. decembrim.

Šajā punktā “nodošana” ir jebkāds darbības veids, ar ko lauksaimniecības zeme vairs nav tās personas rīcībā, kura zemi nodod citai personai.

2. [Maksājumus] samazina vai nepiešķir, kā minēts 1. punktā, tikai tad, ja neatbilstība attiecas uz:

3. Neatkarīgi no 1. punkta un saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti 7. panta 1. punktā minētajos sīki izstrādātajos noteikumos, dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot maksājuma samazinājumu vai atcelšanu maksājumam, kas nepārsniedz EUR 100 vienam lauksaimniekam par vienu kalendāra gadu.

Ja kāda dalībvalsts pieņem lēmumu izmantot šā punkta pirmajā daļā paredzēto iespēju, kompetentā iestāde nākamajā gadā veic vajadzīgās darbības, lai nodrošinātu, ka lauksaimnieks koriģē konstatēto attiecīgo prasību neievērošanu. Attiecīgo lauksaimnieku informē par konstatētajiem faktiem un veicamām korekcijām.

1. Sīki izstrādātus noteikumus [maksājumu] samazināšanai vai nepiešķiršanai, kā minēts 6. pantā, paredz saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru. Šajā kontekstā jāņem vērā atklātās neatbilstības nopietnība, apjoms, pastāvība un atkārtošanās, kā arī kritēriji, kas izklāstīti šā panta 2., 3. un 4. punktā.

2. Nolaidības gadījumā samazinājuma procentuālā daļa nepārsniedz 5 % un atkārtotas neatbilstības gadījumā – 15 %.

Attiecīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot samazinājumu, ja atbildības prasības nav ievērotas, bet to smagums, apjoms un nenovēršamība ir uzskatāma par maznozīmīgu. Tomēr atbildības prasību neievērošanu, kas tieši apdraud sabiedrības vai dzīvnieku veselību, neuzskata par maznozīmīgu.

Ja vien lauksaimnieks nav tūlīt veicis korekcijas, labojot konstatēto prasību neievērošanu, kompetentā iestāde vajadzības gadījumā veic nepieciešamās darbības, kas attiecīgā gadījumā var būt tikai administratīva pārbaude, lai nodrošinātu to, ka lauksaimnieks novērš attiecīgi konstatēto neatbilstību. Attiecīgo lauksaimnieku informē par konstatēto maznozīmīgu prasību neievērošanu un par veicamām korekcijām.

3. Tīšas neatbilstības gadījumā samazinājuma procentuālā daļa principā nav mazāka par 20 % un tā var novest pie maksājuma nepiešķiršanas saskaņā ar vienu vai vairākām atbalsta shēmām, un to var piemērot vienu vai vairākus kalendāros gadus.

4. Katrā ziņā kopējā samazinājumu un nepiešķirto maksājumu summa par vienu kalendāro gadu nepārsniedz kopējo summu, kas minēta 6. panta 1. punktā.

Vēlākais līdz 2007. gada 31. decembrim Komisija iesniedz ziņojumu par savstarpējas atbilstības sistēmas piemērošanu, attiecīgā gadījumā pievienojot atbilstošus priekšlikumus, jo īpaši, lai grozītu to likumā noteikto pārvaldības prasību sarakstu, kas izklāstītas III pielikumā.

Summu, kas rodas, piemērojot šo nodaļu, kreditē ELVGF Garantiju nodaļai. Dalībvalsts var paturēt 25 % no minētajām summām.

1. Visas to tiešo maksājumu summas, kas konkrētā kalendārajā gadā jāpiešķir lauksaimniekam konkrētā dalībvalstī, samazina par katru gadu līdz 2012. gadam par šādām procentuālajām daļām:

2. Summas, kas rodas, veicot 1. punktā paredzētos samazinājumus, pēc II pielikumā minēto kopējo summu atskaitīšanas ir pieejamas kā Kopienas papildu atbalsts pasākumiem saskaņā ar lauku attīstības programmām, ko finansē ELVGF Garantiju nodaļa atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999.

3. Summu, kas atbilst vienam procentu punktam, iedala dalībvalstij, kurā attiecīgās summas ir radušās. Atlikušās summas iedala attiecīgajām dalībvalstīm saskaņā ar procedūru, kas minēta 144. panta 2. punktā, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

Tomēr jebkura dalībvalsts saņem vismaz 80 % no kopējām summām, kas modulācijas rezultātā radušās attiecīgajā dalībvalstī.

4. Atkāpjoties no 3. punkta otrās daļas, ja dalībvalstī saražoto rudzu proporcija kopējā labības ražošanā pārsniedza vidēji 5 % 2000. līdz 2002. gadā un to proporcija kopējā Kopienas rudzu ražošanā tajā pašā laika posmā pārsniedza 50 %, vismaz 90 % no summām, kas modulācijas rezultātā radās attiecīgajā dalībvalstī, pārdala minētajai dalībvalstij līdz 2013. gadam, ieskaitot.

Tādā gadījumā, neierobežojot 69. pantā paredzēto iespēju, vismaz 10 % no summas, kas piešķirta attiecīgajai dalībvalstij, ir pieejami pasākumiem, kuri minēti šā panta 2. punktā, rudzu audzēšanas reģionos.

5. Šā panta 1. punkts neattiecas uz tiešajiem maksājumiem, ko piešķir lauksaimniekiem Francijas aizjūras departamentos, Azoru salās un Madeirā, Kanāriju salās un Egejas jūras salās.

1. Sākot no 2007. gada budžeta, lai nodrošinātu to, ka kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanai paredzētās summas, kas pašlaik minētas 1.a apakšpozīcijā (tirgus pasākumi un tiešie atbalsti), atbilst gada maksimālajam apjomam, kas noteikts dalībvalstu valdību pārstāvju lēmumā, kurš pieņemts Padomes sēdē 2002. gada 18. novembrī attiecībā uz secinājumiem, kas izdarīti Eiropadomes sanāksmē Briselē 2002. gada 24. un 25. oktobrī, nosaka tiešo maksājumu korekciju, ja prognozes par 1.a apakšpozīcijā paredzēto pasākumu finansējumu konkrētajā budžeta gadā, kas palielināts par 143.d un 143.e pantā noteiktajām summām pirms 10. panta 2. punktā paredzētās modulācijas piemērošanas, liecina, ka iepriekš minētais gada maksimālais apjoms, ņemot vērā 300 miljonu EUR rezervi, tiks pārsniegts. Tas neierobežo finanšu plānu 2007. līdz 2013. gadam.

2. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, ko iesniedz ne vēlāk kā tā kalendārā gada 31. martā, uz kuru attiecas 1. punktā minētās korekcijas, nosaka minētās korekcijas, vēlākais, līdz tā kalendārā gada 30. jūnijam, attiecībā uz kuru piemēro korekcijas.

1. Atbalsta papildu summu piešķir lauksaimniekiem, kuri saņem tiešos maksājumus saskaņā ar šo regulu.

Atbalsta papildu summa ir vienāda ar summu, kas rodas, piemērojot 10. pantā paredzētās samazinājuma procentuālās daļas par kalendāro gadu pirmajiem tiešo maksājumu EUR 5 000 vai mazākai summai.

2. Kopējās atbalsta papildu summas, ko var piešķirt dalībvalstī kalendārajā gadā, nepārsniedz II pielikumā izklāstītos maksimāli pieļaujamos daudzumus. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis sāk atbalsta papildu summu lineāru procentuālo korekciju, lai ievērotu II pielikumā izklāstītos maksimāli pieļaujamos daudzumus.

3. Atbalsta papildu summa nav pakļauta samazinājumiem, kas minēti 10. pantā.

4. Sākot no 2007. gada budžeta, Komisija saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru pārskata II pielikumā izklāstītos maksimāli pieļaujamos daudzumus, lai ņemtu vērā saimniecību strukturālās pārmaiņas.

5. Attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm 2. punktā minētos ierobežojumus Komisija nosaka atbilstoši 144. panta 2. punktā minētajai procedūrai.

1. Uz jaunajām dalībvalstīm neattiecas 10. un 12. pants līdz tā kalendārā gada sākumam, kurā jaunajām dalībvalstīm piemērojamo tiešo maksājumu apjoms ir vismaz vienāds ar Kopienā piemērojamo maksājumu apjomu 2004. gada 30. aprīlī.

2. Saskaņā ar 143.a pantā paredzētās pieaugumu shēmas piemērošanu visiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti jaunajās dalībvalstīs, uz jaunajām dalībvalstīm neattiecas 11. pants līdz tā kalendārā gada sākumam, kurā jaunajās dalībvalstīs piemērojamo tiešo maksājumu apjoms ir vismaz vienāds ar Kopienā piemērojamo maksājumu apjomu 2004. gada 30. aprīlī.

1. Līdz 2007. gada 1. janvārim dalībvalstis izveido sistēmu lauksaimnieku konsultēšanai par zemes un saimniecību pārvaldību (še turpmāk “saimniecību konsultatīvā sistēma”), ko vada viena vai vairākas šim nolūkam izraudzītas iestādes vai privātas iestādes.

2. Konsultatīvā darbība attiecas vismaz uz likumā noteiktajām pārvaldības prasībām un labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kas minēti 1. nodaļā.

1. Lauksaimnieki var brīvprātīgi piedalīties saimniecību konsultatīvajā sistēmā.

2. Dalībvalstis dod priekšroku lauksaimniekiem, kuri saņem vairāk nekā EUR 15 000 tiešo maksājumu gadā.

Neierobežojot valsts tiesību aktus par dokumentu publiskumu, dalībvalstis nodrošina to, lai 13. pantā minētās privātās iestādes un izraudzītās iestādes neatklātu personīgu vai individuālu informāciju un datus, kurus tās iegūst savā konsultatīvajā darbībā, personām, kas nav lauksaimnieki, kuri pārvalda attiecīgās saimniecības, izņemot jebkuru pārkāpumu, kas atklāts to darbības laikā un uz ko attiecas Kopienas vai valsts tiesību aktos noteikts pienākums informēt valsts iestādi, jo īpaši noziedzīgu nodarījumu gadījumā.

Vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim Komisija iesniedz ziņojumu par saimniecību konsultatīvās sistēmas piemērošanu, attiecīgā gadījumā pievienojot atbilstošus priekšlikumus, lai padarītu to par obligātu.

Katra dalībvalsts izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu, še turpmāk “integrētā sistēma”.

Integrēto sistēmu piemēro atbalsta shēmām, kas izveidotas saskaņā ar šīs regulas III un IV sadaļu un saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1259/1999 2.a pantu.

Vajadzības gadījumā to attiecīgi piemēro arī 1., 2. un 3. nodaļā paredzēto noteikumu administrācijai un kontrolei.

2. Ja piemēro 67., 68., 69., 70. un 71. pantu, integrētajā sistēmā iekļauj dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēmu, kas, no vienas puses, izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regulu (EK) Nr. 1760/2000, ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī Padomes Regulas (EK) Nr. 820/87 atcelšanu ( 21 ), un, no otras puses, saskaņā ar Padomes 2003. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu ( 22 ).

1. Elektroniskajā datu bāzē par katru lauksaimniecības uzņēmumu reģistrē datus, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem.

“Šī datu bāze jo īpaši ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iegūt datus, kas attiecas uz kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem, sākot no 2000. gada, un datus attiecībā uz pabalstiem, kas piešķirti saskaņā ar IV sadaļas 10.b nodaļu, sākot no 1998. gada 1. maija.”

2. Dalībvalstis var izveidot decentralizētas datu bāzes, ja minētās datu bāzes, kā arī administratīvās procedūras datu reģistrēšanai un pieejai tiem ir izstrādātas vienveidīgi visā dalībvalsts teritorijā un ir savstarpēji saderīgas, lai ļautu veikt kontrolpārbaudes.

1. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz kartēm vai zemesgrāmatas aktiem, vai citiem kartogrāfiskiem materiāliem. Izmantojamas arī datorizētas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas metodes, vēlams, arī ortofotografēšana no gaisa vai kosmosa, ar viendabīgu standartu, kas nodrošina precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10000.

2. Dalībvalstīs, kas piemēro atbalstu, kura IV sadaļas 10.b nodaļā paredzēta olīvu birzīm, identifikācijas sistēmā ietver olīvu audzēšanā izmantojamu ģeogrāfiskas informācijas sistēmu, kurā ir datorizēta burtciparu datu bāze un datorizēta kartogrāfiska datu bāze par olīvkokiem un attiecīgām platībām.

3. Dalībvalstīs, kas nepiemēro atbalstu, kura IV sadaļas 10.b nodaļā paredzēta olīvu birzīm, var pieņemt lēmumu ietvert lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēmā 2. punktā minēto olīvu audzēšanā izmantojamo ģeogrāfiskas informācijas sistēmu.

1. Tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu izveido tā, lai varētu pārbaudīt tiesības un veikt kontrolpārbaudes attiecībā uz atbalsta pieteikumiem un lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmu.

2. Šī sistēma ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iepazīties ar datiem, kas attiecas uz vismaz trīs iepriekšējiem kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem pēc kārtas.

1. Katru gadu lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par tiešajiem maksājumiem, uz kuriem attiecas integrētā sistēma, attiecīgā gadījumā norādot:

2. Dalībvalsts var nolemt, ka atbalsta pieteikumā jāietver tikai izmaiņas attiecībā uz iepriekšējā gadā iesniegto atbalsta pieteikumu. Dalībvalsts izplata iepriekš iespiestas veidlapas, pamatojoties uz platībām, kas noteiktas iepriekšējā gadā, un piegādā karšu materiālu, kurā norāda minēto platību atrašanās vietu un attiecīgā gadījumā olīvkoku izvietojumu.

3. Dalībvalsts var nolemt, ka atsevišķs atbalsta pieteikums attiecas uz vairākām vai visām atbalsta shēmām, kas uzskaitītas I pielikumā, vai citām atbalsta shēmām.

1. Dalībvalstis veic administratīvas pārbaudes par atbalsta pieteikumiem, pārbaudot arī platības, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu, un atbilstošās tiesības uz maksājumu.

2. Administratīvās pārbaudes papildina ar pārbaudēm uz vietas izstrādāto sistēmu, lai pārliecinātos par tiesībām pretendēt uz atbalstu. Tādēļ dalībvalstis izstrādā lauku saimniecību paraugu ņemšanas plānu.

Dalībvalstis var izmantot attālās izpētes metodi kā līdzekli, lai veiktu lauksaimniecības zemes gabalu pārbaudes uz vietas.

3. Katra dalībvalsts izraugās iestādi, kas atbild par šajā nodaļā paredzēto pārbaužu saskaņošanu.

Ja dalībvalsts paredz deleģēt dažus saskaņā ar šo nodaļu veicamā darba aspektus specializētām aģentūrām vai uzņēmumiem, izraudzītā iestāde saglabā kontroli pār tādu darbu un atbildību par to.

1. Neierobežojot maksājumu samazinājumus un nepiešķiršanu, kā paredzēts šīs regulas 6. pantā, ja atklājas, ka lauksaimnieks neatbilst nosacījumiem, kas saistīti ar atbalsta piešķiršanu, kā paredzēts šajā regulā vai Regulas (EK) Nr. 1259/1999 2.a pantā, maksājumu vai maksājuma daļu, kuru piešķir vai kuru jāpiešķir un par kuru atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir ievēroti, samazina un nepiešķir gadījumos, kas jānosaka saskaņā ar šīs regulas 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Samazinājuma procentuālā daļa ir atšķirīga atkarībā no atklātās neatbilstības nopietnības, apjoma, pastāvības un atkārtošanās un var novest pie pilnīgas maksājuma nepiešķiršanas no vienas vai vairākām atbalsta shēmām par vienu vai vairākiem kalendārajiem gadiem.

1. Dalībvalstis veic pārbaudes uz vietas, lai pārliecinātos, vai lauksaimnieks pilda 1. nodaļā minētās saistības.

2. Dalībvalstis var izmantot savas esošās administratīvās un kontroles sistēmas, lai nodrošinātu atbilstību likumā noteiktajām pārvaldības prasībām un labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kas minēti 1. nodaļā.

Šīs sistēmas, jo īpaši dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas sistēma, kas izveidotas saskaņā ar Direktīvu 92/102/EEK, Regulu (EK) Nr. 1760/2000 un Padomes Regulu (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1782/2003, šīs regulas 26. panta nozīmē ir saderīgas ar integrēto sistēmu.

Lai piemērotu V pielikumā uzskaitītās atbalsta shēmas, dalībvalstis nodrošina to, lai administratīvās un kontroles procedūras, ko piemēro tādām shēmām, būtu saderīgas ar integrēto sistēmu šādos aspektos:

Tādēļ minētās sistēmas izveido tā, lai bez problēmām vai konfliktiem būtu iespējama pareiza sistēmu darbība vai datu apmaiņa starp tām.

Dalībvalstis, lai piemērotu Kopienas vai valsts atbalsta shēmas, kas nav uzskaitītas V pielikumā, var iekļaut savās administratīvajās un kontroles procedūrās vienu vai vairākas integrētās sistēmas sastāvdaļas.

2. Pēc attiecīgo kompetento iestāžu savlaicīgas informēšanas Komisijas iecelti pilnvaroti pārstāvji var veikt:

Tādās pārbaudēs var piedalīties attiecīgās dalībvalsts ierēdņi. Iepriekš minētās pārbaudes veikšanas pilnvaras neietekmē to valsts tiesību aktu noteikumu piemērošanu, ar kuriem paredz dažas darbības ierēdņiem, kas īpaši izraudzīti ar valsts tiesību aktiem. Komisijas ieceltie pilnvarotie pārstāvji, konkrēti, nepiedalās mājas vizītēs pie personām, kas ir aizdomās turamās saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai tādu personu formālā nopratināšanā. Minētajiem pārstāvjiem tomēr ir pieejama tādā veidā iegūtā informācija.

3. Neierobežojot dalībvalstu atbildību integrētās sistēmas ieviešanā un piemērošanā, Komisija var izmantot specializētu iestāžu vai personu palīdzību, lai atvieglotu integrētās sistēmas izveidi, uzraudzību un izmantošanu, jo īpaši ar mērķi sniegt dalībvalstu kompetentajām iestādēm tehniskus padomus, ja pēdējās tādu lūgtu.

1. Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, maksājumus saskaņā ar I pielikumā uzskaitītajām atbalsta shēmām [atbalsta] saņēmējiem izmaksā pilnībā.

2. Maksājumus veic vienreiz gadā laika posmā no 1. decembra līdz nākamā kalendārā gada 30. jūnijam.

Tomēr 12. pantā paredzēto atbalsta papildsummu samaksā, vēlākais, līdz tā kalendārā gada 30. septembrim, kas seko pēc attiecīgā kalendārā gada.

3. Atkāpjoties no šā panta 2. punkta un saskaņā ar procedūru, kas minēta 144. panta 2. punktā, Komisija var:

Neierobežojot visus īpašos noteikumus individuālās atbalsta shēmās, maksājumi netiek veikti [atbalsta] saņēmējiem, par kuriem ir konstatēts, ka viņi ir mākslīgi radījuši nosacījumus, kas vajadzīgi šādu maksājumu iegūšanai, lai gūtu priekšrocības pretēji attiecīgās atbalsta shēmas mērķiem.

Atbalsta shēmas, kas uzskaitītas I pielikumā, piemēro, neierobežojot iespēju tās jebkurā brīdī pārskatīt, ņemot vērā tirgus norises un budžeta situāciju.

Maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar I pielikumā uzskaitītajām atbalsta shēmām, to efektivitātes noteikšanas nolūkā novērtē, lai noteiktu to ietekmi mērķu sasniegšanā un lai analizētu to ietekmi attiecīgajos tirgos.

Atbalsta shēmas, kas uzskaitītas I pielikumā, uzskata par “intervenci”, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1258/1999 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 2. panta 2. punktā.

2. Gadījumā, ja lauksaimnieks, kuram piešķirts tiešais maksājums pārskata periodā, maina savu juridisko statusu vai nosaukumu minētajā periodā vai ne vēlāk kā līdz 31. decembrim gadā pirms vienreizējā maksājuma shēmas piemērošanas gada, viņam ir pieeja vienreizējā maksājuma shēmai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lauksaimnieku, kurš sākotnēji pārvaldīja saimniecību.

3. Apvienošanās gadījumos pārskata periodā vai ne vēlāk kā līdz 31. decembrim gadā pirms vienreizējā maksājuma shēmas piemērošanas gada lauksaimniekam, kurš pārvalda jauno saimniecību, ir pieeja vienreizējā maksājuma shēmai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lauksaimniekiem, kuri pārvaldīja sākotnējās saimniecības.

Sašķelšanās gadījumos pārskata periodā vai ne vēlāk kā līdz 31. decembrim gadā pirms vienreizējā maksājuma shēmas piemērošanas gada lauksaimniekiem, kuri pārvalda saimniecības, ir proporcionāla pieeja vienreizējā maksājuma shēmai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lauksaimnieku, kurš pārvaldīja sākotnējo saimniecību.

1. Vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmajā gadā dalībvalsts kompetentā iestāde nosūta pieteikuma veidlapu lauksaimniekiem, kuri minēti 33. panta 1. punkta a) apakšpunktā, norādot:

2. Lauksaimnieki iesniedz pieteikumus attiecībā uz vienreizējā maksājuma shēmu līdz datumam, ko nosaka dalībvalstis, bet ne vēlāk kā līdz 15. maijam.

Komisija tomēr saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru var atļaut noteikto datumu – 15. maiju – atcelt dažās zonās, kur ārkārtas klimatisko apstākļu dēļ parastie datumi nav piemērojami.

3. Izņemot force majeure gadījumus un ārkārtas apstākļus 40. panta 4. punkta nozīmē, tiesības nepiešķir lauksaimniekiem, kas minēti 33. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, un tiem, kuri saņem tiesības uz maksājumu no valsts rezerves, ja viņi nepiesakās uz vienreizējo maksājumu shēmu līdz 15. maijam vienreizējās maksājuma shēmas piemērošanas pirmajā gadā.

Nepiešķirtās summas, kas atbilst minētajām tiesībām, ieskaita atpakaļ 42. pantā minētajā valsts rezervē un tās ir pieejamas pārdalei līdz datumam, kuru nosaka dalībvalsts, bet ne vēlāk kā 15. augustā vienreizējā maksājuma shēmas piemērošanas pirmajā gadā.

1. Par platību, kas atbilst to hektāru skaitam, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, kā noteikts 44. panta 2. punktā, un attiecībā uz kuriem iesniegts vienreizējā maksājuma pieteikums, var iesniegt pieteikumu jebkura cita tiešā maksājuma saņemšanai, kā arī jebkura cita tāda atbalsta saņemšanai, uz kuru neattiecas šī regula, ja vien nav noteikts citādi.

2. Lauksaimnieki, kas ir piedalījušies tabakas kvotu atpirkšanas sistēmā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2075/92, ir tiesīgi saņemt vienreizēju maksājumu vai kvotas atpirkšanas cenu. Ja kvotas atpirkšanas cena tomēr ir augstāka par tabakai aprēķināto summu, kas iekļaujama pamatsummā, lauksaimniekam joprojām ir tiesības papildus vienreizējam maksājumam saņemt daļu no atpirkšanas cenas, kas atbilst minētās cenas summas un saskaņā ar šīs regulas VII pielikuma I punktu aprēķinātās summas starpībai.

1. Atbalstu saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu maksā, ņemot vērā tiesības uz maksājumu, kā noteikts 3. nodaļā, kā arī līdzvērtīgu to hektāru skaitu, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, kā noteikts 44. panta 2. punktā.

2. Dalībvalstis var nolemt apvienot maksājumus saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu ar maksājumiem saskaņā ar jebkuru citu atbalsta shēmu.

1. Pamatsumma ir lauksaimniekam saskaņā ar VI pielikumā minētajām atbalsta shēmām katrā 38. pantā minētā pārskata perioda kalendārajā gadā piešķirto maksājumu kopējo summu vidējais rādītājs trijos gados, kas aprēķināts un koriģēts saskaņā ar VII pielikumu.

Attiecībā uz olīveļļu pamatsumma tomēr ir to maksājumu četru gadu kopsummas vidējā summa, kas lauksaimniekam piešķirti saskaņā ar VI pielikumā minēto olīveļļas atbalsta shēmu 1999./2000., 2000./2001., 2001./2002. un 2002./2003. tirdzniecības gadā un kas aprēķināti un koriģēti atbilstīgi VII pielikumam.

Cukurbietēm, cukurniedrēm un cigoriņiem, ko izmanto cukura vai inulīna sīrupa ražošanai, pamatsummu aprēķina un pielāgo atbilstīgi VII pielikuma K punktam.

Banāniem pamatsummu aprēķina un pielāgo atbilstīgi VII pielikuma L punktam.

Augļiem un dārzeņiem, galda kartupeļiem un dēstu audzētavām pamatsummu aprēķina un pielāgo saskaņā ar VII pielikuma M punktu.

Vīnam pamatsummu aprēķina un pielāgo atbilstīgi VII pielikuma N un O punktam.

2. Atkāpjoties no 1. punkta, ja lauksaimnieks sāk lauksaimniecisku darbību pārskata periodā, vidējo rādītāju aprēķina, pamatojoties uz maksājumiem, kas viņam piešķirti kalendārajā gadā vai gados, kuru laikā viņš veica lauksaimniecisko darbību.

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1259/1999 noteiktās modulācijas un savstarpējas atbilstības piemērošana

Ja pārskata periodā piemēro Regulas (EK) Nr. 1259/1999 3. un 4. pantu, VII pielikumā minētās summas ir tādas, kādas būtu piešķirtas pirms minēto pantu piemērošanas.

1. Atkāpjoties no 37. panta, lauksaimniekam, kura ražošanu pārskata periodā negatīvi ietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi, kas notika pirms pārskata perioda vai tā laikā, ir tiesības pieprasīt, lai pamatsummu aprēķinātu, pamatojoties uz to kalendāro gadu vai gadiem pārskata periodā, kurus neietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi.

2. Ja force majeure vai ārkārtas apstākļiem bija nelabvēlīga ietekme visā atsauces periodā, dalībvalsts pamatsummu aprēķina, pamatojoties uz periodu no 1997. līdz 1999. gadam.

Par cukurbietēm, cukurniedrēm un cigoriņiem pamatsummu aprēķina, pamatojoties uz reprezentatīvajam periodam iepriekšējo tuvāko tirdzniecības gadu, ko izraugās saskaņā ar VII pielikuma K punktu. Par banāniem pamatsummu aprēķina, pamatojoties uz reprezentatīvajam periodam iepriekšējo tuvāko tirdzniecības gadu, ko izraugās saskaņā ar VII pielikuma L punktu. Par augļiem un dārzeņiem, galda kartupeļiem un dēstu audzētavām pamatsummu aprēķina, pamatojoties uz reprezentatīvajam periodam iepriekšējo tuvāko tirdzniecības gadu, ko izraugās saskaņā ar VII pielikuma M punktu. Šajos gadījumos mutatis mutandis piemēro 1. punktu.

3. Par force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļiem, kompetentajai iestādei iesniedzot attiecīgos pierādījumus, attiecīgais lauksaimnieks rakstiski informē iestādi, to darot termiņā, kas jānosaka katrai dalībvalstij.

4. Par force majeure vai ārkārtas apstākļiem kompetentā iestāde atzīst, piemēram, šādus gadījumus:

5. Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro mutatis mutandis tiem lauksaimniekiem, kuriem pārskata perioda laikā ir bijušas lauksaimniecības un vides saistības saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2078/92 ( 24 ) un Regulu (EK) Nr. 1257/1999, tiem apiņu audzētājiem, kuriem minētajā periodā ir bijušas apiņu izrakšanas saistības saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1098/98 ( 25 ), kā arī tiem tabakas audzētājiem, kuri ir piedalījušies kvotu atpirkšanas programmā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2075/92.

Gadījumā, kad šā punkta pirmajā daļā minētās saistības attiecas gan uz pārskata periodu, gan uz šā panta 2. punktā minēto periodu, dalībvalstis atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļošanu, nosaka pamatsummu saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jāparedz Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Katrai dalībvalstij pamatsummu kopējais apjoms nav lielāks par valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts VIII pielikumā.

Gadījumā ar cigoriņiem un ņemot vērā jaunākos datus, kurus dalībvalstis darījušas zināmus Komisijai līdz 2006. gada 31. martam, Komisija saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru var pārdalīt VII pielikuma K. daļas 2. punktā norādītās valsts summas un pieņemt valsts maksimālos apjomus, kas norādīti VIII pielikumā, atbilstīgi nemainot kopējās summas vai, attiecīgi, maksimālos apjomus.

1.a Ja kāds kvotas cukura vai kvotas inulīna sīrupa daudzums saražots vienā dalībvalstī, izmantojot citā dalībvalstī 2000./2001., 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. vai 2005./2006.tirdzniecības gadā audzētas cukurbietes, cukurniedres vai cigoriņus, VII pielikuma K punktā noteiktais maksimāli pieļaujamais daudzums, kā arī VIII un VIIIa pielikumā noteiktais attiecīgo dalībvalstu valsts maksimāli pieļaujamais daudzums ir jāpielāgo, pārnesot summas, kas atbilst tās dalībvalsts valsts maksimāli pieļaujamā daudzuma attiecīgiem apjomiem, kurā attiecīgais cukurs vai inulīna sīrups ir saražots, uz tās dalībvalsts apjomiem, kurā attiecīgs daudzums cukurbiešu, cukurniedru vai cigoriņu ir izaudzēts.

Attiecīgās dalībvalstis līdz 2006. gada 31. martam informē Komisiju par attiecīgajiem apjomiem.

Komisija pieņem lēmumu par pārskaitīšanu saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

1.b Attiecībā uz vīnu un ņemot vērā jaunākos pieejamos datus, kurus dalībvalstis sniegušas saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 479/2008 (2008. gada 29. aprīlis) par vīna tirgus kopējo organizāciju ( 26 ) 9. un 102. panta 6. punktu, Komisija saskaņā ar šīs regulas 144. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem lēmumu par valstī maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts šīs regulas VIII pielikumā. Līdz tā gada 1. decembrim, kam seko gads, kurā pielāgo valstīm noteikto maksimālo apjomu, dalībvalstis ziņo Komisijai par reģiona maksājuma tiesību vidējo vērtību, kas minēta šīs regulas VII pielikuma N punktā.

2. Attiecīgā gadījumā dalībvalsts sāk pamatsummu lineāru procentuālu samazināšanu, lai nodrošinātu tai noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma ievērošanu.

1. Dalībvalstis pēc jebkura iespējama samazinājuma saskaņā ar 41. panta 2. punktu sāk pamatsummu lineāru procentuālu samazināšanu, lai izveidotu valsts rezervi. Tāds samazinājums nav lielāks par 3 %.

2. Valsts rezerve vēl iekļauj starpību starp VIII pielikumā minēto maksimāli pieļaujamo daudzumu un to pamatsummu kopējo apjomu, kas jāpiešķir lauksaimniekiem saskaņā ar vienreizējā maksājuma shēmu, pirms 1. punkta otrajā teikumā minētā samazinājuma.

3. Dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai prioritāri piešķirtu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri sāk lauksaimniecisko darbību pēc 2002. gada 31. decembra vai 2002. gadā, nesaņemot tajā gadā nevienu tiešo maksājumu, atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus.

4. Dalībvalstis izmanto valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā, kas jādefinē Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

5. Dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas lauksaimniekiem tajos apgabalos, uz kuriem attiecas pārstrukturēšanas un/vai attīstības programmas saistībā ar kādu no valsts intervences veidiem, lai novērstu zemes pamešanu un/vai lai kompensētu īpašos zaudējumus lauksaimniekiem minētajos apgabalos.

