1994L0055 — LV — 24.11.2006 — 005.001
Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu
|
PADOMES DIREKTĪVA 94/55/EK (1994. gada 21. novembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem (OV L 319, 12.12.1994, p.7) |
Grozīta ar:
|
|
|
Oficiālais Vēstnesis |
||
|
No |
page |
date |
||
|
Annexes A and B to Council Directive 94/55/EC of 21 November 1994 (*) |
L 275 |
1 |
28.10.1996 |
|
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 96/86/EK Dokuments attiecas uz EEZ (1996. gada 13. decembris), |
L 335 |
43 |
24.12.1996 |
|
|
L 251 |
1 |
15.9.1997 |
||
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 1999/47/EK Dokuments attiecas uz EEZ (1999. gada 21. maijs), |
L 169 |
1 |
5.7.1999 |
|
|
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2000/61/EK (2000. gada 10. oktobris), |
L 279 |
40 |
1.11.2000 |
|
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 2001/7/EK Dokuments attiecas uz EEZ (2001. gada 29. janvāris), |
L 30 |
43 |
1.2.2001 |
|
|
L 308 |
45 |
9.11.2002 |
||
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 2003/28/EK dokuments attiecas uz EEZ (2003. gada 7. aprīlis), |
L 90 |
45 |
8.4.2003 |
|
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 2004/111/EK Dokuments attiecas uz EEZ (2004. gada 9. decembris), |
L 365 |
25 |
10.12.2004 |
|
|
KOMISIJAS DIREKTĪVA 2006/89/EK Dokuments attiecas uz EEZ (2006. gada 3. novembris), |
L 305 |
4 |
4.11.2006 |
|
|
(*) |
Šis tiesību akts nekad nav publicēts latviešu valodā. |
PADOMES DIREKTĪVA 94/55/EK
(1994. gada 21. novembris)
par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem
EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas Līgumu un jo īpaši tā 75. pantu,
ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ( 1 ),
ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),
saskaņā ar Līguma 189.c pantā noteikto procedūru ( 3 ),
(1) tā kā laika gaitā ievērojami palielinājušies gan iekšzemes, gan starptautiskie bīstamo kravu pārvadājumi pa autoceļiem, palielinot briesmas avārijas gadījumā;
|
(2) |
tā kā visas dalībvalstis, izņemot Īriju, ir līgumslēdzējas puses Eiropas Līgumā par starptautiskiem bīstamo kravu autopārvadājumiem (ADR), kura ģeogrāfiskā darbības joma sniedzas pāri Kopienas robežām un ar ko pieņemtas vienotas normas drošiem bīstamu kravu starptautiskajam pārvadājumiem pa autoceļiem; tā kā tādēļ ir vēlama šo normu darbības jomas paplašināšana, lai tās attiektos uz satiksmi valstu iekšienē, nolūkā saskaņot visā Kopienā noteikumus, atbilstoši kuriem bīstamas kravas tiek pārvadātas pa autoceļiem; |
|
(3) |
tā kā Kopienas tiesību akti neaptver visu pasākumu diapazonu, kas nepieciešami bīstamu kravu drošas pārvadāšanas nodrošināšanai, un atbilstošie valstu pasākumi vienā dalībvalstī atšķiras no pasākumiem citā; tā kā šīs atšķirības ir šķērslis brīvai pārvadājumu pakalpojumu nodrošināšanai un, turklāt, brīvai transportlīdzekļu kustībai; tā kā šī šķēršļa pārvarēšanai ir jānosaka vienotas normas, kas piemērojamas visiem Kopienas iekšējiem pārvadājumiem; |
|
(4) |
tā kā šī veida darbība ir jāveic Kopienas līmenī, lai nodrošinātu atbilstību pārējiem Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu apmierinošu saskaņošanas pakāpi preču un pakalpojumu brīvas aprites veicināšanai un lai nodrošinātu iekšzemes un starptautisko pārvadājumu augstu drošību; |
|
(5) |
tā kā šīs direktīvas normas neskar saistības, kurās stājusies Kopiena un tās dalībvalstis, lai atbilstoši mērķiem, kas nosprausti Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides un attīstības konferencē (UNCED) Riodežaneiro 1992. gada jūnijā pieņemtās Agenda 21 19. nodaļā, censtos panākt bīstamo vielu klasifikācijas sistēmu turpmāku saskaņošanu; |
|
(6) |
tā kā drošības noteikumi, saskaņā ar kuriem jāpārvadā bioloģiski aģenti un ģenētiski modificēti mikroorganismi, ko reglamentē Padomes Direktīvas 90/219/EEK ( 4 ), 90/220/EEK ( 5 ) un 90/679/EEK ( 6 ), vēl nav noteikti ar īpašiem Kopienas tiesību aktiem; |
