Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52016IE0732

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Lauksaimniecības nozīme daudzpusējās, divpusējās un reģionālās tirdzniecības sarunās saistībā ar PTO ministru konferenci Nairobi” (pašiniciatīvas atzinums)

OJ C 173, 31.5.2017, p. 20–28 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

31.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 173/20


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums “Lauksaimniecības nozīme daudzpusējās, divpusējās un reģionālās tirdzniecības sarunās saistībā ar PTO ministru konferenci Nairobi”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2017/C 173/04)

Ziņotājs:

Jonathan PEEL

Pilnsapulces lēmums

21.1.2016.

Juridiskais pamats

Reglamenta 29. panta 2. punkts

 

Pašiniciatīvas atzinums

 

 

Atbildīgā specializētā nodaļa

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa

Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē

6.2.2017.

Pieņemts plenārsesijā

23.2.2017.

Plenārsesija Nr.

523

Balsojuma rezultāts

(par/pret/atturas)

212/0/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pārfrāzējot Marka Tvena teicienu (1), ziņas par PTO nāvi pēc Dohas sarunu neveiksmes ir stipri pārspīlētas. PTO joprojām ir dzīvotspējīgs un efektīvs tirdzniecības sarunu forums, it īpaši lauksaimniecības jomā.

1.1.1.

Tas tika uzsvērts 10. PTO Ministru konferencē, kas 2015. gada decembrī notika Nairobi. Tajā cita starpā tika nolemts faktiski likvidēt lauksaimniecības eksporta subsīdijas. PTO ģenerāldirektors to raksturoja kā pēdējo 20 gadu “ievērojamāko PTO sasniegumu lauksaimniecības jomā”. Minētā pamatā ir tirdzniecības atvieglošanas nolīgums un citi nolīgumi, par kuriem 2013. gadā tika panākta vienošanās iepriekšējā PTO Ministru konferencē Bali.

1.1.2.

Lauksaimniecības produktu tirdzniecībā (2) ir svarīgas rīcībpolitikas jomas, kurās par nolīgumiem vislabāk var vienoties daudzpusējā līmenī, proti, par iekšzemes subsīdiju un atbalsta vispārējo līmeni, par eksporta subsīdijām un dažiem aspektiem attiecībā uz piekļuvi tirgum. Šādi aspekti ir, piemēram, īpašais aizsardzības mehānisms (SSM) un īpaša un diferencēta pieeja (SDT) jaunattīstības valstīm, kas ir PTO dalībnieces.

1.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka lauksaimniecības produktu tirdzniecībā, kas sarunās bieži vien ir visstrīdīgākā joma, ir vajadzīga jauna pieeja, jauns devums un jauns stimuls. Nairobi Ministru konferences deklarācijā (3) pirmo reizi netika atkārtoti apstiprināta pilnīga apņemšanās pabeigt Dohas sarunu kārtu, taču deklarācijā bija minēts, ka “visi locekļi ir stingri apņēmušies sekmēt sarunas par atlikušajiem Dohas jautājumiem”, tostarp par lauksaimniecību.

1.2.1.

Daudzpusējā pieeja lauksaimniecībai ir jāpārdomā un jānostiprina, nevis no tās jāatsakās. “Doha” kā attīstīto un jaunattīstības valstu tirdzniecības dialoga koncepcija ir jāsaglabā un jāuzlabo, ievērojot pārtikas suverenitātes principu attiecībā uz visiem.

1.2.2.

Eiropas Savienībai ir visas iespējas uzņemties vadošu, proaktīvu lomu jaunas, līdzsvarotas pieejas sekmēšanā. EESK mudina šādi rīkoties, it īpaši, ņemot vērā to, ka daudzām strauji augošām jaunietekmes valstīm nav izdevies dot vērā ņemamu ieguldījumu, lai palīdzētu citām valstīm, kuru attīstība atpaliek vēl vairāk. Mazāk attīstītajām valstīm izšķiroši nozīmīga joprojām ir spēju veidošana, kā arī ir svarīgi dot tām lielākas iespējas nepieļaut to pārtikas nodrošinājuma un veidošanās procesā esošā lauksaimniecības sektora attīstības mazināšanos.

1.3.

Ir arī jāturpina apsvērt, ko lauksaimniecības produktu tirdzniecības jomā vislabāk var sasniegt divpusējās un reģionālās sarunās, vienlaikus nodrošinot, ka tās nav pretrunā daudzpusīgām attiecībām.

1.4.

EESK uzskata, ka ANO pieņemtie ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) apvienojumā ar Parīzes nolīgumu (COP21  (4)) būtiski maina pasaules tirdzniecības kārtību, īpaši attiecībā uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību. Minētie nolīgumi ir fundamentāli, un visas turpmākās tirdzniecības sarunas jākoncentrē uz nepieciešamību tos īstenot.

1.4.1.

Lai sasniegtu IAM, būtiski svarīga ir tirdzniecība un ieguldījumi. Saskaņā ar ANO Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) aplēsēm šo mērķu sasniegšanai ik gadu papildus būs vajadzīgi 2,5 triljoni ASV dolāru. IAM pēc būtības ir globāla rakstura un universāli piemērojami – visām valstīm ir jāuzņemas kopīga atbildība par to sasniegšanu. Tiem būtu jārada jauna veida globālā darbība – plašāka un vairāk vērsta uz līdzdalību un konsultācijām. Vairāk nekā 90 valstis jau ir lūgušas citu valstu palīdzību šo mērķu sasniegšanā.

1.4.2.

IAM sekmēšana un īstenošana, kā arī Eiropas vērtību popularizēšana pasaulē radīs ciešu sinerģiju, it īpaši ar progresu vides un sociālajā jomā. EESK uzsvērti iesaka, ka sarunās ar ASV beidzot sasniegtajam pārredzamības un pilsoniskās sabiedrības iesaistes līmenim ir jākļūst par normu.

