---

PIELIKUMS

ANALĪZES ETALONMETOŽU APRAKSTS
I	Spirta tilpumkoncentrācijas noteikšana I papildinājums : Destilāta sagatavošana II papildinājums : Destilāta blīvuma mērīšana — Metode “A” = piknometrija — Metode “B” = elektroniskā densimetrija — Metode “C” = hidrostatiskā svēršana
II	Kopējā sausā ekstrakta noteikšana ar gravimetrijas palīdzību
III	Gaistošo vielu un metanola noteikšana
III.1.	Vispārīgie norādījumi
III.2.	Radniecīgas gaistošās vielas: aldehīdi, augstākie spirti, etilacetāts un metanols (gāzu hromatogrāfija)
III.3.	Gaistošo skābju saturs ►M2  ————— ◄
IV	Zilskābe (p.m.)
V	Anetols ►M1  ————— ◄
VI	Glicirizīnskābe ►M1  ————— ◄
VII	Halkons ►M1  ————— ◄
VIII	Kopējie cukuri ►M2  ————— ◄
IX	Olas dzeltenums ►M1  ————— ◄
▼M2
X	Koksnes sastāvdaļu noteikšana: furfurols, 5-hidroksimetilfurfurols, 5-metilfurfurols, vanilīns, ceriņskābes aldehīds, koniferilaldehīds, sinapaldehīds, gallusskābe, elagskābe, vanilīnskābe, ceriņskābe un skopoletīns
▼M3
XI	14C satura noteikšana etanolā
▼B

I   SPIRTA TILPUMKONCENTRĀCIJAS NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS

Ievads

Analīzes etalonmetode ietver sevī divus papildinājumus:

I papildinājums

:

Destilāta sagatavošana

II papildinājums

:

Destilāta blīvuma mērīšana

1.   Joma

Šī metode ir piemērota, lai noteiktu faktisko spirta tilpumkoncentrāciju alkoholiskajos dzērienos.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696:1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Termini un definīcijas

3.1.    Standarta temperatūra:

Standarta temperatūra, kurā nosaka alkoholisko dzērienu spirta tilpumkoncentrāciju, blīvumu un īpatnējo masu, ir 20 °C.

1.   piezīme:

Formulējums “°C grādu temperatūrā” tiek rezervēts visa veida (blīvuma vai spirta tilpumkoncentrācijas) noteikšanai, kas izteikta kādā temperatūrā, kura nav standarta temperatūra 20 °C grādi.

3.2.    Blīvums:

Blīvums ir alkoholisko dzērienu masa uz tilpuma vienību vakuumā 20 °C temperatūrā. To izsaka kilogramos uz kubikmetru un apzīmē ar simbolu ρ20 °C vai ρ20.

3.3.    Īpatnējā masa:

Īpatnējā masa ir decimālskaitļa veidā izteikta attiecība starp alkoholisko dzērienu blīvumu 20 °C temperatūrā pret ūdens blīvumu tādā pat temperatūrā. To apzīmē ar simbolu d20 °C/20 °C vai d20/20, vai vienkārši d, ja tas nevar izraisīt neskaidrības. Pārbaudes sertifikātā jānorāda uz izmērītajiem raksturlielumiem, izmantojot vienīgi iepriekš definētos simbolus.

2.   piezīme:

Īpatnējo masu var iegūt no blīvuma ρ20, kāds ir 20 °C temperatūrā:

ρ20 = 998,203 × d20/20 vai d20/20 = ρ20/998,203

kur 998,203 ir ūdens blīvums 20°C temperatūrā.

3.4.    Faktiskā spirta tilpumkoncentrācija:

Faktiskā spirta tilpumkoncentrācija alkoholiskajos dzērienos atbilst etilspirta litru daudzumam, kādu satur 100 l ūdens un spirta maisījuma ar tādu pat blīvumu, kāds piemīt alkoholam vai spirtam pēc destilācijas. Par standarta lielumiem, kas izsaka spirta tilpumkoncentrāciju ( % tilp.) 20 °C temperatūrā dažādos ūdens un spirta maisījumos attiecībā pret to blīvumu 20 °C temperatūrā, lietojami tie lielumi, kas sniegti starptautiskajā tabulā, ko Starptautiskā reglamentētās metroloģijas organizācija ir pieņēmusi savā ieteikumā Nr. 22.

Vispārējā formula attiecībā uz ūdens un spirta maisījuma spirta tilpumkoncentrāciju un blīvumu kādā noteiktā temperatūrā ir dota 40. lappusē Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2676/90 pielikuma 3. sadaļā “Spirta tilpumkoncentrācija” (OV L 272, 3.10.1990., 1. lpp.) vai Starptautiskā vīna dārzu un vīnu biroja analīzes metožu 1994. gada rokasgrāmatā (17. lpp.).

piezīme:

Attiecībā uz liķieriem un krēmiem, kam ir ļoti grūti precīzi izmērīt tilpumu, paraugs jānosver, un vispirms tiek noteikta spirta masas koncentrācija.

Pārrēķina formula:

kur

ASM = spirta masas koncentrācija,

ρ20 (spirtam) = 789,24 kg/m3

4.   Princips

Pēc destilācijas pabeigšanas spirta tilpumkoncentrāciju destilātā nosaka, pielietojot piknometriju, elektronisko densimetriju vai hidrostatisko svēršanu.

I PAPILDINĀJUMS: DESTILĀTA sSAGATAVOŠANA

1.   Joma

Šī metode ir piemērota, lai sagatavotu destilātu, kas lietojams faktiskās spirta tilpumkoncentrācijas noteikšanai alkoholiskajos dzērienos.

2.   Princips

Spirtus destilē nolūkā atdalīt etilspirtu un citus viegli gaistošus savienojumus no nedestilējamām ekstraktvielām (vielām, kuras nepārtvaicējas).

3.   Reaģenti un materiāli

4.   Iekārtas un aprīkojums

Parastās laboratorijas iekārtas un jo īpaši šādas:

Piezīme:

Iepriekš aprakstītā iekārta ir paredzēta vismaz 200 ml lielam paraugam. Tomēr var destilēt arī mazāka apjoma paraugu (100 ml), lietojot mazāku destilācijas kolbu, ar noteikumu, ka lieto šļakatu uzmavu vai kādu citu ietaisi, lai novērstu satura zudumu.

5.   Analizējamo paraugu glabāšana

Paraugus pirms analīzes veikšanai glabā istabas temperatūrā.

6.   Procedūra

Iepriekšēja piezīme:

6.1.	Destilācijas iekārtas verificēšana. Iekārtai jāatbilst šādiem kritērijiem: Destilējot 200 ml ūdens un spirta šķīduma ar zināmu koncentrāciju tuvu 50 % tilp., nedrīkst rasties spirta zudumi, kas pārsniedz 0,1 % tilp.

6.2.

Alkoholiskie dzērieni, kuru spirta tilpumkoncentrācija ir mazāka par 50 % tilp. Iemēra 200 ml alkohola mērkolbā. Reģistrē šā šķidruma temperatūru vai uztur to standarta temperatūrā (20 °C). Iepilda paraugu destilācijas iekārtas apaļkolbā un izskalo mērkolbu ar trim alikvotu porcijām, katrai no tām sastāvot no apmēram 20 ml destilēta ūdens. Pievieno visas skalojamā ūdens alikvotu porcijas destilācijas kolbas saturam. Piezīme: Šis 60 ml atšķaidījums ir pietiekams alkoholam, kas satur mazāk nekā 250 g sausā ekstrakta uz litru. Pārējos gadījumos, lai novērstu pirolīzi, skalojamā ūdens tilpumam jābūt vismaz 70 ml, ja sausā ekstrakta koncentrācija ir 300 g/l, 85 ml – attiecībā uz 400 g/l sausā ekstrakta un 100 ml – attiecībā uz 500 g/l sausā ekstrakta (dažiem augļu liķieriem vai krēmiem). Koriģē šos tilpumus proporcionāli atšķirīgo paraugu tilpumiem. Pievieno dažas viršanas ķermenīšu granulas (3.1. punkts) (un krēma liķieriem - emulsiju putu novēršanai). Iepilda 20 ml destilēta ūdens oriģinālā 200 ml tilpuma mērkolbā, kurā atradīsies destilāts. Pēc tam šī kolba jāievieto auksta ūdens vannā (4.1. punkts) (10 līdz 15 °C temperatūrā – alkoholiskajiem dzērieniem, kas aromatizēti ar anīsu). Destilēšanu, izvairoties no šķidruma uztveršanas ar tvaikiem un pārdedzināšanas, ik pa laikam sakratot kolbas saturu, veic tik ilgi, līdz destilāta līmenis atrodas dažus milimetrus zemāk par mērkolbas kalibra atzīmi. Pēc tam, kad šā destilāta temperatūra ir tikusi pazemināta līdz šķidruma sākotnējai temperatūrai 0,5 °C ietvaros, to papildina līdz atzīmei ar destilētu ūdeni un kārtīgi samaisa. Šo destilātu lieto spirta tilpumkoncentrācijas noteikšanai (II papildinājums).

6.3.

Alkoholiskie dzērieni, kuru spirta tilpumkoncentrācija pārsniedz 50 % tilp. Iemēra 100 ml alkoholiskā dzēriena 100 ml tilpuma mērkolbā un iepilda destilācijas iekārtas apaļkolbā. Izskalo mērkolbu vairākas reizes ar destilētu ūdeni un saskalas pievieno destilācijas apaļkolbas saturam. Lieto tik daudz ūdens, lai kolbas saturs sasniegtu apmēram 230 ml. Iepilda 20 ml destilēta ūdens 200 ml tilpuma mērkolbā, kurā atradīsies destilāts. Pēc tam šī kolba jāievieto auksta ūdens vannā (4.1. punkts) (10 līdz 15 °C temperatūrā – alkoholiskajiem dzērieniem, kas aromatizēti ar anīsu). Destilēšanu, ik pa laikam sakratot kolbas saturu, veic tik ilgi, līdz destilāta līmenis atrodas dažus milimetrus zemāk par 200 ml tilpuma mērkolbas kalibra atzīmi. Pēc tam, kad šā destilāta temperatūra ir tikusi pazemināta līdz šķidruma sākotnējai temperatūrai 0,5 °C ietvaros, to papildina līdz atzīmei ar destilētu ūdeni un kārtīgi samaisa. Šo destilātu lieto spirta tilpumkoncentrācijas noteikšanai (II papildinājums). Piezīme: Alkoholiskā dzēriena spirta tilpumkoncentrācija ir divreiz lielāka par destilāta spirta tilpumkoncentrāciju.

II PAPILDINĀJUMS: DESTILĀTA BLĪVUMA MĒRĪŠANA

A   METODE: FAKTISKĀS SPIRTA TILPUMKONCENTRĀCIJAS NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS – PIKNOMETRIJAS MĒRĪJUMI

A.1.   Princips

Spirta tilpumkoncentrāciju iegūst no destilāta blīvuma, kas noteikts, pielietojot piknometriju.

A.2.   Reaģenti un materiāli

Veicot analīzi, ja vien nav noteikts citādi, pielieto vienīgi atzītas analītiskas kvalitātes reaģentus un ūdeni, kam piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe, kā noteikts ISO 3696:1987.

A.2.1.

Nātrija hlorīda šķīdums (2 % m/V). Lai sagatavotu 1 litru, iesver 20 g nātrija hlorīda un izšķīdina līdz 1 litram, izmantojot ūdeni.

A.3.   Iekārtas un aprīkojums

Parastās laboratorijas iekārtas un jo īpaši šādas:

A.4.   Procedūra

Iepriekšējas piezīmes:

A.4.1.   Piknometra kalibrēšana.

Piknometrs tiek kalibrēts, nosakot šādus parametrus:

A.4.1.1.

Kalibrēšana, izmantojot vienkausa svarus. Tiek noteikta: —  tīra, sausa piknometra masa (P), —  ar ūdeni uzpildīta piknometra masa t°C temperatūrā (P1), —  taras pudeles masa (T0). A.4.1.1.1. Nosver tīru, sausu piknometru (P). A.4.1.1.2. Rūpīgi uzpilda piknometru ar destilētu ūdeni istabas temperatūrā un iestāda termometru. Rūpīgi nosusina piknometru, to noslaukot, un ievieto termiski izolētajā apvalkā. Sakrata trauku, apgriežot to otrādi, līdz termometra temperatūras rādītāju nolasījumi kļuvuši konstanti. Iestāda piknometru vienā līmenī ar nozarojuma caurules augšējo malu. Rūpīgi nolasa temperatūru t °C un vajadzības gadījumā koriģē visas neprecizitātes temperatūras skalā. Nosver ar ūdeni uzpildīto piknometru (P1). A.4.1.1.3. Nosver taras pudeli (T0). A.4.1.1.4. Aprēķināšana. —  Tukšā piknometra tara = P – m kur m ir gaisa masa piknometrā. m = 0,0012 × (P1 – P) piezīme: 0,0012 ir sausa gaisa blīvums 20 °C temperatūrā 760 mm Hg spiedienā —  Piknometra tilpums 20 °C temperatūrā: kur Ft ir temperatūras t°C koeficients, ko sniedz I tabula Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2676/90 pielikuma 1. sadaļā “Blīvums un īpatnējā masa” (10. lpp.). V20 °C jābūt zināmam ar precizitāti līdz 0,001 ml. —  Ūdens masa piknometrā 20 °C temperatūrā: kur 0,998203 ir ūdens blīvums 20 °C temperatūrā. piezīme: Vajadzības gadījumā var lietot lielumu 0,99715, ar ko izteikts blīvums gaisā, un aprēķināt spirta koncentrāciju, atsaucoties uz atbilstīgiem datiem, kurus sniedz “ HM Muitas un akcīzes tabulas blīvumam gaisā”.

A.4.1.2.