|
(7) |
tā kā šajā direktīvā ņemti vērā citi Kopienas darbības principi strādājošo drošības, transportlīdzekļu būves un vides aizsardzības nozarēs; |
|
(8) |
dalībvalstīm paliek brīva iespēja reglamentēt jebkurus bīstamo kravu pārvadājumus, kas tiek veikti to teritorijā ar transportlīdzekļiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva, neatkarīgi no tā, kur transportlīdzeklis ir reģistrēts; |
|
(9) |
dalībvalstīm ir jābūt iespējai piemērot savā teritorijā īpašus ceļu satiksmes noteikumus bīstamo kravu pārvadājumiem; |
|
(10) |
dalībvalstīm ir jābūt iespējai uzturēt savas kvalitātes kontroles prasības attiecībā uz noteikta veida iekšzemes pārvadājumiem, līdz Komisijas ziņojumam Padomei par šiem jautājumiem; |
|
(11) |
ADR normas ļauj noslēgt nolīgumus par atkāpēm no ADR, un tā kā liels skaits starp dalībvalstīm noslēgtu divpusējo nolīgumu apgrūtina bīstamo kravu pārvadājumu pakalpojumu brīvu nodrošinājumu; tā kā nepieciešamo normu ietveršanai šīs direktīvas pielikumos būtu jānovērš vajadzība pēc šādām atkāpēm; tā kā jānosaka pārejas periods, kura laikā dalībvalstis var turpināt savā starpā piemērot esošos nolīgumus; |
|
(12) |
ADR normas, ieskaitot bīstamas kravas pārvadājošo transportlīdzekļu konstrukcijai izvirzītās prasības, ir nepieciešams ieviest Kopienas tiesību aktos; tā kā šajā kontekstā jānosaka pārejas periods, lai dalībvalstis uz laiku varētu saglabāt noteiktas īpašas valstu normas par valstīs reģistrēto transportlīdzekļu konstrukcijai izvirzītajām prasībām; |
|
(13) |
jāizmanto esošās informācijas procedūras radniecīgās valstu likumdošanas iniciatīvu jomās, lai palielinātu pārskatāmību visiem uzņēmējiem; |
|
(14) |
attiecībā uz iekšzemes pārvadājumiem dalībvalstīm ir jāpatur tiesības piemērot normas, kas saskan ar Apvienoto Nāciju Organizācijas vairākveidu ieteikumiem par bīstamu kravu pārvadājumiem, ciktāl ADR vēl nav saskaņota ar šīm normām, kuru nolūks ir atvieglot bīstamu kravu kombinētos pārvadājumus; |
|
(15) |
dalībvalstīm jābūt iespējai reglamentēt vai aizliegt noteiktu bīstamu kravu pārvadāšanu pa autoceļiem savā teritorijā, bet tikai tiem mērķiem, kas neattiecas uz pārvadājumu drošību; tā kā šajā kontekstā dalībvalstis var saglabāt tiesības noteiktu ļoti bīstamu vielu pārvadāšanas gadījumā likt izmanot dzelzceļa vai iekšējo ūdensceļu transportu vai noteiktām ļoti bīstamām vielām paturēt ļoti īpašu iesaiņojumu; |
|
(16) |
šīs direktīvas mērķiem dalībvalstīm jābūt iespējai piemērot stingrākas vai vieglākas normas noteikta veida pārvadājumiem, kas tiek veiktas to teritorijās ar tur reģistrētiem transportlīdzekļiem; |
|
(17) |
nosacījumu saskaņošanā jāņem vērā valstu specifiskie apstākļi un tātad šai direktīvai jābūt pietiekami elastīgai, nodrošinot dalībvalstīm iespēju pieļaut zināmus ierobežojumus; tā kā nedrīkst kavēt jaunas tehnoloģiskas un rūpnieciskas attīstības izmantošanu un tādēļ jāparedz pagaidu ierobežojumi; |
|
(18) |
valstīs, kas nav dalībvalstis, reģistrētajiem transportlīdzekļiem ir jāļauj veikt starptautiskos pārvadājumus dalībvalstu teritorijā, ja šie transportlīdzekļi atbilst ADR; |
|
(19) |
jābūt iespējai ātri pielāgot šo direktīvu tehniskajam progresam, lai ievērotu jaunās normas, kas ietvertas ADR, un izlemtu par ārkārtēju pasākumu piemērošanu un ieviešanu, ja notikusi avārija vai negadījums; tā kā šim nolūkam ir jāizveido komiteja un jānosaka procedūra ciešai sadarbībai izveidotajā komitejā starp dalībvalstīm un Komisiju; |
|
(20) |
šīs direktīvas pielikumi satur normas par noteiktu transportlīdzekļu vadītāju, kuri pārvadā bīstamas kravas pa autoceļiem, profesionālo apmācību; tā kā tādēļ ir atceļama Padomes 1994. gada 21. decembra Direktīva 89/684/EEK par noteiktu transportlīdzekļu vadītāju, kas pārvadā bīstamas kravas pa autoceļiem ( 7 ), profesionālo apmācību, |
IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.
