Saskaņā ar starptautisko publisko tiesību normām juridisks spēks ir tikai ANO EEK dokumentu oriģināliem. Šo noteikumu statuss un spēkā stāšanās datums jāpārbauda ANO EEK statusa dokumenta TRANS/WP.29/343 jaunākajā redakcijā, kas pieejama

http://www.unece.org/trans/main/wp29/wp29wgs/wp29gen/wp29fdocstts.html

Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Noteikumi Nr. 66 – Vienoti noteikumi par lielas pasažierietilpības transportlīdzekļu apstiprināšanu attiecībā uz to nesošās virsbūves stiprību

Ar visiem spēkā esošajiem grozījumiem līdz

02. grozījumu sērijai, kas stājušies spēkā 2010. gada 19. augustā

SATURS

NOTEIKUMI

Darbības joma

Termini un definīcijas

Apstiprinājuma pieteikums

Apstiprinājums

Vispārīgi norādījumi un prasības

Transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma grozījums un paplašinājums

Ražošanas atbilstība

Sankcijas par ražošanas neatbilstību

Pilnīga ražošanas izbeigšana

10.

Pārejas noteikumi

11.

To tehnisko dienestu nosaukums un adrese, kas atbildīgi par apstiprināšanas testu veikšanu, kā arī administratīvo struktūrvienību nosaukums un adrese

PIELIKUMI

1. pielikums –

Paziņojums par transportlīdzekļa tipu attiecībā uz nesošās virsbūves stiprību saskaņā ar Noteikumiem Nr. 66.

2. pielikums –

Apstiprinājuma marķējuma izvietojums

3. pielikums –

Transportlīdzekļa smaguma centra noteikšana

4. pielikums –

Informācija par nesošās virsbūves konstrukcijas aprakstu

5. pielikums –

Apgāšanās tests kā galvenā apstiprināšanas metode

6. pielikums –

Virsbūves daļu apgāšanās tests kā līdzvērtīga apstiprināšanas metode

7. pielikums –

Kvazistatiskais virsbūves daļu slogošanas tests kā līdzvērtīga apstiprināšanas metode

Papildinājums.

Smaguma centra vertikālās kustības noteikšana apgāšanās laikā

8. pielikums –

Kvazistatiskais aprēķins, testējot sastāvdaļas, ko izmanto kā līdzvērtīgu apstiprināšanas metodi

Papildinājums.

Plastisko šarnīru raksturlielumi

9. pielikums –

Pabeigta transportlīdzekļa apgāšanās testa datorsimulācija kā līdzvērtīga apstiprināšanas metode

1. DARBĪBAS JOMA

1.1.

Šie noteikumi attiecas uz vienstāvu monolītiem vai posmainiem transportlīdzekļiem, kas pieder pie M2 vai M3 kategorijas, II vai III klases vai B klases vairāk nekā 16 pasažieru pārvadāšanai (1).

1.2.

Pēc izgatavotāja lūguma šie noteikumi var attiekties arī uz jebkuru citu M2 vai M3 kategorijas transportlīdzekli, kas nav iekļauts 1.1. punktā.

2. TERMINI UN DEFINĪCIJAS

Šajos noteikumos lieto šādus terminus un definīcijas.

2.1.	Mērvienības Mērvienības ir šādas: izmēri un lineārie attālumi: metri (m) vai milimetri (mm) masa vai slodze: kilogrami (kg) spēks (un svars): ņūtoni (N) moments: ņūtonmetri (Nm) enerģija: džouli (J) gravitācijas konstante: 9,81 (m/s2)

2.2.	“Transportlīdzeklis” ir autobuss, kas projektēts un aprīkots pasažieru pārvadāšanai. Transportlīdzeklis ir transportlīdzekļa tipa atsevišķs pārstāvis.

2.3.	“Transportlīdzekļa tips” ir transportlīdzekļu kategorija, kas ražota pēc vienādiem projekta tehniskajiem parametriem, galvenajiem izmēriem un uzbūves principiem. Transportlīdzekļa tipu definē transportlīdzekļa izgatavotājs.

2.4.	“Transportlīdzekļa tipu grupa” ir tie transportlīdzekļa tipi, ko plāno nākotnē vai kas ir pieejami pašlaik, un kas ir ietverti vissliktākā gadījuma apstiprinājumā atbilstoši šiem noteikumiem.

2.5.	“Divstāvu transportlīdzeklis” ir transportlīdzeklis, kurā pasažieriem paredzētās vietas vismaz daļēji ir izkārtotas divos līmeņos un augšstāvā nav paredzētas pasažieru stāvvietas.

2.6.	“Sliktākais gadījums” ir transportlīdzekļa tipu grupas tāds transportlīdzekļa tips, kurš vismazāk atbilst šo noteikumu prasībām attiecībā uz nesošās virsbūves stiprību. Trīs parametri, pēc kuriem definē vissliktāko gadījumu, ir šādi: konstrukcijas stiprība, atsauces enerģija un drošības telpa.

2.7.	“Transportlīdzekļa tipa apstiprinājums” ir visa oficiālā procedūra, kuras laikā transportlīdzekli pārbauda un testē, lai pierādītu tā atbilstību visām šo noteikumu prasībām.

2.8.	“Apstiprinājuma paplašinājums” ir oficiāla procedūra, kuras laikā apstiprina pārveidotu transportlīdzekļa tipu, pamatojoties uz iepriekš apstiprinātu transportlīdzekļa tipu, salīdzinot uzbūvi, potenciālo enerģiju un drošības telpas kritērijus.

2.9.

“Posmains transportlīdzeklis” ir transportlīdzeklis, kas sastāv no diviem vai vairākiem posmiem, kurus savstarpēji savieno šarnīrs, katra posma pasažieru saloni ir savienoti savā starpā tā, ka pasažieri var brīvi pārvietoties no viena posma uz citu; posmi ir pastāvīgi savienoti tā, ka tos var atdalīt, tikai izmantojot iekārtas, kuras parasti ir pieejamas tikai darbnīcās.

2.10.

“Pasažieru salons(-i)” ir telpa(-s), kas ir paredzēta(-s) vienīgi pasažieriem, izņemot jebkādu telpu, ko aizņem fiksētas ierīces, piemēram, bāri, virtuves vai tualetes.

2.11.

“Vadītāja nodalījums” ir telpa, kas ir paredzēta tikai vadītājam un kurā ir vadītāja sēdeklis, stūres rats, vadības ierīces, instrumenti un citas iekārtas, kas vajadzīgas transportlīdzekļa vadīšanai.

2.12.

“Aprīkojums ar pasažieru drošības jostām” ir jebkura iekārta, kas saista pasažieri, vadītāju vai apkalpes locekli pie sēdekļa apgāšanās laikā.

2.13.

“Vertikālā garenvirziena centra plakne” (VGCP) ir vertikāla plakne, kas šķērso priekšējās un pakaļējās šķērsbāzes viduspunktus.

2.14.

“Drošības telpa” ir vieta, kas jāsaglabā pasažieru salonā, apkalpes un vadītāja nodalījumā(-os), lai apgāšanās gadījumā pasažieriem, vadītājam un apkalpei nodrošinātu labāku izdzīvošanas iespēju.

2.15.

“Transportlīdzekļa pašmasa” (Mk) ir tukša braukšanas kārtībā esoša transportlīdzekļa masa bez pasažieriem un bez kravas, bet ar papildu 75 kg vadītāja svaram, 90 procentiem degvielas no izgatavotāja norādītā degvielas tvertnes tilpuma un dzeses šķidrumu, smēreļļu, instrumentiem un rezerves riteni, ja tādi ir.

2.16.

“Kopējā pasažieru masa” (Mm) ir kopējais pasažieru un apkalpes svars, kuri ieņem sēdekļus, kas aprīkoti ar pasažieru drošības jostām.

2.17.

“Transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa” (Mt) ir transportlīdzekļa pašmasa (Mk)kopā ar daļu (k = 0,5) no kopējās to pasažieru masas (Mm), kuri ir stingri piesprādzēti transportlīdzeklim.

2.18.

“Individuālā pasažieru masa” (Mmi) ir atsevišķa pasažiera svars. Šis svars ir 68 kg.

2.19.

“Atsauces enerģija” (ER) ir apstiprināmā transportlīdzekļa tipa potenciālā enerģija, kuru mēra attiecībā uz grāvja zemāko horizontālo līmeni apgāšanās procesa nestabilas pozīcijas sākumā.

2.20.

“Pabeigta transportlīdzekļa apgāšanās tests” ir tests ar pabeigtu, pilna izmēra transportlīdzekli, lai pārbaudītu noteikto nesošās virsbūves stiprību.

2.21.

“Sasvēršanas stends” ir tehniska ierīce, sasvēršanas platformas izvietojums, grāvis un attiecīga zemes virsma, ko izmanto pabeigta transportlīdzekļa vai virsbūves daļu apgāšanās testos.

2.22.

“Sasvēršanas platforma” ir stingra plakne, kuru var griezt ap horizontālu asi, lai apgāztu pabeigtu transportlīdzekli vai virsbūves daļu.

2.23.

“Virsbūve” ir pabeigta transportlīdzekļa braukšanas kārtībā konstrukcija, tostarp visi konstrukcijas elementi, kas veido pasažieru salonu(-s), vadītāja nodalījumu un bagāžas nodalījumu, kā arī mehānisko vienību un sastāvdaļu telpas.

2.24.

“Nesošā virsbūve” ir virsbūves nesošās sastāvdaļas, ko noteicis izgatavotājs, kurā ietvertas saistītās daļas un elementi, kas veicina virsbūves stiprību un enerģijas absorbcijas spēju un nodrošina drošības telpu apgāšanās testā.

2.25.

“Sekcija” ir nesošās virsbūves konstrukcijas sekcija, kas veido noslēgtu sistēmu starp divām plaknēm, kuras ir perpendikulāras transportlīdzekļa vertikālajai garenvirziena centra plaknei. Sekcijā ir viens loga (vai durvju) statnis katrā transportlīdzekļa pusē, kā arī sānu sienas elementi, jumta konstrukcijas daļa un grīdas un zemgrīdas konstrukcijas daļa.

2.26.

“Virsbūves daļa” ir tāda nesošās virsbūves konstrukcijas vienība, kuru izmanto apstiprināšanas testā. Virsbūves daļā ir vismaz divas sekcijas, kas ir savienotas ar tipiskiem savienotājelementiem (sāna, jumta un zemgrīdas konstrukcijas).

2.27.

“Oriģinālā virsbūves daļa” ir virsbūves daļa, kas sastāv no divām vai vairāk sekcijām, kurām ir tāda pati forma un relatīvais novietojums uz faktiskā transportlīdzekļa. Visi sekciju savienotājelementi arī ir uzstādīti tieši tāpat kā uz faktiskā transportlīdzekļa.

2.28.

“Mākslīgā virsbūves daļa” ir no divām vai vairāk sekcijām izveidota virsbūves daļa, taču kas nav ne tādā pašā novietojumā, ne attālumā viena no otras kā uz faktiskā transportlīdzekļa. Šīs sekcijas savienotājelementiem nav jābūt tādiem pašiem kā reālajā virsbūves konstrukcijā, taču tiem jābūt strukturāli līdzvērtīgiem.

2.29.

“Nekustīgā daļa” ir konstrukcijas daļa vai elements, kuram apgāšanās testa laikā nav būtiskas deformācijas un enerģijas absorbcijas spējas.

2.30.

“Plastiskā zona” (PZ) ir speciāla ģeometriski ierobežota nesošās virsbūves daļa, kurā dinamiskā trieciena spēka dēļ:

—	ir koncentrētas plaša mēroga plastiskās deformācijas,

—	notiek būtiska sākotnējās formas deformācija (šķērsgriezumā, garumā vai citā ģeometriskā virzienā),

—	vietēja izliekuma dēļ tiek zaudēta stabilitāte,

—	deformācijas dēļ tiek absorbēta kinētiskā enerģija.

