(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu, Savienības mērķi cita starpā ir veicināt savu tautu labklājību un tās darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panāk pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu, vienlaikus veicinot sociālo taisnīgumu un sieviešu un vīriešu līdztiesību. Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu, Savienībai ir jāņem vērā cita starpā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu un sociālās atstumtības apkarošanu.

(2)

LESD 151. pantā ir noteikts, ka Savienība un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā (ESH), par saviem mērķiem izvirza cita starpā nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību un dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

(3)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (4) (”Harta”) 31. pantā ir noteikts, ka ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem. Hartas 27. pantā ir atzītas darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām. Hartas 28. pantā ir noteiktas darba ņēmēju un darba devēju vai to attiecīgo organizāciju tiesības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi iesaistīties sarunās un slēgt koplīgumus attiecīgajos līmeņos. Hartas 23. pants paredz tiesības uz sieviešu un vīriešu līdztiesību visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā.

(4)

ESH ir noteikts, ka visiem darba ņēmējiem ir tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem. Tajā ir atzītas visu darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas ir pietiekams, lai viņiem un viņu ģimenēm nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni. Tajā arī ir atzīta brīvi noslēgtu koplīgumu, kā arī likumā noteiktu minimālo algu noteikšanas mehānismu nozīme šo tiesību efektīvas īstenošanas nodrošināšanā, visu darba ņēmēju un darba devēju tiesības apvienoties vietējās, valsts un starptautiskās organizācijās, lai aizsargātu savas ekonomiskās un sociālās intereses, un tiesības slēgt koplīgumus.

(5)

2017. gada 17. novembrī Gēteborgā pasludinātā Eiropas sociālo tiesību pīlāra (“Pīlārs”) II nodaļā ir noteikts principu kopums, kas izmantojams par ceļvedi taisnīgu darba apstākļu nodrošināšanā. Pīlāra 6. princips apstiprina darba ņēmēju tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Tas arī paredz, ka ir jānodrošina adekvātas minimālās algas, kas nodrošina darba ņēmēja un viņa ģimenes vajadzību apmierināšanu, ņemot vērā valstī valdošos ekonomiskos un sociālos apstākļus, vienlaikus gādājot par piekļuvi darba tirgum un par stimuliem meklēt darbu. Turklāt tajā ir atgādināts, ka ir jānovērš nodarbinātu personu nabadzība un ka visas algas jānosaka pārredzamā un paredzamā veidā saskaņā ar valstu praksi un ievērojot sociālo partneru autonomiju. Pīlāra 8. princips paredz apspriešanos ar sociālajiem partneriem par ekonomikas, nodarbinātības un sociālās politikas izstrādi un īstenošanu saskaņā ar valstu praksi un ka viņi jāmudina risināt sarunas un slēgt koplīgumus par viņiem būtiskiem jautājumiem, vienlaikus ievērojot viņu autonomiju un tiesības uz kolektīvu rīcību.

(6)

Padomes Lēmuma (ES) 2020/1512 (5) pielikuma 5. pamatnostādnē dalībvalstis, kurās ir ieviesti mehānismi likumā noteiktu minimālos algu noteikšanai, tiek aicinātas gādāt par sociālo partneru pilnvērtīgu iesaisti algu noteikšanā, nodrošinot taisnīgas algas, kas dara iespējamu pienācīgu dzīves līmeni, vienlaikus īpašu uzmanību veltot zemu un vidēju ienākumu grupām, lai veicinātu augšupēju konverģenci. Minētajā pamatnostādnē dalībvalstis tiek arī aicinātas veicināt sociālo dialogu un koplīguma sarunas, lai noteiktu algas. Turklāt, ņemot vērā atalgojuma ietekmi uz konkurētspēju, darbvietu radīšanu un nodarbinātu personu nabadzību un vienlaikus ievērojot valstu praksi, minētajā pamatnostādnē dalībvalstis un sociālie partneri tiek aicināti ar koplīgumiem vai adekvātām likumā noteiktām minimālajām algām nodrošināt, ka visiem darba ņēmējiem ir adekvāts un taisnīgs atalgojums. Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumā “2021. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” ir noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem pasākumi, lai nodrošinātu taisnīgus darba apstākļus. Turklāt Komisijas 2019. gada 17. decembra paziņojumā “2020. gada ilgtspējīgas izaugsmes stratēģija” tika atgādināts, ka pieaugošo sociālo atšķirību dēļ ir svarīgi nodrošināt, lai ikviens darba ņēmējs saņemtu taisnīgu atalgojumu. Dažām dalībvalstīm ir adresēti arī vairāki konkrēti ieteikumi minimālo algu jomā, kuru mērķis ir uzlabot minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu.

