Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1992. gada 30. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1766/92 par labības tirgus kopīgo organizāciju ( 1 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 923/96 ( 2 ), un jo īpaši tās 13. un 21. pantu, un attiecīgos citu regulu noteikumus par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju,

ņemot vērā Padomes 1998. gada 15. decembra Regulu (EK) Nr. 2799/98, ar kuru noteikts eiro agromonetārais režīms ( 3 ), un jo īpaši tās 3. un 9. pantu,

(1)

tā kā Komisijas 1987. gada 27. novembra Regula (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem ( 4 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 604/98 ( 5 ), ir vairākkārt un būtiski grozīta; tā kā jaunu grozījumu gadījumā tā skaidrības labad būtu jāpārstrādā;

(2)

tā kā vispārīgie noteikumi, ko noteikusi Padome, paredz izmaksāt kompensāciju pēc tam, kad iesniegti pierādījumi par to, ka produkti ir eksportēti no Kopienas; tā kā tiesības uz kompensāciju tiek iegūtas, tiklīdz produktus izved no Kopienas tirgus, ja visām trešām valstīm piemēro vienotu kompensācijas likmi; tā kā, ja kompensācijas likme ir diferencēta atkarībā no produktu galamērķa, tad tiesības uz kompensāciju ir atkarīgas no ievešanas trešā valstī;

(3)

tā kā līdz ar Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma ieviešanu, lai piešķirtu kompensāciju, kā likums, ir jāuzrāda eksporta licence, kurā ir jānosaka kompensācijas avanss; tā kā Kopienas teritorijā piegādes starptautiskajām organizācijām un bruņotajiem spēkiem, pārtikas piegādes un nelielu apjomu eksports tomēr ir īpaši gadījumi un nav ekonomiski sevišķi nozīmīgi; tā kā tādiem gadījumiem ir paredzēta speciāla sistēma bez eksporta licences, lai vienkāršotu šādas eksporta operācijas un lai uzņēmējiem un kompetentajām iestādēm netiktu uzkrauta pārlieku smaga administratīvā nasta;

(4)

tā kā šajā regulā eksporta diena ir tā, kurā muitas dienests pieņem dokumentu, ar kuru deklarācijas iesniedzējs izsaka vēlmi eksportēt tos produktus, par kuriem viņš lūdz eksporta kompensāciju; tā kā šāda dokumenta mērķis ir pievērst uzmanību, īpaši muitas dienestu uzmanību, faktam, ka attiecīgā operācija tiek veikta par Kopienas naudas līdzekļiem, lai minētie muitas dienesti veiktu atbilstošas pārbaudes; tā kā, produktus pieņem un līdz to faktiskajam eksportam tos novieto muitas uzraudzībā; tā kā tāda diena būs atsauces datums tam, lai noteiktu eksportētā produkta daudzumu, veidu un īpašības;

(5)	tā kā, ja piegādes notiek vairumā vai nestandarta vienībās, tad tiek atzīts, ka precīzu produktu neto svaru var uzzināt tikai pēc to iekraušanas transporta līdzeklī; tā kā, lai atrisinātu šādu situāciju, būtu jāizstrādā noteikums par to, lai eksporta deklarācijā noteiktu aptuveno masu;

(6)

tā kā, lai pareizi piemērotu Padomes 1990. gada 12. februāra Regulu (EEK) Nr. 386/90 par pārraudzību, ko veic, eksportējot tādus lauksaimniecības produktus, par kuriem saņem kompensācijas vai citus maksājumus ( 6 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 163/94 ( 7 ), būtu jāparedz, ka tad, kad lauksaimniecības produkti tiek iekrauti konteinerā, kravas mašīnā, kuģī vai līdzīgi, varētu pārbaudīt, vai eksporta deklarācija atbilst šiem lauksaimniecības produktiem;

(7)	tā kā, ja bieži eksportē nelielu daudzumu partijas, tad būtu jāparedz vienkāršota procedūra, kā noteikt dienu, kas jāizmanto, lai noteiktu kompensācijas likmes;

(8)	tā kā, lai jēdzienu “eksports no Kopienas” varētu skaidrot konsekventi, būtu jāprecizē, ka produktu uzskata par eksportētu tad, kad to izved no Kopienas muitas teritorijas;

(9)

tā kā eksportētājam vai pārvadātājam var būt jāveic pasākumi, lai novērstu to, ka eksportam paredzētie produkti sabojājas tajās 60 dienās, kas ir no eksporta deklarācijas pieņemšanas līdz produktu izvešanai no Kopienas muitas teritorijas vai ievešanai galapunktā; tā kā sasaldēšana ir šāds pasākums, kas ļauj produktiem saglabāties; tā kā, lai ievērotu šo prasību, minētajā laikposmā būtu jāļauj veikt sasaldēšanu;

(10)

tā kā kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina, lai produkti, ko izved no Kopienas vai kas atrodas tranzītā uz konkrētu galamērķi, patiesi būtu tie, par kuriem ir nokārtotas muitas eksporta formalitātes; tā kā tādēļ, kad produkts šķērso pārējo dalībvalstu teritorijas un vēl nav izvests no Kopienas muitas teritorijas vai sasniedzis konkrēto galamērķi, būtu jāizmanto T5 kontrolkopija, kas minēta 471. līdz 495. pantā Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, ar ko paredz noteikumus, kas jāievēro, ieviešot Padomes Regulu (EEK) Nr. 2913/92, ar kuru izveidots Kopienas Muitas kodekss ( 8 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 502/1999 ( 9 ); tā kā, lai vienkāršotu administratīvo procedūru, tomēr ir vēlams paredzēt režīmu, kas ir elastīgāks par T5 kontrolkopijas izmantošanu, ja piemēro atvieglotu Kopienas tranzīta režīmu pārvadājumiem pa dzelzceļu vai lielos konteineros saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2454/93 412. līdz 442. pantu, kurā ir paredzēts, ka, ja transporta operācija sākas Kopienā un beigsies ārpus tās, tad tajā muitas punktā, kam ir pakļauta robežstacija, nav jākārto nekādas formalitātes;

(11)

tā kā dažreiz var tikt pieprasīta kompensācija par tiem produktiem, kas ir tikuši eksportēti un izvesti no Kopienas muitas teritorijas, bet kas ir atvesti atpakaļ pārkraušanas vai tranzīta nolūkā, pirms tie sasniedz galamērķi ārpus tādas teritorijas, un tā kā produktus var atvest atpakaļ arī citu, ne tikai transporta prasību dēļ, jo īpaši spekulācijas nolūkā; tā kā tādos gadījumos tiek apdraudēta iekļaušanās 60 dienu termiņā, kas ir dots, lai preces izvestu no Kopienas muitas teritorijas; tā kā, lai novērstu šādas situācijas, ir skaidri jāparedz nosacījumi, ar kādiem preces drīkst ievest atpakaļ Kopienas muitas teritorijā;

(12)

tā kā šajā regulā paredzēto režīmu drīkst piemērot tikai tādiem produktiem, kas ir brīvā apgrozībā un kas atsevišķos gadījumos ir Kopienas izcelsmes; tā kā, ja runa ir par zināmiem produktiem, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām, tad kompensāciju nosaka, nevis pamatojoties uz pašu produktu, bet gan uz tiem pamatproduktiem, kas ir tā sastāvā, un tā kā gadījumos, kad kompensācija ir tādējādi noteikta, pamatojoties uz vienu vai vairākām sastāvdaļām, lai piešķirtu kompensāciju vai ievērojamu tās daļu, pietiek, lai minētā sastāvdaļa vai sastāvdaļas atbilstu minētajām prasībām vai arī vairs neatbilstu tikai tā iemesla dēļ, ka tās ir iestrādātas citos produktos; tā kā, lai ņemtu vērā dažu sastāvdaļu īpašo statusu, būtu jāsastāda to produktu saraksts, kam kompensāciju nosaka, pamatojoties uz vienu sastāvdaļu;

(13)

tā kā Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EK) Nr. 2913/92, ar kuru ir izveidots Kopienas Muitas kodekss ( 10 ) un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 82/97 ( 11 ), 23. līdz 26. pantā ir definēta preču nepreferenciālā izcelsme; tā kā, piešķirot eksporta kompensācijas, par Kopienas izcelsmes produktiem uzskata tikai tos produktus, kas ir pilnībā iegūti vai būtiski pārstrādāti Kopienā; tā kā, lai panāktu vienveidīgu piemērojumu visās dalībvalstīs, ir lietderīgi noskaidrot, ka zināmiem produktu maisījumiem kompensācija nepienākas;

(14)

tā kā kompensācijas likmi nosaka produkta tarifa klasifikācija; tā kā zināmiem maisījumiem, preču komplektiem un precēm, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām šādas klasifikācijas rezultātā var tikt piešķirta lielāka kompensācija, nekā tas ir ekonomiski pamatots; tā kā līdz ar to ir jāpieņem speciāli noteikumi, lai noteiktu kompensāciju, kas piemērojama maisījumiem, preču komplektiem un precēm, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām;

(15)

tā kā, ja kompensācijas likme mainās atkarībā no produkta galamērķa, būtu jāparedz pārbaude, ka produktu patiešām importē tajā trešā valstī vai valstīs, par ko tika noteikta kompensācija; tā kā šādu pasākumu var bez sarežģījumiem mīkstināt attiecībā uz tiem eksportiem, kur attiecīgās kompensāciju summas ir nelielas, ja vien darījums sniedz pietiekamas garantijas, ka attiecīgie produkti sasniegs savu galamērķi; tā kā šāda noteikuma mērķis ir vienkāršot administratīvo darbu, kas nepieciešams, lai iesniegtu pierādījumus;

(16)

tā kā, ja visiem galamērķiem piemēro vienotu kompensācijas likmi tajā dienā, kad kompensācija ir noteikta iepriekš, tad zināmos gadījumos ietver obligātu galamērķa klauzulu; tā kā šāda situācija būtu jāuzlūko kā kompensācijas variants, ja kompensācijas likme, kas piemērojama eksporta dienā, ir zemāka par to kompensācijas likmi, kas bija piemērojama dienā, kad likme tika noteikta iepriekš un kas vajadzības gadījumā ir pielāgota tai dienai, kad notiek eksports;

(17)

tā kā, ja kompensācijas likmi diferencē atkarībā no eksportēto produktu galamērķa, tad būtu jāiesniedz pierādījums, ka attiecīgais produkts ir importēts trešā valstī; tā kā ievedmuitas formalitāšu kārtošana lielā mērā nozīmē samaksāt piemērojamos ievedmuitas nodokļus, lai šo produktu varētu tirgot attiecīgajā trešā valstī; tā kā, ņemot vērā atšķirīgās situācijas, kas dominē trešās importētājvalstīs, ir vēlams ļaut uzrādīt tādus ievedmuitas dokumentus, kuros ir sniegtas garantijas, ka eksportētie produkti ir sasnieguši savu galamērķi, tajā pat laikā pēc iespējas mazāk kavējot tirdzniecību;

(18)

tā kā, lai palīdzētu Kopienas eksportētājiem iegūt pierādījumus par to, ka produkti ir sasnieguši galamērķi, būtu jāparedz, ka starptautiskās kontroles un uzraudzības aģentūras, ko apstiprinājušas dalībvalstis, izsniedz sertifikātu par to, ka ir nogādāti galamērķī tie eksportētie Kopienas lauksaimniecības produkti, kas gūst labumu no diferencētās kompensācijas, un tā kā apstiprināt tādas aģentūras ir dalībvalstu kompetencē, kas šādas aģentūras apstiprina katru atsevišķi saskaņā ar zināmām spēkā esošām nostādnēm, un tā kā ir lietderīgi noskaidrot situāciju un iekļaut galvenās nostādnes šajā regulā;

(19)

tā kā, lai tādu produktu eksportus, kam piemēro diferencētu kompensāciju atkarībā no galamērķa, nostādītu vienādā līmenī ar pārējiem eksportiem, būtu jāparedz, ka daļu kompensācijas, kas aprēķināta, pamatojoties uz zemāko kompensācijas likmi, kas piemērojama eksporta dienā, izmaksā, tiklīdz eksportētājs ir iesniedzis pierādījumu, ka produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas;

(20)

tā kā gadījumā ar diferencētām kompensācijām, ja ir mainīts galamērķis, tad kompensācija, kas piemērojama faktiskajam galamērķim, ir maksājama, ievērojot to maksimālo summu, kas piemērojama iepriekš noteiktajam galamērķim; tā kā, lai novērstu situāciju, ka to ļaunprātīgi izmanto un sistemātiski izvēlas galamērķus ar lielākajām kompensācijas likmēm, būtu jāievieš sodu sistēma par galamērķa maiņu, ja faktiskā kompensācijas likme ir mazāka par likmi, kas piemērojama iepriekš noteiktajam galamērķim, un tā kā šis jaunais noteikums ietekmē aprēķinus, aprēķinot to kompensācijas daļu, kas maksājama pēc tam, kad eksportētājs ir iesniedzis pierādījumu, ka produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas;

(21)	tā kā Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. līdz 26. pantā ir definēta preču nepreferenciālā izcelsme; tā kā zināmos gadījumos ir lietderīgi piemērot kritēriju, kas attiecas uz būtisku pārstrādi vai apstrādi, kas noteikta 24. pantā, lai novērtētu, vai produkti patiesi ir sasnieguši savu galamērķi;

(22)

tā kā zināmi eksporta darījumi var novest pie tirdzniecības plūsmu novirzes; tā kā, lai novērstu šādas novirzes, kompensācijas samaksai būtu jābūt atkarīgai no nosacījuma, ka produkts ir ne tikai izvests no Kopienas muitas teritorijas, bet arī importēts kādā trešā valstī vai ir būtiski pārstrādāts vai apstrādāts, un tā kā turklāt kompensācijas samaksa dažos gadījumos var būt atkarīga no tā, vai produkts patiesi ir piedāvāts tirgū trešā importētājvalstī vai arī tas ir būtiski pārstrādāts vai apstrādāts;

(23)

tā kā, ja produkts ir iznīcināts vai sabojājies pirms tas ir piedāvāts tirgū trešā valstī vai pirms galīgās apstrādes, tad uzskata, ka kompensācija vairs nepienākas; tā kā tādos gadījumos eksportētājam vajadzētu būt iespējai iesniegt pierādījumus, ka eksporta operācija tika veikta tādos ekonomiskajos apstākļos, kas normālā notikumu gaitā darījumu būtu pieļāvuši;

(24)	tā kā eksporta darbību finansējums no Kopienas puses ir nepamatots, ja darbība nav parasts komercdarījums, jo tam nav ekonomiskā pamatojuma un tas ir veikts tikai ar nolūku saņemt samaksu no Kopienas;