Kalibrēšana, izmantojot divkausu svarus. A.4.1.2.1.  Novieto taras pudeli svaru kreisajā kausā un tīro, sauso piknometru ar tā uztvērēju aizbāzni – labajā kausā. Līdzsvaro tos, liekot atsvarus piknometra pusē: p grami. A.4.1.2.2.  Rūpīgi uzpilda piknometru ar destilētu ūdeni istabas temperatūrā un iestāda termometru; rūpīgi nosusina piknometru, to noslaukot, un ievieto termiski izolētajā apvalkā; sakrata trauku, apgriežot to otrādi, līdz termometra temperatūras rādītāju nolasījumi kļuvuši konstanti. Precīzi pielāgo līmeni līdz ar nozarojuma caurules augšējo malu. Notīra nozarojuma cauruli, iestāda uztvērēju aizbāzni; rūpīgi nolasa temperatūru t °C un vajadzības gadījumā koriģē visas neprecizitātes temperatūras skalā. Nosver ar ūdeni uzpildīto piknometru, pie kam p′ masa gramos veido līdzsvaru. A.4.1.2.3.  Aprēķināšana. —  Tukšā piknometra tara = p + m kur m ir gaisa masa piknometrā. m = 0,0012 × (p – p′) —  Piknometra tilpums 20 °C temperatūrā: kur Ft ir temperatūras t °C koeficients, ko sniedz I tabula Regulas (EEK) Nr. 2676/90 pielikuma 1. sadaļā “Blīvums un īpatnējā masa” (10. lpp.). V20 °C jābūt zināmam ar precizitāti līdz 0,001 ml. —  Ūdens masa piknometrā 20 °C temperatūrā: kur 0,998203 ir ūdens blīvums 20 °C temperatūrā.

A.4.2.   Spirta koncentrācijas noteikšana analīzes paraugā.

A.5.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

A.5.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

B   metode: Faktiskās spirta tilpumkoncentrācijas noteikšana alkoholiskajos dzērienos – Elektroniskās densimetrijas mērījumi (balstoties uz parauga rezonējošo svārstību frekvenci oscilācijas elementā)

B.1.   Princips

Šķidruma blīvumu nosaka, elektroniski izmērot vibrējošas U veida caurules svārstības. Lai veiktu šo mērījumu, paraugu pievieno oscilācijas sistēmai, kuras īpatnējo svārstību frekvenci tādējādi maina pievienotā masa.

B.2.   Reaģenti un materiāli

Veicot analīzi, ja vien nav noteikts citādi, pielieto vienīgi atzītas analītiskas kvalitātes reaģentus un ūdeni, kam piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe, kā noteikts ISO 3696:1987.

B.3.   Iekārtas un aprīkojums

Parastās laboratorijas iekārtas un jo īpaši šādas:

B.4.   Procedūra

B.5.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

B.5.1.

Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti. Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2]. Starplaboratoriju pārbaudes gads 1997 Laboratoriju skaits 16 Paraugu skaits 6 Paraugi A B C D E F Laboratoriju skaits, kas atlicis pēc novēroto galējo noviržu likvidēšanas 11 13 15 16 14 13 Novēroto galējo noviržu skaits (laboratorijas) 2 3 1 — 1 2 Apstiprināto rezultātu skaits 22 26 30 32 28 26 Vidējā vērtība % tilp 23,81 40,12 40,35 39,27 43,39 56,99 26,52(*)     43,10 (*) 45,91 (*) 63,31 (*) Pašatkārtojamības standarts (Sr) % tilp. 0,044 0,046 0,027 0,079 0,172 0,144 Pašatkārtojamības relatīvā standarta novirze (RSDr) (%) 0,17 0,12 0,07 0,19 0,39 0,24 Pašatkārtojamības robeža (r) % tilp. 0,12 0,13 0,08 0,22 0,48 0,40 Citratkārtojamības standarta novirze (SR) % tilp. 0,054 0,069 0,083 0,141 0,197 0,205 (RSDR) (%) 0,21 0,17 0,21 0,34 0,45 0,34 Citatkārtojamības robeža (R) % tilp. 0,15 0,19 0,23 0,40 0,55 0,58 Paraugu veidi A Augļu liķieris: sašķelšanās līmenis (*). B Brendijs: aizklātas dublēšanās. C Viskijs: aizklātas dublēšanās. D Grapa: sašķelšanās līmenis (*). E Aromatizēts degvīns: sašķelšanās līmenis (*). F Rums: sašķelšanās līmenis (*).

C   metode: Faktiskās spirta tilpumkoncentrācijas noteikšana alkoholiskajos dzērienos – Mērījumi izmantojot hidrostatisko svēršanu

C.1.   Princips

Spirta koncentrāciju alkoholā var izmērīt, lietojot hidrostatisko svēršanu, kas balstīta uz Arhimēda likumu, saskaņā ar kuru uz šķidrumā iegremdētu ķermeni iedarbojas šķidruma vertikāli vērsts cēlējspēks, kas vienāds ar izspiestā šķidruma svaru.

C.2.   Reaģenti un materiāli

Veicot analīzi, ja vien nav noteikts citādi, pielieto vienīgi atzītas analītiskas kvalitātes reaģentus un ūdeni, kam piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe, kā noteikts ISO 3696:1987.

C.2.1.   Šķīdums pludiņa tīrīšanai (nātrija hidroksīds, 30 % m/v)

Lai sagatavotu 100 ml, nosver 30 g nātrija hidroksīda un papildina līdz uzdotajam tilpumam, izmantojot 96 % tilpuma etanola.

C.3.   Iekārtas un aprīkojums

Parastās laboratorijas iekārtas un jo īpaši šādas:

C.4.   Procedūra

Pludiņu un mērcilindru starplaikā starp katru mērījumu ir jātīra ar destilētu ūdeni, jānosusina ar mīkstu laboratorijas papīru, kurš neizdala šķiedras, un jāskalo ar šķīdumu, kura blīvums ir jānosaka. Mērījumi jāveic, tiklīdz iekārtas ir nonākušas līdzsvarā, tā lai nepieļautu spirta zudumus, ko rada iztvaikošana.

C.5.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

C.5.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

1. attels. Destilācijas iekārta faktiskās spirta tilpumkoncentrācijas izmērīšanai alkoholiskajos dzērienos
1Apaļkolba, 1 litra tilpuma, ar standartizētu sfērisku pieslīpēta stikla savienojumu.
2Vigre rektifikācijas kolonna, 20 cm augsta.
3Taisnmalu Vesta dzesētājs, 10 cm garš.
4Dzesēšanas spirāle, 40 cm gara.

II   KOPĒJĀ SAUSĀ EKSTRAKTA NOTEIKŠANA AR GRAVIMETRIJAS PALĪDZĪBU

1.   Joma

Regulā (EEK) Nr. 1576/89 šī metode ir paredzēta vienīgi attiecībā uz aromatizētu degvīnu, kuram sausais ekstrakts ir ierobežots līdz 15 g/l.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696:1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Definīcija

Kopējā sausajā ekstraktā vai kopējā sausnē ietilpst visas noteiktajos fiziskajos apstākļos negaistošās vielas.

4.   Princips

Nosver alkoholiskā dzēriena neiztvaikojušo atlikumu uz verdoša ūdens vannas un izžāvē žāvēšanas skapī.

5.   Iekārtas un aprīkojums

5.1.	Plakandibena cilindriska ietvaicēšanas bļoda ar 55 mm diametrā.

5.2.	Verdoša ūdens vanna.

5.3.	25 ml pipete, A klase.

5.4.	Žāvēšanas skapis.

5.5.	Eksikators.

5.6.	Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg.

6.   Paraugu ņemšana un paraugi

Paraugus pirms analīzes veikšanai glabā istabas temperatūrā.

7.   Procedūra

7.1.

Iepilina 25 ml alkohola, kurš satur mazāk nekā 15 g/l sausā atlikuma, iepriekš nosvērtā plakandibena cilindriskā ietvaicēšanas bļodā ar 55 mm diametrā. Ietvaicēšanas pirmajā stundā ietvaicēšanas bļoda atrodas uz verdošas ūdens vannas vāka, tā lai šķidrums nevārītos, jo tas varētu izraisīt zudumus izšļakstīšanās rezultātā. Nākamo stundu to atstāj tiešā saskarē ar verdošās ūdens vannas tvaikiem.

7.2.	Pabeidz žāvēšanu, ievietojot ietvaicēšanas bļodu uz divām stundām žāvēšanas skapī 105 °C temperatūrā ± 3 °C. Ļauj ietvaicēšanas bļodai atdzist eksikatorā un nosver ietvaicēšanas bļodu un tās saturu.

8.   Aprēķins

Atlikuma masa reizināta ar 40 ir vienāda ar sauso ekstraktu alkoholiskajā dzērienā un tā ir izsakām g/l ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata.

9.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

9.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

III   Gaistošo vielu un metanola noteikšana alkoholiskajos dzērienos

III.1.   Vispārīgie norādījumi

1.   Definīcijas

Regulā (EEK) Nr. 1576/89 tiek noteikti minimālie gaistošo savienojumu, kas nav etanols un metanols, daudzumi virknei alkoholisko dzērienu (rums, vīnkopības izcelsmes alkoholiskie dzērieni, augļu alkohols utt.). Vienīgi attiecībā uz šo dzērienu virkni šos daudzumus parasti uzskata par vienādiem ar šādu koncentrāciju summu:

Standarta metodes gaistošo savienojumu mērīšanai ir šādas:

2.   Gaistošo savienojumu gāzu hromatogrāfijas analīze

Gaistošu savienojumu, kas nav iepriekš noteiktie, izvērtēšana ar gāzu hromatogrāfijas palīdzību var būt jo īpaši interesanta kā līdzeklis, lai noteiktu gan destilācijā izmantotās izejvielas izcelsmi, gan faktiskos destilācijas apstākļus.

Daži alkoholiskie dzērieni satur citas gaistošas sastāvdaļas, tādas kā aromātiskie savienojumi, kas raksturīgi alkohola iegūšanā izmantotajām izejvielām, alkoholisko dzērienu aromātiem un citām specifiskām alkoholisko dzērienu sagatavošanas iezīmēm. Šie savienojumi ir nozīmīgi, lai izvērtētu prasības, kas izklāstītas Regulā (EEK) Nr. 1576/89.

III.2.   Gāzu hromatogrāfijas metode, nosakot radniecīgas gaistošās vielas: aldehīdus, augstākos spirtus, etilacetātu un metanolu

1.   Joma

Šī metode ir piemērota, lai noteiktu 1,1-dietoksietānu (acetālu), 2-metil-1-butanolu (aktīvo amilspirtu), 3-metil-1-butanolu (izoamilspirtu), metanolu (metilspirtu), etiletanoātu (etilacetātu), 1-butanolu (n-butanolu), 2-butanolu (sauso butanolu), 2-metil-1-propanolu (izobutilspirtu), 1-propanolu (n-propanolu) un etanālu (acetaldehīdu) alkoholiskajos dzērienos, izmantojot gāzu hromatogrāfiju. Metodē izmanto iekšējo standartu, piemēram, 3-pentanolu. Nosakāmo vielu koncentrāciju izsaka gramos uz 100 litriem tīra spirta; pirms analīzes veikšanas jānosaka spirta koncentrācija produktā. Izmantojot šo metodi, var analizēt alkoholiskos dzērienus, to skaitā viskiju, brendiju, rumu, vīna spirtu, augļu alkoholu un vīnogu čagu spirtu.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696:1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Definīcija

Radniecīgās vielas ir gaistošas vielas, kas kopā ar etanolu veidojas alkoholisko dzērienu raudzēšanas, destilēšanas un nobriešanas gaitā.

4.   Princips

Radniecīgās vielas alkoholiskajos dzērienos nosaka ar alkoholiskā dzēriena vai pienācīgi atšķaidīta alkoholiskā dzēriena tiešu injicēšanu gāzu hromatogrāfijas (GH) sistēmā. Pirms injicēšanas alkoholiskajam dzērienam pievieno piemērotu iekšējo standartu. Radniecīgās vielas ar ieprogrammētas temperatūras palīdzību atdala piemērotā kolonnā un tās nosaka, izmantojot liesmas jonizācijas detektoru (LJD). Katras radniecīgās vielas koncentrāciju nosaka attiecībā uz iekšējo standartu atbilstības faktoriem, kas iegūti kalibrēšanas laikā tādos pat hromatogrāfijas apstākļos, kādos notiek alkoholisko dzērienu analīze.

5.   Reaģenti un materiāli

Ja vien nav ticis noteikts citādi, lieto vienīgi tādus reaģentus, kuru tīrības pakāpe pārsniedz 97 % un kuri ir iegādāti pie ISO akreditēta piegādātāja ar tīrības sertifikātu, ir brīvi no citām radniecīgām vielām kontroles atšķaidījumā (to var apstiprināt, injicējot atsevišķus radniecīgo vielu standartus kontroles atšķaidījumā, izmantojot GH nosacījumus saskaņā ar 6.4. punktu), un vienīgi tādu ūdeni, kuram piemīt vismaz 3. pakāpe saskaņā ar ISO 3696. Acetāls un acetaldehīds jāuzglabā tumšā vietā temperatūrā < 5 °C, visus pārējos reaģentus var uzglabāt istabas temperatūrā.

5.1.	Absolūtais etanols (CAS 64-17-5).

5.2.	Metanols (CAS 67-56-1).

5.3.	1-propanols (CAS 71-23-8).

5.4.	►C1  2-metil-1-propanols (CAS 78-83-1). ◄

5.5.	Pieņemami iekšējie standarti: 3-pentanols (CAS 584-02-1), 1-pentanols (CAS 71-41-0), 4-metil-1-pentanols (CAS 626-89-1) vai metilnonanoāts (CAS 1731-84-6).

5.6.	2-metil-1-butanols (CAS 137-32-6).

5.7.	3-metil-1-butanols (CAS 123-51-3).

5.8.	Etilacetāts (CAS 141-78-6).

5.9.	1-butanols (CAS 71-36-3).

5.10.

2-butanols (CAS 78-92-2).

5.11.

Acetaldehīds (CAS 75-07-0).

5.12.

Acetāls (CAS 105-57-7).

5.13.

