Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62017CN0474

Lieta C-474/17: Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 8. augustā iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Vācija) – Vācijas Federatīvā Republika/Sociedad de Transportes SA

OJ C 382, 13.11.2017, p. 31–32 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

13.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 382/31


Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 8. augustā iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Vācija) – Vācijas Federatīvā Republika/Sociedad de Transportes SA

(Lieta C-474/17)

(2017/C 382/38)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Bundesverwaltungsgericht

Pamatlietas puses

Atbildētāja un prasītāja Revision [kasācijas] tiesvedībā: Vācijas Federatīvā Republika

Prasītāja un atbildētāja Revision [kasācijas] tiesvedībā: Sociedad de Transportes SA

Prejudiciālie jautājumi

1.

Vai LESD 67. panta 2. punktam, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta Regulas (ES) 2016/399 par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (1), 22. un 23. pantam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram autobusa pārvadājumu uzņēmumiem maršrutu satiksmē, šķērsojot Šengenas iekšējo robežu, gala rezultātā ir noteikts pienākums pārbaudīt savu pasažieru robežšķērsošanas dokumentus pirms iekšējās robežas šķērsošanas, lai novērstu ārvalstnieku bez pases un uzturēšanās atļaujas pārvadājumus Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā?

It īpaši:

a)

Vai tāds vispārējs likumā paredzēts vai konkrētiem pārvadātājiem adresēts administratīvs pienākums nepārvadāt valsts teritorijā ārvalstniekus bez nepieciešamās pases vai uzturēšanās atļaujas, kas var tikt izpildīts, tikai pārvadātājiem pārbaudot visu pasažieru robežšķērsošanas dokumentus pirms iekšējās robežas šķērsošanas, ir personu pārbaude pie iekšējām robežām Šengenas Robežu kodeksa 22. panta izpratnē, precīzāk, vai tas ir līdzvērtīgs šādai pārbaudei?

b)

Vai 1. punktā minēto pienākumu noteikšana ir jāvērtē, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta a) punktu, lai gan pārvadātāji neīsteno “policijas pilnvaras” šīs tiesību normas izpratnē un, valstij nosakot pienākumu veikt pārbaudes, tiem arī formāli netiek piešķirtas tiesības īstenot valsts varas pilnvaras?

c)

Ja uz 1.b) jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai no pārvadātājiem pieprasītās pārbaudes, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta a) punkta otrajā teikumā paredzētos kritērijus, ir uzskatāmas par nepieļaujamu pasākumu, kas iedarbības ziņā ir līdzvērtīgs robežpārbaudēm?

d)

Vai 1. punktā minēto pienākumu noteikšana, ciktāl tie attiecas uz autobusa pārvadājumu uzņēmumiem maršrutu satiksmē, ir jāvērtē, ņemot vērā Šengenas Robežu kodeksa 23. panta b) punktu, atbilstoši kuram robežkontroles neesamība pie iekšējām robežām neietekmē pārvadātāju pilnvaras veikt personu drošības pārbaudes ostās un lidostās? Vai no minētā izriet pārbaužu nepieļaujamība pirmā jautājuma izpratnē arī ārpus ostām un lidostām, ja tās nav drošības pārbaudes un ja tās neveic arī personām, kas ceļo pa dalībvalsts teritoriju?

2)

Vai atbilstoši Šengenas Robežu kodeksa 22. un 23. pantam ir pieļaujamas valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām pienākuma izpildīšanas nolūkā attiecībā uz autobusa pārvadājumu uzņēmumu var tikt pieņemts lēmums par aizliegumu un izteikts brīdinājums par soda maksājuma piemērošanu, ja pārbaužu neveikšanas dēļ Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā ir tikuši pārvadāti arī ārvalstnieki bez pases un uzturēšanās atļaujas?


(1)  OV L 77, 1. lpp.


Top