1.

Kopš pasaules finanšu krīzes sākuma 2008. gada rudenī EBTA Uzraudzības iestāde (“Iestāde”) ir pieņēmusi četrus pamatnostādņu kopumus (1), kuros sniegti sīki izstrādāti norādījumi par kritērijiem attiecībā uz finanšu iestādēm (2) sniegtā valsts atbalsta atbilstību Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (“EEZ līgums”) 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta prasībām. Attiecīgās pamatnostādņu nodaļas ir šādas: “Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm” (3) (“Banku darbības pamatnostādnes”); “Finanšu iestāžu rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos” (4) (“Rekapitalizācijas pamatnostādnes”); “Samazinātas vērtības aktīviem piemērojamais režīms EEZ banku nozarē” (5) (“Samazinātas vērtības aktīvu pamatnostādnes”) un “Finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošana un tās pārstrukturēšanas pasākumu novērtējums pašreizējās krīzes apstākļos atbilstīgi valsts atbalsta noteikumiem” (6) (“Pārstrukturēšanas pamatnostādnes”). Trijās no šīm četrām pamatnostādnēm (Banku darbības, Rekapitalizācijas un Samazinātas vērtības aktīvu pamatnostādnēs) ir izklāstīti priekšnoteikumi EBTA valstu sniegtā atbalsta galveno veidu – garantijas saistību, rekapitalizācijas un aktīvu glābšanas pasākumu – atbilstībai, savukārt Pārstrukturēšanas pamatnostādnēs ir sīki noteiktas konkrētās iezīmes, kas ir jāatspoguļo pārstrukturēšanas plānā (vai dzīvotspējas plānā) tāda ar krīzi saistīta valsts atbalsta konkrētajā kontekstā, kas finanšu iestādēm piešķirts, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

2.

Visās pamatnostādņu nodaļās ir uzsvērts šādu atbalsta pasākumu pieņemamības pagaidu raksturs; katrā nodaļā ir noteikts, ka jebkurš šāds atbalsta pasākums var būt pamatots tikai kā ārkārtas reakcija uz vēl nebijušu spriedzi finanšu tirgos un tikai tik ilgi, kamēr šie ārkārtas apstākļi turpina pastāvēt. Pārstrukturēšanas pamatnostādnes ir spēkā attiecībā uz pārstrukturēšanas atbalstu, kas paziņots līdz 2010. gada 31. decembrim, bet pārējām pamatnostādnēm nav spēkā esības termiņa.

3.

Šajās pamatnostādnēs ir izklāstīti parametri attiecībā uz tā atbalsta pagaidu pieņemamību, kas saistībā ar krīzi ir piešķirts bankām no 2011. gada 1. janvāra.

4.

Iestādes pamatnostādnes par atbalstu, kas bankām sniegts saistībā ar krīzi, kā arī visi atsevišķie lēmumi par atbalsta pasākumiem un shēmām, kas ietilpst šo pamatnostādņu darbības jomā, ir pieņemti uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta juridiskā pamata, kas izņēmuma kārtā ļauj piešķirt atbalstu, lai novērstu nopietnus traucējumus kādas EBTA valsts ekonomikā. Akūtākajā krīzes posmā nosacījums par nopietniem traucējumiem bija neapšaubāmi izpildīts visā EEZ, ņemot vērā ārkārtējo spriedzi finanšu tirgos, vēlāk apvienojumā ar reālās ekonomikas ārkārtīgi būtisku sarukšanu.

5.

Ekonomikas atveseļošanās, kura ir lēnām uzsākusies kopš 2010. gada sākuma, ir noritējusi nedaudz straujāk, nekā iepriekš tika paredzēts 2010. gadā. Kaut arī atveseļošanās joprojām ir trausla un EEZ līmenī nevienmērīga, dažas valstis uzrāda pieticīgus vai pat spēcīgus izaugsmes rādītājus. Turklāt, neraugoties uz dažām jutīgākām jomām, lielos vilcienos salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu situācija banku nozarē ir uzlabojusies. Rezultātā nopietni traucējumi EBTA valstu ekonomikā vairs nav tik acīmredzami kā agrākos krīzes posmos. Lai gan Iestāde apzinās šīs norises, tā joprojām uzskata, ka šajās pamatnostādnēs izklāstīto iemeslu dēļ prasības par valsts atbalsta apstiprināšanu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu ir izpildītas, ņemot vērā neseno spriedzes atkārtošanos finanšu tirgos un plašākas negatīvas sekundārās ietekmes risku.

