Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 152. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ( 1 ),

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru ( 3 ),

tā kā:

(1)

Jau vairākus gadus ir atzīts, ka dažas atšķirīgas transmisīvās sūkļveida encefalopātijas (TSE) skar atsevišķi cilvēkus un dzīvniekus. Govju sūkļveida encefalopātija (GSE) liellopiem pirmo reizi tika konstatēta 1986. gadā, un turpmākajos gados to konstatēja citām dzīvnieku sugām. Jaunu Kreicfelda-Jakoba slimības (KJS) variantu aprakstīja 1996. gadā. Turpina uzkrāties pierādījumi par GSE un Kreicfelda-Jakoba slimības jaunā varianta ierosinātāju līdzību.

(2)

Pēc 1990. gada Kopiena ir paredzējusi vairākus pasākumus, lai aizsargātu cilvēkus un dzīvniekus no saslimšanas ar GSE. Šo pasākumu pamatā ir bijuši dzīvnieku veselības direktīvu drošības pasākumu noteikumi. Ņemot vērā to, cik lielā mērā dažas TSE apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, būtu jāpieņem īpaši noteikumi to profilaksei, kontrolei un apkarošanai.

(3)	Šī regula tieši attiecas uz veselības aizsardzību, un tai ir būtiska nozīme iekšējā tirgus darbībā. Tā attiecas uz Līguma I pielikumā iekļautajiem produktiem, kā arī uz tajā neiekļautajiem produktiem. Tātad par juridisko pamatu būtu jāizvēlas Līguma 152. panta 4. punkta b) apakšpunkts.

(4)

Komisija ir saņēmusi zinātniskus atzinumus par vairākiem TSE aspektiem – jo īpaši no Zinātniskās vadības komitejas un Zinātniskās veterināro pasākumu, kas saistīti ar sabiedrības veselības aizsardzību, komitejas. Šajos atzinumos ir sniegti ieteikumi par pasākumiem, kā samazināt cilvēku un dzīvnieku potenciālo apdraudējumu, ko rada inficēti dzīvnieku produkti.

(5)

Šie noteikumi būtu jāpiemēro dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanai un laišanai tirgū. Tomēr tie nav jāpiemēro kosmētikas produktiem un zālēm, ārstnieciskiem līdzekļiem vai to izejmateriāliem, vai starpproduktiem, kam piemēro citus īpašus noteikumus, un jo īpaši – par īpaša riska materiāla neizmantošanu. Tie nebūtu jāpiemēro arī dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas neapdraud dzīvnieku vai cilvēku veselību, jo nav paredzēti pārtikas, barības vai mēslošanas līdzekļu ražošanai. Būtu jānodrošina, ka dzīvnieku izcelsmes produktus, uz ko neattiecas šī regula, glabā atsevišķi no produktiem, uz ko tā attiecas, izņemot gadījumus, ja tie atbilst vismaz tiem pašiem veselības standartiem, kam atbilst šajā regulā aplūkotie produkti.

(6)	Būtu jāparedz drošības pasākumi, ko Komisija veic, ja dalībvalsts vai trešās valsts kompetentā iestāde neadekvāti reaģē uz TSE apdraudējumu.

(7)

Būtu jānosaka procedūra dalībvalsts, trešās valsts vai kāda to reģiona (šeit turpmāk – “valstis vai reģioni”) epidemioloģiskā statusa noteikšanai attiecībā uz GSE, pamatojoties uz pirmreizējās inficēšanās risku un cilvēku apdraudējumu un izmantojot pieejamo informāciju. Dalībvalstis un trešās valstis, kas nevēlas pieprasīt sava statusa noteikšanu, Komisijai būtu jāklasificē kādā no kategorijām, pamatojoties uz visu tai pieejamo informāciju.

(8)	Dalībvalstīm būtu jāievieš mācību programmas personām, kas nodarbojas ar TSE profilaksi un kontroli, kā arī veterinārārstiem, lauksaimniekiem un strādniekiem, kas iesaistīti mājlopu transportēšanā, pārdošanā un kaušanā.

(9)	Dalībvalstīm būtu jāīsteno ikgadēja GSE un skrepi slimības uzraudzības programma un būtu jāinformē Komisija un citas dalībvalstis par rezultātiem un saslimšanu ar jebkuru citu TSE.

(10)

Pamatojoties uz TSE patoģenēzi un attiecīgā dzīvnieka izcelsmes vai atrašanās valsts vai reģiona epidemioloģisko statusu, daži atgremotāju audi būtu jāuzskata par īpašu riska materiālu. Īpašais riska materiāls būtu jāizņem un jālikvidē, izvairoties no jebkura cilvēku vai dzīvnieku veselības apdraudējuma. To jo īpaši nedrīkstētu laist tirgū, lai izmantotu pārtikas, barības vai mēslošanas līdzekļu ražošanā. Tomēr būtu jāparedz līdzvērtīgs veselības aizsardzības līmenis, izmantojot atsevišķu dzīvnieku TSE skrīninga testu, tiklīdz to pilnībā apstiprinās. Kaušanas paņēmieni, kas pieļauj iespēju ar smadzeņu audiem inficēt citus audus, būtu jāatļauj tikai tajās valstīs vai reģionos, kur ir viszemākais GSE apdraudējuma līmenis.

(11)	Būtu jāveic pasākumi, lai novērstu TSE pārnešanu uz cilvēkiem vai dzīvniekiem, aizliedzot dažu kategoriju dzīvnieku proteīna izbarošanu dažu kategoriju dzīvniekiem un aizliedzot dažu atgremotāju audu lietošanu pārtikā. Šiem aizliegumiem vajadzētu būt proporcionāliem attiecībā pret apdraudējumu.

(12)

Varbūtēja dzīvnieka saslimšana ar jebkuru TSE būtu jādara zināma kompetentajai iestādei, kam nekavējoties būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi, tajā skaitā pārvietošanas ierobežojumu noteikšana varbūtēji slimajam dzīvniekam izmeklēšanas rezultātu gaidīšanas laikā vai arī nokaušana oficiālā uzraudzībā. Ja kompetentā iestāde nevar izslēgt TSE iespēju, tai būtu jāpieprasa atbilstīga izmeklēšana, un līdz diagnozes noteikšanai liemenis būtu jāglabā oficiālā uzraudzībā.

(13)

Ja oficiāli apstiprina saslimšanu ar TSE, kompetentai iestādei būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, tajā skaitā liemeņa likvidēšana, izmeklēšana, lai identificētu visus apdraudētos dzīvniekus, un pārvietošanas ierobežojumu noteikšana identificētajiem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem. Īpašniekiem pēc iespējas ātrāk atlīdzina zaudējumus, kas radušies, saskaņā ar šo regulu likvidējot dzīvniekus un dzīvnieku izcelsmes produktus.

(14)	Dalībvalstīm būtu jāsastāda ārkārtas stāvokļa plāni valsts pasākumu īstenošanai GSE uzliesmojuma gadījumā. Komisijai būtu jāapstiprina šie plāni. Būtu jāparedz šā noteikuma attiecināšana uz TSE, kas nav GSE.

(15)

Būtu jāparedz noteikumi, kas attiecas uz dažu dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu laišanu tirgū. Kopienā spēkā esošie liellopu identificēšanas un reģistrēšanas noteikumi paredz sistēmu, kas saskaņā ar starptautiskiem standartiem ļauj noskaidrot dzīvnieku ciltsmāti un izcelsmes ganāmpulku. Līdzvērtīgas garantijas būtu jāparedz liellopiem, ko importē no trešām valstīm. Dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, uz ko attiecas Kopienas noteikumi un kas ir Kopienas iekšējās tirdzniecības apritē vai ko importē no trešām valstīm, vajadzētu būt minētajos noteikumos paredzētajiem sertifikātiem, ko pēc vajadzības papildina saskaņā ar šo regulu.

(16)

Būtu jāaizliedz laist tirgū dažus dzīvnieku izcelsmes produktus, kas iegūti no liellopiem augsta apdraudējuma reģionos. Tomēr šis aizliegums nebūtu jāpiemēro dažiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas ražoti kontrolētos apstākļos no dzīvniekiem, kuriem var pierādīt, ka to iespēja inficēties ar TSE nav liela.

(17)

Lai nodrošinātu TSE profilakses, kontroles un apkarošanas noteikumu ievērošanu, paraugus laboratorijas testiem ņem, ievērojot noteiktu kārtību, kas sniedz pilnu epidemioloģisku ainu par stāvokli attiecībā uz TSE. Lai garantētu vienādas testu procedūras un rezultātus, būtu jāizveido attiecīgo valstu un Kopienas etalonlaboratorijas un drošas zinātniskas metodes, tajā skaitā ātrās noteikšanas testi īpaši TSE gadījumiem. Ciktāl iespējams, būtu jāizmanto ātrās noteikšanas testi.

(18)

Dalībvalstīs būtu jāveic Kopienas pārbaudes, lai nodrošinātu vienādu prasību izpildi attiecībā uz TSE profilaksi, kontroli un apkarošanu, un būtu jāparedz arī revīzijas procedūru veikšana. Lai nodrošinātu to, ka, ievedot Kopienā dzīvus dzīvniekus un dzīvnieku izcelsmes produktus, trešās valstis sniedz Kopienas garantijām līdzvērtīgas garantijas, Kopienai būtu jāveic pārbaudes uz vietas un revīzijas, lai pārbaudītu, vai eksportētājas trešās valstis ievēro importa nosacījumus.

(19)

Tirdzniecības pasākumiem attiecībā uz TSE būtu jābalstās uz starptautiskiem standartiem, pamatnostādnēm vai ieteikumiem, ja tādi pastāv. Tomēr var paredzēt zinātniski pamatotus pasākumus, kas nodrošina augstāku veselības aizsardzības līmeni, ja pasākumi, kuru pamatā ir attiecīgi starptautiski standarti, pamatnostādnes vai ieteikumi, nenodrošina pienācīgu veselības aizsardzības līmeni.

(20)	Saņemot jaunu zinātnisku informāciju, šī regula būtu jāpārskata.

(21)	Šajā regulā būtu jāparedz vajadzīgie pārejas pasākumi, jo īpaši attiecībā uz īpaša riska materiāla izmantošanas reglamentēšanu.

(22)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildpilnvaru īstenošanas procedūru ( 4 ).

(23)	Lai īstenotu šo regulu, būtu jāparedz procedūras, kas veido ciešu un efektīvu sadarbību starp Komisiju un dalībvalstīm Pastāvīgajā veterinārijas komitejā, Pastāvīgajā dzīvnieku barības komitejā un Pastāvīgajā pārtikas komitejā.

(24)	Ņemot vērā, ka šīs regulas īstenošanas noteikumi ir vispārīgi pasākumi Lēmuma 1999/468/EK 2. panta nozīmē, tie būtu jāparedz saskaņā ar minētā lēmuma 5. pantā paredzēto regulatīvo procedūru,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. Šī regula nosaka transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE) profilakses, kontroles un apkarošanas noteikumus. To piemēro dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanai un laišanai tirgū un dažos konkrētos gadījumos – to eksportēšanai.

Lai izvairītos no 1. panta 1. punktā minēto dzīvo dzīvnieku vai dzīvnieku izcelsmes produktu un 1. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktos minēto dzīvnieku produktu vai 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā minēto dzīvo dzīvnieku savstarpējas inficēšanās vai sajaukšanās, tie visu laiku ir jātur atsevišķi, ja vien šo dzīvo dzīvnieku vai dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana (audzēšana) nenotiek saskaņā ar vismaz tādiem pašiem veselības aizsardzības nosacījumiem attiecībā uz TSE.

Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

3. Ja šīs regulas termini nav definēti 1. punktā vai I pielikumā, piemēro Regulas (EK) Nr. 1760/2000 ( 7 ) attiecīgās definīcijas un definīcijas, kas sniegtas Direktīvās 64/432/EEK ( 8 ), 89/662/EEK, 90/425/EEK un 91/68/EEK ( 9 ), vai saskaņā ar tām, ciktāl šajā tekstā uz tām izdara atsauci.