1.4.3.

Nairobi deklarācijā uzsvērts, ka PTO ir svarīga nozīme IAM sasniegšanā un ka bez efektīva daudzpusējās tirdzniecības mehānisma to izdarīt būs daudz grūtāk.

1.5.

Komiteja atzinīgi vērtē 2016. gada novembrī publicēto Komisijas paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei” (5), kurā paredzēts “pilnībā integrēt IAM Eiropas politikas sistēmā un pašreizējās Komisijas prioritātēs”.

1.5.1.

Sevišķi svarīgi tas būs turpmākajās sarunās par lauksaimniecības produktu tirdzniecību. Lauksaimniecībai ir būtiska nozīme ja ne visu, tad lielākās daļas IAM sasniegšanā, jo īpaši 2. mērķa (izskaust badu), 12. mērķa (ilgtspējīgs patēriņš un ražošana) un 15. mērķa (zemes degradācijas novēršana) īstenošanā. Tirdzniecība palīdz izlīdzināt piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību; pateicoties pārtikas labākai pieejamībai, tā var ievērojami uzlabot pārtikas nodrošinājumu un uzturu, veicināt resursu efektīvu izmantošanu, palielināt ieguldījumus, uzlabot tirgus iespējas un stimulēt ekonomikas izaugsmi, tādējādi radot darbvietas, ienākumus un labklājību lauku apgabalos.

1.6.

Eiropas Savienībai ir vislabākās iespējas virzīt šīs programmas attīstību – Eiropas Savienība tiek respektēta kā pasaulē lielākā lauksaimniecības produktu eksportētāja un importētāja; lauksaimniecības nozarē tā vairs neieņem galvenokārt aizstāvošu nostāju, kā agrāk tika uzskatīts, tā ir apliecinājusi noturīgu interesi par tirdzniecību un attīstību, un, pats galvenais, Nairobi tā apliecināja spēju paust jaunas un līdzsvarotas idejas. ES ir uzticams starpnieks, kas var veidot efektīvu saikni starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm.

1.7.

Tomēr, lai tas izdotos, EESK mudina Komisiju vispirms veikt pilnīgu ietekmes novērtējumu par IAM un Parīzes nolīguma īstenošanas iespējamo ietekmi uz ES lauksaimniecību un uz ES tirdzniecības politiku.

1.7.1.

Vienlaikus Eiropas Savienībai šis ietekmes novērtējums ir jāpaplašina, lai tajā iekļautu neseno ES tirdzniecības nolīgumu, kā arī globālo tirdzniecības tendenču ietekmi uz lauksaimniecību visā ES. Lai arī lauksaimniecība un tirdzniecība jau vairāk nekā 40 gadus ir ES kompetences jomas, šajās būtiski svarīgajās nozarēs reizēm vērojams saziņas vai saskaņotu ideju trūkums.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Saskaņā ar 1994. gada Urugvajas kārtas Lauksaimniecības nolīguma (URAA) 20. pantu tolaik jaunizveidotās Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO, kas aizstāja GATT – Vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību) locekļi vienojās līdz 1999. beigām sākt nākamās sarunas, lai “turpinātu lauksaimniecības produktu tirdzniecības reformu procesu”. Šī “integrēto reformu programma” 2001. gadā kļuva par plašākas Dohas sarunu kārtas jeb Dohas Attīstības programmas (DAP) sastāvdaļu. Sarunas, ko sākotnēji bija paredzēts pabeigt līdz 2005. gada 1. janvārim, joprojām turpinās jau 15 gadus.

2.2.

Pamatojoties uz sarunās iesniegtiem pieteikumiem no vairāk nekā 100 PTO locekļiem, Dohas deklarācijā (6) tika paziņots tās ilgtermiņa mērķis “izveidot taisnīgu un uz tirgu orientētu tirdzniecības sistēmu, veicot būtisku reformu”. Lai to sasniegtu, bija paredzēti “stingrāki noteikumi un īpašas saistības attiecībā uz valdību atbalstu un aizsardzību lauksaimniecībai (..), lai labotu un novērstu ierobežojumus un kropļojumus pasaules lauksaimniecības tirgos”.

2.2.1.

DAP aptvēra trīs lauksaimniecības produktu tirdzniecības pīlārus, kā noteikts URAA:

būtiski samazināt šķēršļus saistībā ar piekļuvi tirgum,

samazināt, ar mērķi pakāpeniski likvidēt, visus eksporta subsīdiju veidus,

būtiski samazināt iekšzemes atbalstu lauksaimniecībai, kurš kropļo tirdzniecību.

2.2.2.

Dohas deklarācijā kā “sarunu neatņemama sastāvdaļa” bija paredzēta īpaša un diferencēta pieeja jaunattīstības valstīm, lai tās varētu nodrošināt savas vajadzības, jo īpaši attiecībā uz pārtikas nodrošinājumu un lauku attīstību. Pamatojoties uz locekļu iesniegumiem, tika nolemts iekļaut arī ar tirdzniecību nesaistītus jautājumus, piemēram, vides aizsardzību.

2.3.

Nokavējot vairākus termiņus, Dohas sarunu kārta nekad nav tikusi pabeigta, lai arī ievērojams progress tika sasniegts gan Bali, gan Nairobi.

2.3.1.