2.31.

“Plastiskais šarnīrs” (PH) ir vienkārša plastiska zona, ko veido stieņveidīgs elements (vienkārša caurule, loga statnis utt.).

2.32.

“Augšējā mala” ir virsbūves garenvirziena konstrukcijas daļa virs sānu logiem, ieskaitot liekto pāreju uz jumta konstrukcijām. Apgāšanās testā augšējā mala (divstāvu autobusa gadījumā augšējā stāva augšējā mala) ir pirmā, kas skar zemi.

2.33.

“Vidusdaļa” ir virsbūves garenvirziena konstrukcijas daļa zem sānu logiem. Apgāšanās testā vidusdaļa (divstāvu autobusa gadījumā augšējā stāva vidusdaļa) var būt otrā daļa, kas skar zemi pēc sākotnējās transportlīdzekļa šķērsgriezuma sekcijas deformācijas.

3. APSTIPRINĀJUMA PIETEIKUMS

3.1.

Transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma pieteikumu attiecībā uz tā nesošās virsbūves stiprību administratīvajai stuktūrvienībai iesniedz transportlīdzekļa izgatavotājs vai tā pienācīgi pilnvarots pārstāvis.

3.2.

Pieteikumam pievieno šādus dokumentus trijos eksemplāros ar šādu informāciju.

3.2.1.

Transportlīdzekļa tipa vai transportlīdzekļa tipu grupas galvenie identificēšanas dati un parametri:

3.2.1.1.

transportlīdzekļa tipa vispārējā izvietojuma rasējumi, tā virsbūve un iekšējais novietojums ar galvenajiem izmēriem. Skaidri norāda pasažieru sēdekļus, kas aprīkoti ar drošības jostām, to atrašanos transportlīdzeklī, kā arī to precīzos izmērus;

3.2.1.2.

transportlīdzekļa pašmasa un saistītā asslodze;

3.2.1.3.

nepiekrauta transportlīdzekļa smaguma centra tieša atrašanās vieta līdz ar mērījumu ziņojumu. Lai noteiktu smaguma centra atrašanās vietu, izmanto 3. pielikumā aprakstītās mērījumu un aprēķinu metodes;

3.2.1.4.

transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa un saistītā asslodze;

3.2.1.5.

transportlīdzekļa faktiskās kopējā masas smaguma centra precīza atrašanās vieta līdz ar mērījumu ziņojumu. Lai noteiktu smaguma centra atrašanās vietu, izmanto 3. pielikumā aprakstītās mērījumu un aprēķinu metodes.

3.2.2.

Visi dati un informācija, kas vajadzīgi transportlīdzekļa tipa grupas vissliktākā gadījuma kritērija izvērtēšanai:

3.2.2.1.

atsauces enerģijas (ER) vērtība, ko rada transportlīdzekļa masa (M), gravitācijas konstante (g) un gravitācijas centra augstums (h1), kad, sākoties apgāšanās testam, transportlīdzeklis ir nestabila līdzsvara pozīcijā (sk. 3. attēlu)

kur:

M	=	Mk, transportlīdzekļa tipa transportlīdzekļa pašmasa, ja tas nav aprīkots ar pasažieru drošības jostām, vai Mt, transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa, kad tas ir aprīkots ar pasažieru drošības jostām, un
Mt	=	Mk + k · Mm, kur k = 0,5 un Mm ir piesprādzējušos pasažieru kopējā masa (sk. 2.16. punktu),
h0	=	smaguma centra augstums (metros) izvēlētajai transportlīdzekļa masai (M),
t	=	smaguma centra perpendikulārais attālums (metros) no vertikālās garenvirziena centra plaknes,
B	=	perpendikulārais attālums (metros) no vertikālās garenvirziena centra plaknes līdz apgāšanās testa rotācijas asij,
g	=	gravitācijas konstante,
h1	=	transportlīdzekļa smaguma centra sākotnējais augstums (metros), kad tas ir nestabilā pozīcijā attiecībā pret grāvja zemāko līmeni;

3.2.2.2.

transportlīdzekļa tipa vai transportlīdzekļa tipu grupu nesošās virsbūves rasējumi un sīks apraksts atbilstoši 4. pielikumam;

3.2.2.3.

drošības telpas atbilstoši 5.2. punktam detalizēts rasējums katram apstiprināmam transportlīdzekļa tipam.

3.2.3.

Citi detalizēti dokumenti, parametri, dati atkarībā no izgatavotāja izvēlētās apstiprināšanas testa metodes, kā tas sīki izklāstīts 5., 6., 7., 8. un 9. pielikumā.

3.2.4.

Posmaina transportlīdzekļa gadījumā visu šo informāciju sniedz atsevišķi par katru transportlīdzekļa tipa sekciju, izņemot 3.2.1.1. punktā noteikto, kas attiecas uz pabeigtu transportlīdzekli.

3.3.

Pēc tehniskā dienesta pieprasījuma iesniedz pabeigtu transportlīdzekli (vai vienu transportlīdzekli no katra transportlīdzekļu tipa, ja apstiprinājumu pieprasa transportlīdzekļu tipu grupai), lai pārbaudītu transportlīdzekļa pašmasu, asslodzi, smaguma centra atrašanās vietu un citus datus un informāciju, kas attiecas uz nesošās virsbūves stiprību.

3.4.

Atkarībā no izgatavotāja izvēlētās apstiprinājuma testa metodes pēc tehniskā dienesta pieprasījuma iesniedz attiecīgās testa daļas. Par šo testa daļu izvietojumu un skaitu vienojas ar tehnisko dienestu. Gadījumā, ja testa daļas ir jau iepriekš testētas, iesniedz testa protokolu.

4. APSTIPRINĀJUMS

4.1.

Ja saskaņā ar šiem noteikumiem apstiprināšanai iesniegtais transportlīdzekļa tips vai transportlīdzekļa tipu grupa atbilst 5. punkta prasībām, piešķir minētā transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu.

4.2.

Katram apstiprinātajam transportlīdzekļa tipam piešķir apstiprinājuma numuru. Tā pirmie divi cipari (pašlaik 02 noteikumu 02. grozījumu sērijai) norāda uz grozījumu sēriju, kura ietver jaunākos būtiskos tehniskos grozījumus, kas šajos noteikumos izdarīti līdz apstiprinājuma izsniegšanas dienai. Viena un tā pati puse nepiešķir to pašu numuru citam transportlīdzekļa tipam.

4.3.

Paziņojumu par transportlīdzekļa tipa apstiprinājumu, apstiprinājuma atteikumu vai paplašinājumu saskaņā ar šiem noteikumiem nosūta nolīguma pusēm, kas piemēro šos noteikumus, izmantojot veidlapu (sk. 1. pielikumu), kopā ar rasējumiem un diagrammām; tos iesniedz apstiprinājuma pieteikuma iesniedzējs formātā, par kādu vienojies izgatavotājs ar tehnisko dienestu. Papīra dokumentācija ir A4 (210 mm × 297 mm) formātā.

4.4.

Katram transportlīdzeklim, kas atbilst saskaņā ar šiem noteikumiem apstiprinātam transportlīdzekļa tipam, redzamā un viegli pieejamā uz apstiprinājuma veidlapas norādītā vietā piestiprina starptautisku apstiprinājuma marķējumu, ko veido:

4.4.1.

aplis, kurā ir burts “E” un tās valsts pazīšanas numurs, kura piešķīrusi apstiprinājumu; (2)

4.4.2.

pa labi no 4.4.1. punktā noteiktā apļa – šo noteikumu numurs, aiz tā burts “R”, domuzīme un apstiprinājuma numurs.

4.5.

Apstiprinājuma marķējums ir skaidri salasāms un neizdzēšams.

4.6.

Apstiprinājuma marķējums atrodas izgatavotāja piestiprinātās transportlīdzekļa datu plāksnes tuvumā vai uz tās.

4.7.

Šo noteikumu 2. pielikumā sniegti apstiprinājuma marķējuma izvietojuma piemēri.

5. VISPĀRĪGI NORĀDĪJUMI UN PRASĪBAS

5.1. Prasības

Transportlīdzekļa nesošā virsbūve ir pietiekami izturīga, lai nodrošinātu, ka drošības telpa pabeigtā transportlīdzeklī apgāšanās testa laikā un pēc tā ir neskarta. Tas nozīmē:

5.1.1.

neviena no transportlīdzekļa daļām, kas ir ārpus drošības telpas testa sākumā (piemēram, statņi, drošības gredzeni, bagāžnieki), testa laikā nedrīkst iekļūt drošības telpā. Visas tās konstrukcijas daļas, kuras sākotnēji ir drošības telpā (piemēram, vertikālie atbalsti, šķērssienas, virtuves, tualetes), neņem vērā, novērtējot iekļuvi drošības telpā;

5.1.2.

neviena no drošības telpas daļām nav izvirzīta ārpus deformētās konstrukcijas kontūras. Deformētās konstrukcijas kontūru nosaka secīgi – starp katru blakus loga un/vai durvju statni. Kontūra starp diviem deformētiem statņiem ir teorētiska virsma, kuru nosaka ar taisnām līnijām, kuras savieno statņa iekšējos kontūras punktus, kuri pirms apgāšanās testa bija vienādā augstumā no grīdas (sk. 1. attēlu).

1. attēls

Deformētās konstrukcijas kontūras specifikācija

5.2. Drošības telpa

Transportlīdzekļa drošības telpas kontūru definē, transportlīdzeklī izveidojot vertikālu šķērsplakni, kurai ir 2.a un 2.c attēlā aprakstītā perifērija, un šo plakni šādi virzot visā transportlīdzekļa garumā (sk. 2.b attēlu):

5.2.1.

punkts SR atrodas uz katras ārējā sēdekļa (vai pieņemtās sēdekļa pozīcijas), kas novietots braukšanas virzienā vai pretēji tam, atzveltnes, 500 mm virs grīdas zem sēdekļa, 150 mm no sānu sienas iekšējās virsmas. Riteņa arkas un citas grīdas augstuma izmaiņas neņem vērā. Šos izmērus piemēro arī sānis novietotiem sēdekļiem to centra plaknē;

5.2.2.

ja transportlīdzekļa abas puses nav simetriskas attiecībā uz grīdas izvietojumu un tādēļ SR punktu augstums ir atšķirīgs, nobīdi starp abām drošības telpas grīdas līnijām mēra uz transportlīdzekļa vertikālās garenvirziena centra plaknes (sk. 2.c attēlu);

5.2.3.

drošības telpas pakaļējā pozīcija ir vertikāla plakne, kas atrodas 200 mm aiz pakaļējā ārējā sēdekļa SR punkta vai transportlīdzekļa pakaļējās sienas iekšpuses, ja attālums aiz šā SR punkta ir mazāks nekā 200 mm.

Drošības telpas priekšējā pozīcija ir vertikāla plakne, kas atrodas 600 mm pirms priekšējā sēdekļa SR punkta (vai tas būtu pasažiera, apkalpes vai vadītāja sēdeklis) transportlīdzekļa komplektējumā ar pilnu priekšpuses aprīkojumu.

Ja transportlīdzekļa abu pušu priekšējie un pakaļējie sēdekļi nav vienā šķērsplaknē, drošības telpas garums katrā pusē būs atšķirīgs;

5.2.4.

drošības telpa pasažieru salonā, apkalpes un vadītāja nodalījumā(-os) ir nepārtraukta starp tās pakaļējo un priekšējo plakni, un to definē, virzot noteikto vertikālo šķērsplakni visā transportlīdzekļa garumā taisnā līnijā caur SR punktiem abās transportlīdzekļa pusēs. Aiz pakaļējā sēdekļa un priekšējā sēdekļa Sr punkta taisnās līnijas ir horizontālas;

5.2.5.

izgatavotājs var noteikt lielāku drošības telpu, nekā noteikts attiecīgajam sēdekļu izvietojumam, lai modelētu vissliktāko gadījumu transportlīdzekļa tipu grupā, kas ļautu turpināt konstrukcijas izstrādi.