1. Drošības pasākumu īstenošanā piemēro Direktīvas 89/662/EEK 9. pantā, Direktīvas 90/425/EEK 10. pantā, Direktīvas 91/496/EEK ( 10 ) 18. pantā un Direktīvas 97/78/EK ( 11 ) 22. pantā paredzētos principus un noteikumus.

2. Drošības pasākumus paredz saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru un vienlaikus tos dara zināmus Eiropas Parlamentam, norādot iemeslus.

1. Dalībvalsts, trešās valsts vai kāda to reģiona (šeit turpmāk – “valstis vai reģioni”) GSE statusu var noteikt, tikai pamatojoties uz II pielikuma A nodaļā noteiktajiem kritērijiem un riska analīzes rezultātiem, kuru pamatā ir visi govju sūkļveida encefalopātijas parādīšanās potenciālie faktori, kas noteikti II pielikuma B nodaļā, un to attīstība laika gaitā.

Dalībvalstis un trešās valstis, kas vēlas palikt to trešo valstu sarakstā, kam atļauts eksportēt uz Kopienu dzīvus dzīvniekus vai produktus, uz ko attiecas šī regula, iesniedz Komisijai lūgumu par GSE statusa noteikšanu, papildinot to ar attiecīgu informāciju par II pielikuma A nodaļā paredzētajiem kritērijiem un II pielikuma B nodaļā norādītajiem potenciālā apdraudējuma faktoriem un to attīstību laika gaitā.

2. Lēmumu par katru lūgumu, ar ko nosaka lūguma iesniedzējas dalībvalsts vai trešās valsts vai dalībvalsts vai trešās valsts reģiona klasificēšanu kādā no II pielikuma C nodaļā noteiktajām kategorijām, pieņem, ņemot vērā 1. punktā paredzētos kritērijus un potenciālā apdraudējuma faktorus, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

Šo lēmumu pieņem sešu mēnešu laikā pēc 1. punkta otrajā daļā minētā lūguma un attiecīgās informācijas iesniegšanas. Ja Komisija konstatē, ka pamatojuma dokumenti nesatur II pielikuma A un B nodaļās noteikto informāciju, tā pieprasa papildu informāciju, norādot iesniegšanas termiņu. Galīgo lēmumu pieņem sešu mēnešu laikā pēc visas informācijas iesniegšanas.

Pēc tam, kad Starptautiskais epizootisko slimību birojs (SESB) ir noteicis procedūru valstu klasificēšanai pa kategorijām, un ja tas ir klasificējis lūguma iesniedzēju valsti kādā no šīm kategorijām, vajadzības gadījumā var pieņemt lēmumu pārskatīt saskaņā ar šā punkta pirmo daļu Kopienas noteikto attiecīgās valsts klasifikāciju, ievērojot 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

3. Ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts vai trešās valsts iesniegtā informācija, ievērojot II pielikuma A un B nodaļu, ir nepietiekama vai neskaidra, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru tā var noteikt attiecīgās dalībvalsts vai trešās valsts GSE statusu, pamatojoties uz pilnu riska analīzi.

Šajā riska analīzē jāiekļauj pārliecinošs statistikas pārskats par epidemioloģisko stāvokli attiecībā uz TSE lūguma iesniedzējā dalībvalstī vai trešā valstī, pamatojoties uz ātro noteikšanas testu izmantošanu skrīninga procedūrā. Komisija ņem vērā SESB izmantotos klasifikācijas kritērijus.

Ātrās noteikšanas testus šim mērķim apstiprina saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru un iekļauj X pielikuma C nodaļas 4. punktā sniegtajā sarakstā.

Šo skrīninga procedūru var izmantot dalībvalstis vai trešās valstis, kas vēlas, lai Komisija saskaņā ar 24. panta 2. punktā paredzēto procedūru apstiprinātu klasifikāciju, ko tās veikušas uz minētā pamata.

Minētās skrīninga procedūras izmaksas sedz attiecīgā dalībvalsts vai trešā valsts.

4. Dalībvalstis vai trešās valstis, kas, sākot no 2001. gada 1. jūlija, sešu mēnešu laikā nav iesniegušas lūgumu saskaņā ar 1. punktu, līdz šā lūguma iesniegšanai uzskata par II pielikuma C nodaļā minētās 5. kategorijas valstīm attiecībā uz dzīvu dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu nosūtīšanu no savas teritorijas.

5. Dalībvalstis pēc iespējas ātrāk dara Komisijai zināmus visus epidemioloģiskos apliecinājumus vai citu informāciju, kas var radīt izmaiņas GSE statusā, un jo īpaši – 6. pantā paredzēto uzraudzības programmu rezultātus.

6. Par trešās valsts saglabāšanu vienā no Kopienas noteikumos paredzētajiem sarakstiem, lai varētu eksportēt uz Kopienu dzīvus dzīvniekus un dzīvnieku izcelsmes produktus, kam šī regula paredz īpašus noteikumus, pieņem lēmumu saskaņā ar 24. panta 2. punktā paredzēto procedūru, un – ņemot vērā pieejamo informāciju vai ja uzskata, ka pastāv saslimšana ar TSE– tas ir atkarīgs no tā, ka ir iesniegta 1. punktā paredzētā informācija. Ja saņem atteikumu iesniegt minēto informāciju trīs mēnešu laikā pēc Komisijas pieprasījuma dienas, līdz minētās informācijas iesniegšanai un novērtēšanai saskaņā ar 2. un 3. punktu piemēro šā panta 4. punkta noteikumus.

Trešām valstīm ir tiesības eksportēt uz Kopienu dzīvus dzīvniekus vai dzīvnieku izcelsmes produktus, kam šī regula paredz īpašus noteikumus, saskaņā nosacījumiem, kas attiecas uz šo valstu kategoriju, kā noteikusi Komisija, ar nosacījumu, ka tās apņemas pēc iespējas ātrāk rakstiski informēt Komisiju par visiem epidemioloģiskajiem vai citiem pierādījumiem, kas var radīt izmaiņas GSE statusā.

7. Saskaņā ar 24. panta 2. punktā paredzēto procedūru var pieņemt lēmumu mainīt dalībvalsts vai trešās valsts, vai to reģiona klasificēšanu pēc GSE statusa saskaņā ar 21. pantā paredzēto pārbaužu rezultātiem.

8. Šā panta 2., 3., 4., 6. un 7. punktā minēto lēmumu pamatā ir riska novērtējums, ņemot vērā II pielikuma A un B nodaļās sniegtos ieteiktos kritērijus.

1. Katra dalībvalsts īsteno ikgadēju GSE un skrepi slimības uzraudzības programmu saskaņā ar III pielikuma A nodaļu. Minētā programma ietver skrīninga procedūru, kurā izmanto ātrās noteikšanas testus.

Ātrās noteikšanas testus šim mērķim apstiprina saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru un iekļauj X pielikuma C nodaļas 4. punktā.

2. Katra dalībvalsts informē Komisiju un citas dalībvalstis Pastāvīgajā veterinārijas komitejā par tādu TSE parādīšanos, kas nav GSE.

3. Visas oficiālās izmeklēšanas un laboratorijas pārbaudes reģistrē saskaņā ar III pielikuma B nodaļu.

4. Dalībvalstis iesniedz Komisijai ikgadēju ziņojumu, kurā ietver vismaz III pielikuma B nodaļas I daļā minēto informāciju. Ziņojumu par katru kalendāro gadu iesniedz vēlākais līdz nākamā gada 31. martam. Trīs mēnešu laikā pēc minēto ziņojumu saņemšanas Komisija iesniedz Pastāvīgajai veterinārijas komitejai attiecīgo valstu ziņojumu kopsavilkumu, kurā ir sniegta vismaz III pielikuma B nodaļas II daļā minētā informācija.

1. Atgremotājus ir aizliegts barot ar proteīniem, kas iegūti no zīdītājiem.

2. Turklāt 1. punktā minēto aizliegumu attiecina dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem saskaņā ar IV pielikuma 1. punktu.

3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neierobežojot IV pielikuma 2. punkta noteikumus.

4. Dalībvalstīm vai to reģioniem, kas ietilpst 5. kategorijā, nav atļauts eksportēt vai glabāt mājlopiem paredzētu barību, kas satur no zīdītājiem iegūtu proteīnu, vai zīdītājiem (izņemot suņus un kaķus) paredzētu barību, kas satur no zīdītājiem iegūtus pārstrādātus proteīnus.

Trešām valstīm vai to reģioniem, kas ietilpst 5. kategorijā, nav atļauts eksportēt uz Kopienu mājlopiem paredzētu barību, kas satur no zīdītājiem iegūtu proteīnu, vai zīdītājiem (izņemot suņus un kaķus) paredzētu barību, kas satur no zīdītājiem iegūtus pārstrādātus proteīnus.

5. Sīki izstrādātus noteikumus šā panta īstenošanai un jo īpaši noteikumus par savstarpējas inficēšanās profilaksi un par paraugu ņemšanas un analīzes (kas jāveic, lai pārbaudītu šā panta ievērošanu) metodēm pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Īpašo riska materiālu izņem un iznīcina saskaņā ar V pielikuma 2., 3., 4. un 8. punktu.

Šo īpašo riska materiālu vai materiālu, kas iegūts, to apstrādājot, var laist tirgū vai vajadzības gadījumā eksportēt tikai galīgai likvidēšanai saskaņā ar V pielikuma 3. un 4. punktu vai, ja vajadzīgs, ar 7. punkta c) apakšpunktu vai 8. punktu. To nedrīkst ievest Kopienā. Īpašā riska materiāla tranzītam Kopienas teritorijā jānotiek saskaņā ar Direktīvas 91/496/EEK 3. pantu.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro to dzīvnieku audiem, kam veikts alternatīvs tests, kurš apstiprināts šim konkrētajam mērķim saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru un minēts X pielikuma C nodaļas 5. punktā, un kuru piemēro saskaņā ar V pielikuma 5. punktā minētajiem nosacījumiem, ja šā alternatīvā testa rezultāti ir negatīvi.

Dalībvalstīm, kas atļauj minēto alternatīvo testu, ir jāinformē pārējās dalībvalstis un Komisija.

3. Dalībvalstīs vai to reģionos, kas ietilpst II pielikuma C nodaļā minētajā 2., 3., 4. un 5. kategorijā, smadzeņu audu saplosīšanu, ievietojot galvaskausa smadzeņdaļā koniskas formas metāla instrumentu, pēc apdullināšanas neveic liellopiem, aitām un kazām, kuru gaļa paredzēta lietošanai pārtikā vai dzīvnieku barībā.

4. Regulāri veic to datu korekciju, kas attiecas uz V pielikumā norādīto vecumu. Šo korekciju pamatā ir jaunākie apstiprinātie zinātniskie atklājumi attiecībā uz TSE saslimšanas gadījumu statistisko varbūtību Kopienas liellopu, aitu un kazu attiecīgajās vecuma grupās.

5. Atkāpjoties no 1.—4. punkta, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu par 7. panta 1. punkta spēkā stāšanās dienu vai – vajadzības gadījumā trešās valstīs – par datumu, no kura aizliedz zīdītāju proteīnu izmantošanu atgremotāju barībā katrā 3. vai 4. kategorijas valstī, lai ierobežotu šā panta piemērošanu dzīvniekiem, kas dzimuši šajās valstīs vai reģionos pirms minētā datuma.

Tāpat arī, atkāpjoties no 1.— 4. punkta, pēc apspriešanās ar attiecīgo zinātnisko komiteju un pamatojoties uz incidentriska, izplatīšanās riska un cilvēku riska novērtējumu, saskaņā ar 24. panta 2. punktā paredzēto procedūru var pieņemt lēmumu atļaut izmantot pārtikā, barībā un mēslošanas līdzekļos 5. kategorijā ietilpstošajās valstīs vai to reģionos esošu vai no tiem cēlušos liellopu mugurkaulus un muguras smadzeņu pakaļējās saknītes nervu mezglus.

6. Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

Dzīvnieku izcelsmes produkti, kas iegūti no atgremotāju audiem vai satur šos audus

1. Dzīvnieku izcelsmes produktus, kas minēti VI pielikumā, neražo no atgremotāju audiem, kas cēlušies no 5. kategorijas valstīm vai to reģioniem, izņemot gadījumu, ja tos ražo saskaņā ar ražošanas procesiem, kas apstiprināti, ievērojot 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Mehāniski atkaulotas gaļas ražošanā neizmanto to liellopu, aitu un kazu galvas kaulus un mugurkaulus, kas cēlušies no 2., 3., 4. vai 5. kategorijas valstīm vai to reģioniem.

3. Ņemot vērā V pielikuma 5. punktā paredzētos kritērijus, 1. un 2. punktu nepiemēro atgremotājiem, kam veikts saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru atzīts alternatīvs tests, ja testa rezultāti ir negatīvi.

4. Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka kompetentās iestādes darbinieki, diagnostikas laboratoriju, kā arī lauksaimniecības un veterinārās medicīnas koledžu darbinieki, valsts pilnvaroti veterinārārsti, praktizējoši veterinārārsti, lopkautuvju darbinieki un dzīvnieku audzētāji, turētāji un apstrādātāji ir ieguvuši zināšanas par klīniskajām pazīmēm, epidemioloģiju, savukārt personāls, kas atbild par pārbaužu veikšanu – par laboratorijas konstatējumu interpretāciju saistībā ar TSE.

2. Lai nodrošinātu 1. punktā paredzēto izglītības programmu efektīvu īstenošanu, var piešķirt Kopienas finansiālo palīdzību. Šīs palīdzības apjomu nosaka saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

Neierobežojot Direktīvu 82/894/EEK ( 12 ), dalībvalstis nodrošina to, ka par visiem ar TSE varbūtēji slimiem dzīvniekiem nekavējoties paziņo kompetentām iestādēm.

Dalībvalstis regulāri informē cita citu un Komisiju par paziņotajiem saslimšanas gadījumiem ar TSE.

Kompetentā iestāde nekavējoties veic šīs regulas 12. pantā paredzētos pasākumus, kā arī visus citus vajadzīgos pasākumus.

1. Katram dzīvniekam, kas varbūt ir inficēts ar TSE, nosaka oficiālu pārvietošanas ierobežojumu, līdz ir zināmi kompetentās iestādes veikto klīnisko un epidemioloģisko pārbaužu rezultāti, vai arī nokauj oficiālā kontrolē laboratorijas pārbaudēm.

Ja ir aizdomas par liellopa saslimšanu ar GSE kādā dalībvalsts saimniecībā, visiem pārējiem šīs saimniecības liellopiem līdz pārbaudes rezultātu uzzināšanai nosaka oficiālu pārvietošanas ierobežojumu.

Ja ir aizdomas par aitas vai kazas saslimšanu ar GSE kādā dalībvalsts saimniecībā, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, piemēram, tādu testu rezultātiem, kas praktiski ļauj atšķirt dažādas TSE formas, visām pārējām šīs saimniecības aitām un kazām līdz pārbaudes rezultātu uzzināšanai nosaka oficiālu pārvietošanas ierobežojumu.

Ja ir pierādījumi, ka saimniecība, kurā dzīvnieks atradies laikā, kad radās aizdomas par saslimšanu ar GSE, nevarētu būt tā saimniecība, kurā dzīvnieku būtu varējusi apdraudēt GSE, kompetentā iestāde var pieņemt lēmumu par oficiāla pārvietošanas ierobežojuma noteikšanu tikai varbūtēji inficētajam dzīvniekam. Ja uzskata par vajadzīgu, kompetentā iestāde atkarībā no pieejamās epidemioloģiskās informācijas var arī pieņemt lēmumu par oficiālas kontroles piemērošanu citām saimniecībām vai tikai apdraudētajai saimniecībai.

Saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru un atkāpjoties no šā punkta otrās, trešās un ceturtās daļas prasībām, dalībvalsti var atbrīvot no oficiālajiem dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumiem, ja tā veic pasākumus, kas nodrošina līdzvērtīgus drošības pasākumus.

2. Ja kompetentā iestāde nolemj, ka iespēju par inficēšanos ar TSE nevar izslēgt, dzīvnieku nokauj, ja tas vēl ir dzīvs; tā smadzenes un visus citus audus, ko var norādīt kompetentā iestāde, izņem un nosūta oficiāli apstiprinātai laboratorijai, 19. panta 1. punktā paredzētajai attiecīgās valsts etalonlaboratorijai vai 19. panta 2. punktā paredzētajai Kopienas etalonlaboratorijai uz pārbaudi saskaņā ar 20. pantā paredzētajām testu metodēm.

3. Visas varbūtēji slimā dzīvnieka ķermeņa daļas, tajā skaitā ādu, līdz negatīvas diagnozes noteikšanai patur oficiālā kontrolē vai iznīcina saskaņā ar V pielikuma 3. vai 4. punktu.

4. Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Ja saslimšana ar TSE ir oficiāli apstiprināta, pēc iespējas ātrāk veic šādus pasākumus:

Atkāpjoties no šā punkta, dalībvalstis var piemērot citus pasākumus, kas piedāvā līdzvērtīgu aizsardzības līmeni, ja šie pasākumi ir apstiprināti saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Līdz 1. punkta b) un c) apakšpunktā minēto pasākumu īstenošanai saimniecību, kurā dzīvnieks atradās, kad apstiprināja saslimšanu ar TSE, pakļauj oficiālai kontrolei, un pret TSE uzņēmīgo dzīvnieku un no tiem iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktu jebkuru pārvietošanu no saimniecības vai uz saimniecību var veikt tikai ar kompetentās iestādes atļauju, lai nodrošinātu attiecīgo dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tūlītēju izsekošanu un identificēšanu.

Ja ir pierādījumi, ka saimniecība, kurā slimais dzīvnieks atradās, kad apstiprināja saslimšanu ar TSE, nevarētu būt tā saimniecība, kurā dzīvnieku apdraudējusi TSE, kompetentā iestāde var pieņemt lēmumu pakļaut oficiālai kontrolei abas saimniecības vai tikai apdraudēto saimniecību.

3. Atkāpjoties no 1. punkta b) un c) apakšpunkta prasībām, dalībvalstis, kas ir ieviesušas 12. panta 1. punkta piektajā daļā paredzētajiem drošības pasākumiem līdzvērtīgu aizvietotājsistēmu, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru var atbrīvot no prasības par dzīvnieku pārvietošanas oficiālu ierobežošanu un prasības par dzīvnieku nokaušanu un iznīcināšanu.

4. Īpašniekiem nekavējoties atlīdzina zaudējumus, kas radušies, nokaujot dzīvniekus vai iznīcinot dzīvnieku izcelsmes produktus saskaņā ar 12. panta 2. punktu un šā panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu.

5. Neierobežojot Direktīvu 82/894/EEK, apstiprinātos TSE saslimšanas gadījumus, kas nav GSE saslimšanas gadījumi, Komisijai dara zināmus reizi gadā.

6. Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Saskaņā ar Kopienas dzīvnieku slimību kontroles noteikumu vispārīgajiem kritērijiem dalībvalstis sagatavo pamatnostādnes, precizējot īstenojamos valstu pasākumus un norādot kompetenci un pienākumus gadījumos, kad apstiprina saslimšanu ar TSE.

2. Ja Kopienas tiesību akti ir jāpiemēro vienādi, pamatnostādnes var saskaņot, ievērojot 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Liellopu, aitu vai kazu un to spermas, embriju un olšūnu laišanu tirgū vai – vajadzības gadījumā – eksportēšanu pakļauj VIII pielikumā paredzētajiem nosacījumiem, bet importēšanu – IX pielikumā paredzētajiem nosacījumiem. Kopā ar dzīviem dzīvniekiem un to embrijiem un olšūnām nosūta atbilstīgus veterināros vai veselības sertifikātus, ko paredz Kopienas tiesību akti, saskaņā ar 17. pantu vai – importēšanas gadījumā – saskaņā ar 18. pantu.

2. Ar TSE varbūtēji slimu vai apstiprināti slimu dzīvnieku pirmās paaudzes pēcnācēju, spermas, embriju un olšūnu laišanu tirgū pakļauj VIII pielikuma B nodaļā paredzētajiem nosacījumiem.

3. Noteikumus šā panta piemērošanai pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Tirgū laišanas vai – vajadzības gadījumā – eksporta ierobežojumus, ievērojot šo pantu, VIII pielikuma C un D nodaļas un IX pielikuma A, C, F un G nodaļu, nenosaka šādiem dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas iegūti no veseliem atgremotājiem:

2. Dzīvnieku izcelsmes produktiem, ko ieved no 2., 3., 4. un 5. kategorijas trešās valsts, jābūt iegūtiem no veseliem liellopiem, aitām un kazām, kam nav izdarīta 8. panta 3. punktā minētā smadzeņu audu saplosīšana vai kas nav nokauti, injicējot gāzi galvaskausa smadzeņdaļā.

3. Tirgū nelaiž dzīvnieku izcelsmes produktus, kas satur audus, kuri iegūti no 5. kategorijas dalībvalsts, dalībvalsts reģiona vai trešās valsts liellopiem, ja vien tie nav iegūti:

Turklāt dzīvnieku izcelsmes produktus nesūta no 5. kategorijas dalībvalsts vai dalībvalsts reģiona uz citu dalībvalsti un neimportē no 5. kategorijas trešās valsts. Šo aizliegumu nepiemēro dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas uzskaitīti VIII pielikuma C nodaļā un atbilst VIII pielikuma C nodaļas prasībām. Tos nosūta kopā ar veselības sertifikātu, ko izsniedz valsts pilnvarots veterinārārsts, apliecinot, ka tie ir ražoti atbilstīgi šai regulai.

4. Ja dzīvnieku pārved no kādas valsts vai reģiona uz citā kategorijā klasificētu valsti vai reģionu, to klasificē to valstu vai reģionu visaugstākajā kategorijā, kur tas ir uzturējies vairāk nekā 24 stundas, ja vien nevar sniegt pietiekamas garantijas, apliecinot, ka dzīvnieks nav saņēmis barību no valsts vai reģiona, kas ietilpst minētajā visaugstākajā kategorijā.

5. Dzīvnieku izcelsmes produktus, kam šajā pantā noteikti īpaši noteikumi, nosūta kopā ar atbilstīgiem veselības sertifikātiem vai komercdokumentiem, ko Kopienas tiesību akti pieprasa saskaņā ar 17. un 18. pantu, vai – ja Kopienas tiesību akti neparedz šādus sertifikātus vai dokumentus – kopā ar veselības sertifikātu vai komercdokumentu, kuru paraugus nosaka saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

6. Lai dzīvnieku izcelsmes produktus varētu importēt Kopienā, tiem jāatbilst IX pielikuma A, C, F un G nodaļā minētajiem nosacījumiem.

7. Saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru 1. līdz 6. punkta noteikumus var attiecināt uz citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem. Šā panta piemērošanas noteikumus pieņem, izmantojot to pašu procedūru.

Saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru Direktīvas 64/432/EEK F pielikumā minētos veselības sertifikātus, Direktīvas 91/68/EEK E pielikuma II un III paraugu un Kopienas tiesību aktos paredzētos attiecīgos veselības sertifikātus, kas attiecas uz liellopu, aitu vai kazu spermas, embriju un olšūnu tirdzniecību, vajadzības gadījumā papildina ar atsauci uz kategoriju, norādot izcelsmes dalībvalsts vai reģiona klasifikāciju saskaņā ar 5. pantu.

Atbilstīgos komercdokumentus, kas attiecas uz dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecību, vajadzības gadījumā papildina ar atsauci uz izcelsmes dalībvalsts vai reģiona kategoriju, ko Komisija piešķīrusi saskaņā ar 5. pantu.

