KOPSAVILKUMS

Eiropas Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku pensiju shēma (turpmāk PSEO) ir nosacīts fonds ar noteiktām izmaksām. Lai arī faktisks ieguldījumu fonds neeksistē, tiek uzskatīts, ka apjoms, ko šāds fonds būtu iekasējis, ir atspoguļots pensiju saistībās, ko garantē Civildienesta noteikumu 83. pants un Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punkts.

PSEO tiek ievērots aktuārā līdzsvara princips, un pensiju iemaksu likme ir mehānisms, kas nodrošina šīs shēmas līdzsvaru. Ja aktuārais novērtējums, kura pamatā ir dažādi Civildienesta noteikumos definētie parametri, parāda, ka būtu jāpiemēro pensiju iemaksu likme, kas atšķiras no spēkā esošās likmes, lai pilnībā segtu attiecīgā gada laikā iegūtās pensijas tiesības, šo likmi pielāgo Padome, balstoties uz Komisijas priekšlikumu un Eurostat ziņojumu. Kad darbinieki veic minētajai likmei pielāgotu iemaksu pensiju shēmā, viņi iegūst pensijas tiesības par attiecīgo gadu, kuras aizsargā iegūto tiesību princips.

PSEO ir ES civildienesta ierēdņu obligātā aroda pensiju shēma, un tā būtu jāsalīdzina ar dalībvalstu un citu starptautisku organizāciju ierēdņu pensiju shēmām, nevis ar vispārējām valsts pensiju shēmām privātajam sektoram.

1. Galvenie izvērtējamie parametri

Visi pensiju shēmas aspekti ir jāizskata kopumā, vienlaikus ņemot vērā ES civildienesta konkrētus aspektus, lai nodrošinātu piemērotas, ilgtspējīgas un drošas pensijas ES iestāžu darbiniekiem.

Attiecībā uz pensionēšanās vecumu (parastais, obligātais un minimālais pensionēšanās vecums) ES iestādes ierindojas dažādās ierēdņu dalībvalstu shēmās. Ja Padome un Parlaments pieņems Komisijas 2011. gada priekšlikumu par Civildienesta noteikumu pārskatīšanu (turpmāk "Komisijas priekšlikums"), ES iestādes būs pielīdzināmas tām dalībvalstīm, kuras ir guvušas vislielāko progresu, veicot savu pensiju sistēmu reformas, un pilnībā atbildīs zaļās grāmatas ievirzēm par piemērotām, ilgtspējīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām (turpmāk "zaļā grāmata"). Daudzām dalībvalstīm šajā nolūkā vēl jāveic strukturālas reformas.

PSEO vai nu atbilst vai ir pat mazākā mērā salīdzināma (piešķirot mazāk tiesību) ar dalībvalstu shēmām attiecībā uz uzkrājuma likmi, pensijas aprēķina bāzi, maksimālo iespējamo pensijas likmi un personāla iemaksas likmi. Pensijas PSEO tiek pielāgotas tādā pašā līmenī, kā atalgojums ES iestādēs. Tā rezultātā no PSEO izmaksātās pensijas kopš 2004. gada ir zaudējušas 5,4 %[1] no pirktspējas.

Attiecībā uz amatam piesaistīto algas pieauguma shēmu arī tad, ja tā ietekmē pensiju izmaksas, karjeras sistēma nebūtu jāmaina, ja vienīgais šādu izmaiņu mērķis ir gūt ietaupījumus no pensijām. Pirmkārt, būtu jāpiesaista, jāpatur darbā un jāmotivē ES iestāžu aktīvi nodarbinātie darbinieki. Šādi apsvērumi tika ņemti vērā, kad tika pilnībā mainīta karjeras struktūra 2004. gadā, kas izveidoja uz sasniegumiem balstītu karjeras struktūru, nodrošinot uz rezultātiem vērstas iniciatīvas visas karjeras laikā.

Komisija ir arī apsvērusi daudzus citus ar pensijām saistītus politikas aspektus, kas norādīti Padomes lūgumā, īpaši par pensiju nozīmi ES iestāžu personāla vispārējā atalgojuma sistēmā un taisnīgu turpmāku pensiju nodrošinājumu visam ES darbaspēkam. Komisija secināja, ka PSEO noteikumi ir atjaunināti un atbilst ES iestāžu politikas mērķiem, kā arī zaļās grāmatas ievirzēm.

2. Pārdomas par iespējamajām izmaiņām PSEO

Iespējamā pensiju fonda izveide var radīt papildu izmaksas, jo nosacītā fonda vērtība būtu jāpārvieto uz ieguldījumu fondu. Tomēr ilgtermiņā gada budžeta pensiju izdevumi samazinātos, jo pensijas tiktu izmaksātas no minētā fonda. Varētu apsvērt ierosmes par privāti fondētu pensiju nodrošinājumu, lai gan jāizskata konkrēti jautājumi, piemēram, papildu izmaksas par ieguldījumu pārvaldību un drošību.

Līgumdarbinieku kategorijas izveide 2004. gadā ir radījusi un turpinās radīt vērā ņemamus ietaupījumus. Tomēr ir arī svarīgi saglabāt to pašu pensiju shēmu ierēdņiem un līgumdarbiniekiem, lai turpinātu piesaistīt kvalificētu personālu līgumdarbinieku amatvietām.

Tādēļ Komisija secina, ka visi PSEO parametri atbilst pensiju shēmām, kuras attiecas uz dalībvalstu civildienesta ierēdņiem. Lai panāktu atbilstību zaļās grāmatas ievirzēm, būtu jāierobežo priekšlaicīgas pensionēšanās shēma, un parastais pensionēšanās vecums un obligātais pensionēšanās vecums būtu jāpagarina attiecīgi līdz 65 un 67 gadiem, kā noteikts Komisijas priekšlikumā.

Visbeidzot, Komisija ir izvērtējusi papildu ietaupījumus, ko varētu panākt, īstenojot Komisijas priekšlikumu, kura pamatā ir trīs pieejas: gada pensiju izdevumi, dienesta izmaksas, kuras atspoguļo pensiju tiesību ikgadējās izmaksas un atbilst summai, kas jāiegulda pensiju fondā, ja tāds eksistētu, un pensiju saistības.

Ja Komisijas priekšlikumā ierosinātie pasākumi tiks pieņemti, tie būtiski ietekmēs pensiju izmaksu samazinājumu ilgtermiņā. Minēto pasākumu rezultātā gada pensiju izdevumi ilgtermiņā samazinātos par aptuveni 500 miljoniem euro, un dienesta izmaksas, kas atbilst iegūto pensijas tiesību gada izmaksām, tiktu samazinātas par 9,5 %. Tam būtu tūlītēja ietekme uz aktīvi nodarbināto darbinieku pensiju saistībām, kuras samazinātos par 14,5 %.

1. Ievads 1.1. Prasība sniegt ziņojumu

Apspriežoties Padomē saistībā ar Komisijas ziņojumu par XI pielikumu (starpposma pārskats)[2], Padome aicināja Komisiju sākt pētījumu par visu ES iestāžu un aģentūru darbinieku pensiju izmaksu ietekmi uz budžetu ilgtermiņā. Komisija 2010. gada 18. augustā nāca klajā ar Eurostat veiktu pētījumu par pensiju izmaksu ietekmi uz budžetu ilgtermiņā[3].

Eurostat atgādināja par PSEO galvenajiem principiem un uzsvēra, ka "ir svarīgi novērtēt to, ka par jaunajiem pensiju izdevumiem, ko rada darbinieku pensionēšanās šodien, jau ir samaksāts, kas noticis samaksāto pensiju iemaksu veidā attiecīgā darbinieka dienesta laikā"[4]. Ja darbinieki maksā šai likmei pielāgotu pensiju iemaksu, viņi iegūst pensijas tiesības konkrētajam gadam, ko aizsargā iegūto tiesību princips.

Iepriekš minētajā pētījumā ņemtas vērā galvenās tendences PSEO pensiju izdevumos 50 gadu laikā (2010.–2059.) un parādīts, ka PSEO vēl nav līdzsvarota. Neraugoties uz to, ka shēma pastāv kopš 1962. gada, laika gaitā darbinieku skaits ir pieaudzis saistībā ar turpmākajām ES paplašināšanās kārtām, ES iestādēm jauniem veicamajiem uzdevumiem un stabilajai jaunu ES iestāžu veidošanai. Līdz ar to laikposmā no 2010. līdz 2059. gadam saņēmēju skaits palielināsies par 109 %.

Papildu sekas tam, ka shēma vēl nav līdzsvarota, ir tādas, ka gada pensiju izdevumi prognozes periodā palielināsies. Kopējie pensiju izdevumi (nemainīgās cenās) pieaugs no 1235 miljoniem euro 2010. gadā līdz 2490 miljoniem euro 2045. gadā, bet pēc tam 2059. gadā samazināsies līdz 2259 miljoniem euro. Līdz ar to tiek plānots, ka pensiju izdevumi pieaugs lēnāk, nekā pensionāru skaits, un pēc tam sāks samazināties, lielākoties, pateicoties 2004. gada Civildienesta noteikumu reformai[5].

Eurostat aprēķināja, ka 2004. reformas rezultātā ES budžetā plānotie gada ietaupījumi no 2010. līdz 2059. gadam laika gaitā palielināsies, 2059. gadā sasniedzot 1047 miljonus euro. Tas nozīmē, ka kopējie pensiju izdevumi 2059. gadā, kas, kā patlaban plānots, paaugstināsies par 83 % salīdzinājumā ar 2010. gadu, pretējā gadījumā, ja nebūtu veikta 2004. gada reforma, būtu palielinājušies par 168 %. Paredzams, ka kopējie izmaksu ietaupījumi 50 gadu laikā būs 24 785 miljoni euro. Tas, iespējams, ir 2004. gada reformas rezultātā gūto kopējo ietaupījumu pārāk pieticīgs novērtējums, jo tajā nav ņemti vērā ietaupījumi no izmaiņām saistībā ar invaliditāti un apgādnieka zaudējuma pensiju.

Padome ņēma vērā minēto pētījumu un lūdza Komisijai veikt visu to elementu novērtējumu, kuri būtiski ietekmē pensiju izmaksas, un aicināja Komisiju novērtējumā ņemt vērā vairākus politikas aspektus. Turklāt Padome lūdza Komisijai līdz 2011. gada beigām izstrādāt piemērotus priekšlikumus Civildienestu noteikumu grozījumiem, pamatojoties uz šo novērtējumu.

Šā ziņojuma struktūra atbilst iepriekš minētajam Padomes lūgumam.

1.2. Zaļā grāmata “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām”

Paralēli iepriekš minētajam Padomes uzsāktajam procesam, zaļā grāmata "Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām"[6] sāka Eiropas līmeņa diskusijas par galvenajām problēmām, ar ko saskaras pensiju sistēmas, t.i., demogrāfiskā novecošanās un finanšu un ekonomikas krīze. Tā definēja prioritātes pensiju politikas pilnveidošanai ES, lai sasniegtu divus visaptverošus mērķus, t.i., risināt jautājumu par pensiju atbilstību un nodrošināt ilgtspējību. Šos mērķus var sasniegt, cita starpā:

– panākot ilgtspējīgu līdzsvaru starp darbā un pensijā pavadīto laiku;

– novēršot mobilitātes šķēršļus ES, stiprinot iekšējo tirgu pensiju jomā un uzlabojot pensiju mobilitāti;

– veicinot drošākas, pārredzamākas pensijas ar labāku informētības līmeni.

2. Metode 2.1. Salīdzināmā pieeja

Lai novērtētu, vai PSEO atbilst valstu pensiju shēmām, Komisija izmantoja salīdzināmu pieeju. Pateicoties šai pieejai, tika noteikta metode, t.i., precizējot civildienesta ierēdņu dažādu pensiju shēmu salīdzināmo piemēru, laikposmu un salīdzināmus elementus. Ir pašsaprotams, ka, novērtējot atsevišķus elementus dažādās pensiju shēmās, būtu vienlaikus jāņem vērā tas, ka tie ir savstarpēji saistīti un savstarpēji atkarīgi. Līdz ar to, tikai apvienojot visus šos elementus, mēs varam iegūt attiecīgās civildienestu ierēdņu pensiju shēmas pilnīgu ainu. Tajā pašā laikā mums jāpatur prātā salīdzināmo pensiju shēmu sarežģītība un īpašas iezīmes.