2. attēls

Drošības telpas specifikācija

a) un c) sānu izkārtojums

b) gareniskais izkārtojums

5.3. Apgāšanās testa specifikācija pabeigtam transportlīdzeklim, ko izmanto kā apstiprinājuma galveno metodi

Apgāšanās tests ir sasvēršanas uz sāniem tests (sk. 3. attēlu), ko raksturo šādi:

5.3.1.

pabeigts transportlīdzeklis ir novietots uz sasvēršanas platformas ar bloķētu balstiekārtu, un to lēnām sasver uz tā nestabila līdzsvara pozīcijas pusi. Ja transportlīdzekļa tips nav aprīkots ar pasažieru drošības jostām, tad testu veic ar transportlīdzekļa pašmasu. Ja transportlīdzekļa tips ir aprīkots ar pasažieru drošības jostām, tad testu veic ar transportlīdzekļa faktisko kopējo masu;

5.3.2.

apgāšanās tests sākas šajā nestabilajā transportlīdzekļa pozīcijā ar nulles leņķisko ātrumu, rotācijas asis atrodas punktos, kur riteņi saskaras ar zemi. Šajā brīdī transportlīdzekli raksturo atsauces enerģija ER (sk. 3.2.2.1. punktu un 3. attēlu);

5.3.3.

transportlīdzeklis sasveras pār grāvi, kuram ir horizontāla, sausa un līdzena noteikta zemes virsma ar nominālo dziļumu 800 mm;

5.3.4.

apgāšanās testa sīkākas tehniskās specifikācijas pabeigtam transportlīdzeklim, ko izmanto kā apstiprinājuma galveno metodi, sniegtas 5. pielikumā.

3. attēls

Pabeigta transportlīdzekļa apgāšanās testa specifikācija, kurā parādīta smaguma centra trajektorija sākuma un nestabilā līdzsvara pozīcijā

5.4. Līdzvērtīgu apstiprinājuma testu specifikācijas

Pēc izgatavotāja ieskata pabeigta transportlīdzekļa apgāšanās testa vietā var izmantot vienu no šīm apstiprināšanas testa metodēm:

5.4.1.

pabeigta transportlīdzekļa tipisku virsbūves daļu apgāšanās tests saskaņā ar 6. pielikuma specifikācijām;

5.4.2.

kvazistatiskais virsbūves daļu slogošanas tests saskaņā ar 7. pielikuma specifikācijām;

5.4.3.

kvazistatiskais aprēķins, pamatojoties uz sastāvdaļu testu rezultātiem saskaņā ar 8. pielikuma specifikācijām;

5.4.4.

pabeigta transportlīdzekļa galvenā apgāšanās testa datorsimulācija, izmantojot dinamiskus aprēķinus, saskaņā ar 9. pielikuma specifikāciju;

5.4.5.

noteicošais princips ir, ka līdzvērtīgās apstiprināšanas testa metodes jāizmanto tādējādi, ka tās atveido galveno apgāšanās testu, kas aprakstīts 5. pielikumā. Ja izgatavotāja izvēlētajā līdzvērtīgajā apstiprinājuma testā nav iespējams ņemt vērā transportlīdzekļa noteiktas speciālas īpašības vai konstrukciju (piemēram, gaisa kondicionēšanas iekārta uz jumta, mainīts vidusdaļas augstums, mainīts jumta augstums), tehniskais dienests var pieprasīt pabeigtu transportlīdzekli, lai veiktu 5. pielikumā noteikto apgāšanās testu.

5.5. Posmainu transportlīdzekļu testēšana

Posmaina transportlīdzekļa gadījumā katrs tā posms atbilst 5.1. punkta vispārējām prasībām. Posmainā transportlīdzekļa katru posmu var pārbaudīt atsevišķi vai kopā, kā tas aprakstīts 5. pielikuma 2.3. punktā vai 3. pielikuma 2.6.7. punktā.

5.6. Apgāšanās testa virziens

Apgāšanās testu veic tajā transportlīdzekļa pusē, kura ir bīstamāka attiecībā uz drošības telpu. Lēmumu pieņem tehniskais dienests, pamatojoties uz izgatavotāja ieteikumu un vismaz ņemot vērā:

5.6.1.

smaguma centra sānu ekscentricitāti, un tās ietekmi uz atsauces enerģiju transportlīdzekļa nestabilā sākuma pozīcijā, sk. 3.2.2.1. punktu;

5.6.2.

drošības telpas asimetriju, sk. 5.2.2. punktu;

5.6.3.

dažādas asimetriskas konstrukcijas īpašības abās transportlīdzekļa pusēs, kā arī šķērssienu vai iekšējo bagāžnieku balstu (piemēram, garderobe, tualete, virtuve). Apgāšanās testa veikšanai izvēlas mazāk balstīto pusi.

6. TRANSPORTLĪDZEKĻA TIPA APSTIPRINĀJUMA GROZĪJUMS UN PAPLAŠINĀJUMS

6.1.

Par visiem apstiprināta transportlīdzekļa tipa grozījumiem ziņo administratīvajai stuktūrvienībai, kas piešķīrusi tipa apstiprinājumu. Administratīvā struktūrvienība var:

6.1.1.

uzskatīt, ka izdarītajiem grozījumiem nevarētu būt ievērojamas negatīvas sekas un ka transportlīdzeklis joprojām atbilst šo noteikumu prasībām un pieder pie transportlīdzekļu tipu grupas līdz ar apstiprināto transportlīdzekļa tipu; vai

6.1.2.

par testu veikšanu atbildīgajam tehniskajam dienestam pieprasīt papildu testu protokolu, lai pierādītu, ka jaunais transportlīdzekļa tips atbilst šo noteikumu prasībām un pieder pie transportlīdzekļa tipu grupas līdz ar apstiprināto transportlīdzekļa tipu; vai

6.1.3.

atteikt apstiprinājuma paplašinājumu un pieprasīt veikt jaunu apstiprināšanu.

6.2.

Administratīvās struktūrvienības un tehnisko dienestu lēmumi pamatojas uz trīs vissliktākā gadījuma kritērijiem:

6.2.1.

konstrukcijas kritērijs attiecas uz to, vai nesošā virsbūve ir mainīta vai nē (sk. 4. pielikumu). Ja izmaiņu nav vai jaunā nesošā virsbūve ir izturīgāka, tas ir pozitīvi;

6.2.2.

enerģijas kritērijs attiecas uz to, vai atsauces enerģija ir mainīta vai nē. Ja jaunajam transportlīdzekļa tipam ir tāda pati vai mazāka atsauces enerģija nekā apstiprinātajam, tas ir pozitīvi;

6.2.3.

drošības telpas kritērijs pamatojas uz drošības telpas apjoma virsmas lielumu. Ja jaunā transportlīdzekļa tipa drošības telpa viscaur atbilst apstiprinātā gadījuma drošības telpai, tas ir pozitīvi.

6.3.

Ja visi trīs 6.2. punktā aprakstītie kritēriji ir mainīti pozitīvi, tad apstiprinājuma paplašinājumu piešķir, neveicot turpmāku izmeklēšanu.

Ja visas atbildes ir negatīvas, jāveic jauna apstiprināšana.

Ja atbildes ir jauktas, tad vajadzīga tālāka izmeklēšana (piemēram, testi, aprēķini, konstrukcijas analīzes). Vajadzīgo izmeklēšanu nosaka tehniskais dienests kopā ar izgatavotāju.

6.4.

Apstiprinājuma piešķiršanu vai atteikumu, precizējot izmaiņas, paziņo nolīguma pusēm, kuras piemēro šos noteikumus, izmantojot 4.3. punktā noteikto procedūru.

6.5.

Administratīvā struktūrvienība, kas izsniedz apstiprinājuma paplašinājumu, piešķir sērijas numuru katrai paplašinājuma paziņojuma veidlapai.

7. RAŽOŠANAS ATBILSTĪBA

7.1.

Ražošanas atbilstības nodrošināšanas procedūras atbilst nolīguma 2. papildinājumā (E/ECE/324-E/ECE/TRANS/505/Rev.2) izklāstītajām procedūrām.

7.2.

Saskaņā ar šiem noteikumiem apstiprinātu transportlīdzekli izgatavo atbilstīgi apstiprinātajam tipam saskaņā ar 5. punktā noteiktajām prasībām. Pārbauda vienīgi tos elementus, kurus izgatavotājs noteicis kā nesošās virsbūves daļu.

7.3.

Administratīvās struktūrvienības noteiktais inspekciju biežums parasti ir reizi divos gados. Inspekcijā konstatējot neapmierinošus rezultātus, administratīvā struktūrvienība var palielināt inspekciju biežumu pēc iespējas ātrākai ražošanas atbilstības atjaunošanai.

8. SANKCIJAS PAR RAŽOŠANAS NEATBILSTĪBU

8.1.

Saskaņā ar šiem noteikumiem piešķirto transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu var atsaukt, ja konstatē neatbilstību 7. punktā noteiktajām prasībām.

8.2.

Ja nolīguma puse, kas piemēro šos noteikumus, atsauc apstiprinājumu, ko tā iepriekš piešķīrusi, tā par to nekavējoties informē pārējās puses, kuras piemēro šos noteikumus, izmantojot apstiprinājuma veidlapas eksemplāru, kura beigās ir parakstīta un datēta norāde “APSTIPRINĀJUMS ATSAUKTS” (ar lielajiem burtiem).

9. PILNĪGA RAŽOŠANAS IZBEIGŠANA

Ja apstiprinājuma turētājs pilnībā pārtrauc ražot saskaņā ar šiem noteikumiem apstiprinātu transportlīdzekļa tipu, tas attiecīgi informē administratīvo struktūrvienību, kas piešķīrusi apstiprinājumu. Pēc attiecīgā paziņojuma saņemšanas šī administratīvā struktūrvienība informē pārējās nolīguma puses, kas piemēro šos noteikumus, izmantojot apstiprinājuma veidlapu, kura beigās ir parakstīta un datēta norāde “RAŽOŠANA IZBEIGTA” (ar lielajiem burtiem).

10. PĀREJAS NOTEIKUMI

10.1.

No 01. grozījumu sērijas oficiālās spēkā stāšanās dienas puse, kas piemēro šos noteikumus, neatsakās piešķirt EEK apstiprinājumu saskaņā ar šiem noteikumiem, kuri grozīti ar 01. grozījumu sēriju.

10.2.

Pēc 60 mēnešiem kopš 01. grozījumu sērijas spēkā stāšanās dienas puse, kas piemēro šos noteikumus, piešķir EEK apstiprinājumu jauniem transportlīdzekļa tipiem tikai tad, ja apstiprināmais transportlīdzekļa tips atbilst prasībām, ko paredz šie noteikumi, kuri grozīti ar 01. grozījumu sēriju.

10.3.

Puse, kas piemēro šos noteikumus, neatsakās piešķirt apstiprinājuma paplašinājumu saskaņā ar šo noteikumu iepriekšējām grozījumu sērijām.

10.4.

EEK apstiprinājumi, kas saskaņā ar šo noteikumu sākotnējo redakciju piešķirti vairāk nekā 60 mēnešus pēc to stāšanās spēkā, un visi šo apstiprinājumu paplašinājumi paliek spēkā uz nenoteiktu laiku saskaņā ar 10.6. punktu. Ja saskaņā ar iepriekšējām grozījumu sērijām apstiprināts transportlīdzekļa tips atbilst prasībām šajos noteikumos, kas grozīti ar 01. grozījumu sēriju, puse, kura piešķīra apstiprinājumu, par to ziņo pārējām pusēm, kas piemēro šos noteikumus.