6.

Atkārtota spriedzes parādīšanās valsts parādzīmju tirgos spilgti apliecina joprojām pastāvošu svārstīgumu finanšu tirgos. Augstā līmeņa savstarpējā saistība un savstarpējā atkarība finanšu nozarē Eiropas Ekonomikas zonā ir izraisījusi tirgū bažas par negatīvu ietekmi. Finanšu tirgu lielais svārstīgums un neskaidrība par ekonomikas perspektīvām attaisno to, ka EBTA valstīm joprojām tiek sniegta iespēja pierādīt nepieciešamību izmantot ar krīzi saistītus atbalsta pasākumus kā drošības tīklu, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

7.

Tāpēc Banku darbības, Rekapitalizācijas un Samazinātas vērtības aktīvu pamatnostādnēm, kurās ir sniegti norādījumi par atbilstības kritērijiem attiecībā uz atbalstu bankām saistībā ar krīzi, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jo īpaši valsts garantiju, rekapitalizācijas un aktīvu glābšanas pasākumu veidā, ir jāpaliek spēkā arī pēc 2010. gada 31. decembra. Līdzīgā kārtā arī Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, kurā aplūkotas turpmākās darbības pēc šādiem atbalsta pasākumiem, joprojām jābūt piemērojamām pēc minētā datuma. Tāpēc Pārstrukturēšanas pamatnostādņu (vienīgās no četrām pamatnostādnēm ar konkrētu spēkā esības termiņu, proti, 2010. gada 31. decembri) piemērošanas laikposms ir jāpagarina un jāattiecina uz pārstrukturēšanas atbalstu, par kuru paziņots līdz 2011. gada 31. decembrim.

8.

Tomēr pamatnostādnes ir jāpielāgo, lai sagatavotu pāreju uz pēckrīzes režīmu. Vienlaikus būs jāizstrādā jauni, pastāvīgi valsts atbalsta noteikumi par banku glābšanu un pārstrukturēšanu normālos tirgus apstākļos un jāpiemēro – ja tirgus apstākļi to atļaus – no 2012. gada 1. janvāra. Iespējamā turpmākā nepieciešamība pēc krīzes izraisīta ārkārtēja valsts atbalsta finanšu nozarei ir jānovērtē, ņemot vērā minēto mērķi. Tai jāpievēršas, nosakot prasības šāda atbalsta atbilstībai tādā veidā, kas vislabāk ļauj sagatavoties jaunajam banku glābšanas un pārstrukturēšanas režīmam, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

9.

Atbalsta pasākumu turpmākā pieejamība atbilstīgi EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktam ārkārtējos tirgus apstākļos nedrīkst kavēt procesu, kad tiek izbeigti pagaidu ārkārtējie atbalsta pasākumi banku labā. Ekonomikas un finanšu padome savā 2009. gada 2. decembra sanāksmē secināja, ka ir jāizstrādā atbalsta pasākumu pakāpeniskas atcelšanas stratēģija, kurai jābūt pārredzamai un pienācīgi koordinētai starp ES dalībvalstīm, lai izvairītos no negatīvām savstarpējas ietekmes sekām, bet ņemtu vērā dažādos konkrētos apstākļus ES dalībvalstīs (7). Turklāt secinājumos ir izklāstīts, ka principā pakāpeniskas atcelšanas process attiecībā uz dažādu veidu atbalstu bankām jāsāk ar valsts garantiju shēmu mazināšanu, veicinot atbalsta pakāpenisku samazināšanu stabilām bankām un rosinot citas bankas novērst savus trūkumus.

10.

Turpmākajos punktos Iestāde izklāstīs darbības, lai pakāpeniski atceltu rekapitalizācijas un samazinātas vērtības aktīvu pasākumus.

11.

Kopš 2011. gada 1. janvāra Iestāde piemēros stingrākus nosacījumus valsts garantiju atbilstībai saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu, ieviešot lielāku garantijas maksu un nosakot jaunu prasību par dzīvotspējas plānu atbalsta saņēmējiem, kas izmanto jaunas garantijas un pārsniedz noteiktu robežvērtību kopējām nenokārtotām garantētām saistībām gan absolūtā izteiksmē, gan attiecībā pret kopējām saistībām (8). Ņemot vērā pašreizējo tirgus situāciju, šie nosacījumi šķiet šobrīd vajadzīgi. Tāpēc valsts garantiju shēmas var atļaut līdz 2011. gada 30. jūnijam, pamatojoties uz turpmāk izklāstītajiem nosacījumiem, kas ieviesti no 2011. gada 1. janvāra. Iestāde 2011. gada pirmajā pusē atkārtoti novērtēs valsts garantiju atbilstības nosacījumus pēc 2011. gada 30. jūnija.