Nosakot laikposmu, jāpatur prātā civildienesta ierēdņu pensiju shēmu dinamika un dažādība. Bieži vien civildienesta ierēdņiem tiek piemēroti dažādi noteikumi atkarībā no to vecuma, nodaļas, kurā tie strādā, vai dienas, kurā tie sāka pildīt savus pienākumus (vai no dienas, kad tie tika reģistrēti darba tirgū). Šī dažādība ir saistīta ar veidu, kādā pensiju shēmā tiek ieviestas reformas, dažreiz tas tiek darīts tādēļ, ka ir jāsaglabā konkrētas iegūtās tiesības. Lai iegūtu salīdzināmus rezultātus, šajā ziņojumā ņemta vērā to civildienesta ierēdņu, kuri sāka darbu 2011. gadā, pašreizējā situācija un ieviestie pārejas pasākumi.

2.2. Pareizu salīdzinājumu nodrošināšana

PSEO ir ES civildienesta ierēdņu obligātā aroda pensiju shēma, un tā būtu jāsalīdzina ar dalībvalstu un citu starptautisko organizāciju civildienesta ierēdņu pensiju shēmām, nevis ar vispārējām valsts pensiju shēmām privātajam sektoram. Vispārējās pensiju shēmas nosaka konkrētā valsts, un parasti tās neattiecas uz civildienesta ierēdņiem.

Lai arī Komisija šajā ziņojumā nesalīdzināja PSEO ar citu starptautisko organizāciju pensiju shēmām, tā uzskata, ka šāds salīdzinājums ir pilnībā atbilstīgs, pateicoties līdzīgām personāla iezīmēm un attiecīgā darba salīdzināmajam raksturam. Komisija neizslēdz iespēju šādu analīzi veikt nākotnē.

Lai novērtētu, vai PSEO atbilst valstu civildienesta ierēdņu pensiju shēmām, Komisija lūdza dalībvalstīm atbildēt uz anketu par civildienesta ierēdņu valsts pensiju shēmām centrālajā valdībā. Divdesmit sešas dalībvalstis atsūtīja atbildes, savukārt Francija, neraugoties uz vairākiem atgādinājumiem, to neizdarīja. Šis ziņojums balstās uz atbildēm, kuras iesūtījušas attiecīgās dalībvalstis.

Novērtējot PSEO, jāpatur prātā ES darbinieku īpašā situācija: ES iestādes pieņem darbā galvenokārt ārvalstu darbiniekus no 27 dalībvalstīm, kurās ir būtiski atšķirīgas valsts pensiju sistēmas. Tas nenotiek dalībvalstu civildienestos. Atsaucoties uz citām starptautiskajām organizācijām, tikai Apvienoto Nāciju Organizācija ir līdzīga mēroga organizācija, un tāpēc nav daudz iespēju salīdzināt līdzīgus elementus. Lai arī Komisija uzskata, ka citu starptautisko organizāciju pensiju shēmas un valstu pensiju shēmas ir salīdzināšanai vispiemērotākās, šādiem salīdzinājumiem piemīt ierobežojumi, kuri ir norādīti šajā ziņojumā. Piemēram, daudzas shēmas dalībvalstīs ir paaudžu solidaritātes shēmas, turpretim PSEO darbojas kā nosacīts fonds.

Visi attiecīgās pensiju shēmas aspekti ir jāizskata kopumā, vienlaikus ņemot vērā ES civildienesta konkrētus aspektus, lai nodrošinātu piemērotas, ilgtspējīgas un drošas pensijas ES iestāžu darbiniekiem.

ES iestādes pieņem darbā galvenokārt ārvalstu darbiniekus no 27 dalībvalstīm un darba tirgū sacenšas ar citām starptautiskām organizācijām, diplomātiskajiem dienestiem, centrālās valdības dienestiem, daudznacionāliem uzņēmumiem, juridiskām firmām, finanšu konsultāciju birojiem, u.c. Tām jāturpina būt saistošam darba devējam, lai saglabātu ģeogrāfisko līdzsvaru darbinieku vidū un spētu virzīt politiku, lai atbilstu ES pilsoņu un dalībvalstu cerībām.

2.3. Atsevišķas pensiju shēmas civildienesta ierēdņiem

Visās starptautiskajās organizācijās, aptuveni pusē no visām pasaules valstīm un lielākajā daļā ES dalībvalstu ir atsevišķas aroda pensiju shēmas civildienesta ierēdņiem. Integrētās shēmas ir vispārīgas jaunajās dalībvalstīs, lai gan bieži vien ar atšķirīgiem noteikumiem dažādām strādnieku grupām. Īrijā un Spānijā uz civildienesta ierēdņiem attiecas konkrētās valsts pensiju shēma, bet tām ir savi pasākumi attiecībā uz pensijas ienākumu papildināšanu (noteiktu pabalstu papildu pensijas civildienesta ierēdņiem). Apvienotajā Karalistē uz civildienesta ierēdņiem attiecas daļa no obligātajiem pensiju pasākumiem, kurus piemēro privātā sektora darbiniekiem.

Civildienesta ierēdņu pensiju nodrošināšanas pamatojums zināmā mērā atšķiras no vispārējo valsts pensiju shēmu veidošanas pamatojuma, kura mērķis ir nodrošināt atbilstīgus pensionēšanās ienākumus. Mērķi ir šādi: nodrošināt valsts ierēdņu neatkarību, padarīt karjeru saistošu valsts dienestā, atlikt valsts ierēdņu atlīdzināšanas izmaksas nākotnē un nodrošināt, ka pensijas nodrošinājums vecāka gadagājuma civildienesta ierēdņiem ir politiski un sociāli pieņemams.

Lai gan civildienesta ierēdņu pensiju shēmām ir daži ar valsts pensiju programmām kopīgi sociālās politikas mērķi, tajās arī jāietver attiecīgā darba devēja cilvēkresursu politika. Līdz ar to civildienesta pensiju politika arī ietver vispārējus jautājumus par civildienesta atalgojumu un kompensāciju[7].

3. Eiropas Savienības ierēdņu pensiju shēma (PSEO) 3.1. Galvenie jēdzieni 3.1.1. Norādes uz tiesību aktiem

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 83. pantu

– pabalstus, ko izmaksā atbilstoši šai pensiju shēmai, sedz no Eiropas Savienības budžeta,

– dalībvalstīm kopīgi jāgarantē šo pabalstu samaksa,

– ierēdņiem jāfinansē viena trešdaļa no pensiju programmas izmaksām.

Civildienesta noteikumu 83.a pantā un XII pielikumā ir izklāstīti aktuārie noteikumi par iemaksu likmes aprēķināšanu, lai nodrošinātu pensiju shēmas līdzsvaru.

Saskaņā ar šo shēmu izmaksātie pabalsti ir noteikti Civildienesta noteikumu 3. nodaļas V sadaļā, kā arī tā VIII pielikumā.

3.1.2. Nosacīta fonda princips

Eiropas Ogļu un tērauda kopienai (EOTK) bija pensiju fonds, bet, kad 1967. gadā apvienojās Kopienu iestādes, to atcēla un aizstāja ar nosacītu fondu. Nosacīto fondu izveidoja Eiropas Ekonomikas kopienai, pieņemot Civildienesta noteikumus 1962. gadā.

Jāņem vērā, ka PSEO nedarbojas kā paaudžu solidaritātes shēma. Paaudžu solidaritātes shēmā pensiju iemaksu likmi vai pensiju pabalstus pielāgo, lai katru gadu panāktu līdzsvaru starp iekasētajām iemaksām un pensiju izdevumiem. Ja līdzsvaru nevar sasniegt, izmantojot nodokļus, starpība tiek finansēta no budžeta.

Tas nenotiek PSEO, kurā pensiju iemaksas faktiski sedz izmaksas par konkrētajā gadā iegūtajām pensiju tiesībām un nav nekādā veidā saistītas ar attiecīgā gada pensiju izdevumiem. Kad PSEO būs līdzsvarota, noteikti būs starpība starp pensiju iemaksām un pensiju izdevumiem, ko rada procentu likme, kuru piemēro iekasētajām iemaksām, līdz tās ir jāatmaksā pensiju pabalstu veidā.

Lai arī faktisks ieguldījumu fonds neeksistē, tiek uzskatīts, ka summa, kuru būtu iekasējis šāds fonds, tiek ieguldīta dalībvalstīs (pamatojoties uz ievērotajām vidējām gada procentu likmēm par dalībvalstu ilgtermiņa valsts parādu) un tiek atspoguļota pensiju saistībās, ko nodrošina Civildienesta noteikumu 83. pants un LES 4. panta 3. punkts.

Attiecībā uz budžetu pagātnē pensiju shēma radīja neto ieņēmumus, jo aktīvi nodarbinātie darbinieki maksāja iemaksas par pensijas tiesībām, ko viņi ieguva, turpretim faktiski pabalstus izmantoja ļoti nedaudzi pensionētie darbinieki vai invaliditāti ieguvušie darbinieki. Šos ieņēmumus veidoja darbinieku samaksātās pensiju iemaksas un darba devēja iemaksas, kuras netika maksātas fondā, bet bija tikai atspoguļotas pensiju saistībās.

Tā kā aktīvi nodarbinātie darbinieki aizies pensijā, ilgtermiņā neizbēgami paaugstināsies pensiju izmaksas. Šī izmaksu paaugstināšanās turpināsies aptuveni līdz laikam, kad pensiju shēma būs līdzsvarota, tas ir, līdz brīdim, kad mirušo pensionāru skaits konkrētajā gadā pārsniegs jauno saņēmēju skaitu. Summas, kuras būtu segtas no pensiju fonda, patlaban tiek segtas (un tiks turpmāk segtas) no budžeta, un tās ietekmē pensiju saistības.

Saskaņā ar nosacīta fonda pieeju darbinieku iemaksas nav atliktas faktiskā pensiju fondā, bet tika ieskaitītas ES budžetā laikā, kad tās tika iekasētas, un ir iztērētas saskaņā ar budžeta lēmējinstitūciju lēmumiem, t.i., tās netika piešķirtas nevienai konkrētai politikas jomai. Jāatgādina, ka tika nolemts neiekasēt to daļu, kas parasti atbilstu darba devēja iemaksas daļai[8]; turpretim ES iestādes ir uzņēmušās maksāt turpmākos pensiju pabalstus (no ES budžeta), kad darbinieki pensionējas. Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 83. pantu dalībvalstis kopīgi garantē šo pabalstu samaksu. Tā rezultātā budžets faktiski aizņēmās naudu no shēmas dalībniekiem, garantējot maksāt turpmākos pabalstus. Līdzsvars starp summām, kuras aizņēmās, un atmaksātajām summām ir atspoguļots pensiju saistībās.

Kad PSEO dalībnieki sasniedz pensionēšanās vecumu, nauda viņiem ir jāatmaksā pensionēšanās pabalstu veidā. Līdz ar to pensiju izdevumi pagātnē pakāpeniski pieauga, un šī tendence turpināsies līdz laikam, kad pensiju shēma sasniegs līdzsvaru.

Attiecībā uz šo pensiju izdevumu pieaugumu ir būtiski saprast to, ka par jauniem pensiju izdevumiem, kuri rodas darbinieku dēļ, kas pensionējas patlaban, ir jau samaksāts pensiju iemaksu veidā[9], kuras attiecīgais darbinieks samaksāja dienesta laikā, un viņu pensijas tiesības, kuras būs jāmaksā no pensionēšanās brīža, tiek segtas no pensiju saistībām.

3.1.3. Aktuārā līdzsvara princips

PSEO tiek ievērots aktuārā līdzsvara princips. Darbinieku gada iemaksām jāatbilst vienai trešdaļai no pensijas tiesībām, ko darbinieki ieguvuši attiecīgajā gadā. ES ierēdņu attiecīgā gada laikā iegūtās tiesības ir nākotnes pensijas, ko ierēdņi saņems pēc pensionēšanās, kā arī tiesības (noteiktos apstākļos) saņemt invaliditātes pabalstu, apgādnieka zaudējuma pabalstu un bāreņa pensiju. Citiem vārdiem sakot, gada iemaksas ir noteiktas tā, lai tās finansētu vienu trešdaļu no dienesta izmaksām saistībā ar pensiju programmu, t.i., tā ir turpmāko maksājumu virkne. Lai varētu veikt šo aprēķinu, maksājumi Eiropas civildienesta ierēdņiem ir jānovērtē to pašreizējā vērtībā, izmantojot procentu likmi ("diskonta likme"). Tādējādi minētais aprēķins ir aktuārais novērtējums.