6. Piemērojot 3. līdz 5. punktu, dalībvalstis var palielināt vienības vērtību, ievērojot tiesību vērtību reģionālā vidējā rādītāja robežas, un/vai tiesību skaitu, kas piešķirtas lauksaimniekiem.

7. Dalībvalstis var sākt tiesību lineāru samazināšanu gadījumā, ja to valsts rezerve nav pietiekama 3. un 4. punktā minētajiem gadījumiem.

8. ►M14 Izņemot faktiskus vai paredzamus mantojuma nodošanas gadījumus, kā arī apvienošanās vai sadalīšanas gadījumus, un atkāpjoties no 46. panta, tiesības, kas noteiktas, izmantojot valsts rezervi, nenodod piecus gadus pēc to piešķiršanas. Apvienošanās vai sadalīšanas gadījumos lauksaimnieks(-i), kas apsaimnieko jauno saimniecību(-as), patur no valsts rezerves piešķirtās tiesības uz atlikušo piecu gadu termiņa laiku. ◄

Atkāpjoties no 45. panta 1. punkta, visas tiesības, kas nav izmantotas katru gadu piecu gadu periodā, tūlīt tiek ieskaitītas atpakaļ valsts rezervē.

Tomēr gadījumos, kad piemēro 5. punktu, dalībvalsts var izlemt, ka attiecībā uz 2007. gadu neizmantotās tiesības uz maksājumu, kas atbilst lauksaimnieka deklarētajam hektāru skaitam un ko izmanto galda kartupeļiem vai augļiem un dārzeņiem, neieskaita atpakaļ valsts rezervē.

9. Atkāpjoties no 33. un 43. panta, gadījumā, ja saimniecība vai tās daļa, vai tiesības uz piemaksu pārskata periodā vai ne vēlāk kā ►M4 2004. gada 15. maijā ◄ tiek pārdotas vai iznomātas sešus gadus vai ilgāk, daļu no tiesībām, kas jāpiešķir pārdevējam vai iznomātājam, saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru var ieskaitīt atpakaļ valsts rezervē, ievērojot Komisijas paredzētos nosacījumus.

1. Neierobežojot 48. pantu, lauksaimnieks saņem tiesības uz maksājumu par hektāru, ko aprēķina, pamatsummu dalot ar trīs gadu vidējo lielumu, kurš attiecas uz visiem hektāriem, kas pārskata periodā deva tiesības uz tiešajiem maksājumiem, kuri uzskaitīti VI pielikumā.

Tiesību uz maksājumu kopējais skaits ir vienāds ar iepriekšminēto hektāru vidējo skaitu.

Gadījumā, kas minēts 37. panta 2. punktā, kopējais tiesību uz maksājumu skaits tomēr ir vienāds ar hektāru vidējo skaitu tajā pašā periodā, ko izmantoja pamatsummu noteikšanai, un tādām tiesībām uz maksājumu piemēro 42. panta 6. punktu.

3. Šā panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkā “lopbarības platība” saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 2419/2001 ( 27 ) 5. pantu ir saimniecības platība, kas visā kalendārajā gadā bija pieejama dzīvnieku audzēšanai, ieskaitot kopīgā lietošanā esošās platības un platības, kurās tika izmantotas jauktas kultūras. Lopbarības platībā neietilpst:

4. Tiesības uz maksājumu par hektāru negroza, ja vien nav paredzēts citādi.

1. Jebkuras tiesības uz maksājumu, saistībā ar hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, dod tiesības uz tādas summas maksājumu, kas noteikta ar tiesībām uz maksājumu.

2. “Hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir jebkura saimniecības lauksaimniecības platība, izņemot zemes, uz kurām ir meži vai kuras izmanto ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.

3. Lauksaimnieks deklarē zemes gabalus, kuri atbilst hektāram, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, saistībā ar visām tiesībām uz maksājumu. ►M19 Izņemot force majeure gadījumus vai ārkārtas apstākļus, minētie zemes gabali lauksaimnieka rīcībā ir dienā, ko noteikusi dalībvalsts, bet kas nav vēlāk par dienu, kas attiecīgajā dalībvalstī ir noteikta, lai grozītu atbalsta pieteikumu. ◄

4. Dalībvalstis attiecīgi pamatotos gadījumos atļauj lauksaimniekam koriģēt deklarāciju, ja viņš ievēro to hektāru skaitu, kas atbilst viņa tiesībām uz maksājumu, un nosacījumus vienreizējā maksājuma piešķiršanai par attiecīgo platību.

1. Jebkuras tiesības uz maksājumu, kas nav izmantotas 3 gadu periodā, piešķir valsts rezervei.

2. Neizmantotās tiesības uz maksājumu tomēr nenodod atpakaļ valsts rezervē force majeure gadījumā un ārkārtas apstākļos 40. panta 4. punkta nozīmē.

3. Tomēr dalībvalstīs, kur 2007. gadā neizmantoja 71. pantā paredzēto iespēju un kur neizmanto 51. panta otrajā daļā minēto iespēju, neizmantotās tiesības uz maksājumu, kas atbilst lauksaimnieka deklarētajam hektāru skaitam un ko izmanto galda kartupeļiem vai augļiem un dārzeņiem, neieskaita atpakaļ valsts rezervē.

1. Tiesības uz maksājumu var nodot tikai tādam citam lauksaimniekam, kurš reģistrējies tajā pašā dalībvalstī, izņemot faktiska vai sagaidāma mantojuma nodošanas gadījumu.

Pat faktiska vai sagaidāma mantojuma gadījumā tiesības uz maksājumu tomēr var izmantot tikai tajā dalībvalstī, kur tiesības uz maksājumu tika noteiktas.

Dalībvalsts var nolemt, ka tiesības uz maksājumu var nodot vai izmantot tikai vienā un tajā pašā reģionā.

2. Tiesības uz maksājumu var nodot, pārdodot vai izmantojot jebkuru citu galīgu nodošanu, kopā ar zemi vai bez tās. Turpretim nomu vai līdzīgus darījumu veidus atļauj tikai tad, ja līdz ar nodotajām tiesībām uz maksājumu ir nodots arī līdzvērtīgs skaits hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

Izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus, kas minēti 40. panta 4. punktā, lauksaimnieks var nodot savas maksājumu tiesības bez zemes tikai pēc tam, kad viņš 44. panta nozīmē ir izmantojis vismaz 80 % no savām tiesībām uz maksājumu vismaz viena kalendārā gada laikā, vai pēc tam, kad viņš brīvprātīgi ir atdevis valsts rezervei visas tiesības uz maksājumu, kuras viņš nav izmantojis vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmajā gadā.

3. Gadījumā, kad tiesības uz maksājumu tiek pārdotas kopā ar zemi vai bez tās, dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārīgajiem principiem un atbilstīgi kritērijiem, kas jānosaka Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, var nolemt, ka daļa pārdoto tiesību uz maksājumu jānodod atpakaļ valsts rezervē vai ka to vienības vērtība jāsamazina par labu valsts rezervei.

1. Atkāpjoties no 43. un 44. panta, šādas no pārskata periodā piešķirtajiem maksājumiem radušās summas iekļauj pamatsummā saskaņā ar 48. pantā un VII pielikuma C punktā paredzētajiem nosacījumiem:

2. Sākot no 2007. gada un atkāpjoties no 33., 43. un 44. panta, summas, kas rodas no piena ražošanas piemaksām un papildmaksājumiem, kuri paredzēti 95. un 96. pantā un kuri jāpiešķir 2007. gadā, iekļauj vienreizējo maksājumu shēmā, ievērojot 48. līdz 50. pantā paredzētos nosacījumus.

Ja lauksaimniekam tika piešķirti 47. pantā minētie maksājumi, bet viņam pārskata periodā nebija hektāru, kā minēts 43. pantā, vai ja tiesības uz maksājumu par hektāru rada summu, kas lielāka par EUR 5 000, lauksaimniekam attiecīgi ir tādas tiesības uz maksājumu:

1. Ja vien šajā iedaļā nav paredzēts citādi, tad citus šīs sadaļas noteikumus piemēro īpašiem nosacījumiem pakļautām tiesībām uz maksājumu.

2. Atkāpjoties no 36. panta 1. punkta un 44. panta 1. punkta, lauksaimniekam, kuram ir tādas tiesības uz maksājumu, par ko viņam pārskata periodā nebija hektāru, dalībvalsts atļauj atkāpties no saistībām sniegt tiesību skaitam līdzvērtīgu skaitu tādu hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, ar nosacījumu, ka viņš saglabā vismaz 50 % no lauksaimnieciskās darbības, ko viņš veica pārskata periodā un ko izsaka ganāmpulka vienībās (LU).

Tiesību uz maksājumu nodošanas gadījumā pārņēmējs var gūt labumu no tādas atkāpes tikai tad, ja tiek nodotas visas tās tiesības uz maksājumu, uz kurām attiecas atkāpe.

1. Neierobežojot 48. pantu un atkāpjoties no 37. un 43. panta, lauksaimnieks saņem tādu papildsummu par tiesībām, kas rodas, dalot saskaņā ar 95. un 96. pantu piešķiramās summas ar to tiesību skaitu, kuras viņam ir 2007. gadā, izņemot tiesības atstāt zemi atmatā.

Katras to tiesību uz maksājumu vienības vērtību, kas viņam ir 2007. gadā, palielina par minēto papildsummu.

2. Gadījumos, kad viņa īpašumā nav nekādu tiesību, mutatis mutandis piemēro 48. un 49. pantu. Tādā gadījumā 48. panta piemērošanas nolūkā termins “hektāri” nozīmē hektārus, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu un kuri ir lauksaimnieka īpašumā 2007. gadā.

Lauksaimnieki var izmantot saskaņā ar 44. panta 3. punktu deklarētu zemes gabalus visādu veidu lauksaimnieciskai darbībai.

Atkāpjoties no pirmās daļas, dalībvalstis līdz 2007. gada 1. novembrim var pieņemt lēmumu, ka līdz dalībvalsts noteiktai dienai, bet ne vēlāk kā līdz 2010. gada 31. decembrim, zemes gabalus vienā vai vairākos dalībvalsts reģionos turpina neizmantot:

1. Audzēto šķirņu kaņepēs tetrahidrokanabinola saturs nedrīkst pārsniegt 0,2 %. Dalībvalstis izveido sistēmu, lai vismaz 30 % ar kaņepēm apsēto platību pārbaudītu audzēto kaņepju tetrahidrokanabinola saturu. Ja tomēr dalībvalsts ievieš šādas audzēšanas iepriekšējas apstiprināšanas sistēmu, minimums ir 20 % platības.

2. Saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru maksājumus piešķir ar nosacījumu, ka izmanto konkrētu šķirņu sertificētas sēklas.

1. Atkāpjoties no šīs regulas 37. un 43. panta, ja pārskata periodā uz lauksaimnieku attiecās saistības atstāt atmatā daļu viņa saimniecības zemes, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1251/1999 6. panta 1. punktu, tad trīs gadu vidējo summu, kas atbilst obligātajam maksājumam par atmatā atstāto zemi, kurš aprēķināts un koriģēts atbilstīgi VII pielikumam, un obligātās atmatā atstātās zemes hektāru trīs gadu vidējo skaitu neiekļauj to tiesību noteikšanā, kas minētas šīs regulas 43. pantā.

2. Gadījumā, kas minēts 1. punktā, lauksaimnieks saņem tiesības par hektāru (še turpmāk “tiesības atstāt zemi atmatā”), ko aprēķina, dalot trīs gadu atmatas vidējo apjomu ar atmatā atstātās zemes hektāru trīs gadu vidējo apjomu, kā minēts 1. punktā.

Kopējais tiesību atstāt zemi atmatā skaits ir vienāds ar obligāto atmatā atstātās zemes hektāru vidējo skaitu.

1. Jebkuras tiesības atstāt zemi atmatā kopā ar hektāru, par ko ir tiesības pretendēt uz tiesībām atstāt zemi atmatā, dod tiesības uz tādas summas maksājumu, kas noteikta ar tiesībām atstāt zemi atmatā.

2. Atkāpjoties no 44. panta 2. punkta, “hektārs, par ko ir tiesības pretendēt uz tiesībām atstāt zemi atmatā”, ir saimniecības lauksaimniecības platība, ko aizņem aramzeme, izņemot platības, uz kurām datumā, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumu iesniegšanai 2003. gadā, bija ilggadīgās kultūras, meži vai kuras izmantoja ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām vai pastāvīgajām ganībām. ►M3 Attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm norādi uz datumu, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumu iesniegšanai 2003. gadā, uzskata par norādi uz 2003. gada 30. jūniju. ◄ ►A2 Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju datums, kas attiecas uz platībatkarīgā atbalsta pieteikumu iesniegšanu, ir 2005. gada 30. jūnijs. ◄

Ja pieteikumi iesniegti pēc 1995. gada 28. jūnija, šādas platības tomēr var uzskatīt par atmatu:

3. Lauksaimnieki neizmanto ražošanā, bet atstāj atmatā hektārus, par kuriem var pretendēt uz tiesībām atstāt zemi atmatā.

4. Atmatā atstātās zemes platības ir ne mazāk kā 0,1 ha lielas un 10 metrus platas. Pienācīgi pamatotu vides apsvērumu dēļ dalībvalstis var pieņemt platības, kas ir vismaz 5 metrus platas un 0,05 ha lielas.

5. Dalībvalstis, ievērojot noteikumus, kas jānosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, var atkāpties no šā panta 2. punkta pirmās daļas, ja tās veic pasākumus, lai novērstu jebkādu ievērojamu kopējās lauksaimniecības platības, par ko var pretendēt uz tiesībām atstāt zemi atmatā, pieaugumu.

6. Atkāpjoties no 36. panta 1. punkta un 44. panta 1. punkta, tiesības atstāt zemi atmatā var pieprasīt pirms jebkurām citām tiesībām.

7. Saistības atstāt zemi atmatā turpina piemērot attiecībā uz nodotajām tiesībām atstāt zemi atmatā.

1. Atmatā atstātajā zemē saglabā labus lauksaimniecības un vides apstākļus, kā noteikts saskaņā ar 5. pantu.

Neierobežojot 55. pantu, to neizmanto lauksaimnieciskiem mērķiem un uz tās neražo nekādus kultūraugus komerciāliem mērķiem.

3. Ja barībā vai pārtikā izmantojamo blakusproduktu daudzums, kas radīsies, audzējot eļļas augus uz saskaņā ar 55. panta b) punktu atmatā atstātās zemes, pamatojoties uz paredzamajiem daudzumiem, par kuriem ir noslēgti līgumi ar lauksaimniekiem, gadā pārsniegs 1 miljonu tonnu, kas izteiktas kā sojas miltu ekvivalents, tad, lai ierobežotu šo daudzumu līdz 1 miljonam tonnu, jāsamazina saskaņā ar katru līgumu paredzamais daudzums, kuru var izmantot barībā vai pārtikā.

4. Dalībvalstis drīkst maksāt valsts atbalstu līdz 50 % apjomā no izmaksām, kas ir saistītas ar biomasas ražošanai paredzētu pastāvīgu kultūru audzēšanu atmatā atstātā zemē.

Ja vien šajā iedaļā nav paredzēts citādi, tad citus šīs sadaļas noteikumus piemēro tiesībām atstāt zemi atmatā.

Reģionālais maksimāli pieļaujamā daudzuma piešķīrums, kā minēts 41. pantā

1. Vēlākais līdz 2004. gada 1. augustam dalībvalsts var nolemt piemērot vienreizējo maksājumu shēmu, kas paredzēta 1. līdz 4. nodaļā, reģionālā līmenī, ievērojot šajā iedaļā paredzētos nosacījumus.

Dalībvalstis, kam ir mazāk nekā trīs miljoni hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, var uzskatīt par vienu atsevišķu reģionu.

3. Dalībvalsts sīkāk sadala 41. pantā minēto maksimāli pieļaujamo daudzumu starp reģioniem atbilstīgi objektīviem kritērijiem.

1. Attiecīgi pamatotos gadījumos un atbilstīgi objektīviem kritērijiem dalībvalsts var sadalīt reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu kopējo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 58. pantu, vai tā daļu starp visiem lauksaimniekiem, kuru saimniecības atrodas attiecīgajā reģionā, ieskaitot tos, kas neatbilst 33. pantā minētajam atbilstības kritērijam.

2. Reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma kopējā apjoma sadales gadījumā lauksaimnieki saņem tiesības, kur vienības vērtību aprēķina, dalot reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 58. pantu, ar hektāru, par kuriem 44. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu, skaitu, kas noteikts reģionālā līmenī.

3. Reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma kopējā apjoma daļējas sadales gadījumā lauksaimnieki saņem tiesības, kur vienības vērtību aprēķina, dalot atbilstošo reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļu, kas noteikta saskaņā ar 58. pantu, ar hektāru, par kuriem 44. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu, skaitu, kas noteikts reģionālā līmenī.

Gadījumā, ja lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt arī tiesības, kas aprēķinātas par reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma atlikušo daļu, katras tādu tiesību reģionālās vienības vērtību, izņemot tiesības atstāt zemi atmatā, palielina par summu, kura atbilst pamatsummai, kas dalīta ar viņa tiesību skaitu, kuras noteiktas saskaņā ar 4. punktu.

4. Tiesību skaits uz lauksaimnieku ir vienāds ar hektāru skaitu, ko viņš deklarē saskaņā ar 44. panta 2. punktu par vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmo gadu, izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus 40. panta 4. punkta nozīmē.

1. Ja dalībvalstis izmanto 59. pantā paredzēto iespēju, lauksaimnieki, atkāpjoties no 51. panta b) un c) punkta un saskaņā ar šo pantu, var izmantot arī zemes gabalus, kas deklarēti atbilstīgi 44. panta 3. punktam, lai ražotu produktus, kas minēti Regulas (EK) Nr. 2200/96 1. panta 2. punktā vai Regulas (EK) Nr. 2201/96 1. panta 2. punktā, un kartupeļus, kas nav paredzēti kartupeļu cietes ražošanai, par kuru piešķir atbalstu saskaņā ar šīs regulas 93. pantu, izņemot 51. panta a) punktā minētās kultūras.

2. Dalībvalsts nosaka hektāru skaitu, ko var izmantot atbilstīgi šā panta 1. punktam, atbilstīgi objektīviem kritērijiem dalot hektāru vidējo skaitu, ko izmantoja 1. punktā minēto produktu ražošanai valsts līmenī trīs gadu periodā no 2000. līdz 2002. gadam, starp reģioniem, kas noteikti saskaņā ar 58. panta 2. punktu. Hektāru vidējo skaitu valsts līmenī un hektāru skaitu reģionālā līmenī nosaka Komisija saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, pamatojoties uz datiem, ko paziņojusi dalībvalsts.

3. Robežās, kas attiecīgam reģionam noteiktas atbilstīgi 2. punktam, lauksaimniekam atļauj izmantot 1. punktā minēto iespēju:

4. To hektāru skaita robežās, kas vēl ir pieejami pēc 3. punkta piemērošanas, lauksaimnieki var ražot 1. punktā minētos produktus, izmantojot tādu skaitu hektāru, uz kuriem neattiecas 3. punkts, to hektāru skaita robežās, ko izmanto 1. punktā minēto produktu ražošanai 2004. un/vai 2005. gadā, priekšroku dodot lauksaimniekiem, kuri jau ražoja produktus 2004. gadā to hektāru skaita robežās, ko izmantoja 2004. gadā.

Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, 2004. un 2005. gadu aizstāj attiecīgi ar gadu pirms vienreizējā maksājuma shēmas piemērošanas gada un ar pašu piemērošanas gadu.

5. Lai noteiktu 3. un 4. pantā minētos individuālos ierobežojumus, dalībvalsts attiecīgā gadījumā izmanto lauksaimnieka individuālos datus vai jebkurus citus pierādījumus, ko iesniedz lauksaimnieks.

6. Hektāru skaits, par ko atļaujas noteiktas atbilstīgi šā panta 3. un 4. punktam, nekādā gadījumā nepārsniedz vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmajā gadā deklarēto to hektāru skaitu, par kuriem saskaņā ar 44. panta 2. punktu ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

7. Atļauju attiecīgajā reģionā izmanto ar atbilstošajām tiesībām uz maksājumu.

8. Ja dalībvalsts izlemj atkāpties no 51. panta otrās daļas, tā līdz 2007. gada 1. novembrim var arī pieņemt lēmumu par šā panta 1. līdz 7. punkta piemērošanu tam pašam laikposmam. Visos citos gadījumos šā panta 1. līdz 7. punktu nepiemēro.

Gadījumā, ja piemēro 59. pantu, dalībvalstis atbilstīgi objektīviem kritērijiem var reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma vai tā daļas robežās noteikt arī dažādas vienības vērtības tām tiesībām, kas jāpiešķir 59. panta 1. punktā minētajiem lauksaimniekiem, par hektāriem, kuros atrodas zālaugu platības datumā, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumiem par 2003. gadu, un par jebkuru citu hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, vai alternatīvi par hektāriem, kuros atrodas pastāvīgās ganības datumā, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumiem par 2003. gadu, un par jebkuru citu hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

Atkāpjoties no 47. panta 2. punkta, dalībvalsts var nolemt, ka summas, kas rodas no piena ražošanas piemaksām un papildmaksājumiem, kuri paredzēti 95. un 96. pantā, pilnībā vai daļēji tiek iekļautas vienreizējā maksājuma shēmā no 2005. gada. Attiecīgi groza tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo punktu.

Pamatsumma minētajiem maksājumiem ir vienāda ar summām, kas jāpiešķir atbilstīgi 95. un 96. pantam un kas aprēķinātas, pamatojoties uz individuālo references daudzumu par pienu, kurš pieejams saimniecībā tā gada 31. martā, kad minētos maksājumus pilnībā vai daļēji iekļāva vienreizējā maksājuma shēmā.

Nosacījumi, kas attiecas uz tiesībām, kuras noteiktas saskaņā ar šo iedaļu

1. Gadījumā, ja piemēro 59. pantu, tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo iedaļu, var nodot vai izmantot tikai tajā pašā reģionā vai tādos reģionos, kur tiesības par hektāru ir tādas pašas.

2. Gadījumā, ja piemēro 59. pantu, atkāpjoties no 53. panta, jebkurš lauksaimnieks attiecīgajā reģionā saņem tiesības atstāt zemi atmatā.

Tiesību atstāt zemi atmatā skaitu nosaka, reizinot lauksaimnieka zemi, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu 54. panta 2. punkta nozīmē un kura deklarēta vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmajā gadā, ar atmatas koeficientu.

Atmatas koeficientu aprēķina, reizinot obligātās atmatas pamatkoeficientu, kas ir 10 %, ar attiecīgajā reģionā pastāvošo attiecību starp zemi, par kuru pārskata periodā piešķirti VI pielikumā minētie platībatkarīgie maksājumi par laukaugiem, un zemi, par kuru pārskata periodā ir tiesības pretendēt uz atbalstu 54. panta 2. punkta nozīmē.

Tiesību atstāt zemi atmatā vērtība ir reģionālā vērtība par maksājumu tiesībām, kā noteikts atbilstīgi 59. panta 2. punktam vai attiecīgā gadījumā 59. panta 3. punkta pirmajai daļai.

Tiesības atstāt zemi atmatā nesaņem tie lauksaimnieki, kas deklarē tādu hektāru skaitu, kurš mazāks nekā hektāru skaits 54. panta 2. punkta nozīmē, kas būtu vajadzīgs, lai saražotu tādu daudzumu tonnu, kurš vienāds ar 92 tonnām labības, kā noteikts IX pielikumā, pamatojoties uz ražām, kas noteiktas saskaņā ar reģionalizācijas plānu, kurš jāpiemēro attiecīgajā reģionā gadā pirms vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gada, dalot ar šā panta 2. punkta trešajā daļā minēto attiecību.

3. Atkāpjoties no 43. panta 4. punkta un 49. panta 3. punkta un rīkojoties saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārīgajiem principiem, dalībvalstis, vēlākais, līdz 2004. gada 1. augustam var nolemt uz tiesībām, kas noteiktas saskaņā ar šo iedaļu, attiecināt pakāpeniskus grozījumus atbilstīgi iepriekš noteiktiem pasākumiem un objektīviem kritērijiem.

Tomēr dalībvalstis līdz 2006. gada 30. aprīlim var nolemt piemērot pirmajā daļā paredzēto atkāpi attiecībā uz cukurbiešu, cukurniedru un cigoriņu maksājumu komponenta iekļaušanu vienreizējo maksājumu shēmā.

Attiecībā uz augļu un dārzeņu, galda kartupeļu un dēstu audzētavu maksājumu komponenta iekļaušanu vienotā maksājuma shēmā dalībvalstis līdz 2008. gada 1. aprīlim var pieņemt lēmumu izmantot pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

Attiecībā uz vīna nozares komponenta iekļaušanu vienotā maksājuma shēmā dalībvalstis līdz 2009. gada 1. aprīlim var pieņemt lēmumu izmantot pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

4. Ja vien šajā iedaļā nav paredzēts citādi, piemēro citus šīs sadaļas noteikumus.

1. Vēlākais, līdz 2004. gada 1. augustam dalībvalsts var nolemt valsts vai reģionālā līmenī piemērot vienreizējo maksājumu shēmu, kas paredzēta 1. līdz 4. nodaļā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā iedaļā.

2. Atbilstīgi katras dalībvalsts izvēlei Komisija saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru nosaka maksimāli pieļaujamos daudzumus katram tiešajam maksājumam, kas minēts attiecīgi 66. līdz 69. pantā.

Šis maksimāli pieļaujamais daudzums ir vienāds ar katra tiešā maksājuma daļu valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kas minēts 41. pantā, kura pareizināta ar samazinājuma procentuālajām daļām, ko dalībvalstis piemēro saskaņā ar 66. līdz 69. pantu.

Fiksētā maksimāli pieļaujamā daudzuma kopējo apjomu atskaita no valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma, kas minēts 41. pantā, saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

3. Vēlākais, divus gadus pēc tam, kad visas dalībvalstis ir ieviesušas vienreizējo maksājumu shēmu, vai, vēlākais, līdz 2009. gada 31. decembrim Komisija iesniedz Padomei ziņojumu, kam vajadzības gadījumā pievienoti atbilstoši priekšlikumi, par iespējamām sekām – tirgus un strukturālās attīstības izteiksmē – kas var rasties, dalībvalstīm izmantojot 2. un 3. iedaļā paredzētās iespējas.

1. Attiecībā uz tiesībām, kuras jāpiešķir lauksaimniekiem pēc visiem iespējamajiem 41. pantā paredzētajiem atvilkumiem, pamatsummas daļu, kas rodas no katra tiešā maksājuma, kurš paredzēts 66. līdz 69. pantā, samazina par procentuālo daļu, kas jānosaka dalībvalstīm minētajos pantos noteiktajās robežās, un – attiecībā uz 68.b pantā paredzētajiem tiešajiem maksājumiem – tas izdarāms laikposmā, ko dalībvalsts ir noteikusi saskaņā ar minēto pantu.

2. Ja vien šajā iedaļā nav paredzēts citādi, pārējos šīs sadaļas noteikumus piemēro tiesībām, kas noteiktas par pamatsummas atlikušo daļu.

Dalībvalstis var saglabāt līdz pat 50 % no 41. pantā minētā valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļas, kas atbilst VI pielikumā uzskaitītajiem maksājumiem par aitu un kazu gaļu.

Šādā gadījumā, ievērojot tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežas, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir lauksaimniekiem, kuri audzē aitas un kazas, maksimāli līdz pat 50 % no VI pielikumā minētajiem maksājumiem par aitu un kazu gaļu, kas jāpiešķir saskaņā ar IV sadaļas 11. nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

1. Gadījumā, kad tiek veikti maksājumi par liellopu gaļu, dalībvalstis var saglabāt līdz pat 100 % no 41. pantā minētā valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļas, kas atbilst VI pielikumā minētajai kaušanas piemaksai par teļiem.

Šādā gadījumā, ievērojot tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežas, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir par teļu nokaušanu maksimāli līdz pat 100 % no VI pielikumā minētās kaušanas piemaksas par teļiem, kas jāpiešķir saskaņā ar IV sadaļas 12. nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Attiecībā uz maksājumiem par apiņiem dalībvalstis var ieturēt līdz 25 % no 41. pantā minētā valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļas, kas atbilst platībatkarīgajiem maksājumiem par apiņiem un atbalstam pagaidu neaudzēšanas periodā, kā noteikts VI pielikumā.

Šādā gadījumā, ievērojot maksimālo apjomu, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu var paredzēt papildu maksājumu lauksaimniekiem un/vai maksājumu ražotāju grupām, kas atzītas saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1696/71 7. panta 3. punktu.

Papildu maksājumu piešķir lauksaimniekiem, kas audzē apiņus, par katru hektāru, nepārsniedzot 25 % no VI pielikumā minētajiem maksājumiem par hektāru, kuri jāpiešķir saskaņā ar IV sadaļas 10.d nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Maksājumu atzītām ražotāju grupām piešķir, lai finansētu Regulas (EEK) Nr. 1696/71 7. panta a) līdz d) apakšpunktā minētos pasākumus.

1. Līdz 2007. gada 1. novembrim dalībvalstis var pieņemt lēmumu līdz 2011. gada 31. decembrim saglabāt līdz 50 % tiešā maksājuma daļas valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kas minēts 41. pantā, attiecībā uz noteiktiem tomātiem, ko piegādā pārstrādei un par kuriem paredzētas tiesības uz palīdzību saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 2201/96 paredzēto atbalsta shēmu.

Šādā gadījumā, ievērojot tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežas, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir lauksaimniekiem, kas audzē tomātus atbilstīgi IV sadaļas 10.g nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Šādā gadījumā, ievērojot tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežas, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir lauksaimniekiem, kuri audzē vienu vai vairākus tālāk minēto augļu vai dārzeņu veidus, ko piegādā pārstrādei un par ko paredzētas tiesības uz palīdzību saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 2201/96 un Regulā (EK) Nr. 2202/96 paredzētajām atbalsta shēmām, kā noteikusi attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar IV sadaļas 10.g nodaļā paredzētajiem nosacījumiem:

3. Daļa valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kas minēts 1. punktā attiecībā uz tomātiem, ir šāda:

4. Daļa valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kas minēts 2. punktā attiecībā uz augļu un dārzeņu kultūrām, kas ir citas nekā ikgadējās kultūras, ir šāda:

Īpašu lauksaimniecības veidu un kvalitatīvas ražošanas fakultatīva īstenošana

Dalībvalstis var saglabāt līdz pat 10 % no 41. pantā minētā valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma daļas, kas atbilst katrai VI pielikumā minētajai nozarei. Laukaugu, liellopu gaļas un aitu un kazu gaļas nozarē iepriekšminēto saglabāšanu ņem vērā, lai piemērotu maksimālās procentuālās daļas, kas noteiktas attiecīgi 66., 67. un 68. pantā.

Šādā gadījumā, ievērojot tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežas, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem tajā nozarē vai nozarēs, uz kuru(-ām) attiecas saglabāšana.

Papildmaksājumu piešķir par īpašiem lauksaimniecības veidiem, kas ir svarīgi vides aizsardzībai vai tās stāvokļa uzlabošanai, vai lauksaimniecības produktu tirdzniecības un kvalitātes uzlabošanai, ievērojot nosacījumus, kas jānosaka Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Dalībvalsts, vēlākais, līdz 2004. gada 1. augustam var nolemt izslēgt no vienreizējo maksājumu shēmas:

2. Dalībvalstis 1. punktā minētos tiešos maksājumus piešķir 64. panta 2. punktā noteiktajā maksimālajā apjomā, ievērojot nosacījumus, kas noteikti IV sadaļas 3., 6. un 7.–13. nodaļā.

1. Dalībvalsts, vēlākais, līdz 2004. gada 1. augustam var nolemt piemērot vienreizējo maksājumu shēmu pēc pārejas laika, kurš beidzas vai nu 2005. gada 31. decembrī vai 2006. gada 31. decembrī, ja īpaši lauksaimniecības apstākļi to attaisno.