12.

Piekļuve valdības garantijām ir atkarīga no maksas, kuru nosaka atbilstoši ECB ieteikumiem. To obligāciju gadījumā, kuru termiņš pārsniedz vienu gadu, maksa ir fiksēta summa 50 bāzes punktu apmērā, ko palielina ar kredītriska mijmaiņas darījumu (“CDS”) likmju par katras bankas piecu gadu prioriāru aizdevumu vidējo starpību, kas konstatēta laikposmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. augustam (9).

13.

Kredītriska elements pašreizējā maksu noteikšanas modelī balstās uz datiem, kas iegūti pirms visasākā krīzes posma 2008. gadā. CDS likmju atšķirība starp bankām šobrīd ir ievērojami lielāka nekā pirms krīzes, un, iespējams, tā saglabāsies tāda. Līdz šim tika uzskatīts, ka tas ir nepieciešams, lai atvieglinātu bankām piekļuvi ārējam finansējumam un tādējādi nodrošinātu finansiālo stabilitāti. Tomēr vērā nav ņemta divos gados kopš 2008. gada 31. augusta notikusī attīstība finanšu tirgos, tostarp izmaiņas banku kredītstatusā. Tādējādi, kaut arī piekļuve tirgus finansējumam kopumā ir uzlabojusies, bankām, kuru kredītreitings tika pazemināts, joprojām nāk par labu to pirmskrīzes kredītreitings un nosacītā kredītspēja. Rezultātā palielinās konkurences izkropļošanas varbūtība. Dati liecina, ka bankām ar zemu kredītreitingu garantijas nāk par labu nesamērīgi vairāk nekā bankām ar augstu kredītreitingu, jo sava zemā reitinga dēļ tās parasti maksātu lielāku tirgus cenu.

14.

Lai novērstu šos konkurences izkropļojumus, maksu noteikšana par valdības atbalstu ir jātuvina esošajiem tirgus apstākļiem, tādējādi labāk atspoguļojot katras bankas pašreizējo kredītspēju. Faktiski tas nozīmē, ka garantijas maksa, ko maksā līdzekļu saņēmējas iestādes, tiktu paaugstināta.

15.

Ar EBTA valstu saskaņotu pieeju ir jāveicina pakāpeniska garantiju shēmu atcelšana, vienlaikus saglabājot zināmu elastības līmeni, lai ņemtu vērā EBTA valstu un to banku atšķirīgo situāciju. Tāpēc Iestāde uzskata par lietderīgu ieviest minimālu garantijas maksas palielinājumu, kas jādiferencē atkarībā no saņēmējas bankas kredītspējas. Diferencēšana, kuras pamatā ir kredītspēja, pastiprina cenu signālu attiecībā uz vājākām bankām un ļauj labāk saskaņot garantiju cenu ar saņēmējas iestādes riska profilu, tādējādi samazinot konkurences izkropļojumus starp iestādēm un veicinot vienlīdzīgu konkurences apstākļu aizsardzību starp bankām vienotajā tirgū.

16.

Tāpēc, lai atļautu garantiju shēmas (10) pagarinājumu pēc 2011. gada 1. janvāra, maksai par valdības garantiju (11) būtu jābūt lielākai nekā saskaņā ar ECB 2008. gada oktobrī ieteikto maksas noteikšanas formulu, proti, vismaz:

17.

EBTA valstīm būtu iespēja pārsniegt šīs minimālās prasības, nosakot garantijas maksājuma palielinājumu. Kā vēl vienu elastības elementu, kas ļauj EBTA valstīm pielāgot nosacījumus savā finanšu nozarē valdošajiem konkrētajiem apstākļiem, Iestāde atļautu atšķirīgu maksājuma paaugstinājuma aprēķina modeli, ja var nepārprotami pierādīt, ka ar šo formulu tiek vismaz panākts minimālais palielinājums, kas iepriekš izklāstīts attiecīgo banku gadījumā (15).

18.