10.5.

Neviena no pusēm, kas piemēro šos noteikumus, neatsaka valsts tipa apstiprinājumu transportlīdzeklim, kam tipa apstiprinājums piešķirts saskaņā ar šo noteikumu 01. grozījumu sēriju.

10.6.

Sākot no 144. mēneša pēc šo noteikumu 01. grozījumu sērijas spēkā stāšanās dienas, puses, kas piemēro šos noteikumus, var atteikt pirmo transportlīdzekļa reģistrāciju valstī (pirmā nodošana ekspluatācijā), ja tas neatbilst šo noteikumu 01. grozījumu sērijas prasībām.

10.7.

No 02. grozījumu sērijas spēkā stāšanās dienas puse, kas piemēro šos noteikumus, neatsaka piešķirt apstiprinājumu atbilstīgi šiem noteikumiem, kas grozīti ar 02. grozījumu sēriju.

10.8.

Puse, kas piemēro šos noteikumus, neatsaka piešķirt valsts vai reģionālo apstiprinājumu transportlīdzeklim, kas apstiprināts atbilstoši šo noteikumu iepriekšējām grozījumu sērijām, 48 mēnešus no 02. grozījumu sērijas spēkā stāšanās dienas.

10.9.

No 2017. gada 9. novembra puse var atteikt pirmo reģistrāciju jaunam transportlīdzeklim, kas neatbilst šo noteikumu 02. grozījumu sērijas prasībām.

10.10.

Neatkarīgi no 10.8. un 10.9. punkta transportlīdzekļu kategoriju un klašu apstiprinājumi, kas piešķirti saskaņā ar iepriekšējām noteikumu grozījumu sērijām, kuras neskar 02. grozījumu sēriju, paliek spēkā un puses, kas piemēro šos noteikumus, turpina tos pieņemt.

10.11.

Puse, kas piemēro šos noteikumus, neatsaka piešķirt apstiprinājuma paplašinājumu saskaņā ar iepriekšējām šo noteikumu grozījumu sērijām.

11. TO TEHNISKO DIENESTU NOSAUKUMS UN ADRESE, KAS ATBILDĪGI PAR APSTIPRINĀŠANAS TESTU VEIKŠANU, KĀ ARĪ ADMINISTRATĪVO STRUKTŪRVIENĪBU NOSAUKUMS UN ADRESE

Nolīguma puses, kuras piemēro šos noteikumus, paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariātam to tehnisko atbildīgo dienestu nosaukumu un adresi, kas atbildīgi par apstiprināšanas testu veikšanu, kā arī to administratīvo struktūrvienību nosaukumu un adresi, kuras piešķir apstiprinājumus. Citās valstīs izdotas veidlapas, ar ko apliecina apstiprinājuma piešķiršanu vai paplašinājumu, atteikumu vai atsaukumu, nosūta visu šī nolīguma pušu administratīvajām struktūrvienībām.

(1) Kā noteikts Konsolidētās rezolūcijas par transportlīdzekļu konstrukciju (R.E.3) 7. pielikumā (TRANS/WP.29/78/Rev.1/Amend.2, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 4. grozījumiem).

(2) 1 – Vācija, 2 – Francija, 3 – Itālija, 4 – Nīderlande, 5 – Zviedrija, 6 – Beļģija, 7 – Ungārija, 8 – Čehijas Republika, 9 – Spānija, 10 – Serbija, 11 – Apvienotā Karaliste, 12 – Austrija, 13 – Luksemburga, 14 – Šveice, 15 – (brīvs), 16 – Norvēģija, 17 – Somija, 18 – Dānija, 19 – Rumānija, 20 – Polija, 21 – Portugāle, 22 – Krievijas Federācija, 23 – Grieķija, 24 – Īrija, 25 – Horvātija, 26 – Slovēnija, 27 – Slovākija, 28 – Baltkrievija, 29 – Igaunija, 30 – (brīvs), 31 – Bosnija un Hercegovina, 32 – Latvija, 33 – (brīvs), 34 – Bulgārija, 35 – (brīvs), 36 – Lietuva, 37 – Turcija, 38 – (brīvs), 39 – Azerbaidžāna, 40 – Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, 41 – (brīvs), 42 – Eiropas Kopiena (apstiprinājumu piešķir dalībvalstis, izmantojot attiecīgo EEK simbolu), 43 – Japāna, 44 – (brīvs), 45 – Austrālija, 46 – Ukraina, 47 – Dienvidāfrika, 48 – Jaunzēlande, 49 – Kipra, 50 – Malta, 51 – Korejas Republika, 52 – Malaizija, 53 – Taizeme, 54 un 55 – (brīvs), 56 – Melnkalne un 58 – Tunisija. Nākamos numurus piešķir pārējām valstīm tādā hronoloģiskā secībā, kādā tās ratificē nolīgumu vai pievienojas nolīgumam par vienveida tehnisko priekšrakstu pieņemšanu riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un daļām, kuras var uzstādīt un/vai izmantot riteņu transportlīdzekļos, un saskaņā ar šiem priekšrakstiem piešķiramo atbilstības novērtēšanas apstiprinājumu savstarpējās atzīšanas nosacījumiem, un Apvienoto Nāciju Organzācijas ģenerālsekretārs paziņo nolīguma pusēm tām piešķirtos numurus.

3. PIELIKUMS

TRANSPORTLĪDZEKĻA SMAGUMA CENTRA NOTEIKŠANA

1. Vispārīgi principi

1.1.

Apgāšanās testā absorbējamā atsauces un kopējā enerģija ir tieši atkarīga no transportlīdzekļa smaguma centra novietojuma. Tādēļ tā noteikšana jāveic pēc iespējas precīzi. Norāda izmēru, leņķu un slodzes mērījumu metodi un mērījumu precizitāti, lai tehniskais dienests tās novērtētu. Nepieciešama šāda mērīšanas iekārtu precizitāte:

—	mērījumiem, kas mazāki par 2 000 mm,

precizitāte

± 1 mm

—	mērījumiem, kas lielāki par 2 000 mm,

precizitāte

± 0,05 procenti

—	leņķu mērījumiem

precizitāte

± 1 procents

—	slodzes rādītāju mērījumiem

precizitāte

± 0,2 procenti

Riteņu bāzi(-es) un attālumu starp katras ass riteņa(-u) balstvirsmas centriem (katras ass platums) nosaka pēc izgatavotāja rasējumiem.

1.2.

Kā noteikums smaguma centra noteikšanai un apgāšanās testa veikšanai ir bloķēta balstiekārta. Balstiekārtu bloķē normālā darbības pozīcijā, kuru noteicis izgatavotājs.

1.3.

Smaguma centra atrašanās vietu definē pēc trīs parametriem:

1.3.1.

garenvirziena attālums (l1) no priekšējās ass centra līnijas,

1.3.2.

šķērseniskais attālums (t) no transportlīdzekļa vertikālās garenvirziena centra plaknes,

1.3.3.

vertikālais augstums (h0) virs horizontāla līmeniska pamata, kad transportlīdzekļa riepu spiediens atbilst noteiktajam.

1.4.

Tālāk ir aprakstīta l1, t, h0 noteikšanas metode, izmantojot spēka sensoru. Izgatavotājs tehniskajam dienestam var piedāvāt alternatīvas metodes, piemēram, izmantojot pacelšanas iekārtas un/vai slīpo plāksni, tehniskais dienests lemj, vai metode ir pieņemama no precizitātes viedokļa.

1.5.

Smaguma centra atrašanās vietu nepiekrautā transportlīdzeklī (transportlīdzekļa pašmasa Mk) nosaka ar mērījumu palīdzību.

1.6.

Transportlīdzekļa ar faktisko kopējo masu (Mt) smaguma centru var noteikt:

1.6.1.

veicot mērījumus transportlīdzeklim tā faktiskās kopējās masas apstākļos; vai

1.6.2.

izmantojot smaguma centra mērījumus, kas veikti transportlīdzekļa pašmasai, un izvērtējot kopējās pasažieru masas ietekmi;

1.6.3.

divstāvu transportlīdzekļa gadījumā ņem vērā sēdošu pasažieru masu gan apakšējā, gan augšējā stāvā.

2. Mērījumi

2.1.

Transportlīdzekļa smaguma centru nosaka transportlīdzekļa pašmasai vai transportlīdzekļa faktiskai kopējai masai, kā noteikts 1.5. un 1.6. punktā. Lai noteiktu smaguma centra atrašanās vietu transportlīdzeklim ar faktisko kopējo masu, individuālā pasažiera masu (reizināt ar konstanti k = 0,5) novieto un stingri piestiprina 100 mm virs un 100 mm uz priekšu no sēdekļa R punkta (kas ir noteikts Noteikumu Nr. 21 5. pielikumā).

2.2.

Smaguma centra garenvirziena (l1) un šķērseniskās (t) koordinātas nosaka uz kopējas horizontālas virsmas (sk. A3.1. attēlu), kur katrs transportlīdzekļa ritenis vai dubultritenis ir novietots uz atsevišķa spēka sensora. Visi vadāmie riteņi ir nostādīti taisnā pozīcijā.

2.3.

Atsevišķo spēka sensoru rādītājus atzīmē vienlaicīgi, un tos izmanto transportlīdzekļa kopējās masas un smaguma centra atrašanās vietas aprēķinā.

2.4.

Smaguma centra garenvirziena atrašanās vietu attiecībā uz priekšējo riteņu kontaktu punktu (sk. A3.1. attēlu) aprēķina

kur:

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem pirmās ass kreisās puses riteņa,

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem pirmās ass labās puses riteņa,

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem otrās ass kreisās puses riteņa(-iem),

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem otrās ass labās puses riteņa(-iem),

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem trešās ass kreisās puses riteņa(-iem),

reakcijas slodze uz spēka sensoru zem trešās ass labās puses riteņa(-iem),

Ptotal

(P1 + P2 + P3 + P4 + P5 + P6)	=	Mk transportlīdzekļa pašmasa; vai
	=	Mt transportlīdzekļa kopējā faktiskā masa, vajadzības gadījumā,

attālums no pirmās ass riteņa centra līdz otrās ass riteņa centram,

attālums no pirmās ass riteņa centra līdz trešās ass riteņa centram, ja uzstādīts.

A3.1. attēls

Garenvirziena smaguma centrs

2.5.

Transportlīdzekļa smaguma centra šķērsenisko (t) atrašanās vietu attiecībā pret tā vertikālo garenvirziena centra plakni (sk. A3.2. attēlu) aprēķina

kur:

T1	=	attālums starp riteņa(-u) balstvirsmu centriem abos pirmās ass galos,
T2	=	attālums starp riteņa(-u) balstvirsmu centriem abos otrās ass galos,
T3	=	attālums starp riteņa(-u) balstvirsmu centriem abos trešās ass galos.

Šajā vienādojumā pieņem, ka caur T1, T2, T3 centru punktiem var novilkt taisnu līniju. Ja tas tā nav, tad jāizmanto specializēts vienādojums.

Ja (t) vērtība ir negatīva, tad transportlīdzekļa smaguma centrs atrodas pa labi no transportlīdzekļa centra līnijas.

A3. attēls

Smaguma centrs šķērsvirzienā

2.6.

Smaguma centra augstumu (h0) nosaka, transportlīdzekli sasverot garenvirzienā un divu asu riteņiem izmantojot atsevišķus spēka sensorus.

2.6.1.

Divus spēka sensorus nostāda uz kopējas horizontālas plaknes, lai uz tiem novietotu priekšējos riteņus. Horizontālā plakne ir pietiekami augstu virs apkārtējām virsmām, lai transportlīdzekli var sasvērt uz priekšu noteiktajā leņķī (sk. 2.6.2. punktu), priekšgalam neskarot virsmu.

2.6.2.