Etanola šķīdums, 40 % v/v. Lai pagatavotu 400 ml/l etanola šķīduma, ielej 400 ml etanola (5.1.) mērkolbā ar tilpumu 1 litrs, uzpilda līdz uzdotajam tilpumam ar destilētu ūdeni un samaisa.

▼M3

5.13a.

Tikai lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam: absolūtais etanols (CAS 64-17-5).

▼B

5.14.

Standarta šķīdumu sagatavošana un uzglabāšana (procedūra, ko izmanto apstiprinātajai metodei). Visi standarta šķīdumi jāglabā temperatūrā < 5 °C un tiem jābūt svaigi pagatavotiem katru mēnesi. Sastāvdaļu un šķīdumu masa jāreģistrē ar precizitāti līdz 0,1 mg. 5.14.1. Standarta šķīdums – A. Iepilina šādus reaģentus 100 ml tilpuma mērkolbā, kurā ir apmēram 60 ml etanola šķīduma (5.13.), lai samazinātu sastāvdaļas iztvaikošanu, uzpilda līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru. Sastāvdaļa Apjoms (ml) Metanols (5.2.) 3,0 1-propanols (5.3.) 3,0 2-metil-1-propanols (5.4.) 3,0 2-metil-1-butanols (5.6.) 3,0 3-metil-1-butanols (5.7.) 3,0 Etilacetāts (5.8.) 3,0 1-butanols (5.9.) 3,0 2-butanols (5.10.) 3,0 Acetaldehīds (5.11.) 3,0 Acetāls (5.12.) 3,0 piezīme: Vēlams pievienot acetālu un acetaldehīdu kā pēdējos, lai samazinātu līdz minimumam zaudējumus, ko rada iztvaikošana. ▼M3 5.14.1a. Tikai lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam: standarta šķīdumu A sagatavo, ar pipeti iepilinot reaģentus ar samazinātu augstākā spirta tilpumu, lai standarta šķīdumos būtu koncentrācijā, kas tuva tiesību aktos noteiktajām lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta robežvērtībām. ▼B 5.14.2. Standarta šķīdums – B. Iepilina 3 ml 3-pentanola, vai cita piemērota iekšējā standarta (5.5.), mērkolbā ar tilpumu 100 ml, kurā ir apmēram 80 ml etanola šķīduma (5.13.), papildina līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas svaru, 3-pentanola vai cita pievienotā iekšējā standarta svaru un kopīgo galīgo satura svaru. ▼M3 5.14.2a. Tikai lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtam: standarta šķīdumu B sagatavo, ar pipeti iepilinot piemērotu iekšējo standartu ar samazinātu tilpumu, lai standarta šķīdumos būtu koncentrācijā, kas tuva tiesību aktos noteiktajām lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirta robežvērtībām. ▼B 5.14.3. Standarta šķīdums – C. Iepilina 1 ml A šķīduma (5.14.1.) un 1 ml B šķīduma (5.14.2.) mērkolbā ar tilpumu 100 ml, kurā ir apmēram 80 ml etanola šķīduma (5.13.), papildina līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru. 5.14.4. Standarta šķīdums – D. Lai saglabātu analītisko nepārtrauktību, sagatavo kvalitātes kontroles standartu, izmantojot iepriekš sagatavoto standartu A (5.14.1.). Iepilina 1 ml A šķīduma (5.14.1.) mērkolbā ar tilpumu 100 ml, kurā ir apmēram 80 ml etanola šķīduma (5.13.), papildina līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru. 5.14.5. Standarta šķīdums – E. Iepilina 10 ml B šķīduma (5.14.2.) mērkolbā ar tilpumu 100 ml, kurā ir apmēram 80 ml etanola šķīduma (5.13.), papildina līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru. 5.14.6. Standarta šķīdumi, ko izmanto, lai pārbaudītu FID atbildes linearitāti. Atsevišķā mērkolbā ar tilpumu 100 ml, kurā ir apmēram 80 ml etanola (5.13.), iepilina 0, 0,1, 0,5, 1,0, 2,0 ml A šķīduma (5.14.1.) un 1 ml B šķīduma (5.14.2.), papildina līdz uzdotajam tilpumam ar etanola šķīdumu (5.13.) un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru. 5.14.7. Kvalitātes kontroles standarta šķīdums. Iepilina 9 ml D standarta šķīduma (5.14.4.) un 1 ml E standarta šķīduma (5.14.5.) svēršanas traukā un kārtīgi samaisa. Reģistrē kolbas, katras pievienotās sastāvdaļas svaru un kopīgo galīgo satura svaru.

6.   Iekārtas un aprīkojums

6.1.	Iekārtas, ar kurām var izmērīt blīvumu un spirta koncentrāciju.

6.2.	Analītiskie svari, ar kuriem iespējams veikt mērījumus ar četrām zīmēm aiz komata.

6.3.	Programmējamas temperatūras gāzu hromatogrāfs, kas aprīkots ar liesmu jonizācijas detektoru un integratoru vai cita veida datu apstrādes sistēmu, ar kuru var izmērīt maksimuma laukumus vai pīķu augstumu.

6.4.

Gāzu hromatogrāfijas kolonna(-s), ar ko var atdalīt nosakāmās vielas, tā lai mazākā izšķirtspēja starp atsevišķajām sastāvdaļām (kas nav 2-metil-1-butanols un 3-metil-1-butanols,) būtu vismaz 1.3. piezīme: Šādas kolonnas un GH nosacījumi ir atbilstīgi piemēri: 1.  Fiksācijas atstarpe 1 m × 0,32 mm i.d. pievienota CP-WAX 57 CB kolonnai 50 m × 0,32 mm i.d. ar slāņa biezumu 0,2μm (stabilizēts polietilēnglikols), kam seko Carbowax 400 kolonna 50 m × 0,32 mm i.d. ar slāņa biezumu 0,2μm. (Kolonnas ir savienotas ar nospiežamajiem savienojumiem.) Nesējgāze un spiediens: Hēlijs (135 kPa) Kolonnas temperatūra: 35 oC uz 17 min., 35 līdz 70 C pie 12 oC/min, notur 70 oC temperatūrā 25 min. Inžektora temperatūra: 150 oC Detektora temperatūra: 250 oC Iesmidzināmais tilpums: 1 μl sadalīts 20 līdz 100: 1 2.  Fiksācijas atstarpe 1 m × 0,32 mm i.d. pievienota CP-WAX 57 CB kolonnai 50 m × 0,32 mm i.d. ar slāņa biezumu 0,2μm (stabilizēts polietilēnglikols). (Fiksācijas atstarpe ir pievienota ar nospiežamo savienojumu.) Nesējgāze un spiediens: Hēlijs (65 kPa) Kolonnas temperatūra: 35 oC uz 10 min., 35 līdz 110 oC pie 5 oC/min, 110 līdz 190 oC pie 30 oC/min., notur 190 oC temperatūrā 2 min. Inžektora temperatūra: 260 oC Detektora temperatūra: 300 oC Iesmidzināmais tilpums: 1 μl sadalīts 55: 1 3.  Pildīta kolonna (5 % CW 20M, Carbopak B), 2 m × 2 mm i.d. Kolonnas temperatūra: 65 oC uz 4 min., 65 līdz 140 oC pie 10 oC/min, notur 140 oC temperatūrā 5 min., 140 līdz 150 oC pie 5 oC/min., notur 150 oC temperatūrā 3 min. Inžektora temperatūra: 65 oC Detektora temperatūra: 200 oC Iesmidzināmais tilpums: 1 μl

7.   Paraugu ņemšana un paraugi

7.1.	Laboratorijas paraugs. Saņemot tiek izmērīta spirta koncentrācija katrā paraugā (6.1.).

8.   Procedūra (izmantota apstiprinātajai metodei)

8.1.

Analīzes paraugs. 8.1.1. Nosver piemērotu hermētiski noslēgtu svēršanas trauku un reģistrē tā svaru. 8.1.2. Iepilina 9 ml laboratorijas parauga traukā un reģistrē tā svaru (MPARAUGS). 8.1.3. Pievieno 1 ml standarta šķīduma E (5.14.5.) un reģistrē tā svaru (MIS). 8.1.4. Spēcīgi sakrata analīzes materiālu (apgriežot vismaz 20 reizes). Paraugiem pirms analīzes jābūt uzglabātiem temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, lai samazinātu līdz minimumam jebkādus gaistošo vielu zaudējumus.

8.2.

Tukšā parauga analīze. 8.2.1. Izmantojot svarus ar precizitāti līdz ceturtajai zīmei aiz komata (6.2.), nosver piemērotu hermētiski noslēgtu svēršanas trauku un reģistrē tā svaru. 8.2.2. Iepilina 9 ml 400 ml/l etanola šķīduma (5.13.) traukā un reģistrē tā svaru. 8.2.3. Pievieno 1 ml standarta šķīduma E (5.14.5.) un reģistrē tā svaru. 8.2.4. Spēcīgi sakrata analīzes materiālu (apgriežot vismaz 20 reizes). Paraugiem pirms analīzes jābūt uzglabātiem temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, lai samazinātu līdz minimumam jebkādus gaistošo vielu zaudējumus.

8.3.	Iepriekšējs tests. Injicē standarta šķīdumu C (5.14.3.), lai nodrošinātu, ka visas nosakāmās vielas ir atdalītas ar mazāko izšķirtspēju 1.3. (izņemot 2-metil-1-butanolu un 3-metil-1-butanolu).

8.4.

Kalibrēšana. Kalibrāciju vajadzētu pārbaudīt, lietojot šādu procedūru. Nodrošina, lai atbilstība būtu lineāra, secīgi analizējot trīs reizes katru linearitātes standarta šķīdumu (5.14.6.), kurš satur iekšējo standartu (IS). No integratora maksimuma laukumiem vai pīķu augstumiem katrai injekcijai aprēķina koeficientu R katrai radniecīgajai vielai un izveido R grafika līkni pret radniecīgās vielas koncentrācijas attiecības koeficientu pret iekšējo standartu (IS), C. Rezultātā būtu jāiegūst lineāra līkne, kuras korelācijas koeficients ir vismaz 0,99.

8.5.

Noteikšana. Injicē standarta šķīdumu C (5.14.3.) un 2 kvalitātes kontroles standarta šķīdumus (5.14.7.). Procedūru turpina ar nepazīstamiem paraugiem (kas sagatavoti saskaņā ar 8.1. punktu un 8.2. punktu), ievietojot vienu kvalitātes kontroles standartu ik 10 paraugiem, lai nodrošinātu analītisko stabilitāti. Injicē vienu standarta šķīdumu C (5.14.3.) ik pēc katriem 5 paraugiem.

9.   Aprēķins

Var lietot automatizētu datu apstrādes sistēmu, ar noteikumu, ka datus var pārbaudīt, lietojot principus, kas aprakstīti šeit tālāk sniegtajā metodē.

Izmēra vai nu radniecīgās vielas maksimuma laukumus vai pīķu augstumus un iekšējā standarta pīķus.

9.1.

Atbilstības koeficienta aprēķināšana. No iekšējā standarta šķīduma C (5.14.3.) injekcijas hromatogrammas aprēķina atbilstības koeficientus katrai radniecīgajai vielai, izmantojot vienādojumu (1). kur IS = iekšējais standarts Konc. radn. v. = radniecīgās vielas koncentrācija šķīdumā C (5.14.3.) Konc. IS = iekšējā standarta koncentrācija šķīdumā C (5.14.3.). 9.1.2. Parauga analīze. Izmantojot turpmāk sniegto vienādojumu (2), aprēķina katras radniecīgās vielas koncentrāciju paraugos. 2)Radniecīgās vielas koncentrācija kur MPARAUGS = parauga masa (8.1.2.); MIS = iekšējā standarta masa (8.1.3.); Konc. IS = iekšējā standarta koncentrācija šķīdumā E (5.14.5.); RF = atbilstības koeficients, aprēķināts ar 1. vienādojuma palīdzību. 9.1.3. Kvalitātes kontroles standarta šķīduma analīze. Izmantojot turpmāk sniegto vienādojumu (3), aprēķina atlases vērtības neizmantotos procentus attiecībā uz katru radniecīgo vielu kvalitātes kontroles standartos (5.14.7.): Nosakāmās vielas koncentrāciju kvalitātes kontroles QC standartā aprēķina, izmantojot iepriekš sniegto 1. un 2. vienādojumu.

9.2.

Rezultātu galīgā noformēšana. Paraugu rezultātus no μg pārrēķina g uz 100 litriem tīra spirta, izmantojot 4. vienādojumu: (4) Koncentrācija g uz 100 litriem tīra spirta = Konc. 10/(koncentrāc. (% tilp.) × 1 000 ) kur ρ = blīvums izteikts kg/m3. Rezultātus uzdod līdz 3 nozīmīgiem cipariem un ar lielāko pieļaujamo daudzumu viena zīme aiz komata, piem., 11,4 g uz 100 l tīra spirta.

10.   Kvalitātes nodrošināšana un kontrole (izmantota apstiprinātajai metodei)

Izmantojot iepriekš sniegto vienādojumu (2), aprēķina katras radniecīgās vielas koncentrāciju kvalitātes kontroles standarta šķīdumos, kas sagatavoti, izpildot 8.1.1. līdz 8.1.4. punktā noteikto procedūru. Izmantojot vienādojumu (3), aprēķina atlases vērtības neizmantotos procentus. Ja analizētie rezultāti atrodas to teorētisko vērtību robežās ± 10 % attiecībā uz katru radniecīgo vielu, tad analīze var notikt. Pretējā gadījumā būtu jāveic izmeklēšana, lai atklātu neprecizitātes cēloni, un jāveic pienācīgas korektīvās darbības.

11.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti: tālāk dotajās tabulās ir sniegtas vērtības attiecībā uz šādām sastāvdaļām: etanāls, etilacetāts, acetāls, kopējais etanāls, metanols, 2-butanols, 1-propanols, 1-butanols, 2-metil-1-propanols, 2-metil-1-butanols, 3-metil-1-butanols.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām.