(25)

25) tā kā būtu jāveic pasākumi, lai novērstu to, ka Kopienas naudas līdzekļi tiek piešķirti darījumiem, kas neatbilst nevienam eksporta kompensāciju sistēmas mērķim; tā kā pastāv risks, ka līdzīgi darījumi tiks veikti ar produktiem, kas pēc eksporta kompensāciju saņemšanas tiktu reimportēti Kopienā, pirms tam neizejot būtisku pārstrādi vai apstrādi trešā valstī, un kam reimportēšanas brīdī tiktu piemērota samazināta vai nulles ievedmuita, ievērojot vienošanos par muitas atvieglojumiem vai Padomes lēmumu; tā kā, lai samazinātu ierobežojumus eksportētājiem, ir lietderīgi piemērot šādus pasākumus paaugstināta riska produktiem;

(26)	tā kā vajadzības gadījumā, lai samazinātu eksportētāju nedrošību, ir lietderīgi atcelt prasību par kompensācijas atmaksu, ja produkti tiek reimportēti Kopienā vairāk nekā divus gadus pēc eksportēšanas;

(27)

tā kā no vienas puses, dalībvalstīm būtu jādod iespēja atteikties piešķirt kompensācijas, vai arī iespēja tās atgūt, ja tās faktiski konstatē, ka darījums nesaskan ar eksporta kompensāciju sistēmas mērķi, un, no otras puses, valstu varas iestādēm nebūtu jāuzkrauj pārāk smaga nasta, uzliekot tām par pienākumu sistemātiski pārbaudīt visus importus;

(28)	tā kā produktiem būtu jābūt tādas kvalitātes, lai tos varētu parastos apstākļos tirgot Kopienā; tā kā tomēr ir lietderīgi ņemt vērā īpašās saistības, kas rodas no standartiem, kas ir spēkā trešā saņēmējvalstī;

(29)	tā kā zināmi produkti var zaudēt tiesības uz kompensāciju, ja tie zaudē pienācīgi labu tirdzniecības kvalitāti;

(30)

tā kā, ja eksporta kompensācija ir noteikta iepriekš vai noteikta konkursa kārtībā, tad nekādu izvedmuitu nepiemēro, jo eksports ir jāveic saskaņā ar tādējādi iepriekš noteiktiem vai konkursa kārtībā noteiktiem nosacījumiem; tā kā vienlīdz būtu jāparedz, ka, ja eksports ir pakļauts izvedmuitai, kas noteikta iepriekš, vai konkursa kārtībā, tad eksports ir jāveic saskaņā ar noteiktajiem nosacījumiem un līdz ar to nevar pretendēt uz eksporta kompensāciju;

(31)

tā kā, lai dotu iespēju eksportētājiem vieglāk finansēt savus darījumus, dalībvalstīm būtu jāļauj izmaksāt avansā visu summu vai tās daļu, tiklīdz ir pieņemta eksporta deklarācija vai maksājuma deklarācija, ar noteikumu, ka ir iesniegta garantijas ķīla, kas garantē avansa atmaksu, ja vēlāk atklātos, ka kompensācija nebija jāmaksā;

(32)

tā kā eksporta avansā samaksātā summa ir jāatlīdzina, ja tiek pierādīts, ka nav tiesību uz eksporta kompensāciju vai arī ka bija tiesības uz mazāku kompensāciju, un tā kā atlīdzībai ir jāietver papildus summa, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu; tā kā force majeure gadījumos papildsumma netiek atlīdzināta;

(33)	tā kā Padomes Regulā (EEK) Nr. 565/80 ( 12 ), kas grozīta ar Regulu (EEK) Nr. 2026/83 ( 13 ), ir izstrādāti vispārīgie noteikumi, kas jāievēro, eksporta avansā maksājot summu, kas ir vienāda ar eksporta kompensāciju;

(34)	tā kā Regulas (EEK) Nr. 565/80 4. panta 5. un 6. punktā ir paredzēts, ka diena, kad pamatproduktus nodod muitas kontrolē, ir jāizmanto, lai noteiktu piemērojamo kompensācijas likmi vai pielāgojumus, kas jāizdara tādai likmei;

(35)

tā kā dienai, kad tā ir spēkā, attiecīgi būtu jābūt dienai, kad muitas dienests no konkrētās personas pieņem deklarāciju, kurā tā paziņo par savu nodomu pakļaut attiecīgās preces vai produktus režīmam, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 565/80 4. un 5. pantā, un tās eksportēt, saņemot kompensāciju, pēc pārstrādes vai uzglabāšanas; tā kā tādā deklarācijā ir jāietver nepieciešamie dati, kas vajadzīgi kompensāciju aprēķinam;

(36)	tā kā kompensācijas maksājuma, ko veic pirms pārstrādes, mērķis ir nostādīt Kopienas produktus vienā līmenī ar produktiem, kas importēti no trešām valstīm apstrādei un reeksportam;

(37)	tā kā pārstrādātu produktu ražošanas metodes un to kontroles procedūras prasa zināmu elastības pakāpi; tā kā Regulas (EEK) Nr. 2913/92 115. pantā ir paredzēta līdzvērtības sistēma, ievērojot iekšējās apstrādes režīmu;

(38)	tā kā, lai labāk izmantotu esošo noliktavu ietilpību, ir lietderīgi paredzēt sistēmu, kurā ir iespējams atļaut tādu produktu līdzvērtību, kas tiek uzglabāti neiesaiņoti (beramā veidā) un kas tiks eksportēti pēc apstrādes;

(39)	tā kā produkti, par kuriem nepienākas kompensācija, nevar būt līdzvērtīgi produkti;

(40)

tā kā no Komisijas 1992. gada 16. oktobra Regulas (EEK) Nr. 3002/92, ar kuru paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, pārbaudot no intervences iegūto produktu izmantošanu un/vai galamērķi ( 14 ), un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 770/96 ( 15 ), ir skaidrs, ka intervences produktiem ir jāsasniedz noteiktais galamērķis; tā kā līdz ar to tādus produktus nedrīkst aizvietot ar līdzvērtīgiem produktiem;

(41)	tā kā attiecīgo produktu eksportam būtu jānosaka pēdējais termiņš; tā kā tāds termiņš ir jānosaka, ņemot vērā eksporta licenču un iepriekš noformējamo sertifikātu sistēmu;

(42)

tā kā gadījumos, kad produkti pirms eksporta tiek uzglabāti noliktavā, šķiet lietderīgi ierobežot šo regulu līdz tām apstrādes formām, kas paredzētas, lai nodrošinātu minēto preču saglabāšanu; tā kā, lai noskaidrotu situāciju, būtu jānosaka, ka tādas apstrādes formas nekādā veidā neietekmē piemērojamo kompensāciju;

(43)

tā kā Regulas (EEK) Nr. 565/80 5. pantā ir noteikts, ka summa, kas vienāda ar eksporta kompensāciju, ir jāsamaksā, tiklīdz produkti vai preces ir pakļautas muitas noliktavas vai brīvās zonas procedūrai; tā kā pēc tam, kad ir pieņemta maksājuma deklarācija, būtu jābūt iespējai pārvest šādus produktus vai preces uz citu dalībvalsti, nevis to, kur tika veikts maksājums, lai tur uzglabātu un vēlāk eksportētu; tā kā būtu jāparedz, ka T5 kontrolkopija ir jāpievieno produktiem vai precēm, lai pierādītu to izvešanu no Kopienas, un tā kā, lai novērstu divkārša maksājuma risku, eksporta deklarācijā būtu jāizdara daži ieraksti, kas informētu tās dalībvalsts maksātājaģentūru, kur tika pieņemta eksporta deklarācija, ka kompensācijas samaksas procedūra ir jau sākusies;

(44)

tā kā gadījumos, kad netiek ievērots eksporta termiņš vai pierādījumu iesniegšanas termiņš, kas jāievēro, lai saņemtu kompensācijas maksājumu, kompensāciju nepiešķir; tā kā būtu jāpieņem pasākumi, līdzīgi tiem, kas paredzēti Komisijas 1985. gada 22. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2220/85, ar ko paredz kopīgus, sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot garantijas ķīlu sistēmu lauksaimniecības produktiem, un kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 3403/93 ( 16 );

(45)

tā kā dalībvalstīs produkti, kas importēti no trešām valstīm zināmai izmantošanai, ir atbrīvoti no nodevām; tā kā tik ilgi, kamēr šie preču tirgi ir ievērojami, Kopienas produkti būtu jānostāda vienā līmenī ar tādiem produktiem no trešām valstīm; tā kā šāda situācija rodas īpaši gadījumos ar produktiem, ko izmanto kuģu un lidaparātu apgādei;

(46)	tā kā, ja runa ir par kuģu un lidaparātu apgādi un piegādēm bruņotajiem spēkiem, tad ir iespējams izstrādāt speciālus noteikumus, lai noteiktu kompensācijas apjomu;

(47)

tā kā produktus, kas paņemti uz kuģa klāja kā krājumi, izmanto patēriņam uz kuģa, un tā kā tādi produkti, ko patērē to esošajā veidā vai izmanto, gatavojot ēdienu uz kuģa, pretendē uz kompensāciju, kas ir piemērojama nepārstrādātiem produktiem; tā kā, ņemot vērā ierobežoto telpu, kas ir pieejama lidaparātā, ēdiens ir jāsagatavo pirms to uz turieni nogādā; tā kā saskaņošanas labad būtu jāpieņem tādi noteikumi, kas ļautu lauksaimniecības produktiem, ko patērē lidaparātā, piešķirt tādu pašu kompensāciju kā tiem produktiem, ko patērē pēc sagatavošanas uz kuģa;

(48)

tā kā kuģu un lidaparātu apgāde ir ļoti specializēts tirdzniecības veids, kas attaisno speciālu kompensācijas avansu režīmu; tā kā produkti un preces, kas piegādātas uz pārtikas krājumu noliktavām, ir turpmāk jāizmanto pārtikas piegādēm; tā kā piegādes uz šādām noliktavām, raugoties no tiesību viedokļa uz kompensāciju, nevar uzskatīt par galīgo eksportu;

(49)	tā kā, ja tiek izmantotas tādas telpas un vēlāk atklājas, ka kompensācija nebija jāmaksā, tad eksportētāji faktiski būs guvuši nepamatotu labumu no bezprocentu aizdevuma; tā kā līdz ar to būtu jāpieņem pasākumi, lai novērstu šādu neattaisnotu labumu;

(50)

tā kā, lai saglabātu tādu Kopienas preču konkurētspēju, kas piegādātas uz platformām, kas atrodas noteiktās zonās tuvu dalībvalstīm, kompensācijas būtu jāpiemēro par tādu pašu likmi, kādu piemēro šādām piegādēm Kopienā; tā kā jebkurai piegādei, kam ir konkrēts galamērķis, tādas kompensācijas likmes piemērošana, kas ir lielāka par minimālo, nekādā ziņā nav attaisnojama, ja vien nav šaubu, ka preces ir sasniegušas savu galamērķi, un tā kā krājumu piegāde uz platformām, kas atrodas jūrā, katrā ziņā ir specializēta operācija – tāda, kas attaisno iespēju pietiekami kontrolēt piegādes; tā kā, ar noteikumu, ka ir ieviesti pietiekami kontroles pasākumi, šķiet saprātīgi piemērot piegādēm tādas kompensācijas likmes, kādas piemēro pārtikas piegādēm Kopienā; tā kā ir iespējams paredzēt vienkāršotu procedūru mazāk nozīmīgām piegādēm; tā kā, ņemot vērā, ka teritoriālo ūdeņu platums atkarībā no dalībvalsts ir no 3 līdz 12 jūdzēm, būtu arī saprātīgi uzskatīt par eksportu piegādes uz visām šādām platformām, kas atrodas aiz trīs jūdžu līnijas;

(51)

tā kā, ja kādu karakuģi, kas pieder kādai dalībvalstij, atklātā jūrā apgādā jūras apgādes kuģis, kas iziet no kādas Kopienas ostas, tad ir iespējams saņemt tādas piegādes sertifikāciju no kompetentas iestādes; tā kā būtu saprātīgi šādām piegādēm piemērot tādu pašu kompensācijas likmi, kādu piemēro krājumu piegādei Kopienas ostā;

(52)	tā kā ir vēlams, lai lauksaimniecības produktiem, ko izmanto kuģu un lidaparātu apgādei, būtu tiesības uz identisku kompensāciju, neatkarīgi no tā, vai tos nogādā uz kuģa vai lidaparāta klāja Kopienā vai ārpus tās;

(53)	tā kā šādu krājumu piegādes trešās valstīs var būt tiešas vai netiešas, un tā kā būtu jāievieš uzraudzības metodes, atbilstošas katram piegādes veidam;

(54)	tā kā saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2913/92 161. panta 3. punkta noteikumiem Helgolandes sala netiek uzskatīta par tādu galamērķi, par ko ir maksājama kompensācija; tā kā Kopienas lauksaimniecības produktu patēriņš Helgolandes salā būtu veicināms; tā kā tādēļ būtu jāpieņem vajadzīgie noteikumi;

(55)

tā kā kopš ir stājies spēkā Pagaidu līgums par tirdzniecību un muitas savienību starp Kopienu un Sanmarīno ( 17 ), tās valsts teritorija vairs nav daļa Kopienas muitas teritorijas; tā kā no tā Līguma 1., 5. un 7. panta var secināt, ka lauksaimniecības produktu cenas muitas savienībā ir vienādā līmenī un ka līdz ar to nav ekonomiska attaisnojuma piešķirt eksporta kompensācijas tiem Kopienas lauksaimniecības produktiem, kas piegādāti uz Sanmarīno;

(56)	tā kā, ja iesniegumu par nodevu atmaksājumu vai atbrīvojumu no tām vēlāk noraida, tad attiecīgie produkti var pretendēt uz eksporta kompensāciju vai arī tiem, atkarībā no situācijas, piemēro eksporta nodevu vai eksporta nodokli; tā kā līdz ar to ir jāizstrādā speciāli noteikumi;

(57)

tā kā bruņotie spēki, kas izvietoti kādā valstī, kas nav dalībvalsts, bet neatrodas šīs valsts pakļautībā, starptautiskās organizācijas un diplomātiskās iestādes parasti saņem savas piegādes, ko neapliek ar ievedmuitu; tā kā šķiet ir iespējams veikt īpašus pasākumus – attiecībā uz bruņotajiem spēkiem, kas atrodas vai nu kādas dalībvalsts vai starptautiskas organizācijas, kurā piedalās vismaz viena dalībvalsts, pakļautībā, attiecībā uz starptautiskajām organizācijām, kurās piedalās vismaz viena dalībvalsts, un attiecībā uz diplomātiskajām iestādēm – kuri paredz, ka pierādījumu par importu iesniedz ar speciālu dokumentu;

