(1)

Lai ņemtu vērā jaunas Savienības iniciatīvas nodokļu pārredzamības jomā, Padomes Direktīvā 2011/16/ES (3) pēdējos gados ir izdarīta virkne grozījumu. Ar minētajām izmaiņām galvenokārt tika ieviesti ziņošanas pienākumi, kam sekoja paziņojums citām dalībvalstīm saistībā ar finanšu kontiem, iepriekšējiem pārrobežu nolēmumiem un iepriekšējām vienošanās par cenas noteikšanu, pārskatiem par katru valsti un ziņojamām pārrobežu shēmām. Tādējādi minētie grozījumi paplašināja automātiskās informācijas apmaiņas darbības jomu. Dalībvalstu nodokļu iestāžu rīcībā tagad ir plašāks sadarbības instrumentu kopums, lai atklātu un apkarotu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu.

(2)

Pēdējos gados Komisija ir uzraudzījusi Direktīvas 2011/16/ES piemērošanu un 2019. gadā ir pabeigusi tās izvērtēšanu. Lai gan ir veikti būtiski uzlabojumi automātiskās informācijas apmaiņas jomā, joprojām ir jāuzlabo noteikumi, kas attiecas uz visiem informācijas apmaiņas un administratīvās sadarbības veidiem.

(3)

Ievērojot Direktīvas 2011/16/ES 5. pantu, pieprasījuma saņēmējai iestādei ir jāpaziņo pieprasījuma iesniedzējai iestādei visa informācija, kura ir tās rīcībā vai kuru tā iegūst administratīvā procedūrā un kura ir prognozējami svarīga, lai pārvaldītu un izpildītu dalībvalstu iekšzemes tiesību aktus attiecībā uz nodokļiem, kas ietilpst minētās direktīvas darbības jomā. Lai nodrošinātu informācijas apmaiņas efektivitāti un novērstu nepamatotus pieprasījumu atteikumus, kā arī lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan nodokļu administrācijām, gan nodokļu maksātājiem, būtu skaidri jānosaka un jākodificē tāds prognozējamā svarīguma standarts, par ko panākta starptautiska vienošanās.

(4)

Dažkārt ir nepieciešams nosūtīt informācijas pieprasījumus, kas attiecas uz tādu nodokļu maksātāju grupām, kurus nevar identificēt individuāli, un pieprasītās informācijas prognozējamo svarīgumu drīzāk var aprakstīt vienīgi ar kopīgu īpašību kopumu. Ņemot to vērā, nodokļu administrācijām būtu jāturpina informācijas saņemšanai izmantot grupas pieprasījumus saskaņā ar skaidru tiesisko regulējumu.

(5)

Ir svarīgi, lai dalībvalstis apmainītos ar informāciju, kas saistīta ar ienākumiem, kuri gūti no intelektuālā īpašuma, jo šajā ekonomikas jomā bieži notiek peļņas novirzīšana sakarā ar to, ka pamatā esošie aktīvi ir ļoti mobili. Tādēļ, lai uzlabotu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, starp ienākumu kategorijām, uz kurām attiecas obligāta automātiska informācijas apmaiņa, būtu jāiekļauj autoratlīdzība (honorāri), kā definēts Padomes Direktīvas 2003/49/EK (4) 2. panta b) punktā. Dalībvalstīm būtu jāpieliek jebkādas iespējamas un saprātīgas pūles, lai nodokļa maksātāja identifikācijas numuru (NMIN) iekļautu to ienākumu kategoriju paziņošanā, uz kurām attiecas obligāta automātiskā informācijas apmaiņa.

(6)

Pēdējos gados ir strauji pieaugusi ekonomikas digitalizācija. Tas rada arvien vairāk sarežģītu situāciju, kas saistītas ar krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu. Ar platformu operatoru izmantošanu piedāvāto pakalpojumu pārrobežu dimensija ir radījusi sarežģītu vidi, kurā var būt problemātiski izpildīt nodokļu noteikumus un nodrošināt nodokļu saistību izpildi. Nenotiek nodokļu saistību izpilde, un neziņoto ienākumu vērtība ir ievērojama. Dalībvalstu nodokļu administrācijām nav pietiekamas informācijas, lai pareizi novērtētu un kontrolētu to valstī gūtos bruto ienākumus no komercdarbības, kas veikta ar digitālo platformu starpniecību. Tas ir īpaši problemātiski, ja ienākumu vai ar nodokli apliekamās summas plūsma notiek, izmantojot digitālas platformas, kas veic uzņēmējdarbību citā jurisdikcijā.