Izsakoties tehniskajos jēdzienos, pensijas iemaksu likmes aprēķināšanai izmanto „plānotās vienības kredītmetodi”, kas noteikta starptautiskajā grāmatvedības standartā IPSAS Nr. 25[10]. Lai aprēķinātu iemaksu likmi, aktīvi nodarbināto darbinieku iegūto pensiju tiesību aktuāro vērtību summu, uz ko aktuārajā praksē atsaucas kā uz „dienesta izmaksām”, salīdzina ar kopējām šo darbinieku gada pamatalgām.

Pensiju iemaksu likme nodrošina PSEO līdzsvaru. Ja aktuārais novērtējums, kura pamatā ir dažādi Civildienesta noteikumos definētie parametri, parāda, ka pensiju iemaksas likme, kas atšķiras no spēkā esošās likmes, būtu jāpiemēro, lai pilnībā segtu attiecīgā gada laikā iegūtās pensijas tiesības, šo likmi pielāgo Padome, balstoties uz Komisijas priekšlikumu.

Tekošajā gadā veicamās iemaksas netiek rēķinātas tā, lai segtu pensiju maksājumus par attiecīgo gadu — tās varētu būt lielākas vai mazākas. Aktuārā līdzsvara princips nodrošina līdzsvaru ilgtermiņā, nevis ikgadēju līdzsvaru: tas ir no gada naudas plūsmas līdzsvara atšķirīgs koncepts.

4. Valstu civildienesta ierēdņu un Eiropas civildienesta ierēdņu pensiju shēmu galveno iezīmju salīdzinoša analīze 4.1. Pensionēšanās vecums

Zaļajā grāmatā "parastais pensionēšanās vecums" definēts kā "vecums, kurā pensiju shēmas dalībnieks ir tiesīgs saņemt pilnas pensijas ieguvumus". "Obligātais pensionēšanās vecums" ir vecums, kurā darba līgums izbeidzas automātiski hronoloģiskā vecuma dēļ. "Faktiskais pensionēšanās vecums" ir vecums, kurā persona faktiski aiziet pensijā. Parasti faktiskajam pensionēšanās vecumam ir tendence būt zemākam par parasto pensionēšanās vecumu. Datu pieejamības nolūkā no darba tirgus aiziešanas vecums ir bieži vien izmantots kā faktiskā pensionēšanās vecuma rādītājs.

Piemēram, 2008. gadā vidējais aiziešanas vecums no darba tirgus dalībvalstīs[11] bija 55,5 gadi Rumānijā, 59,3 gadi Francijā un Polijā, savukārt 63,2 gadi Nīderlandē un 63,8 gadi Zviedrijā. Visu dalībvalstu vidējais aiziešanas vecums no darba tirgus bija 61,4 gadi. Faktiskais pensionēšanās vecums ES iestādēs ir no 61 līdz 62 gadiem.

4.1.1. Parastais pensionēšanās vecums

Vairākās dalībvalstīs civildienesta ierēdņu parastais pensionēšanās vecums ir zemāks, nekā norādīts vispārīgajās shēmās.

Turpmāk ievietotajā tabulā norādīts dalībvalstu centrālā civildienesta ierēdņu parastais pensionēšanās vecums. [12]

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

Ja tiek ņemts vērā tikai vīriešu pensionēšanās vecums, jāatzīmē, ka vairums dalībvalstu par parasto pensionēšanās vecumu ir noteikušas vecumu no 61 līdz 63 gadiem. Trīs dalībvalstīs šis rādītājs joprojām ir 60 gadi, un desmit dalībvalstīs tas sasniedz pat 65 gadus. Sešās dalībvalstīs sieviešu parastais pensionēšanās vecums ir zemāks nekā vīriešiem, proti, 61 gads vai agrāk.

ES civildienesta ierēdņiem (sievietēm un vīriešiem) parastais pensionēšanās vecums 2004. gadā tika paaugstināts no 60 līdz 63 gadiem, piemērojot pārejas noteikumus dienestā esošajiem darbiniekiem (sākot no 60 līdz 63 gadiem atkarībā no ierēdņu vecuma 2004. gada 1. maijā). Pašreizējais parastais pensionēšanās vecums, 63 gadi, lielākoties atbilst standarta dalībvalstu civildienesta ierēdņu pensionēšanās vecumam. Ja ES iestādes paaugstinās parasto pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, tas būs augstāks nekā civildienesta ierēdņu parastais pensionēšanās vecums vairumā dalībvalstu.

4.1.2. Obligātais pensionēšanās vecums

Obligātais pensionēšanās vecums arī ir būtisks rādītājs, kas būtu jāņem vērā, raksturojot pensiju shēmas. Viena trešdaļa dalībvalstu 63 līdz 65 gadu vecumu ir noteikušas kā laiku, kurā beidzas darba līgums civildienesta ierēdnim, un deviņās dalībvalstīs nav maksimālā vecuma ierobežojuma valsts nodarbinātībā esošajiem darbiniekiem. Jānorāda, ka Komisijas priekšlikumā ir ierosināts, ka civildienesta ierēdņiem būtu jāļauj strādāt ilgākais līdz 67 gadu vecumam, ja tas ir dienesta interesēs, kas agrāk bija iespējams tikai ārkārtas apstākļos.

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

Šis obligātā pensionēšanās vecuma paaugstinājums nostādīs ES iestādes tādā pašā kategorijā kā tās dalībvalstis, kurās civildienesta ierēdņiem ir iespēja strādāt visilgāk, turpretim vairumam dalībvalstu jāīsteno strukturālas reformas, lai stimulētu garāku darba dzīvi.

4.1.3. Minimālais pensionēšanās vecums

Attiecībā uz priekšlaicīgu pensionēšanos vairumā dalībvalstu minimālais pensionēšanās vecums ir ap 58 gadiem. Tomēr vismaz desmit dalībvalstis vēl piedāvā iespēju civildienesta ierēdņiem, kuri ir nostrādājuši konkrētu minimālo gadu skaitu, pamest dienestu pirms 58 gadu vecuma sasniegšanas. To piedāvā Apvienotā Karaliste, kur civildienesta ierēdņi var aiziet pensijā 50 gadu vecumā.

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

Komisija savā priekšlikumā ierosināja veikt pasākumus, ar ko ierobežo pieeju priekšlaicīgām pensionēšanās programmām un citām priekšlaicīgas aiziešanas no darba iespējām, lai ļautu civildienesta ierēdņiem ilgāk būt aktīvi nodarbinātiem. Jo īpaši tiktu samazināts to darbinieku skaits, kas var izmantot priekšlaicīgas pensionēšanās iespēju, kam nepiemēro pensiju tiesību samazinājumu, un priekšlaicīgas pensionēšanās vecums tiktu palielināts līdz 58 gadiem. Dažas dalībvalstis ir sākušas līdzīgas reformas, turpretim pārējām šādi pasākumi vēl ir jāīsteno.

4.2. Uzkrājuma likme

Zaļajā grāmatā uzkrājuma likme definēta kā "likme, kura tiek izmantota turpmākam pensijas pieaugumam. To izmanto garantēto ienākumu shēmās un tā balstās uz shēmai piesaistītu formulu."

Salīdzinot dalībvalstīs izmantotās uzkrājuma likmes, ir svarīgi vienlaikus izskatīt šādas likmes aprēķina pamatu, kas salīdzināšanu padara ļoti sarežģītu.

Pirmkārt, gandrīz divpadsmit dalībvalstīs daļu no pensijas iespējams maksāt saskaņā ar atšķirīgiem noteikumiem, kuros uzkrājuma likme neietilpst.

Dažādās dalībvalstīs uzkrājuma likmes bieži vien tiek piemērotas vairākās atšķirīgās situācijās. Piemēram, Apvienotajā Karalistē uzkrājuma likme ir līdz 2,30 % no pēdējās algas, Portugālē tā ir no 2,00 % līdz 2,30 % katram attiecīgajam kalendārajam gadam, Nīderlandē tā ir 2,05 % no pensijas aprēķināšanai paredzētajiem ienākumiem, un Vācijā tā veido 1,80 % no pēdējās algas un ģimenes pabalstiem par katru nostrādāto gadu.

Pašreizējā uzkrājuma likme Eiropas Savienības ierēdņiem un citiem darbiniekiem ir 1,90 % no to pēdējās pamatalgas par katru nostrādāto gadu; šo likmi, veicot 2004. gada reformu, samazināja no 2 % līdz 1,9 %[13]. Šo līmeni pilnībā pamato ES darbinieku īpašā situācija. Jāņem vērā tas, ka vidējais vecums, kurā sāk strādāt Eiropas civildienestā, ir 35 gadi. Līdz ar to darbiniekiem pensiju tiesību iegūšanai atliek īsāks laikposms, nekā valstu civildienesta ierēdņiem. Turklāt, ja Eiropas civildienesta darbinieki pārvieto pensijas tiesības no dalībvalstīm, tiek ņemta vērā pārceltā monetārā vērtība, nevis nostrādāto gadu skaits.

Salīdzinot dalībvalstis un ES iestādes, ir vēl viens aspekts, kas situāciju padara vēl sarežģītāku: atkarībā no vecuma uzkrājuma likme var arī būt ļoti atšķirīga. Somija piedāvā progresīvo uzkrājuma likmi, kura ir 1,5 % no ienākumiem laikposmā no 18 līdz 52 gadiem, 1,9 % no ienākumiem no 53 līdz 62 gadiem un 4,5 % no ienākumiem vecumā no 63 līdz 68 gadiem. Tas civildienesta darbiniekiem nodrošina nepārprotamu stimulu strādāt ilgāk. ES iestādes pieņēma līdzīgu pieeju, radot stimulu papildu pensijas tiesībām par darbu pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas ("Barselonas iniciatīva").

Zemāk esošajā tabulā norādītas uzkrājuma likmes dalībvalstīs, kuras izmanto uzkrājuma likmes pensiju aprēķinam.

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

4.3. Pensiju aprēķina principi

Kad ierēdnis aiziet pensijā, pensijas aprēķina nolūkā dalībvalstis piemēro ļoti atšķirīgas sistēmas. Dažas dalībvalstis, piemēram, Kipra, Īrija vai Apvienotā Karaliste, pensijas aprēķinam izmanto pēdējo algu vai pēdējā gada algas. Citās dalībvalstīs (piemēram, Somijā, Ungārijā un Slovākijā) pensijas aprēķinā ņem vērā vidējo algu visas karjeras laikā. Tas nozīmē to, ka karjeras izaugsme ir ļoti svarīga, lai noteiktu pamatu pensiju aprēķinam. Piemēram, sistēmās, kurās par aprēķina pamatu izmanto pēdējos nostrādātos gadus un, ja karjeras izaugsme darba dzīves beigās ir ļoti lēna, šis aspekts pensijas ietekmē tikai ļoti nelielā mērā. Līdzīgas sekas ir sistēmās, kuras izmanto karjeras vidusmēra algu, kad starpība starp sākuma algu un pēdējo algu ir maza.

ES iestādēs pensiju aprēķina bāze ir pamatalga pēdējā pakāpē, kurā ierēdnis ir nostrādājis vismaz vienu gadu. Ir svarīgi iemesli, lai šo sistēmu saglabātu. 2004. gada civildienesta noteikumu reformā karjeras struktūra ES iestādēs tika pārveidota un pagarināta, ieviešot papildu pakāpes, lai radītu uz darbības rezultātiem balstītus stimulus visas karjeras laikā. Līdz ar to tika pazemināts algu sākotnējais līmenis. Turklāt, ņemot vērā darbā pieņemto darbinieku lielo vidējo vecumu, daudziem no tiem nebūtu iespējams pakāpties līdz augstākām pakāpēm, ja to karjeras temps būtu vidējs. Līdz ar to izmaiņas pensijas aprēķina principos daudz vairāk ietekmētu pensiju līmeni ES iestādēs, nekā valstu dienestos ar zemāku pakāpju skaitu, un padarītu sākuma pakāpes mazāk saistošas pieredzējušiem darbiniekiem. Tā rezultātā, lai piesaistītu kvalificētus darbiniekus no visām dalībvalstīm, ES iestādēm būtu jārod alternatīvi risinājumi, kas varētu būt dārgāki (piemēram, organizējot konkursus augstākās pakāpēs pieredzējušiem darbiniekiem, kā rezultātā būtu jāmaksā ne tikai lielākas algas, bet arī lielākas pensijas).