(58)	tā kā būtu jāizstrādā noteikums, saskaņā ar kuru kompensāciju maksā tā dalībvalsts, kuras teritorijā pieņēma eksporta deklarāciju;

(59)

tā kā var gadīties, ka no eksportētāja neatkarīgu apstākļu dēļ T5 kontrolkopiju nevar iesniegt, pat ja produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas vai ir sasniedzis konkrētu galamērķi; tā kā tāda situācija var kavēt tirdzniecību; tā kā tādos apstākļos citi dokumenti būtu jāuzskata par līdzvērtīgiem;

(60)

tā kā saprātīgas administratīvās prakses interesēs kompensācijas maksājuma pieteikumi, kam pievienoti attiecīgie dokumenti, būtu jāpieprasa saprātīgā laikposmā, izņemot force majeure gadījumus un, jo īpaši, ja nav bijis iespējams iekļauties termiņā administratīvu kavējumu dēļ, ko eksportētājs nevarēja ietekmēt;

(61)	tā kā periods, kurā veic eksporta kompensāciju samaksu, atšķiras katrā dalībvalstī; tā kā, lai novērstu konkurences traucējumus, ir ieteicams ieviest vienveidīgu maksimālo termiņu, kad maksātājaģentūrām ir jāizmaksā šīs kompensācijas;

(62)	tā kā nelielu produktu daudzumu eksports nav ekonomiski nozīmīgs un var pārlieku un nevajadzīgi noslogot kompetentās iestādes; tā kā dalībvalstu kompetentajiem dienestiem būtu jādod iespēja atteikties maksāt kompensācijas par šādiem eksportiem;

(63)

tā kā Kopienas noteikumos ir paredzēts piešķirt eksporta kompensācijas tikai, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jo īpaši uz eksportētā produkta daudzumu, veidu un īpašībām, un tā ģeogrāfisko galamērķi; tā kā, ņemot vērā pieredzi, būtu jāpastiprina pasākumi, lai apkarotu pārkāpumus un sevišķi krāpšanu, kas var nodarīt kaitējumu Kopienas budžetam; tā kā tādēļ būtu jāparedz pārmaksāto summu atlīdzināšana un sankcijas, lai mudinātu eksportētājus ievērot Kopienas noteikumus;

(64)

tā kā, lai nodrošinātu eksporta kompensāciju sistēmas pareizu darbību, sankcijas būtu jāpiemēro neatkarīgi no vainas subjektīvā elementa, un tā kā tomēr ir lietderīgi zināmos gadījumos atbrīvot no sankcijām, īpaši, ja ir notikusi acīmredzama kļūda, ko ir atzinusi kompetentā iestāde, un paredzēt smagākas sankcijas, ja notikušais ir izdarīts tīšuprāt; tā kā tādi pasākumi ir vajadzīgi, un tiem būtu jābūt samērīgiem, pietiekami pārliecinošiem un vienveidīgi piemērotiem visās dalībvalstīs;

(65)

tā kā, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret eksportētājiem dalībvalstīs, būtu izsmeļoši jāparedz, attiecībā uz eksporta kompensācijām, ka labuma guvējam ir jāatmaksā jebkura pārmaksātā summa, ar procentiem, un būtu jāizstrādā samaksas kārtība, un tā kā, lai labāk aizsargātu Kopienas finansiālās intereses, būtu jāparedz, ka gadījumā, ja tiesības uz kompensāciju tiek nodotas, tāds pienākums tiek nodots tiesību pārņēmējam, un tā kā atgūtās summas un procenti un iekasētās soda naudas būtu jākreditē Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondam (ELVGF) saskaņā ar principiem, kas noteikti Padomes 1970. gada 21. aprīļa Regulas (EEK) Nr. 729/70 par kopīgās lauksaimniecības politikas finansēšanu ( 18 ), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1287/95 ( 19 ), 8. panta 2. punktā;

(66)

tā kā, lai nodrošinātu likumīgo cerību principa vienveidīgu piemērošanu visā Kopienā, atgūstot pārmaksātās summas, nosacījumi, kādos šo principu drīkst izmantot, būtu jānosaka, nenonākot pretrunā ar rīcību par nepienācīgi samaksātām summām, kā paredzēts īpaši Regulas (EEK) Nr. 729/70 5. un 8. pantā;

(67)	tā kā eksportētājam būtu jābūt atbildīgam īpaši par jebkuras trešās personas darbību, kas varētu radīt iespēju nepienācīgi iegūt dokumentus, kas vajadzīgi kompensācijas samaksai;

(68)	tā kā attiecīgās pārvaldību komitejas nav izteikušas atzinumus to priekšsēdētāju noteiktajos termiņos,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

Neierobežojot atkāpes, kas paredzētas Kopienas noteikumos īpašiem produktiem, šajā regulā ir sīki izstrādāti vispārīgie noteikumi, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu, turpmāk tekstā “kompensācijas”, kas paredzētas:

2. Šajā regulā kompensācijas, kas noteiktas konkursa kārtībā, tiek uzskatītas par kompensācijām, kas noteiktas iepriekš.

3. Ja eksporta deklarācija attiecas uz vairākiem dažādiem kompensācijas nomenklatūras kodiem vai kombinētās nomenklatūras kodiem, tad ierakstus par katru kodu uzskata par atsevišķām deklarācijām.

Neierobežojot šīs regulas 18., 20., 21. pantu un Padomes Regulas (EK) Nr. 2988/95 ( 34 ) 4. panta 3. punktu, tiesības uz kompensāciju iegūst,

1. ►M3 Tiesības uz kompensāciju pastāv ar nosacījumu, ka tiek uzrādīta eksporta licence ar iepriekš noteiktu kompensāciju, izņemot preču eksporta gadījumus.

2. Neatkarīgi no 1. punkta, eksporta licence ar iepriekš noteiktu kompensāciju ir derīga arī, lai eksportētu tādu produktu, uz ko attiecas 12-ciparu produktu kods, kas nav minēts licences 16. ailē, ja abi produkti pieder:

Gadījumos, kas izklāstīti pirmajā daļā, piemēro šādus turpmākus nosacījumus:

Ja piemēro otrās daļas otro ievilkumu un 18. panta 3. punkta b) apakšpunktu, tad samazinājumu, kas jāpiemēro kompensācijai, kas atbilst faktiskajam produktam un faktiskajam galamērķim, aprēķina no starpības starp kompensāciju, kas atbilst licencē norādītajam produktam un galamērķim, un kompensāciju, kas atbilst faktiskajam produktam un galamērķim.

Lai piemērotu šo daļu, kompensācijas likmes, kas jāņem vērā, ir tās, kas ir spēkā licences pieteikuma iesniegšanas dienā. Ja nepieciešams, tādas likmes pielāgo eksporta deklarācijas vai maksājuma deklarācijas pieņemšanas dienā.

3. Ja 1. vai 2. punktu un 51. pantu piemēro vienai un tai pašai eksporta operācijai, tad summu, kas rodas no 1. un 2. punkta, samazina par soda summu, kas minēta 51. pantā.

1. “Eksporta diena” nozīmē dienu, kad muitas dienests pieņem eksporta deklarāciju, kurā ir teikts, ka tiks prasīta kompensācija.

3. Jebkura cita darbība, kam ir tāds pats likumīgais spēks kā eksporta deklarācijas pieņemšanai, tiek uzskatīta par līdzvērtīgu šādai pieņemšanai.

4. Dokumentā, ko pievieno eksportam, lai pretendētu uz kompensāciju, ir ietverta visa informācija, kas vajadzīga, lai aprēķinātu kompensāciju:

5. Pieņemot dokumentus, kā paredzēts 3. punktā, produktus nodod muitas kontrolē saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2913/92 4. panta 13. un 14. punktu, kamēr tos izved no Kopienas muitas teritorijas.

6. Atkāpjoties no Regulas (EEK) Nr. 2454/93 282. panta 2. punkta, atļaujot veikt eksporta deklarāciju vienkāršotā formā, drīkst noteikt, ka vienkāršotajā deklarācijā jāieraksta aptuvenais produktu, ko eksportē beramā veidā vai nestandarta vienībās, neto svars, ja precīzu daudzumu varēs noteikt tikai tad, kad produkti būs iekrauti transporta līdzeklī.

Kad iekraušana ir pabeigta, ir jāiesniedz papildu deklarācija, kur ir norādīts precīzs neto svars. Tai ir jāpievieno dokumentārs pierādījums par precīzu iekrauto neto svaru.

Kompensāciju nepiešķir par daudzumiem, kas pārsniedz 110 % no paredzētā tīrā svara. Ja faktiski iekrautais svars nesasniedz 90 % no paredzētā tīrā svara, kompensāciju par faktiski iekrauto tīro svaru samazina par 10 % no starpības starp kompensāciju, kas pienākas par 90 % paredzētā tīrā svara, un kompensāciju, kas pienākas par faktiski iekrauto svaru. Kompensāciju tomēr izmaksā par faktiski iekrauto tīrsvaru, ja eksportētājs, veicot eksportu pa jūru vai kuģojamu iekšzemes ūdensceļu, var nodrošināt par transportlīdzekli atbildīgās personas parakstītu pierādījumu, ka šādiem pārvadājumiem piemītošo ierobežojumu dēļ vai arī ja citi eksportētāji iekrāvuši lielāku kravu, nekā bija paredzēts, un nav iespējams iekraut visas viņa preces. Šo daļu piemēro, ja eksportētājs ir veicis vietējo muitošanu, kas paredzēta Regulas (EEK) Nr. 2454/93 283. pantā, ja vien muitas iestādes atļauj izdarīt labojumus dokumentos, kur ierakstīti izvestie produkti.

Par nestandarta vienībām uzskata dzīvus dzīvniekus, (pus)liemeņus, liemeņu ceturtdaļas, priekšējās daļas, šķiņķus, pleca daļas, vēdera daļas un muguras gabalus.

Neatkarīgi no Regulas (EEK) Nr. 2454/93 278. panta 3. punkta d) apakšpunkta, šīs daļas noteikumus piemēro produktiem, kas pakļauti iepriekšēja finansējuma režīmam, ievērojot šīs regulas 26. pantu.

7. Visām personām, kas izved produktus, par kuriem tās pieprasa kompensāciju:

Var uzskatīt, ka izvešanai paredzētiem produktiem ir šāda iekraušanas vieta:

Kompetentais muitas punkts drīkst atļaut iekraušanu pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas, kamēr nav beidzies b) apakšpunktā minētais termiņš.

Kompetentajam muitas punktam ir jānodrošina fiziskas pārbaudes un preču identificēšana pirms pārvešanas uz muitas punktu turpmākai izvešanai no Kopienas muitas teritorijas.

Ja administratīvu vai citu attiecīgi pamatotu iemeslu dēļ nevar piemērot pirmo daļu, eksporta deklarāciju drīkst iesniegt tikai kompetentajā muitas punktā attiecīgajā dalībvalstī, ja veic fizisku pārbaudi saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 386/90, visas uzrādītās preces ir pilnībā jāizkrauj. Preces var tomēr pilnībā neizkraut, ja kompetentās iestādes spēj veikt visaptverošu fizisku pārbaudi.

Atkāpjoties no 5. panta 2. punkta, ja eksportētie daudzumi nepārsniedz 5 000 kilogramus produkta uz vienu kompensāciju nomenklatūras kodu, ja runa ir par labību, vai 500 kilogramus uz kompensāciju nomenklatūras vai kombinētās nomenklatūras kodu, ja runa ir par citiem produktiem, un ja šādi eksporti ietver biežus sūtījumus, tad dalībvalsts drīkst atļaut izmantot pēdējo mēneša dienu, lai noteiktu piemērojamo kompensāciju, vai, ja kompensāciju nosaka iepriekš, tad veikt tai jebkādus pielāgojumus.

Ja kompensāciju nosaka iepriekš vai ja to nosaka konkursa kārtībā, tad licence ir derīga eksporta mēneša pēdējā dienā.

Eksportētāji, kam ir atļauts izmantot šo iespēju, nepiemēro parasto kārtību tiem daudzumiem, kas noteikti pirmajā daļā.

Ja runa ir par dalībvalstīm, kas nepiedalās Ekonomiskajā un monetārajā savienībā, tad mēneša pēdējo dienu izmanto arī tam, lai noteiktu eiro maiņas kursu valsts valūtā, kas piemērojama kompensāciju summām.

1. Neierobežojot 14. un 20. pantu, kompensācijas maksājums ir atkarīgs no tā, vai tiek iesniegts pierādījums, ka produkti, uz ko attiecas pieņemtās eksporta deklarācijas, ir izvesti no Kopienas muitas teritorijas nemainītā stāvoklī 60 dienu laikā pēc tādas pieņemšanas.

Tomēr tos produktu daudzumus, kas paņemti kā paraugi, kārtojot muitas eksporta formalitātes, un nav atdoti atpakaļ, uzskata par nepaņemtiem no to produktu neto svara, no kuriem tos paņēma.

2. Šajā regulā pārtikas krājumus, kas piegādāti uz urbšanas vai ekstrakcijas platformām, kā noteikts 44. panta 1. punkta a) apakšpunktā, uzskata par izvestiem ārpus Kopienas muitas teritorijas.

Tas attiecas arī uz atkārtotu iesaiņošanu, ar noteikumu, ka šādas atkārtotas iesaiņošanas rezultātā nemainās produkta apakšpozīcija kompensāciju nomenklatūrā vai preču apakšpozīcija kombinētajā nomenklatūrā. Atkārtotu iesaiņošanu drīkst veikt tikai ar muitas dienestu atļauju.

Etiķešu piestiprināšanu vai maiņu drīkst atļaut ar tādiem pašiem nosacījumiem kā atkārtotu iesaiņošanu, ievērojot otro un trešo daļu.

4. Ja force majeure apstākļu dēļ eksportētājs nevar iekļauties termiņā, kas noteikts 1. punktā, tad tādu termiņu pēc eksportētāja lūguma var pagarināt par tādu laikposmu, kādu eksporta dalībvalsts kompetentās iestādes uzskata par vajadzīgu konkrētajos apstākļos.

Ja produkts, uz ko attiecas pieņemtā eksporta deklarācija, pirms to izved no Kopienas, šķērso tādu Kopienas dalībvalstu teritoriju, kas nav eksportētāja dalībvalsts, tad ar likumīgi apstiprinātu T5 kontrolkopijas oriģinālu ir jāiesniedz pierādījums, ka produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas.