Galvenā Dohas deklarācijas daļa bija tā dēvētais “vienotas darbības princips”, saskaņā ar kuru nav izlemts nekas, kamēr nav panākta vienošanās par visiem punktiem. Lai gan PTO locekļi vairākkārt, pēdējo reizi 2008. gadā, vienošanās panākšanai bija ļoti tuvu, vairāki neatrisināti jautājumi vēl palika. Tomēr šis princips 2013. gadā Bali faktiski tika lauzts ar tirdzniecības atvieglošanas nolīgumu un vairākiem citiem nolīgumiem, ko vēl vairāk veicināja Nairobi panāktie konkrētie nolīgumi par lauksaimniecību.

2.4.

Lai gan Nairobi Ministru konferences deklarācijas 12. punktā teikts: “Tomēr mēs norādām, ka lauksaimniecības jomā ir panākts daudz mazāks progress”, PTO ģenerāldirektors šajā konferencē pieņemto lēmumu likvidēt lauksaimniecības eksporta subsīdijas raksturoja kā pēdējo 20 gadu “ievērojamāko PTO sasniegumu lauksaimniecības jomā” (7). Turklāt ar Ministru konferences deklarāciju locekļiem ir uzliktas saistības turpināt darbu, lai izveidotu īpašu aizsardzības mehānismu (SSM) tām PTO dalībniecēm, kas ir jaunattīstības valstis, kā arī lai rastu pastāvīgu risinājumu jautājumā par krājumu glabāšanu valsts noliktavās pārtikas nodrošinājuma apsvērumu dēļ, un attiecīgi lēmumi jāpieņem nākamajā konferencē 2017. gadā (11. PTO Ministru konferencē). Būtisks ir arī ministru lēmums par kokvilnu.

3.   Īpašas piezīmes – turpmākais daudzpusējais progress lauksaimniecības jomā

3.1.

Kā tika atzīts gan URAA, gan DAP, jebkuru efektīvu pasaules mēroga vienošanos par īpašo aizsardzības mehānismu un īpašu un diferencētu pieeju vai par lauksaimniecības subsīdiju kopējo līmeni vislabāk ir iespējams panākt daudzpusējā līmenī. Savukārt nesistemātiska jautājumu izskatīšana, kā tika darīts Nairobi, mazinās stimulus risināt sarežģītākos jautājumus, jo nebūs daudz ko piedāvāt tiem, no kuriem tiek gaidīta būtiska piekāpšanās.

3.1.1.

PTO Lauksaimniecības komiteja izrāda arvien lielāku vēlmi 11. PTO Ministru konferencē, kas 2017. gada decembrī notiks Buenosairesā, censties gūt “ar lauksaimniecību saistītus rezultātus”, tostarp URAA“integrēto reformu programmu” (8), kā arī stiprināt daudzpusējo pieeju.

3.1.2.

Tomēr, raugoties reālistiski, Dohas process kā tāds savu laiku ir nokalpojis un ir vajadzīgas jaunas idejas un jauni impulsi, ne tikai turpmākajām daudzpusējām sarunām, bet arī izvērtējot, ko vislabāk var sasniegt divpusējā vai reģionālā līmenī, nekropļojot globālo ainu.

3.2.

“Nairobi pakete” ietvēra sešus nolīgumus par lauksaimniecību, no kuriem svarīgākais bija apņemšanās likvidēt lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas, tādējādi efektīvi noregulējot vienu no trim lauksaimniecības pīlāriem un dodot jaunattīstības valstīm nedaudz vairāk laika šādu subsīdiju pakāpeniskai likvidēšanai. Tas ļāva izpildīt arī vienu no galvenajiem apakšmērķiem, kas izvirzīts IAM 2. mērķa (“izskaust badu”) ietvaros.

3.2.1.

ES šajā ziņā bija nozīmīgs virzītājspēks, jo īpaši, iepriekš sagatavojot kopīgu nostāju ar galvenajiem lauksaimniecības produktu eksportētājiem pasaulē, tostarp ar Brazīliju. Šajā nolīgumā ietverti arī saistoši noteikumi attiecībā uz citiem eksporta atbalsta veidiem, tostarp eksporta kredītiem, pārtikas palīdzību un valsts tirdzniecības uzņēmumiem, kā arī subsīdiju likvidēšanu kokvilnai.

3.3.

Galvenie temati DAP diskusijās par piekļuvi tirgum līdz šim bija saistīti ar tarifa līmeņiem, tarifa kvotām, tarifa kvotu administrēšanu un īpašiem aizsardzības pasākumiem, tostarp īpašu un diferencētu pieeju jaunattīstības valstīm. Saskaņā ar URAA gandrīz visus ar tarifiem nesaistītos šķēršļus lauksaimniecības jomā bija paredzēts likvidēt vai pārvērst tarifos, izņemot gadījumus, kad ir spēkā citi PTO noteikumi, jo īpaši Nolīgums par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem un Nolīgums par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecība (9). Gadījumos, kad “aprēķinātie ekvivalentie tarifi” joprojām bija pārāk augsti, lai nodrošinātu reālas importa iespējas, tika ieviesta tarifa kvotu sistēma, šo kvotu ietvaros nosakot zemākus tarifus.

3.3.1.

autājumus par tarifiem un tarifa kvotām patiešām var risināt divpusējās tirdzniecības sarunās, taču īpašas aizsardzības pasākumi un īpaša un diferencēta pieeja faktiski ir daudzpusēji jautājumi. Valstis var arī vienpusēji samazināt savus tarifus vai subsīdijas, un daudzas tā ir darījušas.

3.4.

Iekšzemes atbalsts lauksaimniecībai ir daudzpusējo sarunu centrā, un tajās tagad ir manevrēšanas iespējas un izredzes uz progresu 11. Ministru konferencē.

3.4.1.