Trešām valstīm, kas saskaņā ar 5. pantu ir klasificētas kādā kategorijā, tūlīt pēc minētā lēmuma par klasifikāciju pieņemšanas, ievērojot 24. panta 2. punktā minēto procedūru, ar IX pielikumā paredzēto īpašo prasību papildina attiecīgos veselības sertifikātus, ko importam paredz Kopienas tiesību akti.

1. Valstu etalonlaboratorijas katrā dalībvalstī un to funkcijas un pienākumus nosaka X pielikuma A nodaļa.

2. Kopienas etalonlaboratorija un tās funkcijas un pienākumi noteikti X pielikuma B nodaļā.

1. Paraugu ņemšanu un laboratorijas testus, lai konstatētu saslimšanu ar TSE, veic, izmantojot X pielikuma C nodaļā paredzētās metodes un kārtību.

2. Ja jānodrošina vienāda šā panta piemērošana, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem ieviešanas noteikumus, tajā skaitā metodi, ar ko apstiprina aitu un kazu saslimšanu ar GSE.

1. Komisijas eksperti var veikt pārbaudes uz vietas sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ciktāl tas vajadzīgs vienādai šīs regulas piemērošanai. Dalībvalsts, kuras teritorijā veic pārbaudes, sniedz ekspertiem visu palīdzību, kas vajadzīga, lai viņi varētu pildīt savus pienākumus. Komisija informē kompetento iestādi par veikto pārbaužu rezultātiem.

Šā panta piemērošanas noteikumus un jo īpaši tos, kas regulē sadarbību ar attiecīgo valstu iestādēm, pieņem saskaņā ar 24. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

2. Kopienas pārbaudes attiecībā uz trešām valstīm veic saskaņā ar Direktīvas 97/78/EK 20. un 21. pantu.

1. XI pielikuma A daļas noteikumus piemēro vismaz sešus mēnešus no 2001. gada 1. jūlija un pārtrauc piemērot tūlīt pēc tam, kad saskaņā ar 5. panta 2. vai 4. punktu ir pieņemts lēmums par 8. panta spēkā stāšanās dienu.

2. Lai apstiprinātu vai apgāztu 5. panta 1. punktā minētos riska analīzes secinājumus, izmanto pārliecinoša statistikas pārskata rezultātus, kas veikts pārejas periodā saskaņā ar 5. panta 3. punktu, vienlaikus ņemot vērā SEBS definētos klasifikācijas kritērijus.

3. Pēc apspriešanās ar attiecīgo zinātnisko komiteju saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru pieņem sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz minēto statistikas pārskatu.

4. Kritēriju minimums, kas jāievēro šajā statistikas pārskatā, noteikts XI pielikuma B daļā.

Pēc apspriešanās ar attiecīgo zinātnisko komiteju par visiem jautājumiem, kas varētu ietekmēt veselības aizsardzību, saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru groza vai papildina pielikumus un pieņem visus piemērotos pārejas pasākumus.

Saskaņā ar šo procedūru pārejas pasākumus pieņem laikposmam, vēlākais, līdz 2007. gada 1. jūlijam, lai atļautu pārkārtošanos no pašreizējiem pasākumiem uz šajā regulā noteiktajiem pasākumiem.

1. Komisijai palīdz Pastāvīgā veterinārā komiteja. Jautājumos, kas attiecas tikai uz dzīvnieku barību, Komitejai tomēr palīdz Pastāvīgā dzīvnieku barības komiteja, un jautājumos, kas attiecas tikai uz pārtiku – Pastāvīgā pārtikas komiteja.

2. Atsaucoties uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

Minētā lēmuma 5. panta 6. punktā minētais laiks ir trīs mēneši, bet šīs regulas 4. panta 2. punktā minēto drošības pasākumu gadījumā – 15 dienas

Ar attiecīgām zinātniskām komitejām apspriežas par visiem jautājumiem, uz ko attiecas šī regula un kuri varētu ietekmēt sabiedrības veselības aizsardzību.

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Dalībvalsts, trešās valsts vai to reģiona (šeit turpmāk – “valsts vai reģions”) GSE statusu nosaka, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

A nodaļas a) apakšpunktā minētās riska analīzes pamatā ir šādi faktori:

Dalībvalstu vai trešo valstu, vai to reģiona GSE statusu nosaka, klasificē vienā no šādām kategorijām:

C. 3. KATEGORIJA: No GSE pagaidām brīva valsts vai reģions, kurā ir ziņots vismaz par vienu autohtonu gadījumu.

Valsts vai reģions, kur, pamatojoties uz B nodaļā sniegto informāciju, ir veikta riska analīze, kas parādījusi, ka attiecīgā laika posmā ir veikti vajadzīgie pasākumi, lai pārvaldītu visus identificētos apdraudējumus, un:

1. VAI NU par pēdējo autohtono GSE gadījumu ir ziņots pirms vairāk nekā septiņiem gadiem, tiek ievēroti A nodaļas b) līdz e) apakšpunkta kritēriji, un sekmīgi darbojas aizliegums nebarot atgremotājus ar atgremotāju gaļu, kaulu miltiem un dradžiem, bet:

i) A nodaļas b) līdz e) apakšpunkta kritēriji nav ievēroti septiņu gadu garumā, vai

ii) astoņus gadus nav sekmīgi darbojies aizliegums barot atgremotājus ar atgremotāju gaļu, kaulu miltiem un dradžiem;

2. VAI, ja par pēdējo autohtono gadījumu ir ziņots pirms mazāk nekā septiņiem gadiem, GSE izplatības līmenis, kas aprēķināts uz autohtono gadījumu pamata, valstī vai reģionā esošajiem liellopiem, kas vecāki par 24 mēnešiem, ir bijis mazāks par vienu gadījumu no miljona katrā no pēdējiem četriem secīgiem divpadsmit mēnešu laikposmiem vai, ja valstī vai reģionā par 24 mēnešiem vecāku liellopu skaits nesasniedz 1 miljonu – par vienu gadījumu no to reālā skaita (aprēķina, pamatojoties uz Eurostat statistikas datiem), un ja:

i) vismaz astoņus gadus ir sekmīgi darbojies aizliegums barot atgremotājus ar atgremotāju gaļu, kaulu miltiem un dradžiem;

ii) vismaz septiņus gadus ir ievēroti A nodaļas b) līdz e) apakšpunkta kritēriji;

iii) slimos liellopus, kā arī:

— ja tās ir dzīvnieku mātītes – to pēdējos pēcnācējus, kas dzimuši divus gadus pirms vai pēc slimības klīnisko pazīmju parādīšanās,

— visus kohortas liellopus

nokauj un pilnībā iznīcina, ja attiecīgajā valstī vai reģionā tie vēl ir dzīvi.

Atkāpjoties no iii) punkta, šajā klasifikācijā var ņemt vērā citus pasākumus, kas attiecībā uz apdraudēto dzīvnieku nokaušanu piedāvā līdzvērtīgu aizsardzības līmeni.

Govju uzraudzību veic saskaņā ar laboratorijas metodēm, kas noteiktas X pielikuma C nodaļas 3. punkta 1. apakšpunkta b) daļā.

4. To dzīvnieku uzraudzība, kas iepirkti iznīcināšanai atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 716/96

Visiem dzīvniekiem, kas dzimuši laikā no 1995. gada 1. augusta līdz 1996. gada 1. augustam un nogalināti iznīcināšanas nolūkos atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 716/96, veic GSE testu.

Papildus 2. līdz 4. punktā minētajiem testiem dalībvalstis var brīvprātīgi pieņemt lēmumu veikt testus citām govīm to teritorijā, jo īpaši, ja minēto dzīvnieku izcelsme ir valstīs ar autohtonu GSE, tie ir ēduši iespējami inficētu barību vai ir dzimuši vai iegūti no ciltsmātēm, kas inficētas ar GSE.

Aitu un kazu uzraudzība notiek saskaņā ar X pielikuma C nodaļas 3.2. punkta b) apakšpunktā izklāstītajām laboratorijas analīzes metodēm.

Saskaņā ar 4. punktā izklāstītajiem paraugu ņemšanas noteikumiem un B un C tabulā norādītajiem minimālajiem paraugu lielumiem dalībvalstīs ir jātestē aitas un kazas, kuras nobeigušās vai ir nogalinātas, bet kuras nav:

4. Paraugu ņemšanas noteikumi, kas piemērojami 2. un 3. punktā minētajiem dzīvniekiem

Dzīvniekiem jābūt vecākiem par 18 mēnešiem vai tādiem, kam izšķīlušies vairāk nekā divi pastāvīgie priekšzobi.

Dzīvnieku vecumu nosaka, balstoties uz zobu stāvokli, redzamām brieduma pazīmēm vai jebkuru citu uzticamu informāciju.

Paraugu atlase jāveic tā, lai izvairītos no kādas grupas pārsvara attiecībā uz izcelsmi, vecumu, šķirni, izmantošanas veidu vai jebkuru citu pazīmi.

Kur iespējams, jāizvairās no daudzkārtīgas paraugu ņemšanas vienā ganāmpulkā.

Dalībvalstīm jāievieš pārbaužu sistēma, mērķprogrammas vai citā formā, lai nodrošinātu to, ka nenotiek izvairīšanās no paraugu nodošanas.

Paraugiem jābūt reprezentatīviem attiecībā uz visiem reģioniem un visiem gadalaikiem.

Tomēr dalībvalstis var nolemt izslēgt no paraugu ņemšanas attālus apgabalus ar mazu dzīvnieku blīvumu, kuros neorganizē beigtu dzīvnieku vākšanu. Dalībvalstis, kurās piemēro šo atkāpi, par to informē Komisiju un iesniedz to attālo apgabalu sarakstus, kuros šī atkāpe ir spēkā. Tā nedrīkst aptvert vairāk par 10 % no attiecīgās dalībvalsts aitu un kazu populācijas.

No 2003. gada 1. oktobra dzīvniekus, kas vecāki par 12 mēnešiem vai kuriem izšķīlies viens pastāvīgais priekšzobs un kurus nokauj pilnīgai iznīcināšanai saskaņā ar VII pielikuma 2. punkta b) apakšpunkta i) vai ii) daļas vai 2. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem, testē parastā izlases veidā saskaņā ar šajā tabulā norādīto paraugu skaitu.

Ja iespējams, nokaušanu un paraugu ņemšanu atliek, līdz ir noskaidroti to sākotnējo molekulāro testu rezultāti, ko saskaņā ar X pielikuma C nodaļas 3.2 punkta c) apakšpunkta i) daļas nosacījumiem veic, lai papildus izmeklētu saslimšanas gadījumus ar skrepi slimību.

Papildus 2., 3. un 4. punktā izklāstītajai uzraudzības programmai dalībvalstis var brīvprātīgi veikt citu dzīvnieku uzraudzību un jo īpaši tādu dzīvnieku uzraudzību :

Dalībvalstis var brīvprātīgi veikt TSE uzraudzību dzīvniekiem, kuri nav liellopi, aitas un kazas.

A: Informācija, kas dalībvalstīm jāsniedz savos gada ziņojumos, kā to paredz 6. panta 4. punkta nosacījumi

Gada ziņojumu, kas jāiesniedz saskaņā ar 6. panta 4. punktu, var veidot no Komisijai iesniedzamajiem ikmēneša ziņojumiem, kuros ietilpst A daļā minētā informācija, vai attiecībā uz 8. punktā minēto informāciju, no reizi trijos mēnešos iesniedzamajiem ziņojumiem, ar nosacījumu, ka, saņemot jaunu informāciju, minētajos ziņojumos sniegto informāciju attiecīgi papildina.

Kopsavilkumu sniedz tabulā, par katru dalībvalsti norādot vismaz I daļā minēto informāciju.

I. Septītā panta 1. punktā paredzētā aizlieguma darbības jomas paplašināšana.

II. Atkāpes no 7. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem aizliegumiem un īpaši nosacījumi šo atkāpju piemērošanai.