Aizpilda kontrolkopijas 33., 103., 104. un, vajadzības gadījumā, 105. aili. Atbilstošu ierakstu izdara 104. ailē.

1. Piešķirot kompensācijas eksportiem, ko veic pa jūru, piemēro šādus speciālus noteikumus:

2. Piešķirot kompensācijas eksportam, ko veic pa autoceļu, iekšēju ūdensceļu vai dzelzceļu, piemēro šādus speciālus noteikumus:

3. Piešķirot kompensācijas eksportiem, ko veic pa gaisu, piemēro šādus speciālus noteikumus:

1. Ja produkts eksportētājā dalībvalstī ir pakļauts kādai no Regulas (EEK) Nr. 2454/93 412. līdz 442.a pantā paredzētajām vienkāršotajām Kopienas tranzīta procedūrām, kas noteiktas, lai pa dzelzceļu vai lielos konteineros preces pārvadātu uz galamērķa staciju vai lai tās nogādātu kravas saņēmējam ārpus Kopienas muitas teritorijas, kompensācijas maksājums nav atkarīgs no T5 kontroleksemplāra uzrādīšanas.

2. Šā panta 1. punkta mērķiem, kompetentais muitas dienests nodrošina, lai dokumentā, kas izsniegts kompensācijas saņemšanai, būtu šāds ieraksts: “Izvešana no Kopienas muitas teritorijas saskaņā ar vienkāršoto Kopienas tranzīta procedūru pārvadājumiem pa dzelzceļu vai lielos konteineros”.

3. Muitas dienests, kur produkti ir pakļauti kādam no režīmiem, kas minēti 1. punktā, var nepieļaut tādus pārvadājuma līguma grozījumus, saskaņā ar kuriem pārvadājums beigtos Kopienas teritorijā, ja vien netiek konstatēts, ka:

Tomēr, ja kompensācija ir samaksāta, ievērojot 1. punktu, un produkts noteiktajā termiņā nav izvests no Kopienas muitas teritorijas, tad kompetentais muitas dienests informē par to aģentūru, kas atbild par kompensācijas samaksu, un pēc iespējas drīzāk nosūta tai visu vajadzīgo informāciju. Tādos gadījumos kompensāciju uzskata par pārmaksātu.

4. Ja produkts, kas ir apgrozībā, ievērojot ārējo Kopienas tranzīta procedūru vai kopīgo tranzīta procedūru, kādā no dalībvalstīm, kas nav eksportētāja dalībvalsts, tiek pakļauts kādai no procedūrām, kas paredzētas 1. punktā, lai to nosūtītu uz galamērķa staciju vai nosūtītu saņēmējam ārpus Kopienas muitas teritorijas, tad muitas iestāde, kurā produkts tika pakļauts kādai no procedūrām, kā minētas iepriekš, T5 kontroleksemplāra oriģināla otrā pusē ailē ar virsrakstu “Izmantošanas un/vai galamērķa kontrole”, tās daļā “Piezīmes” ieraksta kādu no šādām frāzēm:

Če se prevozna pogodba spremeni tako, da se prevoz konča v Skupnosti, se smiselno uporablja odstavek 3.

5. Ja produktu pārņem dzelzceļš eksportētāja dalībvalstī vai citā dalībvalstī un tas ir apgrozībā atbilstoši ārējai Kopienas tranzīta procedūrai vai kopīgai tranzīta procedūrai saskaņā ar pārvadājuma līgumu par kombinēto autoceļa un dzelzceļa pārvadājumu, lai to pa dzelzceļu nosūtītu uz galamērķi ārpus Kopienas muitas teritorijas, tad muitas iestāde, kas atbild par dzelzceļa staciju, kur produktu pārņem dzelzceļš, vai arī kas atrodas tai vistuvāk, T5 kontroleksemplāra oriģināla otrā pusē ailē ar virsrakstu “Izmantošanas un/vai galamērķa kontrole”, tās daļā “Piezīmes” ieraksta kādu no šādām frāzēm:

Železnica ne sme spremeniti prevozne pogodbe za kombinirani cestno-železniški prevoz tako, da se prevoz konča v Skupnosti namesto izven nje, brez predhodnega dovoljenja carinskega urada v kraju odprave. V takšnih primerih se smiselno uporablja odstavek 3.

1. Kompensācijas piešķir tikai tiem produktiem, kas, neatkarīgi no iesaiņojuma muitas statusa:

Tiesību aktos par katra konkrētā produkta tirgus kopīgo organizāciju ir izklāstīti nosacījumi, kas piemērojami produktam, ievērojot pirmo daļu.

2. Ja kompensāciju piešķir ar nosacījumu, ka produkts ir Kopienas izcelsmes, tad eksportētāji deklarē izcelsmi, kā noteikts otrajā un trešajā daļā saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem.

Lai saņemtu kompensāciju, produkti ir Kopienas izcelsmes, ja tie ir pilnībā iegūti Kopienā vai ja tie ir bijuši pakļauti pēdējai būtiskajai pārstrādei vai apstrādei Kopienā saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2913/92 23. vai 24. panta noteikumiem.

Neierobežojot 5. punktu, kompensācija nepienākas produktiem, kas iegūti no šādiem materiāliem:

3. Regulas (EEK) Nr. 1785/81 17. panta 12. punkta mērķiem, eksportētāji deklarē, ka cukurs atbilst vienam no nosacījumiem, kas noteikti tajā regulā, un precizē konkrēto nosacījumu.

4. Deklarācijas, ievērojot 2. un 3. punktu, pārbauda tādā pašā veidā kā pārējo informāciju eksporta deklarācijās.

5. Ja eksportē produktus, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām un kas gūst labumu no kompensācijas par vienu vai vairākām šādām sastāvdaļām, tad kompensāciju par pēdējo piešķir atkarībā no tā, vai ir izpildīti nosacījumi, kas izklāstīti 1. punktā.

Kompensāciju piešķir arī tad, ja sastāvdaļa vai sastāvdaļas, par kuru(ām) tiek prasīta kompensācija, sākotnēji atbilda noteikumiem, kas izklāstīti 1. punktā, un vairs nav brīvā apgrozībā tikai tāpēc, ka ir iestrādātas citos produktos.

6. Šā panta 5. punkta mērķiem par kompensācijām, kas noteiktas, pamatojoties uz sastāvdaļu, uzskata kompensācijas par šādiem:

1. Kompensācijas likme, kas piemērojama maisījumiem, uz ko attiecas kombinētās nomenklatūras 2., 10. un 11. preču grupa, ir tā, kas piemērojama:

2. Lai aprēķinātu kompensācijas, kas piemērojamas preču komplektiem un precēm, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām, katru sastāvdaļu uzskata par atsevišķu produktu.

3. Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro maisījumiem, preču komplektiem un precēm, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām, kam ir izstrādāti speciāli noteikumi, kas jāievēro, aprēķinot kompensāciju.

Noteikumus, kas attiecas uz kompensāciju iepriekšēju noteikšanu un pielāgojumiem, kas tām jāizdara, piemēro tikai tiem produktiem, kam ir noteikta kompensācijas likme, kas vienāda ar nulli vai lielāka par nulli.

1. Ja kompensācijas likme variē atkarībā no galamērķa, tad kompensācijas maksā ar papildus nosacījumiem, kas noteikti, ievērojot 15. un 16. pantu.

1. Produktus importē nemainītā stāvoklī trešā valstī vai kādā no trešām valstīm, kam piemēro kompensāciju, 12 mēnešu laikā pēc dienas, kad pieņēma eksporta deklarāciju, tomēr šo termiņu var pagarināt saskaņā ar 49. pantu.

2. Produktus uzskata par importētiem nemainītā stāvoklī, ja nekas neliecina par pārstrādi.

3. Produktu uzskata par importētu, kad ir nokārtotas ievedmuitas formalitātes, jo īpaši tās, kas attiecas uz ievedmuitas nodokļa iekasēšanu trešā valstī.

4. Diferencēto kompensācijas daļu maksā par to produktu masu, ko pakļāva ievedmuitas formalitātēm trešā valstī, tomēr neņem vērā tās masas pārmaiņas, kas var rasties pārvadāšanas laikā dabisku apstākļu dēļ un ko ir atzinušas kompetentās iestādes, vai paraugu dēļ, kas ir paņemti saskaņā ar 7. panta 1. punkta otrās daļas noteikumiem.

1. Pierādījumu, ka ievedmuitas formalitātes ir nokārtotas, pēc eksportētāja izvēles, iesniedz ar vienu no šādiem dokumentiem:

2. ►M4 Ja eksportētājs nevar saņemt dokumentu, ko izvēlas saskaņā ar 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, pat pēc atbilstošiem pasākumiem, vai arī ja ir šaubas par iesniegtā dokumenta autentiskumu vai tā pilnīgu pareizību, apliecinājumu par ievedmuitas formalitāšu nokārtošanu iesniedz ar vienu vai vairākiem šādiem dokumentiem: ◄

3. Eksportētāji visos gadījumos iesniedz transporta dokumentu kopiju vai fotokopiju.

4. Komisija, saskaņā ar kārtību, kas noteikta Regulas Nr. 136/66/EEK 38. pantā un citu regulu par tirgu kopīgo organizāciju atbilstošajos pantos, var paredzēt, ka pierādījums par importu, kā minēts 1. un 2. punktā, jāiesniedz ar īpašu dokumentu vai jebkurā citā veidā.

1. Uzraudzības aģentūrām, kas vēlas izsniegt sertifikātus atbilstoši 16. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punkta c) apakšpunktam, ir tās dalībvalsts kompetentās iestādes apstiprinājums, kur atrodas to reģistrētais birojs.

2. Uzraudzības aģentūru pēc tās lūguma apstiprina uz trīs gadiem, ko pagarina, ja tā atbilst VI pielikuma I nodaļā izklāstītajiem noteikumiem. Apstiprinājums ir spēkā attiecībā uz visām dalībvalstīm.

3. Apstiprinājumā norāda, vai atļauja par sertifikāta izsniegšanu atbilstoši 16. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punkta c) apakšpunktam attiecas uz visām pasaules vai tikai uz konkrētām trešām valstīm.

1. Uzraudzības aģentūra rīkojas saskaņā ar VI pielikuma II nodaļas 1. punktā izklāstītajiem noteikumiem.

Ja viens vai vairāki no minētajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem nav ievēroti, uzraudzības aģentūras apstiprinātāja dalībvalsts pārtrauc apstiprināšanu uz laiku, kas vajadzīgs stāvokļa uzlabošanai.

2. Uzraudzības aģentūras apstiprinātāja dalībvalsts saskaņā ar VI pielikuma II nodaļas 2. punktā izklāstītajām prasībām kontrolē uzraudzības aģentūras darbību un rīcību.

Uzraudzības aģentūras apstiprinātājas dalībvalstis paredz efektīvu sankciju sistēmu, ja apstiprinātā uzraudzības aģentūra izsniedz viltotu sertifikātu.

1. Uzraudzības aģentūras apstiprinātāja dalībvalsts nekavējoties atsauc apstiprinājumu:

2. Atsaukšana ir pilnīga vai daļēja, ja tā attiecas uz konkrētām uzraudzības aģentūras daļām vai darbībām atbilstoši atklāto trūkumu veidam.

3. Ja dalībvalsts atsauc uzraudzības aģentūras uzņēmumu grupai piederošo apstiprinājumu, tai pašai grupai piederošo uzraudzības aģentūru apstiprinātājas dalībvalstis atsauc šo uzraudzības aģentūru apstiprinājumus uz laiku ne ilgāku kā trīs mēneši, lai veiktu vajadzīgo izmeklēšanu uzraudzības aģentūru arī tādu trūkumu pārbaudē, ko atklāj attiecībā uz uzraudzības aģentūru, kuras apstiprinājums atsaukts.

Piemērojot iepriekšējo daļu, uzņēmumu grupu veido visi uzņēmumi, kam vairāk nekā 50 % kapitāla tieši vai netieši pieder vienai un tai pašai mātes sabiedrībai, kā arī pati mātes sabiedrība.

1. Dalībvalstis paziņo Komisijai par uzraudzības aģentūru apstiprināšanu.

2. Dalībvalsts, kas atsauc apstiprinājumu, nekavējoties par to informē citas dalībvalstis un Komisiju, norādot trūkumus, kas izraisa atsaukšanu vai darbības apturēšanu.

Paziņojumu dalībvalstīm nosūta dalībvalstu galvenajām iestādēm, ko uzskaita X pielikums.

3. Komisija informācijas labad periodiski publicē dalībvalstu apstiprināto uzraudzības aģentūru atjaunotu sarakstu.

1. Atbilstoši 16. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punkta c) apakšpunktam nav derīgi sertifikāti, ko izsniedz pēc apstiprinājuma atsaukšanas vai darbības pārtraukšanas dienas.

2. Dalībvalstis nepieņem sertifikātus atbilstoši 16. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 2. punkta c) apakšpunktam, ja tās sertifikātos atklāj pārkāpumus vai trūkumus. Ja šādus sertifikātus izsniedz citas dalībvalsts apstiprināta uzraudzības aģentūra, par atklātajiem pārkāpumiem dalībvalsts paziņo šīs lietas apstākļus dalībvalstij, kura sniedz apstiprinājumu.

Dalībvalstis atbrīvo eksportētājus no saskaņā ar 16. pantu vajadzīgajiem apliecinājumiem, kas nav transporta dokuments, ja eksporta deklarācija dot tiesības uz kompensāciju, kura diferencētā daļa ir vienāda ar vai mazāka nekā:

Ja eksportētājs mākslīgi sadala eksporta darbību, lai izvairītos no pienākuma uzrādīt apliecinājumu par preču piegādi galamērķī, viņš zaudē tiesības saņemt eksporta kompensāciju un atlīdzina kompensāciju, izņemot, ja eksportētājs par attiecīgajiem produktiem uzrāda saskaņā ar 16. pantu vajadzīgo apliecinājumu.

1. Atkāpjoties no 14. panta un neierobežojot 20. pantu, daļu kompensācijas samaksā pēc eksportētāja iesnieguma pēc tam, kad ir iesniegts pierādījums, ka produkts ir aizvests no Kopienas muitas teritorijas.

2. Kompensācijas daļu, kas minēta 1. punktā, aprēķina, izmantojot zemāko kompensācijas likmi, no kuras atskaita 20 % starpības starp iepriekš noteikto likmi un zemāko likmi, ja likme nav noteikta, tad jāpiemēro zemākā likme.