Otro spēka sensoru pāri uzstāda uz kopējās horizontālās plaknes virs balsta konstrukcijas, lai uz tiem varētu novietot transportlīdzekļa otrās ass riteņus. Balsta konstrukcijas ir pietiekami augstas, lai transportlīdzeklim radītu būtisku slīpuma leņķi α (> 20°). Jo lielāks ir šis leņķis, jo aprēķini būs precīzāki (sk. A3.3. attēlu). Transportlīdzekli no jauna novieto uz četriem spēka sensoriem, priekšējie riteņi ir saķīlēti, lai novērstu transportlīdzekļa ripošanu uz priekšu. Visus vadāmos riteņus nostāda taisnā vadības pozīcijā.

2.6.3.

Atsevišķo spēka sensoru rādītājus atzīmē vienlaicīgi, un tos izmanto, lai pārbaudītu transportlīdzekļa kopējo masu un smaguma centra atrašanās vietu.

2.6.4.

Sasvēršanās testa slīpumu aprēķina ar šādu vienādojumu (sk. A3.3. attēlu)

kur:

H	=	augstuma starpība starp pirmās un otrās ass riteņu balstvirsmu,
L1	=	attālums no pirmās un otrās ass riteņu centra.

2.6.5.

Transportlīdzekļa pašmasu pārbauda šādi:

Ftotal = F1 + F2 + F3 + F4 ≡ Ptotal ≡ Mk

kur:

F1	=	reakcijas slodze uz spēka sensoru zem pirmās ass kreisās puses riteņa,
F2	=	reakcijas slodze uz spēka sensoru zem pirmās ass labās puses riteņa,
F3	=	reakcijas slodze uz spēka sensoru zem otrās ass kreisās puses riteņa,
F4	=	reakcijas slodze uz spēka sensoru zem otrās ass labās puses riteņa.

Ja šis vienādojums nav pareizs, mērījumus atkārto un/vai izgatavotājam prasa tehniskajā aprakstā izmainīt transportlīdzekļa pašmasas lielumu.

2.6.6.

Transportlīdzekļa smaguma centra augstumu (ho) aprēķina ar

kur:

riteņa centra (uz pirmās ass) augstums virs spēka sensora augšējās virsmas.

2.6.7.

Ja testē posmaina transportlīdzekļa atsevišķas sekcijas, smaguma centra atrašanās vietu nosaka katrai sekcijai atsevišķi.

A3.3. attēls

Smaguma centra augstuma noteikšana

4. PIELIKUMS

INFORMĀCIJA PAR NESOŠĀS VIRSBŪVES KONSTRUKCIJAS APRAKSTU

1. Vispārīgi principi

1.1.

Izgatavotājs nepārprotami definē virsbūves nesošo virsbūvi (sk., piemēram, A4.1. attēlu) un nosaka:

1.1.1.

kuras sekcijas veicina nesošās virsbūves stiprību un enerģijas absorbciju;

1.1.2.

kuri sekciju savienotājelementi palielina nesošās virsbūves griezes izturību;

1.1.3.

masas sadali starp minētajām sekcijām;

1.1.4.

kuri nesošās virsbūves elementi tiek uzskatīti par nekustīgiem.

A4.1 attēls

Nesošās virsbūves atvasināšana no virsbūves

Teksts attēlu

1.2.

Izgatavotājs par nesošās virsbūves elementiem sniedz šādu informāciju:

1.2.1.

rasējumi, kuros norādīti visi būtiskie ģeometriski mērījumi, kas vajadzīgi elementu ražošanai un elementa jebkuru pārmaiņu vai izmaiņu novērtēšanai;

1.2.2.

elementa materiāls, norādot valsts vai starptautiskā standarta nosaukumu;

1.2.3.

konstrukcijas elementu savienojumu tehnoloģija (kniedēti, saskrūvēti, līmēti, metināti savienojumi, metināšanas veids utt.).

1.3.

Katrai nesošajai virsbūvei ir vismaz divas sekcijas: viena pirms smaguma centra un otra aiz smaguma centra.

1.4.

Informācija par virsbūves elementiem, kas nepieder pie nesošās virsbūves, netiek prasīta.

2. Sekcijas

2.1.

Sekcija ir definēta kā nesošās virsbūves konstrukcijas sekcija, kas veido noslēgtu sistēmu starp divām plaknēm, kuras ir perpendikulāras transportlīdzekļa vertikālajai garenvirziena centra plaknei (VGCP). Sekcijā ir viens loga (vai durvju) statnis katrā transportlīdzekļa pusē, kā arī sānu sienas elementi, jumta konstrukcijas daļa un grīdas un zemgrīdas konstrukcijas daļa. Katras sekcijas centra šķērsplakne (CP) ir perpendikulāra transportlīdzekļa VGCP un šķērso logu statņu centra punktus (Cp) (sk. A4.2. attēlu).

2.2.

Cp definē kā punktu, kas atrodas loga augstuma vidū un statņa platuma vidū. Ja sekcijas kreisās un labās puses statņu Cp punkts nav vienā šķērsplaknē, sekcijas CP atrodas divu Cp šķērsplakņu viduspunktā.

2.3.

Sekcijas garumu mēra transportlīdzekļa garenass virzienā, un to nosaka ar attālumu starp divām plaknēm, kas ir perpendikulāras transportlīdzekļa VGCP. Ir divas robežas, kas nosaka sekcijas garumu: logu (durvju) novietojums un logu (durvju) statņu forma un konstrukcija.

A4.2. attēls

Sekciju garuma noteikšana

2.3.1.

Sekcijas maksimālo garumu nosaka ar garumu starp diviem blakus esošiem logu (durvju) rāmjiem

kur:

a	=	loga (durvju) rāmja garums aiz “j” statņa un
b	=	loga (durvju) rāmja garums pirms “j” statņa.

Ja sekcijas pretējo pušu statņi nav vienā šķērsplaknē vai logu rāmju garums katrā transportlīdzekļa pusē ir atšķirīgs (sk. A4.3. attēlu), sekcijas kopējo garumu Wj nosaka

kur:

amin	=	mazākā alabā puse vai akreisā puse vērtība,
bmin	=	mazākā blabā puse vai bkreisā puse vērtība,
L	=	ir gareniskā novirze starp transportlīdzekļa labās un kreisās puses statņu centra līnijām.

A4.3. attēls

Garuma noteikšana, kad statņi sekcijas abās pusēs nav vienā šķērsplaknē

2.3.2.

Minimālais sekcijas garums ietver visu loga statni (ieskaitot tā slīpumu, stūra rādiusu utt.). Ja slīpums un stūra rādiuss pārsniedz blakus esošā loga garuma pusi, tad sekcijā iekļauj arī nākamo statni.

2.4.

Attālumu starp divām sekcijām definē kā attālumu starp to CP.

2.5.

Sekcijas attālumu no transportlīdzekļa smaguma centra definē kā perpendikulāru attālumu no tās CP līdz transportlīdzekļa smaguma centram.

3. Sekciju savienojošās konstrukcijas

3.1.

Nesošajā virsbūvē skaidri definē tās konstrukcijas, kuras savieno sekcijas. Šie konstrukcijas elementi iedalāmi divās atsevišķās kategorijās:

3.1.1.

savienojošās konstrukcijas, kuras ir nesošās virsbūves daļa. Šos elementus nosaka izgatavotājs, iesniedzot projektu. Tie ir:

3.1.1.1.

sānu sienu konstrukcija, jumta konstrukcija, grīdas konstrukcija, kas savieno vairākas sekcijas;

3.1.1.2.

konstrukcijas elementi, kuri stiprina vienu vai vairākas sekcijas (piemēram, kastes zem sēdekļiem, riteņa arkas, sēdekļu konstrukcijas, kuras savieno sānu sienu ar grīdu, virtuves, garderobes un tualetes konstrukcijas);

3.1.2.

papildu elementi, kuri neveicina transportlīdzekļa konstrukcijas stiprību, taču var iekļūt drošības telpā, piemēram, ventilācijas kanāli, rokas bagāžas kastes, apsildes kanāli.

4. Masas sadalījums

4.1.

Izgatavotājs nepārprotami definē katrai nesošās virsbūves sekcijai paredzēto masas daļu. Šī masas sadale izsaka katras sekcijas enerģijas absorbcijas spēju un kravnesību. Nosakot masas sadali, izpilda šādas prasības:

4.1.1.

katrai sekcijai paredzētā masas summa ir saistīta ar pabeigta transportlīdzekļa masu M

kur:

mj	=	“j” sekcijai paredzētā masa,
n	=	nesošās virsbūves sekciju skaits,
M	=	Mk, transportlīdzekļa pašmasa vai
	=	Mt, transportlīdzekļa kopējā faktiskā masa, vajadzības gadījumā;

4.1.2.

sadalītās masas smaguma centrs atrodas tajā pašā pozīcijā kā transportlīdzekļa smaguma centrs

kur:

attālums no “j” sekcijas līdz transportlīdzekļa smaguma centram (sk. 2.3. punktu).

lj ir pozitīvs, ja sekcija ir pirms smaguma centra, un negatīvs, ja tā atrodas aiz smaguma centra.

4.2.

Katras nesošās virsbūves sekcijas masu “mj” izgatavotājs nosaka šādi:

4.2.1.

“J” sekcijas masas sastāvdaļām jābūt saistītām ar tās masu “mj”

kur:

mjk	=	sekcijas katras sastāvdaļas masa,
s	=	individuālo masu skaits sekcijā;

4.2.2.

sekcijas sastāvdaļu masu smaguma centrs ir tādā pašā šķērseniskā pozīcijā kā sekcijas smaguma centrs (sk. A4.4. attēlu)

kur:

sekcijas “k” masas sastāvdaļas attālums no Z ass (sk. A4.4. attēlu),

yk vienā ass pusē ir pozitīvs skaitlis un negatīvs skaitlis otrā pusē,

sekcijas “k” masas sastāvdaļas attālums no Y ass,

zk vienā ass pusē ir pozitīvs skaitlis un negatīvs skaitlis otrā pusē.

4.3.

Gadījumā, kad transportlīdzekļa specifikācijā ir norādīts aprīkojums ar pasažieru drošības jostām, paredzēto sekcijas pasažieru masu pievieno tai nesošās virsbūves daļai, kurai ir paredzēts absorbēt sēdekļa un pasažiera slodzi.

A4.4. attēls

Masas sadalījums sekcijas šķērsgriezumā

5. PIELIKUMS

APGĀŠANĀS TESTS KĀ GALVENĀ APSTIPRINĀŠANAS METODE

1. Sasvēršanas stends

1.1.

Sasvēršanas platforma ir pietiekami stingra un rotācija pietiekami kontrolēta, lai nodrošinātu transportlīdzekļa asu vienlaicīgu pacelšanu, platformas sasvēršanas leņķiem, kurus mēra zem asīm, neatšķiroties par vairāk nekā 1°.

1.2.

Augstuma atšķirība starp grāvja zemāko horizontālo līmeni (sk. A5.1. attēlu) un sasvēršanas platformas plakni, uz kuras novietots autobuss, ir 800 ± 20 mm.

1.3.

Sasvēršanas platformu, kas savienota ar grāvi, novieto šādi (sk. A5.1. attēlu):

1.3.1.

tās rotācijas ass ir ne vairāk kā 100 mm no grāvja vertikālās sienas;

1.3.2.

rotācijas ass ir ne vairāk kā 100 mm zem horizontālās sasvēršanas platformas plaknes.

A5.1. attēls

Sasvēršanas stenda ģeometrija

1.4.