Ja attiecīgā dalībvalsts nolemj piemērot vienreizējo maksājumu shēmu līdz pārejas laika beigām, tā lēmumu pieņem, vēlākais, līdz tā kalendārā gada 1. augustam, kas ir pirms kalendārā gada, attiecībā uz kuru piemēros vienreizējo maksājumu shēmu.

Attiecībā uz apiņiem pirmajā daļā minētais termiņš beidzas 2005. gada 31. decembrī. Pirmajā daļā minēto pārejas periodu nepiemēro attiecībā uz kokvilnu, olīveļļu un galda olīvām un tabaku.

2. Neskarot 70. panta 2. punktu, pārejas posmā attiecīgā dalībvalsts piemēro katru tiešo maksājumu, kas minēts VI pielikumā, ievērojot nosacījumus, kas noteikti IV sadaļas 3., 6. un 7.–13. nodaļā, tādā budžeta maksimālajā apjomā, kas atbilst 41. pantā minēto tiešo maksājumu komponentam, kas noteikts saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Gadījumā, kad jāveic maksājums par žāvētu rupjo lopbarību, dalībvalstis piešķir atbalstu, ievērojot nosacījumus, kas jāparedz saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, iepriekš minēto budžeta ierobežojumu ietvaros.

3. Vienreizējo maksājumu shēmu piemēro tā kalendārā gada 1. janvārī, kas seko kalendārajam gadam, kurā beidzas pārejas laiks.

Šādā gadījumā attiecīgās dalībvalstis pieņem lēmumus, kas minēti 58. panta 1. punktā, 63. panta 3. punktā, 64. panta 1. punktā un 70. pantā, līdz 2005. vai 2006. gada 1. augustam atbilstīgi termiņam, par ko nolemts saskaņā ar šā panta 1. punktu.

4. Komisija saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru veic vajadzīgos pasākumus, ja minētā pārejas laika piemērošana rada nopietnus konkurences izkropļojumus Kopienas tirgū, un lai nodrošinātu Kopienas starptautisko saistību ievērošanu.

1. Ja vien šajā nodaļā nav paredzēts citādi, šīs sadaļas noteikumi attiecas uz jaunajām dalībvalstīm.

Nepiemēro 33., 34., 37., 38., 39. pantu, 40. panta 1., 2., 3. un 5. punktu, 41., 42., 43., 47. līdz 50., 53. un 58. līdz 63. pantu.

2. Ikviena jaunā dalībvalsts, kas piemēro vienoto platībmaksājumu shēmu, pieņem 64. panta 1. punktā un 71. panta 1. punktā minētos lēmumus līdz tā gada 1. augustam, kas ir pirms gada, kurā tā pirmo reizi piemēros vienoto platībmaksājumu shēmu.

3. Jebkura jaunā dalībvalsts, kas iesniedz pieteikumu par līdzdalību vienotā platībmaksājuma shēmā, papildus 44. panta 2. punktā noteiktajiem atbilstības nosacījumiem ►C1 var noteikt, ka “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme, kura ir uzturēta labā lauksaimniecības stāvoklī 2003. gada 30. jūnijā, neatkarīgi no tā, vai minētajā datumā tā tiek izmantota lauksaimnieciskajai ražošanai vai ne. ◄

Jebkura jaunā dalībvalsts, kas iesniedz pieteikumu par līdzdalību vienotā platībmaksājuma shēmā, var arī noteikt, ka atbilstīgās platības minimālais apjoms vienai saimniecībai, par ko var noteikt tiesības saņemt maksājumus un par ko var piešķirt maksājumus, ir atbilstīgās platības minimālais apjoms vienai saimniecībai, kurš ir noteikts saskaņā ar 143.b panta 5. punkta otro daļu.

1. Lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par atbalsta saņemšanu saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu līdz datumam, ko nosaka jaunās dalībvalstis, bet ne vēlāk kā līdz 15. maijam.

2. Izņemot nepārvaramas varas gadījumus un izņēmuma apstākļus 40. panta 4. punkta nozīmē, tiesības nepiešķir tiem lauksaimniekiem, kuri uz vienreizējo maksājumu shēmu nav pieteikušies līdz pirmā vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gada 15. maijam.

3. Summas, kas atbilst minētajām nepiešķirtajām tiesībām, ieskaita atpakaļ 71.d pantā minētajā valsts rezervē, un tās ir pieejamas pārdalei.

Maksimāli pieļaujamais daudzums jaunajām dalībvalstīm ir noteikts VIIIa pielikumā. Izņemot maksājumus par tajā norādīto žāvētu rupjo lopbarību, cukuru un cigoriņiem, maksimāli pieļaujamo daudzumu aprēķina, ņemot vērā 143.a pantā paredzēto palielinājuma grafiku un tādēļ tas nav jāsamazina.

Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju saskaņā ar 143.a pantu paredzēto pieaugumu grafiku piemēro cukuram un cigoriņiem.

Attiecībā uz vīnu un, ņemot vērā jaunākos pieejamos datus, kurus dalībvalstis sniegušas saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 479/2008 102. panta 9. un 6. punktu, Komisija saskaņā ar šīs regulas 144. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem lēmumu par valstī maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts šīs regulas VIIIa pielikumā. Līdz tā gada 1. decembrim, kam seko gads, kurā pielāgo valstīm noteikto maksimālo apjomu, dalībvalstis ziņo Komisijai par reģiona maksājuma tiesību vidējo vērtību, kas minēta šīs regulas VII pielikuma N punktā.

1. Katra jaunā dalībvalsts veic tai noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma lineāru procentuālu samazināšanu, lai veidotu valsts rezervi. Šis samazinājums nav lielāks par 3 %, neskarot 71.b panta 3. punkta piemērošanu. Tomēr tas var pārsniegt 3 %, ja šā panta 3. punkta piemērošanai ir vajadzīgs lielāks samazinājums.

2. Jaunās dalībvalstis izmanto valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un lai izvairītos no traucējumiem tirgū un konkurences izkropļojumiem, piešķirtu tiesības uz maksājumu lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā, kas jādefinē Komisijai saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

3. Pirmajā gadā, kad piemēro vienreizējo maksājumu shēmu, jaunās dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un lai izvairītos no traucējumiem tirgū un konkurences izkropļojumiem, tiesības uz maksājumiem piešķirtu tiem lauksaimniekiem īpašās nozarēs, kuri atrodas īpašā situācijā sakarā ar pāreju uz vienreizējo maksājumu shēmu. Šādas tiesības uz maksājumiem piešķir saskaņā ar noteikumiem, kas jāparedz Komisijai atbilstīgi 144. panta 2. punktā minētajai procedūrai.

4. Piemērojot 2. un 3. punktu, jaunās dalībvalstis var palielināt tiesību vienības vērtību EUR 5 000 robežās un/vai tiesību skaitu, kas piešķiramas lauksaimniekiem.

5. Jaunās dalībvalstis veic tiesību lineāru samazināšanu, ja to valsts rezerve nav pietiekama 2. un 3. punktā minētajiem gadījumiem.

6. Izņemot faktiskus vai paredzamus mantojuma nodošanas gadījumus, apvienošanās vai sadalīšanas gadījumus, kā arī, piemērojot 3. punktu un atkāpjoties no 46. panta, tiesības, kas noteiktas, izmantojot valsts rezervi, nenodod piecus gadus pēc to piešķiršanas. Apvienošanās vai sadalīšanas gadījumos lauksaimnieks(-i), kas apsaimnieko jauno saimniecību(-as), patur no valsts rezerves piešķirtās tiesības uz atlikušo piecu gadu termiņa laiku.

Atkāpjoties no 45. panta 1. punkta, visas tiesības, kas nav izmantotas katru gadu piecu gadu laika posmā, tūlīt tiek ieskaitītas atpakaļ valsts rezervē.

7. Jaunās dalībvalstis var izmantot valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas lauksaimniekiem tajos apgabalos, uz kuriem attiecas restrukturizācijas un/vai attīstības programmas saistībā ar kādu no valsts intervences veidiem, lai novērstu zemes pamešanu un/vai lai kompensētu īpašos zaudējumus lauksaimniekiem minētajos apgabalos.

1. Jaunās dalībvalstis vienreizējo maksājumu shēmu piemēro reģionu līmenī.

2. Šos reģionus jaunās dalībvalstis nosaka atbilstīgi objektīviem kritērijiem.

Tās jaunās dalībvalstis, kam ir mazāk nekā trīs miljoni hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, var uzskatīt par vienu atsevišķu reģionu.

Tomēr jaunās dalībvalstis, kas iesniegušas pieteikumu par līdzdalību vienotā platībmaksājuma shēmā, var uzskatīt par vienotu reģionu.

3. Pēc 71.d pantā paredzētā samazinājuma katra jaunā dalībvalsts atbilstīgi objektīviem kritērijiem sadala tai noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts 71.c pantā, starp reģioniem.

1. Visi lauksaimnieki, kuru saimniecības atrodas attiecīgajā reģionā, saņem tiesības, kuru vienības vērtība aprēķināta, reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 71.e pantu, dalot ar reģionu līmenī noteiktu to hektāru skaitu, par kuriem 44. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

2. Tiesību skaits vienam lauksaimniekam ir vienāds ar hektāru skaitu, ko viņš deklarē saskaņā ar 44. panta 2. punktu pirmajam vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gadam, izņemot nepārvaramas varas gadījumus vai izņēmuma apstākļus 40. panta 4. punkta nozīmē.

3. Tiesības uz maksājumu par hektāru negroza, ja vien nav paredzēts citādi.

Jaunās dalībvalstis atbilstīgi objektīviem kritērijiem reģionālā maksimāli pieļaujamā daudzuma vai tā daļas robežās var noteikt arī atšķirīgas vienības vērtības tām tiesībām, kas piešķiramas 71.f panta 1. punktā minētajiem lauksaimniekiem, par zāļaugu platību hektāriem, kuri noteikti 2006. gada 30. jūnijā, un par jebkuru citu hektāru, par ko ir tiesības pretendēt uz atbalstu, vai alternatīvi par hektāriem, kuros atrodas pastāvīgās ganības, kas noteiktas 2006. gada 30. jūnijā, un par jebkuru citu hektāru, par ko ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

Summas, kas atbilst piena ražošanas piemaksām un papildmaksājumiem saskaņā ar 95. un 96. pantu un kas piešķiramas 2007. gadā, no 2007. gada iekļauj vienreizējo maksājumu shēmā.

Taču jaunās dalībvalstis var nolemt, ka summas, kas atbilst piena ražošanas piemaksām un papildmaksājumiem saskaņā ar 95. un 96. pantu, vienreizējo maksājumu shēmā daļēji vai pilnā apmērā iekļauj no 2005. gada. Attiecīgi groza tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo punktu.

Summa, ko izmanto tiesību noteikšanai saistībā ar minētajiem maksājumiem, ir vienāda ar summām, kuras jāpiešķir atbilstīgi 95. un 96. pantam un kuras aprēķinātas, pamatojoties uz individuālo references daudzumu pienam, kurš pieejams saimniecībā tā gada 31. martā, kad minētos maksājumus pilnībā vai daļēji iekļāva vienreizējo maksājumu shēmā.

Atkāpjoties no 71.a panta 1. punkta, mutatis mutandis, piemēro 48., 49. un 50. panta prasības.

1. Lauksaimnieki daļu savu tiesību uz maksājumiem saņem kā tiesības atstāt zemi atmatā.

2. Tiesību atstāt zemi atmatā skaitu nosaka, reizinot lauksaimnieka zemi, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu 54. panta 2. punkta nozīmē un kura deklarēta vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas pirmajā gadā, ar piemērojamo atmatas koeficientu.

Atmatas koeficientu aprēķina, obligātās atmatas 10 % pamatkoeficientu pareizinot ar attiecību starp 101. panta trešajā daļā minēto reģionu pamatplatību vai pamatplatībām attiecīgajā reģionā un zemi, par kuru 54. panta 2. punkta nozīmē ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

3. Tiesību atstāt zemi atmatā vērtība ir reģionālā vērtība tiesībām uz maksājumu, kas noteikta atbilstīgi 71.f panta 1. punktam.

4. Šā panta 1. līdz 3. punkts neattiecas uz lauksaimniekiem, kuri deklarē mazāk par to hektāru skaitu 54. panta 2. punkta nozīmē, kāds būtu vajadzīgs, lai saražotu tādu tonnu skaitu, kas vienāds ar 92 tonnām graudaugu produktu, kā noteikts IX pielikumā, pamatojoties uz XI b pielikumā minēto references ražību, kāda piemērojama jaunajām dalībvalstīm, kur atrodas saimniecības, dalot ar 2. punkta otrajā daļā minēto attiecību.

1. Atkāpjoties no 46. panta 1. punkta prasībām, saskaņā ar šo nodaļu noteiktās tiesības var nodot tikai tajā pašā reģionā vai starp tiem reģioniem, kuros ir identiskas tiesības par hektāru.

2. Jaunās dalībvalstis, vēlākais, līdz tā gada 1. augustam, kas ir pirms pirmā vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gada, var pieņemt lēmumu atbilstīgi Kopienu tiesību vispārējam principam arī par to, ka saskaņā ar šo nodaļu noteiktās tiesības ir pakļautas pakāpeniskiem grozījumiem atbilstīgi iepriekš noteiktiem pasākumiem un objektīviem kritērijiem.

Tomēr attiecībā uz augļu un dārzeņu maksājumu komponenta iekļaušanu vienotā maksājuma shēmā jaunās dalībvalstis līdz 2008. gada 1. aprīlim vai līdz tā gada 1. augustam, kas ir iepriekšējais gads pirms vienotā maksājuma shēmas piemērošanas, var pieņemt lēmumu izmantot pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

1. Uz jaunajām dalībvalstīm attiecas 5. nodaļas 2., 3. un 4. iedaļas prasības saskaņā ar šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem. Taču 4. iedaļas prasības neattiecas uz jaunajām dalībvalstīm, kas piemēro 143.b pantā minēto vienotā platībmaksājuma shēmu.

2. Jebkuru norādi 5. nodaļas 2. un 3. iedaļā uz 41. pantu, jo īpaši attiecībā uz valstij noteikto(-ajiem) maksimāli pieļaujamo(-ajiem) daudzumu(-iem), uzskata par norādi uz 71.c pantu.

3. Ziņojumā, kas minēts 64. panta 3. punktā, iekļauj šajā nodaļā paredzētās izvēles iespējas.

Atkāpjoties 36. panta un 44. panta 2. punkta, dalībvalsts atļauj lauksaimniekam, kuram piešķirti 47. pantā minētie maksājumi vai kurš darbojās 47. pantā minētajā nozarē un iegūst tiesības uz maksājumiem saskaņā ar 71.d pantu, taču kuram vienreizējā maksājuma shēmas īstenošanas pirmajā gadā nav hektāru, par ko ir tiesības pretendēt uz atbalstu, 44. panta 2. punkta nozīmē, atkāpties no pienākuma sniegt tiesību skaitam līdzvērtīgu skaitu tādu hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, ar nosacījumu, ka viņš saglabā vismaz 50 % no lauksaimnieciskās darbības, ko viņš veica pirms pārejas uz vienreizējā maksājuma shēmu un ko izsaka ganāmpulka vienībās (LU).

Tiesību uz maksājumu nodošanas gadījumā pārņēmējs var izmantot tādu atkāpi tikai tad, ja tiek nodotas visas tās tiesības uz maksājumu, uz kurām attiecas atkāpe.

Tomēr Maltai nepiemēro otro daļu un pirmajā daļā paredzēto atkāpi piemēro bez nosacījuma, ka lauksaimnieks turpina veikt vismaz 50 % no ganāmpulku vienībās izteiktās lauksaimniecības darbības, kas veikta pirms pārejas uz vienreizējo maksājumu shēmu.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kas ražo cietos kviešus, uz kuriem attiecas KN kods 1001 10 00, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus.

2. Maksājumu piešķir tad, ja mannas putraimu vai makaronu izstrādājumu (pastas) ražošanai izmantots konkrēts daudzums atzītu šķirņu sertificētu sēklu, ko ražošanas zonā atzīst par augstākā labuma sēklām.

1. Atbalstu piešķir par valsts pamatplatībām tradicionālajās ražošanas zonās, kas uzskaitītas X pielikumā.

2. Dalībvalsts var savu pamatplatību sīkāk sadalīt pamata apakšplatībās saskaņā ar objektīviem kritērijiem.

1. Ja platība, par ko pieprasīts atbalsts, pārsniedz pamatplatību, tad katra lauksaimnieka platību, par kuru pieprasīts atbalsts, attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

2. Ja dalībvalsts savu pamatplatību sīkāk sadala pamata apakšplatībās, tad 1. punktā paredzēto samazinājumu piemēro tikai tiem lauksaimniekiem, kas atrodas pamata apakšplatībās, kurās ierobežojumi ir pārsniegti. Platību samazina tad, ja attiecīgajā dalībvalstī platības, kas atrodas pamata apakšplatībās, kurās ierobežojumi nav pārsniegti, ir atkārtoti pārdalītas pamata apakšplatībās, kuru ierobežojumi ir pārsniegti.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kuri ražo proteīnaugus saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Atbalsts ir EUR 55,57 par hektāru proteīnaugu, kuru raža novākta pēc posma, kurā notikusi nogatavināšana ar pienskābi.

Par kultūraugiem, ko audzē pilnībā apsētās platībās un ko kultivē saskaņā ar vietējiem standartiem, bet kas nesasniedz posmu, kurā notiek nogatavināšana ar pienskābi, ārkārtas laika apstākļu dēļ, ko atzinusi attiecīgā dalībvalsts, tomēr saglabājas tiesības pretendēt uz atbalstu, ja konkrētās platības neizmanto nevienam citam nolūkam līdz minētajam audzēšanas posmam.

1. Ar šo nosaka maksimālu garantēto platību 1 648 000 ha apjomā, par ko var piešķirt atbalstu.

2. Ja platība, par ko pieprasa atbalstu, pārsniedz maksimālo garantēto platību, tad katra lauksaimnieka platību, par kuru pieprasīts atbalsts, attiecīgajā gadā proporcionāli samazina saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kas ražo rīsus, uz kuriem attiecas KN kods 1006 10, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus.

1. Atbalstu piešķir par hektāru zemes, kura apsēta ar rīsiem un uz kuras kultūraugus saglabā vismaz līdz ziedēšanas sākumam parastos augšanas apstākļos.

Par kultūraugiem, ko audzē pilnībā apsētās platībās un ko audzē saskaņā ar vietējiem standartiem, bet kas nesasniedz ziedēšanas posmu ārkārtas laika apstākļu dēļ, kurus atzinusi attiecīgā dalībvalsts, tomēr saglabājas tiesības pretendēt uz atbalstu, ja konkrētās platības neizmanto nevienam citam nolūkam līdz minētajam audzēšanas posmam.

Ar šo tiek noteikta katras ražotājas dalībvalsts pamatplatība. Francijai tomēr nosaka divas pamatplatības. Pamatplatības ir šādas:

Dalībvalsts var savu pamatplatību vai pamatplatības sīkāk sadalīt pamata apakšplatībās saskaņā ar objektīviem kritērijiem.

1. Ja dalībvalstī rīsu audzēšanai nodotā platība konkrētā gadā pārsniedz 81. pantā norādīto pamatplatību, katra lauksaimnieka platību, par kuru pieprasīts atbalsts, attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

2. Ja dalībvalsts savu pamatplatību vai pamatplatības sīkāk sadala pamata apakšplatībās, 1. punktā paredzēto samazinājumu piemēro tikai tiem lauksaimniekiem, kas atrodas pamata apakšplatībās, kurās noteiktie ierobežojumi ir pārsniegti. Platību samazina tad, ja attiecīgajā dalībvalstī platības, kas atrodas pamata apakšplatībās, kurās ierobežojumi nav pārsniegti, ir atkārtoti pārdalītas pamata apakšplatībās, kurās noteiktie ierobežojumi ir pārsniegti.

1. Kopienas atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kuri ražo riekstus saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

2. Dalībvalstis var piešķirt atšķirīgu atbalstu atkarībā no produktiem vai palielinot vai samazinot valsts garantētās platības, kas noteiktas 84. panta 3. punktā. Katrā dalībvalstī konkrētā gadā piešķirtā atbalsta kopējā summa tomēr nav lielāka par maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts 84. panta 1. punktā.

1. Dalībvalsts piešķir Kopienas atbalstu tā maksimāli pieļaujamā daudzuma robežās, ko aprēķina, reizinot attiecīgās valsts garantētās platības hektāru skaitu, kā noteikts 3. punktā, ar vidējo summu EUR 120,75.

3. Maksimālo garantēto platību, kas minēta 2. punktā, sadala šādās valsts garantētajās platībās:

4. Dalībvalsts var savu valsts garantēto platību sīkāk sadalīt apakšplatībās saskaņā ar objektīviem kritērijiem, jo īpaši reģionālā līmenī vai saistībā ar ražošanu.

Ja dalībvalsts savu valsts garantēto platību sīkāk sadala pamata apakšplatībās un ja viena vai vairākas pamata apakšplatības tiek pārsniegtas, tad katra lauksaimnieka platību, par kuru pieprasa Kopienas atbalstu, attiecīgajā gadā proporcionāli samazina lauksaimniekiem, kas atrodas tajās pamata apakšplatībās, kurās noteiktie ierobežojumi ir pārsniegti. Platību samazina tad, ja attiecīgajā dalībvalstī platības, kas atrodas pamata apakšplatībās, kurās ierobežojumi nav pārsniegti, ir atkārtoti pārdalītas pamata apakšplatībās, kurās noteiktie ierobežojumi ir pārsniegti.

1. Kopienas atbalsta maksājums ir jo īpaši atkarīgs no minimālā zemes gabala izmēra un koku blīvuma.

2. Par platībām, kas iekļautas uzlabojumu veikšanas plānos Padomes 1972. gada 18. maija Regulas (EEK) Nr. 1035/72 par augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju ( 30 ) 14. panta b) punkta nozīmē, ir tiesības pretendēt uz atbalstu saskaņā ar minēto shēmu tā nākamā gada 1. janvārī, kas seko gadam, kurā beidzas uzlabojumu plāna termiņš.

3. Dalībvalstis var paredzēt nosacījumu, ka Kopienas atbalstu piešķir tad, ja lauksaimnieks pieder ražotāju organizācijai, kas atzīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2200/96 11. vai 14. pantu.

4. Ja piemēro 3. punkta noteikumus, dalībvalstis var nolemt, ka 1. punktā minēto atbalsta maksājumu veic ražotāju organizācijai savu locekļu vārdā. Atbalsta apjomu, ko saņem ražotāju organizācijas, izmaksā to locekļiem. Dalībvalstis tomēr var atļaut ražotāju organizācijai, kā kompensāciju par tās locekļiem sniegtajiem pakalpojumiem, samazināt Kopienas atbalsta summu maksimāli par 2 %.

1. Dalībvalstis var papildus Kopienas atbalstam piešķirt valsts atbalstu, kas nepārsniedz EUR 120,75 par hektāru gadā.

2. Valsts atbalstu var izmaksāt tikai par tām platībām, par kurām saņem Kopienas atbalstu.

3. Dalībvalstis var paredzēt nosacījumu, ka valsts atbalstu piešķir tad, ja lauksaimnieks pieder ražotāju organizācijai, kas atzīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 2200/96 11. vai 14. pantu.

Atbalstu EUR 45 apmērā par hektāru gadā piešķir par platībām, kas apsētas ar kultūraugiem, kam ir augsta enerģētiskā vērtība un ko izmanto saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Kultūraugi ar augstu enerģētisko vērtību ir kultūraugi, ko piegādā, lai ražotu galvenokārt šādus produktus ar augstu enerģētisko vērtību:

Regulas 143.a un 143.c pants neattiecas uz atbalstu, kas Kopienā, kāda tā ir 2007. gada 1. janvārī, paredzēts enerģijas kultūrām.

1. Ar šo ir noteikta maksimāli pieļaujamā garantētā platība – 2 000 000 ha –, par ko var piešķirt atbalstu.

Atbalstu piešķir tikai par tām platībām, uz kuru produkciju attiecas līgums starp lauksaimnieku un pārstrādes uzņēmumu, vai līgums starp lauksaimnieku un savācēju, izņemot gadījumus, kad pārstrādi veic pats lauksaimnieks savā saimniecībā.

Platības, attiecībā uz kurām piemērota kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību shēma, nevar uzskatīt par atstātām atmatā Regulas (EK) Nr. 1251/1999 6. panta 1. punktā un šīs regulas 54. panta 2. punktā, 63. panta 2. punktā, 71.j pantā un 107. panta 1. punktā norādīto atmatas prasību nozīmē.

Dalībvalstīm ir atļauts maksāt valsts atbalstu līdz 50 % no izmaksām, kas saistītas ar kultūru audzēšanu platībās, par kurām tika pieprasīts atbalsts par enerģijas kultūrām.

Produktus var pievienot 88. pantā vai izsvītrot no tā saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Līdz 2006. gada 31. decembrim Komisija iesniedz Padomei ziņojumu par shēmas īstenošanu, kam attiecīgā gadījumā pievienoti priekšlikumi, ņemot vērā ES biodegvielas iniciatīvas īstenošanu.

Atbalstu nosaka lauksaimniekiem, kuri ražo kartupeļus, kas paredzēti kartupeļu cietes ražošanai. Maksājuma summu piemēro kartupeļu daudzumam, kas vajadzīgs, lai iegūtu vienu tonnu cietes. Tā ir:

Atbalstu maksā tikai par kartupeļu daudzumu, uz ko attiecas audzēšanas līgums starp kartupeļu ražotāju un cietes ražotāju, tās kvotas ietvaros, kura piešķirta attiecīgam uzņēmumam, kā minēts Regulas (EK) Nr. 1868/94 2. panta 2. vai 4. punktā.

1. No 2004. līdz 2007. gadam piena ražotājiem ir tiesības pretendēt uz piena ražošanas piemaksu. To piešķir par kalendāro gadu, par saimniecību un par tā individuālā references daudzuma tonnu, par kuru ir tiesības pretendēt uz piemaksu un kas ir pieejams saimniecībā.

2. Neierobežojot 3. punktu un samazinājumus, kas rodas no 4. punkta piemērošanas, individuālos references piena daudzumus, kas pieejami saimniecībā attiecīgā kalendārā gada 31. martā un izteikti tonnās, reizina ar:

Polijai un Slovēnijai 2004. gadam paredzēto piena ražošanas piemaksas apjomu par tonnu reizina ar pagaidu individuālajiem references daudzumiem, kas saimniecībā pieejami 2004. gada 1. maijā.

3. Individuālos references daudzumus, kas attiecīgā kalendārā gada 31. martā uz laiku pārvesti uz citu saimniecību saskaņā ar 6. pantu Padomes 1992. gada 28. decembra Regulā (EEK) Nr. 3950/92, ar ko nosaka papildmaksājumu piena un piena produktu nozarē ( 32 ), vai 16. pantā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1788/2003, ar ko nosaka maksājumu piena un piena produktu nozarē ( 33 ), attiecīgajā kalendārajā gadā uzskata par pieejamiem pārņēmēja saimniecībā.

4. Šā panta 2. punkta piemērošanas nolūkā, ja kalendārā gada 31. martā visu dalībvalsts individuālo references daudzumu summa pārsniedz šīs dalībvalsts to attiecīgo kopējo daudzumu summu, kuri noteikti Regulas (EEK) Nr. 3950/92 I pielikumā, 12 mēnešu laikposmam 1999./2000. gadā, attiecīgā dalībvalsts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai savā teritorijā atbilstīgi samazinātu kopējo to individuālo references daudzumu apjomu, par kuriem ir tiesības pretendēt uz piemaksu.

Tomēr attiecībā uz Vāciju un Austriju maksimālais daudzums, kura pamatā ir references daudzumi 12 mēnešu laikposmam 1999./2000. gadā ir attiecīgi 27 863 827,288 un 2 750 389,712 tonnas.

Attiecībā uz Čehijas Republiku, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju un Slovākiju šā punkta pirmajā daļā minētie kopējie references daudzumi ir paredzēti Padomes Regulas (EK) No 1788/2003 ( 34 ) I pielikuma f) tabulā.

Attiecībā uz Čehijas Republiku, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju un Slovākiju šā punkta pirmajā daļā minētais 12 mēnešu laikposms ir 2004./2005. gads.

Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šā punkta pirmajā daļā minētie kopējie daudzumi ir noteikti Padomes Regulas (EK) Nr. 1788/2003 I pielikuma f) tabulā, un tos pārskata saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1788/2003 6. panta 1. punkta sesto daļu.

Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šā punkta pirmajā daļā minētais 12 mēnešu laikposms ir 2006./2007. gads.

1. Dalībvalstis ik gadu no 2004. līdz 2007. gadam veic papildmaksājumus ražotājiem savā teritorijā, gadā pavisam izmaksājot 2. punktā noteikto kopējo summu. Šādus maksājumus veic atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus. Turklāt šādi maksājumi nav saistīti ar tirgus cenu svārstībām.

Papildu piemaksas piešķir tikai kā papildu summu piemaksas summai, kā izklāstīts 95. panta 2. punktā.

	2004	2005	2006. un 2007. gads (1)
Beļģija	12,12	24,30	36,45
Čehijas Republika	9,817	19,687	29,530
Dānija	16,31	32,70	49,05
▼M5
Vācija	101,99	204,52	306,78
▼
Igaunija	2,286	4,584	6,876
Grieķija	2,31	4,63	6,94
Spānija	20,38	40,86	61,29
Francija	88,70	177,89	266,84
Īrija	19,20	38,50	57,76
Itālija	36,34	72,89	109,33
Kipra	0,531	1,066	1,599
Latvija	2,545	5,104	7,656
Lietuva	6,028	12,089	18,133
Luksemburga	0,98	1,97	2,96
Ungārija	7,127	14,293	21,440
Malta	0,178	0,357	0,536
Nīderlande	40,53	81,29	121,93
▼M5
Austrija	10,06	20,19	30,28
▼
Polija	32,808	65,796	98,694
Portugāle	6,85	13,74	20,62
Slovēnija	2,051	4,114	6,170
Slovākija	3,709	7,438	11,157
Somija	8,81	17,66	26,49
Zviedrija	12,09	24,24	36,37
Apvienotā Karaliste	53,40	107,09	160,64
(1) 70. panta piemērošanas gadījumā arī turpmākajos kalendārajos gados.

Jaunajās dalībvalstīs kopējās summas piemēro saskaņā ar pieaugumu tabulu, kas paredzēta 143.a pantā.

Šajā nodaļā piemēro “ražotāja” definīcijas, kas noteiktas Regulas (EK) Nr. 1788/2003 5. pantā.

Gadījumā, ja piemēro 70. pantu, Somijā un Zviedrijā uz ziemeļiem no 62. paralēles un dažos blakus apgabalos, kurus ietekmē salīdzināmi klimatiskie apstākļi, kas padara lauksaimniecisko darbību par sevišķi grūtu, lauksaimniekiem, kuri ražo labību, eļļas augu sēklas, linsēklas un linus un kaņepes, ko audzē šķiedru iegūšanai, piešķir īpašu atbalstu 24 EUR/t apmērā, kuru reizina ar ražām, kas noteiktas reģionalizācijas plānā attiecīgajam reģionam to maksimāli pieļaujamo daudzumu robežās, kurus noteikusi Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu, atbilstoši šāda atbalsta daļai 41. pantā minētajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā.

Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, atbalstu katram lauksaimniekam attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

1. Gadījumā, ja piemēro 70. pantu, dalībvalstis katru gadu piešķir XI pielikumā noteiktos atbalstus par vienas vai vairāku XI pielikumā uzskaitīto sugu pamatsēklu vai sertificēto sēklu ražošanu.