Ja maksājamā summa nepārsniedz EUR 2 000, tad dalībvalstis drīkst atlikt tādas summas maksājumu, kamēr ir samaksāta visa attiecīgā kompensācija, izņemot gadījumus, kad eksportētājs paziņo, ka viņš vairs nelūgs maksāt nekādu summu saistībā ar attiecīgajiem eksportiem.

3. Ja netiek ievērots galamērķis, kas norādīts licenču 7. ailē, kas izsniegtas ar iepriekš noteiktu kompensāciju, tad rīkojas šādi:

Šajā pantā kompensācijas likmes, kas jāņem vērā, ir tās, ko piemēro tajā dienā, kad tiek iesniegts licences pieteikums. Šādas likmes pielāgo, vajadzības gadījumā, tajā dienā, kad pieņem eksporta deklarāciju vai maksājuma deklarāciju.

Ja šā punkta pirmo un otro daļu un 51. pantu piemēro vienai un tai pašai eksporta operācijai, tad summu, kas iegūta, piemērojot pirmo daļu, samazina par soda naudu, kas paredzēta 51. pantā.

4. Ja kompensācijas likmi nosaka konkursa kārtībā un attiecīgajā līgumā ir noteikts obligāts galamērķis, tad jebkuru periodisku kompensāciju, kas noteikta, vai faktu, ka šāda kompensācija nav noteikta tam galamērķim datumā, kad tiek iesniegts licences pieteikums vai datumā, kad tiek pieņemta eksporta deklarācija, neņem vērā, nosakot zemāko kompensācijas likmi.

1. Šā panta 2. līdz 5. punktu piemēro, ja produktu eksportē ar eksporta licenci vai iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu, kurā ir noteikts obligāts galamērķis.

2. Ja produktu neaizved uz obligāto galamērķi, tad samaksā tikai to kompensācijas daļu, kas rodas, piemērojot 18. panta 2. daļu.

3. Ja force majeure apstākļu dēļ produktu nogādā uz citu galamērķi, nevis to, par kuru tika izsniegta licence, tad kompensāciju izmaksā pēc eksportētāja lūguma, ja viņš iesniedz pierādījumu par force majeure apstākļiem un par to, ka produkts ir nogādāts galamērķī, un pierādījumu par nogādāšanu galamērķī iesniedz saskaņā ar 15. un 16. pantu.

4. Ja piemēro 3. punktu, tad piemērojamā kompensācija ir vienāda ar to, kas noteikta faktiskajam galamērķim, bet tā nedrīkst būt lielāka par kompensāciju, kas piemērojama tam galamērķim, kas norādīts licenču, kas izsniegtas ar iepriekš noteiktu kompensāciju, 7. ailē.

Kompensācijas likmes pielāgo, vajadzības gadījumā, datumā, kad pieņem eksporta deklarāciju vai maksājuma deklarāciju.

5. Lai iegūtu kompensāciju, kas noteikta iepriekš, ja produktu eksportē saskaņā ar licenci, kas izsniegta, ievērojot Regulas (EEK) Nr. 3719/88 44. pantu, un kompensācija atšķiras atkarībā no galamērķa, tad eksportētājs iesniedz pierādījumu papildus tam, kas prasīts, ievērojot 16. pantu, ka produkts ir piegādāts importētāja trešā valstī tai iestādei, kas precizēta tā konkursa uzaicinājumā, uz ko attiecas licence.

Turklāt dalībvalstu kompetentās iestādes var prasīt papildu pierādījumus visām kompensācijām, kas tām pierāda, ka produkts ir faktiski laists tirgū importētāja trešā valstī vai arī ka tas ir būtiski pārstrādāts vai apstrādāts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 24. panta nozīmē.

2. Dalībvalstis piemēro 1. punktu pēc savas iniciatīvas, kā arī pēc Komisijas prasības.

Noteikumus, kas regulē gadījumu, kas paredzēts 1. punkta b) apakšpunktā, nepiemēro, ja konkrētie darījuma apstākļi – īpaši ņemot vērā transporta izdevumus – iespējams, izslēdz reimportēšanas risku.Turklāt dalībvalstis nedrīkst tos piemērot, ja kompensācijas summa ir vienāda ar vai mazāka par EUR 500 attiecīgajai eksporta deklarācijai.

3. Ja piemēro 1. punktu un produkts pēc aizvešanas no Kopienas muitas teritorijas, tranzīta laikā, force majeure apstākļu dēļ iet bojā:

Kompensāciju tomēr uzskata par nepamatotu un atlīdzina, pat ja kompensācija jau ir samaksāta, ja kompetentās iestādes atklāj:

Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju, ja tās atklāj, ka produkti, kas nav ietverti V pielikumā, var izraisīt tirdzniecības plūsmu novirzes.

Šā punkta c) un d) apakšpunktu nepiemēro gadījumos, ja piemēro Regulas (EEK) Nr. 2913/92 VI sadaļas 2. nodaļu (“Atpakaļ nosūtītās preces”) vai ja produktus reimportē vismaz divus gadus pēc eksporta dienas.

Šīs regulas 51. pantu nepiemēro gadījumos, kas minēti b), c) un d) apakšpunktā.

1. Kompensāciju nepiešķir produktiem, kam nav pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte tajā datumā, kad pieņem eksporta deklarāciju.

Produktus uzskata par atbilstošiem pirmajā daļā noteiktajām prasībām, ja tos var tirgot Kopienas teritorijā parastos apstākļos ar aprakstu, kas norādīts kompensācijas pieteikumā, kā arī, ja šādi produkti ir paredzēti lietošanai pārtikā un to izmantošanas iespēja tādam nolūkam nav izslēgta vai ievērojami samazināta to īpašību vai stāvokļa dēļ.

Produktu atbilstību prasībām, kas noteiktas pirmajā daļā, pārbauda saskaņā ar standartiem vai praksi, kas ir spēkā Kopienā.

Kompensāciju tomēr piešķir arī tad, ja saņēmēja valstī eksportētos produktus pakļauj īpašiem obligātiem nosacījumiem, jo īpaši veselības un higiēnas nosacījumiem, kas neatbilst standartiem vai praksei, kas ir spēkā Kopienā. Eksportētāja pienākums ir pierādīt, pēc kompetentās iestādes prasības, ka produkti atbilst šādiem obligātiem nosacījumiem, kas ir spēkā saņēmēja valstī.

2. Ja produkts, kad to izveda no Kopienas, bija pienācīgi labā tirdzniecības kvalitātē, tad tam ir tiesības uz to kompensācijas daļu, kas aprēķināta saskaņā ar 18. panta 2. punktu, izņemot gadījumu, kad piemēro 20. pantu. Tomēr tas zaudē šādas tiesības, ja tiek pierādīts, ka:

Ja ir pierādījumi, ka produktam vairs nav pienācīgi laba tirdzniecības kvalitāte, pirms tiek kārtotas muitas formalitātes, lai to importētu trešā valstī, tad tam nav tiesību uz kompensācijas diferencēto daļu.

3. Kompensāciju nepiešķir produktiem, kas pārsniedz maksimālo radioaktivitātes līmeni, kas atļauts saskaņā ar Kopienas likumdošanu. Līmeņi, kas piemērojami produktiem, neatkarīgi no to izcelsmes, ir tie, kas izklāstīti Padomes Regulas (EEK) Nr. 737/90 ( 35 ) 3. pantā.

1. Kompensāciju nepiešķir par eksportiem, kas pakļauti izvedmuitai vai citam eksporta maksājumam, kas noteikts iepriekš vai konkursa kārtībā.

2. Ja kādam produktam, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām, izvedmuita vai cits eksporta maksājums tiek noteikts iepriekš, pamatojoties uz vienu vai vairākām produkta sastāvdaļām, tad kompensāciju nepiešķir par tādu sastāvdaļu vai sastāvdaļām.

Kompensāciju nepiešķir par produktiem, kas ir pārdoti vai izplatīti uz kuģiem un ko vēlāk var reimportēt Kopienā, bez muitas nodokļa, ievērojot Padomes Regulu (EEK) Nr. 918/83 ( 36 ).

1. Pēc eksportētāja lūguma, dalībvalstis pilnībā vai daļēji izmaksā kompensācijas avansu, ja vien ir pieņemta eksporta deklarācija, ar noteikumu, ka tiek iemaksāts nodrošinājums, kas vienāds ar avansu un kam pieskaitīti 10 %.

Dalībvalstis var izstrādāt nosacījumus attiecībā uz lūgumiem izmaksāt daļu kompensācijas avansa.

2. Summu, kas jāmaksā avansā, aprēķina, izmantojot to kompensācijas likmi, kas piemērojama deklarētajam galamērķim un vajadzības gadījumā pielāgota ar citām summām, kas paredzētas Kopienas noteikumos.

3. Dalībvalstis var izvēlēties nepiemērot 1. punktu, ja maksājamā summa nepārsniedz EUR 2 000.

1. Ja avansā samaksātā summa ir lielāka nekā tā, kas faktiski maksājama par attiecīgo eksporta operāciju vai par līdzvērtīgu eksporta operāciju, tad kompetentā iestāde nekavējoties sāk procedūru, kas paredzēta Regulas (EEK) Nr. 2220/85 29. pantā, lai eksportētājs atmaksātu starpību starp abām summām, kas palielināta par 10 %.

2. Ja produktu neaizved uz galamērķi, par kuru tika aprēķināts avanss, tāda pārkāpuma dēļ, ko izdarījusi trešā persona, nodarot kaitējumu eksportētājam, un ja viņš nekavējoties pēc savas iniciatīvas un rakstiski informē par to kompetentās iestādes, un atmaksā avansā samaksāto kompensāciju, tad palielinājumu, kas minēts 1. punktā, ierobežo līdz procentiem, kas jāmaksā par laikposmu, kas pagājis no avansa saņemšanas līdz tā atmaksai, kas aprēķināti saskaņā ar 52. panta 1. punkta ceturto daļu.

Šo noteikumu nepiemēro, ja kompetentās iestādes jau ir darījušas eksportētājam zināmu savu nodomu veikt pārbaudi vai ja eksportētājs kaut kādā veidā ir uzzinājis par šādu nodomu.

3. Līdzvērtīgu produktu, uz ko attiecas vienas un tās pašas kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijas, eksportu pēc reimportēšanas atpakaļnosūtīto preču režīmā uzskata par līdzvērtīgu eksportu, ja nosacījumi, kas izklāstīti Regulas (EEK) Nr. 3719/88 40. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā, ir izpildīti.

Šo noteikumu piemēro tikai tad, ja izmanto atpakaļ nosūtīto preču režīmu dalībvalstī, kurā tika pieņemta eksporta deklarācija sakarā ar sākotnējo izvešanu, vai izcelsmes dalībvalstī saskaņā ar 15. pantu Padomes Direktīvā 97/78/EK ( 37 ), ar ko nosaka principus, kas reglamentē veterināro pārbaužu veikšanu produktiem, kurus ieved Kopienā no trešajām valstīm.

1. Ja eksportētājs apliecina savu nodomu eksportēt produktus pēc pārstrādes vai uzglabāšanas un pieteikties uz kompensāciju saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 565/80 4. un 5. pantu, tad, lai iegūtu tiesības uz kompensāciju saskaņā ar tādiem noteikumiem, eksportētājam ir jāiesniedz muitas dienestam deklarācija, turpmāk tekstā “maksājuma deklarācija”.

2. Maksājuma deklarācijās ir ietverta visa detalizētā informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu kompensāciju par eksportējamiem produktiem, un jo īpaši:

Turklāt gadījumos, kad ir jāpārstrādā pamatprodukti, maksājuma deklarācijā ietver:

3. Neatkarīgi no 2. punkta, maksājuma deklarācijā, ja apstākļi to prasa un pēc eksportētāja lūguma, ietver to preču, kas jāiegūst no pamatproduktiem, pagaidu aprakstu. Šādos gadījumos eksportētājs deklarē kompetentajām iestādēm galīgo aprakstu pēc tam, kad pārstrāde ir pabeigta.

4. Maksājuma deklarācijā deklarē arī produktu izmantošanu vai galamērķi:

6. Lai nodrošinātu, ka produktiem tiek veiktas fiziskas pārbaudes, maksājuma deklarācijās ietver arī visu detalizēto informāciju, kas vajadzīga, lai identificētu precīzu vietu, kur produktus pārstrādās vai uzglabās pirms eksportēšanas. Par jebkuru uzglabāšanas vai pārstrādes vietas maiņu eksportētājam vai nu ir jāpaziņo iepriekš, vai arī tas ir jāiereģistrē speciāli šim nolūkam turētos žurnālos, pēc kompetento iestāžu izvēles.

7. Produktiem, attiecībā uz kuriem ir pieņemta maksājuma deklarācija, tās pieņemšanas laikā tiek veikta fiziska pārbaude, kas attiecas uz vismaz 5 % pieņemto maksājumu deklarāciju reprezentatīvo izlasi.

Piemēro Regulas (EEK) Nr. 386/90 3. pantu un Regulas (EK) Nr. 2090/2002 ( 38 ) 2. panta 2. punktu, 3. pantu, 4. pantu, 5. pantu, 6. pantu, 8. panta 1. un 2. punktu, 11. panta pirmo daļu un I pielikumu. Tomēr produktiem, kas pakļauti iepriekšēja finansējuma režīmam un paredzēti izvešanai pēc pārstrādes, fizisku pārbaudi veic tikai attiecībā uz produkta daudzumu un veidu.

1. Kad pieņem maksājuma deklarācijas, produktus nodod muitas kontrolē saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2913/92 4. panta 13. un 14. punktu, kamēr tos izved no Kopienas muitas teritorijas vai arī kamēr tie sasniedz savu galamērķi.

1. Ja runa ir par pārstrādātiem produktiem vai precēm, kas iegūtas no pamatproduktiem, tad, nosakot kompensāciju, izmanto maksājuma deklarācijas pārbaudes rezultātus, kā arī jebkuras pamatproduktu pārbaudes rezultātus, ņemot vērā avansa maksājumu.

2. Šā panta 1. punkts neizslēdz ne iespēju attiecīgajām kompetentajām iestādēm veikt turpmākas pārbaudes, ne arī sekas, kas var rasties, piemērojot šādu pārbaudi, saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.

3. Pamatprodukti sastāda visu vai daļu pārstrādāto produktu vai preču, ko eksportē saskaņā ar tādu režīmu.

6. Termiņš, kurā pamatprodukti var palikt muitas kontrolē, lai tos pārstrādātu, ir izvešanas atļaujas atlikušais derīguma termiņš.