Vairums valstu saviem lauksaimniekiem sniedz valsts iekšējo atbalstu. Dažās valstīs šāds atbalsts ir minimāls (piemēram, vadošajās lauksaimniecības produktu eksportētājvalstīs, it īpaši Austrālijā un Jaunzēlandē). Citas attīstītās valstis saviem lauksaimniekiem sniedz ievērojamu atbalstu dažādos veidos, tai skaitā kā atlīdzību par sabiedrībai sniegtiem pakalpojumiem. Tāpat rīkojas arī strauji augošās jaunietekmes valstis, par kurām valda uzskats, ka, tām kļūstot bagātākām, ievērojami palielinās atbalsta līmenis, bet kuras savus datus PTO paziņo ar ievērojamu laika nobīdi.

3.4.2.

ASV 2016. gada septembrī PTO ierosināja strīda izšķiršanas procedūru pret Ķīnu tās iekšzemes atbalsta pasākumu dēļ, jo īpaši attiecībā uz kviešiem, labību un dažādiem rīsu veidiem. Pēdējie Ķīnas paziņotie dati PTO ir par 2010. gadu, un tiek uzskatīts, ka kopš tā laika tās atbalsts ir strauji audzis. Lai arī strīdu izšķiršanas mehānisms var būt apgrūtinošs un pilna procedūra pēc tam var arī nenotikt, šis solis tieši pirms 11. PTO Ministru konferences met lielu ēnu pār PTO diskusijām par iekšzemes atbalstu. Šķiet, ka tas arī ir pretrunā ar Bali vienošanos izvairīties no strīdiem valsts krājumu glabāšanas jautājumos, kuros iesaistītas jaunattīstības valstis (10).

3.4.3.

Savukārt skaitļi, ko Pasaules Tirdzniecības organizācijai iesniedza ASV valdība (11), liecina, ka tās iekšzemes atbalsts 2013. gadā palielinājies no 12 miljardiem USD uz 14 miljardiem USD, kas ir ļoti tuvu tās ierosinātajam maksimālajam ierobežojumam neveiksmīgajā “2008. gada jūlija paketē”. No tiem 6,9 miljardi USD bija “oranžās grupas” un 7 miljardi USD – de minimis maksājumi. “Zaļās grupas” atbalsts tika piešķirts 132 miljardu USD apmērā. Kopējā atbalsta summa, kas pārsniedz 140 miljardus USD, ir gandrīz divkārt lielāka nekā 2007. gadā. Šajā pārskatā redzams arī, ka Ķīna ir paziņojusi par tirdzniecību kropļojošām subsīdijām, kas definētas 1994. gada GATT Urugvajas sarunu kārtas Lauksaimniecības nolīgumā, 18 miljardu USD apmērā 2010. gadā, Japāna – 14 miljardu USD apmērā 2012. gadā, Krievija – 5 miljardu USD apmērā 2014. gadā un Indija – 2 miljardu USD apmērā 2010.–2011. gadā. Brazīlija paziņoja par tirdzniecību kropļojošu atbalstu mazāk nekā 2 miljardu USD apmērā 2014.–2015. gadā (12).

3.4.4.

PTO paziņotie skaitļi (13) liecina, ka 2012.–2013. gadā ES atbalsts bija apmēram 80 EUR, kas skaitliskā izteiksmē ir pastāvīga summa kopš Dohas sarunu kārtas sākuma. Tomēr vairāk nekā 70 miljardi EUR no minētās summas bija “zaļās grupas” atbalsts. ES kopējais atbalsts, kas kropļo tirdzniecību, tostarp “oranžās grupas”, “zilās grupas” un de minimis atbalsts, bija tikai 10 miljardi EUR. ES “zaļās grupas” atbalsts (tirgu nekropļo vai kropļo minimāli) ietver vides aizsardzības un reģionālās attīstības programmas.

3.4.5.

Ievērojamā pāreja no tirdzniecību kropļojoša atbalsta, kas 2001. gadā bija vairāk nekā 60 miljardu EUR, uz “zaļo grupu” notika pēc KLP 2003. gada Luksemburgas nolīguma, kad ES maksājumi lauku saimniecībām no tiešā atbalsta konkrētām kultūrām tika pārvērsti par atdalīto (vai nošķirto) ienākumu atbalstu. Šis ievērojamais vienpusējais solis virzībā uz būtiska DAP mērķa sasniegšanu lauksaimniecībā vairo ES kā turpmāko lauksaimniecības sarunu starpnieka uzticamību.

3.4.6.

Taču paredzams, ka ASV un citas valstis iekšzemes atbalsta jautājumos varētu ievērojami piekāpties tikai apmaiņā pret ievērojamu piekāpšanos citos, tostarp ar lauksaimniecību nesaistītos daudzpusējos jautājumos, taču šajā ziņā izredzes nav daudzsološas. Dažas valstis varētu uzskatīt, ka pēc citu liela mēroga reģionālo nolīgumu parakstīšanas vairs nav vajadzības veikt tālākus pasākumus.

3.4.7.

Citi jautājumi jaunattīstības valstu starpā joprojām ir ļoti strīdīgi, jo īpaši attiecībā uz krājumu glabāšanu valsts noliktavās pārtikas nodrošinājuma apsvērumu dēļ, tas ir jautājums, kas savstarpēji sarīda kaimiņvalstis. Nairobi tika panākta vienošanās turpināt meklēt pastāvīgu risinājumu šajā jautājumā, kas palika atklāts Bali konferencē, kur to izvirzīja Indija. Saskaņā ar Bali konferences lēmumu jaunattīstības valstis drīkst turpināt savas krājumu veidošanas programmas, kas citādi varētu pārkāpt PTO noteiktās iekšzemes atbalsta robežvērtības.

3.5.