2. Gadījumā, ja sertifikācijai pieņemtu platību, par ko pieprasīts atbalsts par sēklām, izmanto arī, lai pieprasītu atbalstu saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu, atbalsta apjomu par sēklām, izņemot XI pielikuma 1. un 2. punktā minēto sugu sēklas, samazina, bet ne līdz mazākai summai kā nulle, par to atbalsta apjomu saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu, kas konkrētā gadā jāpiešķir par attiecīgo platību.

3. Pieprasītā atbalsta apjoms nepārsniedz maksimumu, ko noteikusi Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu, atbilstoši atbalsta par attiecīgo sugu sēklām sastāvdaļai 41. pantā minētajā valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā. Taču jaunajām dalībvalstīm šis maksimums atbilst XI a pielikumā minētajiem apjomiem.

Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimumu, tad attiecīgajā gadā proporcionāli samazina atbalstu katram lauksaimniekam.

4. Cannabis sativa L. šķirnes, par kurām maksājams šajā pantā paredzētais atbalsts, nosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Gadījumā, ja piemēro 66. pantu, dalībvalstis, ievērojot šajā nodaļā izklāstītos nosacījumus, ja vien nav paredzēts citādi, piešķir atbalstu, ko attiecīgā dalībvalsts izvēlējusies atbilstīgi minētajam pantam, lauksaimniekiem, kuri ražo laukaugus.

3. Dalībvalstīs, kurās kukurūza ir netradicionāls augs, var noteikt, ka par zāles skābbarību uz platībatkarīgo maksājumu par laukaugiem ir tiesības pretendēt, ievērojot tos pašus nosacījumus, kādi attiecas uz laukaugiem.

Platībatkarīgo maksājumu nosaka par vienu hektāru un tas ir atšķirīgs dažādos reģionos.

Platībatkarīgo maksājumu piešķir par platību, kura paredzēta laukaugiem vai atstāšanai atmatā saskaņā ar šīs regulas 107. pantu un kura nepārsniedz reģionālās pamatplatības vai pamatplatību hektāru kopējo skaitu, kā noteikts Regulas (EK) Nr. 2316/1999 ( 35 ) VI pielikumā, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1017/94 piemērošanu.

Taču reģiona pamatplatību vai pamatplatības jaunajās dalībvalstīs Komisija nosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru un XI b pielikumā uzskaitīto valsts pamatplatību robežās.

Reģions šajā gadījumā ir dalībvalsts vai reģions dalībvalstī pēc attiecīgās dalībvalsts izvēles. Gadījumā, ja piemēro šīs regulas 66. pantu, Regulas (EK) Nr. 2316/1999 VI pielikumā noteikto platību vai platības samazina par to hektāru skaitu, kas atbilst tiesībām atstāt zemi atmatā, kuras attiecīgajā reģionā nosaka saskaņā ar šīs regulas 53. pantu un 63. panta 2. punktu.

1. Ja to platību kopums, par kurām atbilstoši laukaugu shēmai tiek pieprasīta samaksa, ieskaitot šajā shēmā paredzēto atmatu 71. panta piemērošanas gadījumā, pārsniedz pamatplatību, katra lauksaimnieka platību, par ko var pretendēt uz atbalstu, samazina proporcionāli visiem maksājumiem, kuri atbilstoši šai regulai piešķirti attiecīgajā reģionā vienā un tajā pašā tirdzniecības gadā.

2. Pieprasīto maksājumu summa nav augstāka par maksimāli pieļaujamajiem daudzumiem, ko noteikusi Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu. Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, atbalstu katram lauksaimniekam attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

3. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, platības, par kurām nav iesniegts maksājuma pieteikums saskaņā ar šo nodaļu, bet kuras izmanto, lai pamatotu atbalsta pieteikumu saskaņā ar 12. nodaļu, ņem vērā arī to platību aprēķinam, par kurām pieprasīts maksājums.

4. Ja dalībvalsts nosaka, ka par zāles skābbarību var pretendēt uz platībatkarīgajiem maksājumiem par laukaugiem, jānosaka atsevišķa pamatplatība. Ja konkrētajā tirdzniecības gadā laukaugu vai zāles skābbarības pamatplatība netiek sasniegta, pārējie hektāri tajā pašā tirdzniecības gadā tiek attiecināti uz atbilstošo pamatplatību.

5. Ja dalībvalsts ir izvēlējusies izveidot vienu vai vairākas valsts pamatplatības, tad tā katru valsts pamatplatību var iedalīt sīkāk pamata apakšplatībās saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas jānosaka dalībvalstij.

Lai piemērotu šo punktu, “Secano” un “Regadío” pamatplatības uzskata par valsts pamatplatībām.

Ja valsts pamatplatība ir pārsniegta, attiecīgā dalībvalsts atbilstīgi objektīviem kritērijiem saskaņā ar 1. punktu piemērojamo pasākumu pilnībā vai daļēji vērš uz tām pamata apakšplatībām, kuras pārsniegtas.

Dalībvalstis, kuras nolēmušas izmantot šajā punktā piedāvātās iespējas, līdz 15. septembrim lauksaimniekiem un Komisijai paziņo par savu izvēli un dara zināmus sīki izstrādātus noteikumus to piemērošanai.

Piemēro reģionalizācijas plānu, ko dalībvalstis izveidojušas, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1251/1999 3. pantu.

Jebkura jaunā dalībvalsts, kas 2004. gadā piemēro 143.b pantā minēto vienotā platībmaksājuma shēmu un izvēlas piemērot 66. pantu, reģionalizācijas plānu var atbilstīgi objektīviem kritērijiem noteikt arī ne vēlāk kā tā gada 1. augustā, kad vienoto platībmaksājumu shēmu piemēroja pēdējo reizi. Šādā gadījumā kopējās reģionu pamatplatības un vidējā svērtā references ražība nepārsniedz valsts pamatplatības un references ražības robežas saskaņā ar XI b pielikumu. ►A2 Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju šo punktu piemēros ar nosacījumu, ka vienoto platībmaksājuma shēmu piemēro 2007. gadā un ka ir izmantotas tiesības izvēlēties piemērot 66. pantu. ◄

Pēc Komisijas pieprasījuma vai pēc attiecīgās dalībvalsts iniciatīvas minētā dalībvalsts var pārskatīt reģionalizācijas plānu atbilstīgi objektīviem kritērijiem.

1. Platībatkarīgo maksājumu aprēķina, pamatsummu par tonnu reizinot ar labības ražas vidējo rādītāju, kas noteikts attiecīgā reģiona reģionalizācijas plānā.

2. Šā panta 1. punktā minēto aprēķinu veic, izmantojot labības ražas vidējo rādītāju. Ja kukurūza ir izdalīta atsevišķi, tad “kukurūzas” ražu tomēr izmanto attiecībā uz kukurūzu un “labības, kas nav kukurūza,” ražu izmanto attiecībā uz labību, eļļas augu sēklām, linsēklām un liniem un kaņepēm, kuras audzē šķiedru iegūšanai.

3. Pamatsumma par laukaugiem un, ja piemēro 71. pantu, par atmatu ir noteikta 63,00 EUR/t apmērā, sākot no 2005./2006. tirdzniecības gada un turpmāk.

maksā par platību, kas paredzēta cietajiem kviešiem tradicionālajās ražošanas zonās, kuras uzskaitītas X pielikumā, ievērojot šādus ierobežojumus:

2. Ja tirdzniecības gadā kopējais to platību apjoms, par kurām papildus platībatkarīgajam maksājumam ir pieprasīta piemaksa, ir lielāks par 1. punktā minēto ierobežojumu, tad proporcionāli samazina katram lauksaimniekam piederošo platību, par kuru var veikt piemaksu.

Taču atkarībā no 1. punktā paredzētajiem ierobežojumiem katrai dalībvalstij, dalībvalstis var sadalīt minētajā punktā norādītās platības ražošanas zonās, kā noteikts X pielikumā, vai attiecībā uz Kopienas dalībvalstu sastāvu 2004. gada 30. aprīlī, ja vajadzīgs, reģionalizācijas plāna ražošanas zonās atkarībā no cieto kviešu audzēšanas apjomiem laika posmā no 1993. līdz 1997. gadam. Šādā gadījumā, ja kopējās platības reģionā, par kuru ir pieprasīta piemaksa platībatkarīgajam maksājumam, ir lielākas par atbilstošo reģiona platības ierobežojumu tirdzniecības gadā, tad proporcionāli samazina platību katram lauksaimniekam šajā ražošanas reģionā, par kuru var veikt piemaksu. Platību samazina tad, ja dalībvalstī esošās platības, kas atrodas reģionos, kuros nav sniegti reģioniem noteiktie ierobežojumi, ir sadalītas pa reģioniem, kur šie ierobežojumi ir pārsniegti.

3. Reģionos, kur ir labi organizēta cieto kviešu audzēšana, izņemot X pielikumā minētos reģionus, piešķir īpašu atbalstu — 46 EUR/ha par 2005./2006. tirdzniecības gadu, nepārsniedzot šādu hektāru skaitu.

Attiecībā uz liniem un kaņepēm, ko audzē šķiedru iegūšanai, platībatkarīgo maksājumu atkarībā no apstākļiem veic vienīgi pēc tam, kad ir noslēgts līgums vai kad nodibinātas saistības kā noteikts Regulas (EK) Nr. 1673/2000 2. panta 1. punktā.

Par kaņepēm, ko audzē šķiedru iegūšanai, platībatkarīgo maksājumu veic arī saskaņā ar 52. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, lauksaimniekiem, kuri piesakās uz platībatkarīgo maksājumu, ir pienākums atstāt atmatā daļu no savas saimniecības zemes, un par šīs saistības izpildi viņi saņem kompensāciju.

2. Katram lauksaimniekam, kurš piesakās uz platībatkarīgajiem maksājumiem, ir pienākums atstāt atmatā daļu savas laukaugu audzēšanai paredzētās platības, par kuru iesniedz prasību un kura tiek atstāta atmatā saskaņā ar šo nodaļu.

Obligātās atmatas pamatkoeficients ir noteikts 10 % apmērā par 2005./2006. un 2006./2007. tirdzniecības gadu.

Dalībvalstis var maksāt valsts atbalstu, kas nepārsniedz 50 % no izdevumiem, kuri saistīti ar tādu daudzgadīgu kultūraugu izveidi, kas paredzēti biomasas ražošanai atmatā atstātajā zemē.

4. Barībai vai pārtikai paredzēto blakusproduktu daudzumu, kas var rasties, atmatā atstātajā zemē audzējot eļļas augus saskaņā ar 3. punkta pirmo ievilkumu, ņem vērā, lai ievērotu 56. panta 3. punktā minēto ierobežojumu 1 miljona tonnu apmērā.

5. Ja apūdeņotai un neapūdeņotai zemei ir noteiktas atšķirīgas ražas, piemēro to maksājumu par atmatā atstāto zemi, kas noteikts neapūdeņotai zemei.

6. Lauksaimniekiem maksājumu par atmatā atstāto zemi var piešķirt par zemi, kas brīvprātīgi atstāta atmatā un kas pārsniedz viņiem noteiktās saistības. Dalībvalstis ļauj lauksaimniekiem atstāt atmatā līdz vismaz 10 % no laukaugiem paredzētās platības, par kuru iesniegts maksājuma pieteikums un kura atstāta atmatā saskaņā ar šo pantu. Dalībvalsts var noteikt augstāku procentuālo daļu, ņemot vērā konkrētās situācijas un garantējot pietiekamu lauksaimniecības zemes izmantojumu.

Gadījumā, ja piemēro 66. pantu, šo punktu piemēro atbilstīgi sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jāpieņem Komisijai, saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

7. Saistība atstāt zemi atmatā neattiecas uz tiem lauksaimniekiem, kuri iesniedz maksājuma pieteikumu par platību, kas nav lielāka par platību, kāda būtu vajadzīga, lai izaudzētu 92 tonnas labības, pamatojoties uz viņu reģioniem noteikto ražu. Minētajiem lauksaimniekiem piemēro 6. punktu.

pēc tam, kad pēc 1995. gada 28. jūnija iesniegts pieteikums, nepārsniedzot jebkuru ierobežojumu, ko katrai saimniecībai noteikusi attiecīgā dalībvalsts, var uzskatīt par atstātām atmatā 1. punktā minētās atmatas prasības nolūkā. Šādu ierobežojumu nosaka tikai tādā apmērā, kāds vajadzīgs, lai novērstu neproporcionālu pieejamā budžeta apjomu, kas saistīts ar to, ka attiecīgā shēma ir vērsta uz nelielu skaitu saimniecību.

Par tādām platībām šīs regulas 104. pantā minēto platībatkarīgo maksājumu tomēr nepiešķir un saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1257/1999 24. panta 1. punktu vai 31. panta 1. punkta otro ievilkumu piešķirtais atbalsts nepārsniedz summu, kas cik vien iespējams līdzvērtīga platībatkarīgajam maksājumam par atmatā atstāto zemi, kas noteikts šās regulas 104. pantā.

Dalībvalstis var nolemt šajā punktā minēto shēmu nepiemērot nevienam jaunam pieteikuma iesniedzējam reģionā, kurā pastāv nepārtraukts risks ievērojami pārsniegt reģionālo pamatplatību.

9. Atmatā atstātās zemes platības ir ne mazāk kā 0,1 ha lielas un 10 metrus platas. Attiecīgi pamatotu vides apsvērumu dēļ dalībvalstis var pieņemt platības, kas ir vismaz 5 metrus platas un 0,05 ha lielas.

Maksājumu pieteikumus nevar iesniegt par zemi, uz kuras datumā, kas paredzēts platībatkarīgā atbalsta pieteikumiem par 2003. gadu, bija pastāvīgas ganības, tika audzētas ilggadīgās kultūras vai koki vai kura tika izmantota ar lauksaimniecību nesaistītiem mērķiem.

No jaunajām dalībvalstīm maksājumu pieteikumus nevar iesniegt par zemi, uz kuras 2003. gada 30. jūnijā bija pastāvīgās ganības, tika audzētas ilggadīgās kultūras vai koki vai kura tika izmantota ar lauksaimniecību nesaistītiem mērķiem. ►A2 Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju maksājumu pieteikumus nevar iesniegt par zemi, uz kuras 2005. gada 30. jūnijā bija pastāvīgas ganības, pastāvīgi tika audzēti kultūraugi vai koki vai kura tika izmantota ar lauksaimniecību nesaistītiem mērķiem. ◄

Dalībvalstis, ievērojot noteikumus, kas jāparedz saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, var atkāpties no šā panta pirmās vai otrās daļas prasībām, ja tās veic pasākumus, lai novērstu jebkādu ievērojamu kopējās tās lauksaimniecības zemes pieaugumu, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

Lai iegūtu tiesības pretendēt uz platībatkarīgo maksājumu, lauksaimniekam ne vēlāk kā līdz 31. maijam pirms attiecīgās ražas jāiesēj sēklas un ne vēlāk kā līdz 15. maijam jāiesniedz pieteikums.

Saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem sīki izstrādātus noteikumus šīs nodaļas piemērošanai, jo īpaši noteikumus, kuri attiecas uz:

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kas ražo kokvilnu, uz kuru attiecas KN kods 5201 00, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus.

1. Atbalstu piešķir par hektāru zemes, kura apsēta ar kokvilnu un par kuru var pretendēt uz atbalstu. Lai varētu pretendēt uz atbalstu, platībai ir jāatrodas uz lauksaimniecības zemes, ko dalībvalsts ir atļāvusi izmantot kokvilnas audzēšanai, tai jābūt apsētai ar atļautajām šķirnēm un faktiski novāktai normālos audzēšanas apstākļos.

Atbalstu, kas minēts 110.a pantā, piešķir par pienācīgi labu un tirdzniecības prasībām atbilstošas kvalitātes kokvilnu.

2. Dalībvalstis atļauj izmantot šā panta 1. punktā minēto zemi un šķirnes saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem un nosacījumiem, kas pieņemti atbilstīgi 144. panta 2. punktā minētajai procedūrai.

3. Atbalsta summa par hektāru ir noteikta, 2. punktā paredzētās ražas reizinot ar šādām atsauces summām:

4. Ja attiecīgajā dalībvalstī un attiecīgajā gadā platība, kas atbilst atbalsta piešķiršanas kritērijiem un kurā audzē kokvilnu, pārsniedz 1. punktā noteikto pamatplatību, 3. punktā paredzēto atbalstu šai dalībvalstij samazina proporcionāli pārsniegtajai pamatplatībai.

5. Saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru nosaka sīki izstrādātus noteikumus šā panta īstenošanai.

1. Šajā nodaļā “apstiprināta starpnozaru organizācija” ir juridiska persona, ko veido kokvilnas ražotāji un vismaz viens kokvilnas attīrītājs un kas veic šādas darbības:

2. Dalībvalsts, kuras teritorijā ir reģistrēti kokvilnas attīrītāji, apstiprina starpnozaru organizācijas, kas atbilst kritērijiem, kuri jāpieņem saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Lauksaimniekiem saskaņā ar 110.c pantu atbalstu piešķir par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

2. Lauksaimniekiem, kas ir apstiprinātas starpnozaru organizācijas dalībnieki, atbalstu, kura summa palielināta par EUR 2, piešķir par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, ņemot vērā 110.c panta 1. punktā noteikto pamatplatību.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem kā ieguldījumu tādu olīvu audžu uzturēšanā, kurām ir ekoloģiska vai sociāla vērtība, saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem.

1. Atbalstu par olīvu audzēm piešķir par katru olīvkoku stādījumu hektāru, kas iekļauts ĢIS. Olīvkoku stādījumu ĢIS iekļautais hektārs ir platības vienība, ko izmanto kopējā metodē, kura jānosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru, pamatojoties uz datiem, kas iekļauti 20. panta 2. punktā minētajā ģeogrāfiskās informācijas sistēmā attiecībā uz olīvu audzēšanu.

2. Ievērojot 3. punktā noteiktās maksimālās summas un pēc tās summas atskaitīšanas, ko ietur saskaņā ar 4. punktu, dalībvalstis nosaka atbalstu par olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru ne vairāk kā piecām olīvu audžu platību kategorijām.

Minētās kategorijas nosaka atbilstīgi vienotai vides un sociālo kritēriju sistēmai, ieskaitot ar ainavu un sociālajām tradīcijām saistītus aspektus, un šie kritēriji jāpieņem saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru. Šajā sakarā īpašu uzmanību pievērš olīvu audžu uzturēšanai kritiskos apgabalos.

3. Ja piemēro koeficientu 0,4, ko iegūst, piemērojot VII pielikuma H punktā noteikto koeficientu 0,6, 2. punktā minētā atbalsta maksimālā summa ir šāda:

Dalībvalstis sadala maksimālo summu dažādajām kategorijām saskaņā ar objektīviem kritērijiem un nediskriminējošā veidā. Katrai kategorijai piešķirtais atbalsts par olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru var būt uzturēšanas izmaksu līmenī, izņemot ražas novākšanas izmaksas, bet nedrīkst pārsniegt to.

Ja dalībvalstis nolemj samazināt koeficientu 0,4, iepriekšējā tabulā, kā arī VIII un VIII.a pielikumā minēto maksimālo atbalsta summu koriģē saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Kiprai un Maltai noteiktās maksimālās atbalsta summas ir provizoriskas. Tās var pārskatīt 2005. gadā pēc 20. panta 2. punktā norādītās ģeogrāfiskās informācijas sistēmas ieviešanas un saskaņā ar 144. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai attiecīgi koriģētu Kiprai un Maltai piešķiramo maksimālo atbalsta summu.

4. Dalībvalstis var ieturēt līdz 10 % no 3. punktā minētajām summām, lai nodrošinātu Kopienas finansējumu darba programmām, ko izstrādājušas apstiprinātas tirgus dalībnieku organizācijas, ievērojot 8. pantu Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulā (EK) Nr. 865/2004 par olīveļļas un galda olīvu tirgus kopīgo organizāciju. ( 36 )

Ja dalībvalsts nolemj piemērot augstāku koeficientu par 0,6, kā noteikts VII pielikuma H punktā, tā tomēr var ieturēt ne vairāk kā 10 % no olīveļļai paredzētās daļas 41. pantā minētajā valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamā daudzumā, lai nodrošinātu Kopienas finansējumu pirmajā daļā minētajām darba programmām. Šo maksimālo summu nosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Lauksaimniekiem, kas audzē jēltabaku, kuras KN kods ir 2401, 2006., 2007., 2008. un 2009. ražas novākšanas gadā atbalstu var piešķirt saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kas saņēmuši piemaksu par tabakas audzēšanu 2000., 2001. un 2002. kalendārajā gadā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2075/92, un lauksaimniekiem, kas ieguvuši tabakas audzēšanas kvotas laika posmā no 2002. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim. Atbalsta maksājumu var saņemt saskaņā ar šādiem nosacījumiem:

1. Ja piemēro koeficientu 0,6, ko iegūst, piemērojot VII pielikuma I punktā noteikto koeficientu 0,4, kopējā atbalsta maksimālā summa, ieskaitot summas, kas jāpārskaita 110.m pantā minētajam Kopienas tabakas fondam, ir šāda:

Ja dalībvalstis nolemj samazināt koeficientu 0,6, iepriekšējā tabulā, kā arī VIII pielikumā minēto maksimālo atbalsta summu koriģē saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

No atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar šo nodaļu, 2006. kalendārajā gadā pārskaita 4 % un 2007., 2008. un 2009. kalendārajā gadā – 5 %, lai finansētu Kopienas Tabakas fonda veiktos informatīvos pasākumus, kā paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2075/92 13. pantā.

Atbalstu piešķir lauksaimniekiem, kas audzē apiņus, kuru KN kods ir 1210, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, lauksaimnieki var pretendēt uz pārejas posma maksājumiem par cukuru par 2006. gadu. Tos piešķir, nepārsniedzot VII pielikuma K punktā noteikto apmēru.

2. Neskarot 71. panta 2. punktu, pārejas posma cukura maksājumu apmēru vienam lauksaimniekam aprēķina dalībvalstis, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, proti:

un attiecībā uz viena vai vairāku – 2004./2005., 2005./2006. un 2006./2007. – tirdzniecības gadu reprezentatīvo periodu, kas var būt atšķirīgs katram produktam un kas dalībvalstīm jānosaka līdz 2006. gada 30. aprīlim.

Tomēr attiecībā uz lauksaimniekiem, uz kuriem attiecās atteikšanās no kvotas par 2006./2007. tirdzniecības gadu, kā noteikts 3. pantā Padomes Regulā (EK) Nr. 320/2006 (2006. gada 20. februāris), ar ko nosaka pagaidu shēmu cukura rūpniecības restrukturizācijai Kopienā ( 39 ), ja reprezentatīvajā periodā iekļauts 2006./2007. tirdzniecības gads, šo tirdzniecības gadu aizstāj ar 2005./2006. tirdzniecības gadu.

Ja izvēlas 2006./2007. tirdzniecības gadu, atsauces uz Regulas (EK) Nr. 1260/2001 19. pantu, kas iekļautas pirmajā apakšpunktā, aizstāj ar atsaucēm uz Padomes Regulas (EK) Nr. 318/2006 (2006. gada 20. februāris), par cukura tirgu kopīgo organizāciju ( 40 ) 6. pantu.

1. Dalībvalstīs, kas ir piešķīrušas Regulas (EK) Nr. 320/2006 3. pantā paredzēto restrukturizācijas atbalstu par vismaz 50 % no cukura kvotas, kas 2006. gada 20. februārī noteikta Regulas (EK) Nr. 318/2006 III pielikumā, Kopienas atbalstu piešķir cukurbiešu un cukurniedru ražotājiem.

2. Atbalstu sniedz vismaz piecus secīgus gadus, sākot ar to tirdzniecības gadu, kurā ir sasniegta 1. punktā minētā robežvērtība, bet ne vēlāk kā līdz 2013/2014. tirdzniecības gadam ieskaitot.

Atbalstu piešķir attiecībā uz tā cukura kvotu, kas iegūts no cukurbietēm vai cukurbietēm, kas piegādātas saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti atbilstīgi 6. pantam Regulā (EK) Nr. 318/2006.

Atbalstu izsaka standarta kvalitātes baltā cukura tonnās. Atbalsta apjoms ir puse apjoma, ko iegūst, dalot attiecīgai dalībvalstij attiecīgā gadā paredzēto, VII pielikuma K punkta 2. daļā minēto maksimāli pieļaujamo apjomu ar 2006. gada 20. februārī Regulas (EK) Nr. 318/2006 III pielikumā noteikto cukura un inulīna sīrupa kvotu kopumā.

Regulas 143.a un 143.c pantu nepiemēro cukurbiešu un cukurniedru audzētājiem piešķirtam atbalstam.

1. Ja piemēro 68.b panta 1. punktu vai 143.bc panta 1. punktu laikposmā, kas paredzēts šajos noteikumos, saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem platībatkarīgo pārejas atbalstu var piešķirt lauksaimniekiem, kas audzē noteiktus tomātus, kuri paredzēti pārstrādei, kā dalībvalstis noteikušas.

2. Ja piemēro 68.b panta 2. punktu vai 143.bc panta 2. punktu laikposmā, kas paredzēts šajos noteikumos, saskaņā ar šajā nodaļā paredzētajiem nosacījumiem platībatkarīgo pārejas atbalstu var piešķirt lauksaimniekiem, kas ražo noteiktus augļu un dārzeņu produktus, kuri uzskaitīti 68.b panta 2. punkta trešajā daļā, kuri paredzēti pārstrādei, kā dalībvalstis noteikušas.

1. Dalībvalstis, balstoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, nosaka atbalsta apmērus par katru hektāru, kur audzē tomātus, un 68.b panta 2. punkta trešajā daļā uzskaitītos augļus un dārzeņus.

2. Maksājumu kopsumma nekādā gadījumā nepārsniedz maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 64. panta 2. punktu vai 143.bc pantu.

3. Atbalstu piešķir vienīgi tad, ja ievēro platības, kuru ražu ar līgumu paredz pārstrādei vienā no to produktu veidiem, kas uzskaitīti Regulas (EK) Nr. 2201/1996 1. panta 2. punktā.

4. Dalībvalstis Kopienas atbalsta piešķiršanai var paredzēt papildu objektīvus un nediskriminējošus kritērijus, tostarp tādus, kas ir nosacījums lauksaimniekiem, kuri ir ražotāju organizāciju vai tādu ražotāju grupu biedri, kuras attiecīgi ir atzītas saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1182/2007 (2007. gada 26. septembris) 4. vai 7. pantu ( 41 ).

5. Dalībvalstis līdz 2007. gada 1. novembrim paziņo Komisijai par lēmumu piemērot 68.b vai 143.bc pantu, par summu, ko saglabā saskaņā ar minētajiem pantiem, un par kritērijiem, kas minēti šā panta 1. punktā.

1. Platībatkarīgo pārejas atbalstu piešķir laikposmā, kas beidzas 2012. gada 31. decembrī, par zemenēm ar KN kodu 0810 10 00 un par avenēm ar KN kodu 0810 20 10, kuras piegādā pārstrādei.

2. Atbalstu piešķir vienīgi tad, ja ievēro platības, kuru ražu ar līgumu paredz pārstrādei vienā no to produktu veidiem, kas uzskaitīti Regulas (EK) Nr. 2201/1996 1. panta 2. punktā.

4. Dalībvalstis papildus Kopienas atbalstam var maksāt valsts atbalstu. Kopienas un valsts atbalsta kopsumma nepārsniedz EUR 400 par hektāru gadā.

5. Atbalstu maksā, tikai ievērojot valstij maksimāli garantētās platības, kas dalībvalstīm noteiktas šādi:

Ja kādā noteiktā dalībvalstī noteiktā gadā to platību apjoms, par kurām ir tiesības saņemt atbalstu, pārsniedz valstij maksimāli garantētās platības, tad 3. punktā minētā atbalsta summa tiek samazināta proporcionāli starpībai, par kādu tiek pārsniegtas valstij maksimāli garantētās platības.

Ja nav paredzēts citādi, tad gadījumā, ja piemēro 67. pantu, dalībvalstis katru gadu piešķir piemaksas vai papildmaksājumus lauksaimniekiem, kuri audzē aitas un kazas, ievērojot šajā nodaļā paredzētos nosacījumus.

1. Lauksaimnieks, kurš savā saimniecībā tur aitas reproduktīvā vecumā, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz piemaksu par tādu aitu turēšanu (piemaksu par aitām reproduktīvā vecumā).

2. Lauksaimnieks, kurš savā saimniecībā tur kazas reproduktīvā vecumā, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz piemaksu par tādu kazu turēšanu (piemaksu par kazām reproduktīvā vecumā). Minēto piemaksu piešķir lauksaimniekiem noteiktās platībās, kur ražošana atbilst šādiem diviem kritērijiem:

Minēto platību sarakstu izveido saskaņā ar procedūru, kas minēta 144. panta 2. punktā.

3. Piemaksu par aitām reproduktīvā vecumā un piemaksu par kazām reproduktīvā vecumā piešķir kā ikgadēju maksājumu katram lauksaimniekam par dzīvnieku, kas atbilst piemaksas saņemšanas kritērijiem, kalendārajā gadā, ievērojot individuālo maksimāli pieļaujamo daudzumu. Minimālo dzīvnieku skaitu, attiecībā uz kuriem iesniedz piemaksas pieteikumu, nosaka dalībvalsts. Minētais minimums nav mazāks par 10 vai lielāks par 50.

4. Piemaksas apjoms par vienu aitu reproduktīvā vecumā ir EUR 21. Tomēr lauksaimniekiem, kas tirgo aitas pienu vai produktus, kuru pamatā ir aitas piens, piemaksa par aitu reproduktīvā vecumā ir EUR 16,8.

1. Papildpiemaksu izmaksā lauksaimniekiem, kas atrodas apgabalos, kur aitu un kazu audzēšana ir tradicionāla darbība vai dod ievērojamu ieguldījumu lauku ekonomikā. Dalībvalstis nosaka tādus apgabalus. Katrā gadījumā papildpiemaksu piešķir tikai tiem lauksaimniekiem, kuru saimniecībā vismaz 50 % platības, ko izmanto lauksaimniecībai, atrodas mazāk labvēlīgos apgabalos, kuri noteikti atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999.

2. Papildpiemaksu piešķir arī tiem lauksaimniekiem, kuri izmanto vasaras ganības, ja:

3. Papildpiemaksas apjoms ir EUR 7 par aitu reproduktīvā vecumā un par kazu reproduktīvā vecumā. Papildpiemaksu piešķir saskaņā ar tiem pašiem nosacījumiem, kas paredzēti piemaksas piešķiršanai par aitu reproduktīvā vecumā un par kazu reproduktīvā vecumā.

1. Piemaksas izmaksā saņēmējiem lauksaimniekiem, ņemot vērā to aitu un/vai kazu skaitu, kas ir reproduktīvā vecumā un kas turētas saimniecībā noteiktu minimālo laiku, kas jānosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Kad Padomes Regula (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1782/2003, kļūst piemērojama, lai varētu pretendēt uz piemaksu, dzīvniekiem jābūt identificētiem un reģistrētiem saskaņā ar šiem noteikumiem.

1. 2005. gada 1. janvārī individuālais maksimāli pieļaujamais daudzums lauksaimniekam atbilstīgi 113. panta 3. punktam ir vienāds ar to tiesību uz piemaksu skaitu, kas viņam bija 2004. gada 31. decembrī saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas noteikumiem.

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka piemaksu tiesību summa to teritorijā nepārsniedz valstij noteiktos maksimāli pieļaujamos daudzumus, kas izklāstīti 4. punktā, un ka var saglabāt valsts rezerves, kas minētas 118. pantā.