Pašreizējos apstākļos saistībā ar tirgus nosacījumu attīstību piekļuve likviditātei tirgū kopumā vairs nav nopietns šķērslis bankām salīdzinājumā ar dziļāko krīzes posmu. Attiecīgi šķiet pamatoti ieviest diferencētus, ar valsts garantiju izmantošanu saistītus nosacījumus atbilstoši apmēram, kādā bankas ir atkarīgas no šīm garantijām. Ja garantiju ierobežotu izmantošanu varētu atļaut bez turpmākas pārbaudes, tad lielāka apmēra izmantošanas gadījumā (gan absolūtā izteiksmē, gan attiecībā uz bankas saistību kopsummu) ir nepieciešams dzīvotspējas pārskats kā priekšnoteikums garantiju shēmu turpmāka pagarinājuma atbilstībai EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktam. Pastāvīga nespēja iegūt ievērojamu vajadzīgā finansējuma daļu bez valdības garantijām var norādīt uz uzticības trūkumu bankas uzņēmējdarbības modeļa dzīvotspējai. Nav pieļaujams, ka banka turpina palikt ļoti atkarīga no garantiju shēmām, kas bija izstrādātas, lai novērstu vēl nebijušas grūtības piekļūt finansējumam, pat ja šie ārkārtas apstākļi ir samazinājušies, tādējādi, iespējams, ļaujot bankai atlikt vajadzīgos strukturālos pielāgojumus.

19.

Tāpēc Iestāde uzskata par lietderīgu, ka garantiju shēmās, kas jāpagarina pēc 2011. gada 1. janvāra, ir jāiekļauj robežvērtība kopējo nenokārtoto garantēto saistību attiecībai pret bankas kopējām saistībām un garantēto saistību absolūto summu; ja robežvērtība tiek pārsniegta, ir nepieciešams dzīvotspējas pārskats. Attiecībā uz katru banku, kas pieprasa valdības garantijas saskaņā ar shēmu, kas aptver pēc 2011. gada 1. janvāra izdodamu jaunu vai atjaunojamu parādu, kura rezultātā nenokārtoto garantēto saistību kopsumma pirmo reizi pārsniedz vai joprojām pārsniedz šo robežvērtību saistībā ar abiem tās elementiem (absolūto un relatīvo apmēru) (16), attiecīgā EBTA valsts trīs mēnešu laikā pēc garantiju piešķiršanas iesniedz Iestādei pārskatu, kas apliecina bankas ilgtermiņa dzīvotspēju.

20.

Šo mehānismu nepiemēro bankām, kuras jau atrodas pārstrukturēšanas posmā vai kurām ir jāiesniedz pārstrukturēšanas plāns, vai attiecībā uz kurām šajā laikā jau tiek veikts dzīvotspējas pārskats. Atbilstoši šiem scenārijiem papildu valsts atbalsta piešķiršana būs jāņem vērā notiekošā pārstrukturēšanas/dzīvotspējas pārskata procesa ietvaros (17).

21.

Robežvērtība ir noteikta 5 % apmērā no nenokārtotām garantētām saistībām attiecībā pret kopējām saistībām un 500 miljonu euro apmērā no garantētā parāda kopsummas. Šīs intervences robežvērtības noteikšanas pamatā ir salīdzinošs pētījums, kas apliecina, ka lielais vairums banku, kuras izmanto garantijas un uz kurām šobrīd neattiecas pārstrukturēšanas pienākumi (un pat ievērojama to banku daļa, uz kurām šādi pienākumi attiecas), paliks krietni zem šā līmeņa. Attiecībā uz nelielo to banku grupu (kas nav nenozīmīga), kuras pārsniedz šo robežu, ir pamats pārbaudīt, vai ievērojamā atkarība no finansēšanas garantijām norāda uz izteiktākiem strukturāliem trūkumiem šo banku uzņēmējdarbības modeļos. Pārbaudes uzsākšanas funkcija rada stimulu stabilām bankām uzsākt ātru finansējuma atdošanas procesu uz lielākoties vai pilnībā neizkropļotiem tirgus nosacījumiem. To banku gadījumā, attiecībā uz kurām veic rūpīgu dzīvotspējas pārskatu, vai nu tiks apstiprināta to ilgtermiņa dzīvotspēja, vai šaubas šajā saistībā norādīs uz nepieciešamību apsvērt visaptverošāku pārstrukturēšanu.

22.