(7)

Nodokļu administrācijas bieži pieprasa informāciju no platformu operatoriem. Tas platformu operatoriem rada ievērojamas administratīvās un atbilstības nodrošināšanas izmaksas. Tajā pašā laikā dažas dalībvalstis ir uzlikušas vienpusēju ziņošanas pienākumu, kas rada papildu administratīvo slogu platformu operatoriem, jo tiem ir jāievēro daudzi valsts ziņošanas standarti. Tādēļ ir svarīgi ieviest standartizētu ziņošanas prasību, kas tiktu piemērota visā iekšējā tirgū.

(8)

Ņemot vērā to, ka lielākoties digitālajās platformās darbojošos pārdevēju ienākumu vai apliekamo summu plūsma šķērso robežas, ar attiecīgo darbību saistītās informācijas paziņošana sniegtu papildu pozitīvus rezultātus, ja minēto informāciju paziņotu arī dalībvalstīm, kuras būtu tiesīgas aplikt ar nodokli nopelnītos ienākumus. Automātiskā informācijas apmaiņa starp nodokļu iestādēm ir jo īpaši būtiska, lai nodrošinātu informāciju, kas minētajām nodokļu iestādēm ir vajadzīga, lai tās varētu pareizi aprēķināt iekasējamo ienākuma nodokli un pievienotās vērtības nodokli (PVN).

(9)

Lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, ziņošanas noteikumiem vajadzētu būt gan efektīviem, gan vienkāršiem. Atzīstot grūtības konstatēt nodokļa iekasējamības gadījumus, kas rodas, veicot komercdarbību, kuru veikt palīdz digitālās platformas, un ņemot vērā arī papildu administratīvo slogu, ar ko šādos gadījumos būtu jāsaskaras nodokļu administrācijām, ir jānosaka ziņošanas pienākums platformu operatoriem. Platformu operatori var labāk apkopot un pārbaudīt vajadzīgo informāciju par visiem pārdevējiem, kas darbojas konkrētā digitālajā platformā un to izmanto.

(10)

Ziņošanas pienākumam būtu jāattiecas gan uz pārrobežu, gan iekšzemes darbībām, lai nodrošinātu ziņošanas noteikumu efektivitāti, iekšējā tirgus pienācīgu darbību, vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nediskriminēšanas principa ievērošanu. Turklāt šāda ziņošanas noteikumu piemērošana samazinātu digitālo platformu administratīvo slogu.

(11)

Ņemot vērā to, ka komercdarbībā digitālās platformas plaši izmanto gan fiziskas personas, gan vienības, ir būtiski nodrošināt, ka ziņošanas pienākumu piemēro neatkarīgi no pārdevēja juridiskā statusa. Tomēr būtu jāparedz izņēmums attiecībā uz valdības vienībām, uz kurām nebūtu jāattiecina ziņošanas pienākums.

(12)

Ziņojot par ienākumiem, kas gūti no šādām darbībām, nodokļu administrācijām būtu jāgūst visaptveroša informācija, kas vajadzīga, lai pareizi aprēķinātu iekasējamo ienākuma nodokli.

(13)

Vienkāršošanas un saistību izpildes atbilstības nodrošināšanas izmaksu mazināšanas labad būtu saprātīgi prasīt, lai platformu operatori ziņo par ienākumiem, ko pārdevēji guvuši, izmantojot digitālo platformu, vienā vienīgā dalībvalstī.