Izņemot gadījumus, kad piemēro 143.b pantu, jaunās dalībvalstis ražotājiem piešķir individuālos maksimāli pieļaujamos daudzumus un izveido valsts rezerves no katrai jaunajai dalībvalstij rezervēto piemaksas tiesību kopējā skaita, kā norādīts 4. punktā, ne vēlāk kā gada laikā pēc pievienošanās dienas.

Pēc vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanas perioda beigām atbilstīgi 143.b pantam un, ja piemēro 67. panta prasības, individuālo maksimāli pieļaujamo daudzumu piešķiršanu ražotājiem un valsts rezerves izveidošanu, kā minēts otrajā daļā, veic ne vēlāk kā līdz pirmā vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gada beigām.

3. Tiesības uz piemaksu, kas atsauktas, ievērojot pasākumu, kurš veikts saskaņā ar 2. punktu, atceļ.

1. Ja lauksaimnieks pārdod vai citādā veidā nodod savu saimniecību, viņš drīkst nodot visas savas tiesības uz piemaksu personai, kas pārņem viņa saimniecību.

2. Lauksaimnieks drīkst arī pilnīgi vai daļēji nodot savas tiesības citiem lauksaimniekiem, nenododot savu saimniecību.

Gadījumā, ja tiek nodotas tiesības uz piemaksu, nenododot pašu saimniecību, daļa no nodotajām tiesībām uz piemaksu, kas nepārsniedz 15 %, bez kompensācijas maksājuma tiek ieskaitīta tās dalībvalsts valsts rezervē, kurā atrodas saimniecība, lai to atkārtoti sadalītu par brīvu.

Dalībvalstis var iegūt tiesības uz piemaksu no lauksaimniekiem, kuri labprātīgi piekrīt pilnībā vai daļēji nodot savas tiesības. Tādā gadījumā maksājumus par minēto tiesību iegūšanu attiecīgajiem lauksaimniekiem var samaksāt vai nu no valsts budžeta, vai atbilstīgi noteikumiem, kas paredzēti 119. panta 2. punkta piektajā ievilkumā.

Atkāpjoties no 1. punkta un attiecīgi pamatotos gadījumos, dalībvalstis var paredzēt, ka saimniecības pārdošanas vai citas nodošanas gadījumā tiesību nodošana notiek ar valsts rezerves starpniecību.

3. Dalībvalstis par veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izvairītos no tā, ka tiesības uz piemaksu tiek atņemtas paaugstināta riska zonām vai reģioniem, kuros aitu audzēšanai ir īpaša nozīme vietējā ekonomikā.

4. Dalībvalstis drīkst atļaut līdz datumam, ko tās nosaka, tādas tiesību uz piemaksu daļas pagaidu nodošanu, kuru nav paredzēts izmantot lauksaimniekam, kam tās pieder.

2. Jebkuras tiesības uz piemaksu, kas ir atsauktas, ievērojot 117. panta 2. punktu vai citus Kopienas noteikumus, pievieno valsts rezervei.

3. Dalībvalstis var sadalīt tiesības uz piemaksu starp lauksaimniekiem savu valsts rezervju robežās. Veicot sadali, tās īpaši dod priekšroku jaunienācējiem, jaunajiem lauksaimniekiem vai citiem prioritārajiem lauksaimniekiem.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, dalībvalstis ik gadu veic papildmaksājumus, kuru kopējās summas ir izklāstītas šā panta 3. punktā.

Dalībvalstis var nolemt papildināt šā panta 3. punktā noteiktos kopējos apjomus, samazinot to maksājumu summas, kas minētas 113. pantā. Summu samazinājums, ko var piemērot reģionā, nepārsniedz vienu eiro.

Minētos maksājumus katru gadu veic atbilstīgi objektīviem kritērijiem, kas īpaši ietver attiecīgās ražošanas struktūras un apstākļus, un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret ražotājiem un nepieļautu tirgus un konkurences izkropļojumus. Turklāt tādi maksājumi nav saistīti ar tirgus cenu svārstībām. Tos var veikt reģionos.

4. Jaunajās dalībvalstīs kopējās summas piemēro saskaņā ar pieaugumu shēmu, kas izklāstīta 143.a pantā.

Katras pieprasītās piemaksas vai papildu maksājuma apjomu summa nepārsniedz maksimāli pieļaujamos daudzumus, ko noteikusi Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu.

Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, atbalstu katram lauksaimniekam attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

Gadījumā, ja piemēro 68. pantu, dalībvalstis, ievērojot šajā nodaļā izklāstītos nosacījumus, ja vien nav paredzēts citādi, piešķir atbalstu vai atbalstus, ko attiecīgā dalībvalsts izvēlējusies atbilstīgi minētajam pantam.

1. Lauksaimnieks, kas savā saimniecībā tur vīriešu dzimuma liellopus, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz īpašās piemaksas piešķiršanu. To piešķir kā ikgadējo piemaksu par kalendāro gadu katrai attiecīgai saimniecībai, ievērojot reģionālo maksimāli pieļaujamo apjomu, ne vairāk kā par 90 dzīvniekiem katrā vecuma grupā, kas minēta 2. punktā.

4. Ja attiecīgajā reģionā kopējais vismaz 9 mēnešus vecu buļļu un no deviņiem mēnešiem līdz 20 mēnešiem vecu vēršu skaits, par kuriem iesniegts pieteikums un kuri atbilst īpašās prēmijas piešķiršanas nosacījumiem, pārsniedz reģionālo maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts 8. punktā, visu piemaksas saņemšanas kritērijiem atbilstošo dzīvnieku skaitu saskaņā ar 2. punkta a) un b) apakšpunktu proporcionāli samazina katram lauksaimnieku par konkrēto gadu.

Šajā pantā “reģionālais maksimāli pieļaujamais daudzums” ir to dzīvnieku skaits, par kuriem kādā reģionā ir tiesības uz īpašo piemaksu kalendārajā gadā.

6. Dalībvalstis drīkst nolemt piešķirt īpašo piemaksu nokaušanas laikā. Tādā gadījumā 2. punkta a) apakšpunktā minēto vecuma kritēriju buļļiem aizvieto ar minimālo kautsvaru – 185 kilogrami.

Apvienotajai Karalistei ir atļauts Ziemeļīrijā piemērot tādu īpašās piemaksas piešķiršanas sistēmu, kas atšķiras no tās, kuru piemēro pārējā valsts teritorijā.

lauksaimnieki, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz papildpiemaksu īpašajai piemaksai (sezonas nobīdes piemaksu). Tomēr, ja abas iepriekš minētās robežlikmes tiek sasniegtas Īrijā vai Ziemeļīrijā, tad piemaksu piemēro Īrijā un Ziemeļīrijā.

Lai piemērotu šo pantu Apvienotajā Karalistē, Ziemeļīriju uzskata par atsevišķu vienību.

3. Ja likme, kas minēta 1. punkta b) apakšpunktā, netiek sasniegta, tad, ņemot vērā 1. punkta priekšpēdējo teikumu, dalībvalstis, kuru lauksaimnieki ir iepriekš saņēmuši sezonas nobīdes piemaksu, drīkst nolemt piešķirt tādu piemaksu, kuras likme ir 60 % no summām, kas noteiktas 2. punktā.

Šā pasākuma piemērošanas nolūkā Īriju un Ziemeļīriju uzskata par vienu vienību, aprēķinot likmi, kas minēta 1. punkta a) apakšpunktā, un pēc tā arī nosakot tiesības uz piemaksu.

4. Lai noteiktu, vai procentuālās daļas, kas minētas šajā pantā, ir pārsniegtas, ņem vērā nokaušanas, kas izdarītas priekšpēdējā gadā pirms tā gada, kad tika nokauts dzīvnieks, par kuru ir tiesības pretendēt uz piemaksu.

1. Lauksaimnieks, kas savā saimniecībā tur zīdītājgovis, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz piemaksas saņemšanu par zīdītājgovju turēšanu (piemaksa par zīdītājgovīm). To piešķir kā ikgadēju piemaksu par kalendāro gadu katrai attiecīgai saimniecībai, ievērojot individuālos maksimāli pieļaujamos daudzumus.

ja vismaz sešus mēnešus pēc kārtas no pieteikuma iesniegšanas dienas lauksaimnieks tur zīdītājgovis, kuru skaits ir vienāds ar vismaz 60 % no tā skaita, par kuru tika prasīta piemaksa, un teles, kuru skaits ir vienāds ar vismaz 40 % no tā skaita, par kuru tika prasīta piemaksa.

Lai noteiktu piemaksas piešķiršanas kritērijiem atbilstošo dzīvnieku skaitu saskaņā ar šā panta 2. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktiem, to, vai govis pieder zīdītājgovju ganāmpulkam vai piena govju ganāmpulkam, nosaka, pamatojoties uz [piemaksas] saņēmēja references daudzumu, kā noteikts 95. panta 2. punktā, un vidējo izslaukumu.

3. Lauksaimnieku tiesības uz piemaksu ierobežo, piemērojot individuālo maksimāli pieļaujamo daudzumu, kā noteikts 126. pantā.

4. Par katru piemaksas piešķiršanas kritērijiem atbilstošo dzīvnieku piemaksas summu nosaka EUR 200 apmērā.

5. Ja piemēro 68. panta a) punkta i) apakšpunktu, dalībvalstis var piešķirt valsts papildpiemaksu par zīdītājgovīm, maksimāli līdz EUR 50 par dzīvnieku, ja starp attiecīgās dalībvalsts lopkopjiem netiek radīta diskriminācija.

Attiecībā uz saimniecībām, kas atrodas kādā reģionā, kurš noteikts 3. un 6. pantā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulā (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem ( 43 ), pirmos EUR 24,15 par dzīvnieku no šīs papildpiemaksas finansē Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļa.

Attiecībā uz saimniecībām, kas atrodas visā dalībvalsts teritorijā, ja attiecīgajā dalībvalstī no visa liellopu kopskaita lielu daļu veido zīdītājgovis, kas pārstāv vismaz 30 % no kopējā govju skaita, un ja vismaz 30 % no nokautajiem vīriešu dzimuma liellopiem pieder S un E uzbūves klasei, ELVGF Garantiju nodaļa finansē visu papildpiemaksu. Jebkuru tādas procentuālās daļas pārsniegumu nosaka, pamatojoties uz vidējo rādītāju, kas aprēķināts diviem gadiem pirms tā gada, par kuru piešķir piemaksu.

6. Šajā pantā ņem vērā tikai tās teles, kas pieder gaļas šķirnei vai ir iegūtas no krustojuma ar gaļas šķirni un pieder ganāmpulkam, kurš ir paredzēts teļu audzēšanai, lai ražotu gaļu.

1. Katram zīdītājgovju lauksaimniekam piešķir atbalstu individuālo maksimāli pieļaujamo daudzumu robežās, kas noteiktas, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1254/1999 7. pantu vai 2. punkta otro daļu.

2. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiesību uz piemaksu summa to teritorijā nepārsniedz valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kurš norādīts 5. punktā, un ka var saglabāt valsts rezerves, kas minētas 128. pantā.

Izņemot gadījumus, kad piemēro 143.b pantu, jaunās dalībvalstis ražotājiem piešķir individuālos maksimāli pieļaujamos daudzumus un izveido valsts rezerves no katrai jaunajai dalībvalstij rezervēto piemaksas tiesību kopējā skaita, kā norādīts 5. punktā, ne vēlāk kā gada laikā pēc pievienošanās dienas.

Pēc vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanas perioda beigām atbilstīgi 143.b pantam un, ja piemēro 68. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) daļu, individuālo maksimāli pieļaujamo daudzumu piešķiršanu ražotājiem un valsts rezerves izveidošanu, kā minēts otrajā daļā, veic ne vēlāk kā līdz pirmā vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanas gada beigām.

3. Ja saskaņā ar korekciju, kas minēta 2. punktā, jāsamazina lauksaimnieku individuālais maksimāli pieļaujamais daudzums, to veic bez kompensācijas maksājuma un to nolemj darīt, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kuros iekļauti jo īpaši šādi:

4. Atceļ tiesības uz piemaksu, kas atsauktas, ievērojot 2. punktā paredzēto pasākumu.

1. Ja lauksaimnieks pārdod vai citādā veidā nodod savu saimniecību, viņš drīkst nodot visas savas tiesības uz piemaksu par zīdītājgovīm personai, kas pārņem viņa saimniecību. Lauksaimnieks drīkst arī pilnīgi vai daļēji nodot savas tiesības citiem lauksaimniekiem, nenododot savu saimniecību.

Gadījumā, ja tiek nodotas tiesības uz piemaksu, nenododot pašu saimniecību, tā daļa no nodotajām tiesībām, kas nepārsniedz 15 %, bez kompensācijas maksājuma tiek ieskaitīta tās dalībvalsts valsts rezervē, kurā atrodas saimniecība, lai to atkārtoti sadalītu par brīvu.

3. Dalībvalstis līdz datumam, kas jānosaka, var atļaut tās tiesību uz piemaksu daļas pagaidu nodošanu, kuru nav paredzēts izmantot lauksaimniekam, kam tās pieder.

1. Katra dalībvalsts saglabā valsts rezervi tiesībām uz piemaksu par zīdītājgovīm.

2. Jebkuras tiesības uz piemaksu, kas atsauktas, ievērojot 127. panta 1. punktu vai citus Kopienas noteikumus, pievieno valsts rezervei, neierobežojot 126. panta 4. punktu.

3. Dalībvalstis izmanto savas valsts rezerves, lai minēto rezervju ietvaros piešķirtu tiesības uz piemaksu jo īpaši jaunajiem ražotājiem, jaunajiem lauksaimniekiem un pārējiem prioritārajiem lauksaimniekiem.

1. Atkāpjoties no 125. panta 3. punkta, dalībvalstis, kurās vairāk nekā 60 % zīdītājgovju un telīšu tur kalnainos apgabalos Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 18. panta nozīmē, var nolemt pārvaldīt piemaksas par zīdītājgovīm piešķiršanu par telēm atsevišķi no šādas piemaksas piešķiršanas par zīdītājgovīm, ievērojot atsevišķu valstij noteiktu maksimāli pieļaujamo daudzumu ierobežojumus, ko nosaka attiecīgā dalībvalsts.

Tāds atsevišķs valstij noteikts maksimāli pieļaujamais daudzums nepārsniedz 40 % no attiecīgajai dalībvalstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma, kas noteikts 126. panta 5. punktā. Tādu valstij noteiktu maksimāli pieļaujamo daudzumu samazina par summu, kas ir vienāda ar atsevišķo valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu. Ja dalībvalstī, kas īsteno šajā daļā paredzētās pilnvaras, kopējais telīšu skaits, par kurām ir iesniegts pieteikums un kuras atbilst piemaksas par zīdītājgovīm piešķiršanas nosacījumiem, pārsniedz atsevišķo valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, piemaksas piešķiršanas kritērijiem atbilstošo telīšu skaitu katram attiecīgajam lauksaimniekam konkrētajā gadā proporcionāli samazina.

2. Šajā pantā ņem vērā tikai tās teles, kas pieder gaļas šķirnei vai kas ir iegūtas no krustojuma ar gaļas šķirni.

1. Lauksaimnieks, kurš savā saimniecībā tur liellopus, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz kaušanas piemaksu. To piešķir par piemaksas piešķiršanas kritērijiem atbilstošo dzīvnieku nokaušanu vai par to eksportu uz trešām valstīm, ievērojot valstij noteiktu maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas vēl tiks noteikts.

3. Valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts 1. punktā, nosaka katrai dalībvalstij un atsevišķi abām dzīvnieku kategorijām, kuras precizētas tā a) un b) apakšpunktā. Katrs maksimāli pieļaujamais daudzums ir vienāds ar to dzīvnieku skaitu katrā no šīm divām kategorijām, kas attiecīgajā dalībvalstī tika nokauti 1995. gadā un kam pieskaitīts to dzīvnieku skaits, kuri tika eksportēti uz trešām valstīm, saskaņā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroja (Eurostat) datiem vai jebkuriem citiem publicētiem oficiāliem statistikas datiem par attiecīgo gadu, ko atzīst Komisija.

Jaunajām dalībvalstīm noteiktais valsts maksimāli pieļaujamais daudzums ir tāds, kā norādīts šajā tabulā:

4. Ja kādā noteiktā dalībvalstī kopējais to dzīvnieku skaits, par kuriem iesniegts pieteikums attiecībā uz vienu no divām 1. punkta a) vai b) apakšpunktā precizēto dzīvnieku kategorijām un kuri atbilst kaušanas piemaksas piešķiršanas nosacījumiem, pārsniedz valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts attiecīgajai kategorijai, visu piemaksas piešķiršanas kritērijiem atbilstošo dzīvnieku skaitu tajā kategorijā katram attiecīgajam lauksaimniekam konkrētajā gadā proporcionāli samazina.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, kopējo to dzīvnieku skaitu, par kuriem var pretendēt uz īpašo piemaksu un piemaksu par zīdītājgovīm, ierobežo, piemērojot ganāmpulka blīvumu saimniecībā – divas ganāmpulka vienības (LU) uz hektāru kalendārajā gadā. Ganāmpulka blīvums no 2003. gada 1. janvāra ir 1,8 ganāmpulka vienības. Šo ganāmpulka blīvumu izsaka kā ganāmpulka vienības saimniecībā esošās lopbarības platības vienībā, ko izmanto saimniecībā esošo dzīvnieku barošanai. Lauksaimniekam tomēr var nepiemērot prasību par ganāmpulka blīvumu, ja to dzīvnieku skaits, kas tiek turēts viņa saimniecībā un kas jāņem vērā, lai noteiktu ganāmpulka blīvumu, nav vairāk kā 15 ganāmpulka vienības.

Lopbarības platība ietver platības, kuras izmanto kopīgi, un platības, kurās audzē jauktas kultūras.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, lauksaimnieki, kas saņem īpašo piemaksu un/vai piemaksu par zīdītājgovīm, var pretendēt uz ekstensifikācijas maksājumu.

2. Ekstensifikācijas maksājums ir EUR 100 par piešķirto īpašo piemaksu un piemaksu par zīdītājgovīm, ja attiecībā uz konkrēto kalendāro gadu ganāmpulka blīvums attiecīgajā saimniecībā ir mazāks par 1,4 ganāmpulka vienībām uz hektāru vai vienāds ar to.

Dalībvalstis tomēr var nolemt piešķirt ekstensifikācijas maksājumu EUR 40 apmērā par ganāmpulka blīvumu – 1,4 ganāmpulka vienības uz hektāru vai vairāk, bet mazāk nekā 1,8 ganāmpulka vienības vai 1,8 ganāmpulka vienības uz hektāru, un EUR 80 apmērā par ganāmpulka blīvumu, kas ir mazāks nekā 1,4 ganāmpulka vienības uz hektāru.

“Ganības” definē dalībvalstis. Definīcija ietver vismaz tādu kritēriju, ka ganības ir zālaugu platības, ko, ņemot vērā vietējo lauksaimniecības praksi, atzīst par tādām, kuras paredzētas liellopu un/vai aitu ganībām. Tas tomēr neizslēdz jauktas ganību izmantošanas iespēju tajā pašā gadā (ganības, siens, zāles skābbarība).

4. Neierobežojot ganāmpulka blīvuma prasības, kas noteiktas šā panta 2. punktā, to dalībvalstu lauksaimnieki, kurās vairāk nekā 50 % piena ražošanas notiek kalnainos apgabalos Regulas (EK) Nr. 1257/1999 18. panta nozīmē un kuru saimniecības atrodas tādos apgabalos, var saņemt ekstensifikācijas maksājumus, kā noteikts minētajā punktā, par piena govīm, kas tajos tiek turētas.

5. Saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru Komisija vajadzības gadījumā koriģē šā panta 2. punktā izklāstītās summas, jo īpaši ņemot vērā to dzīvnieku skaitu, par kuriem ir tiesības pretendēt uz maksājumu par iepriekšējo kalendāro gadu.

1. Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, dalībvalstis ik gadu veic papildmaksājumus lauksaimniekiem savā teritorijā, kuru kopējās summas ir izklāstītas šā panta 3. punktā. Tādus maksājumus veic saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas jo īpaši ietver attiecīgās ražošanas struktūras un apstākļus, un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un izvairītos no tirgus un konkurences izkropļojumiem. Turklāt tādi maksājumi nav saistīti ar tirgus cenu svārstībām.

2. Papildmaksājumus var veikt kā maksājumu par katru dzīvnieku un/vai platībatkarīgo maksājumu.

2. Maksājumus par katru dzīvnieku var piešķirt kā papildsummas par kaušanas piemaksas vienību, kā noteikts 130. pantā, izņemot par teļiem. Pārējos gadījumos maksājumu par katru dzīvnieku piešķiršana ir pakļauta:

1. Maksājumus par katru vīriešu dzimuma liellopu kalendārajā gadā dalībvalstī var piešķirt par tādu dzīvnieku skaitu, kas:

Dalībvalstis var arī paredzēt tādu vīriešu dzimuma liellopu skaita ierobežojumu saimniecībā, kas jānosaka dalībvalstij visas valsts vai reģionālā mērogā.

Tiesības uz piemaksu ir tikai par vīriešu kārtas liellopiem, kas ir vismaz astoņus mēnešus veci. Ja maksājumi par katru dzīvnieku tiek veikti nokaušanas laikā, dalībvalstis drīkst nolemt aizvietot šo nosacījumu ar minimālo kautsvaru – vismaz 180 kilogrami.

2. Maksājumus par katru zīdītājgovi un teli, par kuru ir tiesības pretendēt uz piemaksu par zīdītājgovīm saskaņā ar 125. panta 4. punktu un 129. pantu, var piešķirt tikai kā papildsummu par piemaksas par zīdītājgovīm vienību, kā noteikts 125. panta 4. punktā.

3. Maksājumus par katru piena govi var piešķirt tikai kā summu par tā references daudzuma tonnu, par kuru ir tiesības saņemt piemaksu, kurš pieejams saimniecībā un kurš jānosaka saskaņā ar 95. panta 2. punktu.

4. Maksājumus par katru teli, kura nav minēta 2. punktā, var piešķirt katrai dalībvalstij kalendārajā gadā par tādu telīšu skaitu, kas nepārsniedz vidējo nokauto telīšu skaitu 1997., 1998. un 1999. gadā saskaņā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroja datiem par minētajiem gadiem vai jebkuriem citiem publicētiem oficiāliem statistikas datiem par minētajiem gadiem, kurus atzīst Komisija. ►M3 Jaunajām dalībvalstīm atskaites gadi ir 2001., 2002. un 2003. gads. ◄

2. Pastāvīgo ganību platība reģionā, par kuru drīkst piešķirt platībatkarīgos maksājumus, nepārsniedz attiecīgo reģionālo pamatplatību.

Reģionālās pamatplatības dalībvalstis nosaka kā vidējo to pastāvīgo ganību hektāru skaitu, kas ir pieejamas liellopu audzēšanai 1995., 1996. un 1997. gadā. ►M3 Jaunajām dalībvalstīm atskaites gadi ir 1999., 2000. un 2001. gads. ◄

3. Maksimālais platībatkarīgais maksājums par hektāru, ko var piešķirt, attiecīgi ietverot platībatkarīgos maksājumus saskaņā ar 96. pantu, nepārsniedz EUR 350.

Jaunajās dalībvalstīs kopējās summas, kas minētas 133. panta 3. punktā, un maksimālo platībatkarīgo maksājumu par hektāru EUR 350 apmērā, kas minēts 136. panta 3. punktā, piemēro atbilstīgi pieaugumu shēmai, kas izklāstīta 143.a pantā.

Par jebkurām izmaiņām valsts režīmos, kas attiecas uz papildu maksājumu piešķiršanu, tiek paziņots Komisijai ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc to pieņemšanas.

Lai varētu pretendēt uz tiešajiem maksājumiem saskaņā ar šo nodaļu, dzīvniekam ir jābūt identificētam un reģistrētam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1760/2000.

Tomēr uzskatāms, ka var arī pretendēt uz maksājumu par dzīvnieku, ja informācija, kas noteikta Regulas (EK) Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrajā ievilkumā, kompetentajai iestādei ir iesniegta dzīvnieka turēšanas perioda sākuma pirmajā dienā, kā noteikts saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru.

Visu to tiešo maksājumu kopējās summas, ko pieprasa saskaņā ar šo nodaļu, nepārsniedz maksimāli pieļaujamo daudzumu, kuru noteikusi Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu atbilstīgi katra minētā tiešā maksājuma sastāvdaļai maksimāli pieļaujamajos daudzumos, kas minēti 41. pantā. ►M3 Taču maksimums, ko Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu noteikusi jaunajām dalībvalstīm, atbilst katra tiešā maksājuma sastāvdaļai maksimumā, kas minēts 71.c pantā. ◄

Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, atbalstu katram lauksaimniekam attiecīgajā gadā proporcionāli samazina.

1. Ja saskaņā ar Direktīvu 96/22/EK ( 44 ) aizliegtu vielu atliekas vai saskaņā ar iepriekšminēto tiesību aktu atļautu, bet nelikumīgi izmantotu vielu atliekas, ievērojot Direktīvas 96/23/EK ( 45 ) attiecīgos noteikumus, tiek atklātas dzīvniekā, kas pieder lauksaimnieka liellopu ganāmpulkam, vai ja neatļauta viela vai produkts vai viela vai produkts, kurš ir atļauts saskaņā ar Direktīvu 96/22/EK, bet tiek turēts nelikumīgi, jebkurā formā tiek atrasti lauksaimnieka saimniecībā, lauksaimnieks minētās atklāšanas kalendārajā gadā nesaņem summas, kas paredzētas saskaņā ar šo nodaļu.

Ja notiek atkārtots pārkāpums, periodu, kurā lauksaimnieks nesaņem attiecīgas summas, atkarībā no pārkāpuma smaguma drīkst pagarināt līdz pieciem gadiem no tā gada, kad tika atklāts atkārtotais pārkāpums.

2. Ja dzīvnieku īpašnieks vai turētājs rada šķēršļus tad, kad tiek veiktas pārbaudes un kad tiek ņemti paraugi, kas vajadzīgi, lai piemērotu valsts atliekvielu uzraudzības plānu vai kad tiek veikta izmeklēšana vai pārbaudes, kuras paredzētas saskaņā ar Direktīvu 96/23/EK, piemēro šā panta 1. punktā paredzētos sodus.

Gadījumā, ja piemēro 71. pantu, attiecīgās dalībvalstis piešķir atbalstu par šādiem pākšaugiem:

1. Atbalstu piešķir katru tirdzniecības gadu par to pākšaugu ražošanu, uz kuriem attiecas 141. pants. Tirdzniecības gads sākas 1. jūlijā un beidzas 30. jūnijā.

Par aramzemes gabalu, uz kuru attiecas pieteikums atbalsta piešķiršanai par hektāru atbilstīgi sistēmai, ko finansē saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1258/1999 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, netiek dota iespēja pretendēt uz šajā sistēmā paredzēto atbalsta maksājumu.

2. Neierobežojot 143. pantu, atbalsts par hektāru apsētās un novāktās platības ir EUR 181 par hektāru.

Pieprasītā atbalsta summa nepārsniedz maksimumu, ko Komisija noteikusi saskaņā ar 64. panta 2. punktu, atbilstoši VI pielikumā minēto pākšaugu platībatkarīgo maksājumu sastāvdaļai valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamā daudzumā, kurš minēts 41. pantā. Taču maksimums, ko Komisija saskaņā ar 64. panta 2. punktu noteikusi jaunajām dalībvalstīm, atbilst VI pielikumā minēto pākšaugu platībatkarīgo maksājumu sastāvdaļai valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kurš minēts 71.c pantā.

Ja pieprasītā atbalsta kopējā summa pārsniedz noteikto maksimumu, tad proporcionāli samazina atbalstu katram lauksaimniekam attiecīgajā gadā.

Jaunajās dalībvalstīs tiešos maksājumus ievieš saskaņā ar turpmāk paredzēto pieaugumu tabulu, izsakot kā procentuālo daļu no šādu maksājumu apjoma, ko attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un ko nosaka 2004. gada 30. aprīlī:

Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju tiešos maksājumus ievieš saskaņā ar turpmāk paredzēto pieaugumu tabulu, izsakot kā procentuālo daļu no šādu maksājumu apjoma, ko attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un ko nosaka 2004. gada 30. aprīlī:

1. Jaunās dalībvalstis vēlākais līdz pievienošanās dienai var pieņemt lēmumu tiešos maksājumus, kas nav IV sadaļas 5. nodaļā paredzētais atbalsts par enerģijas kultūrām un nav IV sadaļas 10.h nodaļā paredzētais pārejas posma atbalsts par augļiem, 9. punktā minētajā piemērošanas laikā aizstāt ar vienoto platībmaksājumu, ko aprēķina saskaņā ar 2. punktu.

2. Vienoto platībmaksājumu veic reizi gadā. To aprēķina, gada finanšu līdzekļu kopapjomu, kas noteikts atbilstīgi 3. punktam, dalot ar katras jaunās dalībvalsts lauksaimniecības zemes platību, kas noteikta atbilstīgi 4. punktam.

3. Katrai jaunajai dalībvalstij Komisija nosaka gada finanšu līdzekļu kopapjomu:

4. Vienotā platībmaksājuma shēmas sakarā jaunās dalībvalsts lauksaimniecības zemes platība ir tā izmantotās lauksaimniecības zemes platības daļa, kura 2003. gada 30. jūnijā ir saglabāta labā lauksaimniecības stāvoklī, neatkarīgi no tā, vai šī platība minētajā dienā tiek vai netiek izmantota ražošanā, un kuru attiecīgos gadījumos koriģē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, ko nosaka attiecīgā jaunā dalībvalsts un apstiprina Komisija.

Izmantotā lauksaimniecības zemes platība ir kopējā platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgās pļavas, ilggadīgās kultūras un piemājas dārzi, kā Komisija (EUROSTAT) noteikusi statistikas nolūkā.

Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju lauksaimniecības zemes platība, uz kuru attiecas vienotā platībmaksājuma shēma, ir daļa no tajās izmantotās lauksaimniecības zemes platības, kas tiek uzturēta labā lauksaimniecības stāvoklī, neatkarīgi no tā, vai šī platība tiek vai netiek izmantota ražošanā, un kuru attiecīgos gadījumos koriģē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, ko Bulgārija un Rumānija nosaka pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas.

5. ►M14 Piešķirot maksājumus saskaņā ar vienoto platībmaksājumu shēmu, atbilstīgi ir visi lauksaimniecībā izmantojami zemes gabali, kas atbilst 4. punktā paredzētiem kritērijiem, kā arī lauksaimniecībā izmantojami zemes gabali, kas apstādīti jaunaudzēm ar ātru augseku (KN kods ex060290 41), 2003. gada 30. jūnijā bija labā lauksaimniecības stāvoklī un uz ko attiecas pieteikums 88. pantā paredzētajam atbalstam par enerģijas kultūrām. Tomēr Bulgārijā un Rumānijā atbilstīgi ir visi lauksaimniecībā izmantojami zemes gabali, kas atbilst 4. punktā paredzētiem kritērijiem, kā arī lauksaimniecībā izmantojami zemes gabali, kas apstādīti jaunaudzēm ar ātru augseku (KN kods ex060290 41) un uz ko attiecas pieteikums 88. pantā paredzētajam atbalstam par enerģijas kultūrām. ◄

Atbilstīgās platības minimālais apjoms vienai saimniecībai, par ko var pieprasīt maksājumus, ir 0,3 ha. Tomēr katra jaunā dalībvalsts var, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un iepriekš saņemot Komisijas apstiprinājumu, noteikt lielāku minimālo zemes platību, kas nepārsniedz 1 ha.

Izņemot force majeure gadījumus vai ārkārtas apstākļus, šā punkta pirmajā daļā minētie zemes gabali lauksaimnieka rīcībā ir dienā, ko noteikusi dalībvalsts, bet kas nav vēlāk par dienu, kas attiecīgā dalībvalstī ir noteikta, lai grozītu atbalsta pieteikumu.