I NODAĻA
Darbības joma, definīcijas un vispārīgi noteikumi
1. pants
1. Šī direktīva attiecas uz bīstamo kravu autopārvadājumiem dalībvalstu iekšienē vai starp tām. Tā neattiecas uz bīstamo kravu pārvadājumiem ar transportlīdzekļiem, kas pieder bruņotajiem spēkiem, vai par kuriem tie atbildībā.
2. Šī direktīva tomēr neietekmē dalībvalstu tiesības, pienācīgi ievērojot Kopienas tiesību aktus, pieņemt noteikumus attiecībā uz:
a) bīstamo kravu iekšzemes un starptautiskajiem pārvadājumiem savā teritorijā ar transportlīdzekļiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva;
b) ceļu satiksmes noteikumiem, kas īpaši attiecas uz iekšzemes un starptautiskajiem bīstamo kravu pārvadājumiem;
c) kvalitātes kontrole uzņēmumos, kuri veic iekšzemes pārvadājumus, kā norādīts C pielikuma 1. punktā.
Nedrīkst paplašināt valsts noteikumu darbības jomu attiecībā uz minētajā punktā izklāstītajām prasībām.
Attiecīgos noteikumus vairs nepiemēro, ja saskaņā ar Kopienas noteikumiem ir kļuvuši obligāti līdzīgi pasākumi.
Divu gadu laikā pēc Eiropas standarta par bīstamo kravu pārvadāšanas kvalitātes kontroli stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kurā tā novērtē drošības aspektus, uz ko attiecas šis punkts, kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem par tā turpinājumu vai atcelšanu.
Ar šīm prasībām saistīto valsts noteikumu darbības jomu nevar paplašināt.
Minēto noteikumu piemērošana tiek izbeigta, ja līdzīgus pasākumus padara obligātus Kopienas noteikumi.
Komisija līdz 1998. gada 31. decembrim iesniedz Padomei ziņojumu, ar ko novērtē šā noteikuma drošības aspektus, līdz ar attiecīgu priekšlikumu par tās darbības turpināšanu vai atcelšanu.
2. pants
Šīs direktīvas mērķiem:
— “ADR” nozīmē Eiropas Līgumu par starptautiskiem bīstamo kravu autopārvadājumiem, kas noslēgts Ženēvā 1957. gada 30. septembrī, ar grozījumiem,
— “transportlīdzeklis” nozīmē jebkuru mehānisku transportlīdzekli, kas domāts lietošanai uz ceļiem un ir nokomplektēts vai nenokomplektēts, kuram ir vismaz četri riteņi un projektētais maksimālais ātrums pārsniedz 25 km/h, un tā piekabes, izņemot pa sliedēm kustošos transportlīdzekļus, lauksaimniecības un mežizstrādes traktorus un visus pārvietojamus mehānismus,
— “bīstamās kravas” nozīmē vielas un izstrādājumus, kuru pārvadāšana pa autoceļiem ir aizliegta vai atļauta tikai noteiktos apstākļos ar šīs direktīvas A un B pielikumiem,
— “pārvadājums” nozīmē jebkuru autopārvadājumu, ko pilnībā vai daļēji veic transportlīdzeklis pa publiskiem ceļiem dalībvalsts teritorijā, ieskaitot iekraušanas un izkraušanas darbības, ko ietver A un B pielikumi, neierobežojot noteikumus par atbildību attiecībā uz šīm darbībām, kas pieņemti dalībvalstu tiesību aktos.