(14)

Ņemot vērā digitālo platformu raksturu un elastību, ziņošanas pienākums būtu jāattiecina arī uz tiem platformu operatoriem, kuri veic komercdarbību Savienībā, bet kuri nav nedz kādas dalībvalsts rezidenti nodokļu vajadzībām, nedz tur ir inkorporēti vai tiek pārvaldīti, nedz arī kuriem tur ir pastāvīga iestāde (“ārvalstu platformu operatori”). Tas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp visām digitālajām platformām un novērstu negodīgu konkurenci. Lai veicinātu šā mērķa sasniegšanu, būtu jānosaka prasība to ārvalstu platformu operatoriem, kas vēlas darboties iekšējā tirgū, reģistrēties un ziņot vienā vienīgā dalībvalstī. Pēc ārvalstu platformas operatora reģistrācijas anulēšanas dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādiem ārvalstu platformu operatoriem, kad tie atkārtoti reģistrējas Savienībā, ir jāsniedz attiecīgajai dalībvalstij atbilstošas garantijas, piemēram, ar zvērestu apliecināts apstiprinājums vai drošības nauda.

(15)

Tomēr ir lietderīgi noteikt pasākumus, kas samazinātu administratīvo slogu ārvalstu platformu operatoriem un dalībvalstu nodokļu iestādēm gadījumos, kad pastāv atbilstīga kārtība, kā nodrošināt līdzvērtīgas informācijas apmaiņu starp ārpus Savienības esošu jurisdikciju un dalībvalsti. Minētajos gadījumos būtu lietderīgi platformu operatorus, kuri ziņojuši ārpus Savienības esošā jurisdikcijā, atbrīvot no pienākuma ziņot dalībvalstī, ciktāl dalībvalsts saņemtā informācija attiecas uz darbībām, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un šī informācija ir līdzvērtīga informācijai, kas prasīta saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem ziņošanas noteikumiem. Lai šajā jomā veicinātu administratīvo sadarbību ar ārpus Savienības esošām jurisdikcijām un atzīstot vajadzību pēc elastības sarunās par nolīgumiem starp dalībvalstīm un ārpus Savienības esošām jurisdikcijām, šai direktīvai būtu jāļauj ārpus Savienības esošas jurisdikcijas kvalificētas platformas operatoram līdzvērtīgu informāciju par pārdevējiem, par kuriem jāsniedz ziņojumi, sniegt tikai ārpus Savienības esošas jurisdikcijas nodokļu iestādēm, kas šādu informāciju savukārt nosūtītu dalībvalstu nodokļu administrācijām. Attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējai izmantot šo mehānismu, lai novērstu to, ka līdzvērtīga informācija tiek paziņota un nosūtīta vairāk nekā vienu reizi.

(16)

Ņemot vērā to, ka nodokļu iestādes visā pasaulē saskaras ar problēmām, kas saistītas ar aizvien pieaugošo digitālo platformu ekonomiku, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ir izstrādājusi paraugnoteikumus platformu operatoriem attiecībā uz ziņošanu par pārdevējiem dalīšanās un gadījumdarbu ekonomikā (“paraugnoteikumi”). Ņemot vērā to pārrobežu darbību lielo īpatsvaru, ko veic digitālās platformas, kā arī pārdevēji, kas tajās darbojas, var pamatoti sagaidīt, ka ārpus Savienības esošajās jurisdikcijās būs pietiekami stimuli sekot Savienības rādītajam piemēram un īstenot informācijas par pārdevējiem, par kuriem jāsniedz ziņojums, vākšanu un savstarpēju automātisku apmaiņu saskaņā ar paraugnoteikumiem. Lai gan paraugnoteikumu darbības joma nav identiska šīs direktīvas darbības jomai attiecībā uz pārdevējiem, par kuriem jāsniedz ziņojums, un digitālajām platformām, kurām ir šāda ziņojuma sniegšanas pienākums, ir sagaidāms, ka paraugnoteikumi nodrošinās līdzvērtīgas informācijas sniegšanu saistībā ar attiecīgajām darbībām, kuras ietilpst gan šīs direktīvas, gan paraugnoteikumu darbības jomā, ko var paplašināt, iekļaujot papildu attiecīgās darbības.