Riteņa balstus izmanto riteņiem, kas atrodas tuvu rotācijas asij, lai sasvēršanas laikā novērstu transportlīdzekļa slīdēšanu sānis. Riteņu balstu (sk. A5.1. attēlu) galvenās raksturīgās pazīmes ir šādas:

1.4.1.

riteņa balsta izmērs:

augstums	:	ne vairāk kā divas trešdaļas no attāluma starp virsmu, uz kuras transportlīdzeklis ir novietots pirms sasvēršanas, un riteņa aploci, kura ir vistuvāk virsmai,
platums	:	20 mm,
malas rādiuss	:	10 mm,
garums	:	vismaz 500 mm;

1.4.2.

riteņa balsti pie platākās ass ir novietoti uz sasvēršanas platformas tā, ka riepas mala ir ne vairāk kā 100 mm no rotācijas ass;

1.4.3.

riteņa balstus pie citām asīm pielāgo tā, ka transportlīdzekļa vertikālā garenvirziena centra plakne (VGCP) ir paralēla rotācijas asij.

1.5.

Sasvēršanas platforma konstruēta tā, lai nodrošinātu, ka transportlīdzeklis nepārvietojas garenass virzienā.

1.6.

Grāvja trieciena zonā ir horizontāla, viendabīga, sausa un līdzena noteikta virsma.

2. Testa transportlīdzekļa sagatavošana

2.1.

Testējamajam transportlīdzeklim nav jābūt pilnībā pabeigtam, “braukšanas kārtībā”. Parasti ir pieņemamas jebkādas atkāpes no pilnībā pabeigta transportlīdzekļa, ja tas neietekmē nesošās virsbūves pamatīpašības un raksturlielumus. Testa transportlīdzeklis ir tādā kārtībā kā pilnīgi pabeigta versija šādos aspektos:

2.1.1.

smaguma centra atrašanās vieta, transportlīdzekļa kopējā masa (transportlīdzekļa pašmasa vai transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa, ja tas aprīkots ar pasažieru drošības jostām) un masas sadalījums un izvietojums, kā to norādījis izgatavotājs;

2.1.2.

visi elementi, kas pēc izgatavotāja sniegtās informācijas veicina nesošās virsbūves stiprību, ir uzstādīti sākotnējā pozīcijā (sk. šo noteikumu 4. pielikumu);

2.1.3.

elementus, kuri neveicina nesošās virsbūves stiprību un kuru vērtība ir pārāk liela attiecībā uz bojājumu risku (piemēram, ķēdes piedziņa, paneļa mēraparatūra, vadītāja sēdeklis, virtuves iekārta, tualetes iekārta utt.) var aizstāt ar papildu elementiem ar līdzvērtīgu masu un uzstādīšanas veidu. Šie papildu elementi nedrīkst palielināt nesošās virsbūves stiprību;

2.1.4.

degvielu, akumulatora skābi un citus uzliesmojošus, eksplozīvus vai kodīgus materiālus var aizstāt ar citiem materiāliem, ja vien tiek izpildītas 2.1.1. punkta prasības;

2.1.5.

gadījumā, ja aprīkojums ar pasažieru drošības jostām ir transportlīdzekļa tipa daļa, katram ar drošības jostu aprīkotam sēdeklim piestiprina svaru atbilstīgi vienai no divām metodēm, kuru izvēlas izgatavotājs.

2.1.5.1.

Pirmā metode. Šī masa ir:

2.1.5.1.1.

50 procenti no individuālās pasažiera masas (Mmi) svara, kas ir 68 kg;

2.1.5.1.2.

novietota tā, lai tās smaguma centrs atrastos 100 mm virs un 100 mm priekšā sēdekļa R punktam, kā noteikts Noteikumu Nr. 21 5. pielikumā;

2.1.5.1.3.

stingri un droši nostiprināta, lai testa laikā tā neizkustētos.

2.1.5.2.

Otrā metode. Šī masa ir:

2.1.5.2.1.

manekens, kura masa ir 68 kg un kurš piesprādzēts ar divu punktu drošības jostu. Manekenam jābūt regulējamam un novietojamam tā, lai varētu uzlikt drošības jostas;

2.1.5.2.2.

novietota tā, lai smaguma centrs un attālumi atbilstu A5.2. attēlam;

2.1.5.2.3.

stingri un droši nostiprināta, lai testa laikā tā neizkustētos.

A5.2. attēls

Manekena izmēri

Teksts attēlu

2.2.

Testa transportlīdzekli sagatavo šādi:

2.2.1.

gaisa spiediens riepās atbilst transportlīdzekļa izgatavotāja noteiktajam spiedienam;

2.2.2.

transportlīdzekļa balstiekārtas sistēma ir bloķēta, t. i., transportlīdzekļa asis, atsperes un balstiekārtas elementi ir piestiprināti attiecībā uz virsbūvi. Grīdas augstums virs horizontālās sasvēršanas platformas atbilst izgatavotāja transportlīdzekļa specifikācijai, atkarībā no tā, vai tā masa ir transportlīdzekļa pašmasa vai transportlīdzekļa kopējā masa;

2.2.3.

visas transportlīdzekļa durvis un atveramie logi ir aizvērti, bet ne aizslēgti.

2.3.

Posmainā transportlīdzekļa posmus var pārbaudīt atsevišķi vai kopā.

2.3.1.

Pārbaudot posmainas sekcijas kā kombināciju, transportlīdzekļa sekcijas sastiprina tādējādi, ka:

2.3.1.1.

apgāšanās testa laikā starp tām nav relatīvas kustības;

2.3.1.2.

nav būtisku izmaiņu masas sadalē un smaguma centra atrašanās vietā;

2.3.1.3.

nav būtisku izmaiņu nesošās virsbūves stiprībā un deformācijas spējā.

2.3.2.

Pārbaudot posmainas sekcijas atsevišķi, vienas ass sekcijas piestiprina mākslīgam balstam, kas tās kustības laikā no horizontāla stāvokļa līdz apgāšanās punktam notur noteiktā pozīcijā attiecībā pret sasvēršanas platformu. Balsts atbilst šādām prasībām:

2.3.2.1.

to konstrukcijai piestiprina tā, ka tas nesošajai virsbūvei nerada ne papildu nostiprinājumu, ne papildu slodzi;

2.3.2.2.

tas projektēts tā, ka tajā nerodas deformācijas, kuras varētu izmainīt transportlīdzekļa apgāšanās virzienu;

2.3.2.3.

tā masa ir vienāda ar to elementu, šarnīrsavienojumu daļu masu, kuras sākotnēji pieder pie pārbaudītās sekcijas, taču nav uz tās uzstādītas (piemēram, pagriežams galds un tā grīda, rokturi, ar gumiju noblīvēti aizsegi utt.);

2.3.2.4.

tā smaguma centrs atrodas tādā pašā augstumā kā kopējais to daļu smaguma centrs, kuras uzskaitītas 2.3.2.3. punktā;

2.3.2.5.

tā rotācijas ass atrodas paralēli transportlīdzekļa daudzasu sekcijas garenasij un šķērso šīs sekcijas riepu kontakta punktus.

3. Testa procedūra, testa norise

3.1.

Plānojot apgāšanās testu, tā mērinstrumentus un mērījumus, jāņem vērā, ka apgāšanās tests ir ļoti ātrs, dinamisks process ar atsevišķiem posmiem.

3.2.

Transportlīdzekli sasver sānis, to nekratot un neradot dinamiskus efektus, līdz tas sasniedz nestabilu līdzsvaru un sāk apgāšanos. Leņķiskais ātrums nedrīkst pārsniegt 5 grādus sekundē (0,087 rad/s).

3.3.

Lai noteiktu, vai ir izpildītas šo noteikumu 5.1. punkta prasības, iekšējai novērošanai izmanto ātrfotografēšanu, videofilmēšanu, deformējamus šablonus, elektrisko kontaktu sensorus vai citus piemērotus līdzekļus. To pārbauda jebkurā pasažieru salona, vadītāja un apkalpes nodalījuma vietā, kur drošības telpa varētu būt apdraudēta; precīzu novietojumus nosaka tehniskais dienests. To pārbauda divās pozīcijās, parasti pasažieru salona(-u) priekšpusē un aizmugurē.

3.4.

Tiek ieteikta arī apgāšanās un deformācijas procesa ārēja novērošana un ierakstīšana, tas ir:

3.4.1.

divi ātrgaitas fotoaparāti – viens transportlīdzekļa priekšpusē, otrs aizmugurē. Tiem jābūt novietotiem pietiekami tālu no transportlīdzekļa priekšējās un pakaļējās sienas, lai radītu mērāmu attēlu, ēnotās daļās izvairoties no platleņķa deformācijām, kā parādīts A5.3.a attēlā;

3.4.2.

smaguma centra atrašanās vietu un nesošās virsbūves kontūru (sk. A5.3.b attēlu) norāda ar svītrām un līnijām, lai nodrošinātu attēlu pareizus mērījumus.

A5.3.a attēls

Ieteicamais ārējā fotoaparāta redzeslauks

A5.3b attēls

Ieteicamais transportlīdzekļa smaguma centra un kontūras marķējums

4. Apgāšanās testa dokumentācija

4.1.

Izgatavotājs iesniedz testējamā transportlīdzekļa detalizētu aprakstu, kurā:

4.1.1.

uzskaitītas visas atšķirības starp pilnībā pabeigtu transportlīdzekli braukšanas kārtībā un pārbaudīto transportlīdzekli;

4.1.2.

pierāda līdzvērtīgu aizvietojumu (attiecībā uz masu, masas sadali un uzstādīšanu) katru reizi, kad konstrukcijas daļas, vienības tiek aizvietotas ar citām vienībām vai masām;

4.1.3.

ir nepārprotami norādīta testētā transportlīdzekļa smaguma centra atrašanās vieta, kas var būt pamatota ar mērījumiem, kuri veikti uz testa transportlīdzekļa, kad tas ir gatavs testam, vai ar mērījumu kombināciju (kas veikti pilnībā pabeigtam transportlīdzekļa tipam) un aprēķiniem, pamatojoties uz masas aizstāšanu.

4.2.

Testa protokolā iekļauj visus datus (attēli, ieraksti, rasējumi, mērījumu lielumi utt.), kuri norāda:

4.2.1.

ka tests veikts atbilstoši šim pielikumam;

4.2.2.

ka šo noteikumu 5.1.1. un 5.1.2. punkta prasības ir izpildītas (vai nē);

4.2.3.

iekšējo novērojumu atsevišķu novērtējumu;

4.2.4.

visus transportlīdzekļa tipa, testa transportlīdzekļa, paša testa identifikācijai vajadzīgos datus un informāciju, kā arī par testu un tā novērtējumu atbildīgo personālu.

4.3.

Ieteicams testa protokolā dokumentēt smaguma centra augstāko un zemāko pozīciju attiecībā uz grāvja līmenisko pamatu.

6. PIELIKUMS

VIRSBŪVES DAĻU APGĀŠANĀS TESTS KĀ LĪDZVĒRTĪGA APSTIPRINĀŠANAS METODE

1. Papildu dati un informācija

Ja izgatavotājs izvēlas šo testa metodi, tehniskajam dienestam papildus šo noteikumu 3. punktā uzskaitītajai informācijai un rasējumiem iesniedz arī šādu informāciju:

1.1.	pārbaudāmās virsbūves daļas rasējumi;

1.2.	masas sadalījuma, kā noteikts 4. pielikuma 4. punktā, pareizības pārbaude pēc veiksmīgi veiktiem virsbūves daļas apgāšanās testiem;

1.3.

testējamo virsbūves daļu masas mērījumi un pārbaude, ka to smaguma centru atrašanās vieta ir tāda pati kā transportlīdzekļa pašmasai, ja tas nav aprīkots ar pasažieru drošības jostām, vai transportlīdzekļa faktiskai kopējai masai, ja tas ir aprīkots ar pasažieru drošības jostām. (Mērījumu ziņojumu iesniegšana)

2. Sasvēršanas stends

Sasvēršanas stends atbilst 5. pielikuma 1. punkta prasībām.

3. Virsbūves daļu sagatavošana

3.1.