6. Nav obligāti jāveic ražošana un jāizmanto ražošanas faktori. Tomēr lauksaimnieki var 4. punktā minēto zemi izmantot jebkādiem lauksaimnieciskās ražošanas mērķiem. Ja tiek audzētas kaņepes, uz kurām attiecas KN kods 5302 10 00, piemēro Regulas (EK) Nr. 1251/1999 ( 46 ) 5.a panta 2. punktu un Regulas (EK) Nr. 2316/1999 ( 47 ) 7.b pantu, kā arī šīs regulas 52. panta 1. punktu.

Jebkādu zemi, attiecībā uz kuru saņem maksājumus atbilstīgi vienotā platībmaksājuma shēmai, saglabā labā lauksaimniecības stāvoklī, kas atbilst vides aizsardzības prasībām.

Jaunās dalībvalstis no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim 3., 4., 6., 7. un 9. pantu var piemērot fakultatīvi, ciktāl minētie noteikumi attiecas uz tiesību aktos paredzētām apsaimniekošanas prasībām. Lauksaimnieki, kas attiecīgajās dalībvalstīs no 2009. gada 1. janvāra saņem maksājumus saskaņā ar vienotu platībmaksājumu shēmu, ievēro III pielikumā minētās, tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības saskaņā ar šādu grafiku:

Tomēr Bulgārija un Rumānija var fakultatīvi piemērot 3., 4., 6., 7. un 9. pantu līdz 2011. gada 31. decembrim, ciktāl minētie noteikumi attiecas uz tiesību aktos paredzētajām apsaimniekošanas prasībām. Lauksaimnieki, kas attiecīgajās dalībvalstīs no 2012. gada 1. janvāra saņem maksājumus saskaņā ar vienotu platībmaksājumu shēmu, ievēro III pielikumā minētās, tiesību aktos paredzētās apsaimniekošanas prasības saskaņā ar šādu grafiku:

Jaunās dalībvalstis trešajā daļā paredzēto iespēju var izmantot arī tad, ja tās pieņem lēmumu izbeigt vienotu platībmaksājumu shēmas piemērošanu pirms 9. punktā paredzētā piemērošanas termiņa beigām.

7. Ja kādā konkrētā gadā vienotie platībmaksājumi jaunajā dalībvalstī pārsniedz gada finanšu līdzekļu kopapjomu, tad valsts noteikto summu uz vienu hektāru, ko piemēro šajā jaunajā dalībvalstī, proporcionāli samazina, piemērojot samazināšanas koeficientu.

8. Ciktāl tas vajadzīgs, uz vienotajiem platībmaksājumiem attiecas Kopienas noteikumi par Integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kas paredzēti Regulā (EEK) Nr. 3508/92 ( 48 ), un jo īpaši tās 2. pantā, kā arī šīs regulas II sadaļas 4. nodaļā, un jo īpaši tās 18. pantā. Atbilstīgi iepriekš noteiktajam ikviena jaunā dalībvalsts, kas izvēlas šo shēmu,

Vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošana nekādi neiespaido jauno dalībvalstu pienākumus saistībā ar Padomes Direktīvā 92/102/EEK ( 49 ) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1760/2000 ( 50 ) paredzētajiem Kopienas noteikumiem par dzīvnieku identificēšanu un reģistrēšanu.

9. ►M19 Visām jaunajām dalībvalstīm vienotu platībmaksājumu shēma ir pieejama līdz 2010. gada beigām ◄ . Bulgārija un Rumānija vienoto platībmaksājumu shēmu tomēr var izmantot līdz 2011. gada beigām. Jaunās dalībvalstis līdz pēdējā piemērošanas gada 1. augustam dara Komisijai zināmu nodomu beigt shēmas piemērošanu.

12. Pēc vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanas laikposma beigām piemēro tiešos maksājumus, kā noteikts atbilstīgos Kopienas noteikumos un pamatojoties uz kvantitatīviem parametriem, piemēram, pamatplatībām, prēmijas maksimālo apjomu un maksimālo garantēto daudzumu (MGD), kas katram tiešajam maksājumam norādīts Pievienošanās aktā ( 51 ) un turpmākos Kopienas tiesību aktos. Turpmāk piemēro procentuālās daļas, kas 143.a pantā noteiktas attiecīgajiem gadiem.

13. Jaunās dalībvalstis iesniedz Komisijai sīki izstrādātu informāciju par pasākumiem, ko tās veic šā panta īstenošanai, un jo īpaši par pasākumiem, ko veic atbilstīgi 7. punktam.

1. ►M14 Atkāpjoties no 143.b panta, jaunās dalībvalstis, kas piemēro vienoto platībmaksājumu shēmu, līdz 2006. gada 30. aprīlim var pieņemt lēmumu par 2006.–2010. gadu piešķirt atsevišķu maksājumu par cukuru lauksaimniekiem, kam ir tiesības uz maksājumu saskaņā ar vienreizējo platībmaksājuma shēmu. ◄ ►M13 To piešķir attiecībā uz atsauces laikposmu, kas dalībvalstīm jānosaka līdz 2006. gada 30. aprīlim un kas katram produktam var būt atšķirīgs un kurā ir viens vai vairāki no 2004./2005., 2005./2006. un 2006./2007. tirdzniecības gadiem, kā arī pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošajiem kritērijiem, kā, piemēram:

Taču, ja atsauces laikposms ietver 2006./2007. tirdzniecības gadu, šo tirdzniecības gadu aizstāj ar 2005./2006. tirdzniecības gadu lauksaimniekiem, kurus skar kvotas atteikums 2006./2007. tirdzniecības gadā atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 320/2006 3. pantam.

2. Atsevišķos cukura maksājums piešķir, nepārsniedzot VII pielikuma K punktā noteikto maksimālo robežu.

3. Atkāpjoties no 2. punkta, katra jauna attiecīga dalībvalsts līdz 31. martam gadā, par ko piešķir atsevišķo maksājumu par cukuru, var pieņemt objektīviem kritērijiem atbilstīgu lēmumu piemērot mazāku maksimāli pieļaujamu maksājumu par cukuru nekā to, kas uzskaitīts VII pielikuma K punktā. Ja saskaņā ar 1. punktu noteikto maksājumu kopsumma ir lielāka par attiecīgās jaunās dalībvalsts noteikto maksimāli pieļaujamo apjomu, apjomu, kas jāpiešķir lauksaimniekiem, proporcionāli samazina.

3.a Datumu “31. marts”, kas 2007. gadam attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju minēts pirmajā daļā, aizstāj ar 2007. gada 15. februāri.

4. Līdzekļus, kas ir pieejami atsevišķu cukura maksājumu piešķiršanai saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, neiekļauj 143.b panta 3. punktā minētajā gada finanšu līdzekļu kopapjomā. Gadījumā, ja tiek piemērots šī panta 3. punkts, starpību starp VII pielikuma K punktā minēto maksimāli pieļaujamo daudzumu un to, ko faktiski piemēro, iekļauj 143.b panta 3. punktā minētajā gada finanšu līdzekļu kopapjomā.

6. Faktiska vai paredzama mantojuma gadījumā atsevišķo maksājumu par cukuru piešķir lauksaimniekam, kas manto saimniecību – ar nosacījumu, ka attiecīgam lauksaimniekam ir tiesības pretendēt uz to saskaņā ar vienoto platībmaksājumu shēmu.

1. Atkāpjoties no 143.b panta, jaunās dalībvalstis, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, līdz 2007. gada 1. novembrim var pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu maksājumu par augļiem un dārzeņiem lauksaimniekiem, kam ir tiesības uz maksājumu saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu. To piešķir, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, kas ir paredzēti VII pielikuma M punkta pirmajā daļā, un ievērojot šajā punktā paredzēto reprezentatīvo periodu.

2. Atsevišķu maksājumu par augļiem un dārzeņiem piešķir, ievērojot valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzuma daļu, kas minēta 71.c pantā attiecībā uz augļiem un dārzeņiem.

3. Atkāpjoties no 2. punkta, katra attiecīgā jaunā dalībvalsts var izlemt līdz 2007. gada 1. novembrim, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, piemērot atsevišķam maksājumam par augļiem un dārzeņiem zemāku maksimāli pieļaujamo daudzumu nekā to, kas minēts VII pielikuma K punktā.

4. Līdzekļus, kas ir pieejami, lai piešķirtu atsevišķu maksājumu par augļiem un dārzeņiem saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu, neiekļauj 143.b panta 3. punktā minētajā gada finanšu līdzekļu kopapjomā.

5. Regulas 143.a un 143.c pantu nepiemēro atsevišķam maksājumam par augļiem un dārzeņiem.

6. Faktiska vai paredzama mantojuma gadījumā atsevišķo maksājumu par augļiem un dārzeņiem piešķir lauksaimniekam, kas manto saimniecību, – ar nosacījumu, ka attiecīgajam lauksaimniekam ir tiesības pretendēt uz to saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu.

1. Atkāpjoties no 143.b panta, jaunās dalībvalstis, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, līdz 2007. gada 1. novembrim var pieņemt lēmumu līdz 2011. gada 31. decembrim saglabāt līdz 50 % tiešā maksājuma daļas valstij noteiktajā maksimāli pieļaujamajā daudzumā, kas minēts 41. pantā, attiecībā uz tomātiem ar KN kodu 0702 00 00.

Šādā gadījumā, ievērojot to maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 144. panta 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir lauksaimniekiem, kas audzē tomātus atbilstīgi IV sadaļas 10.g nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

2. Atkāpjoties no 143.b panta, jaunās dalībvalstis, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, līdz 2007. gada 1. novembrim var pieņemt lēmumu:

Šādā gadījumā, ievērojot to maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas noteikts saskaņā ar 144. panta 2. punktu, attiecīgā dalībvalsts katru gadu veic papildmaksājumu lauksaimniekiem.

Papildmaksājumu piešķir lauksaimniekiem, kuri ražo vienu vai vairākus tādu augļu vai dārzeņu produktus, ko ir noteikusi attiecīgā dalībvalsts un kuri ir uzskaitīti 68. b panta 2. punkta trešajā daļā.

3. Līdzekļus, kas ir pieejami, lai piešķirtu pārejas posma maksājumu par augļiem un dārzeņiem saskaņā ar 1. un 2. punktu, neiekļauj 143.b panta 3. punktā minētajā gada finanšu līdzekļu kopapjomā.

4. Regulas 143.a un 143.c pantu nepiemēro pārejas posma maksājumam par augļiem un dārzeņiem.

1. Šajā pantā: “KLP veida valsts shēma” ir jebkāda valsts tiešo maksājumu shēma, kuru piemēro pirms jauno dalībvalstu pievienošanās dienas un atbilstīgi kurai piešķir atbalstu lauksaimniekiem par ražošanu, uz ko attiecas kāds no tiešajiem maksājumiem.

2. Jaunajām dalībvalstīm ir iespēja, iepriekš saņemot Komisijas atļauju, papildināt tiešos maksājumus, piešķirot:

Lai aprēķinātu pirmajā ievilkumā minēto kopapjomu, aprēķinā ietver valsts tiešos maksājumus un/vai tās sastāvdaļas, kas atbilst Kopienas tiešajiem maksājumiem, un/vai tās sastāvdaļas, kas tika ņemtas vērā, saskaņā ar 64. panta 2. punktu, 70. panta 2. punktu un 71.c pantu aprēķinot attiecīgajai jaunajai dalībvalstij noteikto faktisko maksimāli pieļaujamo apjomu.

Attiecībā uz katru konkrēto tiešo maksājumu jaunā dalībvalsts var izvēlēties piemērot vai nu a) vai b) iespēju.

Kopējais tiešais atbalsts, ko lauksaimniekiem jaunajās dalībvalstīs var piešķirt pēc pievienošanās un saskaņā ar atbilstīgiem tiešajiem maksājumiem, ieskaitot valsts papildu tiešos maksājumus, nepārsniedz tiešā atbalsta līmeni, ko lauksaimnieks būtu varējis saņemt saskaņā ar atbilstīgo tiešo maksājumu, kādu attiecīgajā laikā Kopienā piemēro dalībvalstīm un kāds tas ir 2004. gada 30. aprīlī.

3. Kipra ir tiesīga tiešo atbalstu, ko lauksaimniekiem izmaksā saskaņā ar kādu no I pielikumā uzskaitītajiem tiešajiem maksājumiem, papildināt līdz atbalsta kopapjomam, ko lauksaimnieks Kiprā būtu varējis saņemt 2001. gadā.

Kipras iestādes nodrošina, ka tiešā atbalsta kopapjoms, ko Kiprā lauksaimniekam piešķir pēc pievienošanās saskaņā ar attiecīgo tiešo maksājumu, ietverot visus valsts tiešos papildu maksājumus, noteikti nepārsniedz tiešā atbalsta līmeni, kuru lauksaimnieks saskaņā ar attiecīgo tiešo maksājumu būtu varējis saņemt Kopienā un kāds tas ir 2004. gada 30. aprīlī.

Papildu valsts atbalsta kopapjomi, ko var piešķirt, ir norādīti XII pielikumā.

Attiecībā uz piešķiramo valsts papildu atbalstu veic korekcijas, kas varētu būt vajadzīgas, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas attīstību.

4. Ja kāda jaunā dalībvalsts izlemj piemērot vienotā platībmaksājuma shēmu, šī jaunā dalībvalsts var piešķirt valsts papildu tiešo atbalstu saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti 5. un 8. punktā.

5. Attiecībā uz 2004. gadu valsts papildu atbalsta kopapjoms katrā nozarē un apakšnozarē konkrētajā gadā, kad piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, nepārsniedz katrai nozarei un apakšnozarei noteikto līdzekļu kopapjomu. Šis līdzekļu kopapjoms ir starpība starp:

Sākot ar 2005. gadu, attiecībā uz jebkuru turpmāko gadu prasība ievērot minēto ierobežojumu, piemērojot nozaru un apakšnozaru noteiktos finanšu līdzekļu kopapjomus, nav spēkā. Tomēr jaunajām dalībvalstīm ir tiesības izmantot īpašus nozaru un apakšnozaru finanšu līdzekļu kopapjomus, ar nosacījumu, ka šāds īpašs nozares vai apakšnozares finanšu līdzekļu kopapjoms attiecas vienīgi uz

6. Attiecīgā jaunā dalībvalsts var, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un iepriekš saņemot Komisijas atļauju, lemt par piešķiramā valsts papildu atbalsta apjomu.

8. Valsts papildu maksājumus vai atbalstu nepiešķir lauksaimniecības darbībām, kurām Kopienā 2004. gada 30. aprīlī nav paredzēti tiešie maksājumi.

9. Līdztekus valsts papildu tiešajiem maksājumiem, Kipra var līdz 2010. gadam piešķirt pagaidu valsts atbalstu, ko pakāpeniski samazina. Šādu valsts atbalstu piešķir formā, kas līdzīga Kopienas atbalsta formai, piemēram, kā savstarpēji nesaistītus maksājumus.

Ņemot vērā 2001. gadā piešķirtā valsts atbalsta būtību un apjomu, Kipra var piešķirt valsts atbalstu XIII pielikumā uzskaitītajām nozarēm un apakšnozarēm, nepārsniedzot minētajā pielikumā norādītos apjomus.

Attiecībā uz piešķiramo valsts atbalstu veic korekcijas, kas varētu būt vajadzīgas, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas attīstību. Ja šāda koriģēšana būtu nepieciešama, tad – pamatojoties uz Komisijas lēmumu – izdara grozījumus attiecībā uz šāda atbalsta apjomu un piešķiršanas nosacījumiem.

Kipra iesniedz Komisijai gada ziņojumu par valsts atbalsta pasākumu īstenošanu, norādot atbalsta veidu un apjomus katrā nozarē un apakšnozarē.

10. Līdztekus valsts papildu tiešajiem maksājumiem, Latvija var līdz 2008. gadam piešķirt pagaidu valsts atbalstu, ko pakāpeniski samazina. Šādu valsts atbalstu piešķir formā, kas līdzīga Kopienas atbalsta formai, piemēram, kā savstarpēji nesaistītus maksājumus.

Latvija var piešķirt valsts atbalstu XIV pielikumā uzskaitītajām nozarēm un apakšnozarēm, nepārsniedzot minētajā pielikumā norādītos apjomus.

Latvija iesniedz Komisijai gada ziņojumu par valsts atbalsta pasākumu īstenošanu, norādot atbalsta veidu un apjomus katrā nozarē un apakšnozarē.

Sākot no 2007. budžeta gada, katru kalendāro gadu ir pieejama summa EUR (22 miljoni), kas aprēķināta no vidējiem izdevumiem saistībā ar kokvilnu 2000., 2001. un 2002. gadā un kas ir paredzēta kā Kopienas papildu atbalsts pasākumiem kokvilnas audzēšanas reģionos saskaņā ar lauku attīstības programmu, kuru finansē ELVGF Garantiju nodaļa atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999.

Sākot no 2011. budžeta gada, ir pieejama summa, kas ir 484 miljoni EUR un kas ir 50 % no trīs gadu atbalsta subsidētai tabakai vidējās kopsummas 2000., 2001. un 2002. gadā kā Kopienas papildu atbalsts pasākumiem tabakas audzēšanas reģionos saskaņā ar lauku attīstības programmu, kuru finansē ELVGF Garantiju nodaļa atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1257/1999, tām dalībvalstīm, kurās tabakas audzētāji saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2075/92 ir saņēmuši atbalstu 2000., 2001. un 2002. gadā.

1. Komisijai palīdz Tiešo maksājumu pārvaldības komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisijas pārstāvis.

2. Ja izdarīta atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 4. panta 3. punktā paredzētais laika posms ir viens mēnesis.

Saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem sīki izstrādātus šīs regulas īstenošanas noteikumus. Tajos jo īpaši ietilpst:

Dalībvalstis sīki informē Komisiju par pasākumiem, kas veikti, lai īstenotu šīs regulas prasības, un jo īpaši par tiem pasākumiem, kuri attiecas uz 5., 13., 42., 58. 71.d un 71.e pantu.

Grozījumi Regulās (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, Nr. 1453/2001, Nr. 1454/2001

3) Regulu (EK) Nr. 1453/2001 groza šādi:

a) regulas 13. pantu aizstāj ar šādu:

“13. pants

1. Gadījumā, ja piemēro izslēgšanu, kura paredzēta 70. pantā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem ( 60 ), Portugāles Republika iesniedz Komisijai programmu, lai palīdzētu tradicionālajām, ar liellopu gaļas un aitu un kazu gaļas ražošanu saistītajām darbībām, kā arī produktu kvalitātes uzlabošanas pasākumiem, Madeiras patēriņa vajadzību robežās.

Programmu sagatavo un izpilda dalībvalsts izraudzītās kompetentās iestādes.

2. Kopiena finansē programmu, nepārsniedzot gada apjomu, kas vienāds ar to piemaksu summu, kuras Madeirā reģistrētiem ražotājiem faktiski samaksātas 2003. gadā, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1254/1999 ( 61 ), šo regulu un Regulu (EK) Nr. 2529/2001 ( 62 ).

Komisija palielina minēto apjomu, lai ņemtu vērā vietējās ražošanas attīstību. Gada apjoms tomēr nekādā gadījumā nav lielāks par to maksimāli pieļaujamo daudzumu summu, kas 2003. gadā piemērojami piemaksām par liellopu gaļu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1453/2001 un pareizināti ar pamata un papildu piemaksām un maksājumiem, kuri piemērojami 2003. gadā, un visu to tiesību uz piemaksu summu, kas pieder ražotājiem, kuri reģistrēti Madeirā 2003. gada 30. jūnijā, ievērojot Regulu (EK) Nr. 2529/2001, un attiecīgo valsts rezerves daļu, kas pareizināta ar piemaksām un maksājumiem, kuri piemērojami 2003. gadā.

3. Komisija pieņem īstenošanas noteikumus, apstiprina un groza programmu, kā arī nosaka un palielina apjomu, kas paredzēts šā panta 2. punkta pirmajā daļā, saskaņā ar procedūru, kura minēta Regulas (EK) Nr. 1782/2003 144. panta 2. punktā. Komisija var saskaņā ar to pašu procedūru pārskatīt ierobežojumu, kas noteikts 2. punkta otrajā daļā.

4. Portugāles Republikas iestādes katru gadu līdz 15. aprīlim iesniedz ziņojumu par programmas īstenošanu.

b) regulas 22. panta 2. līdz 5. punktu aizstāj ar šādu:

“2. Gadījumā, ja piemēro izslēgšanu, kas paredzēta Padomes Regulas (EK) Nr. 1782/2003 70. pantā, Portugāles Republika iesniedz Komisijai programmu, lai palīdzētu tradicionālajām, ar liellopu gaļas un aitu un kazu gaļas ražošanu saistītajām darbībām, kā arī produktu kvalitātes uzlabošanas pasākumiem.

Programmu sagatavo un izpilda dalībvalsts izraudzītas kompetentās iestādes.

3. Kopiena finansē programmu, nepārsniedzot gada apjomu, kas vienāds ar to piemaksu summu, kas Azoru salās reģistrētiem ražotājiem faktiski samaksātas 2003. gadā, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1254/1999, šo regulu un Regulu (EK) Nr. 2529/2001.

Komisija palielina minēto apjomu, lai ņemtu vērā vietējās ražošanas attīstību. Gada apjoms tomēr nekādā gadījumā nav lielāks par to maksimāli pieļaujamo daudzumu summu, kas 2003. gadā piemērojami piemaksām par liellopu gaļu saskaņā ar šo regulu un pareizināti ar pamata un papildu piemaksām un maksājumiem, kuri piemērojami 2003. gadā, un visu to tiesību uz piemaksu summu, kas pieder ražotājiem, kuri reģistrēti Azoru salās 2003. gada 30. jūnijā, ievērojot Regulu (EK) Nr. 2529/2001 un Regulu (EK) Nr. 1254/1999 par piemaksām par zīdītājgovīm, un attiecīgo valsts rezervju daļu, kas pareizināta ar piemaksām un maksājumiem, kuri piemērojami 2003. gadā.

Gadījumā, ja piemēro Regulas (EK) Nr. 1782/2003 68. panta a) punkta i) apakšpunktu, Portugāles Republikas iestādes var palielināt maksimāli pieļaujamo daudzumu par zīdītājgovīm Azoru salām, nododot tiesības uz piemaksu par zīdītājgovīm no valstij noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma. Tādā gadījumā atbilstošo apjomu nodod no maksimāli pieļaujamā daudzuma, kas noteikts, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1782/2003 68. panta a) punkta i) apakšpunktu, maksimāli pieļaujamajam daudzumam, kurš minēts šā panta 3. punkta otrajā daļā.

4. Komisija pieņem īstenošanas noteikumus, apstiprina un groza programmu, kā arī nosaka un palielina apjomu, kas paredzēts šā panta 3. punkta pirmajā daļā, saskaņā ar procedūru, kura minēta Regulas (EK) Nr. 1782/2003 144. panta 2. punktā. Komisija var saskaņā ar to pašu procedūru pārskatīt ierobežojumu, kas noteikts 2. punkta otrajā daļā.

5. Portugāles Republikas iestādes katru gadu līdz 15. aprīlim iesniedz ziņojumu par programmas īstenošanu.”

;

c) atceļ 22. panta 6. punktu;

d) regulas 23. pantu aizstāj ar šādu:

“23. pants

Lai papildmaksājumu sadalītu starp Regulas (EEK) Nr. 3950/92 ( 63 ) 2. panta 1. punkta otrajā teikumā minētajiem ražotājiem, pārejas posmā no 1999./2000. līdz 2004./2005. tirdzniecības gadam tikai minētās regulas 9. panta c) punktā noteiktos ražotājus, kuri ir reģistrēti un nodarbojas ar ražošanu Azoru salās, kā arī laiž tirgū produkciju tādos daudzumos, kas pārsniedz to references daudzumu, kuram pieskaitīts trešajā daļā minētais procentuālais daudzums, uzskata par tādiem, kas veicinājuši limita pārsniegšanu.

Papildmaksājumu maksā par daudzumiem, kas pārsniedz palielināto references daudzumu pēc tam, kad pirmajā daļā minētajiem ražotājiem proporcionāli katram ražotājam pieejamam references daudzumam pārdalīti neizmantotie daudzumi, nepārsniedzot minētā palielinājuma rezultātā radušās robežas.

Pirmajā daļā minētais procentuālais daudzums ir vienāds ar attiecību starp 73 000 tonnu laika posmā no 1999./2000. līdz 2003./2004. tirdzniecības gadam un 61 500 tonnām 2004./2005. tirdzniecības gadā un katrai saimniecībai pieejamo references daudzumu kopumu 2000. gada 31. martā. Katram ražotājam [minēto procentuālo daudzumu] piemēro tikai tiem references daudzumiem, kas attiecīgajam ražotājam pieejami 2000. gada 31. martā.

1. Ar šo atceļ Regulu (EEK) Nr. 3508/92. Tomēr to turpina piemērot tiešo maksājumu pieteikumiem attiecībā uz kalendārajiem gadiem līdz 2005. gadam.

3. Ar šo atceļ Regulu (EK) Nr. 1577/96 un Regulu (EK) Nr. 1251/1999. Tās tomēr turpina piemērot 2004./2005. tirdzniecības gadam.

4. Ar šo no 2004. gada 1. maija atceļ Regulu (EK) Nr. 1259/1999. Regulas (EK) Nr. 1259/1999 2.a un 11. pantu, kā arī minētās regulas pielikumu minēto pantu piemērošanas nolūkā tomēr turpina piemērot līdz 2005. gada 31. decembrim. Turklāt Regulas (EK) Nr. 1259/1999 3., 4. un 5. pantu, kā arī pielikumu minēto pantu piemērošanas nolūkā turpina piemērot līdz 2004. gada 31. decembrim. ► Šīs Regulas 2.a pantā minētā vienkāršotā shēma neattiecas uz jaunajām dalībvalstīm. ◄

4.a. Ar šo atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1051/2001 ( 70 ). To tomēr turpina piemērot attiecībā uz 2005./2006. tirdzniecības gadu.

4.b Ar šo atceļ Regulu (EK) Nr. 1098/98. To tomēr turpina piemērot līdz 2005. gada 31. decembrim, ja dalībvalsts nolemj piemērot vienreizējo maksājumu shēmu pēc pārejas laika attiecībā uz apiņiem, kas minēts šīs regulas 71. panta 1. punkta trešajā daļā.

Ja dalībvalsts piemēro Regulas (EK) Nr. 1259/1999 2.a pantā minēto vienkāršoto shēmu, tad piemēro šādus noteikumus:

1. Ja ir vajadzīgi pārejas pasākumi, lai jaunajās dalībvalstīs sekmētu pāreju no vienotās platībmaksājuma shēmas un citām atbalsta shēmām, kas minētas III un IV sadaļā, tos nosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

2. Pasākumus, kas minēti 1. punktā, var noteikt laikposmā, kas sākas 2004. gada 1. maijā un beidzas 2009. gada 30. jūnijā, un pēc minētā datuma tie nav spēkā. Tomēr attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju laikposms sākas 2007. gada 1. janvārī un beidzas 2011. gada 31. decembrī. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, var pagarināt šos laikposmus.

Turpmākus pasākumus, kas vajadzīgi, lai veicinātu pāreju no 152. un 153. pantā minētajās regulās un Regulās (EEK) Nr. 404/93, (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96, (EK) Nr. 2202/96 un (EK) Nr. 1260/2001 paredzētajiem pasākumiem uz šajā regulā paredzētajiem pasākumiem, jo īpaši tiem, kas attiecas uz Regulas (EK) Nr. 1259/1999 4. un 5. panta un tās pielikuma un Regulas (EK) Nr. 1251/1999 6. panta piemērošanu, kā arī pāreju no Regulā (EEK) Nr. 1035/72 minētajiem uzlabošanas plānu noteikumiem uz šīs regulas 83. līdz 87. pantā paredzētajiem noteikumiem, var pieņemt saskaņā ar šīs regulas 144. panta 2. punktā minēto procedūru. Regulas un pantus, kas minēti 152. un 153. pantā, turpina piemērot VII pielikumā minēto pamatsummu noteikšanai.

Komisija līdz 2009. gada 31. decembrim iesniedz Padomei ziņojumu par šīs regulas īstenošanu attiecībā uz kokvilnu, olīveļļu, galda olīvām un olīvu audzēm, tabaku un apiņiem, vajadzības gadījumā pievienojot attiecīgus priekšlikumus.

1. Šī regula stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Nozare	Juridiskais pamats	Piezīmes
Vienreizējais maksājums	Šīs regulas III sadaļa	Ar ražošanu nesaistīts maksājums (sk. VI pielikumu) (1)
Vienotais platībmaksājums	Šīs regulas IV a sadaļas 143.b pants	Ar ražošanu nesaistīts maksājums, kas aizstāj visus tiešos maksājumus, kuri minēti šajā pielikumā
Cietie kvieši	Šīs regulas IV sadaļas 1. nodaļa	Platībmaksājums (piemaksa par kvalitāti)
Proteīnaugi	Šīs regulas IV sadaļas 2. nodaļa	Platībmaksājums
Rīsi	Šīs regulas IV sadaļas 3. nodaļa	Platībmaksājums
Rieksti	Šīs regulas IV sadaļas 4. nodaļa	Platībmaksājums
Kultūraugi ar augstu enerģētisko vērtību	Šīs regulas IV sadaļas 5. nodaļa	Platībmaksājums
Kartupeļi cietes ražošanai	Šīs regulas IV sadaļas 6. nodaļa	Ražošanas atbalsts
Piens un piena produkti	Šīs regulas IV sadaļas 7. nodaļa	Piemaksa par piena produktiem un papildu maksājums
Laukaugi Somijā un dažos Zviedrijas reģionos	Šīs regulas IV sadaļas 8. nodaļa (2) (5)	Īpašs reģionāls atbalsts laukaugu ražošanai
Sēklas	Šīs regulas IV sadaļas 9. nodaļa (2) (5)	Ražošanas atbalsts
Laukaugi	Šīs regulas IV sadaļas 10. nodaļa (3) (5)	Platībmaksājums, ieskaitot maksājumus par zemes atstāšanu atmatā, maksājumus par skābbarības sagatavošanu, papildu summas (2), kā arī piemaksa un īpašs atbalsts cieto kviešu ražošana
Aitas un kazas	Šīs regulas IV sadaļas 11. nodaļa (3) (5)	Piemaksa par aitām un kazām, papildu piemaksa un daži papildu maksājumi
Liellopu gaļa	Šīs regulas IV sadaļas 12. nodaļa (5)	Īpaša piemaksa (3), piemaksa par sezonas nobīdi, piemaksa par zīdītājgovīm (ieskaitot, ja to izmaksā par telēm, un ieskaitot valstij noteikto papildu piemaksu par zīdītājgovīm, ja to izmaksā kā līdzfinansējumu (3), kaušanas piemaksa (3), ekstensifikācijas maksājums, papildu maksājumi
Graudu pākšaugi	Šīs regulas IV sadaļas 13. nodaļa (5)	Platībmaksājums
Īpaši lauksaimniecības tipi un kvalitatīva ražošana	Šīs regulas 69. pants (4)
Kaltēta lopbarība	Šīs regulas 71. panta 2. punkta otrā daļa (5)
Mazu lauksaimnieku atbalsta shēma	Regulas (EK) Nr. 1259/1999 2.a pants	Pārejas režīmā: platībatkarīgs maksājums lauksaimniekiem, kas saņem mazāk nekā EUR 1 250
▼M14
Olīveļļa	Šīs regulas IV sadaļas 10.b nodaļa	Platībatkarīgs atbalsts
Olīveļļa	Komisijas Regulas (EK) Nr. 795/2004 48.a panta 11. punkts (OV L 141, 30.4.2004., 1. lpp.)	Maltai un Slovēnijai – 2006. gadā
▼M8
Zīdtārpiņi	Regulas (EEK) Nr. 845/72 1. pants	Atbalsts audzēšanas veicināšanai
▼M15 —————
▼M17 —————
▼M8
Tabaka	Šīs regulas IV sadaļas 10.c nodaļa	Ražošanas atbalsts
▼M14
Apiņi	Šīs regulas IV sadaļas 10.d nodaļa (3) (5)	Platībatkarīgs atbalsts
Apiņi	Regulas (EK) Nr. 795/2004 48.a panta 12. punkts	Slovēnijai – 2006. gadā
▼M9
Cukura vai inulīna sīrupa ražošanai izmantotās cukurbietes, cukurniedres un cigoriņi	Šīs regulas (5) IV sadaļas 10.e nodaļa Šīs Regulas IVa sadaļas 143.ba pants	Savstarpēji nesaistīti maksājumi
Cukura ražošanā izmantotās cukurbietes un cukurniedres	Šīs regulas IV sadaļas 10.f nodaļa	Ražošanas atbalsts
▼M17
Pārstrādei piegādāti augļi un dārzeņi	Šīs regulas IV sadaļas 10.g nodaļa	Pārejas posma maksājumi par augļiem un dārzeņiem
Pārstrādei piegādātas zemenes un avenes	Šīs regulas IV sadaļas 10.h nodaļa	Pārejas posma maksājumi par mīkstajiem augļiem
Augļi un dārzeņi	Šīs regulas 143.bb pants	Atsevišķs maksājums par augļiem un dārzeņiem
▼M8
Posei	Padomes Regulas (EK) Nr. 247/2006 III sadaļa (6)	Tiešie maksājumi saskaņā ar 2. pantu, kas veikti saskaņā ar programmās ietvertajiem pasākumiem
▼M23
Egejas jūras salas	Padomes Regulas (EK) Nr. 1405/2006 III nodaļa (7)	Tiešie maksājumi 2. panta nozīmē par programmās noteiktajiem pasākumiem
▼M12 —————
▼M8
Kokvilna	Šīs regulas IV sadaļas 10.a nodaļa	Platībmaksājums
(1) 71. panta piemērošanas gadījumā – no 2005. gada 1. janvāra vai vēlāk. Attiecībā uz 2004. gadu vai vēlāku datumu 71. panta piemērošanas gadījumā uz tiešiem maksājumiem, kas uzrādīti VI pielikuma sarakstā, attiecas I pielikums, izņemot kaltētu lopbarību. (2) 70. panta piemērošanas gadījumā. (3) 66., 67. un 68. vai 68.a panta piemērošanas gadījumā. (4) 69. panta piemērošanas gadījumā. (5) 71. panta piemērošanas gadījumā. (6) OV L 42, 14.2.2006., 1. lpp. (7) OV L 265, 26.9.2006., 3. lpp.