(7)

Labāki dzīves un darba apstākļi, ko cita starpā nodrošina ar adekvātām un taisnīgām minimālajām algām, dod labumu darba ņēmējiem un uzņēmumiem Savienībā, kā arī sabiedrībai un ekonomikai kopumā un ir priekšnoteikums taisnīgas, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes sasniegšanai. Lielu atšķirību mazināšana minimālo algu aizsardzības aptvērumā un adekvātumā palīdz uzlabot Savienības darba tirgus taisnīgumu, novērst un samazināt nevienlīdzību atalgojuma un sociālajā jomā, kā arī veicināt ekonomisko un sociālo progresu un augšupēju konverģenci. Konkurencei iekšējā tirgū būtu jābalstās uz augstiem sociālajiem standartiem, tostarp darba ņēmēju augsta līmeņa aizsardzību, kvalitatīvu darbvietu radīšanu, kā arī inovāciju un produktivitātes uzlabojumiem, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus.

(8)

Minimālās algas, kas noteiktas adekvātā un taisnīgā līmenī valsts tiesību aktos vai koplīgumos, aizsargā darba ņēmēju, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošu darba ņēmēju, ienākumus un palīdz nodrošināt pienācīgu iztiku, kā to tiecas panākt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvencija Nr. 131 (1970) par minimālo algu noteikšanu. Minimālās algas, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni un tādējādi nodrošina minimālo cilvēka cieņas līmeni, var palīdzēt samazināt nabadzību valsts līmenī un uzturēt iekšzemes pieprasījumu un pirktspēju, stiprināt stimulus strādāt, samazināt algu nevienlīdzību, vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības un nodarbinātu personu nabadzību, kā arī ierobežot ienākumu samazināšanos ekonomikas lejupslīdes laikā.

(9)

Pēdējo desmit gadu laikā Savienībā ir pieaugusi nodarbinātu personu nabadzība, un ar nabadzību saskaras vairāk darba ņēmēju. Ekonomikas lejupslīdes laikā adekvātas minimālās algas ir īpaši svarīgas zemi atalgotu darba ņēmēju aizsardzībai, jo viņi ir neaizsargātāki pret šādas lejupslīdes sekām, un ir būtiskas ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomikas atveseļošanas veicināšanai, kurai vajadzētu palielināt jaunu kvalitatīvu darbvietu skaitu. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu atveseļošanos, būtisks ir uzņēmumu, jo īpaši mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu, uzplaukums. Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas ietekmi, ir svarīgi novērtēt algu adekvātumu zemi atalgotās nozarēs, kuras krīzes laikā ir izrādījušās īpaši būtiskas un apliecinājušas ievērojamu sociālo vērtību.

(10)

Sievietēm, gados jauniem darba ņēmējiem, darba ņēmējiem, kas ir migranti, vientuļajiem vecākiem, mazkvalificētiem darba ņēmējiem, personām ar invaliditāti un jo īpaši personām, kuras cieš no daudzējādām diskriminācijas formām, salīdzinājumā ar citām grupām joprojām ir lielāks risks saņemt minimālo algu vai zemu atalgojumu. Ņemot vērā sieviešu pārāk lielo īpatsvaru zemi atalgotās darbvietās, minimālo algu adekvātuma uzlabošana veicina dzimumu līdztiesību, palīdz novērst vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju atšķirības, kā arī palielina iespējas sievietēm un viņu ģimenēm izkļūt no nabadzības un veicina ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi Savienībā.

(11)

Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze būtiski ietekmē pakalpojumu nozari, mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus, kuros ir liels zemu algu un minimālo algu saņēmēju īpatsvars. Tāpēc minimālās algas ir svarīgas arī no strukturālo darba tirgus pārveides tendenču viedokļa, kurām aizvien vairāk raksturīgs augsts nestabilu un nestandarta darba formu īpatsvars un kuras bieži vien skar nepilna darba laika darba ņēmējus un sezonas, platformu un pagaidu darba aģentūru darbiniekus. Minētās tendences daudzos gadījumos ir palielinājušas darbvietu polarizāciju, kā rezultātā lielākajā daļā dalībvalstu pieaudzis zemi atalgotu un mazkvalificētu profesiju un nozaru īpatsvars, kā arī dažās dalībvalstīs palielinājusies algu nevienlīdzība. Darba ņēmējiem ar nestandarta līgumiem ir grūtāk apvienoties un iesaistīties koplīgumu sarunās.

(12)

Lai gan minimālo algu aizsardzība pastāv visās dalībvalstīs, dažās no tām šāda aizsardzība izriet no normatīvajiem vai administratīvajiem noteikumiem un no koplīgumiem, savukārt citās to nodrošina vienīgi ar koplīgumiem. Būtu jāņem vērā dalībvalstu atšķirīgās tradīcijas.

(13)

Koplīgumos paredzētā minimālo algu aizsardzība zemi atalgotās profesijās lielākajā daļā gadījumu ir pietiekama un tādēļ nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, turklāt tā ir izrādījusies efektīvs līdzeklis nodarbinātu personu nabadzības problēmas mazināšanai. Vairākās dalībvalstīs likumā noteiktās minimālās algas parasti ir zemas salīdzinājumā ar citām algām attiecīgajā ekonomikā. 2018. gadā deviņās dalībvalstīs likumā noteiktā minimālā alga vientuļam minimālās algas saņēmējam nenodrošināja pietiekamus ienākumus, kas pārsniegtu nabadzības riska slieksni.