Ja eksportam nav nepieciešama izvešanas atļauja, termiņš ir divi mēneši no maksājuma deklarācijas pieņemšanas dienas.

1. Lai aprēķinātu kompensāciju produktiem, kas ir pakļauti muitas noliktavas vai brīvās zonas režīmam un ir paredzēti eksportam, ņem vērā maksājuma deklarācijas pārbaudes rezultātus, kā arī jebkuras produktu pārbaudes rezultātus.

2. Šā panta 1. punkts neizslēdz ne iespēju attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm veikt turpmākas pārbaudes, ne jebkuras šādas pārbaudes sekas, ievērojot spēkā esošos noteikumus.

3. Svara zudums dabisku iemeslu dēļ, kas notiek uzglabāšanas laikā muitas noliktavas vai brīvās zonas režīmā, nenoved pie nodrošinājuma atsavināšanas, kā paredzēts 35. pantā. Produktu bojājumu neuzskata par svara zudumu dabisku iemeslu dēļ.

4. Ar produktiem, kas atrodas muitas noliktavas vai brīvās zonas režīmā, drīkst veikt šādas operācijas, saskaņā ar nosacījumiem, ko noteikušas kompetentās iestādes:

Jebkuru kompensāciju par produktiem, kas ir bijuši pakļauti operācijām, kas minētas iepriekš, nosaka, pamatojoties uz tādu produktu daudzumu, veidu un īpašībām tajā datumā, ko izmanto, lai aprēķinātu kompensāciju, saskaņā ar 27. pantu.

5. Termiņš, kurā produkti var palikt muitas noliktavā vai brīvajā zonā, ir izvešanas atļaujas atlikušais derīguma termiņš.

Ja eksportam nav nepieciešama izvešanas atļauja, termiņš ir divi mēneši no maksājuma deklarācijas pieņemšanas dienas.

1. Produktus, kas pakļauti muitas noliktavas režīma procedūrai dalībvalstī, kurā pieņēma maksājuma deklarāciju, drīkst transportēt uz citu dalībvalsti uzglabāšanai muitas noliktavas režīmā, un tie ir pakļauti, konkrēti, šā panta noteikumiem.

Lai identificētu produktus, nosūtot tos no vienas dalībvalsts uz citu, transporta līdzekli vai iesaiņojumus, ko izmanto pārvadāšanai, aizzīmogo saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2454/93 ►M5 357. pants ◄ .

2. Gadījumos, kas minēti 1. punktā, pierādījumu, ka produkti ir aizvesti no Kopienas muitas teritorijas vai ir sasnieguši paredzēto galamērķi, iesniedz ar T5 kontrolkopiju.

3. Gadījumos, kas minēti 1. punktā, eksporta deklarācijas 37. un 40. aili attiecīgi aizpilda. Eksporta deklarācijas 40. ailē norāda arī datumu, kad pieņemta deklarācija COM 7.

1. Kompensācijas avansus maksā tikai pēc eksportētāja īpaša lūguma un to dara tā dalībvalsts, kurā tika pieņemta maksājuma deklarācija.

Šā punkta mērķiem, mutatis mutandis, piemēro Regulas (EEK) Nr. 2454/93 199. panta 2. un 3. punktu un 222., 223. un 224. pantu.

2. Avansa summu aprēķina, pamatojoties uz likmi, kas piemērojama jebkurai paredzētai izmantošanai vai galamērķim. Pārējos gadījumos piemēro summu, kas aprēķināta saskaņā ar 18. panta 2. punktu.

1. Eksporta deklarācijas iesniedz līdz to termiņu, kas noteikti 28. panta 6. punktā un 29. panta 5. punktā, pēdējai dienai vai nu dalībvalstī, kur tika pieņemta maksājuma deklarācija, vai, ja piemēro 30. pantu, tad dalībvalstī, kurā produktus uzglabā.

2. Šajā pantā Beļģiju un Luksemburgu uzskata par vienu dalībvalsti, lai piemērotu Regulas (EEK) Nr. 565/80 5. pantu.

1. Pirms maksājuma deklarācijas pieņemšanas tiek iesniegts nodrošinājums, kas vienāds ar summu, kas aprēķināta saskaņā ar 31. panta 2. punktu, un kam pieskaitīti 15 %.

2. Dalībvalstis var atļaut iesniegt nodrošinājumu, kas paredzēts 1. punktā, pēc tam, kad ir pieņemta maksājuma deklarācija, ar noteikumu, ka valsts noteikumi:

1. 60 dienu laikā no dienas, kad produktiem pārtrauc piemērot jebkuru procedūru, kas paredzēta Regulas (EEK) Nr. 565/80 4. vai 5. pantā, tos:

2. Gadījumos, uz ko attiecas 1. punkts, piemēro 7. panta 3. un 4. punktu, 9. un 10. pantu.

1. Ja iesniedz pierādījumu par tiesībām uz kompensāciju par produktiem, kas ir piemēroti kompensācijai saskaņā ar šo nodaļu, tad avansu un maksājamo summu salīdzina. Ja summa, kas jāmaksā par eksportēto daudzumu, ir lielāka par to, kas samaksāta avansā, tad attiecīgajai personai samaksā starpību.

Ja summa, kas jāmaksā par eksportēto daudzumu, ir mazāka par to summu, kas samaksāta iepriekš, un jo īpaši, ja piemēro 2. punktu, tad kompetentā iestāde nekavējoties uzsāk procedūru, kas paredzēta Regulas (EEK) Nr. 2220/85 29. pantā, lai uzņēmējs atlīdzinātu starpību starp abām šīm summām, kas palielināta par 15 %.

Tomēr, ja atšķirība starp maksājamo summu un avansā samaksāto summu ir radusies tādēļ, ka atšķiras maksājuma deklarācijā deklarētā ieguves norma un pēc pārstrādes iegūtā ieguves norma, tad otrajā daļā minēto 15 % palielinājumu nepiemēro, ja šī atšķirība starp ieguves normām ir mazāka par 2 %.

Regulas 51. pantu nepiemēro, ja atšķiras deklarētā ieguves norma un pēc pārstrādes iegūtā ieguves norma.

2. Atkāpjoties no 50. panta un neierobežojot šī panta 1. punkta otro daļu, ja viens vai vairāki termiņi, kas noteikti šajā regulā, netiek ievēroti, tad kompensāciju, kas maksājama par konkrēto eksportu, izņemot force majeure gadījumus, pielāgo šādi:

3. Ja force majeure iemeslu dēļ maksājamā summa ir mazāka par to summu, kas samaksāta iepriekš, tad 15 % palielinājuma nepiemēro.

4. Ja produktu neaizved uz galamērķi, par kuru tika aprēķināts avanss, kāda pārkāpuma dēļ, ko izdarījusi kāda trešā persona, nodarot kaitējumu eksportētājam, un ja viņš nekavējoties pēc savas iniciatīvas un rakstiski informē par to kompetentās iestādes un atlīdzina avansā samaksāto kompensāciju, tad palielinājumu, kas minēts 1. punktā, ierobežo līdz procentiem, kas maksājami par laikposmu, kas pagājis no brīža, kad avanss tika saņemts, līdz brīdim, kad tas tika atlīdzināts, un kas aprēķināti saskaņā ar 52. panta 1. punkta ceturto daļu.

Šo noteikumu nepiemēro, ja kompetentās iestādes jau ir brīdinājušas eksportētāju par savu nodomu veikt pārbaudi, vai arī ja eksportētājs kaut kādā veidā ir uzzinājis par šādu nodomu.

2. Šā panta 1. punktu piemēro tikai tad, ja tā paša veida produkti, kas importēti no trešām valstīm un ir paredzēti tādai izmantošanai, ir atbrīvoti no ievedmuitas nodokļa attiecīgajā dalībvalstī.

3. Produktu piegādes uz noliktavām, kas atrodas Kopienā un pieder starptautiskām organizācijām, kas specializējas humānās palīdzības sniegšanā, un ja tās paredzētas pārtikas atbalsta operācijām trešās valstīs, uzskata par eksportu no Kopienas muitas teritorijas.

Atļauju piemērot pirmo daļu izsniedz tās dalībvalsts, kur produktus uzglabā, kompetentās iestādes, kas nosaka noliktavas muitas statusu un veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka attiecīgie produkti sasniedz savu galamērķi.

4. Piegādēm, uz kurām attiecas šis pants, nepiemēro 5. panta noteikumus. Tomēr dalībvalstis var veikt attiecīgus pasākumus, lai atļautu šo produktu pārbaudi.

1. Ja runa ir par piegādēm, kas minētas 36. un 44. pantā, tad dalībvalstis, neatkarīgi no 5. panta, drīkst atļaut piemērot šādu procedūru kompensācijas maksājumiem. Eksportētāji, kam ir atļauts piemērot šādu procedūru, nedrīkst vienlaikus piemērot parasto procedūru attiecībā uz tiem pašiem produktiem.

Atļauju drīkst ierobežot un attiecināt tikai uz dažām iekraušanas vietām eksporta dalībvalstī. Atļauja drīkst attiekties uz iekraušanu citās dalībvalstīs, un tādā gadījumā piemēro 8. pantu.

2. ►M1 Attiecībā uz produktiem, ko iekrauj ik mēnesi, kā tas paredzēts šajā pantā, piemērojamo kompensācijas likmi nosaka, ņemot vērā mēneša pēdējo dienu. ◄

Ja runa ir par dalībvalstīm, kas nepiedalās ekonomiskajā un monetārajā savienībā, tad mēneša pēdējo dienu izmanto arī, lai noteiktu eiro maiņas kursu valsts valūtā, kas piemērojama kompensāciju summai.

3. Ja kompensāciju nosaka konkursa kārtībā, licencei ir jābūt derīgai mēneša pēdējā dienā.

Detalizēto informāciju, kas minēta pirmajā daļā, ieraksta reģistrā ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc iekraušanas dienas. Tomēr, ja iekraušana notiek citā dalībvalstī, tad iepriekš minēto detalizēto informāciju ieraksta reģistrā ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc tās, kad eksportētājs bija jābrīdina par to, ka produkti ir iekrauti.

Eksportētāji arī sadarbojas, veicot pārbaudes, ko dalībvalstis uzskata par vajadzīgām, un tur reģistrus vismaz trīs gadus pēc kārtējā kalendārā gada beigām.

5. Dalībvalstis drīkst nolemt, ka reģistrus var aizvietot ar dokumentiem, ko izmanto piegādēm un uz kuriem muitas dienesti ir apliecinājuši iekraušanas datumu.

6. Piegādēm, kas minētas 36. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā, piemēro, mutatis mutandis, 2. līdz 5. punktu.

1. Šīs regulas 36. panta 1. punkta a) apakšpunktā produktus, kas paredzēti patēriņam lidaparātā vai uz pasažieru kuģiem, tajā skaitā prāmjiem, un kas sagatavoti pirms iekraušanas, uzskata par sagatavotiem uz šādu transporta līdzekļu klāja.

2. Šo pantu piemēro tikai ar tādu nosacījumu, ka, pirms tos gatavot, eksportētājs iesniedz pietiekamus pierādījumus par to pamatproduktu daudzumu, veidu un īpašībām, par kuriem tiek prasīta kompensācija.

3. Pārtikas krājumu noliktavu režīmu, kas paredzēts 40. pantā, drīkst piemērot sagatavotiem produktiem, kas minēti 1. un 2. punktā.

1. Kompensācijas neizmaksā, ja vien produkti, par kuriem ir pieņemtas eksporta deklarācijas, nemainītā stāvoklī 60 dienu laikā pēc tādas pieņemšanas nav aizvesti uz galamērķi, uz ko attiecas 36. pants.

3. Ja, pirms to ieved galamērķī, uz ko attiecas 36. pants, produkts, uz ko attiecas pieņemtā eksporta deklarācija, šķērso Kopienas teritoriju, kas nav tās dalībvalsts teritorija, kurā notika šāda pieņemšana, tad pierādījumu, ka produkts ir aizvests uz paredzēto galamērķi, iesniedz ar T5 kontrolkopiju.

Aizpilda kontrolkopijas 33., 103., 104. un vajadzības gadījumā 105. aili. 104. aili attiecīgi apstiprina.

4. Veidlapu Nr. 302, ko pievieno produktiem, ko piegādā bruņotajiem spēkiem saskaņā ar 36. panta 1. punkta c) apakšpunktu, uzskata par T5 kontrolkopiju, kas minēta 3. punktā, ar noteikumu, ka kompetentas militārās iestādes uz šādas veidlapas apstiprina, ka produkti ir saņemti.

1. Dalībvalstis drīkst maksāt eksportētājiem kompensāciju avansā ar īpašiem nosacījumiem, kas izklāstīti turpmāk tekstā, ja tiek iesniegts pierādījums, ka produkti, 30 dienu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas un izņemot force majeure gadījumus, ir novietoti telpās, kas ir pakļautas muitas kontrolei, lai tos pēc tam piegādātu kā pārtikas krājumus Kopienas teritorijā:

Telpas, kas pakļautas muitas kontrolei, turpmāk tekstā “pārtikas krājumu noliktavas”, un noliktavu turētājus speciāli apstiprina šā panta mērķiem.

2. Dalībvalstis, kuru teritorijā atrodas pārtikas krājumu noliktavas, apstiprina tikai tādus noliktavu turētājus un tādas pārtikas krājumu noliktavas, kas piedāvā vajadzīgās garantijas. Apstiprinājumu var atsaukt.

Apstiprinājumu piešķir tikai tiem noliktavu turētājiem, kas rakstiski apņemas:

3. Summas, kas samaksātas eksportētājiem, ievērojot 1. punktu, ieraksta grāmatvedības dokumentos kā tās iestādes maksājumus, kas izmaksāja avansu.

1. Ja eksporta deklarāciju pieņem tajā dalībvalstī, kur atrodas pārtikas krājumu noliktava, tad kompetentās muitas iestādes, pēc preču ievešanas pārtikas krājumu noliktavā, apstiprina valsts dokumentu, ko izmanto, lai saņemtu kompensācijas avansu, un norāda tajā, ka produkti atbilst 40. panta nosacījumiem.

2. Ja eksporta deklarācijas tiek pieņemtas citās dalībvalstīs, nevis tajā, kur atrodas pārtikas krājumu noliktava, tad pierādījumu, ka produkti ir novietoti pārtikas krājumu noliktavā, iesniedz ar T5 kontrolkopiju.