B. Lauksaimniecības dzīvnieku (izņemot plēsīgos kažokzvērus), kas nav atgremotāji, barošanā izmantojot A. punkta b) apakšpunkta i) daļā minētos zivju miltus un barību, kas satur zivju miltus, jāievēro šādi nosacījumi:

a) zivju miltiem jābūt iegūtiem, pārstrādājot augus, kuri paredzēti vienīgi zivju produktu ražošanai;

b) pirms laišanas brīvā apgrozībā Kopienā katram importēto zivju miltu sūtījumam jābūt veiktām mikroskopijas analīzēm saskaņā ar Direktīvu 2003/126/EK;

c) barībai, kuras sastāvā ir zivju milti, jābūt ražotai uzņēmumos, kuros neražo barību atgremotājiem un kurus šim mērķim apstiprinājusi kompetentā iestāde.

Atkāpjoties no c) apakšpunkta:

i) īpaša atļauja kompleksās barības pagatavošanai no barības, kuras sastāvā ir zivju milti, nav vajadzīga barības maisījumu mājražotājiem:

— kurus reģistrējusi kompetentā iestāde,

— kuros tur tikai tādus dzīvniekus, kas nav atgremotāji,

— kuros gatavo komplekso barību lietošanai tikai savā saimniecībā un,

— ja barība, kas pagatavota ar zivju miltiem, satur mazāk nekā 50 % kopproteīna;

ii) kompetentā iestāde var atļaut atgremotāju barības ražošanu uzņēmumos, kuros ražo arī zivju miltus saturošu barību citām dzīvnieku sugām, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

— neiesaiņota un iesaiņota barība, kas paredzēta atgremotājiem, glabāšanas, pārvadāšanas un iesaiņošanas laikā tiek glabāta telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās atrodas zivju miltus saturoša barība,

— barību, kas paredzēta atgremotājiem, ražo telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās ražo zivju miltus saturošu barību,

— vismaz piecus gadus tiek glabāta pieejama kompetentajai iestādei dokumentācija, kurā sīki atspoguļoti zivju miltu iepirkumi un izlietojums, kā arī zivju miltus saturošas barības pārdošana, un

— regulāri tiek veikti atgremotājiem paredzētās barības testi, lai nodrošinātu to, ka tā nesatur aizliegtās olbaltumvielas, tostarp zivju miltus;

d) zivju miltus saturošas barības marķējumā un pavaddokumentos skaidri jānorāda: “satur zivju miltus – nedrīkst izbarot atgremotājiem”;

e) zivju miltus saturoša, neiesaiņota barība jāpārvadā transportlīdzekļos, kuros tajā pašā laikā nepārvadā atgremotājiem paredzētu barību. Ja transportlīdzekli pēc tam lieto atgremotājiem paredzētas barības pārvadāšanai, to rūpīgi iztīra saskaņā ar procedūru, ko kompetentā iestāde apstiprinājusi, lai izvairītos no infekcijas tālākas izplatības;

f) saimniecībās, kurās tur atgremotājus, ir aizliegts lietot un glabāt zivju miltus saturošu barību.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma, kompetentā iestāde var atļaut lietot un glabāt zivju miltus saturošu barību saimniecībās, kurās tur atgremotājus, ja to apmierina tas, kādā veidā saimniecībā tiek veikti pasākumi, lai novērstu zivju miltus saturošas barības izbarošanu atgremotājiem.

C. Lauksaimniecības dzīvnieku (izņemot plēsīgos kažokzvērus), kas nav atgremotāji, barošanā izmantojot A. punkta b) apakšpunkta ii) daļā minētos dikalcija fosfātu un trikalcija fosfātu, jāievēro šādi nosacījumi:

a) barībai, kuras sastāvā ir dikalcija fosfāts vai trikalcija fosfāts, jābūt ražotai uzņēmumos, kuros negatavo atgremotājiem paredzētu barību un kurus šim nolūkam apstiprinājusi kompetentā iestāde.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma,

i) īpaša atļauja kompleksās barības pagatavošanai no barības, kuras sastāvā ir dikalcija fosfāts vai trikalcija fosfāts, nav vajadzīga barības maisījumu mājražotājiem:

— kurus reģistrējusi kompetentā iestāde,

— kuros tur tikai tādus dzīvniekus, kas nav atgremotāji,

— kuros gatavo komplekso barību lietošanai tikai savā saimniecībā un,

— ja barība, kuras ražošanā izmantots dikalcija fosfāts vai trikalcija fosfāts, satur mazāk nekā 10 % kopējā fosfora;

ii) kompetentā iestāde var atļaut ražot atgremotāju barību uzņēmumos, kuros ražo arī dikalcija fosfātu saturošu vai trikalcija fosfātu saturošu barību citām dzīvnieku sugām, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

— neiesaiņota un iesaiņota barība, kas paredzēta atgremotājiem, tiek ražota telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās ražo dikalcija fosfātu vai trikalcija fosfātu saturošu barību,

— neiesaiņota barība, kas paredzēta atgremotājiem, glabāšanas, pārvadāšanas un iesaiņošanas laikā tiek turēta telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās atrodas neiesaiņots trikalcija fosfāts un dikalcija fosfātu saturoša vai trikalcija fosfātu saturoša neiesaiņota barība,

— vismaz piecus gadus tiek glabāta pieejama kompetentajai iestādei dokumentācija, kurā sīki atspoguļoti dikalcija fosfāta vai trikalcija fosfāta iepirkumi un izlietojums, kā arī dikalcija fosfātu saturošas vai trikalcija fosfātu saturošas barības pārdošana;

b) dikalcija fosfātu vai trikalcija fosfātu saturošas barības marķējumā un pavaddokumentā skaidri jānorāda: “satur dzīvnieku izcelsmes dikalcija/trikalcija fosfātu – nedrīkst izbarot atgremotājiem”;

c) dikalcija fosfātu vai trikalcija fosfātu saturoša, neiesaiņota barība jāpārvadā transportlīdzekļos, kuros tajā pašā laikā nepārvadā atgremotājiem paredzētu barību. Ja transportlīdzekli pēc tam lieto atgremotājiem paredzētas barības pārvadāšanai, to rūpīgi iztīra saskaņā ar procedūru, ko kompetentā iestāde apstiprinājusi, lai izvairītos no infekcijas tālākas izplatības;

d) Saimniecībās, kurās tur atgremotājus, aizliegts lietot un glabāt dikalcija fosfātu saturošu vai trikalcija fosfātu saturošu barību.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma, kompetentā iestāde var atļaut lietot un glabāt dikalcija fosfātu saturošu vai trikalcija fosfātu saturošu barību saimniecībās, kurās tur atgremotājus, ja to apmierina tas, kādā veidā saimniecībā tiek veikti pasākumi, lai novērstu dikalcija fosfātu saturošas vai trikalcija fosfātu saturošas barības izbarošanu atgremotājiem.

D. Attiecīgi lauksaimniecības dzīvnieku, kas nav atgremotāji, un zivju barošanā izmantojot A. punkta b) apakšpunkta iii) daļā minētos asins produktus un A. punkta c) apakšpunktā minētos asins miltus, jāievēro šādi nosacījumi:

a) asinīm jābūt iegūtām ES apstiprinātās kautuvēs, kurās nekauj atgremotājus un kuras ir reģistrētas kā tādas kautuves, kurās nekauj atgremotājus, un šīm asinīm jābūt tieši pārvestām uz pārstrādes uzņēmumu transportlīdzekļos, kas paredzēti tikai tādu asiņu pārvadāšanai, kuras nav atgremotāju asinis. Ja transportlīdzeklis iepriekš lietots atgremotāju asiņu pārvadāšanai, pēc iztīrīšanas un pirms tādu asiņu pārvadāšanas, kas nav atgremotāju asinis, kompetentajai iestādei tas ir jāpārbauda.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma, kompetentā iestāde var atļaut kaut atgremotājus kautuvē, kurā savāc asinis, kas nav atgremotāju asinis, asins produktu un asins miltu iegūšanai, lai tos izmantotu attiecīgi lauksaimniecības dzīvnieku, kas nav atgremotāji, un zivju barībā, ja šajā kautuvē ir apstiprināta kontroles sistēma. Kontroles sistēmā veic vismaz šādus pasākumus:

— to dzīvnieku kautuvi, kuri nav atgremotāji, fiziski nodala no atgremotāju kautuves,

— atgremotāju izcelsmes asins savākšanas, glabāšanas, pārvadāšanas un iesaiņošanas telpas fiziski nodala no telpām, kurās atrodas tādas asinis, kam nav atgremotāju izcelsme; un

— no asinīm, kas nav atgremotāju asinis, regulāri ņem paraugus un veic analīzes, lai noteiktu atgremotāju olbaltumvielu esamību;

b) asins produktiem un asins miltiem jābūt ražotiem uzņēmumā, kurā pārstrādā vienīgi tādu dzīvnieku asinis, kas nav atgremotāji.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma, kompetentā iestāde var atļaut asins produktus un asins miltus lietošanai attiecīgi lauksaimniecības dzīvnieku, kas nav atgremotāji, un zivju barībā iegūt uzņēmumos, kuros pārstrādā atgremotāju asinis un kuros darbojas apstiprināta kontroles sistēma, kas novērš infekcijas tālāku izplatību. Kontroles sistēmā veic vismaz šādus pasākumus:

— to asiņu pārstrādi, kas nav atgremotāju asinis, veic slēgtā sistēmā, kas fiziski nodalīta no atgremotāju asins pārstrādes,

— atgremotāju izcelsmes nefasētas izejvielas un nefasētu gatavo produkciju glabāšanas, transportēšanas un iesaiņošanas laikā tur telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās atrodas nefasētas izejvielas un nefasēta gatavā produkcija, iegūta no dzīvniekiem, kuri nav atgremotāji; un

— no asinīm, kas nav atgremotāju asinis, regulāri ņem paraugus un veic analīzes, lai noteiktu atgremotāju olbaltumvielu esamību;

c) barībai, kuras sastāvā ir asins produkti vai asins milti, jābūt ražotai uzņēmumos, kuros negatavo barību attiecīgi atgremotājiem vai lauksaimniecības dzīvniekiem, kas nav zivis, un kurus šim nolūkam apstiprinājusi kompetentā iestāde.

Atkāpjoties no minētā nosacījuma:

i) īpaša atļauja kompleksās barības pagatavošanai no barības, kuras sastāvā ir asins produkti vai asins milti, nav vajadzīga barības maisījumu mājražotājiem:

— kurus reģistrējusi kompetentā iestāde,

— kuros tur vienīgi dzīvniekus, kas nav atgremotāji – ja tiek lietoti asins produkti, vai vienīgi zivis – ja tiek lietoti asins milti,

— kuros gatavo komplekso barību lietošanai tikai savā saimniecībā un,

— ja barība, kuras ražošanā izmantoti asins produkti vai asins milti, satur mazāk nekā 50 % kopējās olbaltumvielas;

ii) kompetentā iestāde var atļaut ražot atgremotāju barību uzņēmumos, kuros ražo arī asins produktus saturošu vai asins miltus saturošu barību attiecīgi lauksaimniecības dzīvniekiem, kuri nav atgremotāji, vai zivīm, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

— atgremotājiem vai lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zivīm, paredzēta neiesaiņota un iesaiņota barība tiek ražota telpās, kas ir fiziski nodalītas no telpām, kurās ražo attiecīgi asins produktus saturošu vai asins miltus saturošu barību,

— neiesaiņota barība glabāšanas, pārvadāšanas un iesaiņošanas laikā tiek turēta fiziski nodalītās telpās šādi:

—

a) atgremotājiem paredzētu barību tur atsevišķi no asins produktiem un no asins produktu saturošas barības;

b) lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zivīm, paredzētu barību tur atsevišķi no asins miltiem un asins miltus saturošas barības;

— vismaz piecus gadus tiek glabāta pieejama kompetentajai iestādei dokumentācija, kurā sīki atspoguļoti asins produktu un asins miltu iepirkumi un izlietojums, kā arī šo produktu saturošas barības pārdošana;

d) pēc vajadzības marķējumā, tirdzniecības pavaddokumentā vai veselības sertifikātā barībai, kuras sastāvā ir asins produkti vai asins milti, skaidri jānorāda attiecīgi “satur asins produktus – nedrīkst izbarot atgremotājiem” vai “satur asins miltus – drīkst izbarot tikai zivīm”;

e) asins produktus saturoša barība jāpārvadā transportlīdzekļos, ar kuriem tajā pašā laikā nepārvadā atgremotājiem paredzētu barību, un neiesaiņota, asins miltus saturoša barība jāpārvadā transportlīdzekļos, ar kuriem tajā pašā laikā nepārvadā barību lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zivis. Ja transportlīdzekli pēc tam lieto attiecīgi atgremotājiem vai lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zivis, paredzētas barības pārvadāšanai, tam jābūt rūpīgi iztīrītam saskaņā ar procedūru, lai izvairītos no infekcijas tālākas izplatības;

f) asins produktus saturošu barību aizliegts lietot un glabāt saimniecībās, kurās tur atgremotājus, un asins miltus saturošu barību aizliegts lietot un glabāt saimniecībās, kurās tur lauksaimniecības dzīvniekus, izņemot zivis.