(14)

Ne visiem darba ņēmējiem Savienībā ir pieejama efektīva minimālo algu aizsardzība, jo dažās dalībvalstīs daļa darba ņēmēju – kaut arī viņiem ir šāda aizsardzība – faktiski saņem atalgojumu, kas ir zemāks par likumā noteikto minimālo algu, jo netiek ievēroti spēkā esošie noteikumi. Ir konstatēts, ka šāda noteikumu neievērošana jo īpaši skar sievietes, gados jaunus darba ņēmējus, mazkvalificētus darba ņēmējus, darba ņēmējus, kas ir migranti, vientuļos vecākus, cilvēkus ar invaliditāti, nestandarta nodarbinātības formās iesaistītus darba ņēmējus, piemēram, pagaidu un nepilna laika darba ņēmējus, un lauksaimniecības un viesu uzņemšanas nozares darba ņēmējus, kā rezultātā pazeminās algas. Tiek lēsts, ka dalībvalstīs, kurās minimālo algu aizsardzību paredz tikai koplīgumi, neaizsargāto darba ņēmēju īpatsvars svārstās no 2 % līdz 55 % no visiem darba ņēmējiem.

(15)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir noteikts, ka darba ņēmējiem ar invaliditāti, tostarp tiem, kuru darbs ir aizsargāts, ir jāsaņem vienāds atalgojums par līdzvērtīgu darbu. Minētais princips attiecas arī uz minimālo algu aizsardzību.

(16)

Lai gan spēcīgas darba koplīguma slēgšanas sarunas, jo īpaši nozares vai starpnozaru līmenī, palīdz nodrošināt adekvātu minimālo algu aizsardzību, tradicionālās koplīguma slēgšanas struktūras pēdējās desmitgadēs izsīkst, cita starpā tāpēc, ka ekonomikā notiek strukturālas pārmaiņas virzībā uz nozarēm, kurās ir mazāk spēcīgas arodbiedrības, un tāpēc, ka samazinās dalība arodbiedrībās, ko jo īpaši izraisa centieni mazināt arodbiedrību lomu un nestabilu un nestandarta darba formu pieaugums. Turklāt laikā pēc 2008. gada finanšu krīzes dažās dalībvalstīs koplīguma sarunas nozares vai starpnozaru līmenī tika pakļautas spiedienam. Tomēr koplīguma sarunas nozares un starpnozaru līmenī ir īpaši būtisks faktors, lai panāktu adekvātu minimālo algu aizsardzību, un tādēļ tās ir jāveicina un jāstiprina.

(17)

Komisija saskaņā ar LESD 154. pantu ir divos posmos apspriedusies ar darba devējiem un darba ņēmējiem par iespējamu rīcību, lai risinātu ar adekvātu minimālo algu aizsardzību saistītas problēmas Savienībā. Sociālie partneri nebija vienojušies sākt sarunas par minētajiem jautājumiem. Tomēr ir svarīgi rīkoties Savienības līmenī, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus Savienībā, jo īpaši minimālo algu adekvātumu, ņemot vērā apspriešanās ar sociālajiem partneriem rezultātus.

(18)

Lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus, kā arī veicinātu augšupēju sociālo konverģenci Savienībā, ar šo direktīvu nosaka minimālās prasības Savienības līmenī un procesuālos pienākumus attiecībā uz likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu, kā arī uzlabo darba ņēmēju efektīvu piekļuvi minimālo algu aizsardzībai likumā noteiktas minimālās algas veidā, ja tāda pastāv, vai kas paredzēta koplīgumos, kā definēts šajā direktīvā. Šī direktīva arī veicina koplīguma sarunas par algu noteikšanu.

(19)

Saskaņā ar LESD 153. panta 5. punktu šīs direktīvas mērķis nav nedz saskaņot minimālo algu līmeni visā Savienībā, nedz izveidot vienotu mehānismu minimālo algu noteikšanai. Tā neiejaucas dalībvalstu brīvībā paredzēt likumā noteiktas minimālās algas vai veicināt piekļuvi minimālo algu aizsardzībai, kas paredzēta koplīgumos, saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem un praksi un katras dalībvalsts īpatnībām un pilnībā ievērojot valstu kompetences un sociālo partneru tiesības slēgt koplīgumus. Šī direktīva neuzliek par pienākumu ieviest likumā noteiktu minimālo algu dalībvalstīs, kurās algu veidošanu nodrošina vienīgi koplīgumi, vai pasludināt koplīgumus par vispārēji piemērojamiem, un šo direktīvu nevajadzētu šādi interpretēt. Tāpat šī direktīva nenosaka atalgojuma līmeni, kas ietilpst sociālo partneru tiesībās slēgt koplīgumus valsts līmenī un attiecīgajā dalībvalstu kompetencē.