Testējamo virsbūves daļu skaitu nosaka pēc šādiem noteikumiem:

3.1.1.

visas dažādās sekcijas konfigurācijas, kuras ir nesošās virsbūves daļa, testē vismaz vienā virsbūves daļā;

3.1.2.

katrā virsbūves daļā ir vismaz divas sekcijas;

3.1.3.

mākslīgā virsbūves daļā (sk. šo noteikumu 2.28. punktu) vienas daļas attiecība pret jebkuru citu daļu nedrīkst pārsniegt 2;

3.1.4.

visa transportlīdzekļa drošības telpa ir reprezentatīvi iekļauta virsbūves daļās, tostarp jebkuras īpašas kombinācijas, kas rodas no transportlīdzekļa virsbūves konfigurācijas;

3.1.5.

virsbūves daļā ir reprezentatīvi iekļauta jumta konstrukcija, ja tajā ir kādas īpatnības, piemēram, mainīgs augstums, gaisa kondicionēšanas iekārtas, degvielas tvertnes, bagāžnieks utt.

3.2.

Virsbūves daļas sekcijām pēc konstrukcijas jābūt tieši tādām pašām, kādas tās ir nesošajā virsbūvē, attiecībā uz formu, ģeometriju, materiālu un savienojumiem.

3.3.

Sekciju savienojošās konstrukcijas atbilst izgatavotāja nesošās virsbūves aprakstam (sk. 4. pielikuma 3. punktu), un ņem vērā šādus noteikumus:

3.3.1.

gadījumā, kad oriģinālā virsbūves daļa tiek tieši ņemta no transportlīdzekļa esošā izkārtojuma, pamata un papildu savienojošās konstrukcijas (sk. 4. pielikuma 3.1. punktu) ir tādas pašas kā transportlīdzekļa nesošajā virsbūvē;

3.3.2.

mākslīgās virsbūves daļas gadījumā savienojošās konstrukcijas ir līdzvērtīgas transportlīdzekļa nesošās virsbūves konstrukcijām izturības, stingruma un raksturlielumu ziņā;

3.3.3.

virsbūves daļā uzstāda tos nekustīgos elementus, kas nepieder pie nesošās virsbūves, bet kas deformācijas laikā var skart drošības telpu;

3.3.4.

savienojošo konstrukciju masu iekļauj masas sadalē atkarībā no tās piederības atsevišķai sekcijai un sadales šajā sekcijā.

3.4.

Virsbūves daļas ir aprīkotas ar mākslīgiem balstiem, lai tām uz sasvēršanas platformas nodrošinātu tādu pašu smaguma centra atrašanās vietu un rotācijas asi kā pabeigtam transportlīdzeklim. Balsti atbilst šādām prasībām:

3.4.1.

tos virsbūves daļai piestiprina tādējādi, ka tie virsbūves daļai nerada ne papildu nostiprinājumu, ne papildu slodzi;

3.4.2.

tie ir pietiekami stipri un stingri, lai nepakļautos deformācijai, kas sasvēršanas un apgāšanās procesa laikā varētu mainīt virsbūves daļas kustības virzienu;

3.4.3.

to masu iekļauj masas sadalē un virsbūves daļas smaguma centra atrašanās vietā.

3.5.

Virsbūves daļas masas sadali veic, ņemot vērā šādus apsvērumus:

3.5.1.

pārbaudot abu vienādojumu, kas sniegti 4. pielikuma 4.2.1. un 4.2.2. punktā, pareizību, jāaplūko visa virsbūves daļa (sekcijas, savienojošās konstrukcijas, papildu konstrukcijas elementi, balsti);

3.5.2.

jebkuru sekcijām pievienoto masu (sk. 4.2.2. punktu un 4. pielikuma 4. attēlu) novieto un virsbūves daļai piestiprina tādējādi, ka tā nerada papildu nostiprinājumu, papildu slodzi vai deformācijas ierobežojumu;

3.5.3.

gadījumā, kad aprīkojums ar pasažieru drošības jostām ir transportlīdzekļa tipa daļa, jāņem vērā pasažieru masu, kā aprakstīts 4. un 5. pielikumā.

4. Testa procedūra

Testa procedūra ir tāda pati kā pabeigtam transportlīdzeklim, kā aprakstīts 5. pielikuma 3. punktā.

5. Testu novērtējums

5.1.

Transportlīdzekļa tipu apstiprina, ja visas virsbūves daļas iztur apgāšanās testu un ja 2. un 3. vienādojums, kas sniegts 4. pielikuma 4. punktā, ir izpildīts.

5.2.

Ja viena no virsbūves daļām testu neiztur, transportlīdzekļa tipu neapstiprina.

5.3.

Ja virsbūves daļa iztur apgāšanās testu, tad uzskata, ka katra sekcija, kas veido virsbūves daļu, ir izturējusi apgāšanās testu, un rezultātu var izmantot turpmākajos apstiprinājuma pieprasījumos, ja vien masu attiecība turpmākajās nesošajās virsbūvēs saglabājas tāda pati.

5.4.

Ja virsbūves daļa neiztur apgāšanās testu, uzskata, ka visas virsbūves daļas sekcijas nav izturējušas testu, pat ja drošības telpa ir skarta tikai vienā no sekcijām.

6. Virsbūves daļas apgāšanās testu dokumentācija

Testa protokolā ir visi vajadzīgie dati, lai pierādītu:

6.1.	pārbaudīto virsbūves daļu konstrukciju (izmēri, materiāli, masas, smaguma centra atrašanās vieta, konstrukcijas metodes);

6.2.	ka testi veikti atbilstoši šim pielikumam;

6.3.	ka šo noteikumu 5.1. punkta prasības ir izpildītas vai nē;

6.4.	virsbūves daļu un to sekciju atsevišķs novērtējumu;

6.5.	transportlīdzekļa tipa, tā nesošās virsbūves, testēto virsbūves daļu identifikāciju, pašus testus, kā arī par testu un tā novērtējumu atbildīgo personālu.

7. PIELIKUMS

KVAZISTATISKAIS VIRSBŪVES DAĻU SLOGOŠANAS TESTS KĀ LĪDZVĒRTĪGA APSTIPRINĀŠANAS METODE

1. Papildu dati un informācija

Šajā testēšanas metodē kā testa vienības izmanto virsbūves daļas, kas sastāv vismaz no divām apstiprināmā transportlīdzekļa sekcijām, kuras savienotas ar tipiskiem konstrukcijas elementiem. Ja izgatavotājs izvēlas šo testa metodi, tehniskajam dienestam papildus šo noteikumu 3.2. punktā uzskaitītajai informācijai un rasējumiem jāiesniedz arī šāda informācija:

1.1.	testējamo virsbūves daļu rasējumi;

1.2.	enerģijas apjoms, kas jāabsorbē atsevišķām nesošās virsbūves sekcijām, kā arī enerģijas apjoms, kas pieder testējamām virsbūves daļām;

1.3.	enerģijas prasību verifikācija, sk. 4.2. punktu, pēc veiksmīgas kvazistatiskā virsbūves daļu slogošana testa veikšanas.

2. Virsbūves daļu sagatavošana

2.1.

Projektējot un ražojot virsbūves daļas testam, izgatavotājs ņem vērā 6. pielikuma 3.1., 3.2. un 3.3. punkta prasības.

2.2.

Virsbūves daļas aprīko ar drošības telpas profilu tajās vietās, kur paredzamās deformācijas dēļ statņi vai citi konstrukcijas elementi varētu tajā iekļūt.

3. Testa procedūra

3.1.

Katru testējamo virsbūves daļu stingri un droši piestiprina testa stendam ar stingru karkasa konstrukciju tādējādi, ka:

3.1.1.

ap savienojuma punktiem nenotiek vietējas plastiskas deformācijas;

3.1.2.

savienojuma vieta un veids nekavē paredzēto plastisko zonu un šarnīru veidošanu un darbību.

3.2.

Noslogojot virsbūves daļu, ņem vērā šādus noteikumus:

3.2.1.

slodzi vienmērīgi sadala uz augšējās malas ar stingras sijas palīdzību, kura ir garāka par augšējo malu, tādējādi apgāšanās testā imitējot zemi, un kura atbilst augšējās malas ģeometrijai;

3.2.2.

piemērotās slodzes virziens (sk. A7.1. attēlu) ir saistīts ar transportlīdzekļa vertikālo garenvirziena centra plakni, un tā slīpumu (α) nosaka šādi:

kur:

transportlīdzekļa augšējās malas augstums (mm), kuru mēra no horizontālās plaknes, uz kuras tas novietots.

A7.1. attēls

Virsbūves daļas slogošana

3.2.3.

siju noslogo virsbūves daļas smaguma centrā, ko aprēķina no tās sekciju masām un konstrukcijas elementiem, kas tās savieno. Izmantojot A7.1. attēla simbolus, virsbūves daļas pozīciju var noteikt ar šādu formulu:

kur:

s	=	virsbūves daļas sekciju skaits,
mi	=	“i” sekcijas masa,
li	=	“i” sekcijas smaguma centra attālums no izraudzītā skarpunkta (A7.1. attēlā 1. sekcijas centra plakne),
lSC	=	virsbūves daļas smaguma centra attālums no tā paša skarpunkta;

3.2.4.

slodzi palielina pakāpeniski, diskrētos intervālos veicot saistīto deformāciju mērījumus līdz gala deformācijai (du), kad drošības telpā iekļūst viens no virsbūves daļas elementiem.

3.3.

Attēlojot slodzes–izlieces līkni:

3.3.1.

mērījumu biežumam ir jābūt tādam, lai veidotu nepārtrauktu līkni (sk. A7.2. attēlu);

3.3.2.

slodzes un deformācijas lielumi jāmēra vienlaikus;

3.3.3.

noslogotas augšējās malas deformāciju mēra piemērotās slodzes plaknē un virzienā;

3.3.4.

gan slodzi, gan deformāciju mēra ar ± 1procenta precizitāti.

4. Testa rezultātu novērtējums

4.1.

No attēlotās slodzes un deformācijas līknes faktisko virsbūves daļas absorbēto enerģiju (EBS) izsaka kā zonu zem līknes (sk. A7.2. attēlu).

A7.2. attēls

Virsbūves daļas absorbētā enerģija, atvasinājums no mērījumu slodzes un deformācijas līknes

4.2.

Minimālo enerģiju (Emin), kas virsbūves daļai jāabsorbē, nosaka šādi:

4.2.1.

kopējā enerģija (ET), kas nesošajai virsbūvei jāabsorbē, ir

ET = 0,75 MgΔh

kur:

Mk, transportlīdzekļa pašmasa, ja tas nav aprīkots ar pasažieru drošības jostām; vai

Mt, transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa, ja tas ir aprīkots ar pasažieru drošības jostām,

gravitācijas konstante,

Δh

transportlīdzekļa smaguma centra vertikālā kustība (metros) apgāšanās testa laikā, kā noteikts šā pielikuma 1. papildinājumā;

4.2.2.

kopējo enerģiju “ET” sadala starp nesošās virsbūves sekcijām proporcionāli to masai

kur:

Ei	=	“i” sekcijas absorbētā enerģija,
mI	=	“i” sekcijas masa, kā noteikts 4. pielikuma 4.1. punktā;

4.2.3.

minimālā enerģija, kas virsbūves daļai jāabsorbē (Emin ), ir virsbūves daļu sekciju enerģiju summa

4.3.

Virsbūves daļa ir izturējusi slogošanas testu, ja:

EBS ≥ Emin

Šajā gadījumā visas sekcijas, kas veido virsbūves daļu, ir izturējušas kvazistatisko slogošanas testu, un šos rezultātus var izmantot turpmākajos apstiprinājuma pieprasījumos, ja vien attiecīgajām sekcijām nav paredzēts nest lielāku masu turpmākajās nesošajās virsbūvēs.

4.4.