▼M2

III. 3.   GAISTOŠĀ SKĀBUMA NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS

1.    Darbības joma

Metode ir validēta starplaboratoriju pētījumā par rumu, brendiju, augļu izspaidu un augļu spirtu koncentrācijas diapazonā no 30 mg/l līdz 641 mg/l.

2.    Normatīvās atsauces

ISO 3696: 1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.    Definīcijas

3.1.	Gaistošo skābumu aprēķina, no kopējā skābuma atņemot negaistošo skābumu.

3.2.	Kopējais skābums ir tā titrējamo skābumu summa.

3.3.	Negaistošais skābums ir tā atlikuma skābums, kas paliek pēc spirta iztvaicēšanas, līdz tas ir sauss.

4.    Princips

Kopējo skābumu un negaistošo skābumu nosaka potenciometriski vai titrējot.

5.    Reaģenti un materiāli

Veicot analīzi, ja vien nav noteikts citādi, lieto vienīgi atzītas analītiskas kvalitātes reaģentus un ūdeni, kam piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe, kā noteikts ISO 3696:1987.

5.1.	0,01 M nātrija hidroksīda šķīdums (NaOH).

5.2.	Jaukts indikators. Iesver 0,1 g indigokarmīna un 0,1 g fenolsarkanā. Izšķīdina to 40 ml ūdens un uzpilda ar etanolu līdz 100 ml atzīmei.

6.    Iekārtas un aprīkojums

Netiešā laboratorijas iekārta, A klases stikla trauki un:

7.    Paraugu ņemšana un paraugi

Paraugus pirms analīzes veikšanas glabā istabas temperatūrā.

8.    Procedūra

8.1.   Kopējais skābums

8.1.1.   Parauga sagatavošana

Spirtu apstaro ar ultraskaņu (ultrasonikācija) vai divas minūtes maisa vakuumā, lai atbrīvotu to no oglekļa dioksīda, ja vajadzīgs.

8.1.2.   Titrēšana

Ar pipeti pārnes 25 ml spirta 500 ml Erlenmeijera kolbā.

Pievieno apmēram 200 ml vārīta destilēta ūdens (katru dienu gatavo svaigu) un 2–6 pilienus jauktā indikatora šķīduma (5.2.).

Titrē ar 0,01 M nātrija hidroksīda šķīdumu (5.1.), līdz krāsa no dzeltenzaļas mainās uz violetu – bezkrāsainiem alkoholiskajiem dzērieniem –, no dzeltenbrūnas uz sarkanbrūnu – brūnganiem alkoholiskajiem dzērieniem.

Titrēšanu var veikt, arī izmantojot potenciometriju līdz pH 7,5.

Pievienotā 0,01 M nātrija hidroksīda šķīduma tilpumu (ml) apzīmē ar n1.

8.1.3.   Aprēķins

Kopējais skābums (TA), kas izteikts miliekvivalentos uz litru, ir vienāds ar 0,4 × n1.

Kopējais skābums (TA′), kas izteikts mg etiķskābes uz litru spirta, ir vienāds ar 24 × n1.

8.2.   Negaistošais skābums

8.2.1.   Parauga pagatavošana

Iztvaicē 25 ml spirta, līdz tas ir sauss.

8.2.2.   Titrēšana

Pēc iztvaicēšanas izšķīdina atlikumu ar atdzesētu vārītu destilēto ūdeni (katru dienu gatavo svaigu) un uzpilda tilpumu līdz apmēram 100 ml, un pievieno 2–6 pilienus jauktā indikatora šķīduma (5.2.).

Titrē ar 0,01 M nātrija hidroksīda šķīdumu (5.1.).

Titrēšanu var veikt, arī izmantojot potenciometriju līdz pH 7,5.

Pievienotā 0,01 M nātrija hidroksīda šķīduma tilpumu (ml) apzīmē ar n2.

8.2.3.   Aprēķins

Negaistošais skābums (FA), kas izteikts miliekvivalentos uz litru, ir vienāds ar 0,4 × n2.

Negaistošais skābums (FA), kas izteikts mg etiķskābes uz litru spirta, ir vienāds ar 24 × n2.

9.    Gaistošā skābuma aprēķināšana

9.1.	Izsakot miliekvivalentos uz litru, pieņem, ka: TA = kopējais skābums miliekvivalentos uz litru, FA = negaistošais skābums miliekvivalentos uz litru Gaistošais skābums (VA) miliekvivalentos uz litru ir vienāds ar: TA – FA,

9.2.	Izsakot mg etiķskābes uz litru: pieņem, ka: TA′ = kopējais skābums, kas izteikts mg etiķskābes uz litru FA′ = negaistošais skābums, kas izteikts mg etiķskābes uz litru Gaistošais skābums, VA, kas izteikts mg etiķskābes uz litru, ir vienāds ar: TA′ – FA′.

9.3.	Izteikts etiķskābes gramos hektolitrā 100 tilp. % spirta, ir vienāds ar: , kur A ir stiprā alkoholiskā dzēriena spirta tilpumkoncentrācija.

10.    Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

10.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

Paraugu veidi:

A	Plum spirit; frakcionēšanās līmenis *

B	Rum I; divkārši paraugi

C	Rum II; frakcionēšanās līmenis *

D	Slivovitz; divkārši paraugi

E	Brandy; divkārši paraugi

F	Marc spirit; divkārši paraugi

▼M1

V.   ANETOLS. TRANS-ANETOLA NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS, IZMANTOJOT GĀZU HROMATOGRĀFIJAS METODI

1.   Darbības joma

Šī metode ir piemērota, lai alkoholiskajos dzērienos ar anīsu noteiktu trans-anetolu, izmantojot kapilāro gāzu hromatogrāfiju.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696: 1987 Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Princips

Trans-anetola koncentrāciju alkoholiskā dzērienā nosaka ar gāzu hromatogrāfiju (GH). Testa paraugam un zināmas koncentrācijas trans-anetola standarta šķīdumam pievieno vienādu daudzumu iekšējā standarta, piemēram, havikola metilētera (estragola), ja paraugā nav estragola dabīgā veidā, un abus atšķaida ar 45 % etanola šķīdumu un ievada tieši GH sistēmā. Liķieriem ar lielu cukura daudzumu pirms paraugu sagatavošanas un analīzes jāveic ekstrakcija.

4.   Reaģenti un materiāli

Analīzē izmanto vienīgi tādus reaģentus, kuru tīrība ir vismaz 98 %. Jāizmanto vismaz 3. tīrības pakāpes ūdens atbilstoši ISO 3696.

Standarta ķīmiskās vielas jāglabā vēsumā (4 °C temperatūrā), tumšā vietā, alumīnija tvertnēs vai tumšā (brūnā) stikla reaģentu pudelēs. Ieteicams, lai aizbāžņi būtu ar alumīnija aizzīmogojumu. Pirms izmantošanas trans-anetols ir “jāatlaidina” no kristāliskā stāvokļa, tomēr šajā gadījumā tā temperatūra nedrīkst pārsniegt 35 °C.

4.1.	Etanols, 96 % (pēc tilpuma) (CAS 64-17-5)

4.2.	1-metoksi-4-(1-propenil) benzols; (trans-anetols) (CAS 4180-23-8)

4.3.	Havikola metilēteris, (estragols) (CAS 140-67-0), ieteiktais iekšējais standarts (IS)

4.4.	Etanols, 45 % (pēc tilpuma) 378 gramiem 96 % (pēc tilpuma) etanola pievieno 560 gramus destilēta ūdens.

4.5.

Standarta šķīdumu sagatavošana Visi standarta šķīdumi jāglabā istabas temperatūrā (15 līdz 35 °C), tumšā vietā, alumīnija tvertnēs vai tumšā (brūnā) stikla reaģentu pudelēs. Ieteicams, lai aizbāznis būtu ar alumīnija aizzīmogojumu. Trans-anetols un estragols praktiski nešķīst ūdenī, tādēļ pirms 45 % etanola (4.4) pievienošanas trans-anetols un estragols jāizšķīdina 96 % etanolā (4.1). Rezerves šķīdumiem jābūt svaigi sagatavotiem katru nedēļu. 4.5.1.   Standarta šķīdums A Trans-anetola rezerves šķīdums (koncentrācija: 2 g/l): Iesver 40 mg trans-anetola (4.2) mērkolbā ar tilpumu 20 ml (vai 400 mg mērkolbā ar tilpumu 200 ml, utt.). Pievieno nedaudz 96 % etanolu (4.1), uzpilda līdz atzīmei ar 45 % (pēc tilpuma) etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc. 4.5.2.   Iekšējā standarta šķīdums B Iekšējā standarta, piem., estragola, rezerves šķīdums (koncentrācija: 2 g/l). Iesver 40 mg estragola (4.3) mērkolbā ar tilpumu 20 ml (vai 400 mg mērkolbā ar tilpumu 200 ml, utt.). Pievieno nedaudz 96 % etanolu (4.1), uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc. 4.5.3.   Šķīdumi, ko izmanto, lai pārbaudītu liesmas jonizācijas detektora (FID) atbildes linearitāti Analīzei FID atbildes linearitāte jāpārbauda, ņemot vērā trans-anetola koncentrācijas diapazonu alkoholiskajos dzērienos no 0 g/l līdz 2,5 g/l. Veicot analīzi, analizējamo alkoholisko dzērienu nepazīstamos paraugus atšķaida desmitkārtīgi (8.3). Šajā metodē aprakstītajiem analīzes nosacījumiem rezerves šķīdumus ar trans-anetola koncentrācijām analizējamā paraugā 0, 0,05, 0,1, 0,15, 0,2 un 0,25 g/l sagatavo šādi: ņem 0,5, 1, 1,5, 2 un 2,5 ml rezerves šķīduma A (4.5.1) un ar pipeti iepilina atsevišķās 20 ml mērkolbās; ar pipeti iepilina katrā kolbā 2 ml iekšējā standarta šķīduma B (4.5.2), uzpilda līdz atzīmei ar 45 % (pēc tilpuma) etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc. Kā tukšo šķīdumu izmanto šķīdumu 0 g/l (8.4). 4.5.4.   Standarta šķīdums C Ņem 2 ml standarta šķīduma A (4.5.1) un ar pipeti iepilina 20 ml mērkolbā, pēc tam pievieno 2 ml iekšējā standarta šķīduma B (4.5.2), uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc.

5.   Iekārtas un aprīkojums

5.1.	Kapilārais gāzu hromatogrāfs, kas aprīkots ar liesmas jonizācijas detektoru (FID) un integratoru vai cita veida datu apstrādes sistēmu, ar kuru var izmērīt pīķu augstumus vai laukumus, un ar automātisko paraugu ņemšanas ierīci vai iekārtām, kas vajadzīgas parauga ievadīšanai manuāli.

5.2.	Inžektors ar plūsmas dalīšanu vai bez tās

5.3.	Kapilārā kolonna, piemēram: garums: 50 m iekšējais diametrs: 0,32 mm slāņa biezums: 0,2 μm nekustīgā fāze: FFAP – ar modificētu TPA polietilēnglikolu sašūts porains polimērs.

5.4.	Parastais laboratorijas aprīkojums: A klases stikla trauki ar mēriedaļām, analītiskie svari (precizitāte: ± 0,1 mg).

6.   Apstākļi hromatogrāfijas veikšanai

Jāizvēlas tāds kolonnas veids un lielums un tādi GH apstākļi, kas ļauj labi nošķirt anetolu un iekšējo standartu, kā arī kādas papildu vielas. Kolonnai, kas kā piemērs ir norādīta 5.3 punktā, raksturīgie apstākļi ir šādi:

6.1.	Nesējgāze: laboratorijas hēlijs

6.2.	Plūsmas ātrums: 2 ml/min

6.3.	Inžektora temperatūra: 250 °C

6.4.	Detektora temperatūra: 250 °C

6.5.	Žāvēšanas skapja temperatūras nosacījumi: izotermiski, 180 °C, norises ilgums 10 minūtes

6.6.	Ievadītais tilpums: 1 μl, sadalot 1:40

7.   Paraugi

Paraugi jāglabā istabas temperatūrā, tumšā un pret aukstumu aizsargātā vietā.

8.   Procedūra

8.1.   Parauga izpēte attiecībā uz estragolu

Lai pārliecinātos, vai paraugs dabīgā veidā nesatur estragolu, jāveic tukšā analīze, nepievienojot iekšējo standartu. Ja konstatēts, ka paraugā dabīgā veidā ir estragols, tad jāizvēlas cits iekšējais standarts (piemēram, mentols).

Ar pipeti iepilina 2 ml parauga 20 ml mērkolbā, uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc.

8.2.   Nepazīstamo paraugu sagatavošana

Ar pipeti iepilina 2 ml parauga 20 ml mērkolbā, pievieno 2 ml iekšējā standarta šķīduma B (4.5.2), uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc.

8.3.	Tukšā analīze Ar pipeti iepilina 2 ml iekšējā standarta šķīduma B (4.5.2) mērkolbā ar tilpumu 20 ml, uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc.

8.4.

Linearitātes tests Pirms analīzes sākšanas FID atbildes linearitāte jāpārbauda, secīgi trīs reizes analizējot katru standarta šķīdumu linearitātes kontrolei (4.5.3). Pēc integratora pīķa laukumiem vai pīķu augstumiem katrai injekcijai grafiski attēlo attiecīgā izejas šķīduma koncentrāciju g/l atkarībā no attiecības R. R = trans-anetola pīķa augstums vai laukums, dalīts ar estragola pīķa augstumu vai laukumu. Būtu jāiegūst lineāra līkne.

8.5.

Noteikšana Ievada tukšo šķīdumu (8.3), pēc tam standarta šķīdumu C (4.5.4), pēc tam vienu no linearitātes standartiem (4.5.3), kas darbosies kā kvalitātes kontroles paraugs (to var izvēlēties, ņemot vērā varbūtējo trans-anetola koncentrāciju nepazīstamajā paraugā), pēc tam piecus nepazīstamos paraugus (8.2); ik pēc pieciem nepazīstamajiem paraugiem ievada linearitātes (kvalitātes kontroles) paraugu, lai nodrošinātu analītisko stabilitāti.