(20)

Šajā direktīvā ir ņemts vērā, ka saskaņā ar grozīto SDO Konvenciju par darbu jūrniecībā (2006) (6) dalībvalstīm, kas ir ratificējušas minēto konvenciju, pēc apspriešanās ar kuģu īpašniekus un jūrniekus pārstāvošām organizācijām ir jāizstrādā procedūras jūrnieku minimālo algu noteikšanai. Šādās procedūrās jāpiedalās kuģu īpašniekus un jūrniekus pārstāvošām organizācijām. Ņemot vērā to īpašo raksturu, uz dalībvalstu darbībām, kas izriet no šādām procedūrām, nebūtu jāattiecina šīs direktīvas II nodaļā izklāstītie noteikumi par likumā noteiktām minimālajām algām. Šādām darbībām nevajadzētu skart kuģu īpašnieku vai viņu organizāciju un jūrnieku organizāciju brīvību iesaistīties koplīguma sarunās.

(21)

Šī direktīva būtu jāpiemēro darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba tiesiskās attiecības, kā noteikts katrā dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) noteiktos kritērijus darba ņēmēja statusa noteikšanai, vienlaikus ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (7). Šīs direktīvas darbības jomā varētu ietilpt kā privātā, tā publiskā sektora darba ņēmēji, kā arī mājsaimniecībās nodarbinātie, pēc pieprasījuma nodarbinātie, periodiska darba veicēji, uz kuponu sistēmas pamata nodarbinātie darba ņēmēji, platformās nodarbinātie, stažieri, mācekļi un citi nestandarta darba ņēmēji, kā arī fiktīvi pašnodarbinātie un nedeklarēti darba ņēmēji, ja viņi atbilst minētajiem kritērijiem. Šīs direktīvas darbības jomā neietilpst patiesi pašnodarbinātas personas, jo tās neatbilst minētajiem kritērijiem. Pašnodarbinātā statusa, kā definēts valstu tiesību aktos, ļaunprātīga izmantošana vai nu valsts mērogā, vai pārrobežu situācijās ir nepatiesi deklarēta darba forma, kas nereti tiek saistīta ar nedeklarētu darbu. Fiktīva pašnodarbinātība ir situācija, kad nolūkā izvairīties no noteiktām juridiskām vai fiskālām saistībām persona ir deklarēta kā pašnodarbinātais, bet atbilst nosacījumiem, kas raksturīgi darba tiesiskajām attiecībām. Šādas personas būtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā. Darba tiesisko attiecību pastāvēšana būtu jānosaka, pamatojoties uz faktiem, kas saistīti ar darba faktisko veikšanu, nevis uz to, kā puses apraksta šīs attiecības.

(22)

Labi darbojošās koplīguma sarunas par algu noteikšanu ir svarīgs līdzeklis, ar ko nodrošināt, ka darba ņēmēji tiek aizsargāti ar adekvātām minimālajām algām, kas tādējādi nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Dalībvalstīs, kurās ir likumā noteiktas minimālās algas, koplīguma sarunas atbalsta vispārējo attīstību algu jomā un tādējādi palīdz uzlabot minimālo algu adekvātumu, kā arī darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus. Dalībvalstīs, kurās minimālo algu aizsardzību nodrošina tikai un vienīgi koplīguma sarunas, to līmeni, kā arī aizsargāto darba ņēmēju īpatsvaru tieši nosaka koplīguma sarunu sistēmas darbība un koplīguma sarunu aptvērums. Stabilas un labi darbojošās koplīguma sarunas kopā ar nozares vai starpnozaru koplīgumu plašu aptvērumu stiprina minimālo algu adekvātumu un aptvērumu.

(23)

Minimālo algu aizsardzība, ko nodrošina koplīgumi, nāk par labu gan darba ņēmējiem un darba devējiem, gan arī uzņēmumiem. Dažās dalībvalstīs nav likumā noteiktu minimālo algu. Šajās dalībvalstīs algu, tostarp minimālo algu, aizsardzību nosaka tikai koplīguma sarunās starp sociālajiem partneriem. Vidējās algas minētajās dalībvalstīs ir vienas no augstākajām Savienībā. Šīm sistēmām ir raksturīgs ļoti augsts koplīguma sarunu aptvērums, kā arī augsts dalības līmenis gan darba devēju apvienībās, gan arodbiedrībās. Minimālās algas, kas ir paredzētas koplīgumos, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem bez pasludinošās iestādes rīcības brīvības attiecībā uz piemērojamo noteikumu saturu, nebūtu jāuzskata par likumā noteiktām minimālajām algām.