Tomēr, kā teikts Komisijas paziņojumā “Tirdzniecība visiem”, multilaterālā sistēma ir svarīgākais globālās tirdzniecības aspekts, un tai “arī turpmāk ir jābūt ES tirdzniecības politikas stūrakmenim” (14). PTO izstrādā un īsteno pasaules tirdzniecības noteikumus, un nodrošina noteikumu globālo savietojamību. To atbalsta strīdu izšķiršanas mehānisms (15), kas ir plaši novērtēts un tiek izmantots arvien biežāk. Gan ilgtspējīgas attīstības mērķi, gan COP21 ir skaidru mērķu kopumi. Savukārt PTO rīcībā ir skaidrs mehānisms pret plaši izplatītu protekcionismu un tirdzniecības kropļošanu, kas bija raksturīgi laikposmam pirms Otrā pasaules kara un pēc tā notikušajai Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) nodibināšanai.

3.5.1.

Šī noteikumu radīšanas funkcija īpaši svarīga ir lauksaimniecības produktu tirdzniecībā. Pirmām kārtām tas attiecas uz Nolīgumu par sanitārajiem un fitosanitārajiem (SFS) pasākumiem un ārkārtīgi sarežģīto izcelsmes noteikumu jomu, lai arī tie neietilpst DAP programmā. Joprojām pastāv reāls risks, ka ar divpusējiem nolīgumiem varētu stāties spēkā noteikumi, kas pārklājas vai pat ir pretrunīgi, un pasaules tirdzniecības noteikumi tādējādi kļūtu drīzāk sarežģītāki, nevis skaidrāki.

3.5.2.

PTO 1995. gada Nolīgums par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem attiecas uz pārtikas nekaitīguma, kā arī dzīvnieku un augu veselības noteikumu piemērošanu. 5. panta 7. punktā ir noteikts piesardzības princips, kas tagad ir nostiprināts Lisabonas līgumā. Jebkādi mēģinājumi to grozīt līmenī, kas nav daudzpusējs, varētu dziļi ietekmēt pasaules tirdzniecības kārtību un paša Nolīguma turpmāko uzticamību.

4.   Divpusējo vai reģionālo tirdzniecības nolīgumu izredzes

4.1.

Gan lauksaimniecībā, gan citās nozarēs ar divpusējiem BTN ir jārada reāla pievienotā vērtība. Tie pieļauj lielākas reģionu un valstu atšķirības, kā arī kultūras īpatnības. Tie ir arī jāvērtē pēc tā, vai tie stiprina daudzpusīgumu.

4.2.

Divpusēju tirdzniecības nolīgumu nozīmīga sastāvdaļa ir tarifu samazināšana un tarifa kvotas. Japānā pārtikas produktu importa tarifi joprojām ir ļoti augsti; Ķīnā tie ir daudz zemāki. Eiropas Savienībai varētu būt iespējas manevrēt ar dažām tarifa kvotām, iespējams, attiecībā uz jutīgiem jautājumiem, kas tika noteikti URAA laikā un par kuriem laika gaitā uztvere ir mainījusies.

4.2.1.

Ļoti svarīga joma, kurā Eiropas Savienībai divpusējās sarunās ir jāpanāk maksimāla tās interešu ievērošana, ir ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (ĢIN), kuru vērtība gadā tiek lēsta 5,6 miljardu EUR apmērā (16). ES sarunu veicēji veiksmīgi iekļāva 145 atzītas ES ĢIN nolīgumā starp ES un Kanādu (CETA) (17) un vēl vairāk nolīgumā ar Vjetnamu, taču šis skaitlis atšķirsies atkarībā no katra brīvās tirdzniecības nolīguma īpatnībām. Citās valstīs, jo īpaši Austrumāzijas valstīs, ĢIN tiek noteiktas lēni, savukārt ASV daudzus šādi apzīmētus produktus uzskata par ģenēriskiem.

4.2.2.

ES divpusējās sarunās arī pilnībā jāaizsargā savas lauksaimniecības intereses un tās, cik vien iespējams, jāveicina, īpaši gadījumos, kad ES sarunu partneris ir svarīgs lauksaimniecības produktu eksportētājs, piemēram, Mercosur, Austrālija vai Jaunzēlande. ES jāizvairās no jebkāda vilinājuma piekāpties lauksaimniecības jomā apmaiņā pret citiem ieguvumiem.

4.3.

Divpusējos nolīgumos būtu jācenšas partnervalstīs novērst dubultu standartu piemērošanu lauksaimniecībā, jo īpaši saistībā ar Nolīgumu par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem un Nolīgumu par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai. ES vēlēsies arī popularizēt savus dzīvnieku veselības un labturības standartus, kā arī vides, sociālos un plašākus ilgtspējīgas attīstības standartus saskaņā ar IAM. Komiteja atzinīgi vērtē saistībā ar Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību beidzot panākto pārredzamības līmeni un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu no paša sarunu sākuma, un iesaka, lai turpmākajās sarunās tas kļūtu par normu.

4.3.1.

Eiropas Savienībai (un citiem dalībniekiem) ir jāparedz saistoša apņemšanās attiecībā uz spēju veidošanu, lai mazāk attīstītajām valstīm palīdzētu ievērot minētos standartus, piemēram, sniedzot palīdzību pieņemamas sertificējošas veterinārās sistēmas izstrādē, un sevišķi svarīgi ir pārtikas nekaitīguma standarti.

4.4.

Pārtikas nodrošinājuma garantēšana un uzlabošana būs arī noteicošais politikas virzītājspēks visās divpusējās sarunās par lauksaimniecību, kā uzsvērts komitejas atzinumā “Lauksaimniecības produktu tirdzniecība/pasaules pārtikas nodrošinājums”  (18). Minētajā atzinumā norādīts, ka lauksaimniecības produktu tirdzniecībai “ir jāapmierina gan maksātspējīgo iedzīvotāju pieprasījums” (iespējams, pirmo reizi), gan “jāsniedz palīdzība un atbalsts tur, kur nabadzību un trūkumu nevar novērst pašu spēkiem”. Tikpat svarīgi ir saglabāt pietiekamu pārtikas pašapgādes līmeni, jo īpaši, lai aizsargātu importētājvalstis pret lielām importēto produktu cenu svārstībām.