9.   Signāla attiecības pret masas vienību aprēķināšana

Izmēra vai nu pīķa laukumus (izmantojot integratoru vai cita veida datu apstrādes sistēmu), vai pīķa augstumus (manuāla integrēšana) trans-anetola un iekšējā standarta pīķiem.

9.1.   Signāla attiecības pret masas vienību (RFi) aprēķināšana

Signāla attiecību pret masas vienību aprēķina šādi:

RFi = (Ci/laukums vai augstumsi)*(laukums vai augstumsis/Cis)

kur

Ci	ir trans-anetola koncentrācija standarta šķīdumā A (4.5.1)

Cis	ir iekšējā standarta koncentrācija standarta šķīdumā B (4.5.2)

laukumsi

ir trans-anetola pīķa laukums (vai augstums)

laukumsis

ir iekšējā standarta pīķa laukums (vai augstums)

RFi aprēķina no pieciem šķīduma C paraugiem (4.5.4).

9.2.   Atbildes linearitātes testa šķīdumu analīze

Ievada atbildes linearitātes testa šķīdumus (4.5.3).

9.3.   Parauga analīze

Ievada nepazīstamā parauga šķīdumu (8.2).

10.   Rezultātu aprēķināšana

Trans-anetola koncentrāciju aprēķina ar šādu formulu:

Ci = Cis * (laukums vai augstumsi/laukums vai augstumsis)*RFi

kur

ci	ir nezināmā trans-anetola koncentrācija

Cis	ir iekšējā standarta koncentrācija nepazīstamajā paraugā (4.5.2)

laukums vai augstumsi

ir trans-anetola pīķa laukums vai augstums

laukums vai augstumsis

ir iekšējā standarta pīķa laukums vai augstums

RFi	ir atbildes koeficients (aprēķināts saskaņā ar 9.1)

Trans-anetola koncentrāciju izsaka gramos uz litru līdz vienai zīmei aiz komata.

11.   Kvalitātes nodrošināšana un kontrole

Hromatogrammām jābūt tādām, kas skaidri nošķir anetolu un iekšējo standartu, kā arī kādas papildu vielas. RFi vērtību aprēķina no rezultātiem attiecībā uz piecām šķīduma C (4.5.4) ievadīšanas reizēm. Ja variācijas koeficients (CV % = (standarta novirze/vidējais)*100)) nepārsniedz +/- 1 % robežas, RFi vidējais lielums ir pieņemams.

Iepriekš norādītais aprēķins jāizmanto, lai aprēķinātu trans-anetola koncentrāciju paraugā, kas kvalitātes kontroles mērķiem atlasīts no linearitātes kontroles šķīdumiem (4.5.3).

Ja vidējie lielumi, kas aprēķināti, analizējot linearitātes kontroles šķīdumu, kas izvēlēts kā kvalitātes kontroles iekšējais standarts, nepārsniedz plus vai mīnus 2,5 % no to teorētiskās vērtības, tad nepazīstamo paraugu rezultāti ir pieņemami.

12.   Alkohola paraugu, kuros ir liels daudzums cukura, un liķiera paraugu apstrāde pirms GH analīzes

Spirta ekstrakcija no alkoholiskajiem dzērieniem, kuros ir liels daudzums cukura, lai varētu noteikt trans-anetola koncentrāciju, izmantojot kapilāro gāzu hromatogrāfiju.

12.1.   Princips

Liķiera parauga alikvotai daļai pievieno iekšējo standartu tādā koncentrācijā, kas līdzinās nosakāmās vielas (trans-anetola) koncentrācijai liķierī. Tam pievieno nātrija fosfāta dodekahidrātu un bezūdens amonija sulfātu. Radušos maisījumu rūpīgi sakrata un atvēsina, izveidojas divi slāņi, un noņem augšējo spirta slāni. Šā spirta slāņa alikvoto daļu atšķaida ar 45 % (pēc tilpuma) etanola šķīdumu (4.4). (Piezīme: šajā posmā nepievieno iekšējo standartu, jo tas jau ir ticis pievienots). Iegūto šķīdumu analizē ar gāzu hromatogrāfiju.

12.2.   Reaģenti un materiāli

Ekstrakcijā izmanto vienīgi tādus reaģentus, kuru tīrība pārsniedz 99 %.

12.2.1.

Amonija sulfāts, bezūdens, (CAS 7783-20-2)

12.2.2.

Nātrija fosfāts, divbāzisks, dodekahidrāts, (CAS 10039-32-4)

12.3.   Iekārtas un aprīkojums

Koniskās mēģenes, nošķiršanas mēģenes, ledusskapis.

12.4.   Procedūra

12.4.1.   Parauga izpēte attiecībā uz estragolu

Lai pārliecinātos, vai paraugs dabīgā veidā nesatur estragolu, jāveic tukšā ekstrakcija (12.6.2) un analīze, nepievienojot iekšējo standartu. Ja konstatēts, ka paraugā dabīgā veidā ir estragols, tad jāizvēlas cits iekšējais standarts.

12.4.2.   Ekstrakcija

Ar pipeti iepilina 5 ml 96 % etanola (4.1) koniskā mēģenē, šajā mēģenē iesver 50 mg iekšējā standarta (4.3) un pievieno 50 ml parauga. Pievieno 12 g bezūdens amonija sulfāta (12.2.1) un 8,6 g divbāziskā nātrija fosfāta, dodekahidrātu (12.2.2). Noslēdz konisko mēģeni ar aizbāzni.

Mēģeni krata vismaz 30 minūtes. Var izmantot mehānisku kratīšanas ierīci, bet ne magnētisku maisītājstienīti ar teflona pārklājumu, jo teflons absorbē nosakāmo vielu. Jāievēro, ka pievienotie sāļi neizšķīst pilnīgi.

Ar aizbāzni noslēgto mēģeni ievieto ledusskapī (T < 5 C) vismaz uz divām stundām.

Paejot šim laikam, jābūt diviem skaidri atšķiramiem šķidruma slāņiem un cietajam atlikumam. Spirta slānim jābūt dzidram; ja tā nav, mēģeni ievieto atpakaļ ledusskapī, līdz panākta skaidra nošķiršanās.

Kad spirta slānis ir dzidrs, uzmanīgi noņem alikvotu daļu (piem., 10 ml), nesakustinot ūdens slāni, ievieto tumša stikla stobriņā un cieši noslēdz.

12.4.3.   Ekstrahētā parauga sagatavošana analīzei

Ļauj ekstraktam (12.4.2) sasniegt istabas temperatūru.

No istabas temperatūru ieguvušā ekstrahētā parauga spirta slāņa ņem 2 ml, ar pipeti iepilina 20 ml mērkolbā, uzpilda līdz atzīmei ar 45 % etanolu (4.4) un rūpīgi sajauc.

12.5.   Noteikšana

Ievēro procedūru, kas izklāstīta punktā 8.5.

12.6.   Rezultātu aprēķināšana

Rezultātus aprēķina pēc šādas formulas:

kur

mis	ir paņemtā (12.4.2) iekšējā standarta (4.3) svars (miligramos)

V	ir nepazīstamā parauga tilpums (50 ml)

RFi	ir signāla attiecība pret masas vienību (9.1)

laukumsi

ir trans-anetola pīķa laukums

laukumsis

ir iekšējā standarta pīķa laukums.

Rezultātus izsaka gramos uz litru līdz vienai zīmei aiz komata.

12.7.   Kvalitātes nodrošināšana un kontrole

Ievēro procedūru, kas jau izklāstīta 11. punktā.

13.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

Starplaboratoriju pārbaudes statistiskie rezultāti:

Tabulās še turpmāk ir vērtības attiecībā uz anetolu.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā pētījumā attiecībā uz metodes darbību, kas veikts saskaņā ar starptautiski pieņemtām procedūrām.

Paraugu veidi:

A	pastiss, divkāršs paraugs

B	pastiss, divkāršs paraugs

C	pastiss, divkāršs paraugs

D	pastiss, divkāršs paraugs

E	pastiss, viens paraugs

F	pastiss, viens paraugs

Citi alkoholiskie dzērieni ar anīsu:

Paraugu veidi:

G	ūzo, divkāršs paraugs, ar diviem koncentrācijas līmeņiem (*)

H	anīss, divkāršs paraugs

I	liķieris ar anīsu, divkāršs paraugs

J	liķieris ar anīsu, divkāršs paraugs.

VI.   GLICIRIZĪNSKĀBE. GLIZIRIZĪNSKĀBES NOTEIKŠANA, IZMANTOJOT AUGSTAS IZŠĶIRTSPĒJAS ŠĶIDRUMA HROMATOGRĀFIJU

1.   Darbības joma

Šī metode ir piemērota, lai alkoholiskajos dzērienos ar anīsu noteiktu glicirizīnskābi, izmantojot augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC). Regulā (EEK) Nr. 1576/89 ir noteikts, ka glicirizīnskābes daudzumam ar anīsu aromatizētā alkoholiskā dzērienā, kas saukts par “pastisu”, jābūt robežās no 0,05 līdz 0,5 g uz litru.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696: 1987 Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Princips

Glicirizīnskābes koncentrāciju nosaka, izmantojot augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC) ar UV staru detektoru. Standarta šķīdumu un analizējamo paraugu filtrē, un tos katru atsevišķi ievada tieši HPLC sistēmā.

4.   Reaģenti un materiāli

Analīzē izmanto vienīgi HPLC tīrības pakāpes reaģentus, absolūto spirtu un 3. tīrības pakāpes ūdeni atbilstoši ISO 3696.

4.1.	Etanols, 96 % (pēc tilpuma) (CAS 64-17-5)

4.2.	Amonja glicirizināts, C42H62O16.NH3 (glicirizīnskābes amonija sāls) (molmasa: 839,98) (CAS 53956-04-0): tīrības pakāpe vismaz 90 % (molmasa: glicirizīnskābe 822,94)

4.3.	Ledus etiķskābe, CH3COOH, (CAS 64-19-7)

4.4.	Metanols, CH3OH (CAS 67-56-1)

4.5.	Etanols, 50 % (pēc tilpuma) Daudzumam 1 000  ml 20 °C temperatūrā: —  96 % (pēc tilpuma) etanols (4.1): 521 ml, —  ūdens (2.0): 511 ml.

4.6.

HPLC eluēšanas šķīdumu sagatavošana 4.6.1.   Eluēšanas šķīdums A (piemērs): 80 (tilpuma) daļas ūdens (2.0) 20 (tilpuma) daļas etiķskābes (4.3). Eluēšanas šķīdumu piecas minūtes degazē. Piezīme: Ja izmantojamais ūdens nav mikrofiltrēts, sagatavoto eluēšanas šķīdumu ieteicams filtrēt organiskiem šķīdinātājiem paredzētā filtrā, kam poru izmērs ir mazāks vai vienāds ar 0,45 μm. 4.6.2.   Eluēšanas šķīdums B Metanols (4.4)

4.7.

Standarta šķīdumu gatavošana Visiem standarta šķīdumiem pēc diviem mēnešiem jābūt svaigi pagatavotiem no jauna. 4.7.1.   Standartšķīdums C Ar precizitāti līdz 0,1 mg 100 ml tilpuma mērkolbā iesver 25 mg amonija glicirizināta (4.2). Pievieno 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.5) un izšķīdina amonija glicirizinātu. Kad tas ir izšķīdis, uzpilda līdz atzīmei ar 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.5). Filtrē caur organiskiem šķīdinātājiem paredzētu filtru. 4.7.2.   Standarta šķīdumi, ko izmanto, lai pārbaudītu ierīču atbildes linearitāti Rezerves šķīdumu ar koncentrāciju 1,0 g/l pagatavo, ar precizitāti līdz 0,1 mg iesverot 100 mg amonija glicirizināta 100 ml mērkolbā. Pievieno 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.5) un izšķīdina amonija glicirizinātu. Kad tas ir izšķīdis, uzpilda līdz atzīmei ar 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.5). Pagatavo vismaz četrus citus šķīdumus, kas atbilst amonija glicirizināta koncentrācijām 0,05, 0,1, 0,25 un 0,5 g/l, ar pipeti iepilinot, attiecīgi, 5 ml, 10 ml, 25 ml un 50 ml rezerves šķīduma ar koncentrāciju 1,0 g/l atsevišķās 100 ml mērkolbās. Pēc tam tās uzpilda līdz atzīmei ar 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.5) un rūpīgi sajauc. Visus šķīdumus filtrē caur organiskiem šķīdinātājiem paredzētu filtru.

5.   Iekārtas un aprīkojums

5.1.   Atdalīšanas sistēma

5.1.1.

Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs

5.1.2.

Sūknēšanas sistēma, kas ļauj sasniegt un uzturēt pastāvīgu vai ieprogrammētu caurplūdumu ar lielu precizitāti

5.1.3.

Ultravioleto staru spektrofotometriskā detektēšanas sistēma: noregulējama uz 254 nm

5.1.4.

Šķīdinātāja degazēšanas sistēma

5.2.	Datorizēts integrators vai reģistrēšanas iekārta, kuras darbība ir saderīga ar pārējo sistēmu

5.3.	Kolonna (piemērs): materiāls: nerūsējošais tērauds vai stikls iekšējais diametrs: 4 līdz 5 mm garums: 100 līdz 250 mm nekustīgā fāze: ar oktadecila funkcionālo grupu (C 18) (vēlams, sfērisku) sašūts silīcija oksīds; daļiņu maksimālais izmērs 5 μm.

5.4.	Laboratorijas aprīkojums 5.4.1. Analītiskie svari ar precizitāti 0,1 mg 5.4.2. A klases stikla trauki ar mēriedaļām 5.4.3. Mikromembrānas filtrēšanas iekārta nelieliem daudzumiem

6.   Apstākļi hromatogrāfijas veikšanai

6.1.	Eluēšanas raksturlielumi: (piemērs) —  plūsmas ātrums: 1 ml/minūtē, —  šķīdinātājs A = 30 %, —  šķīdinātājs B = 70 %.