4.4. Maksimālā iespējamā pensijas likme

Maksimālā pensijas likme nosaka maksimālo robežvērtību pensijas tiesībām, ko persona var uzkrāt visā darba dzīves laikā. Tā kā šis jēdziens dažās dalībvalstīs, piemēram, Čehijas Republikā, Somijā, Rumānijā, Latvijā, Igaunijā, neeksistē, civildienestu ierēdņu pensijas tiesības minētajās valstīs atbilst nostrādātajiem gadiem, turpretim ES iestādes un pārējās dalībvalstis ir ieviesušas robežvērtību. Šādas robežvērtības sekas ir tādas, ka personai, iespējams, ir jāstrādā līdz parastajam pensionēšanās vecumam, neiegūstot papildu pensijas tiesības, bet vienlaikus ir jāpilda pienākums veikt iemaksas minētajā shēmā, ja persona ir sasniegusi maksimālo pensijas likmi.

Maksimālās pensijas likmes var būtiski atšķirties katrā dalībvalstī. Piemēram, kaut gan Francijā[14] maksimālā pensijas likme ir 75 %, dažādu prēmiju rezultātā to varētu paaugstināt līdz 80 %. Vācijā maksimālā pensijas likme ir 71,75 % no pēdējās pamatalgas, kam pieskaitīti ģimenes pabalsti. Dažas dalībvalstis ir noteikušas likmi, pamatojoties uz lielāko algu visas karjeras laikā. Tā ir darījusi Apvienotā Karaliste, kur darba ņēmēji varēja saņemt maksimālo pensiju, kas līdzvērtīga 66 % vai 75 % no lielākajām algām atkarībā no pensiju shēmas. Slovēnijā un Austrijā maksimālā robeža ir 80 % no lielākās algas, kas saņemta vairākus gadus.

Maksimālā izdienas pensija Eiropas Savienības ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem ir 70 % no pēdējās pamatalgas atbilstīgi pēdējai pakāpei, kurā ierēdnis vai darbinieks nostrādājis vismaz vienu gadu. Lai sasniegtu maksimālo pensijas likmi, ES civildienesta ierēdņiem jāstrādā vismaz 37 gadus, un līdz ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanos līdz 65 gadiem viņiem jāsāk strādāt 28 gadu vecumā, lai iegūtu maksimālās pensijas tiesības ES civildienestā. Tā kā vidējais darbā pieņemšanas vecums Eiropas Komisijā ir 35 gadi, vairums darbinieku nespēs sasniegt maksimālo pensijas likmi. Tas tā jau notiek: to darbinieku uzkrātās pensijas tiesības, kuri pensionējās 2010. gadā, ir vidēji 63 %, un darbiniekiem, kas pieņemti darbā pēc 2004. gada 1. maija, būs aptuveni 57 %.

Vienīgā iespēja saņemt pensiju, kas pārsniedz 70 % no pensijas tiesībām, ir tad, ja tiek piemērots iztikas minimums. Ierēdnis vai cits darbinieks saņem tiesības uz pensiju, kas līdzvērtīga ierēdņa pamatalgai 1. pakāpes 1. līmenī pēc 25 nostrādātiem gadiem. Tas attiecas tikai uz darbinieku zemākajām kategorijām (sīkākai informācijai skatīt šā ziņojuma nodaļu par līgumdarbinieku darbu un līgumdarbinieku nodarbinātības nosacījumiem). Dažās dalībvalstīs maksimālā pensijas likme ir noteikta zem 70 %, bet to piemēro, veicot atšķirīgu aprēķinu. Piemēram, Dānijā maksimālā iespējamā pensijas likme ir 57 %, bet tā attiecas tikai uz likumā noteikto pensiju un nevis valsts pensiju, kas ir atkarīga no uzturēšanās ilguma Dānijā. Lai iegūtu tiesības uz pilnīgu valsts pensiju no Dānijas, personai ir jābūt nodzīvojušai Dānijā 40 gadus pēc 15. dzimšanas dienas. Valsts pensiju veido pamatsumma un pensijas piemaksa. Bruto pamatsumma gadā ir 58 032 dāņu kronas (7780 euro[15]). Pensijas piemaksa gadā neprecētām personām ir 58 416 dāņu kronas (7831 euro), turpretim precētām personām un nereģistrētās partnerattiecībās dzīvojošām personām tā ir 27 276 dāņu kronas (3647 euro)[16].

Salīdzināšanas nolūkā teorētiskās kompensācijas likmes[17] dalībvalstīs varētu izmantot kā salīdzināmo elementu. Tās ir izstrādājusi Sociālās aizsardzības komitejas rādītāju apakšgrupa. Lielākajā daļā dalībvalstu kompensācijas likmes ir no 60 % līdz 80 % no pēdējiem ienākumiem. Vidējā likme būtu aptuveni 75 %, t.i., likme, ko piemēro Apvienotajā Karalistē.

4.5. Personāla iemaksas likme

Personāla iemaksas likme ir daļa no ES ierēdņa algas, kas jāmaksā, lai finansētu vienu trešdaļu no pensiju shēmas aktuārajām izmaksām. Atlikušās divas trešdaļas jāfinansē no darba devēja iemaksas. Praksē ES iestādes nemaksā savu attiecīgo daļu, lai finansētu shēmu, bet kompensācijas veidā pensijas maksājumus kopīgi garantē dalībvalstis (Civildienesta noteikumu 83. pants), (skatīt 5.8. punktu).

Arī šajā gadījumā salīdzinājumi starp dalībvalstīm ir sarežģīti, ko rada dažādie aprēķina principi, no kuriem ir atkarīgs iemaksas apjoms (kas ietver pamatalgu, bruto ienākumus, reālo algu, bruto algu, utt.).

Jānorāda, ka dažās dalībvalstīs ierēdņiem iemaksas pensiju shēmā nav jāveic vispār, jo visas iemaksas sedz attiecīgā valsts, un ierēdņu pensijas tiek maksātas no budžeta. Šāda pieeja ir Bulgārijā, Igaunijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī dažās pensiju shēmās Beļģijā un Dānijā.

Eiropas civildienesta līmenī jāņem vērā tas, ka kopējā pensiju iemaksas likme ir vajadzīga, lai uzturētu PSEO līdzsvarā, un ka tā tiek aprēķināta katru gadu. Daļa, kas jāmaksā ES ierēdņiem (1/3 no kopējās iemaksas) tiek atbilstīgi pielāgota (saskaņā ar Civildienesta noteikumu 83. pantu). Piemēram, 2009. gadam pensiju iemaksas likme ES ierēdņiem bija noteikta 10,9 % apmērā, 2010. gadam — 11,3 % un 2011. gadam 11,6 % apmērā no pamatalgas[18].

Lielākajā daļā dalībvalstu darbinieku pensiju iemaksu likme ir zemāka par PSEO likmi. Minētā likme dažādās dalībvalstīs (Apvienotajā Karalistē, Kiprā, Lietuvā un Spānijā) ir aptuveni 5 % vai zemāka, turpretim pārējās valstis (Somija, Nīderlande, Čehijas Republika, Īrija, Grieķija, Slovākija, Luksemburga, Itālija, Latvija, Ungārija un Polija) šo likmi ir noteikušas 5 % līdz 10 % diapazonā. Tikai divās dalībvalstīs pensiju iemaksas likme ir augstāka par PSEO likmi: Austrijā, kur tā ir no 10,25 % līdz 12,55 %, un Slovēnijā, kur tās maksimālā robežvērtība ir 15,5 %.

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

4.6. Ikgadējā pensiju indeksācija

Noteicošais pensijas izdevumu dinamikas faktors ir indeksācijas noteikumi. Kā uzsvērts kopīgajā ziņojumā par 2010. gada pensijām, daudzās reformu paketēs ir paredzēts veikt izmaiņas pensiju indeksācijā, darbiniekiem jau esot pensijā. Indeksāciju var uzskatīt par izvēli starp zemāko sākotnējo pensiju plus ienākumu indeksāciju un augstāko sākuma pabalstu plus cenu indeksāciju. [19]

Lielākā daļa dalībvalstu (visas, izņemot Ungāriju, Lietuvu, un dažas Dānijas un Polijas pensiju shēmas)[20] indeksē pensijas centrālajā valdībā saskaņā ar daudziem būtiskiem rādītājiem, piemēram, patēriņa cenu indeksu (PCI), algas palielinājumu, IKP izaugsmi vai sociālo nodokļu ieņēmumu palielinājumu. Lai indeksētu pensijas, dažas dalībvalstis izmanto vienu rādītāju (PCI vai algu palielinājumu), turpretim pārējās izmanto svērto indeksu, kas balstās uz diviem rādītājiem. Dažas dalībvalstis (Slovēnija, Dānija attiecībā uz ierēdņu pensiju shēmu, Īrija un Nīderlande) indeksē pensijas, pamatojoties uz algu izmaiņām, turpretim dažas citas dalībvalstis indeksē pensijas saskaņā ar cenām un algām (Beļģija, Kipra, Čehijas Republika, Somija, Luksemburga, Slovākija un Polija attiecībā uz dažām pensiju shēmām).

Attiecībā uz ES iestādēm pensijas tiek koriģētas saskaņā ar to pašu metodi, ko izmanto ES ierēdņu algu indeksācijai. Algas tiek indeksētas katru gadu, lai ņemtu vērā izmaiņas dalībvalstu centrālās valdības ierēdņu pirktspējā un cenās Briselē (Briseles starptautiskais indekss).

Šī metode atbilst gandrīz visās dalībvalstīs īstenotajai praksei, kuras indeksē pensiju rādītājus saskaņā ar tendencēm vairākos būtiskos rādītājos, kā paskaidrots iepriekš. Dažas dalībvalstis indeksē pensijas, vai nu pamatojoties uz izmaiņām algās, vai pamatojoties uz apvienoto indeksu, kas ietver izmaiņas algās. Tomēr lielākā daļa sistēmu tiek indeksētas atbilstoši inflācijai vai pamatojoties uz apvienoto indeksu, tostarp inflāciju. Tajā pašā laikā ES iestāžu izmantotā metode ir radījusi algu un pensiju korekcijas, kas ir zemākas par inflācijas līmeni. Laikposmā no 2004. līdz 2010. gadam pensiju korekcijas bija zemākas par inflācijas līmeni (par 1,8 %).

Ja pensiju indeksācijas metode būtu jāmaina un jāpiesaista dalībvalstu ierēdņu pensiju indeksācijai, visticamāk, salīdzinājumā ar pašreizējo metodi rezultāts būtu labvēlīgāks ES iestāžu pensionāriem, jo vairums dalībvalstu indeksē pensijas, ņemot vērā inflācijas līmeni.

Ir vērts norādīt, ka ikgadējā pensiju indeksācija jau ir ņemta vērā, kad darbinieki maksā pensiju iemaksas. Līdz ar to nespēja indeksēt pašreiz izmaksātās pensijas var tikt juridiski apstrīdēta, jo tas nepārprotami ir iegūto tiesību pārkāpums.

4.7. Faktiska pensiju fonda iespējamā izveide

Kā paskaidrots iepriekš, PSEO darbojas kā nosacīts fonds, kas nozīmē, ka ieguldījumu fonds kā tāds neeksistē. Dalībvalstu reakcija uz demogrāfisko problēmu ir bijis lielāks viena vai cita veida iepriekšējs finansējums[21]. Tomēr ir svarīgi norādīt, ka vairumam Eiropas pilsoņu paaudžu solidaritāte (PAYG) ir un vienmēr būs vissvarīgākais jautājums kopējā pensiju nodrošinājumā.

Līdz šim priekšfinansētām pensiju shēmām bija būtiska nozīme Dānijā, Īrijā, Nīderlandē, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, kur sākotnējais ierobežojums, kas noteikts paaudžu solidaritātes publiskajam nodrošinājumam, attiecībā uz pamata vienotas likmes pensijām visiem ir sekmējis privātā nodrošinājuma izaugsmi kolektīvo fondētu pensiju veidā vai individuālu pensiju apdrošināšanas līgumu veidā.

Tomēr iepriekšējā desmitgadē, kad tika veiktas pensiju reformas, dažas valstis ir paplašinājušas esošo privāto shēmu nozīmi (piem., Dānija, Vācija) vai ieviesušas priekšfinansētu, privāti pārvaldītu pensiju jaunus elementus savās valsts pensiju sistēmās (Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Polija, Rumānija, Slovākija, Zviedrija). Krīzes ietekmē dažas reformas ir daļēji mainītas (piemēram, Latvijā, Polijā) vai pilnībā mainītas (piemēram, Ungārijā), bet priekšfinansēto shēmu ieguldījums pensionāru ienākumos palielināsies, shēmām nonākot līdzsvarā.