(24)

Saistībā ar koplīguma sarunu aptvēruma samazināšanos ir būtiski, lai dalībvalstis veicinātu koplīguma sarunas, atvieglotu tiesību uz koplīguma sarunām par algu noteikšanu īstenošanu un tādējādi stiprinātu koplīgumos paredzēto algu noteikšanu nolūkā palielināt darba ņēmēju minimālo algu aizsardzību. Dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 87 (1948) par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību un SDO Konvenciju Nr. 98 (1949) par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus. Tiesības uz koplīguma sarunām ir atzītas minētajās SDO konvencijās, SDO Konvencijā Nr. 151 (1978) par kolektīvajām darba attiecībām (sabiedriskie pakalpojumi) un SDO Konvencijā Nr. 154 (1981) par koplīguma sarunām, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un ESH. Hartas 12. un 28. pants attiecīgi garantē pulcēšanās un biedrošanās brīvību un tiesības uz koplīguma sarunām un rīcību. Saskaņā ar Hartas preambulu minētās tiesības ir atkārtoti apstiprinātas, jo īpaši pamatojoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un sociālajām hartām, ko pieņēmusi Savienība un Eiropas Padome. Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā un saskaņā ar valsts tiesību aktiem un praksi būtu jāveic pasākumi, kuru mērķis ir veicināt koplīguma sarunas par algu noteikšanu. Šādi pasākumi cita starpā varētu ietvert pasākumus, kas atvieglo arodbiedrību pārstāvju piekļuvi darba ņēmējiem.

(25)

Dalībvalstīs, kurās ir augsts koplīguma sarunu aptvērums, parasti ir neliels zemi atalgotu darba ņēmēju īpatsvars un augstas minimālās algas. Dalībvalstīs, kurās zemi atalgotu darba ņēmēju īpatsvars ir neliels, koplīguma sarunu aptvērums ir augstāks par 80 %. Tāpat lielākajā daļā dalībvalstu, kurās ir augsts minimālo algu līmenis attiecībā pret vidējo algu, koplīguma sarunu aptvērums pārsniedz 80 %. Tādēļ katrai dalībvalstij, kurā koplīguma sarunu aptvērums ir zemāks par 80 %, būtu jāveic pasākumi šādu koplīguma sarunu pastiprināšanai. Katrai dalībvalstij, kurā koplīguma sarunu aptvērums ir zemāks par 80 % slieksni, būtu jānodrošina koplīguma sarunu sekmējošu nosacījumu sistēma un jāizveido rīcības plāns, lai veicinātu koplīguma sarunas nolūkā pakāpeniski palielināt to aptvērumu. Lai ņemtu vērā sociālo partneru autonomiju, kas ietver to tiesības uz koplīguma sarunām un izslēdz jebkādu pienākumu slēgt koplīgumus, koplīguma sarunu aptvēruma 80 % slieksnis būtu jāinterpretē tikai kā rādītājs, kas rada pienākumu izstrādāt rīcības plānu.

Rīcības plāns būtu regulāri jāpārskata vismaz reizi piecos gados un vajadzības gadījumā jāpārstrādā. Rīcības plāns un jebkādi tā atjauninājumi būtu jāpaziņo Komisijai un jāpublisko. Katrai dalībvalstij būtu jāvar lemt par tās rīcības plānam piemērotu formu. Rīcības plānu, ko dalībvalsts pieņēmusi pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā, varētu uzskatīt par rīcības plānu atbilstīgi šai direktīvai, ar noteikumu, ka tajā ir ietvertas darbības, lai efektīvi veicinātu koplīguma sarunas, un tas izpilda šajā direktīvā noteiktos pienākumus. Katrai dalībvalstij šāds rīcības plāns būtu jāizstrādā pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem vai vienojoties ar tiem, vai, pēc sociālo partneru kopīga pieprasījuma, kā tie savstarpēji vienojušies. Koplīguma sarunu aptvēruma rādītāji dalībvalstīs ievērojami atšķiras vairāku faktoru, tostarp valstu tradīciju un prakses, kā arī vēsturiskā konteksta dēļ. Tas būtu jāņem vērā, analizējot progresu virzībā uz lielāku koplīguma sarunu aptvērumu, jo īpaši attiecībā uz šajā direktīvā paredzēto rīcības plānu.

(26)

Lai nodrošinātu adekvātas minimālās algas, vienlaikus saglabājot esošās un radot jaunas nodarbinātības iespējas, vienlīdzīgus konkurences nosacījumus un uzņēmumu, tostarp mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), konkurētspēju, ir vajadzīgi pārdomāti noteikumi, procedūras un efektīva prakse likumā noteiktu minimālo algu noteikšanai un atjaunināšanai. Minētie noteikumi, procedūras un prakse ietver vairākus komponentus, kas veicina likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu, tostarp kritērijus, pēc kuriem dalībvalstīm var vadīties likumā noteiktu minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā, un rādītājus to adekvātuma novērtēšanai, regulārus un savlaicīgus atjauninājumus, padomdevēju struktūru pastāvēšanu un sociālo partneru iesaistīšanu. Vēl viens labas pārvaldības elements, kas ļauj īstenot uz informāciju balstītu un iekļaujošu lēmumu pieņemšanas procesu, ir sociālo partneru savlaicīga un efektīva iesaistīšana likumā noteiktu minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā, kā arī automātisku indeksācijas mehānismu izveidē un izmaiņu veikšanā tajos, ja šādi mehānismi pastāv. Dalībvalstīm būtu jāsniedz sociālajiem partneriem attiecīga informācija par likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu. Sociālo partneru pienācīgu iesaisti minētajā procesā varētu veicināt iespēju nodrošināšana tiem sniegt atzinumus un saņemt pamatotu atbildi uz atzinumiem, kas izteikti pirms priekšlikumu iesniegšanas par likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu un pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas.