Attiecībā uz dzīvotspējas pārskatā iekļaujamo saturu var atsaukties uz Pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, kurās ir noteikts, ka principi par bankas situācijas novērtējumu ar nolūku atjaunot pārstrukturēšanas plānā ilgtermiņa dzīvotspēju pēc analoģijas attiecas uz tiem gadījumiem, kuros atbalsta saņēmējam nav formāla pienākuma iesniegt pārstrukturēšanas plānu, bet tam jebkurā gadījumā ir jāpierāda ilgtermiņa dzīvotspēja. Jo īpaši bankai būs jāpierāda savu finansēšanas spēju stiprums un vajadzības gadījumā jāveic likviditātes stresa tests (18). Dzīvotspējas pārskatā jāņem vērā arī visi faktori, kas raksturīgi saņēmējām finanšu iestādēm (19) vai attiecīgajai EBTA valstij (20), un šīs valsts finanšu tirgus situācija, kas ietekmē dzīvotspējas novērtējumu un garantēto saistību orientējošo attiecības rādītāju pret kopējām saistībām. Parasti, jo nozīmīgāka ir atkarība no valdības garantijām un jo vairāk tā ir apvienota ar citiem valsts palīdzības veidiem un/vai zemu kredītspēju (21), jo izteiktāka ir norāde, ka ir jāveic izmaiņas uzņēmējdarbības modelī, lai nodrošinātu ilgtermiņa dzīvotspēju.

23.

Mehānisms, kas rada prasību iesniegt dzīvotspējas pārskatu, raida signālu, ka bankām ir jāgatavojas atgriezties pie normāliem tirgus mehānismiem bez valsts atbalsta, finanšu nozarei pakāpeniski izejot no krīzes apstākļiem, un tas ir stimuls atsevišķām iestādēm samazināt atkarību no valdības garantijām vai pilnībā atturēties no to izmantošanas. Vienlaikus tas piedāvā pietiekamu elastību, lai pienācīgi ņemtu vērā iespējami daudzveidīgus apstākļus, kas ietekmē dažādu banku situāciju vai valstu finanšu tirgus, un arī ņem vērā vispārējas finanšu stabilitātes pasliktināšanās iespēju, ko šobrīd nevar izslēgt, ņemot vērā vēl pastāvošo nestabilitāti saistībā ar finanšu tirgu atveseļošanos.

24.

Krīzes sākumā Iestāde noteica atšķirību starp nestabilām/grūtībās nonākušām finanšu iestādēm un pamatā stabilām finanšu iestādēm, t. i., finanšu iestādēm, kas cieš no iekšējām, strukturālām problēmām saistībā, piemēram, ar to konkrēto uzņēmējdarbības modeli vai ieguldījumu stratēģiju, un finanšu iestādēm, kuru problēmas galvenokārt ir saistītas ar ārkārtēju situāciju finanšu krīzē, nevis ar to uzņēmējdarbības modeļa pamatotību, neefektivitāti vai pārmērīga riska uzņemšanos. Atšķirība noteikta, jo īpaši pamatojoties uz vairākiem rādītājiem, kas izklāstīti Rekapitalizācijas pamatnostādnēs: kapitāla pietiekamība, pašreizējā CDS likmju starpība, pašreizējais bankas reitings un tā perspektīvas, kā arī cita starpā rekapitalizācijas relatīvais lielums. Attiecībā uz pēdējo Iestāde uzskata atbalstu, kas saņemts rekapitalizācijas un aktīvu glābšanas pasākumu veidā vairāk nekā 2 % apmērā no bankas riska svērtajiem aktīviem, par rādītāju, lai noteiktu atšķirību starp pamatā stabilām un grūtībās nonākušām bankām. Grūtībās nonākušas bankas rekapitalizācijas gadījumā prasība ir iesniegt Iestādei pārstrukturēšanas plānu, turpretim stabilas bankas rekapitalizācijas gadījumā prasība ir iesniegt dzīvotspējas plānu.

25.