Aizpilda T5 kontroleksemplāra 33., 103., 104. un, vajadzības gadījumā, 105. aili. T5 kontroleksemplāra 104. ailē zem virsraksta “Citi” izdara kādu no šādiem ierakstiem:

Saņēmējas dalībvalsts kompetentā muitas iestāde, pirms tam pārbaudot, vai produkti ir ierakstīti reģistrā, kas paredzēts 40. panta 2. punktā, apstiprina kontrolkopiju un norāda tajā, ka produkti ir nodoti glabāšanā.

1. Ja atklājas, ka produkts, kas novietots pārtikas krājumu noliktavā, nav nogādāts vai arī nav tādā stāvoklī, lai to nosūtītu uz paredzēto galamērķi, tad noliktavas turētājs maksā uzglabāšanas dalībvalsts kompetentajai iestādei noteiktu summu.

3. Ja noliktavas turētājs var pierādīt, ka summa, kas samaksāta avansā par attiecīgo produktu, ir mazāka par to noteikto summu, kas aprēķināta, ievērojot 2. punktu, tad viņš samaksā tikai tādu summu, kam pieskaitīti 20 %.

Tomēr, ja summa ir samaksāta avansā citā dalībvalstī, tad to palielina par 40 %. Tādos gadījumos tām preču uzglabāšanas dalībvalstīm, kas nepiedalās Eiropas Monetārajā savienībā, summu konvertē uzglabāšanas dalībvalsts valsts valūtā, izmantojot to eiro maiņas kursu, kas dominēja tajā dienā, ko izmanto, lai aprēķinātu nodokļus, kas minēti 2. punkta a) apakšpunktā.

4. Maksājums, kas paredzēts šajā pantā, neattiecas uz zaudējumiem, kas radušies uzglabāšanas laikā pārtikas krājumu noliktavā dabiska samazinājuma vai iesaiņojuma dēļ.

1. Vismaz reizi katros 12 mēnešos to dalībvalstu kompetentās iestādes, kurās atrodas pārtikas krājumu noliktavas, fiziski pārbauda tajās uzglabāto produktu daudzumu.

Tomēr, ja muitas dienesti pastāvīgi fiziski pārbauda produktu ievešanu pārtikas krājumu noliktavās un izvešanu no tām, tad kompetentās iestādes var ierobežot pārbaudes līdz uzglabāto produktu dokumentu pārbaudēm.

2. Uzglabāšanas dalībvalstu kompetentās iestādes var atļaut pārvest produktus uz citu pārtikas krājumu noliktavu.

Tādos gadījumos detalizētu informāciju par otro pārtikas krājumu noliktavu ieraksta pirmās pārtikas krājumu noliktavas reģistrā. Otro pārtikas krājumu noliktavu un tās turētāju speciāli apstiprina pārtikas krājumu noliktavas procedūras mērķiem.

Kad produkti ir nodoti uzraudzībā otrā pārtikas krājumu noliktavā, tad otrās noliktavas turētājs atbild par visām summām, kas jāmaksā, ievērojot 42. pantu.

3. Ja otrā pārtikas krājumu noliktava neatrodas tajā pašā dalībvalstī, kur pirmā, tad pierādījumu par to, ka produkti ir novietoti otrā noliktavā, iesniedz ar T5 kontrolkopijas oriģinālu, kurā ir izdarīts kāds no ierakstiem, kas noteikti 41. panta 2. punktā.

Saņēmēja dalībvalsts kompetentā muitas iestāde, pirms tam pārbauda, vai produkti ir ierakstīti reģistrā, kas paredzēts 40. panta 2. punktā, apstiprina T5 kontrolkopiju un norāda tajā, ka produkti ir ievesti noliktavā.

4. Ja produktus aizved no pārtikas krājumu noliktavas un nogādā uz klāja dalībvalstī, kas nav uzglabāšanas dalībvalsts, tad pierādījumu, ka tie ir tur nogādāti, iesniedz saskaņā ar 39. panta 3. punktu.

5. Pierādījumu par nodošanu uzraudzībā citā pārtikas krājumu noliktavā, pierādījumu par nogādi uz klāja Kopienā un pierādījumu par nosūtīšanu, kā minēts 44. pantā un 45. panta 3. punkta a) apakšpunktā, iesniedz, izņemot force majeure gadījumus, 12 mēnešu laikā no datuma, kad produktus izveda no pārtikas krājumu noliktavas, piemērojot, mutatis mutandis, 49. panta 3., 4. un 5. punktu.

lai aprēķinātu maksājamo kompensācijas likmi, uzskata par krājumu piegādēm 36. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

“Pārtikas krājumi” nozīmē produktus, kas paredzēti tikai patēriņam uz klāja.

2. Šī panta 1. punktu piemēro tikai tad, ja kompensācijas likme ir lielāka par zemāko likmi.

Dalībvalstis var piemērot šos noteikumus visām pārtikas krājumu piegādēm, ar noteikumu, ka:

3. Sertifikātos par piegādi uz klāja, kā paredzēts 2. punkta a) apakšpunktā, ir norādīta visa informācija par produktiem un nosaukums un/vai cita detalizēta informācija, kas identificē platformu vai karakuģi vai palīgkuģi, uz kuru tie tika nogādāti, un piegādes datums. Dalībvalstis var pieprasīt sniegt papildinformāciju.

Atkāpjoties no 2. punkta, ja piegādes notiek uz platformām, dalībvalstis var atbrīvot eksportētājus no pienākuma uzrādīt sertifikātus par piegādi uz klāja, ja runa ir par šādām piegādēm:

4. Tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kas piešķir kompensāciju, pārbauda daudzumus, kas deklarēti kā piegādāti uz platformām, pārbaudot eksportētāja un piegādes kuģa vai helikoptera īpašnieka dokumentus. Tās nodrošina arī, lai piegādāto pārtikas krājumu daudzums, kas piegādāts, ievērojot šo pantu, nepārsniegtu apkalpes vajadzības.

Pirmās daļas mērķiem, dalībvalstis vajadzības gadījumā var prasīt citu dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību.

5. Ja piegādēm uz platformām piemēro 8. pantu, tad T5 kontroleksemplāra 104. ailē zem virsraksta “Citi” izdara kādu no šādiem ierakstiem:

6. Ja piemēro 40. pantu, tad noliktavas turētājs apņemas reģistrēt detalizētu informāciju par platformu, uz kuru tiek nogādāts katrs sūtījums, piegādes kuģa/helikoptera nosaukumu/numuru un datumu, kad produktus nogādāja uz klāja, reģistrā, kas paredzēts 40. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Sertifikātus par piegādi uz klāja, kas paredzētas 3. punkta a) apakšpunktā, uzskata par šādu reģistru daļu.

7. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai tiktu turēts to produktu reģistrs, sadalīts pa sektoriem, kas piegādāti uz platformām un uz ko attiecas šā panta noteikumi.

1. Lai noteiktu piešķiramās kompensācijas lielumu, pārtikas produktu piegādes ārpus Kopienas uzskata par piegādēm saskaņā ar 36. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

2. Ja kompensācijas likme variē atkarībā no galamērķa, tad piemēro 1. punktu, ar nosacījumu, ka tiek iesniegts pierādījums, ka produkti, kas faktiski nogādāti uz klāja, ir tie paši, ko šajā nolūkā izveda no Kopienas muitas teritorijas.

4. Maksājuma pieteikumam visos gadījumos ir jāpievieno transporta dokumenta un dokumenta, kas pierāda, ka par piegādājamiem pārtikas krājumiem ir samaksāts, kopija vai fotokopija.

5. Produktus, kas pakļauti režīmam, kas minēts 40. pantā, nedrīkst izmantot piegādēm saskaņā ar 3. punkta b) apakšpunktu.

1. Atkāpjoties no Regulas (EEK) Nr. 2913/92 161. panta 3. punkta, lauksaimniecības produktus, kas piegādāti uz Helgolandes salu, uzskata par eksportētiem, piemērojot kompensācijas maksājuma noteikumus.

2. Produktus, kas nosūtīti uz Sanmarīno, neuzskata par eksportētiem, piemērojot kompensācijas maksājuma noteikumus.

1. Kompensācijas nedrīkst piešķirt par produktiem, kas reeksportēti, ievērojot Regulas (EEK) Nr. 2454/93 883. pantu, izņemot gadījumus, kad iesniegumus par ievedmuitas nodokļa atmaksu vai atbrīvošanu no tā vēlāk noraida, un ja pārējie kompensāciju piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti.

2. Ja produktus reeksportē saskaņā ar procedūru, kas noteikta 1. punktā, tad dokumentos, kas minēti 5. panta 4. punktā, izdara norādi uz tādu procedūru.

par kurām eksportētājs nevar iesniegt pierādījumu, kas paredzēts 16. panta 1. vai 2. punktā, tad produktus uzskata par importētiem trešā valstī, kur ir izvietoti šādi bruņotie spēki vai darbojas šādas starptautiskas organizācijas vai diplomātiskās iestādes, pēc tam, kad ir iesniegts pierādījums par šādu produktu apmaksu un apliecinājums, ka tie ir saņemti, ko izsniedz bruņotie spēki, starptautiskās organizācijas vai diplomātiskās iestādes attiecīgajā trešā valstī.

1. Kompensācijas izmaksā tikai pēc eksportētāja īpaša iesnieguma, un to dara tā dalībvalsts, kuras teritorijā tika pieņemta eksporta deklarācija.

Tomēr dalībvalstis var nolemt, ka kompensācijas pieteikumi jāiesniedz, izmantojot vienīgi kādu no otrajā daļā minētajām paņēmieniem.

Šī punkta mērķiem piemēro, mutatis mutandis, Regulas (EEK) Nr. 2454/93 199. panta 2. un 3. punktu, 222., 223. un 224. pantu.

2. Izņemot force majeure gadījumus, dokumenti, kas attiecas uz kompensācijas samaksu vai garantijas ķīlas atmaksu, ir jāiesniedz 12 mēnešu laikā pēc datuma, kad tika pieņemta eksporta deklarācija.

Ja eksporta licence, ko izmanto eksporta darījumam, kas piešķir tiesības uz kompensācijas maksājumu, ir izsniegta citā dalībvalstī, nevis eksporta dalībvalstī, tad dokumentiem, kas attiecas uz kompensācijas maksājumu, pievieno tādas licences abu pušu fotokopiju, ar pienācīgām norādēm.

3. Ja T5 kontrolkopiju vai, vajadzības gadījumā, valsts dokumentu, kas apliecina izvešanu no Kopienas muitas teritorijas, nenogādā atpakaļ uz nosūtīšanas iestādi vai centrālo iestādi trīs mēnešu laikā pēc izsniegšanas, tādu apstākļu dēļ, ko eksportētājs nespēj ietekmēt, tad pēdējais var iesniegt kompetentajai iestādei pamatotu lūgumu uzskatīt par līdzvērtīgiem citus dokumentus.

Šajā punktā sertifikātu, ko izsniedzis izvedmuitas dienests, apliecinot, ka ir pienācīgi uzrādīta T5 kontrolkopija, un norādot kontrolkopijas sērijas numuru un dienestu, kas to izsniedzis, kā arī datumu, kad produkts ir aizvests no Kopienas muitas teritorijas, pielīdzina T5 kontrolkopijai.

Šā panta 4. punktu piemēro attiecībā uz līdzvērtīga pierādījuma iesniegšanu.

4. Ja par spīti tam, ka eksportētājs ir rīkojies ar pienācīgu centību, viņš nav spējis sagādāt un nosūtīt dokumentus, kas prasīti saskaņā ar 16. pantu, termiņā, kas noteikts 2. punktā, tad eksportētājam pēc viņa lūguma var piešķirt papildu laiku, kad tos iesniegt.

5. Iesniegumi par to, lai citus dokumentus atzītu par līdzvērtīgiem, ievērojot 3. punktu, pat ja tiem nav pievienoti attaisnojoši dokumenti, un iesniegumi par papildus laika piešķiršanu, kas paredzēts 4. punktā, ir jāiesniedz termiņā, kas noteikts 2. punktā. Tomēr, ja tādus iesniegumus iesniedz sešu mēnešu laikā pēc termiņa beigām, tad piemēro 50. panta 2. punkta pirmās daļas noteikumus.

6. Ja piemēro 37. pantu, tad iesniegumi par kompensācijas maksājumu ir jāiesniedz, izņemot force majeure gadījumus, 12 mēnešu laikā pēc tā mēneša, kad produkti tika nogādāti uz klāja, un tomēr atļauja, kas paredzēta 37. panta 1. punktā, var uzlikt eksportētājiem par pienākumu iesniegt maksājuma pieteikumus īsākā termiņā.

7. Dalībvalstu kompetentās iestādes var pieprasīt visu dokumentu, kas attiecas uz iesniegumiem par kompensācijas maksājumiem, tulkojumus attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām.

8. Maksājumus, kas minēti 1. punktā, izdara kompetentās iestādes trīs mēnešu laikā no dienas, kad to rīcībā nonāk visi dokumenti un informācija, kas vajadzīga, lai nokārtotu prasību, izņemot šādus gadījumus:

9. Dalībvalstis lemj par kompensāciju nepiešķiršanu, ja summa ir mazāka nekā vai vienāda ar EUR 100 par vienu eksporta deklarāciju.

1. Situācijā, kad visas prasības, kas noteiktas Kopienas noteikumos, lai pierādītu tiesības uz kompensāciju, ir izpildītas, vienīgi nav ievērots kāds no termiņiem, kas noteikts 7. panta 1. punktā, 15. panta 1. punktā un 40. panta 1. punktā, piemēro šādus noteikumus:

2. Ja pierādījumu, ka ir izpildītas visas prasības, kas noteiktas Kopienas regulās, iesniedz sešu mēnešu laikā pēc termiņa beigām, kas noteikts 49. panta 2. un 4. punktā, tad maksājamā kompensācija ir 85 % no summas, kas būtu jāmaksā, ja visas prasības būtu izpildītas.

Ja pierādījumu, ka ir izpildītas visas prasības, kas noteiktas Kopienas regulās, iesniedz sešu mēnešu laikā pēc termiņa beigām, kas noteikts 49. panta 2. un 4. punktā, bet termiņi, kas noteikti 7. panta 1. punktā, 15. panta 1. punktā vai 40. panta 1. punktā, ir pārsniegti, tad maksājamā kompensācija ir vienāda ar kompensāciju, kas samazināta saskaņā ar 1. punktu un no kuras atskaitīti 15 % no tās summas, kas būtu samaksāta, ja visi termiņi būtu ievēroti.