Atkāpjoties no iepriekš teiktā, kompetentā iestāde var atļaut attiecīgi asins produktus saturošu vai asins miltus saturošu barību lietot un glabāt saimniecībās, kurās tur attiecīgi atgremotājus vai lauksaimniecības dzīvniekus, izņemot zivis, ja tā ir apmierināta ar to, kādā veidā saimniecībā tiek īstenoti pasākumi, lai novērstu to, ka attiecīgi asins produktus saturoša vai asins miltus saturoša barība tiek izbarota attiecīgi atgremotājiem vai sugām, kas nav zivis.

STANDARTI DAŽIEM DZĪVNIEKU IZCELSMES PRODUKTIEM, KAS IEGŪTI NO ATGREMOTĀJU AUDIEM VAI SATUR TOS

Atgremotāju audu izmantošana turpmāk minēto dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanā ir aizliegta, kā minēts 9. panta 1. punktā:

2. Regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētie pasākumi iekļauj vismaz šādus:

a) ja GSE apstiprina govij – to govju nokaušana un pilnīga iznīcināšana, kuras identificētas, veicot 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā, otrajā un trešajā ievilkumā minēto izmeklēšanu; tomēr dalībvalsts var izlemt:

— nenokaut un neiznīcināt 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā minētās kohortas dzīvniekus, ja ir pierādījumi, ka šiem dzīvniekiem nebija pieejas tai pašai barībai, ko uzturā lietojis inficētais dzīvnieks,

— atlikt 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā minēto kohortu dzīvnieku nokaušanu un iznīcināšanu līdz to produktīvā perioda beigām ar nosacījumu, ka tie ir buļļi, kurus visu laiku tur spermas savākšanas centrā, un iespējams nodrošināt, ka pēc nāves tie tiek pilnībā iznīcināti;

b) ja TSE diagnozi apstiprina aitai vai kazai, no 2003. gada 1. oktobra saskaņā ar kompetentās iestādes lēmumu:

i) vai nu visu 1. punkta b) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā minētajā izmeklēšanā identificēto dzīvnieku, embriju un olšūnu nogalināšana un pilnīga iznīcināšana; vai

ii) visu 1. punkta b) apakšpunkta otrajā un trešajā ievilkumā minētajā izmeklēšanā identificēto dzīvnieku, embriju un olšūnu nogalināšana un pilnīga iznīcināšana, izņemot:

— ARR/ARR genotipa vaislas aunus,

— vaislas aitas, kurām ir vismaz viena ARR alēle un nav VRQ alēļu, un, kur šādas aitas ir grūsnas izmeklēšanas laikā, jērus, kas pēc tam dzimuši, ja to genotips atbilst šā punkta prasībām,

— aitas, kurām ir vismaz viena ARR alēle un kuras ir paredzētas tikai kaušanai,

— ja kompetentā iestāde izlemj, aitas un kazas, kas jaunākas par 12 mēnešiem, kuras paredzētas tikai kaušanai;

iii) ja inficētais dzīvnieks ievests no citas saimniecības, dalībvalsts, pamatojoties uz attiecīgā gadījuma vēsturi, var izlemt piemērot apkarošanas pasākumus ne tikai saimniecībā, kurā infekcija tika apstiprināta, bet arī izcelsmes saimniecībā, vai arī tikai izcelsmes saimniecībā; ja zeme tikusi izmantota kā ganības vairāk nekā vienam ganāmpulkam, dalībvalstis var izlemt ierobežot šo pasākumu piemērošanu līdz vienam ganāmpulkam, pamatojoties uz pamatotiem visu epidemioloģijas faktoru apsvērumiem; vietās, kur ganāmpulks tiek turēts vienā novietnē, dalībvalstis var izlemt ierobežot šo pasākumu piemērošanu līdz vienam ganāmpulkam, kurā apstiprināts skrepi slimības gadījums, ja tiek apstiprināts, ka infekcijas izplatīšanās starp ganāmpulkiem tieša vai netieša kontakta veidā ir maz ticama;

c) ja GSE diagnoze apstiprināta aitai vai kazai, visu 1. punkta b) apakšpunkta otrajā līdz piektajā ievilkumā minētajā izmeklēšanā identificēto dzīvnieku, embriju un olšūnu nogalināšana un pilnīga iznīcināšana.

Nosacījumi attiecībā uz Kopienas iekšējo tirdzniecību ar dzīviem dzīvniekiem, spermu un embrijiem

I. NOSACĪJUMI, KO PIEMĒRO NEATKARĪGI NO DZĪVNIEKA IZCELSMES VAI ATRAŠANĀS DALĪBVALSTS VAI TREŠĀS VALSTS KATEGORIJAS

a) vaislas aitas un kazas ir vai nu ARR/ARR prionu proteīnu genotipa aitas, kā definēts Komisijas Lēmuma 2002/1003/EK ( 27 ) I pielikumā, vai tās nepārtraukti kopš dzimšanas vai pēdējos trīs gadus tikušas turētas saimniecībā vai saimniecībās, kuras vismaz trīs gadus ir atbildušas šādām prasībām:

i) līdz 2007. gada 30. jūnijam

— veiktas regulāras oficiālas veterinārās kontroles,

— dzīvnieki ir marķēti,

— nav bijuši apstiprināti skrepi slimības gadījumi,

— pēc izlases metodes veiktas kaušanai paredzētu vecu sieviešu dzimuma dzīvnieku pārbaudes,

— sieviešu dzimuma dzīvnieki, izņemot ARR/ARR prionu proteīnu genotipa aitas, saimniecībā ievesti tikai tad, ja tie nākuši no kādas saimniecības, kura atbilst tādām pašām prasībām.

Visvēlākais no 2004. gada 1. jūlija saimniecībai vai saimniecībām jāsāk ievērot šādas papildu prasības:

— visiem dzīvniekiem, kas minēti III pielikuma A nodaļas II daļas 3. punktā, ir vecāki par 18 mēnešiem un ir saimniecībā miruši vai nokauti, veic skrepi slimības pārbaudes saskaņā ar laboratorijas metodēm, kuras noteiktas X pielikuma C nodaļas 3.2. punkta b) apakšpunktā, un

— aitas un kazas, izņemot ARR/ARR prionu proteīnu genotipa aitas, saimniecībā var ievest tikai tad, ja tās nāk no kādas saimniecības, kura atbilst tādām pašām prasībām;

ii) no 2007. gada 1. jūlija

— veiktas regulāras oficiālas veterinārās kontroles,

— dzīvnieki tiek identificēti saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem,

— nav bijuši apstiprināti skrepi slimības gadījumi,

— visiem dzīvniekiem, kas minēti III pielikuma A nodaļas II daļas 3. punktā, ir vecāki par 18 mēnešiem un ir saimniecībā miruši vai nokauti, ir veiktas skrepi slimības pārbaudes saskaņā ar laboratorijas metodēm, kuras noteiktas X pielikuma C nodaļas 3.2. punkta b) apakšpunktā,

— aitas un kazas, izņemot ARR/ARR prionu proteīnu genotipa aitas, saimniecībā ieved tikai tad, ja tās nāk no kādas saimniecības, kura atbilst tādām pašām prasībām.

Ja vaislas aitas un kazas ir paredzētas nosūtīšanai uz kādu dalībvalsti, kura gūst labumu visā vai tās teritorijas daļā no b) vai c) punktā paredzētajiem noteikumiem, attiecībā uz šiem dzīvniekiem jāievēro papildu garantijas, vispārējās vai īpašās, kas noteiktas saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru;

II. NOSACĪJUMI, KO PIEMĒRO ATKARĪBĀ NO DZĪVNIEKA IZCELSMES VAI ATRAŠANĀS DALĪBVALSTS VAI TREŠĀS VALSTS KATEGORIJAS, KAS NOTEIKTA SASKAŅĀ AR II PIELIKUMA C NODAĻU

Nosacījumi, kas attiecas uz pēcnācējiem, kuri iegūti no 15. panta 2. punktā minētajiem dzīvniekiem, kas ir varbūtēji slimi vai kam ir apstiprināta saslimšana ar TSE

Ir aizliegts laist tirgū pēdējos pēcnācējus, kas ar TSE inficētām govīm vai aitām un kazām, kurām apstiprināta saslimšana ar GSE, ir dzimuši iepriekšējo divu gadu laikā vai laikā pēc slimības pirmo klīnisko pazīmju parādīšanās.

Nosacījumi attiecībā uz Kopienas iekšējo tirdzniecību ar dažiem dzīvnieku izcelsmes produktiem

Eksportējot uz trešām valstīm, dzīvi liellopi un no tiem iegūti dzīvnieku izcelsmes produkti ir pakļauti šajā regulā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz Kopienas iekšējo tirdzniecību.

DZĪVU DZĪVNIEKU, EMBRIJU, OLŠŪNU UN DZĪVNIEKU IZCELSMES PRODUKTU IMPORTĒŠANA KOPIENĀ

Ja no 1. kategorijas valstīm vai reģioniem importē liellopus un no liellopiem gatavotos produktus, kam šī regula paredz īpašus noteikumus, kompetentajai iestādei ir jāņem vērā, vai ir uzrādīts starptautisks veterinārais vai veselības sertifikāts, kas apliecina, ka minētā valsts vai reģions atbilst II pielikuma C nodaļas nosacījumiem, lai to iekļautu šajā kategorijā.

Uz aitām un kazām, kas Kopienā ievestas pēc 2003. gada 1. oktobra, jāattiecas prasībai uzrādīt veterināro sertifikātu, kas apliecina, ka:

Ja tās ir paredzētas nosūtīšanai uz kādu dalībvalsti, kura gūst labumu visā vai tās teritorijas daļā no VIII pielikuma A nodaļas I daļas b) vai c) apakšpunktos paredzētajiem noteikumiem, tās ievēro papildu garantijas, vispārējās vai īpašās, kas noteiktas saskaņā ar 24. panta 2. punktā minēto procedūru.

VIII pielikuma C nodaļā minēto dzīvnieku izcelsmes produktu ievešana Kopienā no 5. kategorijas trešām valstīm vai to reģioniem ir aizliegta saskaņā ar 16. panta 3. punktu, ja tie satur šādus atgremotāju dzīvnieku produktus vai audus vai ir iegūti no tiem:

Importējot dzīvnieku izcelsmes produktus no trešām valstīm vai to reģioniem, kas nav klasificēti 1. kategorijā, attiecīgie sertifikāti, ko pieprasa Kopienas tiesību akti, papildināmi ar ražotājas valsts kompetentās iestādes parakstītu deklarāciju, kas formulēta šādi:

“Dzīvnieku izcelsmes produkts nesatur īpašo riska materiālu, kas definēts V pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Regulai (EK) Nr. 999/2001, ar ko nosaka transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilakses, kontroles un apkarošanas noteikumus, vai mehāniski atkaulotu gaļu, kas iegūta no liellopu galvas kauliem vai mugurkaula, un tas nav iegūts no šāda materiāla vai gaļas. Dzīvnieki nav nokauti, pēc apdullināšanas injicējot gāzi galvaskausa smadzeņdaļā, nav nokauti uz vietas ar to pašu metodi, un nav nokauti, pēc apdullināšanas veicot smadzeņu audu saplosīšanu ar galvaskausa smadzeņdaļā ievietotu koniskas formas metāla instrumentu.”