Pensiju ienākumu daļa no priekšfinansētām pensiju shēmām, kas paredzēta iespējamajiem pensionāriem, kuri pensionējas 2008. un 2048. gadā[22]

Lielākā daļa pensiju shēmu dalībvalstīs arī nav finansētas, kas nozīmē, ka pensiju iemaksas nav pārskaitītas ne uz vienu fondu. Dažām dalībvalstīm (Austrijai, Latvijai, Portugālei, Slovākijai, Nīderlandei, Zviedrijai, Polijai un Dānijai) ir daļēji finansētas shēmas.

Situācija ir atšķirīga citās starptautiskajās organizācijās, kurām vai nu ir pilnīgs pensiju fonds vai tajās notiek pārejas process pēc pensiju fonda ieviešanas.

Varētu paredzēt četras iespējas ES iestāžu faktiska pensiju fonda izveidei. Katrā turpmākajā tabulā 1. ailē norādītas dienesta izmaksas (kas ir ikgadējā darba devēja iemaksa jaunajā fondā), 2. ailē — gada pensiju izmaksas attiecībā uz nosacīto fondu pašreizējās spēkā esošās shēmas ietvaros un 3. ailē — abu izmaksu gada kopējā summa ("kopējā summa V pozīcijā"). Analīze par kopējām gada izmaksām ilgtermiņā, kā arī par dažādajām iespējām laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam, ir lietderīga, lai novērtētu katra scenārija priekšrocības un trūkumus.

– 1. scenārijs: nosacītā fonda vērtības pārnešana uz faktisko fondu Šis scenārijs ir lielā mērā hipotētisks, jo pirmajā gadā būtu jārēķinās ar lielām izmaksām, tā kā pensiju saistību ekvivalents būtu jāpārnes uz faktisko fondu. Turpmākajos gados darba devēja iemaksa joprojām būtu zema un stabila (aptuveni 800 miljoni euro), un tā būtu jāiemaksā fondā kopā ar darbinieku iemaksām (aptuveni 400 miljoni euro). Īstermiņā un laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam šī iespēja ir visdārgākā ES budžetam. Tomēr tā ievērojami ietekmē pensiju saistības, jo attiecīgā summa pensiju fondā segtu pensiju saistības.

– 2. scenārijs: uz jaunpieņemtajiem darbiniekiem attiektos pensiju fonds, savukārt uz pašreizējiem darbiniekiem aizvien attiektos pašreizējā pensiju shēma. Saskaņā ar šo hipotēzi gada pensiju izdevumi, kā arī pensiju izdevumi laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, kas saistīti ar nosacīto fondu, būtu nemainīgi, it kā faktiskais pensiju fonds nebūtu izveidots. Uz pašreizējiem darbiniekiem turpinātu attiecināt pašreizējo pensiju shēmu, un pieņem, ka līdz 2020. gadam pensijā neaizietu neviens jaunpienācējs. Darba devēja ikgadējā iemaksa fondā palielinātos atbilstīgi to jaunpieņemto darbinieku skaitam, uz ko attiecas faktiskais pensiju fonds. Šķiet, ka pirmajos gados šis skaitlis ir liels saistībā ar līgumdarbinieku un pagaidu darbinieku lielu apgrozījumu.

Līdz ar to šis scenārijs ietvertu lielākas izmaksas, nekā pašreizējā pensiju shēma īsā līdz vidējā termiņā (13 520 miljoni euro laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, nevis 12 600 miljoni euro). Tomēr izmaksas ievērojami samazinātos ilgtermiņā, kad pensiju fonds tiks līdzsvarots.

– 3. scenārijs: jaunās pensiju tiesības tiktu segtas no faktiskā pensiju fonda, turpretim iepriekšējās pensiju tiesības tiktu segtas no nosacītā fonda.

Saskaņā ar šo pieņēmumu, ja netiek izveidots faktiskais fonds, pašreizējās pensiju shēmas gada pensiju izdevumi būtu zemāki nekā plānotie pensiju izdevumi līdz 2020. gadam. Darba devēja iemaksa faktiskajā fondā būtu nemainīga (aptuveni 800 miljoni euro gadā), bet tā būtu daudz lielāka laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam nekā 2. scenārijā (6,4 miljardi euro salīdzinājumā ar 920 miljoniem euro).

Līdz ar to šis scenārijs ietvertu pat augstākas izmaksas vidējā termiņā, nekā iepriekš minētais 2. scenārijs, lai gan pāreja būtu ātrāka.

– 4. scenārijs: faktiskais fonds sedz vienu trešdaļu no visām nesen iegūtajām tiesībām, ko sedz darbinieku pensiju iemaksas. Atlikušās divas trešdaļas pensiju tiesību un visas iepriekš iegūtās pensiju tiesības turpinātu segt nosacītais fonds. Šis scenārijs paredzētu pārnest darbinieku pensiju iemaksas uz ieguldījumu fondu un, ņemot vērā to, ka nākotnē vienu trešdaļu no pensiju izmaksām daļēji segtu šis fonds, ilgtermiņā pensiju izmaksas samazinātos par vienu trešdaļu.

Saskaņā ar šo pieņēmumu, ja netiek veiktas nekādas pārmaiņas, pensiju izdevumi nosacītās pensiju shēmas ietvaros, kas sedz divas trešdaļas no nesen iegūtajām pensiju tiesībām, līdz 2020. gadam būtu nedaudz mazāki par plānotajiem pensiju izdevumiem (12 100 miljoni euro salīdzinājumā ar 12 600 miljoniem euro). Faktiskajā fondā netiktu veiktas darba devēja iemaksas, jo vienu trešdaļu no nesen iegūtajām tiesībām pilnībā segtu darbinieku pensiju iemaksas.

Tādēļ īstermiņā un vidējā termiņā 4. scenārijs no visiem scenārijiem būtu ES budžetam finansiāli izdevīgākais. Tomēr ilgtermiņā kopējās izmaksas V pozīcijā būtu divkāršas, nekā paredzēts pārējos scenārijos (1650 miljoni euro salīdzinājumā ar 800 miljoniem euro).

4.8. Stimuli privātam pensiju nodrošinājumam

Mūsdienās privātās pensiju shēmas tiek aizvien biežāk izmantotas daudzās dalībvalstīs, lai sasniegtu piemērotības un ilgtspējības mērķus. Šajā zaļajā grāmatā Komisija norādīja uz to, cik svarīgi ir nodrošināt pietiekamas iespējas iegūt papildu tiesības: piemēram, radot iespēju cilvēkiem attiecībā uz ilgāku darba dzīvi un palielinot pieeju papildu pensiju shēmām. Turklāt Komisija uzsvēra vajadzību ieviest pienācīgu sistēmu papildu pensiju uzkrājumiem, kuras veiksmīga darbība ir atkarīga, pirmām kārtām, no visiem pasākumiem, kas palielina papildu pensiju shēmu izmaksu efektivitāti un drošību.

Dažas dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus, lai savas publiskās paaudžu solidaritātes pensiju shēmas papildinātu ar privātām priekšfinansētām shēmām. Tomēr krīze ir norādījusi uz to, cik lielā mērā priekšfinansētās pensiju shēmas ir pakļautas finanšu krīzei un ekonomikas lejupslīdei, un uz vajadzību pārskatīt reglamentējošos noteikumus, lai garantētu privāto pensiju drošību. Ir arī vērts pieminēt, ka NATO pensiju shēmu pilnībā pārvalda, izmantojot privātos fondus. Darbinieki var izvēlēties ieguldīt savus turējumus privātā kapitāla, obligāciju un likviditātes fondos un var izvelēties veikt brīvprātīgas papildu iemaksas attiecīgajā shēmā līdz 2 % no pamatalgas.

Attiecībā uz ES iestādēm, ja tiktu izdarīta izvēle ieviest obligātas vai brīvprātīgas privātās papildu pensiju shēmas, būtu svarīgi nodrošināt, ka ir ieviests attiecīgs šādu shēmu reglamentējošs satvars. Saskaņā ar pastāvīgo tiesu praksi ES iestādēm, kas darbojas ne tikai kā darba devējs, bet arī kā publiska iestāde, ir pienākums parūpēties par saviem darbiniekiem. Līdz ar to ir svarīgi rūpīgi izvērtēt, kā ES budžetu potenciāli ietekmēs attiecīgas privātas pensiju shēmas nepiemērotība vai pat bankrots.

Ja tiktu pieņemts lēmums ieviest šādus stimulus, varētu apsvērt iespēju atļaut nodokļu atskaitījumu tiem, kas iegulda privātās pensiju shēmās, jo tas ietvertu samērā zemas izmaksas ES budžetam salīdzinājumā ar citām iespējām, piemēram, darbinieku ieguldījumu subsidēšana privātās pensiju shēmās. ES iestādes kopā ar privātajiem dalībniekiem varētu ierosināt iespēju izvēlēties izmantot privātās pensiju shēmas.

Ja privātās pensiju shēmas daļēji ieguldītu kapitālā, kā tas notiek, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopīgajā darbinieku pensiju fondā[23] vai NATO, kur darbinieki var izvēlēties ieguldīt savus turējumus kapitālā, vērtspapīros vai likviditātes fondos, iespējamā ieguldījuma peļņas likme varētu būt augstāka nekā peļņas likme PSEO, bet tas būtu arī saistīts ar lielāku risku.

Šādai shēmai ir vairāki trūkumi, kas būtu jāapsver, principā papildu izmaksas par ieguldījuma pārvaldīšanu un ieguldījumu un, līdz ar to — turpmāko pensiju drošību.

5. Citi aspekti, kas būtiski ietekmē civildienesta ierēdņu pensiju shēmas 5.1. Līgumdarbinieku darbs un līgumdarbinieku nodarbinātības nosacījumi

Lielākā daļa dalībvalstu nodala civildienesta ierēdņus no pārējiem valsts darbiniekiem. Vairumā dalībvalstu civildienesta ierēdņiem ir paredzēti atšķirīgi noteikumi attiecībā uz to juridisko statusu, darbā pieņemšanas procedūrām, darba drošību, karjeru un atalgojuma sistēmām. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu civildienesta ierēdņiem un pārējiem valsts darbiniekiem piemēro tos pašus vai līdzīgus noteikumus attiecībā uz sociālo dialogu, ētikas noteikumiem, disciplinārajiem noteikumiem un īpaši pensiju sistēmām. Saskaņā ar publikāciju 27 ES dalībvalstu civildienesti, reformu rezultāti un civildienesta nākotne dalībvalstis, kurās ir atsevišķa pensiju shēma civildienesta ierēdņiem un pārējiem valsts darbiniekiem, ir Vācija, Lietuva, Igaunija, Kipra, Beļģija, Francija, Grieķija, Luksemburga, Spānija, Austrija, Nīderlande un Dānija. Pārējās 15 dalībvalstīs gan civildienesta ierēdņiem, gan pārējiem valsts darbiniekiem ir tāda pati pensiju shēma[24].

Civildienesta noteikumu 2004. gada reformas ietvaros ES iestādēs tika izveidota līgumdarbinieku kategorija. Kopš tā laika līgumdarbinieki ir devuši savu ieguldījumu iestāžu darbā, veicot administratīvus uzdevumus un nodrošinot papildu prasmes. 2009. gada beigās visās iestādēs un aģentūrās kopā bija nodarbināti aptuveni 9000 līgumdarbinieki, un divas trešdaļas no tiem— Komisijā. Saskaņā ar civildienesta noteikumiem uz ierēdņiem uz līgumdarbiniekiem attiecas tā pati pensijas shēma. Tas atbilst situācijai lielākajā daļā dalībvalstu, kurās ierēdņiem un pārējiem valsts dienestā strādājošajiem tiek piemērota viena un tā pati shēma.

Attiecībā uz noteikumiem par iztikas minimumu[25] tie atsaucas uz ierēdņa pamatalgu, kas ir pieņemts darbā 1. pakāpes 1. līmenī. Ierēdnis vai cits darbinieks par nostrādātu gadu iegūst 4 % no iztikas minimuma, t.i., pēc 25 nostrādātiem gadiem ierēdņa vai cita darbinieka izdienas pensija nevar būt zemāka par iztikas minimumu. Lai gan tie paši noteikumi attiecas uz ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem, līgumdarbinieki, jo īpaši zemākās pakāpēs, no šī nosacījuma gūst lielākas priekšrocības, jo to tiesības kopumā ir mazākas. Piemēram, līgumdarbiniekam I funkciju grupā var būt tiesības saņemt pensiju, kura līdzvērtīga iztikas minimumam, kas pārsniegtu 70 % no darbinieka pēdējās algas. Tomēr jebkurā gadījumā tas ir vienīgais izņēmums likumā par to, ka maksimālās pensijas tiesības ir noteiktas 70 % apmērā no pēdējās algas.