(17)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (5). Konkrētāk, Komisijai ar īstenošanas aktiem būtu jānosaka, vai informācija, ar kuru jāapmainās, ievērojot nolīgumu starp dalībvalsts kompetentajām iestādēm un ārpus Savienības esošu jurisdikciju, ir līdzvērtīga šajā direktīvā paredzētajai informācijai. Ņemot vērā to, ka nolīgumu par administratīvo sadarbību nodokļu jomā noslēgšana ar ārpus Savienības esošām jurisdikcijām joprojām ir dalībvalstu kompetencē, Komisijas rīcības iemesls varētu būt arī dalībvalsts lūgums. Šai administratīvajai procedūrai, nemainot šīs direktīvas darbības jomu un nosacījumus, būtu jānodrošina juridiskā noteiktība attiecībā uz to saistību korelāciju, kas izriet no šīs direktīvas un jebkādiem informācijas apmaiņas nolīgumiem, kādi dalībvalstīm varētu būt ar ārpus Savienības esošām jurisdikcijām. Šajā nolūkā ir nepieciešams, lai līdzvērtības noteikšanu pēc dalībvalsts lūguma varētu veikt arī pirms šāda nolīguma paredzētās noslēgšanas. Ja šādas informācijas apmaiņa balstās uz daudzpusēju instrumentu, lēmums par līdzvērtību būtu jāpieņem attiecībā uz visu attiecīgo regulējumu, uz ko attiecas šāds instruments. Tomēr joprojām vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā pieņemt lēmumu par līdzvērtību attiecībā uz divpusēju instrumentu vai apmaiņas attiecībām ar atsevišķu ārpus Savienības esošu jurisdikciju.

(18)

Lai nepieļautu krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, ir lietderīgi noteikt, ka ziņošana par komercdarbību ietver nekustamā īpašuma iznomāšanu, individuālos pakalpojumus, preču pārdošanu un jebkura transporta veida iznomāšanu. Darbībām, ko veic pārdevējs, kurš darbojas kā platformas operatora darbinieks, nebūtu jāietilpst šādas ziņošanas darbības jomā.

(19)

Lai samazinātu nevajadzīgas atbilstības nodrošināšanas izmaksas pārdevējiem, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma iznomāšanu, piemēram, viesnīcu ķēdēm vai ceļojumu rīkotājiem, būtu jānosaka iznomājamo objektu skaita robežvērtība katram parādītajam īpašumam, virs kuras ziņošanas pienākumu nepiemērotu. Tomēr būtu jāievieš atbilstīgi aizsardzības pasākumi, lai novērstu risku, ka starpnieki, kas digitālajās platformās parādās kā individuāli pārdevēji, bet faktiski pārvalda lielu skaitu īpašuma vienību, varētu apiet ziņošanas pienākumus.

(20)

Mērķi – novērst krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu – varētu sasniegt, prasot platformu operatoriem ziņot par ienākumiem, kas gūti, izmantojot digitālas platformas, agrīnā posmā, pirms dalībvalstu nodokļu iestādes veic savus ikgadējos nodokļu aprēķinus. Lai atvieglotu dalībvalstu nodokļu iestāžu darbu, ar paziņoto informāciju būtu jāapmainās viena mēneša laikā pēc tās paziņošanas. Lai atvieglotu automātisko informācijas apmaiņu un veicinātu efektīvu resursu izmantošanu, informācijas apmaiņa būtu jāveic elektroniski, izmantojot esošo kopējo sakaru tīklu (CCN), ko izveidojusi Savienība.

(21)

Ja ārvalstu platformu operatori līdzvērtīgu informāciju par pārdevējiem, par kuriem jāsniedz ziņojums, sniedz attiecīgajām ārpus Savienības esošo jurisdikciju nodokļu iestādēm, paredzams, ka pienācīgas pārbaudes procedūru un ziņošanas prasību efektīvu īstenošanu nodrošinās minēto jurisdikciju nodokļu iestādes. Tomēr gadījumos, kad tas tā nav, ārvalstu platformu operatoriem vajadzētu būt pienākumam reģistrēties un ziņot Savienībā, un dalībvalstīm būtu jānodrošina šādu ārvalstu platformu operatoru reģistrācijas, pienācīgas pārbaudes un ziņošanas pienākumu izpilde. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas par attiecīgo valstu to noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tās tiek īstenotas. Sankciju izvēle paliek dalībvalstu ziņā, taču paredzētajām sankcijām vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un atturošām. Ņemot vērā digitālo platformu bieži vien plašo ģeogrāfisko tvērumu, ir lietderīgi, ka dalībvalstis cenšas rīkoties koordinēti, kad tās tiecas panākt atbilstību reģistrācijas un ziņošanas prasībām, kas piemērojamas digitālajām platformām, kuras darbojas no ārpus Savienības esošām jurisdikcijām, tostarp dalībvalstis galējās nepieciešamības gadījumā nepieļauj, ka šādas digitālās platformas var darboties Savienībā. Komisijai savas kompetences robežās būtu jāatvieglo šādu dalībvalstu darbību koordinēšana, ņemot vērā jebkādus turpmākus kopīgus pasākumus attiecībā uz digitālajām platformām, kā arī dalībvalstīm pieejamo potenciālo pasākumu atšķirības.