— Tas neietver pārvadājumus, kas pilnībā tiek veikti norobežotā teritorijā.
3. pants
1. Neierobežojot 6. pantu, bīstamās kravas, kuru pārvadāšanu aizliedz šīs direktīvas A un B pielikumi, nav pārvadājamas pa autoceļiem.
2. Ja šajā direktīvā nav noteikts citādi, A pielikumā iekļauto citu bīstamo kravu pārvadāšana atļauta, ievērojot noteikumus, kas izklāstīti A un B pielikumos, īpaši attiecībā uz:
a) minēto kravu iesaiņojumu un marķēšanu, un
b) minētās kravas pārvadājošā transportlīdzekļa konstrukciju, aprīkojumu un pienācīgu darbību.
II NODAĻA
Izņēmumi, ierobežojumi un atbrīvojumi
4. pants
Vienīgi iekšzemes pārvadājumu operāciju mērķiem, ko veic transportlīdzekļi, kas reģistrēti tās teritorijā, katra dalībvalsts var saglabāt savas valsts tiesību normas par bīstamo kravu pārvadāšanu pa autoceļiem, kas atbilst ANO ieteikumiem par bīstamo kravu pārvadāšanu, līdz tiek pārskatīti šīs direktīvas A un B pielikumi, lai tie atspoguļotu šos ieteikumus. Dalībvalsts, uz ko tas attiecas, atbilstīgi informē Komisiju.
5. pants
1. Neierobežojot citus Kopienas tiesību aktus, īpaši tiesību aktus pieejas tirgum jomā, katra dalībvalsts saglabā tiesības reglamentēt vai aizliegt konkrēto bīstamo kravu pārvadāšanu savā teritorijā vienīgi tādiem mērķiem, kas neskar drošību pārvadāšanas laikā, tādiem kā valsts drošība vai vides aizsardzība.
2. Jebkuri noteikumi, ko dalībvalsts nosaka transportlīdzekļiem, kas veic starptautiskus pārvadājumus cauri tās teritorijai un kas atļauti ►M5 ar īpašiem noteikumiem, kas minēti C pielikuma 2. punktā ◄ , ir ierobežoti piemērošanas zonas ziņā, ir piemērojami gan iekšzemes, gan starptautiskajiem pārvadājumiem un nedrīkst radīt nekādu diskrimināciju.
3.
a) Ikviena dalībvalsts var pārvadājumiem piemērot stingrākas normas, izņemot prasības tās teritorijā reģistrēto vai ekspluatācijā laisto transportlīdzekļu konstrukcijai.
b) Dalībvalstis tomēr var saglabāt savas valsts īpašos noteikumus par tās teritorijās reģistrēto autocisternu smaguma centriem līdz to īpašo noteikumu grozīšanai, ja tādu veic, kas minēti C pielikuma 3. punktā, bet nekādā gadījumā pēc 2001. gada 30. jūnija autocisternām, uz kurām attiecas īpašie noteikumi, kas minēti C pielikuma 3. punktā, saskaņā ar grozīto ADR, kuru piemēro no 2001. gada 1. jūlija, un nekādā gadījumā pēc 2005. gada 30. jūnija pārējām autocisternām.
c) Dalībvalstis, kur vides temperatūra regulāri ir zemāka par — 20 °C, var noteikt stingrākus pieļaujamās temperatūras standartus attiecībā uz materiāliem, ko izmanto plastmasas iesaiņojumam, cisternām un to aprīkojumam, kuru paredzēts izmantot autotransportā, pārvadājot bīstamās kravas valsts teritorijā, līdz laikam, kad pielikumos tiek iekļauti noteikumi par konkrētu klimatisko zonu attiecīgām standarta temperatūrām.