Valstīm noteiktie maksimāli pieļaujamie daudzumi, kas minēti 12. panta 2. punktā

(miljonos EUR)
Dalībvalsts	2005	2006	2007	2008	2009	2010	2011	2012
Beļģija	4,7	6,4	8,0	7,9	7,9	7,9	7,9	7,9
Dānija	7,7	10,3	12,9	10,6	10,6	10,6	10,6	10,6
Vācija	40,4	54,6	68,3	62,7	62,7	62,7	62,7	62,7
Īrija	15,3	20,5	25,6	24,4	24,4	24,4	24,4	24,4
Grieķija	45,4	61,1	76,4	79,0	79,0	77,6	77,6	77,4
Spānija	56,9	77,3	97,0	98,3	98,3	97,8	97,8	97,8
Francija	51,4	68,7	85,9	87,0	87,0	87,0	87,0	87,0
Itālija	62,3	84,5	106,4	96,9	97,0	95,6	94,9	94,9
Luksemburga	0,2	0,3	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4	0,4
Nīderlande	6,8	9,5	12,0	11,4	11,4	11,4	11,4	11,4
Austrija	12,4	17,1	21,3	19,6	19,6	19,6	19,6	19,6
Portugāle	10,8	14,6	18,2	10,2	10,2	10,2	10,2	10,2
Somija	8,0	10,9	13,7	12,6	12,6	12,5	12,5	12,5
Zviedrija	6,6	8,8	11,0	11,0	11,0	11,0	11,0	11,0
Apvienotā Karaliste	17,7	23,6	29,5	29,5	29,5	29,5	29,5	29,5

Tādu tiešo maksājumu saraksts, kas saistīti ar 33. pantā minēto vienreizējo maksājumu

Ja lauksaimnieks ir saņēmis maksājumu par kartupeļu cieti, summu aprēķina, pareizinot tonnu skaitu, par ko tāds maksājums piešķirts attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, ar EUR 44,22 par tonnu kartupeļu cietes. Dalībvalstis aprēķina hektāru skaitu, kas jāiekļauj vienreizējā maksājuma aprēķinā, proporcionāli saražotajam kartupeļu cietes tonnu skaitam, par kuru piešķirts Regulas (EK) Nr. 1766/92 8. panta 2. punktā paredzētais atbalsts attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, un pamatplatības robežās, kas jānosaka Komisijai, pamatojoties uz hektāru skaitu, uz kuru attiecas audzēšanas līgums pārskata periodā, ko paziņojušas dalībvalstis.

Ja lauksaimnieks ir saņēmis piemaksas un/vai papildmaksājumus par ganāmpulku, summu aprēķina, pareizinot noteikto dzīvnieku skaitu, par ko tāds maksājums piešķirts attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, ar to summu par katru dzīvnieku, kura noteikta 2002. kalendārajam gadam atbilstošajos VI pielikumā minētajos pantos, ņemot vērā Regulas (EK) Nr. 1254/1999 4. panta 4. punkta, 7. panta 2. punkta un 10. panta 1. punkta vai Regulas (EK) Nr. 2529/2001 8. panta 3. punkta piemērošanu.

Atkāpjoties no 38. panta, attiecībā uz papildmaksājumiem par aitu un kazu gaļu, kas piešķirti, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 2529/2001 11. panta 2. punkta pirmo, otro un ceturto ievilkumu, vidējo lielumu aprēķina, pamatojoties uz dzīvnieku skaitu, par kuru tika piešķirts maksājums 2002. kalendārajā gadā.

Maksājumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1254/1999 4. panta 2. punkta otro daļu tomēr neņem vērā.

Turklāt, atkāpjoties no 38. panta, ja piemēro Komisijas Regulas (EK) Nr. 2342/1999 32. panta 11. un 12. punktu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 1458/2001 4. pantu, dzīvnieku skaits, par ko piešķirts maksājums gadā, kad piemēroja minētos noteikumus, un kas jāņem vērā pamatsummas aprēķinam, nav lielāks par dzīvnieku vidējo skaitu, par kuru tika piešķirts maksājums gadā/gados, kad minētos noteikumus nepiemēroja.

Ja lauksaimnieks ir piegādājis rupjo lopbarību saskaņā ar līgumu, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 603/95 9. panta c) punktā vai platību deklarācijā tās pašas regulas 10. pantā, dalībvalstis aprēķina pamatsummā iekļaujamo daudzumu proporcionāli žāvētās rupjās lopbarības saražotajam daudzumam tonnās, par ko piešķirts atbalsts saskaņā ar minētās regulas 3. pantu, attiecīgi katru gadu pārskata periodā un maksimālā atbalsta robežās, kas izteiktas EUR:

Dalībvalstis aprēķina hektāru skaitu, kas jāiekļauj pamatsummu aprēķinā, proporcionāli saražotajam žāvētas rupjās lopbarības tonnu skaitam, par kuru piešķirts Regulas (EK) Nr. 603/95 3. pantā paredzētais atbalsts attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, un pamatplatības robežās, kas jānosaka Komisijai, pamatojoties uz hektāru skaitu, uz kuru attiecas audzēšanas līgums vai platību deklarācija pārskata periodā, ko paziņojušas dalībvalstis.

Ja lauksaimnieks saņem atbalstu par sēklu ražošanu, summu aprēķina, pareizinot tonnu skaitu, par ko piešķirts minētais maksājums attiecīgi katrā pārskata periodā, ar summu par tonnu, kura noteikta, piemērojot Regulas (EEK) Nr. 2358/71 3. pantu. Dalībvalstis aprēķina hektāru skaitu, kas jāiekļauj vienreizējā maksājuma aprēķinā, proporcionāli platībai, kura pieņemta sertifikācijai un par kuru piešķirts Regulas (EEK) Nr. 2358/71 3. pantā paredzētais atbalsts attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, un pamatplatības robežās, kas jānosaka Komisijai, pamatojoties uz kopējo platību, kura pieņemta sertifikācijai, un kas paziņota Komisijai atbilstīgi Regulai (EEK) Nr. 3083/73. Minētā kopējā platība neietver platību, kas pieņemta sertifikācijai attiecībā uz rīsiem (Oryza sativa L.), speltas kviešiem (Triticum spelta L.), šķiedras un eļļas liniem (Linum usitatissimum L.) un kaņepēm (Cannabis sativa L.) un kas jau ir deklarēta par laukaugiem.

Ja lauksaimnieks ir deklarējis ar kokvilnu apsētās platības, dalībvalstis pamatsummā iekļaujamo summu aprēķina, to hektāru skaitu, kuros ievākta kokvilna, par ko pārskata periodā katru gadu piešķirts atbalsts saskaņā ar 3. punktu 4. Protokolā par kokvilnu ( 74 ), norādot divus ciparus aiz komata, reizinot ar šādu summu par katru hektāru:

Ja lauksaimnieks ir saņēmis olīveļļas ražošanas atbalstu, summu aprēķina, reizinot to tonnu skaitu, par kurām šāds atbalsts piešķirts pārskata periodā (t.i., attiecīgi 1999./2000., 2000./2001., 2001./2002. un 2002./2003. tirdzniecības gadā), ar attiecīgo atbalsta apmēru uz vienu vienību, kas izteikts EUR par tonnu, kā noteikts Komisijas Regulās (EK) Nr. 1415/2001 ( 75 ), (EK) Nr. 1271/2002 ( 76 ), (EK) Nr. 1221/2003 ( 77 ) un ►M7 (EK) Nr. 1299/2004 ( 78 ) ◄ , kuru reizina ar koeficientu 0,6. Dalībvalstis līdz 2005. gada 1. augustam tomēr var izlemt šo koeficientu palielināt. Minēto koeficientu nepiemēro lauksaimniekiem, kuru olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru vidējais skaits pārskata periodā, izņemot to olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru skaitu, kas atbilst papildu kokiem, kuri iestādīti, neņemot vērā apstiprinātu stādīšanas shēmu, pēc 1998. gada 1. maija, ir mazāks par 0,3 hektāriem. Olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru skaitu aprēķina, izmantojot kopējo metodi, kas jānosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru un pamatojoties uz ģeogrāfiskās informācijas sistēmas datiem par olīvu audzēšanu.

Ja atbalsta maksājumus pārskata periodā ir ietekmējusi Regulas (EEK) Nr. 1638/98 ( 79 ) 2. panta 3. punktā noteikto pasākumu piemērošana, trešajā daļā minēto aprēķinu koriģē šādi:

Dalībvalstis aprēķina vienreizējā maksājuma aprēķinā iekļaujamo hektāru skaitu kā olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru skaitu, kas iegūts, izmantojot kopējo metodi, kura jānosaka saskaņā ar 144. panta 2. punktā minēto procedūru un pamatojoties uz ģeogrāfiskās informācijas sistēmas datiem par olīvu audzēšanu, izņemot to olīvkoku stādījumu ĢIS iekļauto hektāru skaitu, kas papildus apstādīti ar olīvkokiem, neņemot vērā apstiprinātu stādīšanas shēmu, pēc 1998. gada 1. maija, izņemot Kipru un Maltu, kurām attiecīgais termiņš ir 2001. gada 31. decembris.

Ja lauksaimnieks ir saņēmis tabakas audzēšanas piemaksu, pamatsummā iekļaujamo summu aprēķina, reizinot to kilogramu vidējo skaitu trijos gados, par kuriem šāda piemaksa piešķirta, ar trīs gadu vidējo svērto atbalsta apmēru, kas piešķirts par vienu kilogramu, ņemot vērā visu šķirņu grupu jēltabakas kopējo daudzumu un reizinot to ar koeficientu 0,4. Dalībvalstis var nolemt palielināt šo koeficientu.

Vienreizējā maksājuma aprēķinā iekļaujamo hektāru skaits atbilst reģistrētajos audzēšanas līgumos norādītajai platībai, par ko piešķirta piemaksa attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, un nepārsniedz pamatplatību, kas jānosaka Komisijai, pamatojoties uz kopējo platību, kas paziņota Komisijai saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 2636/1999 ( 80 ) 1. pielikuma 1.3. punktu.

Ja atbalsta maksājumus pārskata periodā ir ietekmējusi Regulas (EEK) Nr. 2848/98 50. pantā noteikto pasākumu piemērošana, trešajā daļā minēto aprēķinu koriģē šādi:

Ja lauksaimnieks par apiņiem ir saņēmis platībatkarīgo atbalstu vai pagaidu neaudzēšanas atbalstu, dalībvalstis aprēķina pamatsummā iekļaujamās summas, reizinot to hektāru skaitu, par kuriem piešķirts maksājums attiecīgi katrā pārskata perioda gadā, norādot divus ciparus aiz komata, ar summu, kas ir 480 EUR par hektāru.

2. Ja atbilstīgi 1. punktam noteiktā maksājumu summa dalībvalstī pārsniedz turpmāk 1. tabulā minēto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas izteikts tūkstošos euro, proporcionāli samazina katram lauksaimniekam paredzēto summu.

1. tabula

Lauksaimnieku pamatsummā iekļaujamo summu maksimālā robeža

(tūkstošos EUR)
Dalībvalsts	2006.	2007.	2008.	2009.	2010.	2011.	2012.	2013.	2014.	2015.	2016. un turpmākie gadi
Beļģija	47 429	60 968	74 508	81 752	81 752	81 752	81 752	81 752	81 752	81 752	81 752
Bulgārija	—	84	121	154	176	220	264	308	352	396	440
Čehija	27 851	34 319	40 786	44 245	44 245	44 245	44 245	44 245	44 245	44 245	44 245
Dānija	19 314	25 296	31 278	34 478	34 478	34 478	34 478	34 478	34 478	34 478	34 478
Vācija	154 974	203 607	252 240	278 254	278 254	278 254	278 254	278 254	278 254	278 254	278 254
Grieķija	17 941	22 455	26 969	29 384	29 384	29 384	29 384	29 384	29 384	29 384	29 384
Spānija	60 272	74 447	88 621	96 203	96 203	96 203	96 203	96 203	96 203	96 203	96 203
Francija	152 441	199 709	246 976	272 259	272 259	272 259	272 259	272 259	272 259	272 259	272 259
Īrija	11 259	14 092	16 925	18 441	18 441	18 441	18 441	18 441	18 441	18 441	18 441
Itālija	79 862	102 006	124 149	135 994	135 994	135 994	135 994	135 994	135 994	135 994	135 994
Latvija	4 219	5 164	6 110	6 616	6 616	6 616	6 616	6 616	6 616	6 616	6 616
Lietuva	6 547	8 012	9 476	10 260	10 260	10 260	10 260	10 260	10 260	10 260	10 260
Ungārija	26 105	31 986	37 865	41 010	41 010	41 010	41 010	41 010	41 010	41 010	41 010
Nīderlande	41 743	54 272	66 803	73 504	73 504	73 504	73 504	73 504	73 504	73 504	73 504
Austrija	18 971	24 487	30 004	32 955	32 955	32 955	32 955	32 955	32 955	32 955	32 955
Polija	99 135	122 906	146 677	159 392	159 392	159 392	159 392	159 392	159 392	159 392	159 392
Portugāle	3 940	4 931	5 922	6 452	6 452	6 452	6 452	6 452	6 452	6 452	6 452
Rumānija	—	1 930	2 781	3 536	4 041	5 051	6 062	7 072	8 082	9 093	10 103
Slovēnija	2 284	2 858	3 433	3 740	3 740	3 740	3 740	3 740	3 740	3 740	3 740
Slovākija	11 813	14 762	17 712	19 289	19 289	19 289	19 289	19 289	19 289	19 289	19 289
Somija	8 255	10 332	12 409	13 520	13 520	13 520	13 520	13 520	13 520	13 520	13 520
Zviedrija	20 809	26 045	31 281	34 082	34 082	34 082	34 082	34 082	34 082	34 082	34 082
Apvienotā Karaliste	64 340	80 528	96 717	105 376	105 376	105 376	105 376	105 376	105 376	105 376	105 376

Dalībvalstis nosaka katra lauksaimnieka pamatsummā iekļaujamo summu, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, proti:

Šīs regulas 43. panta 2. punktā minētos piemērojamos hektārus dalībvalstis aprēķina, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, piemēram, b) apakšpunktā minētajām platībām.

Dalībvalstis nosaka katra lauksaimnieka pamatsummā iekļaujamo summu, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, piemēram:

attiecībā uz vienu vai vairāku tirdzniecības gadu reprezentatīvo periodu, kas katram ražojumam var būt atšķirīgs, sākot ar tirdzniecības gadu, kas beidzas 2001. gadā, bet attiecībā uz dalībvalstīm, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā vai pēc minētās dienas, – sākot ar tirdzniecības gadu, kas beidzas 2004. gadā, līdz tirdzniecības gadam, kas beidzas 2007. gadā.

Regulas 43. panta 2. punktā minētos piemērojamos hektārus dalībvalstis aprēķina, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, piemēram, pirmās daļas otrajā ievilkumā minētajām platībām.

Šajā punktā izmantojamie kritēriji dažādiem augļiem un dārzeņiem, galda kartupeļiem un dēstu audzētavām var būt atšķirīgi, ja šīm atšķirībām ir pienācīgs objektīvs pamatojums. Uz šā paša pamata dalībvalstis var pieņemt lēmumu pirms trīs gadu ilgā pārejas perioda beigām, kas beidzas 2010. gada 31. decembrī, nenoteikt pamatsummā iekļaujamo summu un hektāru skaitu, kam tā saskaņā ar šo punktu ir piemērojama.

Šajā regulā “augļi un dārzeņi” ir produkti, kuri minēti 1. panta 2. punktā Regulā (EK) Nr. 2200/96 un 1. panta 2. punktā Regulā (EK) Nr. 2201/96, un “galda kartupeļi” ir kartupeļi, uz kuriem attiecas KN kods 0701 un kas nav paredzēti tādas kartupeļu cietes ražošanai, par kuru piešķir atbalstu saskaņā ar 93. pantu.

Lauksaimniekiem, kuri piedalās izaršanas shēmā, kā izklāstīts Regulas (EK) Nr. 479/2008 V sadaļas III nodaļā, gadā, kas seko izaršanai, piešķir tiesības uz maksājumu, kas vienāds ar to hektāru skaitu, par kuriem ir saņemtas izaršanas piemaksas.

Maksājuma tiesību vienības vērtība ir vienāda ar atbilstīgā reģiona maksājuma vidējo vērtību reģionā. Tomēr vienības vērtība nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt EUR 350 par hektāru.

Ja dalībvalstis izvēlas sniegt atbalstu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 479/2008 9. pantu, tās nosaka atsauces daudzumu katram lauksaimniekam, kā arī nosaka hektārus, par kuriem to piemēro, kā minēts šīs regulas 43. panta 2. punktā:

(tūkstošos EUR)
Dalībvalsts	2005	2006	2007	2008	2009	2010. gads un turpmākie gadi
Beļģija	411 053	580 376	593 395	606 935	614 179	611 805
Dānija	943 369	1 015 479	1 021 296	1 027 278	1 030 478	1 030 478
Vācija	5 148 003	5 647 175	5 695 607	5 744 240	5 770 254	5 774 254
Grieķija	838 289	2 143 603	2 171 217	2 365 298	2 367 713	2 178 382
Spānija	3 266 092	4 635 365	4 649 913	4 830 954	4 838 536	4 840 413
Francija	7 199 000	8 236 045	8 282 938	8 382 272	8 407 555	8 415 555
Īrija	1 260 142	1 335 311	1 337 919	1 340 752	1 342 268	1 340 521
Itālija ►M22 (1) ◄	2 539 000	3 791 893	3 813 520	4 151 330	4 163 175	4 184 720
Luksemburga	33 414	36 602	37 051	37 051	37 051	37 051
Nīderlande	386 586	428 329	833 858	846 389	853 090	853 090
Austrija	613 000	633 577	737 093	742 610	745 561	744 955
Portugāle	452 000	504 287	571 377	►M25 608 221 ◄	►M25 608 751 ◄	►M25 608 447 ◄
Somija	467 000	561 956	563 613	565 690	566 801	565 520
Zviedrija	637 388	670 917	755 045	760 281	763 082	763 082
Apvienotā Karaliste	3 697 528	3 944 745	3 960 986	3 977 175	3 985 834	3 975 849
(1) Itālijai paredzētās summas, kuras attiecas uz 2008., 2009. un 2010. gadu, samazina par EUR 20 miljoniem (skatīt Regulas (EK) Nr. 479/2008 II pielikuma zemsvītras piezīmi.

(tūkstošos EUR)
Kalendārais gads	Bulgārija	Čehija	Igaunija	Kipra	Latvija	Lietuva	Ungārija	Malta	Rumānija	Polija	Slovēnija	Slovākija
2005		228 800	23 400	8 900	33 900	92 000	350 800	670		724 600	35 800	97 700
2006		294 551	27 300	12 500	43 819	113 847	446 305	830		980 835	44 184	127 213
2007	200 384	377 919	40 400	17 660	60 764	154 912	540 286	1 668	441 930	1 263 706	59 026	161 362
2008	246 766	470 463	50 500	27 167	75 610	193 076	677 521	3 017	532 444	1 579 292	73 618	201 937
2009	287 399	559 622	60 500	31 670	90 016	230 560	807 366	3 434	623 399	1 877 107	87 942	240 014
2010	327 621	645 222	70 600	36 173	103 916	267 260	933 966	3 851	712 204	2 162 207	101 959	276 514
2011	407 865	730 922	80 700	40 676	117 816	303 960	1 060 666	4 268	889 814	2 447 207	115 976	313 114
2012	488 209	816 522	90 800	45 179	131 716	340 660	1 187 266	4 685	1 067 425	2 732 307	129 993	349 614
2013	568 553	902 222	100 900	49 682	145 616	377 360	1 313 966	5 102	1 245 035	3 017 407	144 110	386 214
2014	648 897	902 222	100 900	49 682	145 616	377 360	1 313 966	5 102	1 422 645	3 017 407	144 110	386 214
2015	729 241	902 222	100 900	49 682	145 616	377 360	1 313 966	5 102	1 600 256	3 017 407	144 110	386 214
2016. gads un turpmākie gadi	809 585	902 222	100 900	49 682	145 616	377 360	1 313 966	5 102	1 777 866	3 017 407	144 110	386 214

Regulas 99. pantā minēto sēklu šķirņu saraksts

(EUR par 100 kg)
KN kods	Apraksts	Atbalsta apjoms
1. Labība
1001 90 10	Triticum spelta L.	14,37
1006 10 10	Oryza saliva L. (1)
	— garengraudu šķirnes, kuru graudi ir garāki par 6,0 milimetriem un kuru graudu garuma un platuma attiecība ir lielāka par 3 vai vienāda ar 3	17,27
	— citas šķirnes, kuru graudu garums sasniedz 6,0 milimetrus, ir lielāks vai mazāks par 6 milimetriem un graudu garuma un platuma attiecība ir mazāka par 3	14,85
2. Eļļas augi
ex120400 10	Linum usitatissimum L. (šķiedras lini)	28,38
ex120400 10	Linum usitatissimum L. (linsēklas)	22,46
ex120799 10	Cannabis sativaL. (2) (šķirnes, kuru tetrahidrokanabinola saturs nepārsniedz 0,2 %)	20,53
3. Graudzāļu dzimta
ex120929 10	Agrostis canina L.	75,95
ex120929 10	Agrostis gigantea Roth.	75,95
ex120929 10	Agrostis stolonifera L.	75,95
ex120929 10	Agrostis capillaris L.	75,95
ex120929 80	Arrhenatherum elatius (L.) P. Beauv. ex J.S. un K.B. Prest.	67,14
ex120929 10	Dactylis glomerata L.	52,77
ex120923 80	Festuca arundinacea Schreb.	58,93
ex120923 80	Festuca ovina L.	43,59
1209 23 11	Festuca pratensis Huds.	43,59
1209 23 15	Festuca rubra L.	36,83
ex120929 80	Festulolium	32,36
1209 25 10	Lolium multiflorum Lam.	21,13
1209 25 90	Lolium perenne L.	30,99
ex120929 80	Lolium χ boucheanum Kunth	21,13
ex120929 80	Phleum Bertolinii (DC)	50,96
1209 26 00	Phleum pratense L.	83,56
ex120929 80	Poa nemoralis L.	38,88
1209 24 00	Poa pratensis L.	38,52
ex120929 10	Poa palustris un Poa trivialis L.	38,88
4. Pākšaugu dzimta
ex120929 80	Hedysarum coronarium L.	36,47
ex120929 80	Medicago lupulina L.	31,88
ex120921 00	Medicago saliva L. (ekotipi)	22,10
ex120921 00	Medicago saliva L. (šķirnes)	36,59
ex120929 80	Onobrkhis viaifolia Scop.	20,04
ex071310 10	Pisum sativumL. (partim (lauka zirņi)	0
ex120922 80	Trifolium alexandrinum L.	45,76
ex120922 80	Trifolium hybridum L.	45,89
ex120922 80	Trifolium incarnation L.	45,76
1209 22 10	Trifolium pratense L.	53,49
ex120922 80	Trifolium repens L.	75,11
ex120922 80	Trifolium repens L. var. giganteum	70,76
ex120922 80	Trifolium resupinatum L.	45,76
ex071350 10	Viaa faba L.(partim) (sīkgraudu pupas)	0
ex120929 10	Viaa saliva L.	30,67
ex120929 10	Viaa villosa Roth.	24,03
(1) Graudu mērīšanu veic pilnīgi noslīpētiem rīsiem, izmantojot šādu metodi: (i) no partijas ņem tai raksturīgu paraugu; (ii) paraugu sijā, lai paliktu tikai veseli graudi, ieskaitot nenobriedušus graudus; (iii) mērīšanu veic divas reizes, katru reizi mērot 100 graudus, un atrod vidējo vērtību; (iv) rezultātu izsaka milimetros, kas noapaļoti līdz vienai zīmei aiz komata. (2) Šķirnes tetrahidrokanabinola saturu nosaka, analizējot paraugu, kuram saglabā pastāvīgo svaru. Tetrahidrokanabinola svaram attiecībā pret parauga svaru atbalsta piešķiršanas nolūkā jābūt ne lielākam kā 0,2 %. Paraugs sastāv no auga augšējās trešdaļas bez kātiem un sēklām, kas ņemta no reprezentatīva tādu augu skaita, kas izvēlēti izlases veidā to ziedēšanas perioda beigās.

Maksimālie pieļaujamie daudzumi atbalstam par sēklām jaunajās dalībvalstīs, kas minēti 99. panta 3. punktā

(miljonos EUR)
Kalendārais gads	Bulgārija	Čehija	Igaunija	Kipra	Latvija	Lietuva	Ungārija	Malta	Polija	Rumānija	Slovēnija	Slovākija
2005	—	0,87	0,04	0,03	0,10	0,10	0,78	0,03	0,56	—	0,08	0,04
2006	—	1,02	0,04	0,03	0,12	0,12	0,90	0,03	0,65	—	0,10	0,04
2007	0,11	1,17	0,05	0,04	0,14	0,14	1,03	0,04	0,74	0,19	0,11	0,05
2008	0,13	1,46	0,06	0,05	0,17	0,17	1,29	0,05	0,93	0,23	0,14	0,06
2009	0,15	1,75	0,07	0,06	0,21	0,21	1,55	0,06	1,11	0,26	0,17	0,07
2010	0,17	2,04	0,08	0,07	0,24	0,24	1,81	0,07	1,30	0,30	0,19	0,08
2011	0,22	2,33	0,10	0,08	0,28	0,28	2,07	0,08	1,48	0,38	0,22	0,09
2012	0,26	2,62	0,11	0,09	0,31	0,31	2,33	0,09	1,67	0,45	0,25	0,11
2013	0,30	2,91	0,12	0,10	0,35	0,35	2,59	0,10	1,85	0,53	0,28	0,12
2014	0,34	2,91	0,12	0,10	0,35	0,35	2,59	0,10	1,85	0,60	0,28	0,12
2015	0,39	2,91	0,12	0,10	0,35	0,35	2,59	0,10	1,85	0,68	0,28	0,12
2016	0,43	2,91	0,12	0,10	0,35	0,35	2,59	0,10	1,85	0,75	0,28	0,12
turpmākie gadi	0,43	2,91	0,12	0,10	0,35	0,35	2,59	0,10	1,85	0,75	0,28	0,12

Valsts laukaugu pamatplatības un atsauces ražas jaunajās dalībvalstīs, kā minēts 101. un 103. pantā

1. tabula:

Kipra: Valsts papildu tiešie maksājumi gadījumos, kad piemēro parastās tiešo maksājumu shēmas

Pieaugumu tabula	25 %	30 %	35 %	40 %	50 %	60 %	70 %	80 %	90 %
Nozare	2004	2005	2006	2007	2008	2009	2010	2011	2012
Laukaugi (izņemot cietos kviešus)	7 913 822	7 386 234	6 858 646	6 331 058	5 275 881	4 220 705	3 165 529	2 110 353	1 055 176
Cietie kvieši	2 256 331	2 059 743	1 888 505	1 743 235	1 452 696	1 162 157	871 618	581 078	290 539
Graudaugi	30 228	28 273	26 318	24 363	20 363	16 362	12 272	8 181	4 091
Piens un piena produkti	887 535	1 759 243	2 311 366	2 133 569	1 777 974	1 422 379	1 066 784	711 190	355 595
Liellopu gaļa	3 456 709	3 226 262	2 995 814	2 765 367	2 304 473	1 843 578	1 382 684	921 789	460 895
Aitas un kazas	8 267 087	7 715 948	7 164 809	6 613 669	5 511 391	4 409 113	3 306 835	2 204 556	1 102 278
Olīveļļa	5 951 250	5 554 500	5 157 750	4 761 000	3 967 500	3 174 000	2 380 500	1 587 000	793 500
Tabaka	782 513	730 345	678 178	626 010	521 675	417 340	313 005	208 670	104 335
Banāni	3 290 625	3 071 250	2 851 875	2 632 500	2 193 750	1 755 000	1 316 250	877 500	0
Rozīnes	104 393	86 562	68 732	50 901	15 241	0	0	0	0
Mandeles	49 594	30 878	12 161	0	0	0	0	0	0
Kopā	32 990 086	31 649 237	30 014 153	27 681 672	23 040 943	18 420 634	13 815 476	9 210 317	4 166 409

Valsts papildu tiešie maksājumi gadījumos, kad piemēro vienreizējā maksājuma shēmu:

Kopējais papildu valsts tiešo maksājumu apjoms, ko var piešķirt saskaņā ar vienreizējā maksājuma shēmu, atbilst maksimālajiem apjomiem pa nozarēm, kas norādīti šajā tabulā un kas skar nozares, uz kurām attiecas vienreizējā maksājuma shēma tiktāl, ciktāl atbalsts šīm nozarēm ir savstarpēji nesaistīts.