(22)

Ir jāstiprina Direktīvā 2011/16/ES paredzētie noteikumi attiecībā uz vienas dalībvalsts ierēdņu klātbūtni citas dalībvalsts teritorijā un vienlaicīgu pārbaužu veikšanu divās vai vairākās dalībvalstīs, lai nodrošinātu minēto noteikumu efektīvu piemērošanu. Tādēļ pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm atbildes uz pieprasījumiem par citas dalībvalsts ierēdņu klātbūtni būtu jāsniedz noteiktā termiņā. Ja vienas dalībvalsts ierēdņi administratīvās procedūras laikā atrodas citas dalībvalsts teritorijā vai piedalās administratīvā procedūrā, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, uz viņiem būtu jāattiecas procedūrai, ko noteikusi pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts fizisku personu tiešai izjautāšanai un oficiālu dokumentu izskatīšanai.

(23)

Dalībvalstij, kas plāno veikt vienlaicīgu pārbaudi, par savu nodomu būtu jāpaziņo pārējām attiecīgajām dalībvalstīm. Efektivitātes un juridiskās noteiktības labad ir lietderīgi paredzēt, ka katras attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir pienākums atbildēt noteiktā termiņā.

(24)

Daudzpusējas kontroles, kuras veic ar programmas Fiscalis 2020 atbalstu, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1286/2013 (6), ir parādījušas ieguvumus, ko sniedz viena vai vairāku nodokļu maksātāju, attiecībā uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir kopīgas vai papildinošas intereses, koordinēta kontrole. Šādas kopīgas darbības pašlaik tiek veiktas, tikai pamatojoties uz spēkā esošo noteikumu par kādas dalībvalsts ierēdņu klātbūtni citas dalībvalsts teritorijā un vienlaicīgu pārbaužu kombinētu piemērošanu. Tomēr daudzos gadījumos minētā prakse ir parādījusi, ka ir vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, lai nodrošinātu juridisko noteiktību.

(25)

Tādēļ ir lietderīgi Direktīvu 2011/16/ES papildināt ar vairākiem noteikumiem, ar ko sīkāk precizē satvaru un galvenos principus, kuri būtu jāpiemēro, ja dalībvalstu kompetentās iestādes izvēlas izmantot kopīgas revīzijas instrumentu. Kopīgām revīzijām vajadzētu būt papildu instrumentam, kas pieejams dalībvalstu administratīvajai sadarbībai nodokļu jomā un kas papildinātu esošo regulējumu, kurā paredzētas citas dalībvalsts ierēdņu iespējas atrasties administratīvajos birojos, piedalīties administratīvajās procedūrās, kā arī veikt vienlaicīgas pārbaudes. Kopīgas revīzijas īstenotu kā administratīvas procedūras, kuras kopīgi veic divu vai vairāku dalībvalstu kompetentās iestādes, un tās būtu saistītas ar vienu vai vairākām personām, attiecībā uz kurām minēto dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir kopīgas vai papildinošas intereses. Kopīgām revīzijām var būt svarīga nozīme, lai veicinātu labāku iekšējā tirgus darbību. Kopīgas revīzijas būtu jāstrukturē tā, lai ar skaidriem procesuālajiem noteikumiem, tostarp nodokļu dubultās uzlikšanas riska mazināšanas pasākumiem, nodrošinātu juridisko noteiktību nodokļu maksātājiem.