4. Ja dalībvalsts uzskata, ka piemērojamie drošības noteikumi ir izrādījušies nepietiekami, lai, notiekot avārijai vai negadījumam, ierobežotu ar pārvadāšanu saistītās briesmas un ja ir neatliekama vajadzība rīkoties, dalībvalsts plānošanas posmā paziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā ierosina veikt. Rīkojoties saskaņā ar 9. pantā noteikto procedūru, Komisija izlemj, vai ir jāatļauj šo pasākumu īstenošana, un nosaka to ilgumu.
5. Dalībvalstis var saglabāt jebkuras attiecīgās valsts tiesību aktu normas, kas ir spēkā 1996. gada 31. decembrī attiecībā uz:
— 1.1. klases vielu pārvadāšanu,
— 2. klases toksisku, nestabilu un/vai uzliesmojošu gāzu pārvadāšanu,
— dioksīnus un furānus saturošu vielu pārvadāšanu,
— 3., 4.2., 4.3., 5.1., 6.1. vai 8. klases šķidru vielu, kas šajās klasēs nav ietvertas b) un c) punktā, pārvadāšanu cisternās vai cisternkonteineros vairāk kā 3 000 litru tilpumā.
Šādas normas var attiekties tikai uz:
— šādu autopārvadājumu operāciju aizliegumu, kur ir iespējams tās veikt pa dzelzceļu vai iekšējiem ūdensceļiem,
— prasībām doties pa noteiktiem vēlamiem maršrutiem,
— jebkuriem citiem nosacījumiem, kas attiecas uz dioksīnus vai furānus saturošu vielu iesaiņojumu.
Šīs normas nevar paplašināt vai padarīt stingrākas. Dalībvalstis šīs valsts normas paziņo Komisijai, kas atbilstīgi informē citas dalībvalstis.
6. pants
1. Katra dalībvalsts var atļaut bīstamo kravu autopārvadājumu tās teritorijā, ja krava ir klasificēta, iesaiņota un marķēta atbilstīgi starptautiskajām prasībām attiecībā uz jūras vai gaisa transportu, kad vien pārvadājuma operācija ietver braucienu pa jūru vai gaisu.
2. Jebkuras A un B pielikumu normas, kas attiecas uz valodu lietojumu attiecīgajā marķējumā vai dokumentācijā, nav piemērojamas pārvadājumu operācijām tikai vienas dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis savā teritorijā veicamajām pārvadājumu operācijām var atļaut tādu valodu lietošanu, kas nav paredzētas pielikumos.
3. Dalībvalsts var ļaut savā teritorijā izmantot transportlīdzekļus, kas konstruēti līdz 1997. gada 1. janvārim un neatbilst šīs direktīvas prasībām, bet ir konstruēti saskaņā ar attiecīgo valstu noteikumiem, kas bija spēkā 1996. gada 31. decembrī, ar noteikumu, ka šos transportlīdzekļus uztur vajadzīgajā drošības līmenī.
Cisternas un transportlīdzekļus, kas konstruēti 1997. gada 1. janvārī vai pēc tam un neatbilst pielikuma prasībām, bet ir konstruēti saskaņā ar šīs direktīvas prasībām, kuras bija piemērojamas to konstruēšanas dienā, var turpināt izmantot iekšzemes pārvadājumos līdz dienai, kas noteikta saskaņā ar 9. pantā paredzēto procedūru.
4. ►M7 Katra dalībvalsts var saglabāt savus 1996. gada 31. decembrī spēkā esošos noteikumus, kas attiecas uz konstrukciju, lietošanu un pārvadājumu nosacījumiem tām jaunajām spiediena tvertnēm un balonu statīviem C pielikuma 4. punktā minēto īpašo noteikumu nozīmē un jaunajām cisternām, kuras neatbilst A un B pielikuma noteikumiem, kamēr A un B pielikumam nepievieno atsauces uz standartiem attiecībā uz spiediena tvertņu, balonu statīvu un cisternu konstrukciju un lietošanu ar tādu pašu saistošu spēku, kāds ir šīs direktīvas noteikumiem, bet noteikti ne vēlāk kā 2003. gada 30. jūnijā. Spiediena tvertnes, balonu statīvus un cisternas, kas konstruētas pirms 2003. gada 1. jūlija, un citas tvertnes, kuras konstruētas pirms 2001. gada 1. jūlija un uzturētas vajadzīgajā drošības līmenī, var turpināt lietot atbilstīgi sākotnējiem nosacījumiem. ◄
Šos termiņus pagarina attiecībā uz tvertnēm un cisternām, uz kurām neattiecas sīki izstrādātas tehniskas prasības vai par kurām A un B pielikumā nav pievienotas pietiekamas atsauces uz attiecīgiem Eiropas standartiem.