4.4.1.

Atzinumā norādīts uz lielo iespējamo pieprasījumu pēc ES pārtikas un dzērienu produktiem ārpus Eiropas. Aptuveni divas trešdaļas ES lauksaimniecības produktu tiek nodotas turpmākai apstrādei. ES lauksaimniecības pārtikas produktu eksporta apjoms 2015. gadā sasniedza 129 miljardus EUR, kas ir par 27 % vairāk salīdzinājumā ar 2011. gadu. ES eksporta kopējais apjoms 2016. gada otrajā ceturksnī bija 25,4 miljardi EUR, savukārt ES pārtikas un dzērienu importa apjoms bija 17,8 miljardi EUR. Galvenie eksporta produkti bija gaļa, stiprie alkoholiskie dzērieni, vīns, piena produkti, šokolāde un konditorejas izstrādājumi.

5.   Tirdzniecība, lauksaimniecība un IAM

5.1.

IAM, ko ANO pieņēma 2015. gada septembrī un kas ir Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam pamatā, kā arī Parīzes nolīguma (COP 21) (19) izpilde būtiski ietekmēs tirdzniecību pasaulē. Visaptverošajā vajadzība īstenot šos mērķus un nolīgumu tagad ir jāizvirza visu turpmāko tirdzniecības nolīgumu centrā, īpaši lauksaimniecības produktu tirdzniecības jomā.

5.2.

IAM būs tiešāka ietekme uz lauksaimniecības produktu tirdzniecību. IAM pamatā ir Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM), taču tie ietekmēs katru valsti. IAM pēc būtības ir globāla rakstura un universāli piemērojami – visām valstīm ir jāuzņemas kopīga atbildība par to sasniegšanu. IAM ir cieši saistīti ar Parīzes nolīgumu – vismaz 13 IAM attiecas uz klimata pārmaiņām.

5.2.1.

Vairāk nekā 90 valstis jau ir lūgušas citu valstu palīdzību, lai labāk sasniegtu IAM. Šie mērķi ir ES sekmēto globālo debašu centrā. Tiem būtu jārada jauni tādas starptautiskās sadarbības veidi, kas būtu plašāka, vairāk vērsta uz līdzdalību un konsultācijām.

5.2.2.

Komiteja atzinīgi vērtē 2016. gada novembrī publicēto Komisijas paziņojumu “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei” (20), kurā paredzēts “pilnībā integrēt IAM Eiropas politikas sistēmā un pašreizējās Komisijas prioritātēs”, par ko tai ir noteiktas saistības Lisabonas līgumā (21). IAM “būs transversāla dimensija” ES globālās stratēģijas īstenošanā. Uzsvērts, ka Eiropas Savienībai bija svarīga loma šīs programmas veidošanā. IAM sekmēšana un īstenošana, kā arī Eiropas vērtību popularizēšana pasaulē radīs ciešu sinerģiju, lai arī IAM tiešā veidā neveicina labu pārvaldību un tiesiskumu.

5.2.3.

IAM ir arī tālejošāki nekā TAM, jo tie skaidri nosaka, ar kādiem konkrētiem instrumentiem jeb īstenošanas līdzekļiem ir jāsasniedz visi 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi un to konkrēti noteiktie 169 apakšmērķi. Tirdzniecība ir īpaši minēta deviņos IAM (savukārt TAM tikai vienu reizi).

5.2.4.

Lai efektīvi sasniegtu IAM, būtiski svarīga ir tirdzniecība un ieguldījumi, ņemot vērā UNCTAD aplēses, ka šo mērķu sasniegšanai ik gadu papildus būs vajadzīgi 2,5 triljoni ASV dolāru, lielākoties no privātā sektora. PTO ģenerāldirektors ir norādījis, ka TAM jau ir apliecinājuši tirdzniecību pārveidojošu potenciālu (22).

5.3.

Lauksaimniecības produktu tirdzniecībai ir arī jābūt noteicošai daudzu, ja ne visu IAM sasniegšanā, būtiski svarīga nozīme tai ir attiecībā uz 2. mērķi (bada izskaušana, pārtikas nodrošinājums), 12. mērķi (ilgtspējīgs patēriņš/ražošana) un 15. mērķi (zemes degradācijas novēršana).

5.3.1.

Tai būs būtiska nozīme arī 1. mērķa (nabadzības/uztura nepietiekamības izskaušana), 8. mērķa (ilgtspējīga ekonomikas izaugsme), 9. mērķa (infrastruktūra), 10. mērķa (nevienlīdzības mazināšana), 13. mērķa (cīņa pret klimata pārmaiņām), 3. mērķa (labklājība), 5. mērķa (dzimumu līdztiesība) un 7. mērķa (enerģija) sasniegšanā. Tai arī būs jānotiek pilnīgā mijiedarbībā ar citiem rīcības veidiem, tostarp ar attīstību.

5.4.

PTO Ministru konferences Nairobi deklarācijā minēts, ka starptautiskā tirdzniecība var veicināt ilgtspējīgu, stabilu un līdzsvarotu izaugsmi visiem (23). Tajā ir uzsvērts, ka PTO ir svarīga nozīme IAM sasniegšanā un ka bez efektīva daudzpusējās tirdzniecības mehānisma to izdarīt būs daudz grūtāk.

5.4.1.