2. tabula:

Kipra: Papildu valsts tiešie maksājumi gadījumos, kad attiecībā uz tiešajiem maksājumiem piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu

Vienotā platībmaksājumu shēma
Nozare	2004	2005	2006	2007	2008	►M19 2009 ◄	►M19 2010 ◄
Laukaugi (izņemot cietos kviešus)	6 182 503	3 997 873	2 687 095	1 303 496	0	►M19 0 ◄	►M19 0 ◄
Cietie kvieši	2 654 980	2 469 490	2 358 196	2 240 719	2 018 131	►M19 1 795 543 ◄	►M19 1 572 955 ◄
Graudaugi	27 346	20 566	16 498	12 204	4 068	►M19 0 ◄	►M19 0 ◄
Piens un piena produkti	1 153 380	2 323 212	3 501 948	3 492 448	3 474 448	►M19 3 456 448 ◄	►M19 3 438 488 ◄
Liellopu gaļa	4 608 945	4 608 945	4 608 945	4 608 945	4 608 945	►M19 4 608 945 ◄	►M19 4 608 945 ◄
Aitas un kazas	10 932 782	10 887 782	10 860 782	10 832 282	10 778 282	►M19 10 724 282 ◄	►M19 10 670 282 ◄
Olīveļļa	7 215 000	6 855 000	6 639 000	6 411 000	5 979 000	►M19 5 547 000 ◄	►M19 5 115 000 ◄
Rozīnes	182 325	176 715	173 349	169 796	163 064	►M19 156 332 ◄	►M19 149 600 ◄
Banāni	4 368 300	4 358 700	4 352 940	4 346 860	4 335 340	►M19 4 323 820 ◄	►M19 4 312 300 ◄
Tabaka	1 049 000	1 046 750	1 045 400	1 043 975	1 041 275	►M19 1 038 575 ◄	►M19 1 035 875 ◄
Kopā	38 374 562	36 745 034	36 244 154	34 461 726	32 402 554	►M19 31 650 945 ◄	►M19 30 903 405 ◄

Nozare	2004	2005	2006	2007	2008	2009	2010
Graudaugi (izņemot cietos kviešus)	7 920 562	6 789 053	5 657 544	4 526 035	3 394 527	2 263 018	1 131 509
Piens un piena produkti	5 405 996	3 161 383	1 405 471	1 124 377	843 283	562 189	281 094
Liellopu gaļa	227 103	194 660	162 216	129 773	97 330	64 887	0
Aitas un kazas	3 597 708	3 083 750	2 569 791	2 055 833	1 541 875	1 027 917	513 958
Cūkas	9 564 120	8 197 817	6 831 514	5 465 211	4 098 909	2 732 606	1 366 303
Mājputni un olas	3 998 310	3 427 123	2 855 936	2 284 749	1 713 561	1 142 374	571 187
Vīns	15 077 963	12 923 969	10 769 974	8 615 979	6 461 984	4 307 990	2 153 995
Olīveļļa	7 311 000	6 266 571	5 222 143	4 177 714	3 133 286	2 088 857	1 044 429
Galda vīnogas	3 706 139	3 176 691	2 647 242	2 117 794	1 588 345	1 058 897	529 448
Pārstrādāti tomāti	411 102	352 373	293 644	234 915	176 187	117 458	58 729
Banāni	445 500	381 857	318 214	254 571	190 929	127 286	63 643
Viengadīgie augļi, tostarp kauleņaugļi	9 709 806	8 322 691	6 935 576	5 548 461	4 161 346	2 774 230	1 387 115
Kopā	67 375 310	56 277 938	45 669 267	36 535 414	27 401 560	18 267 707	9 101 410

( 1 ) Atzinums sniegts 2003. gada 5. jūnijā (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

( 3 ) Atzinums sniegts 2003. gada 2. jūlijā (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

( 4 ) OV L 160, 26.6.1999., 113. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1244/2001 (OV L 173, 27.6.2001., 1. lpp.).

( 6 ) OV L 355, 5.12.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 495/2001 (OV L 72, 14.3.2001., 6. lpp.).

( 8 ) OV L 193, 29.7.2000., 16. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 651/2002 (OV L 101, 17.4.2002., 3. lpp.).

( 9 ) OV L 197, 30.7.1994., 4. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 962/2002 (OV L 149, 7.6.2002., 1. lpp.).

( 11 ) OV L 112, 3.5.1994., 2. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2582/2001 (OV L 345, 29.12.2001., 5. lpp.).

( 12 ) OV L 206, 16.8.1996., 4. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 811/2000 (OV L 100, 20.4.2000., 1. lpp.).

( 13 ) OV L 160, 26.6.1999., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1038/2001 (OV L 145, 31.5.2001., 16. lpp.).

( 14 ) OV L 246, 5.11.1971., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 154/2002 (OV L 25, 29.1.2002., 18. lpp.).

( 15 ) OV L 184, 27.7.1993., 1. lpp. (OV L 68, 12.3.2002., 4. lpp.). Regulā jaunākie grozījumu izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 442/2002.

( 16 ) OV L 160, 26.6.1999., 21. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.)

( 18 ) OV L 198, 21.7.2001., 45. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1922/2002 (OV L 293, 29.10.2002., 11. lpp.).

( 23 ) OV L 172, 30.9.1966., 3025./66. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1513/2001 (OV L 201, 26.7.2001., 4. lpp.).

( 27 ) Komisijas 2001. gada 11. decembra Regula (EK) Nr. 2419/2001, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus integrētās administrācijas un kontroles sistēmas piemērošanai konkrētām Kopienas atbalsta shēmām, kas izveidotas ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 3508/92 (OV L 327, 12.12.2001., 11. lpp.). Regula grozīta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2550/2001 (OV L 341, 22.12. 2001., 105. lpp.).

( 28 ) OV L 132, 23.5.1990., 17. lpp. Regula atcelta ar Regulu (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 341, 22.12.2001., 3. lpp.).

( 29 ) OV L 198, 22.7.1991., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003.,1. lpp.).

( 30 ) OV L 118, 20.5.1972., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1363/95 (OV L 132, 16.6.1995., 8. lpp.).

( 32 ) OV L 405, 31.12.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 572/2003 (OV L 82, 29.3.2003., 20. lpp.).

( 35 ) Komisijas 1999. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 2316/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1251/1999, ar kuru izveido atbalsta sistēmu dažu laukaugu audzētājiem (OV L 280, 30.10.1999., 43. lpp.). Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1035/2003 (OV L 150, 18.6.2003., 24. lpp.).

( 37 ) OV L 358, 31.12.1998., 17. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1983/2002 (OV L 306, 8.11.2002., 8. lpp.).

( 38 ) OV L 200, 8.8.1977., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

( 43 ) OV L 161, 26.6.1999., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1105/2003 (OV L 158, 27.6.2003., 3. lpp.).

( 44 ) Padomes 1996. gada 29. aprīļa Direktīva 96/22/EK par noteiktu hormonālas vai tireostatiskas iedarbības vielu un beta-agonistu lietošanas aizliegumu lopkopībā un Direktīvu 81/602/EEK, 88/146/EEK un 88/299/EEK atcelšanu (OV L 125, 23.5.1996., 3. lpp.).

( 45 ) Padomes 1996. gada 29. aprīļa Direktīva 96/23/EK, ar ko paredz pasākumus, lai kontrolētu noteiktas vielas un to atliekas dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos, un ar ko atceļ Direktīvas 85/358/EEK un 86/469/EEK un Lēmumus 89/187/EEK un 91/664/EEK (OV L 125, 23.5.1996., 10. lpp.). Direktīva grozīta ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 46 ) Padomes Regula (EK) Nr. 1251/1999 (1999. gada 17. maijs), ar ko izveido atbalsta sistēmu noteiktu laukaugu audzētājiem (OV L 160, 26.6.1999., 1. lpp.).

( 47 ) Komisijas Regula (EK) Nr. 2316/1999 (1999. gada 22. oktobris), ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1251/1999, ar ko izveido palīdzības sistēmu dažu laukaugu audzētājiem (OV L 280, 30.10.1999., 43. lpp.).

( 48 ) Padomes Regula (EEK) Nr. 3508/92 (1992. gada 27. novembris), ar ko izveido integrētu administrēšanas un kontroles sistēmu dažām Kopienas atbalsta shēmām (OV L 355, 5.12.1992., 1. lpp.).

( 49 ) Padomes Direktīva 92/102/EEK (1992. gada 27. novembris) par dzīvnieku identificēšanu un reģistrēšanu (OV L 355, 5.12.1992., 32. lpp.).

( 50 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1760/2000 (2000. gada 17. jūlijs), ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97 (OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp.).

( 55 ) OV L 160, 26.6.1999., 21. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 58 ) OV L 160, 26.6.1999., 21. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 61 ) OV L 160, 26.6.1999., 21. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 63 ) OV L 405, 31.12.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 572/2003 (OV L 82, 29.3.2003., 20. lpp.).”

( 65 ) OV L 160, 26.6.1999., 21. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 69 ) OV L 175, 4.8.1971., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2320/2003 (OV L 345, 31.12.2003., 18. lpp.).

( 71 ) Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju norāde uz 2005. gadu jālasa kā norāde uz pirmo gadu, kad piemēro vienreizējā maksājuma shēmu.

( 72 ) Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju norāde uz 2006. gadu jālasa kā norāde uz otro gadu, kad piemēro vienreizējā maksājuma shēmu.

( 73 ) Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju norāde uz 2007. gadu jālasa kā norādi uz trešo gadu, kad piemēro vienreizējā maksājuma shēmu.

( 81 ) OV L 252, 25.9.1999., 1. lpp. Regula atcelta ar Regulu (EK) Nr. 1260/2001.

( 82 ) Katru no tādiem departamentiem var sasaistīt ar vienu no iepriekšminētajiem reģioniem.

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
►M2	PADOMES REGULA (EK) Nr. 21/2004 (2003. gada 17. decembris),	L 5	8	9.1.2004
►M3	PADOMES REGULA (EK) Nr. 583/2004 (2004. gada 22. marts),	L 91	1	30.3.2004
►M4	PADOMES REGULA (EK) Nr. 864/2004 (2004. gada 29. aprīlis),	L 161	48	30.4.2004
►M5	PADOMES REGULA (EK) Nr. 2217/2004 (2004. gada 22. decembris),	L 375	1	23.12.2004
M6	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 118/2005 (2005. gada 26. janvāris),	L 24	15	27.1.2005
►M7	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 2183/2005 (2005. gada 22. decembris),	L 347	56	30.12.2005
►M8	PADOMES REGULA (EK) Nr. 247/2006 (2006. gada 30. janvāris),	L 42	1	14.2.2006
►M9	PADOMES REGULA (EK) Nr. 319/2006 (2006. gada 20. februāris),	L 58	32	28.2.2006
►M10	PADOMES REGULA (EK) Nr. 953/2006 (2006. gada 19. jūnijs),	L 175	1	29.6.2006
►M11	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1156/2006 (2006. gada 28. jūlijs),	L 208	3	29.7.2006
►M12	PADOMES REGULA (EK) Nr. 1405/2006 (2006. gada 18. septembris),	L 265	1	26.9.2006
►M13	PADOMES REGULA (EK) Nr. 2011/2006 (2006. gada 19. decembris),	L 384	1	29.12.2006
►M14	PADOMES REGULA (EK) Nr. 2012/2006 (2006. gada 19. decembris),	L 384	8	29.12.2006
►M15	PADOMES REGULA (EK) Nr. 2013/2006 (2006. gada 19. decembris),	L 384	13	29.12.2006
►M16	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 552/2007 (2007. gada 22. maijs),	L 131	10	23.5.2007
►M17	PADOMES REGULA (EK) Nr. 1182/2007 (2007. gada 26. septembris),	L 273	1	17.10.2007
M18	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1276/2007 (2007. gada 29. oktobris)	L 284	11	30.10.2007
►M19	PADOMES REGULA (EK) Nr. 146/2008 (2008. gada 14. februāris),	L 46	1	21.2.2008
►M20	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 293/2008 (2008. gada 1. aprīlis),	L 90	5	2.4.2008
►M21	PADOMES REGULA (EK) Nr. 470/2008 (2008. gada 26. maijs),	L 140	1	30.5.2008
►M22	PADOMES REGULA (EK) Nr. 479/2008 (2008. gada 29. aprīlis)	L 148	1	6.6.2008
►M23	PADOMES REGULA (EK) Nr. 615/2008 (2008. gada 23. jūnijs)	L 168	1	28.6.2008
►M24	PADOMES REGULA (EK) Nr. 637/2008 (2008. gada 23. jūnijs),	L 178	1	5.7.2008
►M25	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 674/2008 (2008. gada 16. jūlijs),	L 189	5	17.7.2008
►M26	PADOMES REGULA (EK) Nr. 1009/2008 (2008. gada 9. oktobris),	L 276	1	17.10.2008

A1	Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā	L 236	33	23.9.2003
		L 093	1	..
►A2		L 157	203	21.6.2005

►C1	Kļūdu labojums, OV L 230, 24.8.2006, lpp 11 (319/06)
►C2	Kļūdu labojums, OV L 307, 18.11.2008, lpp 22 (1182/07)

SATURS
I SADAĻA	DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS
II SADAĻA	VISPĀRĪGI NOTEIKUMI
1. nodaļa	Savstarpēja atbilstība
2. nodaļa	Modulācija un finanšu disciplīna
3. nodaļa	Saimniecību konsultatīvā sistēma
4. nodaļa	Integrētā administrācijas un kontroles sistēma
5. nodaļa	Citi vispārīgi noteikumi
III SADAĻA	VIENREIZĒJO MAKSĀJUMU SHĒMA
1. nodaļa	Vispārīgi noteikumi
2. nodaļa	Summas noteikšana
3. nodaļa	Tiesības uz maksājumu
1. iedaļa	Tiesības uz platībatkarīgo maksājumu
2. iedaļa	Tiesības uz maksājumu, kas pakļautas īpašiem nosacījumiem
4. nodaļa	Zemes izmantošana saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu
1. iedaļa	Zemes izmantošana
2. iedaļa	Tiesības atstāt zemi atmatā
5. nodaļa	Reģionālā un fakultatīvā izpilde
1. iedaļa	Reģionālā izpilde
2. iedaļa	Daļēja izpilde
3. iedaļa	Fakultatīvi izņēmumi
4. iedaļa	Fakultatīva pāreja
6. nodaļa	Īstenošana jaunajās dalībvalstīs
IV SADAĻA	CITAS ATBALSTA SHĒMAS
1. nodaļa	Īpašā kvalitātes piemaksa par cietajiem kviešiem
2. nodaļa	Piemaksa par proteīnaugiem
3. nodaļa	Kultūratkarīgais maksājums par rīsiem
4. nodaļa	Platībatkarīgais maksājums par riekstiem
5. nodaļa	Atbalsts par kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību
6. nodaļa	Atbalsts par cietes kartupeļiem
7. nodaļa	Piena ražošanas piemaksa un papildu maksājumi
8. nodaļa	Īpašais reģionālais atbalsts par laukaugiem
9. nodaļa	Atbalsts par sēklām
10. nodaļa	Platībatkarīgais maksājums par laukaugiem
10.a nodaļa	Kultūratkarīgais maksājums par kokvilnu
10.b nodaļa	Atbalsts par olīvu audzēm
10.c nodaļa	Atbalsts par tabaku
10.d nodaļa	Platībatkarīgais atbalsts par apiņiem
10.e nodaļa	Maksājumi par cukuru
10.f nodaļa	Kopienas atbalsts cukurbiešu un cukurniedru ražotājiem
10.g nodaļa	Pārejas posma maksājumi par augļiem un dārzeņiem
10.h nodaļa	Pārejas posma maksājumi par mīkstajiem augļiem
11. nodaļa	Piemaksas par aitu un kazu gaļu
12. nodaļa	Maksājumi par liellopu gaļu
13. nodaļa	Atbalsts par pākšaugiem
IV.A SADAĻA	ATBALSTA SHĒMU ĪSTENOŠANA JAUNAJĀS DALĪBVALSTĪS
IV.B SADAĻA	FINANŠU PĀRVEDUMI
V SADAĻA	PĀREJAS UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI
I PIELIKUMS	Atbalsta shēmu saraksts, kas atbilst 1. pantā izklāstītajiem kritērijiem
II PIELIKUMS	Valstij noteiktais maksimāli pieļaujamais daudzums, kas minēts 12. panta 2. punktā
III PIELIKUMS	Likumā noteiktās pārvaldības prasības, kas minētas 3. un 4. pantā
IV PIELIKUMS	Labi lauksaimniecības un vides apstākļi, kas minēti 5. pantā
V PIELIKUMS	Saderīgas atbalsta shēmas, kas minētas 26. pantā
VI PIELIKUMS	Tiešo maksājumu saraksts saistībā ar vienreizējo maksājumu, kas minēts 33. pantā
VII PIELIKUMS	Pamatsummas aprēķins, kas minēts 37. pantā
VIII PIELIKUMS	Valstij noteiktais maksimāli pieļaujamais daudzums, kas minēts 41. pantā
VIII.A PIELIKUMS	Valstij noteiktais maksimāli pieļaujamais daudzums, kas minēts 71.c pantā
IX PIELIKUMS	Laukaugu saraksts, kas minēti 66. pantā
X PIELIKUMS	Tradicionālās cieto kviešu ražošanas zonas, kā minēts 74. pantā
XI PIELIKUMS	Sēklu šķirņu saraksts, kas minētas 99. pantā
XI.A PIELIKUMS	Maksimālie pieļaujamie daudzumi atbalstam par sēklām jaunajās dalībvalstīs, kas minēti 99. panta 3. punktā
XI.B PIELIKUMS	Valsts laukaugu pamatplatības un atsauces ražas jaunajās dalībvalstīs, kā minēts 101. un 103. pantā
XII PIELIKUMS
XIII PIELIKUMS	Valsts atbalsts Kiprā
XIV PIELIKUMS	Valsts atbalsts Latvijā

	2004./2005. tirdzniecības gadā un gadījumā, ja piemēro 71. pantu (EUR/ha)	2005./2006. un turpmākajos tirdzniecības gados (EUR/ha)
Bulgārija	—	345,225
Grieķija	1 323,96	561,00
Spānija	1 123,95	476,25
Francijā:
— valsts pamatteritorija	971,73	411,75
— Franču Gviāna	1 329,27	563,25
Itālija	1 069,08	453,00
Ungārija	548,70	232,50
Portugāle	1 070,85	453,75
Rumānija	—	126,075

Dalībvalsts	Summa (miljonos EUR kalendārajā gadā)
Bulgārija	5,394
Čehija	0,414
Grieķija	35,733
Spānija	56,233
Francija	8,033
Itālija	183,967
Kipra	0,274
Malta	0,932
Ungārija	4,512
Rumānija	1,738
Polija	6,715
Portugāle	33,333
Slovākija	1,018

Bulgārija	21 800 ha
Grieķija	617 000 ha
Spānija	594 000 ha
Francija	208 000 ha
Itālija	1 646 000 ha
Kipra	6 183 ha
Ungārija	2 500 ha
Austrija	7 000 ha
Portugāle	118 000 ha

Bulgārija	4 166 ha
Grieķija	20 333 ha
Spānija	104 973 ha
Francijā: — valsts pamatteritorija	19 050 ha
— Franču Gviāna	4 190 ha
Itālija	219 588 ha
Ungārija	3 222 ha
Portugāle	24 667 ha
Rumānija	500 ha.

Valsts garantētās platības (VGP)
Beļģija	100 ha
Bulgārija	11 984 ha
Vācija	1 500 ha
Grieķija	41 100 ha
Spānija	568 200 ha
Francija	17 300 ha
Itālija	130 100 ha
Kipra	5 100 ha
Luksemburga	100 ha
Ungārija	2 900 ha
Nīderlande	100 ha
Austrija	100 ha
Polija	4 200 ha
Portugāle	41 300 ha
Rumānija	1 645 ha
Slovēnija	300 ha
Slovākija	3 100 ha
Apvienotā Karaliste	100 ha

(hektāri)
Bulgārija	21 800
Grieķija	617 000
Spānija	594 000
Francija	208 000
Itālija	1 646 000
Kipra	6 183
Ungārija	2 500
Austrija	7 000
Portugāle	118 000

Vācija	10 000 ha
Spānija	4 000 ha
Francija	50 000 ha
Itālija	4 000 ha
Ungārija	4 305 ha
Slovākija	4 717 ha
Apvienotā Karaliste	5 000 ha.

miljonos euro
	2006.–2009. gads
Vācija	21,287
Spānija	70,599
Francija	48,217
Itālija (izņemot Apūliju)	189,366
Portugāle	8,468

Dalībvalsts	Valstij garantētās platības (hektāros)
Bulgārija	2 400
Ungārija	1 700
Latvija	400
Lietuva	600
Polija	48 000

Dalībvalsts	Tiesības (x 1 000)
Beļģija	70
Bulgārija	2 058,483
Čehijas Republika	66,733
Dānija	104
Vācija	2 432
Igaunija	48
Grieķija	11 023
Spānija	19 580
Francija	7 842
Īrija	4 956
Itālija	9 575
Kipra	472,401
Latvija	18,437
Lietuva	17,304
Luksemburga	4
Ungārija	1 146
Malta	8,485
Nīderlande	930
Austrija	206
Polija	335,88
Portugāle	2 690
Rumānija	5 880,620
Slovēnija	84,909
Slovākija	305,756
Somija	80
Zviedrija	180
Apvienotā Karaliste	19 492
Kopā	89 607,008

(EUR 1 000)
Beļģija	64
Čehija	71
Dānija	79
Vācija	1 793
Igaunija	51
Grieķija	8 767
Spānija	18 827
Francija	7 083
Īrija	4 875
Itālija	6 920
Kipra	441
Latvija	19
Lietuva	18
Luksemburga	4
Ungārija	1 212
Malta	9
Nīderlande	743
Austrija	185
Polija	355
Portugāle	2 275
Slovēnija	86
Slovākija	323
Somija	61
Zviedrija	162
Apvienotā Karaliste	20 162

Beļģija	235 149
Bulgārija	90 343
Čehijas Republika	244 349
Dānija	277 110
Vācija	1 782 700
Igaunija	18 800
Grieķija	143 134
Spānija	713 999 (1)
Francija	1 754 732 (2)
Īrija	1 077 458
Itālija	598 746
Kipra	12 000
Latvija	70 200
Lietuva	150 000
Luksemburga	18 962
Ungārija	94 620
Malta	3 201
Nīderlande	157 932
Austrija	373 400
Polija	926 000
Portugāle	175 075 (3)
Rumānija	452 000
Slovēnija	92 276
Slovākija	78 348
Somija	250 000
Zviedrija	250 000
Apvienotā Karaliste	1 419 811 (4)
(1) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1454/2001. (2) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1452/2001. (3) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1453/2001. (4) Šo maksimāli pieļaujamo apjomu uz laiku palielina pa 100 000 līdz 1 519 811 līdz laikam, kad var eksportēt dzīvus dzīvniekus, kas jaunāki par sešiem mēnešiem.

Beļģija	394 253
Bulgārija	16 019
Čehijas Republika	90 300
Dānija	112 932
Vācija	639 535
Igaunija	13 416
Grieķija	138 005
Spānija (1)	1 441 539
Francija (2)	3 779 866
Īrija	1 102 620
Itālija	621 611
Kipra	500
Latvija	19 368
Lietuva	47 232
Luksemburga	18 537
Ungārija	117 000
Malta	454
Nīderlande	63 236
Austrija	375 000
Polija	325 581
Portugāle (3)	416 539
Rumānija	150 000
Slovēnija	86 384
Slovākija	28 080
Somija	55 000
Zviedrija	155 000
Apvienotā Karaliste	1 699 511
(1) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1454/2001. (2) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1452/2001. (3) Neskarot īpašās normas, kas paredzētas Regulā (EK) Nr. 1453/2001.

	Buļļi, vērši, govis un teles	Teļi, kas ir 1 līdz 8 mēnešus veci un kuru kautsvars ir līdz 185 kg
Bulgārija	22 191	101 542
Čehijas Republika	483 382	27 380
Igaunija	107 813	30 000
Kipra	21 000	—
Latvija	124 320	53 280
Lietuva	367 484	244 200
Ungārija	141 559	94 439
Malta	6 002	17
Polija	1 815 430	839 518
Rumānija	1 148 000	85 000
Slovēnija	161 137	35 852
Slovākija	204 062	62 841.

Vīriešu dzimuma liellopi un teles, kas vecākas par 24 mēnešiem, zīdītājgovis, piena govis	1,0LU
Vīriešu dzimuma liellopi un teles vecumā no sešiem līdz 24 mēnešiem	0,6LU
Aitas	0,15LU
Kazas	0,15LU

(miljoni EUR)
Beļģija	39,4
Čehija	8,776017
Dānija	11,8
Vācija	88,4
Igaunija	1,13451
Grieķija	3,8
Spānija	33,1
Francija	93,4
Īrija	31,4
Itālija	65,6
Kipra	0,308945
Latvija	1,33068
Lietuva	4,942267
Luksemburga	3,4
Ungārija	2,936076
Malta	0,0637
Nīderlande	25,3
Austrija	12,0
Polija	27,3
Portugāle	6,2
Slovēnija	2,964780
Slovākija	4,500535
Somija	6,2
Zviedrija	9,2
Apvienotā Karaliste	63,8

1.	Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp.)	3. pants, 4. panta 1., 2. un 4. punkts, 5., 7. un 8. pants
2.	Padomes 1979. gada 17. decembra Direktīva 80/68/EEK par gruntsūdeņu aizsardzību pret dažu bīstamu vielu radītu piesārņojumu (OV L 20, 26.1.1980., 43. lpp.)	4. un 5. pants
3.	Padomes 1986. gada 12. jūnija Direktīva 86/278/EEK par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas (OV L 181, 4.7.1986., 6. lpp.)	3. pants
4.	Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK, kas attiecas uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu ar nitrātiem, kuru rada lauksaimnieciskas izcelsmes avoti (OV L 375, 31.12.1991., 1. lpp.)	4. un 5. pants
5.	Padomes 1992. gada 21. maija Direktīva 92/43/EEK par dabisko biotopu un savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.)	6., 13., 15. pants un 22. panta b) punkts

6.	Padomes 1992. gada 27. novembra Direktīva 92/102/EEK par dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju (OV L 355, 5.12.1992., 32. lpp.).	3., 4. un 5. pants
7.	Komisijas 1997. gada 29. decembra Regula (EK) Nr. 2629/97, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 820/97 par krotālijām, saimniecības reģistriem un pasēm liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas ietvaros (OV L 354, 30.12.1997., 19. lpp.).	6. un 8. pants
8.	Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1760/2000, ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un nosaka liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97 (OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp.).	4. un 7. pants
▼M2
8.a.	Padomes 2003. gada 17. decembra Regula (EK) Nr. 21/2004, ar ko izveido aitu un kazu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003 un Direktīvas 92/102/EEK un 64/432/EEK (OV L 5, 9.1.2004., 8. lpp.).	3., 4. un 5. pants
▼B

9.	Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 19.8.1991., 1. lpp.).	3. pants
10.	Padomes 1996. gada 29. aprīļa Direktīva 96/22/EK par noteiktu hormonālas vai tireostatiskas iedarbības vielu un beta-agonistu lietošanas aizliegumu lopkopībā (OV L 125, 23.5.1996., 3. lpp.)	3., 4., 5. un 7. pants
11.	Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.)	14., 15. pants, 17. panta 1. punkts, 18., 19. un 20. pants
12.	Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Regula (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.)	7., 11., 12., 13. un 15. pants

13.	Padomes 1985. gada 18. novembra Direktīva 85/511/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus mutes un nagu sērgas kontrolei (OV L 315, 26.11.1985., 11. lpp.)	3. pants
14.	Padomes 1992. gada 17. decembra Direktīva 92/119/EEK, ar ko ievieš vispārīgus Kopienas pasākumus noteiktu dzīvnieku slimību kontrolei un īpašus pasākumus saistībā ar cūku vezikulāro eksantēmu (OV L 62, 15.3.1993., 69. lpp.)	3. pants
15.	Padomes 2000. gada 20. novembra Direktīva 2000/75/EK, ar ko paredz īpašus noteikumus infekciozā katarālā drudža kontrolei un apkarošanai (OV L 327, 22.12.2000., 74. lpp.)	3. pants

16.	Padomes 1991. gada 19. novembra Direktīva 91/629/EEK, ar ko nosaka obligātos standartus teļu aizsardzībai (OV L 340, 11.12.1991., 28. lpp.)	3. un 4. pants
17.	Padomes 1991. gada 19. novembra Direktīva 91/630/EEK, ar ko nosaka obligātos standartus cūku aizsardzībai (OV L 340, 11.12.1991., 33. lpp.)	3. pants un 4. panta 1. punkts
18.	Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīva 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību (OV L 221, 8.8.1998., 23. lpp.)	4. pants

Dalībvalsts	Maksimāli pieļaujamie daudzumi par rupjo lopbarību, kas pārstrādāta produktos, kuri minēti Regulas (EK) Nr. 603/95 3. panta 2. punktā (žāvēta rupjā lopbarība)	Maksimāli pieļaujamie daudzumi par rupjo lopbarību, kas pārstrādāta produktos, kuri minēti Regulas (EK) Nr. 603/95 3. panta 3. punktā (saulē žāvēta rupjā lopbarība)	Kopējais maksimāli pieļaujamais daudzums
UEBL	0,049		0,049
Dānija	5,424		5,424
Vācija	11,888		11,888
Grieķija	1,101		1,101
Spānija	42,124	1,951	44,075
Francija	41,155	0,069	41,224
Īrija	0,166		0,166
Itālija	17,999	1,586	19,585
Nīderlande	6,804		6,804
Austrija	0,070		0,070
Portugāle	0,102	0,020	0,122
Somija	0,019		0,019
Zviedrija	0,232		0,232
Apvienotā Karaliste	1,950		1,950

(tūkstošos EUR)
Dalībvalsts	Papildu gada summas
Spānija	10 123
Īrija	1 747
Portugāle	611
Somija	1 281
Apvienotā Karaliste	9 985

KN kods	Apraksts
I. LABĪBA
1001 10 00	Cietie kvieši
1001 90	Pārējie kvieši un labības maisījums, izņemot cietos kviešus
1002 00 00	Rudzi
1003 00	Mieži
1004 00 00	Auzas
1005	Kukurūza
1007 00	Graudu sorgo
1008	Griķi, prosa un miežabrālis; pārējā labība
0709 90 60	Cukurkukurūza
II. EĻĻAS AUGU SĒKLAS
1201 00	Sojas pupiņas
ex12 05 00	Rapšu sēklas
ex120600 10	Saulespuķu sēklas
III. PROTEĪNAUGI
0713 10	Zirņi
0713 50	Sīkgraudu pupas
ex120929 50	Lopbarības (saldā) lupīna
IV. LINŠĶIEDRA
ex12 04 00	Linsēklas (Linum usitatissimum L.)
ex530110 00	Neapstrādāti vai mērcēti lini, ko audzē šķiedras iegūšanai (Linum usitatissimum L.)
V. KAŅEPES
ex530210 00	Neapstrādātas vai mērcētas kaņepes, ko audzē šķiedras iegūšanai (Cannabis saliva L.)

	Pamatplatība (hektāros)	Atsauces ražas (t/ha) Bulgārija
Bulgārija	2 625 258	2,90
Čehijas Republika	2 253 598	4,20
Igaunija	362 827	2,40
Kipra	79 004	2,30
Latvija	443 580	2,50
Lietuva	1 146 633	2,70
Ungārija	3 487 792	4,73
Malta	4 565	2,02
Polija	9 454 671	3,00
Rumānija	7 012 666	2,65
Slovēnija	125 171	5,27
Slovākija	1 003 453	4,06

VALSTS ATBALSTS
Nozare	2004	2005	2006	2007	2008
Lini	654 000	523 200	392 400	261 600	130 800
Cūkas	204 000	163 200	122 400	81 600	40 800
Aitas un kazas	107 000	85 600	64 200	42 800	21 400
Sēklas	109 387	87 510	66 110	44 710	23 310
Kopā	1 074 387	859 510	645 110	430 710	216 310