Tvertnes un cisternas, kas minētas otrajā daļā, kā arī dienu, līdz kurai var atlikt šīs direktīvas piemērošanu uz šīm tvertnēm un cisternām, nosaka saskaņā ar 9. pantā paredzēto procedūru.
5. Katra dalībvalsts var saglabāt citādas valsts normas, nekā tās, kas noteiktas A un B pielikumos, attiecībā uz sašķidrinātu gāzu vai sašķidrinātu gāzu maisījumu pārvadāšanas standarttemperatūrām savā teritorijā līdz laikam, kad Eiropas standarti tiks papildināti ar normām, kas attiecas uz noteiktām klimatiskām zonām piemērotām standarttemperatūrām un kad A un B pielikumiem tiks pievienotas atsauces uz šiem standartiem.
6. Katra dalībvalsts līdz 1997. gada 1. janvārim pārvadājumiem savā teritorijā var atļaut lietot iesaiņojumu, kas ir ražots, bet nav sertificēts atbilstīgi ADR, pie nosacījuma, ka uz šāda iesaiņojuma ir redzams ražošanas datums un ka tas spēj izturēt testus, kas paredzēti 1996. gada 31. decembrī spēkā esošos attiecīgās valsts tiesību aktos, un pie nosacījuma, ka viss šāds iesaiņojums tiek uzturēts atbilstīgajā drošības līmenī (ietverot, ja vajadzīgs, testus un pārbaudes), saskaņā ar šādu sistēmu: vidējos metāla konteinerus beramām kravām un metāla mucas ar ietilpību, lielāku par 50 litriem, — līdz 15 gadiem pēc to ražošanas dienas, bet ne vēlāk par 1998. gada 31. decembri ►M5 , izņemot plastmasas iesaiņojumam, kura tilpums nepārsniedz divdesmit litrus, šo termiņu var pagarināt vēlākais līdz 2001. gada 30. jūnijam ◄ .
7. Katra dalībvalsts līdz 1998. gada 31. decembrim savā teritorijā var atļaut pārvadāt noteiktas bīstamās kravas, kas iesaiņotas pirms 1997. gada 1. janvāra, pie nosacījuma, ka kravas ir klasificētas, iesaiņotas un apzīmētas atbilstīgi līdz 1997. gada 1. janvārim spēkā esošiem attiecīgās valsts tiesību aktiem.
8. Katra dalībvalsts var saglabāt 1996. gada 31. decembrī spēkā esošo attiecīgās valsts tiesību aktu normas, kas attiecas uz ārkārtas darbību kodu parādīšanu pārvadājumos savā teritorijā uz šajā teritorijā reģistrētiem transportlīdzekļiem B pielikumā paredzētā bīstamības identifikācijas numura vietā.
9. Ja dalībvalstis sniedz Komisijai iepriekšēju paziņojumu ne vēlāk kā 2002. gada 31. decembrī vai divus gadus pēc pēdējās šīs direktīvas A un B pielikuma grozītās redakcijas piemērošanas dienas, tās var pieņemt mazāk stingrus noteikumus nekā pielikumu noteikumi attiecībā uz noteiktu bīstamo kravu pārvadājumiem to teritorijā tikai mazos daudzumos, izņemot vielas, kam ir vidējs vai augsts radioaktivitātes līmenis.
Ja dalībvalstis sniedz Komisijai iepriekšēju paziņojumu ne vēlāk kā 2002. gada 31. decembrī vai divus gadus pēc pēdējās šīs direktīvas A un B pielikuma grozītās redakcijas piemērošanas dienas, dalībvalstis var pieņemt tādus noteikumus par to teritorijā veiktiem vietējiem pārvadājumiem, kas atšķiras no pielikumu noteikumiem.
Izņēmumus, kas paredzēti pirmajā un otrajā daļā, piemēro bez diskriminācijas.
Neatkarīgi no iepriekš minētā, ja dalībvalstis iesniedz Komisijai iepriekšēju paziņojumu, tās var jebkurā laikā pieņemt noteikumus, kas ir līdzīgi citu dalībvalstu pieņemtiem noteikumiem, atsaucoties uz šo punktu.