Ir jāņem vērā lauksaimniecības produktu tirdzniecības un lauksaimniecībā veikto ieguldījumu ietekme uz klimata pārmaiņām. Sarunas par plurilaterālu vides preču nolīgumu solās būt ievērojams panākums klimata pārmaiņu integrēšanā daudzpusējā tirdzniecības politikā, taču labākas saskaņotības veicināšanai joprojām būs vajadzīga turpmāka daudzpusējā darbība.

5.4.2.

Starptautiskā tirdzniecība, pateicoties pārtikas labākai pieejamībai un sekmējot ieguldījumus un izaugsmi, var ievērojami uzlabot pārtikas nodrošinājumu un uzturu. Un otrādi – protekcionisma pasākumi var likvidēt ļoti svarīgo elastīgumu un neļaut reģionālajiem tirgiem attīstīties. Tomēr tirdzniecības nolīgumos jāietver arī efektīvi pasākumi, lai mazāk attīstītajām valstīm būtu lielākas iespējas nepieļaut to pārtikas nodrošinājuma un veidošanās procesā esošā lauksaimniecības sektora attīstības mazināšanos.

5.5.

ES ir rādījusi piemēru ilgtspējīgas attīstības apsvērumu iekļaušanai brīvās tirdzniecības nolīgumos. Kopš 2010. gada tā ir sekmīgi pabeigusi sešus BTN, sākot ar Dienvidkoreju, un vienu ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN), savukārt citi nolīgumi, tostarp ar Kanādu, Singapūru un Vjetnamu, vēl ir ratifikācijas procesā. Šajos nolīgumos ir īpašas sadaļas par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, kuras papildina kopēji pilsoniskās sabiedrības mehānismi īstenošanas uzraudzībai. Šajā saistībā nozīmīga funkcija ir EESK.

5.5.1.

Komiteja jau ir aicinājusi (24) līdzīgas sadaļas par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību iekļaut pašreizējās un nākamajās ES sarunās par atsevišķiem autonomiem ieguldījumu nolīgumiem. Arī TPP nolīgumā ir īpašas sadaļas par sociālajiem un vides jautājumiem.

5.6.

Komiteja arī norāda, ka pasaulē daudzi cilvēki, kurus skārusi pārtikas nabadzība, strādā lauksaimniecībā, un bada izskaušana ir taisnīgi iekļauta Tūkstošgades attīstības mērķos un tagad arī ilgtspējīgas attīstības 2. mērķī. 70 % cilvēku, kam nepietiek pārtikas, dzīvo laukos; šādu situāciju daļēji ir radījusi lauksaimniecības ieguldījumu pakāpeniska samazināšanās un pastāvīgi mazās lauksaimniecības produktu ražas nabadzīgajās valstīs, un daļēji arī tas, ka trūkst efektīvas lauksaimniecības un tirdzniecības politikas, kurā būtu pietiekami ņemtas vērā lauksaimnieciskās ražošanas īpatnības (tostarp klimats, resursi, neprognozējamība un tirgus svārstības). Šajā saistībā būtu jāņem vērā arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas apsvērumi, jo īpaši attiecībā uz sociālo aizsardzību.

5.6.1.

Āfrikas iekšējās tirdzniecības apjoms ir niecīgs – tikai 10–15 % no Āfrikas kopējā tirdzniecības apjoma. Lai Āfrika varētu pozitīvi piedalīties lauksaimniecības produktu tirdzniecībā, kā arī uzlabot pārtikas nodrošinājumu, izšķiroši svarīgi būs sekmēt Āfrikas valstu spēju paplašināt lauksaimniecības produktu tirdzniecību saistībā ar tiem IAM, kuri attiecas uz infrastruktūru, reģionālo integrāciju un iekšējo tirgu padziļināšanu, tostarp izvēršot sekundāro pārstrādi.

6.   ES nozīme turpmākajās sarunās par lauksaimniecības produktu tirdzniecību

6.1.

Kā apliecināja Nairobi konference, kurā, pretēji gaidītajam, tika panākta vienošanās par svarīgu Ministru konferences deklarāciju, ES ir visas iespējas uzņemties vadību turpmākajās sarunās par lauksaimniecības produktu tirdzniecību. Tas ir skaidrojams ar atzīto ES vadošo lomu ilgtspējas un attīstības veicināšanā (ko tā apliecināja Nairobi), kā arī ar iepriekšējām KLP reformām, kuru rezultātā ES vairs netiek uzskatīta par galvenokārt aizstāvības pozīcijās esošu.

6.1.1.

Jaunajā Komisijas paziņojumā pausta ES apņemšanās rādīt priekšzīmi IAM un Parīzes nolīguma īstenošanā. Visām ES tirdzniecības iniciatīvām turpmāk ir jāatbilst šajos savstarpēji cieši saistītajos nolīgumos noteiktajām prasībām.

6.2.

Komisija ir arī sagatavojusi pētījumu par turpmāko tirdzniecības nolīgumu ietekmi uz lauksaimniecības nozari (25). Tajā aplūkoti 12 gaidāmie BTN un Eiropas lauksaimniecības produktu izredzes pasaules tirgū. Taču tajā nebija iespējams aptvert visu lauksaimniecības produktu klāstu, ne arī apstrādātu pārtiku kopumā. Pati Komisija atzīst, ka šis pētījums ir nepilnīgs, jo tā sniegtajā vērtējumā netika ņemti vērā ar tarifiem nesaistīti šķēršļi, kas tomēr būtiski ietekmē tirdzniecību.

6.2.1.