(26)

Juridiskās noteiktības nolūkā Direktīvas 2011/16/ES noteikumos attiecībā uz kopīgām revīzijām būtu jāietver arī sīkākas informācijas par minēto instrumentu galvenie aspekti, piemēram, noteiktais termiņš, kādā jāatbild uz kopīgas revīzijas pieprasījumu, kopīgajā revīzijā iesaistīto ierēdņu tiesību un pienākumu tvērums un process, kura rezultātā tiek sagatavots kopīgās revīzijas galīgais ziņojums. Minētie noteikumi par kopīgām revīzijām nebūtu jāinterpretē kā tādi, kas skar jebkādus procesus, kuri norisinātos dalībvalstī saskaņā ar tās tiesību aktiem kā kopīgās revīzijas sekas vai turpmāki pasākumi, piemēram, nodokļa uzlikšana vai aprēķināšana ar dalībvalstu nodokļu iestāžu lēmumu, ar to saistīts pārsūdzības vai vienošanās process vai nodokļu maksātājiem pieejamie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas izriet no šiem procesiem. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, kopīgās revīzijas galīgajā ziņojumā būtu jāatspoguļo konstatējumi, par kuriem attiecīgās kompetentās iestādes ir vienojušās. Attiecīgās kompetentās iestādes turklāt varētu vienoties, ka kopīgās revīzijas galīgajā ziņojumā iekļauj visus jautājumus, par kuriem nav izdevies panākt vienošanos. Kopīgās revīzijas galīgajā ziņojumā ietvertie savstarpēji saskaņotie konstatējumi būtu jāņem vērā attiecīgajos instrumentos, ko pēc minētās kopīgās revīzijas izdevušas iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes.

(27)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, ir lietderīgi paredzēt, ka kopīgas revīzijas būtu jāveic iepriekš saskaņotā un koordinētā veidā un saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem un procedūras prasībām, kurā notiek kopīgas revīzijas darbības. Šādas prasības var ietvert arī pienākumu nodrošināt, ka dalībvalsts ierēdņi, kas ir piedalījušies kopīgajā revīzijā citā dalībvalstī, vajadzības gadījumā piedalās arī jebkādā sūdzības, pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā minētajā dalībvalstī.

(28)

To ierēdņu tiesības un pienākumi, kuri piedalās kopīgajā revīzijā, ja viņi ir klāt darbībās, ko veic citā dalībvalstī, būtu jānosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek kopīgās revīzijas darbības. Tajā pašā laikā, nodrošinot atbilstību tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek kopīgas revīzijas darbības, citas dalībvalsts ierēdņiem nebūtu jāīsteno nekādas pilnvaras, kas pārsniegtu to pilnvaru tvērumu, kuras viņiem piešķirtas saskaņā ar savas dalībvalsts tiesību aktiem.

(29)

Noteikumu par kopīgām revīzijām mērķis ir nodrošināt lietderīgu instrumentu administratīvai sadarbībai nodokļu jomā, un nekādi šīs direktīvas elementi nebūtu interpretējami kā tādi, kas ir pretrunā iedibinātajiem noteikumiem par dalībvalstu sadarbību tieslietās.

(30)

Ir svarīgi, lai informācija, kas paziņota saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES, principā tiktu izmantota, lai aprēķinātu, administrētu un izpildītu nodokļus, uz kuriem attiecas minētās direktīvas materiālā piemērošanas joma. Tas nebija izslēgts arī līdz šim, taču neskaidrā regulējuma dēļ bija radušās neskaidrības par informācijas izmantošanu. Tādēļ un ņemot vērā PVN nozīmi iekšējā tirgus darbībā, ir lietderīgi precizēt, ka dalībvalstu starpā paziņoto informāciju var izmantot arī PVN un citu netiešo nodokļu aprēķināšanai, administrēšanai un izpildei.

(31)

Dalībvalstij, kas paziņo informāciju citai dalībvalstij nodokļu vajadzībām, būtu jāatļauj minēto informāciju izmantot citiem nolūkiem, ciktāl tas atļauts abu dalībvalstu tiesību aktos. Dalībvalsts to var darīt, vai nu atšķirīgo izmantošanu atļaujot pēc citas dalībvalsts obligāta pieprasījuma, vai arī nosūtot visām dalībvalstīm sarakstu ar citiem atļautiem nolūkiem.