6.2.	Detektēšana: —  UV = 254 nm

7.   Procedūra

7.1.   Alkohola parauga sagatavošana

Vajadzības gadījumā filtrē caur organiskiem šķīdinātājiem paredzētu filtru (poru diametrs: 0,45 μm).

7.2.   Noteikšana

Tiklīdz ir nostabilizējušies hromatogrāfijas apstākļi,

kur

c	ir glicirizīnskābes koncentrācija analizējamā alkoholā gramos uz litru

C	ir amonija glicirizināta koncentrācija standarta šķīdumā gramos uz litru

h	ir analizējamā alkohola glicirizīnskābes pīķa laukums (vai augstums)

H	ir standarta šķīduma glicirizīnskābes pīķa laukums (vai augstums)

P	ir standarta amonija glicirizināta tīrības pakāpe ( %)

823	ir glicirizīnskābes viena mola masa

840	ir amonija glicirizināta viena mola masa.

8.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti:

turpmāk dotajā tabulā sniegtas vērtības attiecībā uz glicirizīnskābi.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts pēc starptautiski pieņemtām procedūrām.

Paraugu veidi:

A	pastiss, divkāršs paraugs

B	pastiss, divkāršs paraugs, divi dažādi koncentrācijas līmeņi (*)

C	pastiss, divkāršs paraugs

D	pastiss, divkāršs paraugs

E	pastiss, divkāršs paraugs

VII.   HALKONS. AUGSTAS IZŠĶIRTSPĒJAS ŠĶIDRUMA HROMATOGRĀFIJAS METODE, LAI NOTEIKTU HALKONA KLĀTBŪTNI PASTISĀ

1.   Darbības joma

Šī metode ir piemērota, lai noteiktu, vai alkoholiskie dzērieni satur vai nesatur halkonu. Halkons ir lakricas saknēs (Glycyrrhiza glabra) sastopama dabiska krāsviela, kas pieder pie flavonoīdiem.

Alkoholiskais dzēriens ar anīsu tikai tad ir saucams par “pastisu”, ja tas satur halkonu (Regula (EEK) Nr. 1576/89).

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696: 1987, Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Princips

Sagatavo standarta lakricas ekstrakta šķīdumu. Halkona klātbūtni nosaka, izmantojot augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC) ar UV staru detektoru.

4.   Reaģenti un materiāli

Analīzē izmanto vienīgi HPLC tīrības pakāpes reaģentus. Jāizmanto 96 % (pēc tilpuma) etanols. Jāizmanto vienīgi tāds ūdens, kuram piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe atbilstoši ISO 3696.

4.1.	Etanols, 96 % (pēc tilpuma) (CAS 64-17-5)

4.2.	Acetonitrils, CH3CN, (CAS 75-05-8)

4.3.	Standarta izejmateriāls: Glycyrrhiza glabra: lakrica, “saldsaknīte” Rupji samaltas lakricas saknes (Glycyrrhiza glabra). Nūjiņām līdzīgo daļiņu vidējie izmēri: garums: 10 līdz 15 mm, platums: 1 līdz 3 m

4.4.	Nātrija acetāts, CH3COONa, (CAS 127-09-3)

4.5.	Ledus etiķskābe, CH3COOH, (CAS 64-19-7)

4.6.

Šķīdumu sagatavošana 4.6.1.   Etanols, 50 % (pēc tilpuma) Daudzumam 1 000  ml 20 °C temperatūrā: —  96 % (pēc tilpuma) etanols (4.1): 521 ml, —  ūdens (2.0): 511 ml. 4.6.2.   Šķīdinātājs A: acetonitrils Acetonitrils (4.2) ar HPLC analītisko kvalitāti. Degazē. 4.6.3.   Šķīdinātājs B: 0,1 M nātrija acetāta buferšķīdums, pH 4,66 Mērkolbā iesver 8,203 g nātrija acetāta (4.4), pievieno 6,005 g ledus etiķskābes (4.5) un ar ūdeni (2) uzpilda līdz 1 000  ml tilpumam.

5.   Standarta ekstrakta pagatavošana no Glycyrrhiza glabra (4.3)

5.1.	Nosver 10 g maltas lakricas saknes (Glycyrrhiza glabra) (4.3) un ievieto pārtvaices apaļkolbā, —  pievieno 100 ml 50 % (pēc tilpuma) etanola (4.6.1), —  vāra vienu stundu, izmantojot atteces dzesinātāju, —  filtrē, —  filtrātu atliek malā vēlākai izmantošanai.

5.2.	Ņem lakricas ekstraktu no filtra, —  ievieto pārtvaices apaļkolbā, —  pievieno 100 ml 50 % (pēc tilpuma) etanola (4.6.1), —  vāra vienu stundu, izmantojot atteces dzesinātāju, —  filtrē. Filtrātu atliek malā vēlākai izmantošanai.

5.3.	Lakricas saknes ekstrakcija jāveic trīs reizes pēc kārtas.

5.4.	Visus trīs filtrātus apvieno.

5.5.	Iztvaicē šķīdinātāja fāzi (no 5.4) ar rotācijas iztvaicētāju.

5.6.	Noņem atlikuma ekstraktu (no 5.5), izmantojot 100 ml 50 % (pēc tilpuma) etanolu (4.6.1).

6.   Iekārtas un aprīkojums

6.1.   Atdalīšanas sistēma

6.1.1.

Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs

6.1.2.

Sūknēšanas sistēma, kas var sasniegt un uzturēt pastāvīgu vai ieprogrammētu caurplūdumu ar augstu spiedienu

6.1.3.

Ultravioleto/redzamā spektra staru spektrofotometriskās detektēšanas sistēma, kuru var noregulēt uz 254 un 370 nm

6.1.4.

Šķīdinātāja degazēšanas sistēma

6.1.5.

Kolonnas termostats, kam var noregulēt temperatūru 40 ± 0,1 °C

6.2.	Datorizēts integrators vai reģistrēšanas iekārta, kuras darbība ir saderīga ar pārējo atdalīšanas sistēmu.

6.3.	Kolonna Materiāls: nerūsējošais tērauds vai stikls Iekšējais diametrs: 4 līdz 5 mm Nekustīgā fāze: ar atvasinātu oktadecila funkcionālo grupu (C 18) sašūts silīcija oksīds; maksimālais daļiņu izmērs: 5 μm (sašūtā fāze).

6.4.

Parastais laboratoriju aprīkojums, to skaitā: 6.4.1. Analītiskie svari (precizitāte: ± 0,1 mg) 6.4.2. Destilācijas aparāts ar atteces dzesinātāju, kurā ietilpst, piemēram: —  apaļkolba, 250 m1 tilpuma, ar standartizētu pieslīpēta stikla savienojumu, —  atteces dzesinātājs, 30 cm garš, un —  siltuma avots (veicot attiecīgus pasākumus, jānovērš jebkāda ekstraktvielu aizdegšanās). 6.4.3. Rotācijas iztvaicētājs 6.4.4. Filtrēšanas ierīce (piemēram, Bihnera piltuve)

6.5.

Apstākļi hromatogrāfijas veikšanai (piemērs) 6.5.1. Šķīdinātāju A (4.6.2) un B (4.6.3) eluēšanas raksturlielumu vērtības: —  gradienta nobīde no 20/80 (v/v) uz 50/50 (v/v) 15 minūšu laikā, —  gradienta nobīde no 50/50 (v/v) uz 75/25 (v/v) piecu minūšu laikā, —  vienāds stiprums 75/25 (v/v) piecas minūtes, —  kolonnas nostabilizēšanās laikā starp divām ievadīšanas reizēm, —  vienāds stiprums 20/80 (v/v) piecas minūtes. 6.5.2. Plūsmas ātrums: 1 ml/minūtē 6.5.3. UV detektora iestatījumi: detektors jānoregulē uz 370 nm, lai konstatētu halkonu, un – uz 254 nm, lai konstatētu glicirizīnskābi. Piezīme: viļņu garums jāmaina (no 370 nm uz 254 nm) 30 sekundes pirms glicirizīnskābes eluēšanas pīķa sākuma.

7.   Procedūra

7.1.   Alkohola parauga sagatavošana

Filtrē caur organiskiem šķīdinātājiem paredzētu filtru (poru diametrs: 0,45 μm).

7.2.   Atlikuma lakricas ekstrakta pagatavošana (5.6)

Pirms analīzes atšķaida ar 50 % (pēc tilpuma) etanolu attiecībā “viens pret desmit”.

7.3.   Noteikšana

7.3.1.

Ievada 20 μl pagatavotā lakricas ekstrakta (7.2). Analīzi veic tādos hromatogrāfijas apstākļos, kas aprakstīti iepriekš (6.5).

7.3.2.

Ievada 20 μl parauga (7.1) (ar anīsu aromatizēta alkohola paraugs). Analīzi veic tādos hromatogrāfijas apstākļos, kas aprakstīti iepriekš (6.5).

7.3.3.

Salīdzina abas hromatogrammas. Starp abām hromatogrammām jābūt lielai līdzībai halkona izejas zonā (tad, kad veic detektēšanu pie 379 nm, iepriekš aprakstītajos analīzes apstākļos) (Skat. 1. attēlu).

8.   Pastisam raksturīga hromatogramma

1. attēls

Hromatogramma, ko iegūst ar iepriekš aprakstīto metodi, norāda halkona klātesamību “pastisā”. Pīķis Nr. 1 līdz Nr. 8 atbilst halkonam, un pīķis Nr. 9 atbilst glicirizīnskābei.

9.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

Starplaboratoriju pārbaudes rezultāti:

turpmāk dotajā tabulā sniegti dati attiecībā uz izpildi, nosakot halkona klātbūtni vai neesamību pastisā un alkoholā ar anīsu.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā pēc starptautiski pieņemtām procedūrām.

Paraugu veidi:

A	pastiss, divkāršs paraugs

B	pastiss, viens paraugs

C	pastiss, viens paraugs

D	“pastiss” (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

E	“pastiss” (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

F	liķieris ar anīsu (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

G	liķieris ar anīsu (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

H	ūzo (nesatur halkonu), viens paraugs

I	ūzo (nesatur halkonu), viens paraugs

J	anīss (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

K	“pastiss” (nesatur halkonu), divkāršs paraugs

▼M2

VIII.   CUKURI KOPĀ

1.    Darbības joma

HPLC–RI metodi izmanto, lai noteiktu cukurus kopā (izteikti invertcukurā) stiprajos alkoholiskajos dzērienos, izņemot liķierus, kas satur olu un piena produktus.

Metode ir apstiprināta starplaboratoriju pētījumā par pastis, destilētu anīsa stipro alkoholisko dzērienu, kiršu liķieri, crème de (kam seko izmantotā augļa vai izejvielas nosaukums) un crème de cassis koncentrācijā no 10,86 g/l līdz 509,7 g/l. Tomēr instrumenta rādījuma linearitāte ir tikusi pierādīta koncentrācijā 2,5 g/l līdz 20,0 g/l.

Šī metode nav paredzēta nelielas cukuru koncentrācijas noteikšanai.

2.    Normatīvās atsauces

ISO 3696:1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.    Princips

Cukuru šķīdumu analīze ar augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju, lai noteiktu to glikozes, fruktozes, saharozes, maltozes un laktozes koncentrāciju.

Šī metode izmanto alkilamīna stacionāro fāzi un noteikšanu ar diferenciālo refraktometriju un ir dota kā piemērs. Būtu iespējama arī anjonu apmaiņas sveķu izmantošana par stacionāro fāzi.

4.    Reaģenti un materiāli

4.1.	Glikoze (CAS 50-99-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.2.	Fruktoze (CAS 57-48-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.3.	Saharoze (CAS 57-50-1) ar vismaz 99 % tīrību.

4.4.	Laktoze (CAS 5965-66-2) ar vismaz 99 % tīrību.

4.5.	Maltozes monohidrāts (CAS 6363-53-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.6.	Tīrs acetonitrils (CAS 75-05-8) HPLC analīzei.

4.7.	Destilēts vai demineralizēts ūdens, vēlams, mikrofiltrēts.

4.8.

Šķīdinātāji (piemērs) Eluēšanas šķīdinātāju veido: 75 tilpumdaļas acetonitrila (4.6), 25 tilpumdaļas destilēta ūdens (4.7). Laiž cauri hēliju lēnā tempā (5–10 minūtes) pirms atgāzēšanas. Ja izmantojamais ūdens nav mikrofiltrēts, šķīdinātājs jāfiltrē ar organiskiem šķīdinātājiem paredzētā filtrā, kam poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm.

4.9.	Absolūtais etanols (CAS 64-17-5).

4.10.

Etanols, 5 % šķīdums (v/v).

4.11.

Izejas standartšķīduma (20 g/l) pagatavošana Iesver 2 g analizējamos cukurus (4.1. līdz 4.5.), bez zudumiem pārnes tos 100 ml tilpuma kolbā. (NB. 2,11 g maltozes monohidrāta ir līdzvērtīgi 2 g maltozes). Koriģē līdz 100 ml ar 5 % spirta šķīduma (4.10.), sakrata un glabā aptuveni + 4 °C. Reizi nedēļā sagatavo jaunu izejas šķīdumu.

4.12.

Darba standartšķīdumu pagatavošana (2,5 g/l, 5,0 g/l, 7,5 g/l, 10,0 g/l un 20,0 g/l) Izšķīdina 20 g/l (4.11.) izejas šķīduma aptuveni ar 5 % spirta šķīduma (4.10.), lai iegūtu piecus darba standartšķīdumus 2,5 g/l, 5,0 g/l, 7,5 g/l, 10,0 g/l un 20,0 g/l. Filtrē ar filtru, kura poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm (5.3.).

5.    Iekārtas un aprīkojums

5.1.    HPLC sistēma, kas spēj sasniegt pamata izšķirtspēju visiem cukuriem.

5.1.1.

Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs ar sešceļu inžekcijas vārstu, kas aprīkots ar 10 μl cilpu vai kādu citu automātisku vai manuālu ierīci mikroapjomu inžekcijai ar pietiekamu uzticamību.

5.1.2.

Sūknēšanas sistēma, kas ļauj sasniegt un uzturēt pastāvīgu vai ieprogrammētu caurplūdumu ar lielu precizitāti.