Aitu un kazu sperma un embriji, kas ievesti Kopienā no 2005. gada 1. janvāra, atbilst VIII pielikuma A nodaļas I daļas d) apakšpunktam.

3. Valstu references laboratorijas ir šīs:

Austrija:	Österreichische Agentur für Gesundheit und Ernährungssicherheit GmbH, Institut für veterinärmedizinische Untersuchungen MödlingRobert Koch Gasse 17A-2340 Mödling
Beļģija:	CERVA -CODA-VARCentre d'Étude et de Recherches Vétérinaires et AgrochimiquesCentrum voor Onderzoek in Diergeneeskunde en AgrochemieVeterinary and Agrochemical Research CentreGroeselenberg 99B-1180 Bruxelles
Kipra:	State Veterinary LaboratoriesVeterinary ServicesCY-1417 AthalassaNicosia
Čehija:	Státní veterinární ústav JihlavaRantířovská 93586 05 Jihlava
Dānija:	Danmarks FødevareforskningBülowsvej 27DK-1790 København V
Igaunija:	Veterinaar- ja ToidulaboratooriumKreutzwaldi 30Tartu 51006
Somija:	Eläinlääkintä- ja elintarvikelaitosHämeentie 57FIN-00550 Helsinki
Francija:	Agence française de sécurité sanitaire des alimentsLaboratoire de pathologie bovine31, avenue Tony Garnier69 364 LYON CEDEX 07
Vācija:	Friedrich-Loeffler-Institut, Bundesforschungsinstitut für TiergesundheitAnstaltsteil Insel Riems Boddenblick 5AD-17498 Insel Riems
Grieķija:	Ministry of Agriculture — Veterinary Laboratory of Larisa7th km of Larisa — Trikala HighwayGR-411 10 Larisa
Ungārija:	Országos Állategészségügyi Intézet (OÁI)Pf. 2.Tábornok u. 2.H-1581 Budapest
Īrija:	Central Veterinary Research LaboratoryYoung's CrossCelbridgeCo. Kildare
Itālija:	Istituto Zooprofilattico Sperimentale del Piemonte, Liguria e Valle d’Aosta — CEAVia Bologna, 148I-10154 Torino
Latvija:	State Veterinary Medicine Diagnostic CentreLejupes Str. 3Riga LV 1076
Lietuva:	Nacionalinė veterinarijos laboratorijaJ. Kairiūkščio g. 10LT-08409 Vilnius
Luksemburga:	CERVA -CODA-VARCentre d'Étude et de Recherches Vétérinaires et AgrochimiquesCentrum voor Onderzoek in Diergeneeskunde en AgrochemieVeterinary and Agrochemical Research CentreGroeselenberg 99B-1180 Bruxelles
Malta:	National Veterinary Laboratory Albert Town Marsa
Nīderlande:	Centraal Instituut voor Dierziektecontrole-LelystadHoutribweg 3g8221 RA LelystadPostbus 20048203 AA Lelystad
Polija:	Państwowy Instytut Weterynaryjny (PIWet)24-100 Puławyal. Partyzantów 57
Portugāle:	Laboratório Nacional de Investigação Veterinária Estrada de Benfica701 P-1500 Lisboa
Slovākija:	State Veterinary Institute ZvolenPod dráhami 918SK-960 86, Zvolen
Slovēnija:	National Veterinary InstituteGerbičeva 601000 Ljubljana
Spānija:	Laboratorio Central de Veterinaria (Algete)Ctra. de Algete km. 828110 Algete (Madrid)
Zviedrija:	National Veterinary InstituteS-751 89 Uppsala
Apvienotā Karaliste:	Veterinary Laboratories AgencyWoodham LaneNew Haw Addlestone Surrey KT15 3NB

Paraugus, ko paredzēts pārbaudīt attiecībā uz TSE, vāc, izmantojot Starptautiskā epizootisko slimību biroja (SESB) “Sauszemes dzīvnieku diagnostikas metožu un vakcīnu standartu rokasgrāmatas” (tālāk tekstā - “Rokasgrāmata”) jaunākajā izdevumā paredzētās metodes un kārtību. Ja SESB metožu un kārtības nav, kompetenta iestāde nodrošina to, ka paraugus vāc, izmantojot paraugu ņemšanas metodes un kārtību saskaņā ar Kopienas etalonlaboratorijas norādījumiem, kas nodrošina arī to, ka audi ir pieejami nepieciešamajā daudzumā. Kompetenta iestāde jo īpaši rūpējas par to, lai tiktu iegūta sīko atgremotāju smadzenīšu daļa un viss smadzeņu stumbrs un uzglabā vismaz pusi iegūto audu atdzesētus, bet nesasaldētus līdz ir zināms ātrās noteikšanas vai apstiprinošā testa negatīvs rezultāts.

Paraugus marķē, norādot tā dzīvnieka identitāti, no kura attiecīgais paraugs iegūts.

Visas laboratorijas pārbaudes, lai pētītu TSE, notiek laboratorijās, kas pēc kompetentās iestādes vērtējuma atzītas par šim nolūkam piemērotām.

Liellopu audiem, ko sūta laboratorijas testēšanai saskaņā ar 12. panta 2. punktu, veic histopatoloģisku izmeklēšanu, kā paredzēts jaunākajā Rokasgrāmatas izdevumā, ja vien audi nav pašnoārdījušies. Ja histopatoloģiskās pārbaudes rezultāts ir nepārliecinošs vai negatīvs vai, ja audi ir pašnoārdījušies, audus pārbauda ar kādu no pārējām diagnostikas metodēm, kas paredzētas Rokasgrāmatā (ar šūnu imūnķīmiju, imūnblotinga metodi vai raksturīgo šķiedru demonstrēšanu ar elektronu mikroskopijas palīdzību). Tomēr šim nolūkam nedrīkst izmantot ātrās noteikšanas testu.

Ja viena testa rezultāts ir pozitīvs, pārbaudāmos dzīvniekus uzskata par GSE pozitīviem.

Paraugus, kas ņemti no liellopiem un nosūtīti laboratorijas testēšanai saskaņā ar III pielikuma A nodaļas I iedaļas nosacījumiem (liellopu uzraudzība), pārbauda ar ātrās noteikšanas testu.

Ja ātrās noteikšanas testa rezultāts ir nepārliecinošs vai pozitīvs, paraugu nekavējoties nosūta apstiprinošam testam uz oficiālu laboratoriju. Apstiprinošo testu sāk ar smadzeņu stumbra histopatoloģisku izmeklēšanu, kā paredzēts jaunākajā Rokasgrāmatas izdevumā, ja vien audi nav pašnoārdījušies vai citādi nepiemēroti histopatoloģiskai izmeklēšanai. Ja histopatoloģiskās pārbaudes rezultāts ir nepārliecinošs vai negatīvs vai, ja audi ir pašnoārdījušies, audus pārbauda ar kādu no pārējām diagnostikas metodēm, kas minētas (a) apakšpunktā.

Dzīvniekus uzskata par GSE pozitīviem, ja ātrās noteikšanas testa rezultāts ir pozitīvs vai nepārliecinošs un:

Aitu un kazu audiem, ko sūta laboratorijas testēšanai saskaņā ar 12. panta 2. punktu, veic histopatoloģisku izmeklēšanu, kā paredzēts jaunākajā Rokasgrāmatas izdevumā, ja vien audi nav pašnoārdījušies. Ja histopatoloģiskās pārbaudes rezultāts ir nepārliecinošs vai negatīvs vai, ja audi ir pašnoārdījušies, audus pārbauda ar šūnu imūnķīmiju, imūnblotinga metodi vai raksturīgo šķiedru demonstrēšanu ar elektronu mikroskopijas palīdzību, kā tas paredzēts Rokasgrāmatā. Tomēr šim nolūkam nedrīkst izmantot ātrās noteikšanas testu.

Ja viena testa rezultāts ir pozitīvs, pārbaudāmos dzīvniekus uzskata par skrepi pozitīviem.

Aitu un kazu audus, ko sūta laboratorijas testēšanai saskaņā ar III pielikuma A nodaļas II daļas nosacījumiem (aitu un kazu uzraudzība), pārbauda ar ātrās noteikšanas testu.

Ja ātrās noteikšanas testa rezultāts ir nepārliecinošs vai pozitīvs, smadzeņu stumbru nekavējoties nosūta uz oficiālu laboratoriju, lai veiktu apstiprinošo testu ar šūnu imūnķīmiju, imūnblotinga metodi vai raksturīgo šķiedru demonstrēšanu ar elektronu mikroskopijas palīdzību, kā minēts a) apakšpunktā. Ja apstiprinošā testa rezultāts ir negatīvs vai nepārliecinošs, veic papildu apstiprinošo testēšanu saskaņā ar Kopienas etalonlaboratorijas norādījumiem.

Ja viena apstiprinošā testa rezultāts ir pozitīvs, dzīvniekus uzskata par skrepi pozitīviem.

Rezultātu interpretāciju veic Kopienas etalonlaboratorija, piedaloties ekspertu grupai, kurā ietilpst attiecīgās valsts etalonlaboratorijas pārstāvis. Interpretācijas rezultātus nekavējoties paziņo Komisijai. Paraugus, kuri trīs dažādos testos uzrāda GSE, un paraugus, kuriem salīdzinošā testa rezultāts ir nepārliecinošs, galīgai apstiprināšanai papildus analizē ar biopārbaudes metodi, izmantojot peles.

Turpmāka tādu paraugu pārbaude, kuri ņemti no inficētiem ganāmpulkiem vienā saimniecībā saskaņā ar III pielikuma A nodaļas II daļas 5. punktu, notiek saskaņā ar Kopienas etalonlaboratorijas ieteikumu pēc konsultācijas ar attiecīgo valsts etalonlaboratoriju.

d) Laboratorijas, kam atļauts veikt papildu molekulāros testus ierosinātāja celma noteikšanai

Šādām laboratorijām ir atļauts veikt papildu molekulāro ierosinātāja celma noteikšanu:

3.3. Laboratorijas testēšana, lai atklātu TSE tādiem dzīvniekiem, kuri nav minēti 3.1. un 3.2. punktā

Ja ir paredzētas metodes un kārtība, kādā tiek veikta testēšana varbūtēju TSE noteikšanai dzīvniekiem, kuri nav liellopi, aitas un kazas, tai jāietver vismaz smadzeņu audu histopatoloģiska izmeklēšana. Kompetentā iestāde var prasīt, lai tiktu veikti arī tādi laboratorijas testi kā šūnu imunohistoķīmijas, imūnblotinga metode vai raksturīgo šķiedru demonstrēšana ar elektronu mikroskopijas palīdzību vai izmantotas citas metodes, kas paredzētas, lai atklātu ar slimību saistītas prionu proteīna formas. Jebkurā gadījumā, ja sākotnējās histopatoloģiskās izmeklēšanas rezultāts ir negatīvs vai nepārliecinošs, veic vismaz vēl vienu laboratorijas pārbaudi. Atklājot pirmās slimības pazīmes, jāveic vismaz trīs dažādas pārbaudes.

Atklājot varbūtēju saslimšanu ar GSE, jo īpaši dzīvniekiem, kuri nav liellopi, ja iespējams, veic izraisītāja celma noteikšanas testu.

Lai izdarītu ātrās pārbaudes saskaņā ar 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu, liellopu uzraudzībai attiecībā uz BSE par ātrās noteikšanas pārbaudēm izmanto šādas metodes:

Lai izdarītu ātrās pārbaudes saskaņā ar 5. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu, aitu un kazu uzraudzībai attiecībā uz TSE par ātrās noteikšanas pārbaudēm izmanto šādas metodes:

Visās pārbaudēs paraugaudiem, kuriem piemēro testu, jāatbilst ražotāja lietošanas pamācībai.