(27)

Dalībvalstīm, kuras izmanto automātisku indeksācijas mehānismu, tostarp pusautomātiskus mehānismus, kas nodrošina vismaz likumā noteiktas minimālās algas minimālo obligāto palielināšanu, būtu vismaz reizi četros gados jāveic procedūras, lai atjauninātu likumā noteiktas minimālās algas. Minētajos regulārajos atjauninājumos būtu jāiekļauj minimālās algas izvērtējums, kurā tiek ņemti vērā orientējoši kritēriji, un pēc tam vajadzības gadījumā būtu jākoriģē summa. Automātiskās indeksācijas korekciju biežums, no vienas puses, un likumā noteiktu minimālo algu atjaunināšanas biežums, no otras puses, var atšķirties. Dalībvalstīm, kurās nav automātisku vai pusautomātisku indeksācijas mehānismu, to likumā noteikta minimālā alga būtu jāatjaunina vismaz reizi divos gados.

(28)

Minimālās algas uzskata par adekvātām, ja tās ir taisnīgas attiecībā pret algu sadalījumu attiecīgajā dalībvalstī un ja tās nodrošina pienācīgu dzīves līmeni darba ņēmējiem, kas ir pilna laika darba tiesiskajās attiecībās. Likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu nosaka un novērtē katra dalībvalsts, ņemot vērā attiecīgās valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības pieaugumu, konkurētspēju un reģionu un nozaru attīstību. Minētās noteikšanas nolūkā dalībvalstīm būtu jāņem vērā pirktspēja, ilgtermiņa produktivitātes līmeņi un attīstība valstī, kā arī algu līmeņi, algu sadalījums un algu pieaugums.

Viens no instrumentiem ir preču un pakalpojumu grozs valsts līmenī noteiktajās reālajās cenās, un tas var palīdzēt noteikt dzīves dārdzību ar mērķi panākt pienācīgu dzīves līmeni. Papildus tādām materiālām vajadzībām kā pārtika, apģērbs un mājoklis varētu ņemt vērā arī nepieciešamību piedalīties kultūras, izglītības un sabiedriskajās aktivitātēs. Ir lietderīgi likumā noteiktu minimālo algu noteikšanu un atjaunināšanu apsvērt atsevišķi no ienākumu atbalsta mehānismiem. Dalībvalstīm, novērtējot likumā noteiktas minimālās algas adekvātumu, būtu jāizmanto rādītāji un saistītās atsauces vērtības. Dalībvalstis var izvēlēties starp rādītājiem, ko parasti izmanto starptautiskā līmenī, un/vai rādītājiem, kurus izmanto valsts līmenī. Novērtējumu varētu balstīt uz atsauces vērtībām, ko parasti izmanto starptautiskā līmenī, piemēram, minimālās bruto algas attiecību pret 60 % no mediānās bruto algas un minimālās bruto algas attiecību pret 50 % no vidējās bruto algas, kuru ne visas dalībvalstis pašlaik nodrošina, vai uz neto minimālās algas attiecību pret 50 % vai 60 % no neto vidējās algas. Novērtējuma pamatā varētu būt arī atsauces vērtības, kas saistītas ar valsts līmenī izmantotajiem rādītājiem, piemēram, neto minimālās algas salīdzinājums ar nabadzības slieksni un minimālo algu pirktspēja.

(29)

Neskarot dalībvalstu kompetenci paredzēt likumā noteiktu minimālo algu un atļaut diferencēšanu un atskaitījumus, ir svarīgi izvairīties no diferencēšanas un atskaitījumu plašas izmantošanas, jo pastāv risks, ka tie var negatīvi ietekmēt minimālo algu adekvātumu. Būtu jānodrošina, ka diferencēšana un atskaitījumi atbilst nediskriminēšanas un proporcionalitātes principiem. Tāpēc diferencēšana un atskaitījumi būtu jāveic leģitīmā nolūkā. Šādu atskaitījumu piemēri varētu būt, piemēram, nepamatoti augstu izmaksātu summu atgūšana vai tiesu vai administratīvās iestādes noteikti atskaitījumi. Pastāv ievērojams risks, ka citi atskaitījumi, piemēram, saistībā ar aprīkojumu, kas vajadzīgs darba veikšanai, vai saistībā ar iemaksām natūrā, piemēram, izmitināšanu, var būt nesamērīgi. Turklāt nekas šajā direktīvā nebūtu jāinterpretē tā, ka dalībvalstīm ir uzlikts pienākums ieviest minimālo algu diferencēšanu vai veikt atskaitījumus no tām.