Komisija pārbauda, vai šajā punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, un saskaņā ar 9. pantā paredzēto procedūru lemj par to, vai attiecīgās dalībvalstis var pieņemt šos izņēmumus.
10. Pie nosacījuma, ka nav apdraudēta drošība, dalībvalstis var pieļaut īslaicīgus izņēmumus no A un B pielikumu noteikumiem, lai savā teritorijā veiktu izmēģinājumus, kas ir nepieciešami pirms šo pielikumu grozījumiem, nolūkā pielikumus pieskaņot tehnoloģijas un rūpniecības attīstībai. Par to informē Komisiju, un tā atbilstīgi informē citas dalībvalstis.
Īslaicīgs izņēmums, par ko, balstoties ►M5 uz īpašiem noteikumiem, kas minēti C pielikuma 5. punktā ◄ , ir vienojušās dalībvalstu kompetentas iestādes, tiek izteikts daudzpusēja nolīguma veidā, ko iestāde, kas uzņēmusies iniciatīvu par nolīgumu, piedāvā visu dalībvalstu kompetentām iestādēm. Atbilstīgi tiek informēta Komisija.
Jebkurš izņēmums, kā tas, kas minēts pirmajā un otrajā apakšpunktā, tiek piemērots bez diskriminācijas pēc kravas nosūtītāja, pārvadātāja vai kravas saņēmēja valsts piederības vai uzņēmējdarbības veikšanas valsts; izņēmumu var piemērot līdz pieciem gadiem un tas nav atjaunojams.
11. Dalībvalstis var izdot tikai to teritorijā derīgas atļaujas veikt bīstamo kravu ad hoc pārvadājumu operācijas, kuras ir aizliegtas A vai B pielikumā, vai kuras veic saskaņā ar nosacījumiem, kas atšķiras no pielikumos paredzētajiem nosacījumiem, ja šīs ad hoc pārvadājumu operācijas ir skaidri noteiktas un ierobežotas laikā.
12. Neierobežojot 2. punkta darbību, katra dalībvalsts vēlākais līdz 1998. gada 31. decembrim var piemērot ar citām valstīm pastāvošos nolīgumus, kas atbilst ADR, bez diskriminācijas pēc kravas nosūtītāja, pārvadātāja vai kravas saņēmēja valsts piederības vai uzņēmējdarbības veikšanas valsts. Jebkuram citam izņēmumam, kas atļauts ►M5 ar īpašiem noteikumiem, kas minēti C pielikuma 5. punktā ◄ , ir jāatbilst 10. punktam.
7. pants
Ievērojot valsts vai Kopienas normas par tirgus pieejamību, transportlīdzekļiem, kas reģistrēti vai laisti ekspluatācijā valstīs, kas nav dalībvalstis, tiek atļauts veikt bīstamo kravu starptautiskus pārvadājumus Kopienas teritorijā, ja minētie pārvadājumi atbilst ADR.
III NODAĻA
Nobeiguma noteikumi
8. pants
Grozījumus, kas nepieciešami ►M5 A, B un C pielikuma ◄ pielāgošanai zinātnes un tehnikas attīstībai šīs direktīvas darbības jomās, lai ņemtu vērā grozījumus ADR pielikumos, pieņem atbilstīgi 9. pantā noteiktajai procedūrai.
9. pants
1. Komisijai palīdz Bīstamo kravu transporta komiteja.
2. Ja izdarīta atsauce uz šo pantu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā šā lēmuma 8. panta noteikumus.
Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā minētais laikposms ir trīs mēneši.
3. Komiteja pieņem savu reglamentu.
10. pants
1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai līdz 1997. gada 1. janvārim izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.
Kad dalībvalstis paredz šos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka metodes, kā veikt šādas atsauces.
2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus galvenos valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.
11. pants
1. Ar šo Direktīva 89/684/EEK tiek atcelta, sākot ar termiņu, kas paredzēts šīs direktīvas transponēšanai valstu tiesību aktos.