Ātrās diagnostikas pārbaužu veicējiem ir jāievieš kvalitātes nodrošināšanas sistēma, ko apstiprinājusi Kopienas references laboratorija (CRL), kas nodrošina nemainīgu pārbaužu veiktspēju. Ražotājiem jāiesniedz Kopienas references laboratorijai testa protokols.

Izmaiņas ātrās noteikšanas testos vai testa protokolos var izdarīt vienīgi tad, ja iepriekš iesniegts paziņojums Kopienas references laboratorijai un, ja Kopienas references laboratorija atzīst, ka izmaiņas nesamazina ātrās noteikšanas testa jutību, specifiskumu vai ticamību. Šo atzinumu nosūta Komisijai un valsts references laboratorijām.

A. Par īpašu riska materiālu, mehāniski atdalītu gaļu un kaušanas metodēm

( 3 ) Eiropas Parlamenta 2000. gada 17. maija atzinums (OV C 59, 23.2.2001., 93. lpp.), Padomes 2001. gada 12. februāra kopējā nostāja (OV C 88, 19.3.2001., 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta2001. gada 3. maija lēmums.

( 5 ) Padomes 1989. gada 11. decembra Direktīva 89/662/EEK par Kopienas iekšējās tirdzniecības veterinārajām pārbaudēm iekšējā tirgus izveidei (OV L 395, 30.12.1989., 13. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 92/118/EEK (OV L 62, 15.3.1993., 49. lpp.).

( 6 ) Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīva 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienas iekšējā tirdzniecībā iekšējā tirgus izveidei (OV L 224, 18.8.1990., 29. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 92/118/EEK.

( 7 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 17. jūlija Regula (EK) Nr. 1760/2000, ar ko izveido liellopu identificēšanas un reģistrācijas sistēmu un nosaka liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97 (OV L 204, 11.8.2000., 1. lpp.).

( 8 ) Padomes 1964. gada 26. jūnija Direktīva 64/432/EEK par dzīvnieku veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar liellopiem un cūkām (OV 121, 29.7.1964., 1977./64. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/20/EK (OV L 163, 4.7.2000., 35. lpp.).

( 9 ) Padomes 1991. gada 28. janvāra Direktīva 91/68/EEK par dzīvnieku veselības nosacījumiem, kas regulē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar aitām un kazām (OV L 46, 19.2.1991., 19. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas lēmumu 94/953/EK (OV L 371, 31.12.1994., 14. lpp.).

( 10 ) Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/496/EEK, ar ko nosaka principus, kuri regulē veterināro pārbaužu organizēšanu dzīvniekiem, ko ieved Kopienā no trešām valstīm, un ar ko groza Direktīvas 89/662/EEK, 90/425/EEK un 90/675/EEK (OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 96/43/EK (OV L 162, 1.7.1996., 1. lpp.).

( 11 ) Padomes 1997. gada 18. decembra Direktīva 97/78/EK, ar ko nosaka principus, kuri regulē veterināro pārbaužu organizēšanu produktiem, ko ieved Kopienā no trešām valstīm (OV L 24, 30.1.1998., 9. lpp.).

( 12 ) Padomes 1982. gada 21. decembra Direktīva 82/894/EEK par paziņojumiem par dzīvnieku slimībām Kopienā (OV L 378, 31.12.1982., 58. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas lēmumu 2000/556/EK (OV L 235, 19.9.2000., 27. lpp.).

( 13 ) Padomes 1992. gada 16. jūnija Direktīva 92/46/EEK par dzīvnieku veselības noteikumiem attiecībā uz neapstrādāta piena, termiski apstrādāta piena un piena produktu ražošanu un laišanu tirgū (OV L 268, 14.9.1992., 1. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 96/23/EK (OV L, 23.5.1996., 10. lpp.).

( 14 ) Padomes 1992. gada 17. decembra Direktīva 92/118/EEK, ar ko nosaka dzīvnieku veselības un sabiedrības veselības aizsardzības prasības, kas reglamentē to produktu tirdzniecību un importu Kopienā, kuri nav pakļauti minētajām prasībām, ko paredz īpaši Kopienas noteikumi, kuri minēti Direktīvas 89/662/EEK A pielikuma 1. daļā un – attiecībā uz patogēniem – Direktīvā 90/425/EEK (OV L 62, 15.3.1993., 49. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas lēmumu 1999/724/EK (OV L 290, 12.11.1999., 32. lpp.).

( 21 ) Minimālo parauga lielumu aprēķina tā, lai starp nokautajiem dzīvniekiem noteiktu 0,03 % izplatību ar 95 % ticamību.

( 22 ) Padomes 1990. gada 27. novembra Direktīva 90/677/EEK, ar ko nosaka dzīvnieku veselības noteikumus par dzīvnieku izcelsmes atkritumu izvietošanu un pārstrādi, to laišanu tirgū un par patogēnu novēršanu dzīvnieku vai zivju izcelsmes barībā, kā arī groza Direktīvu 90/425/EEK (OV L 363, 27.12.1990., 51. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

( 23 ) Komisijas 1992. gada 17. novembra Lēmums 92/562/EEK par alternatīvu termiskās apstrādes sistēmu apstiprināšanu augsta apdraudējuma materiālu apstrādei (OV L 359, 9.12.1992., 23. lpp.). Lēmumā grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

( 24 ) Padomes 1999. gada 19. jūlija Lēmums 1999/534/EK par pasākumiem, ko piemēro dažu dzīvnieku atkritumu pārstrādē, lai aizsargātu no transmisīvajām sūkļveida encefalopātijām, un par grozījumiem Komisijas Lēmumā 97/735/EK (OV L 204, 4.8.1999., 37. lpp.).

( 25 ) Komisijas 1997. gada 21. oktobra Lemums 97/735/EK par daiem aizsardzibas pasakumiem attieciba uz tirdzniecibu ar daiem ziditajdzivnieku atkritumu veidiem (OV L 294, 28.10.1997., 7. lpp.). Lemuma grozijumi izdariti ar Padomes Lemumu 1999/534/EK (OV L 204, 4.8.1999., 37. lpp.).

( 29 ) Padomes 1989. gada 25. septembra Direktīva 89/556/EEK par dzīvnieku veselības nosacījumiem, kas reglamentē Kopienas iekšējo tirdzniecību, importējot liellopu sugu mājlopu embrijus no trešām valstīm (OV L 302, 19.10.1989., 1. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu 94/113/EK (OV L 53, 24.2.1994., 23. lpp.).

( 32 ) Padomes 1994. gada 14. decembra Direktīva 94/65/EK, ar ko nosaka prasības maltas gaļas un gaļas izstrādājumu ražošanai un laišanai tirgū (OV L 368, 31.12.1994., 10. lpp.).

( 33 ) Padomes 1976. gada 21. decembra Direktīva 77/99/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar gaļas produktiem (OV L 26, 31.1.1977., 85. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 97/76/EK (OV L 10, 16.1.1998., 25. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
M1	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1248/2001 (2001. gada 22. jūnijs),	L 173	12	27.6.2001
►M2	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1326/2001 (2001. gada 29. jūnijs),	L 177	60	30.6.2001
M3	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 270/2002 (2002. gada 14. februāris),	L 45	4	15.2.2002
►M4	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1494/2002 (2002. gada 21. augusts),	L 225	3	22.8.2002
►M5	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 260/2003 (2003. gada 12. februāris),	L 37	7	13.2.2003
M6	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 650/2003 (2003. gada 10. aprīlis),	L 95	15	11.4.2003
M7	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1053/2003 (2003. gada 19. jūnijs),	L 152	8	20.6.2003
M8	EIROPAS PARLAMENTA un PADOMES REGULA (EK) Nr. 1128/2003 (2003. gada 16. jūnijs),	L 160	1	28.6.2003
►M9	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1139/2003 (2003. gada 27. jūnijs),	L 160	22	28.6.2003
►M10	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1234/2003 (2003. gada 10. jūlijs),	L 173	6	11.7.2003
M11	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1809/2003 (2003. gada 15. oktobris),	L 265	10	16.10.2003
►M12	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1915/2003 (2003. gada 30. oktobris),	L 283	29	31.10.2003
►M13	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 2245/2003 (2003. gada 19. decembris),	L 333	28	20.12.2003
►M14	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 876/2004 (2004. gada 29. aprīlis),	L 162	52	30.4.2004
►M15	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1471/2004 (2004. gada 18. augusts),	L 271	24	19.8.2004
►M16	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1492/2004 (2004. gada 23. augusts),	L 274	3	24.8.2004
M17	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1993/2004 (2004. gada 19. novembris),	L 344	12	20.11.2004
►M18	KOMISIJAS REGULA(EK) Nr. 36/2005 (2005. gada 12. janvāris),	L 10	9	13.1.2005
►M19	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 214/2005 (2005. gada 9. februāris),	L 37	9	10.2.2005
M20	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 260/2005 (2005. gada 16. februāris),	L 46	31	17.2.2005
►M21	EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 932/2005 (2005. gada 8. jūnijs),	L 163	1	23.6.2005
►M22	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1292/2005 (2005. gada 5. augusts),	L 205	3	6.8.2005
►M23	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1974/2005 (2005. gada 2. decembris),	L 317	4	3.12.2005
►M24	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 253/2006 (2006. gada 14. februāris),	L 44	9	15.2.2006
►M25	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 339/2006 (2006. gada 24. februāris),	L 55	5	25.2.2006
►M26	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 657/2006 (2006. gada 10. aprīlis),	L 116	9	29.4.2006
►M27	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 688/2006 (2006. gada 4. maijs),	L 120	10	5.5.2006

Dalībvalsts	Minimālais paraugu lielums no nokautām veselām kazām (1)
Spānija	125 500
Francija	93 000
Itālija	60 000
Grieķija	20 000
Kipra	5 000
Austrija	5 000
Citas dalībvalstis	paraugi jāņem no visām kazām
(1) Minimālais paraugu lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā nokauto veselo kazu skaitu un GSE (govju sūkļveida encefalopātijas) izplatību attiecīgajā dalībvalstī. Turklāt paraugu lielums ir noteikts tā, lai mērķi, kas izvirzīts, būtu iespējams sasniegt. Ja minimālais paraugu lielums ir virs 60 000, 0,0017 % izplatību var noteikt ar 95 % ticamību.

Aitu un aplecinātu jēru kopskaits dalībvalstī	Minimālais paraugu lielums no beigtām aitām (1)
>750 000	10 000
100 000–750 000	1 500
40 000–100 000	500
<40 000	100
(1) Minimālais paraugu lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā aitu kopskaitu attiecīgajā dalībvalstī, un ir paredzēts īstenojamu mērķu sasniegšanai. Ja minimālais paraugu lielums ir 10 000, 1 500, 500 un 100 dzīvnieku, tad 0,03 %, 0,2 %, 0,6 % un 3 % izplatību var noteikt attiecīgi ar 95% ticamību.

Atnesušos kazu un aplecinātu kazu kopskaits dalībvalstī	Minimālais paraugu skaits no beigtām kazām (1)
>750 000	10 000
250 000–750 000	3 000
40 000–250 000	1 000
<40 000	100 % līdz 200
(1) Minimālais paraugu lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā kazu kopskaitu attiecīgajā dalībvalstī, un ir paredzēts īstenojamu mērķu sasniegšanai. Ja minimālais paraugu lielums ir 10 000, 3 000, 1 000 un 200 dzīvnieku, tad 0,03 %, 0,1 %, 0,3 % un 1,5 % izplatību var noteikt attiecīgi ar 95 % ticamību.

Tādu dzīvnieku skaits ganāmpulkā, kas vecāki par 12 mēnešiem vai kuriem izšķīlies viens pastāvīgais priekšzobs, un kuri nokauti pilnīgai iznīcināšanai	Minimālais paraugu skaits
70 vai mazāk	Visi atbilstīgie dzīvnieki
80	68
90	73
100	78
120	86
140	92
160	97
180	101
200	105
250	112
300	117
350	121
400	124
450	127
500 vai vairāk	150