5.1.3.

Diferenciālrefraktometrs.

5.1.4.

Datorizēts integrators vai reģistrēšanas iekārta, kuras darbībspēja ir saderīga ar pārējo sistēmu.

5.1.5.

Priekškolonna Ir ieteicams, lai analītiskajai kolonnai būtu piestiprināta piemērota priekškolonna.

5.1.6.

Kolonna (piemērs) Materiāls: nerūsošais tērauds vai stikls. Iekšējais diametrs: 2–5 mm. Garums: 100–250 mm (atkarībā no iepakojuma daļiņu izmēra), piemēram, 250 mm, ja daļiņas ir 5 μm diametrā. Nekustīgā fāze: ar alkilamīna funkcionālo grupu saturošiem radikāļiem savienots silīcija oksīds ar maksimālo daļiņu izmēru 5 μm.

5.1.7.

Apstākļi hromatogrāfijas veikšanai (piemērs) Eluēšanas šķīdinātājs (4.8.), mazs tecēšanas ātrums – 1 ml/minūtē. Detektēšana: ar diferenciālrefraktometriju. Lai nodrošinātu, ka detektors ir absolūti stabils, tas ir jāieslēdz dažas stundas pirms izmantošanas. References kivetei jābūt piepildītai ar eluēšanas šķīdinātāju.

5.2.	Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg.

5.3.	Filtrēšanas ierīce maziem apjomiem, izmantojot 0,45 μm mikromembrānu.

6.    Paraugu uzglabāšana

Paraugus saņemot, tie pirms analīzes veikšanas jāglabā istabas temperatūrā.

7.    Procedūra

7.1.   A DAĻA. Paraugu sagatavošana

7.1.1.

Paraugu sakrata.

7.1.2.

Paraugu filtrē ar filtru, kura poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm (5.3).

7.2.   B DAĻA. HPLC

7.2.1.   Noteikšana

Inžektē 10 μl standartšķīdumu (4.12.) un paraugus (7.1.2.). Analīzi veic piemērotos hromatogrāfijas apstākļos, piemēram, tādos, kādi norādīti iepriekš.

7.2.2.

Ja kādai no parauga smailēm ir lielāks laukums (vai augstums) nekā atbilstošajai smailei viskoncentrētākajā standartšķīdumā, tad paraugu atšķaida ar destilētu ūdeni un analizē no jauna.

8.    Aprēķins

Salīdzina abas – standartšķīduma un spirta – hromatogrammas. Identificē smailes ar to aiztures laikiem. Izmēra to laukumus (vai augstumus) un aprēķina koncentrāciju ar ārējo standarta metodi. Ņem vērā visus parauga atšķaidījumus.

Galīgais rezultāts ir saharoze, laktoze, maltoze, glikoze un fruktoze, izteiktas invertcukura saturā g/l.

Invertcukuru aprēķina kā esošo monosaharīdu un reducējošo disaharīdu summu, kam pieskaita stehiometrisko glikozes un fruktozes apjomu, kurš aprēķināts no esošās saharozes.

Invertcukurs (g/l)

=

glikoze (g/l) + fruktoze (g/l) + maltoze (g/l) + laktoze (g/l) + (saharoze (g/l) × 1,05)

1,05

=

(fruktozes molekulmasas + glikozes molekulmasas) attiecība pret saharozes molekulmasu

9.    Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

9.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

▼M1

IX.   OLU DZELTENUMS. OLU DZELTENUMA KONCENTRĀCIJAS NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS – FOTOMETRISKĀ METODE

1.   Darbības joma

Šī metode ir piemērota, lai noteiktu olu dzeltenuma koncentrāciju olu liķierī un olas saturošā liķierī 40 līdz 250 g/l diapazonā.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696:1897 Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Princips

Olu dzeltenumā konstatētos etanolā šķīstošos fosfora savienojumus ekstrahē un nosaka fotometriski kā fosfora molibdāta kompleksu.

4.   Reaģenti un materiāli

4.1.	Divreiz destilēts ūdens

4.2.	Diatomīta zeme

4.3.	Etanols, 96 % (pēc tilpuma) (CAS 64-17-5)

4.4.	Magnija acetāta (CAS 16674-78-5) 15 % šķīdums

4.5.	Sērskābe (CAS 7664-93-9), 10 %

4.6.	Sērskābe 1 N

4.7.	Kālija dihidrogēnfosfāta (CAS 778-77-0) KH2PO4 šķīdums, 0,16 g/l

4.8.

Reaģents fosfāta noteikšanai: izšķīdina 20 g amonija molibdāta (CAS 12054-85-2), (NH4)6Mo7O24.4H2O ūdenī ar tilpumu 400 ml un temperatūru 50 °C, citā traukā izšķīdina 1 g amonija vanadāta (CAS 7803-55-6), NH4VO3, karstā ūdenī ar tilpumu 300 ml, ļauj atdzist, pēc tam pievieno 140 ml koncentrētas slāpekļskābes (CAS 7697-37-2). Atdzesētos šķīdumus savieno 1 000  ml mērkolbā un uzpilda līdz 1 000  ml atzīmei.

5.   Iekārtas un aprīkojums

5.1.	Koniskā kolba ar tilpumu 100 ml

5.2.	Ultraskaņas vanna (vai magnētiskais maisītājs)

5.3.	Mērkolba ar tilpumu 100 ml

5.4.	Ūdens vanna 20 °C

5.5.	Filtrs (Vatmaņa papīrs Nr. 4 vai līdzvērtīgs)

5.6.	Porcelāna (vai platīna) tīģelis

5.7.	Verdoša ūdens vanna

5.8.

Plītiņa

5.9.	Mufeļkrāsns

5.10.

Mērkolba ar tilpumu 50 ml

5.11.

Mērkolba ar tilpumu 20 ml

5.12.

Spektrofotometrs, noregulēts uz 420 nm

5.13.

Kivete, 1 cm.

6.   Paraugi

Paraugus pirms analīzes veikšanas glabā istabas temperatūrā.

7.   Procedūra

7.1.   Parauga gatavošana

7.1.1.

Iesver 10 g parauga 100 ml apaļkolbā (5.1).

7.1.2.

Pakāpeniski pievieno 70 ml etanola (4.3) nelielām devām, sajaucot pēc katras pievienošanas, un ievieto uz 15 minūtēm ultraskaņas vannā (5.2) (vai maisījumu 10 minūtes maisa ar magnētisko maisītāju istabas temperatūrā).

7.1.3.

Pārvieto kolbas saturu uz 100 ml mērkolbu (5.3) ar etanola skalojumiem (4.3). Koriģē līdz kalibrēšanas atzīmei ar etanolu (4.3) un ievieto kolbas 20 °C ūdens vannā (5.4). Koriģē līdz 20 °C kalibrēšanas atzīmei.

7.1.4.

Pievieno nelielu daudzumu diatomīta zemes (4.2) un filtrē (5.5), aizmetot pirmos 20 ml.

7.1.5.

Pārvieto 25 ml filtrāta uz porcelāna (vai platīna) tīģeli (5.6). Pēc tam filtrāts ir jākoncentrē, viegli tvaicējot verdošā ūdens vannā (5.7), pievienojot 5 ml 15 % magnija acetāta šķīduma (4.4).

7.1.6.

Tīģeļus novieto uz plītiņas (5.8) un karsē vienīgi līdz izžūšanai.

7.1.7.

Atlikumu pārpelno, sakarsējot līdz kvēlei 600 °C mufeļkrāsnī (5.9), līdz pelni kļūst balti, vismaz pusotru stundu, bet var arī atstāt līdz rītam.

7.1.8.

Noņem pelnus ar 10 ml 10 % sērskābes (4.5), pārvieto tos ar destilēta ūdens (4.1) skalojumiem uz 50 ml mērkolbu (5.10) un istabas temperatūrā uzpilda līdz atzīmei ar destilētu ūdeni (4.1). Lai pagatavotu fotometriskās fosfāta pārbaudes parauga šķīdumu, izmanto šā pelnu šķīduma alikvoto daļu 5 ml.

7.2.   Fotometriskā fosfāta pārbaude

7.2.1.   Salīdzināmais šķīdums

7.2.1.1.

Ievieto 10 ml 10 % sērskābes (4.5) 50 ml mērkolbā (5.10) un uzpilda līdz atzīmei ar destilētu ūdeni (4.1).

7.2.1.2.

Šā šķīduma alikvotajai daļai 5 ml (7.2.1.1), kas atrodas 20 ml mērkolbā (5.11), pievieno 1 ml 1 N sērskābes (4.6) un 2 ml fosfāta reaģenta (4.8) un uzpilda līdz 20 ml atzīmei ar destilētu ūdeni (4.1).

7.2.1.3.

Aizver ar brīvi ievietotu aizbāzni, sakrata, 10 minūtes karsē verdoša ūdens vannā (5.7) un pēc tam 20 minūtes dzesē 20 °C ūdens vannā (5.4).

7.2.1.4.

Uzpilda 1 cm kiveti (5.13) ar šo salīdzinošo šķīdumu.

7.2.2.   Parauga šķīdums

7.2.2.1.

Pelnu šķīduma alikvotajai daļai 5 ml (7.1.8), kas atrodas 20 ml mērkolbā (5.11), pievieno 1 ml 1 N sērskābes (4.6) un 2 ml fosfāta reaģenta (4.8) un uzpilda līdz 20 ml atzīmei ar destilētu ūdeni (4.1).

7.2.2.2.

Aizver ar brīvi ievietotu aizbāzni, sakrata, 10 minūtes karsē verdoša ūdens vannā (5.7) un pēc tam 20 minūtes dzesē 20 °C ūdens vannā (5.4).

7.2.2.3.

Dzelteno šķīdumu, kas izveidojas, tūlīt analizē spektrofotometriski (5.12) 1 cm kivetē (5.13) pie 420 nm attiecībā pret salīdzināmo šķīdumu (7.2.1.4).

7.2.3.   Kalibrēšanas līkne

7.2.3.1.

Lai izveidotu kalibrēšanas līkni, fosfāta reaģenta (4.8) alikvotās daļas 2 ml pievieno 20 ml mērkolbām (5.11), kurās katrā atrodas 1 ml 1 N sērskābes (4.6) un, attiecīgi, 0, 4, 6, 8 un 10 ml kālija dihidrogēnfosfāta šķīduma (4.7), un uzpilda līdz 20 ml atzīmei ar destilētu ūdeni (4.1).

7.2.3.2.

Aizver ar brīvi ievietotu aizbāzni, sakrata, 10 minūtes karsē verdoša ūdens vannā (5.7), pēc tam 20 minūtes dzesē 20 °C ūdens vannā (5.4) un analizē spektrofotometriski (5.12) 1 cm kivetē (5.13) pie 420 nm attiecībā pret salīdzināmo šķīdumu (7.2.1.4).

7.2.3.3.

Kalibrēšanas līknes izveide: dihidrogēnfosfāta šķīdums (ml) 0 2 4 6 8 10 P2O5 (mg) 0 0,167 0,334 0,501 0,668 0,835

8.   Rezultātu izteikšana

Olu dzeltenuma saturu g/l aprēķina pēc šādas formulas:

kur

110	pārrēķina koeficients attiecībā uz kopējo P2O5 daudzumu g 100 gramos olu dzeltenuma

mg P2O5

vērtība, kas iegūta kalibrēšanas līknē

blīvums

masas vienība tilpumā (g/ml) olu liķierim 20 °C temperatūrā

E	olu liķiera svars g

40	atšķaidījuma koeficients pelnu šķīduma alikvotajai daļai 5 ml.

9.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti:

turpmāk dotajā tabulā sniegti dati attiecībā uz olas dzeltenumu.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts pēc starptautiski pieņemtām procedūrām.

Paraugu veidi.

A	Olu liķieris “Advocaat”, divkāršs paraugs

B	Olu liķieris “Advocaat”, divkāršs paraugs

C	Olu liķieris “Advocaat”, divkāršs paraugs

D	Olu liķieris “Advocaat” (atšķaidīts), divkāršs paraugs, divi dažādi koncentrācijas līmeņi (*)

E	Olu liķieris “Advocaat”, divkāršs paraugs

▼M2

X.   ŠĀDU KOKSNES SAVIENOJUMU NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS AR AUGSTAS IZŠĶIRTSPĒJAS ŠĶIDRUMA HROMATOGRĀFIJU (HPLC): FURFUROLS, 5-HIDROKSIMETILFURFUROLS, 5-METILFURFUROLS, VANILĪNS, CERIŅSKĀBES ALDEHĪDS, KONIFERILALDEHĪDS, SINAPALDEHĪDS, GALLUSSKĀBE, ELAGSKĀBE, VANILĪNSKĀBE, CERIŅSKĀBE UN SKOPOLETĪNS

1.    Darbības joma

Šī metode attiecas uz furfurola, 5-hidroksimetilfurfurola, 5-metilfurfurola, vanilīna, ceriņskābes aldehīda, koniferilaldehīda, sinapaldehīda, gallusskābes, elagskābes, vanilīnskābes, ceriņskābes un skopoletīna noteikšanu, izmantojot augstas darbībspējas šķidruma hromatogrāfiju.

2.    Normatīvās atsauces

Analīzes metode, ko atzinusi Starptautiskās vīnkopības un vīna organizācijas (OIV) Ģenerālā asambleja un publicējusi OIV ar atsauces numuru OIV-MA-BS-16: R2009.

3.    Princips

Noteikšana ar augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC), izmantojot noteikšanu ar UV spektrofotometriju dažādos viļņa garumos un spektrofluorimetriju.

4.    Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt ar analītisku kvalitāti. Jāizmanto destilēts ūdens vai ūdens ar vismaz līdzvērtīgu tīrību. Ieteicams izmantot mikrofiltrētu ūdeni ar pretestību 18,2 M Ω/cm.

4.1.	96 % (pēc tilpuma) spirta.