Ierēdņu aizstāšana ar līgumdarbiniekiem, lai arī tas nav tieši saistīts ar pensiju izmaksām, lielā mērā ietekmē pensiju vispārējās izmaksas, jo tas ierobežo pēdējās algas, no kurām tiek aprēķināti pensiju pabalsti. Tas ir tādēļ, ka līgumdarbiniekiem salīdzinājumā ar ierēdņiem ir zemāku algu tabula un īsāks vidējais līgumu termiņš.

Eurostat 2010. gada pētījumā norādīts, ka līgumdarbinieku kategorijas ieviešana 2004. gadā radīs būtiskus gada ietaupījumus (300 miljoni euro 2059. gadā).

Ir svarīgi saglabāt to pašu pensiju shēmu ierēdņiem un līgumdarbiniekiem, lai saglabātu līgumdarbinieku amatvietu pievilcību un tādējādi piesaistītu kvalificētu personālu. Jau patlaban ir grūti panākt ģeogrāfisko līdzsvaru starp dažādām tautībām, un, ierosinot mazāk saistošu pensiju shēmu līgumdarbiniekiem, turpmāk tiktu samazinātas iestāžu spējas panākt ģeogrāfisko līdzsvaru šajā darbinieku kategorijā.

5.2. Amatam piesaistīta algas pieauguma shēma

Civildienestu noteikumu 2004. gada reforma ieviesa izmaiņas karjeras struktūrā. Lai arī tas nav tieši saistītas ar pensiju izmaksām, tas tomēr ietekmē pensiju vispārējās izmaksas, jo tas ierobežo pēdējās algas, no kurām tiek aprēķināti pensiju pabalsti. Izmaiņas ietver zemākas sākuma algas un ilgāku karjeras mūžu, tostarp vairāk pakāpju, bet ātrāku paaugstināšanu amatā. Saskaņā ar Eurostat 2010. gadā veikto pētījumu šis 2004. gada reformas aspekts radīs ikgadējus ietaupījumus 94 miljonu apmērā 2059. gadā.

Komisijas priekšlikumā ietvertā AST funkciju grupas karjeras restrukturēšana radīs papildu ietaupījumus ilgtermiņā. Turpmāk AST ierēdņiem, kas atbild par administratīvajām, tehniskajām vai mācību darbībām, kur vajadzīga zināma autonomijas pakāpe (tajā neietilpst sekretāra uzdevumi), kas vēlas nokļūt divās augstākajās pakāpēs (vecākie asistenti), atlases procedūrā būs jāpierāda, ka viņiem ir atbilstoša pieredze un kvalifikācijas attiecībā uz personāla vadību, budžeta izpildi un/vai koordināciju. Visticamāk, jaunpieņemtajiem sekretāriem būs jauna karjeras struktūra ar lineāru karjeru, zemākām paaugstināšanas likmēm nekā AST karjerai un tikai sešām pakāpēm.

Tomēr, pat ja personas algas pieaugumam sistēmā ir ietekme uz pensiju izmaksām, šis aspekts ir sekundārs, ja jādomā par to, kā mainīt karjeras sistēmu ES iestādēs. Būtu konceptuāli nepareizi mainīt karjeras sistēmu, ja tās vienīgais mērķis ir panākt pensiju ietaupījumus, vienlaikus ignorējot faktu, ka tas būtiski ietekmē ES iestāžu aktīvi nodarbinātos darbiniekus.

5.3. Atšķirības starp pabalstiem, ko izmaksā valsts dienesta darbiniekiem, un privātā sektora pensijām

Gandrīz visās dalībvalstīs uz civildienesta ierēdņiem attiecas atsevišķi režīmi, un atšķirīga pensiju shēma bieži vien ir daļa no tiem. Iespējams, ir vairāki iemesli, kādēļ eksistē šādas īpašas shēmas, kā arī pensiju pabalsti, kas, visticamāk, ir augstāki nekā vispārējās pensiju shēmas. Pirmkārt, pensiju pabalstus var uzskatīt par civildienesta ierēdņa algas atlikto maksājuma daļu, kas būtu izmaksāta, kad ierēdnis aiziet pensijā, un par svarīgu daļu no visaptverošas paketes, ko piedāvā civildienesta darbiniekiem. Otrkārt, augstāki pensiju pabalsti civildienestā ļauj piesaistīt augsti kvalificētu personālu pat gadījumos, kad viņiem tiek maksāta lielāka alga privātajā sektorā par salīdzināmu darbu ar līdzīgu uzdevumu līmeni.

Piedāvājot augstākus pensiju pabalstus, dalībvalstis arī ņem vērā faktu, ka konkrētām darba vietām algu līmenis ir zemāks nekā privātajā sektorā, un tādējādi tas ir jākompensē ar augstāku sociālā nodrošinājuma līmeni. Tomēr, kā norādīts zaļajā grāmatā, dalībvalstis kopumā ir atbildīgas par savu pensiju sistēmu izstrādi un organizāciju, kā arī par pensiju nodrošinājumu. Atšķirība starp pabalstiem valsts dienesta darbiniekiem un privātā sektora pensiju līmeni ir sevišķi svarīgs jautājums, kas dalībvalstīm jāņem vērā. Tās atbild par pensiju shēmu restrukturēšanu tā, lai nodrošinātu, ka pensiju shēmas ir piemērotas, ilgtspējīgas un drošas.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai pastāv atšķirība starp ES darbinieku pensiju pabalstiem un privātajā tirgū izmaksātajiem pabalstiem, ir svarīgi ņemt vērā to, kā paskaidrots iepriekš, ka galvenie salīdzināmie atskaites punkti attiecībā uz ES civildienesta ierēdņu, kuri lielākoties ir ārvalstnieki, pensiju pabalstiem ir tie, kas pieņem darbā salīdzināmu personālu un kuros ir līdzīga karjera un algu struktūra, t.i., citas starptautiskās organizācijas, valstu diplomātiskie dienesti un centrālās valdības dienesti dalībvalstīs. Attiecībā uz privāto sektoru salīdzinājums nebūtu jābalsta tikai uz pensijām, bet tam būtu jābūt daudz plašākam un jāietver citi aspekti, piemēram, vispārējie algas līmeņi un karjeras virzība, ņemot vērā šajā ziņā milzīgo atšķirību starp privāto un publisko sektoru.

Visbeidzot, nevajadzētu aizmirst, ka daudziem privātajiem daudznacionāliem uzņēmumiem ir papildu pensiju fondi un šādi uzņēmumi piedāvā papildu pensiju pabalstus kā veidu, lai piesaistītu un paturētu darbā kvalificētus darbiniekus.

5.4. Ar pensiju nodrošināšanu saistītās ES iestāžu izmaksas

Eurostat 2010. gada pētījumā parādīts, ka PSEO vēl nav līdzsvarota un ka pensionāru skaits un pensiju izdevumi palielināsies līdz laikam, kad pensiju shēma būs līdzsvarota. Ņemot vērā to, ka PSEO darbojas kā nosacīts fonds, darbinieki par pensijas tiesībām, ko tie ir ieguvuši attiecīgajā gadā, maksā no savas pensiju iemaksas, kas sedz vienu trešdaļu no minēto pensiju tiesību aktuārajām izmaksām. Šī iemaksa kopa ar darba devēja iemaksu, kas netiek maksāta, tiek uzskatīta par ieguldījumu dalībvalstu izdotajās ilgtermiņa obligācijās. Salīdzinājuma nolūkos viskonservatīvākā pieeja būtu izvēlēties privātu pensiju fondu, kas sniedz zemu peļņu salīdzinājumā ar jauktu fondu.

2010. gada novērtējumā par PSEO aktuāro līdzsvaru Eurostat aprēķināja, ka kopējām dienesta izmaksām, kas būtu jāmaksā fondam, lai segtu 2011. gadā iegūtās pensiju tiesības, būtu jābūt 1206 miljoniem euro. ES civildienesta darbinieki maksās vienu trešdaļu no šīs summas, t.i., 402 miljonus euro, kas atbilst 11 % no viņu pamatalgas. Līdz ar to daļa, kas jāsedz darba devējam 2011. gadā, ir 804 miljoni euro. Ja citos parametros netiks veiktas izmaiņas, pensiju tiesību kopējās izmaksas un līdz ar to darba devēja iemaksa, visticamāk, tiks saglabāta tādā pašā kārtībā.

5.5. Pensiju nozīme ES personāla vispārējā atalgojuma sistēmā

Apsverot darba piedāvājumu, vecāka gadagājuma cilvēki parasti pievērš lielāku uzmanību pensiju nozīmei atalgojuma sistēmā nekā jaunāki kandidāti. Turklāt kandidāti, kas iepriekš ir strādājuši privātajā vai publiskajā sektorā, attiecībā uz pensionēšanās jautājumiem ir ieguvuši zināmu pieredzi un izveidojuši savu nostāju. Kandidāti, kuri pameta sistēmu, ko tie pazina, lai ienāktu jaunā, nezināmā sistēmā, visticamāk, šai jaunajai sistēmai pievērsīs īpašu uzmanību. Visbeidzot, kandidāti, kuri dod priekšroku (darba) drošībai un paredzamai karjerai, nevis lielām algām mazāk stabilā darba vietā, pievērsīs lielāku uzmanību pensiju shēmai. Tipisks ierēdnis, kas nesen pieņemts darbā ES iestādēs, visticamāk, nepiederēs ne pie vienas no minētajām kategorijām.

Tā kā iestādes parasti nodarbina cilvēkus, kas ir sākuši savu karjeru citur un kas līdz ar to ir vidēji vecāki par 35 gadiem, tiek uzskatīts, ka pensiju sistēmu nozīme vispārējā atalgojuma sistēmā ir augstāka nekā, piemēram, valsts dienestu ierēdņiem dalībvalstīs, kas savu karjeru valsts pārvaldē sāk uzreiz pēc diploma iegūšanas. To, ka gandrīz visas darbā pieņemtās personas ir iepriekš strādājušas citur, apliecina pensiju tiesību skaits, kas pārvestas uz PSEO un kas iegūtas ārpus iestādēm. Ierēdņi, kas bija aktīvi nodarbināti uz 2009. gada 31. decembri, vidēji uz PSEO ir pārvietojuši 1,6 gadus no iegūtajām tiesībām, ko iegūst kā rezultātu no daudz ilgāka nostrādātā laikposma dalībvalstīs.

Vēl viena iezīme attiecībā uz jaunpieņemtajiem darbiniekiem iestādēs, kas arī ir saistīta ar faktu, ka viņi ir salīdzinoši vecāki, ir tā, ka daudzi no tiem sāka ģimenes dzīvi vai taisījās to darīt ap to laiku, kad tika pieņemti darbā. Viņu individuālā situācija, visticamāk, lika kandidātiem rūpīgi izpētīt sociālos pabalstus, tostarp pensijas, un salīdzināt tos ar citām iespējām.

Lai arī Komisija nav veikusi īpašu pētījumu par šo jautājumu, ko, šķiet, arī ir grūti metodiski novērtēt, ir pamatoti secināt, ka pensijām ir liela nozīme turpmāko darbinieku lēmumā izvēlēties veidot karjeru ES iestādēs.

5.6. ES iestāžu turpmākās vajadzības saistībā ar pieņemšanu darbā un saglabāšanu darbā

Lai gan tiek lēsts, ka Komisijai 2011.–2013. gadā būs jāpieņem darbā 1393 AD pakāpes ierēdņi un 1251 AST ierēdņi[26], Komisija paredzētās finanšu shēmas 2014.–2020. gadam ietvaros ierosina samazināt darbinieku skaitu katrā ES iestādē par 5 % laikposmā no 2013. līdz 2017. gadam, to īstenos daļēji, neaizstājot darbiniekus, kuri aiziet pensijā, vai tos, kuru līgumiem pienāk beigu termiņš.