(32)

Lai palīdzētu nodokļu administrācijām, kas piedalās informācijas apmaiņā saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstīm ar Komisijas palīdzību būtu jāizstrādā praktiska kārtība, tostarp – attiecīgā gadījumā – vienošanās par kopīgiem datu pārziņiem, datu apstrādātāja un datu pārziņa vienošanās vai to paraugi. Tikai Komisijas Drošības akreditācijas iestādes pienācīgi akreditētas personas var piekļūt informācijai, kas paziņota, ievērojot Direktīvu 2011/16/ES, un sniegta ar elektroniskiem līdzekļiem, izmantojot CCN, un tikai tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs centrālā direktorija administratīvai sadarbībai nodokļu jomā un CCN apkopei, uzturēšanai un pilnveidošanai. Komisija ir atbildīga arī par centrālā direktorija administratīvai sadarbībai nodokļu jomā un CCN drošības nodrošināšanu.

(33)

Lai novērstu datu aizsardzības pārkāpumus un ierobežotu iespējamo kaitējumu, ir ārkārtīgi svarīgi uzlabot visu to datu drošību, ar kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES. Tādēļ ir lietderīgi minēto direktīvu papildināt ar noteikumiem par procedūru, kas dalībvalstīm un Komisijai jāievēro gadījumā, ja datu aizsardzības pārkāpums noticis kādā dalībvalstī, kā arī gadījumos, kad pārkāpums noticis saistībā ar CCN. Ņemot vērā to datu sensitīvo raksturu, pret kuriem varētu tikt vērsts datu aizsardzības pārkāpums, būtu lietderīgi paredzēt tādus pasākumus kā pieprasīt apturēt informācijas apmaiņu ar dalībvalsti(-īm), kurā(-ās) noticis datu aizsardzības pārkāpums, vai piekļuves CCN apturēšana vienai vai vairākām dalībvalstīm līdz brīdim, kamēr datu aizsardzības pārkāpums ir novērsts. Ņemot vērā ar datu apmaiņu saistīto procesu tehnisko raksturu, dalībvalstīm ar Komisijas palīdzību būtu jāvienojas par praktisku kārtību, kas vajadzīga, lai īstenotu procedūras, kuras jāievēro datu aizsardzības pārkāpuma gadījumā, un par pasākumiem, kas jāveic, lai novērstu datu aizsardzības pārkāpumus nākotnē.

(34)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus Direktīvas 2011/16/ES īstenošanai un jo īpaši automātisko informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt standarta veidlapu ar ierobežotu skaitu elementu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011.

(35)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (7) 42. pantu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju.

(36)

Jebkādai personas datu apstrādei, ko veic saskaņā ar Direktīvu 2011/16/ES, arī turpmāk būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (8) un Regulai (ES) 2018/1725. Datu apstrāde Direktīvā 2011/16/ES ir reglamentēta vienīgi ar mērķi kalpot vispārējām sabiedrības interesēm, proti, nodokļu jautājumiem un tādiem nolūkiem kā krāpšanas nodokļu jomā, nodokļu apiešanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas apkarošanai, nodokļu ieņēmumu nodrošināšanai un taisnīgas nodokļu politikas veicināšanai, kas uzlabo sociālās, politiskās un ekonomiskās iekļaušanas iespējas dalībvalstīs. Tāpēc Direktīvā 2011/16/ES iekļautās atsauces uz attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem datu aizsardzības jomā būtu jāatjaunina un jāpapildina ar noteikumiem, kas ieviesti ar šo direktīvu. Tas ir jo īpaši svarīgi nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību datu pārziņiem un datu apstrādātājiem Regulas (ES) 2016/679 un Regulas (ES) 2018/1725 nozīmē, vienlaikus nodrošinot arī datu subjektu tiesību aizsardzību.

(37)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši ar šo direktīvu tiecas nodrošināt, ka tiek pilnībā ievērotas tiesības uz personas datu aizsardzību un darījumdarbības brīvība.

(38)

Ņemot vērā to, ka dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt šīs direktīvas mērķi, proti, efektīvu administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm saskaņā ar nosacījumiem, kas ir saderīgi ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību, jo šīs direktīvas mērķa – uzlabot sadarbību starp nodokļu administrācijām – sasniegšanai ir vajadzīgi vienoti noteikumi, kas var būt efektīvi pārrobežu situācijās, bet tas ir labāk sasniedzams Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(39)

Tāpēc Direktīva 2011/16/ES būtu attiecīgi jāgroza,