2. Pagaidu sertifikāti, ko dalībvalstis ir izdevušas valsts pārvadājumiem saskaņā ar Direktīvas 89/684/EEK 4. panta 2. punktu, ir derīgi līdz 1996. gada 31. decembrim. Sertifikātus, kas izdoti saskaņā ar direktīvas 89/684/EEK 4. panta 4. punktu, var turpināt izmantot līdz derīguma termiņa beigām, bet ne vēlāk par 1997. gada 1. jūliju cisternās pārvadājamām bīstamām kravām vai sprādzienbīstamām kravām, un ne vēlāk par 2000. gada 1. janvāri citām bīstamām kravām.
12. pants
Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.
A PIELIKUMS
A pielikuma noteikumi Eiropas Līgumā par starptautiskiem bīstamu kravu autopārvadājumiem (ADR), kas piemērojami no 2007. gada 1. janvāra, terminu “līgumslēdzēja puse” aizstājot ar vārdu “dalībvalsts”.
ADR A pielikuma 2007. gada versijas grozījumu tekstu publicē, tiklīdz tas ir pieejams visās Kopienas oficiālajās valodās.
B PIELIKUMS
B pielikuma noteikumi Eiropas Līgumā par starptautiskiem bīstamu kravu autopārvadājumiem (ADR), kas piemērojami no 2007. gada 1. janvāra, terminu “līgumslēdzēja puse” aizstājot ar vārdu “dalībvalsts”.
ADR B pielikuma 2007. gada versijas grozījumu tekstu publicē, tiklīdz tas ir pieejams visās Kopienas oficiālajās valodās.
C PIELIKUMS
Īpaši noteikumi attiecībā uz dažiem šīs direktīvas pantiem
1. Iekšzemes pārvadājumi, kas minēti 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir šādi:
i) sprādzienbīstamas vielas un izstrādājumi, kas iekļauti 1. klasē, ja sprādzienbīstamas vielas daudzums transporta vienībā pārsniedz:
— 1 000 kg 1.1. iedaļai vai
— 3 000 kg 1.2. iedaļai, vai
— 5 000 kg 1.3. un 1.5. iedaļai;
ii) šādas vielas cisternās vai cisternu konteineros, kuru kopējā ietilpība pārsniedz 3 000 litrus:
— vielas, kas iekļautas 2. klasē: gāzes no šādām riska grupām: F, T, TF, TC, TO, TFC, TOC;
— vielas, kas iekļautas 3., 4.1., 4.2., 4.3., 5.1., 5.2., 6.1. un 8. klasē: vielas, kas šajās klasēs nav uzskaitītas b) vai c) apakšpunktā, vai ir uzskaitītas, bet kam bīstamības kodam ir trīs vai vairāk zīmīgo ciparu (izņemot nulli);
iii) šādi iesaiņojumi, kas iekļauti 7. klasē (radioaktīvi materiāli): skaldmateriālu iesaiņojums, B (U) un B (M) tipa iesaiņojumi.
2. Īpašie noteikumi, kas attiecas uz 5. panta 2. punktu, ►M8 ir 1.9. nodaļa A pielikumā ◄ .
3. Īpašie noteikumi, kas attiecas uz 5. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ir B pielikuma 211 128. papildu numurā.
4. Īpašie noteikumi, kas attiecas uz 6. panta 4. punktu, ►M8 balona, “kameras”, “spiediena tvertnes”, “Djuara trauka” un “balonu statīva” definīcijām, kas sniegtas A pielikuma 1.2.1. iedaļā ◄ .
5. Īpašie noteikumi, kas attiecas uz 6. panta 10. un 12. punktu, ►M8 ir tie, kuri norādīti A pielikuma 1.5. nodaļā ◄ .
( 1 ) OV C 17, 20.1.1994., 6. lpp.
( 2 ) OV C 195, 18.7.1994., 15. lpp.
( 3 ) Eiropas Parlamenta 1994. gada 3. maija atzinums (OV C 205, 25.7.1994., 54. lpp.), Padomes 1994. gada 19. septembra kopējā nostāja (OV C 301, 27.10.1994., 25. lpp.) un Eiropas Parlamenta 1994. gada 17. novembra lēmums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).
( 4 ) OV L 117, 8.5.1990., 1. lpp.
( 5 ) OV L 117, 8.5.1990., 15. lpp.
( 6 ) OV 374, 31.12.1990., 1. lpp.
( 7 ) OV L 398, 30.12.1989., 33. lpp.