(30)

Lai nodrošinātu likumā noteiktu minimālo algu valsts satvara darbību un tā ievērošanu, ir vajadzīga efektīva izpildes sistēma, tostarp uzticama uzraudzība, kontrole un pārbaudes uz vietas Lai stiprinātu izpildiestāžu darbības efektivitāti, ir vajadzīga arī cieša sadarbība ar sociālajiem partneriem, tostarp tāpēc, lai risinātu tādas būtiskas problēmas kā ļaunprātīga rīcība apakšuzņēmuma līgumu slēgšanā, fiktīva pašnodarbinātība, nereģistrētas virsstundas vai ar palielinātu darba intensitāti saistīti veselības un drošības apdraudējumi. Būtu jāattīsta arī izpildiestāžu spējas, jo īpaši, izmantojot apmācības un vadlīnijas. Regulāri un nepaziņoti apmeklējumi, tiesvedība un administratīvās procedūras un sankcijas pārkāpumu gadījumā ir svarīgi līdzekļi, ar ko darba devējus atturēt no pārkāpumiem.

(31)

Publiskā iepirkuma un koncesijas līgumu piešķiršanā un izpildē īpaši būtiska ir tiesību normās vai koplīgumos noteiktu minimālo algu aizsardzības efektīva īstenošana. Šādu līgumu izpildē vai pēc tam apakšuzņēmuma līgumu ķēdē patiešām var notikt koplīgumu, kuros paredzēta minimālo algu aizsardzība, neievērošana, novedot pie tā, ka darba ņēmēji saņem par nozaru koplīgumos noteikto algu līmeni zemāku atalgojumu. Ar mērķi nepieļaut šādas situācijas, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (8) 30. panta 3. punktu un 42. panta 1. punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (9) 18. panta 2. punktu un 71. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/25/ES (10) 36. panta 2. punktu un 88. panta 1. punktu publiskā iepirkuma līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējām vienībām ir jāveic atbilstīgi pasākumi, tostarp jāparedz iespēja ieviest līguma izpildes nosacījumus, un jānodrošina, ka ekonomikas dalībnieki saviem darba ņēmējiem piemēro algas, kas paredzētas koplīgumos attiecīgajai nozarei un ģeogrāfiskajai teritorijai, un ievēro darba ņēmēju un arodbiedrību tiesības, kuras izriet no SDO Konvencijas Nr. 87 (1948) par biedrošanās brīvību un tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību un SDO Konvencijas Nr. 98 (1949) par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, kā norādīts minētajās direktīvās, lai ievērotu piemērojamos pienākumus darba tiesību jomā. Tomēr šī direktīva nerada nekādus papildu pienākumus saistībā ar minētajām direktīvām.

(32)

Savienības fondu un programmu finansiālā atbalsta pieteikumu iesniedzējiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1060 (11) un tajā paredzētajiem deleģētajiem un īstenošanas aktiem būtu pienācīgi jāpiemēro noteikumi par publisko iepirkumu un koncesijām, tostarp attiecībā uz atbilstību koplīgumu noteikumiem.

(33)

Uzticama uzraudzība un datu vākšana ir īpaši būtiska, lai nodrošinātu minimālo algu efektīvu aizsardzību. Datu vākšanas nolūkiem dalībvalstis var paļauties uz pietiekami reprezentatīviem izlases veida apsekojumiem, valstu datubāzēm un saskaņotiem datiem no Eurostat un citiem publiski pieejamiem avotiem, piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas. Minētajos izņēmuma gadījumos, kad precīzi dati nav pieejami, dalībvalstis var izmantot aplēses. Darba devējiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un citiem MVU, nevajadzētu uzlikt nevajadzīgu administratīvo slogu saistībā ar datu vākšanas prasību īstenošanu. Komisijai reizi divos gados būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par savu analīzi attiecībā uz likumā noteiktu minimālo algu aizsardzības adekvātuma un aptvēruma līmeņiem un attīstību, kā arī koplīguma sarunu aptvērumu, pamatojoties uz datiem un informāciju, kas jāsniedz dalībvalstīm.

Turklāt būtu jāuzrauga progress ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinācijas procesā Savienības līmenī. Šajā sakarībā Padome vai Komisija var pieprasīt Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgi LESD 150. un 160. pantu to konkrēto kompetences jomu ietvaros pārbaudīt koplīguma sarunu attīstību un likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu dalībvalstīs, pamatojoties uz Komisijas sagatavoto ziņojumu un citiem daudzpusējās uzraudzības rīkiem, piemēram, salīdzinošo novērtēšanu. Šādā pārbaudē komitejām ir Savienības līmenī attiecīgi saskaņā ar LESD 150. un 160. pantu jāiesaista sociālie partneri, tostarp starpnozaru sociālie partneri.