Jāpiemin, ka aizvien palielinās ģeogrāfiskā nelīdzsvarotība starp dažādu dalībvalstu valstspiederīgajiem, un tas ir īpaši redzams attiecībā uz konkrētam tautībām. Tas galvenokārt izskaidrojams ar to, ka ES iestādes saskaras ar problēmu piedāvāt pietiekami saistošus darba apstākļus iespējamajiem darba ņēmējiem no minētajām dalībvalstīm.

Pensijas pabalsti noteikti jāuzskata kā daļa no minētās paketes, kas ļauj vislabāk kvalificētajiem kandidātiem no visām dalībvalstīm tikt pieņemtiem darbā un paturētiem darbā, tostarp no valstīm, kurās ir vislielākās algas un viskonkurētspējīgākais darba tirgus.

5.7. Nodrošināt, lai nākotnes pensiju noteikumi būtu taisnīgi attiecībā uz visu ES darbaspēku

Nodrošināt to, ka turpmāks pensiju nodrošinājums ir taisnīgs attiecībā uz visu darbaspēku, ir konceptuāls jautājums, ar ko saskaras dalībvalstis, veicot reformas savās pensiju shēmās. Tām ir jāaizsargā iegūtās tiesības un vienlaicīgi jānodrošina, ka pensiju pabalsti un šādu pabalstu nodrošināšanas slogs tiek taisnīgi sadalīts dažādās paaudzēs.

Zināmā mērā ES iestādes saskaras ar tādiem pašiem jautājumiem. Pēc Civildienestu noteikumu 2004. gada reformas patlaban ir ieviests nedaudz atšķirīgs noteikumu kopums, kas attiecas uz darbiniekiem, kuri pieņemti darbā līdz 2004. gada reformas faktiskajai dienai un pēc minētās dienas, jo uz darbiniekiem, kuri tolaik jau strādāja, attiecas pārejas noteikumi. Tas atbilda iegūto tiesību un nediskriminācijas principam.

Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu uz darbiniekiem, kas pieņemti darbā līdz šā priekšlikuma spēkā stāšanās dienai, saistībā ar parastā pensijas vecuma paaugstināšanu attiektos līdzīga pāreja kā 2004. gadā. Šīs pārejas rezultātā tiks panākta lielāka konsekvence starp noteikumiem, kuri attiecas uz kolēģiem, kas pieņemti darbā līdz 2004. gadam, un tiem, kas pieņemti darbā pēc 2004. gada.

5.8. Riska sadalījums starp ES iestādēm (darba devēju) un darba ņēmējiem

PSEO nav tieši pakļauta ieguldījuma riskiem, jo iemaksas netiek maksātas reālā fondā, līdz ar to kapitāls netiek ieguldīts. Civildienesta noteikumu XII pielikuma 10. pantā noteikts, ka "procentu likmes, kas jāņem vērā aktuārajos aprēķinos, balstās uz novērotajām vidējām gada procentu likmēm dalībvalstu ilgtermiņa valsts parādam…”. Tādējādi iemaksas tiek maksātas nosacītā fondā un atbilstošais kapitāls tiek ieguldīts dalībvalstu obligācijās. Iespējams, šis ir viskonservatīvākais pieejamais ieguldījumu veids, kas nozīmē, ka atdeves likme ir diezgan zema.

Ja pensiju sistēma būtu jārestrukturē, patiešām ietverot riska elementu, būtu jāpatur prātā, ka ES iestāžu darbinieki, iespējams, varētu pieņemt augstāku risku apmaiņā pret augstāku atdeves likmi, kā rezultātā būtu vajadzīga zemāka iemaksas likme, lai pensiju shēmu saglabātu līdzsvarā. Tomēr tā kā iestāžu pienākums ir rūpēties par saviem darbiniekiem, papildu līdzekļu nodrošināšana kļūst aktuāla gadījumā, ja fonds nespēj izmaksāt pensijas.

Šajā ziņā finanšu slogs, ko rada iemaksas pensiju sistēmā, nav risks. Vienu trešdaļu no šī sloga uzņemas iestāžu darbinieki, atlikušās divas trešdaļas sedz ES budžets, kurā iemaksas savukārt veic ES nodokļu maksātāji.

Dalībvalstīs šajā ziņā darbojas atšķirīgas sistēmas. Tas, ka valsts ierēdņi pavisam neveic iemaksas savas pensijas nodrošināšanai, nav nekas neparasts. Dalībvalstis iesniedza turpmāk minēto informāciju par to, kā finanšu slogu sadala starp darba devēju un darba ņēmējiem.

Pensiju iemaksas daļa, ko maksā darba ņēmējs un darba devējs pensiju shēmās, ko piemēro civildienesta ierēdņiem dalībvalstu centrālajās valdībās

Dalībvalsts || Iemaksa, ko maksā darba ņēmējs (%) || Iemaksa, ko maksā darba devējs (%)

AT || 33,3% || 66,7%

BE || 0%[27] || 100%

BG || Nav noteikta || Nav noteikta

CY || Nav noteikta || Nav noteikta

CZ || 23.2% || 76.8%

DE || 0% || 100%

DK || 0% || 100%

EE || 0% || 100%

EL || 33,3% || 66,7%

ES || 16,6% || 83,4%

FI || 18,2 % līdz 22 % atkarībā no vecuma || 81,8 % līdz 78 %

HU || 28.4% || 71.6%

IE || Nav noteikta || Nav noteikta

IT || 26,7% || 73,3%

LT || 11,4% || 88,6%

LU || 50% || 50%

LV || 27,2% || 72.8%

MT || 33,3% || 66,7%

NL || 30% || 70%

PL || 50 % vai 20%, vai 100 % atkarībā no konkrētās shēmas || 50 % vai 80%, vai 0% atkarībā no konkrētās shēmas

PT || 40% vai 33,3% atkarībā no konkrētās shēmas || 60% vai 66,7% atkarībā no konkrētās shēmas

RO || 25,4% līdz 33,5% || 74,6% līdz 66,5%

SE || 0% || 100%

SI || 63,6% || 36,4%

SK || 29,2% || 70,8%

UK || 7,4 % vai 15,6 % || 92,6% vai 84,4%

Piezīme: Francija nav ietverta tabulā, jo tā nav iesniegusi atbildes uz anketas jautājumiem.

5.9. Izvērstāka politika attiecībā uz ES iestāžu personālu un cilvēkresursiem, lai mudinātu veikt piemērotus uzkrājumus pensijai un veidotu ilgāku darba dzīvi

Savā priekšlikumā Komisija ierosināja paaugstināt parasto pensijas vecumu un palielināt iespēju strādāt pēc pensijas vecuma. Komisija izskatīs pasākumus cilvēkresursu jomā, kas palīdzētu vecāka gadagājuma cilvēkiem strādāt, papildus tiem pasākumiem, kuri jau ir noteikti Civildienesta noteikumos, piemēram, iespēja strādāt nepilna laika darbu, lai sagatavotos aiziešanai pensijā, ja tiktu izmaksāta neliela piemaksa. Saistībā ar dažiem no šiem pasākumiem nav vajadzīgs veikt nekādas izmaiņas Civildienesta noteikumos, un tos īstenotu ES iestādes.

6. Komisijas priekšlikumā paredzētie ietaupījumi

Lai arī, pateicoties Civildienesta noteikumu 2004. gada reformai, ietaupījumi pensiju izmaksās laika gaitā turpinās pieaugt, tiks panākti turpmāki ietaupījumi, ja tiks pieņemts Komisijas priekšlikums. Vairākas izmaiņas Civildienesta noteikumos, ko ierosinājusi Komisija, tiešā veidā ierobežotu pensiju izmaksas. Tās ietver: parastā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 63 līdz 65 gadiem, obligātā pensionēšanās vecuma faktisku atlikšanu līdz 67 gadu vecumam, kā arī pieejas ierobežošanu priekšlaicīgam pensionēšanās vecumam, paaugstinot minimālo pensionēšanās vecumu no 55 līdz 58 gadiem.

Ir arī ierosināts veikt izmaiņas Civildienesta noteikumos, kuri, lai arī nav tieši saistīti ar pensiju izmaksām, faktiski ietekmē pensiju vispārējās izmaksas, ierobežojot pēdējās algas, no kurām tiek aprēķināti pensiju pabalsti. Būtu jāpārskata to AST ierēdņu karjeras, kas veic sekretāra uzdevumus, un tām jānosaka augstākā iespējamā pakāpe, izveidojot jaunu funkcijas grupu (AST/SC). Attiecībā uz pārējiem AST ierēdņiem, pieeja augstākajām AST pakāpēm (AST 10 un AST 11) būtu jāierobežo, saistot tās ar augstāku atbildības līmeni. Īstenojot ierosinājumu darbinieku skaitu samazināt par 5 %, samazinātos turpmāko saņēmēju skaits un turpmāko pensiju izmaksas.

Minēto izmaiņu ietekmes analīze parāda, ka Komisijas priekšlikums būtiski samazinās pensiju izmaksas ilgtermiņā. Komisija ierosina panākt ar pensiju saistītus ietaupījumus no trīs aspektiem: ietekme uz pensiju izdevumiem ilgtermiņā, ietekme uz dienesta izmaksām, kas jāfinansē katru gadu, un ietekme uz pensiju saistībām.

Minētās trīs pieejas ir savstarpēji papildinošas. Novērtējumā par pensiju ietaupījumiem ilgtermiņā galvenā uzmanība pievērsta laikam, kurā tiek izmaksātas pensijas (Naudas plūsmas pieeja). Dienesta izmaksas koncentrējas uz laiku, kad ir iegūtas un finansētas pensiju tiesības (Plānotā vienības kredītmetode). Visbeidzot, pensiju saistības galveno uzmanību pievērš pensiju tiesībām, kas uzkrātas uz atsauces datumu (parasti katra gada 31. decembri).

6.1. Komisijas priekšlikuma ietekme uz pensiju izdevumiem ilgtermiņā

Ja 2010. gada Eurostat pētījuma metode un pieņēmumi būtu izmantoti, lai noteiktu Komisijas priekšlikuma ietekmi (arī darbinieku skaita samazināšanu par 5 %), ikgadējie pensiju izdevumi plānotajā laikposmā (2013.–2059. g.) palielinātos lēnāk[28]. Šajā modelēšanā parādīts, ka, ja Komisijas priekšlikums stātos spēkā 2013. gada 1. janvārī, ikgadējie pensiju izdevumi pēc 2060. gada samazinātos par papildu 500 miljoniem euro. Tas papildinātu 1047 miljonu euro ietaupījumus, kas paredzēti Civildienesta noteikumu 2004. gada reformā, kopējiem gada pensiju ietaupījumiem 2059. gadā sasniedzot 1550 miljonus euro. Tas nozīmē, ka, ja Komisijas priekšlikums stātos spēkā no 2013. gada, turpmāk tiktu panākti ietaupījumi aptuveni 50 % apmērā no ikgadējiem pensiju izdevumiem.

Turpmāk sniegtajā tabulā norādīti kopējie lēstie ietaupījumi gada pensiju izdevumos 2059. gadā (nemainīgās cenās), ko rada 2004. gada reforma un Komisijas priekšlikums, ja tas stātos spēkā 2013. gada 1. janvārī.

Tabula. Komisijas priekšlikuma un 2004. gada reformas (miljonos EUR) par gada pensiju izdevumiem ilgtermiņā (2059. gads) ietekmes analīze

Pozīcija || 2008. gada cenās

2004. gada reformas kopējā ietekme || 1047

- Korekcijas koeficienti || 120

- Līgumdarbinieku statusa izveide 2004. gadā || 300

- Algas pieaugums darba stāža un paaugstināšanas amatā dēļ || -227

- Sākotnējās algas līmenis || 321

- Pensijas uzkrājuma likme || 106

- Pensiju tabula || 426

Komisijas priekšlikuma kopējā ietekme || 500

Komisijas priekšlikuma un 2004. gada reformas kopējā ietekme || 1547

6.2. Komisijas priekšlikuma ietekme uz dienesta izmaksām

Pensijas iemaksas likme tiek aprēķināta katru gadu, lai finansētu pensijas tiesības, kuras tiks iegūtas turpmākajā gadā (dienesta izmaksas), neatkarīgi no dienas, no kuras tiks maksāta attiecīgā pensija. Dienesta izmaksas ir summa, kura tiktu iemaksāta pensiju fondā, ja tāds eksistētu.