4.2.	HPLC kvalitātes metanols (šķīdinātājs B).

4.3.	Etiķskābe, atšķaidīta līdz 0,5 tilp. % (šķīdinātājs A).

4.4.	Kustīgās fāzes (dots vienīgi piemēram) šķīdinātājs A (0,5 % etiķskābes) un šķīdinātājs B (tīrs metanols). Filtrē caur membrānu (poru izmērs 0,45 μm). Ja vajadzīgs, atgāzē ultraskaņas vannā.

4.5.	References standarti ar 99 % minimālo tīrību: furfurols, 5-hidroksimetilfurfurols, 5-metilfurfurols, vanilīns, ceriņskābes aldehīds, koniferilaldehīds, sinapaldehīds, gallusskābe, elagskābe, vanilīnskābe, ceriņskābe un skopoletīns.

4.6.

Standartšķīdums: standarta vielas izšķīdina 50 tilp. % ūdens un spirta maisījumā. Galīgajai koncentrācijai standartšķīdumā vajadzētu būt apmēram šādai: furfurols: 5 mg/l; 5-hidroksimetilfurfurols: 10 mg/l; 5-metilfurfurols: 2 mg/l; vanilīns: 5 mg/l; ceriņskābes aldehīds: 10 mg/l; koniferilaldehīds: 5 mg/l; sinapaldehīds: 5 mg/l; gallusskābe: 10 mg/l; elagskābe: 10 mg/l; vanilīnskābe: 5 mg/l; ceriņskābe: 5 mg/l; skopoletīns: 0,5 mg/l.

5.    Aparatūra

Standarta laboratorijas iekārta.

5.1.

Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs, kas spēj darboties binārā gradienta režīmā un ir aprīkots šādi: 5.1.1.  Spektrofotometriskais detektors, kas spēj veikt mērījumus viļņa garumu diapazonā no 260 nm līdz 340 nm. Taču priekšroka dodama darbam ar vairāku viļņa garumu detektoru ar diožu matricu vai tamlīdzīgu, lai apstiprinātu smaiļu tīrību. 5.1.2.  Spektrofluorometrijas detektors – ierosas viļņu garums: 354 nm, emisijas viļņa garums: 446 nm (skopoletīna mikrodaudzumu noteikšanai; ir konstatējams arī ar spektrofotometriju, ja viļņa garums ir 313 nm). 5.1.3.  Inžekcijas ierīces, kas varētu ievadīt (piemēram) 10 vai 20 μl analizējamā parauga. 5.1.4.  Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijas kolonna: RP C18 tipa, daļiņu lielums nepārsniedz ar 5 μm.

5.2.	Šļirces HPLC vajadzībām.

5.3.	Iekārta mazu apjomu membrānfiltrēšanai.

5.4.	Integrators–skaitļotājs vai augstas darbībspējas ierakstītājs, kas ir saderīgs ar visu iekārtu un kam jo īpaši ir jābūt ar vairākiem [datu] ieguves kanāliem.

6.    Procedūra

6.1.   Inžektējamā šķīduma sagatavošana

Standartšķīdumu un stipro alkoholisko dzērienu vajadzības gadījumā filtrē caur membrānu, kuras poru diametrs nepārsniedz 0,45 μm.

6.2.

Hromatogrāfijas darbības apstākļi: analīzi veic istabas temperatūrā, izmantojot aprīkojumu, kas aprakstīts 5.1. punktā, un kustīgo fāzi (4.4.) ar aptuveni 0,6 ml minūtē lielu plūsmu, ievērojot še turpmāk sniegto gradientu (dots tikai piemēram). Laiks: 0 min – 50 min – 70 min – 90 min Šķīdinātājs A (ūdens–skābe): 100 % – 60 % – 100 % – 100 % Šķīdinātājs B: (metanols): 0 % – 40 % – 0 % – 0 % Ievērojiet, ka dažos gadījumos šis gradients jāgroza, lai novērstu vienlaicīgu eluāciju.

6.3.

Noteikšana 6.3.1. Inžektē references standartšķīdumus atsevišķi, pēc tam sajauc. Pielāgo darba apstākļus tā, lai visu sastāvdaļu smaiļu izšķirtspējas koeficienti būtu vienādi vismaz ar 1. 6.3.2. Inžektē paraugu, kā tas sagatavots 6.1. 6.3.3. Izmēra smaiļu laukumu standartšķīdumā un stiprajā alkoholiskajā dzērienā un aprēķina koncentrācijas.

7.    Rezultātu izteikšana

Katra komponenta koncentrāciju izsaka mg/l.

8.    Metodes raksturlielumi (precizitāte)

Šādi dati tika iegūti 2009. gadā starptautiskā veiktspējas pētījumā par dažādiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, īstenojot to pēc starptautiski saskaņotām procedūrām [1], [2].

8.1.   Furfurols

8.2.   5-hidroksimetilfurfurols

8.3.   5-metilfurfurols

8.4.   Vanilīns

8.5.   Ceriņskābes aldehīds

8.6.   Koniferilaldehīds

8.7.   Sinapaldehīds

8.8.   Gallusskābe

8.9.   Elagskābe

8.10.   Vanilīnskābe

8.11.   Ceriņskābe

8.12.   Skopoletīns

▼M3

XI    14C SATURA NOTEIKŠANA ETANOLĀ

1.    Ievads

14C satura noteikšana etanolā ļauj nošķirt spirtu, kas iegūts no degizrakteņiem (sintēzes spirts), un spirtu, kas iegūts no nesenām izejvielām (fermentācijas spirts).

2.    Definīcija

Par etanola 14C saturu uzskata 14C saturu, kas noteikts, izmantojot šeit aprakstīto metodi vai metodi, kura aprakstīta standarta EN 16640 C metodē.

Dabīgais 14C saturs atmosfērā (atsauces vērtība), ko dzīvā augu valsts absorbē asimilācijas procesā, nav konstanta vērtība. Tāpēc atsauces vērtību nosaka etanolā, kas iegūts no izejvielām, kuras ņemtas no jaunākā veģetācijas perioda. Šo gada atsauces vērtību nosaka saskaņā ar standartu EN 16640. Tomēr var pieņemt citu atsauces vērtību, ja to ir sertificējusi akreditēta struktūra.

3.    Principi

14C saturu paraugos, kas satur spirtu ar vismaz 85 masas % etanola, nosaka tieši ar scintilāciju skaitīšanu šķidrumā.

4.    Reaģenti

4.1.   Toluola scintilators

5,0 g 2,5-difeniloksazols (PPO)

0,5 g p-bis-[4-metil-5-feniloksazolil(2)]-benzols (dimetil-POPOP) vienā litrā analītiski tīra toluola

Drīkst izmantot arī gatavus rūpnieciskus toluola scintilatorus ar šādu sastāvu.

4.2.    14C standarts

n-heksadekāns 14C ar aktivitāti 1 × 106 dpm/g (aptuveni 1,67 × 106 cBq/g) un garantētu noteiktās aktivitātes precizitāti ± 2 % rel.

4.3.   Etanols, kas nesatur 14C

Sintēzes spirts no izrakteņu izcelsmes izejmateriāliem ar vismaz 85 masas % etanolu, lai noteiktu fonu.

5.    Iekārta

6.    Procedūra

6.1.   Iekārtu noregulēšana

Iekārtas jānoregulē saskaņā ar ražotāja instrukcijām. Mērīšanas apstākļi ir optimāli tad, kad E2//B vērtība, kvalitātes rādītājs, ir sasniegusi maksimumu.

E = efektivitāte

B = fons

Optimizē vienīgi divus mērkanālus. Trešo pārbaudes labad atstāj pilnīgi atvērtu.

6.2.   Skaitīšanas mēģeņu izvēle

Lielu skaitu skaitīšanas mēģeņu, kas vēlāk būs vajadzīgas, piepilda ar 10 ml sintēzes etanola, kas nesatur 14C, un 10 ml toluola scintilatora. Katru mēra vismaz 4 ciklus pa 100 minūtēm. Mēģenes, kuru fons no vidējā atšķiras par vairāk nekā ± 1 % rel., izmet. Drīkst izmantot tikai jaunas mēģenes no rūpnīcas un no vienas un tās pašas sērijas.

6.3.   Attiecības “ārējais standarts/kanāls” (ESCR) noteikšana

Ja ir noteikta efektivitāte, izmantojot atbilstīgu datorprogrammu, ESCR nosaka kanālu (6.1. punkts) uzstādīšanas laikā. Izmantotais ārējais standarts ir 137cēzijs, kas jau ir iestrādāts ražošanas procesā.

6.4.   Parauga sagatavošana

Mērīt drīkst paraugus, kuru etanola saturs ir vismaz 85 masas %, kuri nesatur nekādus piemaisījumus un kuri absorbē pie viļņu garuma, kas ir mazāks par 450 nm. Zemam esteru un aldehīdu atlikumu līmenim nav disruptīvas ietekmes. Spirta saturu paraugā iepriekš nosaka ar aproksimāciju 0,1 %.

7.    Paraugu mērīšana, izmantojot ārējo standartu

7.2.   Mērījums

10 ml no katra parauga, kas sagatavoti saskaņā ar 6.4. punktu, ar pipeti ievada izvēlētajā skaitīšanas mēģenē, kuras fons ir pārbaudīts, un caur automātisko dozēšanas iekārtu pievieno 10 ml toluola scintilatora. Paraugus mēģenēs homogenizē, veicot atbilstīgas rotējošas kustības; šķidrums nedrīkst samitrināt skrūvējamā aizbāžņa polietilēna ieliktni. Lai izmērītu fonu, mēģeni, kas satur sintēzes etanolu bez 14C, sagatavo tādā pašā veidā. Lai pārbaudītu attiecīgo 14C gada vērtību, sagatavo svaigu etanola dublikātu no pēdējā veģetācijas perioda, mēģenē samaisa iekšējo standartu, skatīt 8. punktu.

Kontroparaugus un fona paraugus novieto tās mērījumu rindas sākumā, kurai jāsatur ne vairāk par 10 analīžu paraugiem. Kopējais mērījumu laiks paraugam ir vismaz 2 pa 100 minūtēm, individuālos paraugus mēra kārtās pa 100 minūtēm, lai varētu noteikt iekārtu novirzi vai citu bojājumu. (Viens cikls tādējādi ir 100 minūšu mērījumu intervāls vienam paraugam.)

Fona paraugi un kontrolparaugi jāpagatavo no jauna reizi četrās nedēļās.

Vājas absorbcijas paraugiem (ESCR apmēram 1,8) šīs vērtības izmaiņas ietekmē efektivitāti pavisam nedaudz. Ja izmaiņas ir ± 5 % rel., gaidāma tāda pati efektivitāte. Paraugiem ar lielāku absorbciju, piemēram, denaturētiem spirtiem, efektivitāti drīkst noteikt ar absorbcijas korekcijas grafiku. Ja attiecīgā datorprogramma nav pieejama, jāizmanto iekšējais standarts, – ar to iegūst nepārprotamu rezultātu.

8.    Paraugu mērīšana, izmantojot iekšējā standarta heksadekānu 14C

8.1.   Procedūra

Kontrolparaugus un fona paraugus (fermentācijas un sintēzes standarts) un nezināmo materiālu mēra kā dublikātu. Vienu dublikāta paraugu sagatavo neatlasītā mēģenē un pievieno precīzi nosvērtu heksadekāna 14C daudzumu (30 μl) ka iekšējo standartu (pievienotā aktivitāte apmērām 26 269 dpm/gC, aptuveni 43 782 cBq/gC). Par parauga sagatavošanu un laika mērīšanu citiem paraugiem skatīt 7.2. punktu, bet mērīšanas laiku paraugiem ar iekšējo standartu var samazināt līdz apmēram piecām minūtēm, iepriekš noregulējot uz 105 impulsiem. Mērījumu ciklā katram fona paraugam un kontrolparaugam izmanto vienu dublikātu; tos novieto mērījumu cikla sākumā.

8.2.   Rīkošanās ar iekšējiem standartiem un skaitīšanas mēģenēm.

Lai nepieļautu piesārņošanu, veicot mērījumus ar iekšējo standartu, tie jāuzglabā un ar tām jārīkojas pietiekami tālu no vietas, kur gatavo un uzglabā paraugus analīzēm. Pēc mērīšanas mēģenes, ar kurām pārbaudīts fons, drīkst izmantot vēlreiz. Uzskrūvējamos vāciņus un mēģenes, kas satur iekšējo standartu, likvidē.

9.    Rezultātu izteikšana

9.1.   Radioaktīvās vielas aktivitātes mērvienība ir bekerels; 1 Bq = 1 sabrukšanas akts sekundē.

Noteiktas radioaktivitātes norādi izsaka bekerelos attiecībā pret vienu oglekļa gramu = Bq/gC.

Lai iegūtu praktiskākus rezultātus, tie jāizsaka centibekerelos = cBq/gC.

Var izmantot arī zinātniskajā literatūrā lietotos aprakstus un formulas, kas pamatojas uz dpm. Lai iegūtu atbilstošos skaitļus centibekerelos, dpm skaitlis jāreizina ar 100/60.

9.2.   Rezultātu izteikšana ar ārējo standartu

9.3.   Rezultātu izteikšana ar iekšējo standartu

9.4.   Saīsinājumi

cpmpr

=

vidējais parauga skaitīšanas ātrums visā mērīšanas laikā

cpmNE

=

vidējais fona impulsa ātrums, kas aprēķināts tādā pašā veidā

cpmIS

=

paraugu skaitīšanas rādītājs, ar iekšējo standartu

dpmIS

=

pievienotā iekšējā standarta daudzums (kalibrēšanas radioaktivitāte dpm)

V

=

izmantoto paraugu tilpums mililitros

F

=

tīrā spirta saturs gramos uz mililitru atbilstīgi koncentrācijai

Z

=

ESCR vērtībai atbilstošā efektivitāte

1,918

=

spirta gramu skaits uz oglekļa gramu

10.    Metodes uzticamība

10.1.   Pašatkārtojamība (r)

r = 0,632 cBq/g C; S(r) = ± 0,223 cBq/g C

10.2.   Citatkārtojamība (R)

R = 0,821 cBq/g C; S(R) = ± 0,290 cBq/g C.