(34)

Darba ņēmējiem, tostarp personām ar invaliditāti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 (12), būtu jāvar viegli piekļūt visaptverošai informācijai par likumā noteiktām minimālajām algām, kā arī par minimālo algu aizsardzību, kas paredzēta vispārēji piemērojamos koplīgumos, lai garantētu pārredzamību un paredzamību attiecībā uz viņu darba apstākļiem.

(35)

Darba ņēmējiem un darba ņēmēju pārstāvjiem, tostarp tiem, kas ir arodbiedrību biedri vai pārstāvji, vajadzētu spēt izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ja viņu tiesības attiecībā uz minimālo algu aizsardzību ir paredzētas valsts tiesību aktos vai koplīgumos un ir pārkāptas. Lai novērstu to, ka darba ņēmējiem tiek liegts izmantot savas tiesības, kas noteiktas valsts tiesību aktos vai koplīgumos, un neskarot konkrētus tiesiskās aizsardzības un strīdu izšķiršanas veidus, kas paredzēti koplīgumos, tostarp kolektīvās strīdu izšķiršanas sistēmas, dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka darba ņēmējiem ir piekļuve efektīvai, savlaicīgai un objektīvai strīdu izšķiršanai un tiesības uz tiesisko aizsardzību, kā arī ir pieejama efektīva tiesību aizsardzība tiesā un/vai administratīvā aizsardzība pret jebkāda veida kaitējumu gadījumā, ja viņi nolemj izmantot savas tiesības uz aizstāvību. Var būt lietderīga sociālo partneru iesaistīšanās objektīvu strīdu izšķiršanas mehānismu turpmākā izstrādē dalībvalstīs. Darba ņēmēji būtu jāinformē par tiesiskās aizsardzības mehānismiem, lai viņi varētu izmantot savas tiesības uz tiesisko aizsardzību.

(36)

Komisijai būtu jāveic novērtējums, kas nodrošinātu pamatu šīs direktīvas pārskatīšanai attiecībā uz tās efektīvu īstenošanu. Par minētās pārskatīšanas rezultātiem būtu jāinformē Eiropas Parlaments un Padome.

(37)

Reformas un pasākumi, ko dalībvalstis ir veikušas nolūkā veicināt adekvātu minimālo algu aizsardzību darba ņēmējiem, ir solis pareizajā virzienā, tomēr tie ne vienmēr ir bijuši visaptveroši un sistemātiski. Turklāt rīcība, kas veikta Savienības līmenī, lai uzlabotu minimālo algu adekvātumu un aptvērumu, var palīdzēt vēl vairāk uzlabot dzīves un darba apstākļus Savienībā un mazināt bažas par iespējamām nelabvēlīgām ekonomiskām sekām, kādas radītu dalībvalstu individuāli veikti pasākumi. Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga vai iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(38)

Šajā direktīvā kā prasību minimums ir noteikti procesuāli pienākumi, tāpēc tā neskar dalībvalstu prerogatīvu ieviest un saglabāt labvēlīgākus noteikumus. Ja šī direktīva neievieš labvēlīgākus noteikumus, būtu jāpaliek spēkā tiesībām, kas iegūtas saskaņā ar līdzšinējo valsts tiesisko regulējumu. Šīs direktīvas īstenošanu nevar izmantot, lai ierobežotu pastāvošās darba ņēmēju tiesības, un tā nav atbilstīgs pamats, lai samazinātu vispārējo aizsardzības līmeni, kas darba ņēmējiem piešķirts jautājumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, tostarp īpaši attiecībā uz minimālo algu samazināšanu vai atcelšanu.

(39)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāizvairās piemērot nevajadzīgus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus, jo īpaši tad, ja tie kavē mikrouzņēmumu un MVU izveidi un attīstību. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas novērtēt savu transponēšanas pasākumu ietekmi uz MVU, lai nodrošinātu, ka ietekme uz tiem nav nesamērīga, īpašu uzmanību veltot mikrouzņēmumiem un administratīvajam slogam, un publicēt šādu novērtējumu rezultātus. Ja dalībvalstis konstatē, ka transponēšanas pasākumu ietekme uz MVU ir nesamērīga, tām būtu jāapsver iespēja ieviest pasākumus, lai atbalstītu MVU atalgojuma struktūras pielāgošanā jaunajām prasībām.

(40)

Dalībvalstīm ir pieejamas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/240 (13) un (ES) 2021/1057 (14), lai izstrādātu vai uzlabotu minimālo algu regulējumu tehniskos aspektus, tostarp attiecībā uz adekvātuma novērtēšanu, uzraudzību un datu vākšanu, piekļuves paplašināšanu, kā arī izpildi un vispārējo spēju veidošanu saistībā ar minēto regulējumu īstenošanu. Saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1057 dalībvalstīm ir jāpiešķir atbilstīga summa sociālo partneru spēju veidošanai,