3. Ja kompensācija ir samaksāta avansā saskaņā ar 24. pantu, un viens vai vairāki termiņi, kas noteikti 7. panta 1. punktā un 15. panta 1. punktā, nav ievēroti, tad atsavinātā nodrošinājuma daļa ir vienāda ar:

Ja kompensācija ir samaksāta avansā saskaņā ar 24. pantu un pierādījumu, ka ir izpildītas visas prasības, kas noteiktas Kopienas regulās, iesniedz sešu mēnešu laikā pēc termiņa beigām, kas noteikts 49. panta 2. un 4. punktā, tad atlīdzināmā summa ir vienāda ar 85 % no nodrošinājuma.

Ja, gadījumos, uz ko attiecas trešā daļa, turklāt arī nav ievēroti viens vai vairāki termiņi, kas noteikti 7. panta 1. punktā un 15. panta 1. punktā, tad atlīdzināmā summa ir vienāda ar:

4. Kopējā zaudētā kompensācija nedrīkst pārsniegt pilno kompensāciju, kas būtu samaksāta, ja visas prasības būtu izpildītas.

5. Šajā pantā, termiņa, kas noteikts 39. panta 1. punktā, neievērošanu uzskata par termiņa, kas noteikts 7. panta 1. punktā, neievērošanu.

6. Ja piemēro 4. panta 2. punktu un/vai 18. panta 3. punktu, un/vai 51. pantu, tad:

1. Ja atklājas, ka eksportētājs, kas pretendē uz eksporta kompensāciju, ir iesniedzis pieteikumu par lielāku kompensāciju nekā pienāktos, tad kompensācija par attiecīgo eksportu ir tā, kas piemērojama faktiski eksportētajiem produktiem un no kuras atskaitītas šādas summas:

2. Par kompensāciju, par kuru ir iesniegts pieteikums, uzskata summu, kas aprēķināta, vadoties no informācijas, kas iesniegta, ievērojot 5. pantu vai 26. panta 2. punktu. Ja kompensācija variē atkarībā no galamērķa, tad kompensācijas, par kuru iesniegts pieteikums, diferencēto daļu aprēķina, izmantojot detalizēto informāciju par daudzumu, svaru un galamērķi, kas iesniegta, ievērojot 49. pantu.

4. Ja samazinājums, kas paredzēts 1. punkta a) un b) apakšpunktā, rezultātā ir negatīva summa, tad eksportētājs maksā tādu negatīvo summu.

5. Ja kompetentās iestādes konstatē, ka prasītā kompensācija nav pareiza, un ka eksports nav noticis un līdz ar to kompensāciju nevar samazināt, tad eksportētājs maksā tādu soda maksājumu saskaņā ar 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, kas būtu jāpiemēro, ja eksports būtu noticis. Ja kompensācijas likme variē atkarībā no galamērķa, tad, lai aprēķinātu prasīto kompensāciju un piemērojamo kompensāciju, izņemot gadījumus, kad ir noteikts galamērķis, izmanto zemāko pozitīvo likmi, vai arī, ja tā ir augstāka, tad likmi, kas izriet no norādījumiem attiecībā uz galamērķi, ievērojot 24. panta 2. punktu vai 26. panta 4. punktu.

6. Maksājumu saskaņā ar 4. un 5. punktu veic 30 dienu laikā pēc maksājuma pieteikuma saņemšanas. Ja termiņš netiek ievērots, tad eksportētājs maksā procentus pēc likmes, kas minēta 52. panta 1. punktā, par laikposmu, kas sākas 30 dienas pēc tās dienas, kad tika saņemts maksājuma pieprasījums, un beidzas dienā pirms tās, kad prasīto summu samaksā.

7. Soda maksājumus nepiemēro, ja prasītā kompensācija ir lielāka par kompensāciju, kas piemērojama, ievērojot 4. panta 2. punktu, 18. panta 3. punktu, 35. panta 2. punktu un/vai 50. pantu.

8. Soda maksājumus piemēro, neierobežojot papildu soda maksājumus, kas noteikti valsts līmenī.

9. Dalībvalstis var atteikties piemērot soda maksājumus, kas ir ►M6 EUR 100 ◄ vai mazāk par eksporta deklarāciju.

10. Ja par produktu, kas norādīts eksporta deklarācijā vai maksājuma deklarācijā, nav izsniegta licence, tad kompensācija nepienākas un 1. punktu nepiemēro.

11. Ja kompensācija ir noteikta iepriekš, tad soda maksājumu aprēķina, pamatojoties uz kompensācijas likmēm, kas bija spēkā dienā, kad tika iesniegts licences pieteikums, un neņemot vērā kompensācijas zaudējumu, ievērojot 4. panta 1. punktu, vai kompensācijas samazinājumu, ievērojot 4. panta 2. punktu vai 18. panta 3. punktu. Vajadzības gadījumā tādas likmes pielāgo dienā, kad tiek pieņemta eksporta deklarācija vai maksājuma deklarācija.

1. Neierobežojot pienākumu maksāt negatīvo summu, ievērojot 51. panta 4. punktu, labuma guvējs atlīdzina nepienācīgi saņemtās kompensācijas, kas ietver jebkuru soda maksājumu, kas piemērojams, ievērojot 51. panta 1. punktu, un procentus, kas aprēķināti par laiku no maksājuma datuma līdz atlīdzināšanas datumam. Tomēr,

Ja labuma guvējiem prasa atlīdzināt naudas līdzekļus, tad, lai aprēķinātu procentus, dalībvalsts var uzskatīt, ka maksājums ir izdarīts 20. dienā pēc atlīdzības pieprasījuma datuma.

Piemērojamo procentu likmi aprēķina saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un tomēr tā nevar būt zemāka par likmi, kas piemērojama līdzekļu atgūšanai saskaņā ar valsts noteikumiem.

Ja maksājums ir nepienācīgi izdarīts kļūdas dēļ, ko pieļāvušas kompetentās iestādes, tad procentus vai nu neiekasē, vai iekasē maksimāli tādu summu, kas atbilst nepienācīgi gūtajai peļņai, ko nosaka dalībvalsts.

Ja kompensācija ir samaksāta tiesību pēctecim, tad viņš un eksportētājs solidāri atbild par to, lai atlīdzinātu pārmaksātās summas, nepienācīgi atbrīvoto nodrošinājumu un procentus, kas saistīti ar attiecīgo eksportu. Tiesību pēcteča atbildība tomēr ir ierobežota ar summu, kas viņam samaksāta un kam pieskaitīti procenti.

2. Atgūtās summas, summas, ievērojot 51. panta 4. un 5. punktu, un iekasētos procentus samaksā maksātājaģentūrām, kas atskaita attiecīgās summas no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) izdevumiem, neierobežojot Padomes Regulas (EEK) Nr. 595/91 ( 39 ) 7. pantu.

Ja maksājuma termiņš netiek ievērots, tad dalībvalstis var nolemt, ka jebkuras pārmaksātās summas, nepienācīgi atbrīvotu nodrošinājumu un kompensācijas procentus nevis atlīdzina, bet gan atskaita no turpmākiem maksājumiem, ko maksā attiecīgajam eksportētājam.

Otro daļu piemēro tām summām, kas jāmaksā, ievērojot 51. panta 4. un 5. punktu.

3. Neierobežojot iespēju, kas paredzēta 51. panta 9. punktā – noraidīt soda naudas pieteikumus, ja runa ir par nelieliem daudzumiem, dalībvalstis var neprasīt atlīdzināt pārmaksātās summas, nepienācīgi atbrīvotu nodrošinājumu, procentus un summas, kas paredzētas 51. panta 4. punktā, ja šāda atlīdzība par vienu eksporta deklarāciju nepārsniedz ►M6 EUR 100 ◄ , ar nosacījumu, ka valsts tiesību aktos ir noteiktas līdzīgas normas par atlīdzības neizmaksāšanu šādos gadījumos.

Jebkuras trešās personas rīcība, kas tieši vai netieši saistīta ar formalitātēm, kas vajadzīgas kompensācijas maksājumam, tajā skaitā starptautisko kontroles un uzraudzības aģentūru rīcība, tiek piedēvēta labuma guvējam.

Šā punkta noteikumus nepiemēro kompensācijas avansiem. Ja gadījumā summa netiek atlīdzināta, ievērojot šo punktu, tad administratīvās sankcijas, ievērojot 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nepiemēro.

2. Atsauces visos Kopienas dokumentos uz regulām (EEK) Nr. 1041/67, (EEK) Nr. 192/75, (EEK) Nr. 2730/79, (EEK) Nr. 798/80, (EEK) Nr. 2570/84, (EEK) Nr. 2158/87 un (EEK) Nr. 3665/87 vai uz konkrētiem to pantiem tiek uzskatītas par atsaucēm uz šo regulu vai tās attiecīgajiem pantiem.

Korelācijas tabula, kas attiecas uz Regulas (EEK) Nr. 3665/87 pantiem, ir dota I pielikumā.

Šī regula stājas spēkā septītajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

Iesaistītajām pusēm piemērojot šo regulu, 7. panta 1. punkta otro daļas un 15. panta 4. punkta noteikumus piemēro tam eksportam, par ko muitas eksporta formalitātes tika nokārtotas 1998. gada 19. janvārī vai pēc šī datuma.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Korelācijas tabula

Šī regula	Regula (EEK) Nr. 3665/87
1. pants	1. pants
2. pants	2. pants
3. pants	—
4. pants	2.a pants
5. pants	3. pants
6. pants	3.a pants
7. pants	4. pants
8. pants	6. pants
9. pants	6.a pants
10. pants	7. pants
11. panta 1., 5. un 6. punkts	8. pants
11. panta 2., 3. un 4. punkts	10. pants
12. pants	9. pants
13. pants	12. pants
14. pants	16. pants
15. pants	17. pants
16. pants	18. pants
17. pants	19. pants
18. pants	20. pants
19. pants	21. pants
20. panta 1., 2. un 3. punkts	5. pants
20. panta 4. punkts	15. panta 2. punkts
21. pants	13. pants
22. pants	14. pants
23. pants	15. panta 1. punkts
24. pants	22. pants
25. pants	23. pants
26. pants	25. pants
27. pants	26. pants
28. pants 1., 2., 3., 5. un 6. punkts	27. pants
29. pants	28. pants
30. pants	28.a pants
31. pants	29. pants
32. pants	30. pants
33. pants	31. pants
34. pants	32. pants
35. pants	33. pants
36. pants	34. pants
37. pants	35. pants
38. pants	36. pants
39. pants	37. pants
40. pants	38. pants
41. pants	39. pants
42. pants	40. pants
43. pants	41. pants
44. pants	42. pants
45. pants	43. pants
46. pants	44. pants
47. pants	45. pants
48. pants	46. pants
49. panta 1. līdz 7. punkts	47. pants
49. panta 9. punkts	11. panta 2. punkts
50. pants	48. pants
51. pants	11. panta 1. punkts
52. pants	11. panta 3. līdz 6. punkts
53. pants	49. pants
54. pants	50. pants
55. pants	51. pants
I pielikums	I pielikums
II pielikums	III pielikums
III pielikums	IV pielikums
IV pielikums	—
V pielikums	—

To trešo valstu saraksts, kuras minētas 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā un kuras pieprasa, lai produkti būtu importēti, pirms naudas līdzekļus pārsūta samaksai

Apstiprinātās uzraudzības aģentūras, izsniedzot preču saņemšanas sertifikātus, vienmēr uzņemas atbildības un profesionālās kompetences saistības.

Apstiprinātās uzraudzības aģentūras to darbības laikā atbilst šādiem kritērijiem:

Izkraušanas un importa sertifikāti, kas minēti 16. panta 1. punkta b) apakšpunktā

Prasības, ko ievēro, piemērojot 16. panta 2. punkta b) apakšpunktu, dalībvalstu oficiālajās aģentūrās, kuras reģistrētas trešās valstīs

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
►M1	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1557/2000 (2000. gada 17. jūlijs),	L 179	6	18.7.2000
►M2	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 90/2001 (2001. gada 17. janvāris),	L 14	22	18.1.2001
►M3	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 2299/2001 (2001. gada 26. novembris),	L 308	19	27.11.2001
►M4	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1253/2002 (2002. gada 11. jūlijs),	L 183	12	12.7.2002
►M5	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 444/2003 (2003. gada 11. marts),	L 67	3	12.3.2003
►M6	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 2010/2003 (2003. gada 14. novembris),	L 297	13	15.11.2003
►M7	KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 671/2004 (2004. gada 7. aprīlis),	L 105	5	14.4.2004

Dalībvalsts	Centrālā iestāde
Beļģija	Bureau d'Intervention et de Restitution Belge (BIRB) Belgisch Interventie– en Restitutiebureau (BIRB)
Čehija	Stání zemědělský intervenční fond (SZIF)
Dānija	Ministeriet for Fødevarer, Landbrug og Fiskeri, Direktoratet for Fødevar–eErhverv
Vācija	Bundesministerium der Finanzen — Hauptzollamt Hamburg–Jonas
Igaunija	Põllumajandusministeerium
Grieķija	Οργανισμός Πληρωμών και Ελέγχου Κοινοτικών Ενισχύσεων Προσανατολισμού και Εγγυήσεων (ΟΠΕΚΕΠΕ)
Spānija	Ministerio de Agricultura, Pesca y Alimentación–Pondo Español de Garantía Agraria (FEGA)
Francija	Commission interministáielle d'agránent (CIA) des sočias de contrée et de surveillance — Direction gáiffale des douanes et droits indirects (DGDDI)
Īrija	Department of Agriculture and Food
Itālija	Agenzia delle Dogane — Servizio Autonomo Intervent! Settore Agricolo (SAISA)
Kipra	Οργανισμός Αγροτικών Πληρωμών (ΟΑΠ)
Latvija	Lauku atbalsta dienests (LAD)
Lietuva	Nacionalinė mokėjimo agentūra prie Žemės ūkio ministerijos (NMA)
Luksemburga	Ministre de l'Agriculture, de la Viticulture et du Développement rural
Ungārija	Mezőgazdasági és Vidékfejlesztési Hivatal (MVH)
Malta	Internal Audit and Investigations Department (IAID)
Nīderlande	Ministerie van Landbouw, Natuurbeheer en Visserij
Austrija	Bundesministerium fü Finanzen
Polija	Ministerstwo Rolnictwa i Rozwoju Wsi
Portugāle	Ministaio da Agricultura, do Desenvolvimento Rural e das Pescas
Slovēnija	Agencija Republike Slovenije za kmetijske trge in razvoj podeželja
Slovākija	Palohospodáska platobnáagentúa (PPA)
Somija	Maa–ja metsätalousministeriö Interventioyksikkö
Zviedrija	Statens Jordbruksverk (SJV)
Apvienotā Karaliste	Rural Payments Agency (RPA)