Virsbūves daļa nav izturējusi slogošanas testu, ja:

EBS < Emin

Šajā gadījumā visas sekcijas, kas veido virsbūves daļu, nav izturējušas testu, pat ja drošības telpa ir skarta tikai vienā no sekcijām.

4.5.

Transportlīdzekļa tipu apstiprina, ja visas prasītās virsbūves daļas iztur slogošanas testu.

5. Kvazistatiskā virsbūves daļu slogošana testa dokumentācija

Testa protokoli atbilst 6. pielikuma 6. punktā noteiktajai formai un saturam.

Papildinājums

Smaguma centra vertikālās kustības noteikšana apgāšanās laikā

Smaguma centra vertikālo kustību (Δh) saistībā ar apgāšanās testu var noteikt ar tālāk izklāstīto grafisko metodi.

Izmantojot transportlīdzekļa šķērsgriezuma mērogotus rasējumus, transportlīdzeklim, kas uz sasvēršanas platformas novietots nestabila līdzsvara pozīcijā (sk. A7.A1.1. attēlu), nosaka smaguma centra sākotnējo augstumu (h1) (1. pozīcija) virs grāvja zemākās plaknes.

Pieņemot, ka transportlīdzekļa šķērsgriezums rotē ap riteņu balstu malu (A punkts A7.A1.1. attēlā), transportlīdzekļa šķērsgriezumu attēlo ar tā augšējo malu pieskaroties grāvja zemākajai plaknei (sk. A7.A1.2. attēlu). Šajā pozīcijā nosaka smaguma centra augstumu (h2) (2. pozīcija) attiecībā uz grāvja zemāko plakni.

A7.A1.1. attēls

A7.A1.2. attēls

Transportlīdzekļa smaguma centra vertikālās kustības noteikšana

Smaguma centra vertikālā kustība (Δh) ir:

Δh = h1 – h2

Ja testē vairāk nekā vienu virsbūves daļu un katrai virsbūves daļai ir atšķirīga gala deformācijas forma, smaguma centra vertikālo kustību (Δhi) nosaka katrai virsbūves daļai un salikto vidējo lielumu (Δh) aprēķina:

kur:

Δhi	=	“i” virsbūves daļas smaguma centra vertikālā kustība,
k	=	testēto virsbūves daļu skaits.

8. PIELIKUMS

KVAZISTATISKAIS APRĒĶINS, TESTĒJOT SASTĀVDAĻAS, KO IZMANTO KĀ LĪDZVĒRTĪGU APSTIPRINĀŠANAS METODI

1. Papildu dati un informācija

Ja izgatavotājs izvēlas šo testa metodi, tehniskajam dienestam papildus šo noteikumu 3.2. punktā uzskaitītajai informācijai un rasējumiem iesniedz arī šādu informāciju:

1.1.

plastisko zonu (PZ) un plastisko šarnīru (PH) atrašanās vieta nesošajā virsbūvē:

1.1.1.

visas atsevišķās PZ un PH skaidri atzīmē nesošās virsbūves rasējumā, to ģeometriski noteiktajās pozīcijās (sk. A.8.1. attēlu);

1.1.2.

konstrukcijas elementus starp PZ un PH aprēķinā var uzskatīt par nekustīgām vai elastīgām daļām, un to garumu nosaka, vadoties pēc to faktiskā garuma transportlīdzeklī;

1.2.

PZ un PH tehniskie parametri:

1.2.1.

konstrukcijas elementu, kur atrodas PZ un PH, šķērsgriezuma ģeometrija;

1.2.2.

katrai PZ un PH piemērotās slodzes veids un virziens;

1.2.3.

katras PZ un PH slodzes un deformācijas līkne, kā aprakstīts šā pielikuma papildinājumā. Izgatavotājs aprēķinā var izmantot PZ un PH statiskos vai dinamiskos raksturlielumus, taču vienā aprēķinā nedrīkst jaukt statiskos un dinamiskos raksturlielumus;

A8.1. attēls

Sekcijas plastisko šarnīru ģeometriskie parametri

1.3.	paziņojums par kopējo enerģiju (ET), kas nesošajai virsbūvei ir jāabsorbē, izmantojot 3.1. punkta formulu;

1.4.	aprēķinā izmantotā algoritma un datorprogrammas īss tehniskais apraksts.

2. Kvazistatiskā aprēķina prasības

2.1.

Aprēķinam matemātiski modelē pabeigtu nesošo virsbūvi kā slodzi nesošu un deformējamu konstrukciju, ņemot vērā:

2.1.1.

nesošo virsbūvi modelē kā vienotu noslogotu vienību, kurā ir deformējama PZ un PH, kas savienota ar atbilstīgiem konstrukcijas elementiem;

2.1.2.

nesošajai virsbūvei ir faktiskie virsbūves izmēri. Pārbaudot drošības telpu, izmanto sānsienu statņu un jumta konstrukcijas kontūras;

2.1.3.

PH izmanto faktiskos statņu un konstrukcijas elementu izmērus, uz kuriem tās atrodas (sk. šā pielikuma papildinājumu);

2.2.

Aprēķinā izmantotās slodzes atbilst šādām prasībām:

2.2.1.

aktīvo slodzi piemēro šķērsplaknē, kurā atrodas nesošās virsbūves (transportlīdzekļa) smaguma centrs un kura ir perpendikulāra transportlīdzekļa vertikālajai garenvirziena centra plaknei (VGCP). Aktīvo slodzi piemēro nesošās virsbūves augšējai malai ar pilnīgi stingru slodzes piemērošanas plakni, kas abos virzienos pārsniedz augšējo malu un jebkuru blakus konstrukciju;

2.2.2.

imitācijas sākumā slodzes piemērošanas plakne augšējo malu skar vistālākajā daļā no vertikālās garenvirziena centra plaknes. Nosaka slodzes piemērošanas plaknes un nesošās virsbūves saskares punktus, lai nodrošinātu precīzu slodzes pārnesi;

2.2.3.

aktīvajai slodzei ir slīpums α attiecībā pret transportlīdzekļa vertikālo garenvirziena centra plakni (sk. A8.2. attēlu).

kur:

transportlīdzekļa augšējās malas augstums (mm), kuru mēra no horizontālās plaknes, uz kuras tas novietots.

Aktīvās slodzes darbības virzienu aprēķina laikā nedrīkst mainīt:

2.2.4.

aktīvo slodzi palielina pakāpeniski, un konstrukcijas deformāciju aprēķina katrā slodzes palielināšanas reizē. Slodzes palielināšanas reižu skaits nedrīkst pārsniegt 100, un palielinājumiem ir jābūt gandrīz vienādiem;

2.2.5.

slodzes piemērošanas plakne deformācijas procesa laikā vēl bez paralēlas kustības var rotēt ap slodzes piemērošanas plaknes un šķērsplaknes, kurā atrodas smaguma centrs, krustošanās asi, lai sekotu nesošās virsbūves asimetriskai deformācijai;

2.2.6.

pasīvos (balstošos) spēkus piemēro nekustīgai zem grīdas konstrukcijai, neradot ietekmi uz konstrukcijas deformāciju.

A8.2. attēls

Nesošās virsbūves slogošana

2.3.

Aprēķina algoritms un datorprogramma atbilst šādām prasībām:

2.3.1.

programma ņem vērā PH raksturlielumu nelinearitāti un liela mēroga konstrukcijas deformācijas;

2.3.2.

programmai piemēro PH un PZ darbības diapazonu un pārtrauc aprēķinus, ja PH deformācija pārsniedz apstiprināto darbības diapazonu (sk. šā pielikuma papildinājumu);

2.3.3.

programma spēj aprēķināt nesošās virsbūves kopējo absorbēto enerģiju katrā slodzes palielinājumā;

2.3.4.

katrā slodzes palielinājumā programma spēj demonstrēt nesošo virsbūvi veidojošo sekciju deformācijas formu, kā arī jebkuras tādas nekustīgās daļas atrašanās vietu, kura varētu iekļūt drošības telpā. Programma identificē slodzes palielinājumu, pie kura drošības telpā pirmo reizi iekļūst kāda no nekustīgajām konstrukcijas daļām;

2.3.5.

programma spēj noteikt un identificēt slodzes palielinājumu, pie kura sākas nesošās virsbūves vispārējs sabrukums; kad nesošā virsbūve kļūst nestabila un deformācija turpinās bez slodzes palielināšanas.

3. Aprēķinu novērtēšana

3.1.

Kopējo enerģiju (ET), kas nesošajai virsbūvei jāabsorbē, nosaka šādi:

ET = 0,75 M.g.Δh

kur:

Mk, transportlīdzekļa pašmasa, ja tas nav aprīkots ar pasažieru drošības jostām, vai

Mt transportlīdzekļa faktiskā kopējā masa, ja tas ir aprīkots ar pasažieru drošības jostām,

gravitācijas konstante,

Δh

transportlīdzekļa smaguma centra vertikālā kustība (metros) apgāšanās testa laikā, kā noteikts 7. pielikuma papildinājumā.

3.2.

Nesošās virsbūves absorbēto enerģiju (Ea) aprēķina pie slodzes palielinājuma, kad drošības telpā pirmo reizi iekļūst kāda no nekustīgajām konstrukcijas daļām.

3.3.

Transportlīdzekļa tipu apstiprina, ja Ea ≥ ET

4. Kvazistatiskā aprēķina dokumentācija

Aprēķina protokolā ietver šādu informāciju:

4.1.	nesošās virsbūves detalizēts mehānisks apraksts, kas ietver PZ un PH atrašanās vietas un nosaka nekustīgās un elastīgās daļas;

4.2.	testos iegūtie dati un attiecīgie grafiki;

4.3.	paziņojums, vai šo noteikumu 5.1. punkta prasības ir izpildītas vai nē;

4.4.	transportlīdzekļa tipa identifikācija, kā arī par testu un tā novērtējumu atbildīgais personāls.

Papildinājums

Plastisko šarnīru raksturlielumi

1. Raksturlīknes

Plastiskās zonas (PZ) raksturlīknes parastā forma ir nelineāra slodzes un deformācijas attiecība, kas iegūta konstrukcijas daļu laboratoriju testu mērījumos.

Plastiskā šarnīra raksturlīknes ir lieces momenta (M) un rotācijas leņķa (φ) attiecība. PH raksturlīknes parastā forma ir parādīta A.8.A.1.1. attēlā.

A.8.A.1.1. attēls

Plastiskā šarnīra raksturlīkne

2. Deformācijas diapazonu aspekti

2.1.

PH raksturlīknes “mērījumu diapazons” ir deformāciju diapazons, kuram veikti mērījumi. Mērījumu diapazons var ietvert plaisu un/vai ātrās rūdīšanas diapazonu. Aprēķinā izmanto vienīgi tos PH raksturlielumus, kas atrodas mērījumu diapazonā.

2.2.

PH raksturlīknes “darbības diapazons” ir veikto aprēķinu diapazons.

Darbības diapazons nedrīkst būt plašāks par mērījumu diapazonu un tas var ietvert plaisu, bet ne ātrās rūdīšanas diapazonu.

2.3.

Aprēķinā izmantojamos PH raksturlielumos jāietver arī mērījumu diapazona M-φ līkne.

3. Dinamiskie raksturlielumi

Ir divu veidu PH un PZ raksturlielumi: kvazistatiskie un dinamiskie. PH dinamiskos raksturlielumus var noteikt divējādi:

3.1.	ar sastāvdaļas dinamisko trieciena pārbaudi;

3.2.	izmantojot dinamisko faktoru Kd, lai pārveidotu kvazistatiskos PH raksturlielumus. Šī pārveidošana nozīmē, ka kvazistatiskos lieces momenta lielumus var palielināt par Kd. Konstrukcijas elementiem no tērauda var piemērot Kd = 1,2 bez laboratorijas testiem.

A.8.A.1.2. attēls

Plastiskā šarnīra dinamisko raksturlielumu atvasinājums no statiskās līknes