Tomēr dienesta izmaksas var izmērīt tikai tos Komisijas priekšlikuma aspektus, kas tieši samazina pensiju izmaksas, t.i., parastā pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 63 līdz 65 gadiem, obligātā pensionēšanās vecuma faktisku atlikšanu līdz 67 gadu vecumam, kā arī pieejas ierobežošanu priekšlaicīgam pensionēšanās vecumam, paaugstinot minimālo pensionēšanās vecumu no 55 līdz 58 gadiem[29]. Citi faktori, kas netieši ierobežo pensiju vispārējās izmaksas (skatīt iepriekš), netiek apskatīti.

Ja Komisijas priekšlikums stātos spēkā[30], dienesta izmaksas būtu par 9,5 % zemākas nekā pašreiz 2010. gada 31. decembrī aprēķinātās izmaksas[31], t.i., tās būtu 1092 miljoni euro, nevis 1206 miljoni euro. Tomēr šie ietaupījumi būtu pamanāmi tikai ilgtermiņā, tiklīdz visiem ekonomiski aktīvajiem dalībniekiem tiktu piemēroti jaunie parametri. Visticamāk, ietaupījumi īstermiņā būs nenozīmīgi un pakāpeniski katru gadu palielināsies, pārejas pasākumu īstenošanas rezultātā paaugstinoties līdz 9,5 %.

Pašreizējais dienesta izmaksu aprēķins ir balstīts uz pieņēmumu, ka darbinieki, kas pieņemti darbā līdz Civildienesta noteikumu 2004. gada reformai un pēc minētās reformas, aizies pensijā attiecīgi 63 un 64 gadu vecumā. Tas ir salīdzināts ar dienesta izmaksām, kuras aprēķinātas, izmantojot Komisijas priekšlikumā ietvertos pieņēmumus (pieņem, ka minimālais pensionēšanās vecums ir 65 gadi un maksimālais pensionēšanās vecums ir 67 gadi). Ir apsvērts veikt izmaiņas minimālajā pensionēšanās vecumā, ieviest atvilkumus par priekšlaicīgu pensionēšanos, kā arī stimulus attiecībā uz vēlāku pensionēšanos.

6.3. Komisijas priekšlikuma ietekme uz PSEO saistībām

Komisijas priekšlikumam būtu ietekme uz PSEO saistībām, jo attiecīgi būtu jāatjauno aprēķināšanas parametri[32]. PSEO bruto saistības, tostarp ģimenes pabalsti un korekcijas koeficientu rezultāti, 2010. gada 31. decembrī tika novērtēti 37702 miljonu euro apmērā.

Parastā pensionēšanās vecuma paaugstināšana no 63 līdz 65 gadiem nodrošina lielāku stimulu vēlākai aiziešanai pensijā (darbs līdz 67 gadu vecumam), un paredzams, ka ierobežota pieeja priekšlaicīgai aiziešanai pensijā (palielinot minimālo pensionēšanās vecumu no 55 līdz 58 gadiem) samazinās PSEO saistības.

Iepriekš minētie pasākumi ietekmē to dalībnieku saistības, kas veic iemaksas, kuras uz 2010. gada 31. decembri tika novērtētas 21 246 miljonu euro apmērā (56 % no kopējām PSEO saistībām).

Komisijas priekšlikumā izstrādātie pensiju izmaksu ietaupījumi individuālā līmenī ir atkarīgi no attiecīgās personas vecuma. Lielāki ietaupījumi veidosies par jaunākiem darbiniekiem, kuri 2013. gada 1. maijā nebūs sasnieguši 30 gadu vecumu, un pārejas pasākumi nozīmē to, ka ietaupījumu nebūs attiecībā uz darbiniekiem, kuri sasnieguši 59 gadu vecumu un vairāk.

Modelēšana rāda, ka Komisijas priekšlikums par 14,5 % samazinātu visu to dalībnieku saistības, kuri veic iemaksas, kas nozīmē, ka saistības uz 2010. gada 31. decembri būtu 18 166 miljoni euro, nevis pašreizējais aprēķinātais rādītājs — 21 246 miljoni euro.

7. Secinājumi

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija ir izdarījusi šādus secinājumus.

– Attiecībā uz uzkrājuma likmi, attiecīgās pensijas aprēķināšanas principu, maksimālo iespējamo pensijas likmi un darbinieka iemaksas likmi PSEO pilnībā atbilst dalībvalstu shēmām. Attiecībā uz dažiem aspektiem, piemēram, darba ņēmēja pensijas iemaksas līmeni, PSEO ir to dalībvalstu shēmu vidū, kur šī likme ir visaugstākā. Attiecībā uz iepriekš minētajiem jautājumiem PSEO arī atbilst zaļajai grāmatai.

– ES iestādes ierindojas dalībvalstu valsts ierēdņu shēmu virknē attiecībā uz parasto pensionēšanās vecumu. Tomēr, lai pilnībā atbilstu zaļās grāmatas ievirzēm, būtu jāīsteno Komisijas priekšlikumā izklāstītie pasākumi. Tas jo īpaši ietver priekšlaicīgas pensionēšanās ierobežošanu, palielinot minimālo pensionēšanās vecumu līdz 58 gadiem un samazinot par 5 % gadījumu skaitu saistībā ar priekšlaicīgu pensionēšanos ar pensiju tiesību nesamazināšanu, ilgākas darba dzīves nodrošināšanu, palielinot parasto pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem un atliekot obligāto pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem. Šo pasākumu rezultātā Komisijas prakse atbilstu praksei visattīstītākajās dalībvalstīs, turpretim daudzām no tām vēl ir jāveic līdzīgas reformas.

– Ja tiktu pieņemts lēmums apsvērt faktiska pensiju fonda izveidi, šāds pasākums radītu lielākus izdevumus pensiju shēmā īstermiņā un vidējā termiņā. Tomēr ilgtermiņā tas pensiju izmaksas samazinātu, jo pensiju izdevumus daļēji vai pilnībā finansētu no attiecīgā pensiju fonda atkarībā no pieņemtā risinājuma.

– Ja Komisijas priekšlikumā ietvertie pasākumi tiktu pieņemti, tiem būtu vērā ņemama nozīme attiecībā uz pensiju izmaksu samazinājumu ilgtermiņā. Ilgtermiņā ikgadējās pensiju izmaksas samazinātos par aptuveni 500 miljoniem euro un dienesta izmaksas, kuras atspoguļo summu, kas būtu jāiegulda faktiskajā pensiju fondā, ja tāds eksistētu, tiktu samazinātas par 9,5 %. Tām būtu tūlītēja ietekme uz aktīvi nodarbināto darbinieku pensiju saistību daļu, kas samazinātos par 14,5 %.

[1]               Šajos datos ņemts vērā Padomes 2011. gada 19. decembra Lēmums (2011/866/ES) nepieņemt Komisijas priekšlikumu koriģēt atalgojumu un pensijas.

[2]               COM(2008) 443.

[3]               SEC(2010) 989.

[4]               SEC(2010) 989., 3. lpp.

[5]               Turpmāk "2004. gada reforma".

[6]               SEC(2010)830.

[7]               Robert Palacios, Edward Whitehouse, "Civildienesta pensiju shēmas visā pasaulē" (Civil-service Pension Schemes Around the World). 2006. gada maijs. SP apsprie˛u dokuments Nr. 0602. Pasaules banka.

[8]               Izņemot pašfinansētās aģentūras, kuras maksā darba devēja iemaksas daļu ES budžetā.

[9]               Aktīvi nodarbinātie darbinieki maksāja pensiju iemaksas par pensijas tiesībām, ko viņi ieguva.

[10]             Starptautiskais publiskā sektora grāmatvedības standarts (IPSAS) 25 ir līdzvērtīgs Starptautiskajam grāmatvedības standartam (IAS) 19 un to piemēro privātajā sektorā.

[11]             Avots : Zaļā grāmata

[12]             Turpmākajās tabulās apzīmējums "F" nozīmē "sievietes" un "M" — "vīrieši".

[13]             Darbiniekiem, kas pieņemti darbā līdz 2004. gada 1. maijam, uzkrājuma likme ir 2 %.

[14]             Tā kā Eurostat netika darīti pieejami dati par Franciju, šajā ziņojumā izmantotie dati iegūti Francijas valsts iestādes portālā: http://www.info-retraite.fr/index.php?id=144

[15]             Rādītāji euro ir aprēķināti, izmantojot valūtas kursu 2001. gada 1. jūlijā, 1€=7.4592 DKK.

[16]             https://www.workindenmark.dk/Find%20information/Til%20arbejdstagere/Naar%20du%20 arbejder%20i%20Danmark/Pension/Folkepension.aspx

[17]             Kompensācijas likmes parāda pensiju līmeni kā procentu no iepriekšējiem personiskajiem

ienākumiem pensijas sākuma brīdī.

[18]             Komisija 2012. gadam ir ierosinājusi šo pensijas iemaksas likmi noteikt 11,0 % apmērā.

[19]             Ekonomikas politikas komitejas, Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas dienestu 2010. gada kopīgais ziņojums par pensijām, 25. un 26. lpp.

[20]             Dānija : Darba tirgus pensiju shēma; Polija : Jaunā pensiju shēma: OPF.

[21]             Fondētās shēmas ir pensiju shēmas, kuru turpmāko pabalstu pamatā ir aktīvu fonds, kuri atlikti un ieguldīti, lai izpildītu shēmas saistības pret pabalsta maksājumiem, kad tie ir jāizmaksā.

[22]             Avots : Sociālās aizsardzības komitejas rādītāju apakšgrupas aprēķini. Aprēķini balstās uz teorētiskajām kompensācijas likmēm personām, ka strādā privātajā sektorā, kuru karjera ir 40 gadi bez pārtraukuma (vecumā no 25 līdz 65 gadiem), un vidējiem ienākumiem ekonomikā. Ienākumu daļa no obligātajām fondētajām pensiju shēmām, iespējams, būs zemāka, nekā norādīts rādītājos vairākām dalībvalstīm, kur iemaksas likmes fondētajās shēmās ir (uz pagaidu laiku vai pastāvīgi) samazinātas nesenās ekonomikas krīzes dēļ.

[23]             http://www.unjspf.org/UNJSPF_Web/page.jsp?role=info&page=Invest&lang=eng

[24]             Skatīt 27 ES dalībvalstu civildienesti, reformu rezultāti un civildienesta nākotne (Civil Services in the EU of 27, Reform Outcomes and the Future of the Civil Service), C. Demmke un T. Moilanen, Edition Peter Lang, 2010. g., 98. lpp. Skatīt arī 13. tabulu, 99. lpp.

[25]             Civildienesta noteikumu 77. panta 4. ievilkumā noteikts, ka izdienas pensija par katru nostrādāto gadu nedrīkst būt mazāka par 4 % no iztikas minimuma.

[26]             2011. gada ziņojums par cilvēkresursiem, 43. lpp.

[27]             Jāņem vērā, ka Beļģijā 7,5 % iemaksas likmi maksā darba ņēmējs, lai finansētu tikai apgādnieka zaudējuma pabalstu.

[28]             Jānorāda, ka 2010. gada Eurostat pētījums par pensiju izmaksu ietekmi uz budžetu ilgtermiņā nav atjaunināts. Šajā daļā norādītie pensiju ietaupījumi tika aprēķināti, izmantojot vienkāršotu metodi.

[29]             To ietekme uz ikgadējām dienesta izmaksām, izsakot procentos, uzrāda visas karjeras dienesta izmaksas (t.i., pensiju kopsumma, kas jāmaksā līdz attiecīgās personas nāvei), ja citi pieņēmumi paliek nemainīgi (ceteris paribus).

[30]             Modelēšana balstās uz ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu 31.12.2010., kas izslēdz jebkādu ietekmi saistībā ar izmaiņām iedzīvotāju struktūrā.

[31]             Pensiju novērtējums 31.12.2010., kura pamatā ir no 2004. gada spēkā esošo Civildienesta noteikumu parametri un pieņēmumi.

[32]             PSEO saistības, arī sauktas par "Noteikto pabalsta pienākumu" (DBO), ir noteiktas, diskontējot aplēstās nākotnes naudas plūsmas, kas saistītas ar iepriekšējiem nostrādātajiem gadiem, izmantojot diskonta likmi, kura balstās uz valdību obligāciju procentu likmēm valūtā, kurā tiks izmaksāti pabalsti, un ar dzēšanas termiņiem, kas ir līdzīgi PSEO termiņiem. Šīs saistības atbilst pensijas tiesībām, ko ieguvuši aktīvi nodarbinātie darbinieki (pensiju iemaksas), un pārvedumiem no citām pensiju shēmām.