Lai Komisija varētu sagatavot pilnīgu un efektīvu stratēģiju lauksaimniecības produktu tirdzniecībai, tas būtu jāpaplašina, iekļaujot pilnīgu ietekmes novērtējumu par IAM un Parīzes nolīguma īstenošanas iespējamo ietekmi uz ES lauksaimniecību, kā arī papildu ietekmes novērtējumu par ietekmi uz lauksaimniecību visā ES, ko rada nesenās tendences pasaules tirdzniecībā. Tam būtu jāaptver jaunākie ES BTN, kā arī netiešas norises, piemēram, gadījumi, kad partnervalstu valūtas devalvācija ir radījusi vērā ņemamu ietekmi.

6.2.2.

Būtu jāietver arī nolīgumi, kas noslēgti pirms 2006. gada paziņojuma “Globālā Eiropa” (26), īpaši ar Dienvidāfriku, Meksiku un Čīli, arī tāpēc, ka divus pēdējos ir plānots pārskatīt.

6.3.

Veicot šādus ietekmes novērtējumus, Komisijai ir jāņem vērā vajadzība nodrošināt, ka lauksaimnieki no tirdzniecības nolīgumiem gūst taisnīgu labumu. Lauksaimniekiem ir būtiska nozīme ne tikai vietējo iedzīvotāju, bet arī pasaules iedzīvotāju, kuru skaits strauji pieaug, apgādāšanā ar pārtiku. Ir būtiski svarīgi saglabāt dzīvotspējīgas lauku kopienas, pēc iespējas mazinot depopulāciju Eiropā.

6.3.1.

Būtiski svarīgas ir resursu ziņā efektīvas lauksaimniecības metodes. Ir jāuzlabo resursu pārvaldība un piekļuve tiem, palielinot mazo lauksaimnieku pielāgošanās spēju un noturību pret klimata pārmaiņām un uzlabojot prasmes un produktivitāti mazauglīgā augsnē.

6.4.

Klimata pārmaiņas lauksaimniecībai rada reālu risku. Pasaulē zemes un ūdens resursi ir ierobežoti, lielāku klimatisko galējību dēļ rodas ilgtermiņa pārmaiņas augšanas apstākļos, un cenu svārstīgums pieaug. Spēcīga un dzīvotspējīga lauksaimniecības nozare ir būtiski svarīga, lai saglabātu vai palielinātu stabilu, nekaitīgu un drošu pārtikas apgādi. Tirdzniecība, protams, palīdz izlīdzināt piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību, veicinot resursu efektīvu izmantošanu un palielinot tirgus iespējas un ekonomikas izaugsmi, tādējādi radot darbvietas, ienākumus un labklājību lauku apgabalos.

6.4.1.

Tie lēsts, ka vidusšķiras iedzīvotāju skaits pasaulē līdz 2030. gadam pieaugs par 2 miljardiem, un arī viņi vēlēsies tādu pārtikas izvēli un daudzveidību, kādu iepriekš nav pieredzējuši. Līdz ar to eksponenciāli pieaugs pieprasījums pēc proteīniem un citas lauksaimniecības produkcijas.

6.4.2.

Šajā ziņā svarīga nozīme ir Korkas 2.0 deklarācijai. Lauksaimnieki sargā gan zemi, gan citus lauku resursus, būtisks apsvērums ir arī dzīvnieku labturība. Šajā saistībā EESK ir izstrādājusi atzinumu “Integrētā ražošana Eiropas Savienībā” (27).

Briselē, 2017. gada 23. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Georges DASSIS


(1)  Klasiskās ASV literatūras autors.

(2)  Vispārēji lietots PTO apzīmējums.

(3)  https://www.wto.org/english/thewto_e/minist_e/mc10_e/mindecision_e.htm

(4)  Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu Parīzes konference (UNFCCC COP 21).

(5)  SWD(2016) 390 final.

(6)  https://www.wto.org/english/thewto_e/minist_e/min01_e/mindecl_e.htm

(7)  https://www.wto.org/english/news_e/spra_e/spra108_e.htm

(8)  https://www.wto.org/english/news_e/news16_e/agng_09mar16_e.htm; ICTSD Bridges report, 20. sējums, Nr. 40 – 24.11.2016.

(9)  Īpaši svarīgi marķēšanas un izsekojamības nolūkos.

(10)  PTO ir jāizmanto ANO klasifikācija un kā jaunattīstības valstis ir jāklasificē visas tās valstis, kas nav klasificētas ne kā attīstītās, ne kā vismazāk attīstītās valstis (VAV). ES savā vispārējā preferenču sistēmā (VPS un VPS+) var izmantot Pasaules Bankas kategorijas, kas ir precīzākas un veidotas atkarībā no valsts ienākumiem.

(11)  Bridges, 20. sējums, Nr. 20 – 2.6.2016.

(12)  Bridges, 20. sējums, Nr. 37 – 3.11.2016.

(13)  Bridges, 19. sējums, Nr. 38 – 12.11.2015.

(14)  COM(2015) 497 final, 5.1. punkts.

(15)  Pašlaik tiek izskatīta 513. lieta.

(16)  EK amatpersonu izteikumi EESK sanāksmē 2016. gada martā.

(17)  Visaptverošs ekonomikas un tirdzniecības nolīgums, kas vēl jāratificē.

(18)  OV C 13, 15.1.2016., 97. lpp.

(19)  Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu Parīzes konference (UNFCCC COP 21).

(20)  SWD(2016) 390 final.

(21)  LESD 21. panta 3. punkts.

(22)  Runa ANO, 21.9.2016.

(23)  https://www.wto.org/english/thewto_e/minist_e/mc10_e/mindecision_e.htm

(24)  EESK atzinums, OV C 268, 14.8.2015., 19. lpp.

(25)  http://publications.jrc.ec.europa.eu/repository/bitstream/JRC103602/lb-na-28206-en-n_full_report_final.pdf

(26)  COM(2006) 567 final.

(27)  OV C 214, 8.7.2014., 8. lpp.


Top