Sākotnējais loģiskais pamats minētās atšķirības noteikšanai un rādītāju, tostarp 2 % robežvērtības no bankas riska svērtajiem aktīviem, noteikšanai bija bailes, ka kapitāla vajadzības vērtības samazināšanās rezultātā, tirgu augstākas prasības attiecībā uz banku kapitāla līmeni un īslaicīgas grūtības tirgos piesaistīt kapitālu citādi novestu pie tā, ka stabilas bankas samazinātu aizdevumus reālajai ekonomikai, lai izvairītos no nepieciešamības iesniegt pārstrukturēšanas plānu valsts līdzekļu izmantošanas gadījumā. Tomēr pašlaik banku sektoram kopumā ir mazāk grūtību tirgos piesaistīt kapitālu vai cita starpā izmantot nesadalīto peļņu (22), un tāpēc tās var apmierināt savas kapitāla vajadzības, neizmantojot valsts atbalstu (23). 2009. un 2010. gada laikā ir ievērojami palielinājies kapitāla apjoms, ko finanšu iestādes piesaistījušas tirgū, kas liecina, ka finanšu iestādēm ir atjaunojusies piekļuve kapitāla tirgiem, kā arī par sagaidāmām jaunām regulatīvām prasībām (24).

26.

Tāpēc šķiet, ka atšķirība starp stabilām un grūtībās nonākušām bankām vairs nav svarīga, lai noteiktu, kurām bankām jāiesaistās pārrunās par to pārstrukturēšanu ar Iestādi. Rezultātā bankām, kuras 2011. gadā joprojām kapitāla piesaistīšanai vēršas pie valsts vai izmanto samazinātas vērtības aktīvu pasākumus, jāiesniedz Iestādei pārstrukturēšanas plāns, kurā parādīta bankas apņemšanās veikt vajadzīgos pārstrukturēšanas pasākumus un bez liekas kavēšanās atgriezties pie dzīvotspējas. Tādējādi no 2011. gada 1. janvāra pārstrukturēšanas plāns tiks pieprasīts no ikviena saņēmēja, kas izmanto jaunu rekapitalizācijas vai samazinātas vērtības aktīvu pasākumu (25).

27.

Novērtējot banku pārstrukturēšanas vajadzības, Iestāde ņems vērā katras iestādes konkrēto situāciju, pakāpi, kādā šāda pārstrukturēšana ir nepieciešama, lai atjaunotu dzīvotspēju bez papildu valsts atbalsta, kā arī iepriekš izmantoto valsts atbalstu. Parasti, jo nozīmīgāka ir atkarība no valsts atbalsta, jo izteiktāka ir norāde par nepieciešamību veikt padziļinātu pārstrukturēšanu, lai nodrošinātu ilgtermiņa dzīvotspēju. Turklāt atsevišķajā novērtējumā tiks ņemta vērā konkrētā situācija tirgos, un smaga satricinājuma gadījumā, kas apdraud finanšu stabilitāti vienā vai vairākās EBTA valstīs, pārstrukturēšanas ietvars tiks piemērots atbilstīgi elastīgā veidā.

28.

Pārstrukturēšanas plāna pieprasīšana bankām, kas saņem strukturālu atbalstu (t. i., rekapitalizācijas un/vai samazinātas vērtības aktīvu pasākumi), tajā pašā laikā akceptējot, ka vienīgi refinansēšanas garantiju izmantošana joprojām neradītu prasību iesniegt pārstrukturēšanas plānu, raida signālu, ka bankām ir jāgatavojas atgriezties pie normāliem tirgus mehānismiem bez valsts atbalsta, finanšu nozarei pakāpeniski izejot no krīzes apstākļiem. Tas dod stimulu atsevišķām iestādēm, kam joprojām ir nepieciešams atbalsts, lai paātrinātu nepieciešamo pārstrukturēšanu. Tajā pašā laikā tas piedāvā pietiekamu elastību, lai pienācīgi ņemtu vērā iespējami daudzveidīgus apstākļus, kas ietekmē dažādu banku situāciju vai valstu finanšu tirgus. Tas arī ņem vērā vispārējas vai konkrētas valsts finanšu stabilitātes pasliktināšanās iespēju, ko šobrīd nevar izslēgt, ņemot vērā vēl pastāvošo nestabilitāti saistībā ar finanšu tirgu atveseļošanos.

29.

EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērojamības un Pārstrukturēšanas pamatnostādņu darbības pagarināšana būs no 2011. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim (26). Šis pagarinājums, piemērojot mainītus nosacījumus, jāskata arī saistībā ar pakāpenisku pāreju uz valsts atbalsta pamatnostādņu banku glābšanai un pārstrukturēšanai pastāvīgāku režīmu, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas, ja to pieļauj tirgus apstākļi, jāpiemēro no 2012. gada 1. janvāra.