Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52013IE2517

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (pašiniciatīvas atzinums)

OJ C 341, 21.11.2013, p. 21–26 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/21


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 341/05

Ziņotājs: COULON kgs

Līdzziņotājs: HERNÁNDEZ BATALLER kgs

Saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2013. gada 12. februārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Saskaņota Eiropas rīcība enerģētiskās nabadzības novēršanai un apkarošanai

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 2. septembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 492. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 18. un 19. septembrī (18. septembra sēdē), ar 177 balsīm par, 2 balsīm pret un 4 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1

Elektrības, gāzes, naftas un citu kurināmā veidu cena būtiski palielinās, un situācija ir ievērojami pasliktinājusies sociālekonomiskās krīzes dēļ, kura skar arvien vairāk cilvēku. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) par šā atzinuma mērķi nav izvirzījusi noteikt cenu pieauguma cēloņus, bet gan vēlas paust uz nākotni vērstus priekšlikumus nolūkā sekmēt saskaņotu Eiropas rīcību, kas, ievērojot subsidiaritātes principu, novērstu un apkarotu enerģētisko nabadzību, sekmētu energoapgādes solidaritāti un labāk aizsargātu (Eiropas un citvalstu) neaizsargātos pilsoņus.

1.2

Tā kā šis ir apjomīgs politikas problēmjautājums, EESK mudina Eiropas enerģētikas kopienas — kuras nodibināšanu Komiteja visnotaļ atbalsta — ietvaros pasludināt Eiropas apņemšanos par energoapgādes drošību un solidaritāti.

1.3

Minētā apņemšanās dotu impulsu izveidot īstu ES politiku enerģētiskās nabadzības apkarošanai un solidaritātei, un tās svarīgs elements būtu vispārēju tiesību uz piekļuvi enerģijai atzīšana, jo EESK uzskata, ka enerģija ir ļoti svarīgs kopējs resurss cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai ikvienam. Apņemšanās mērķis gan īstermiņā, gan ilgtermiņā būtu:

aizsargāt (Eiropas un citvalstu) pilsoņus pret enerģētisko nabadzību un novērst viņu sociālo atstumtību,

rūpēties par strukturālu neaizsargātības faktoru mazināšanu (garantēt pamatpiekļuvi enerģijai par samērīgām un stabilām cenām),

mudināt ikvienu atbildīgi izturēties pret ilgtspējīgu un atjaunojamu energoresursu izmantošanu (nodrošināt pāreju uz sabiedrību, kurā pastāv zems oglekļa emisijas līmenis).

1.4

EESK aicina ieviest enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus un saskaņot statistikas datus, lai Eiropas līmenī šo problēmu varētu precīzāk konstatēt un efektīvāk novērst un risināt, kā arī šajā jomā palielināt solidaritāti.

1.5

Komiteja iesaka izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību, apvienotu visas ieinteresētās personas un (sadarbībā ar Eurostat) palīdzētu definēt enerģētiskās nabadzības Eiropas rādītājus. Tas ļautu gūt pārskatu par pašreizējo stāvokli, apzināt labākās prakses piemērus, formulēt ieteikumus, kā efektīvāk novērst un risināt šo problēmu, un iedibināt šajā jomā Eiropas solidaritāti.

1.6

EESK iesaka Pilsoņu enerģētikas forumā (tā saucamajā “Londonas forumā”) iekļaut Komitejas pārstāvjus un rosina forumu cieši sadarboties ar valstu ekonomikas un sociālo lietu komitejām un tām līdzīgām dalībvalstu iestādēm.

1.7

Komiteja vēlas, lai enerģijas tirgus būtu vairāk vērsts uz patērētājiem un plašāk ņemtu vērā (Eiropas un citvalstu) pilsoņu, jo sevišķi visneaizsargātāko iedzīvotāju, intereses. EESK atbalsta visus pasākumus, kas ļauj minētajiem iedzīvotājiem atgūt kontroli pār savu enerģijas patēriņu. EESK iesaka Komisijai iekļaut Eiropadomes pieprasītajā ziņojumā (kas jāiesniedz 2013. gada beigās) analīzi par enerģētisko nabadzību Eiropas Savienībā, ietverot neaizsargātības faktorus, ierosināt ES stratēģiju un ceļvedi tās novēršanai un izskaušanai. Vissvarīgākais uzdevums ir izvairīties no jebkuru to izmaksu palielināšanās, ko iespējams novērst, ja pastāv harmonizēta un efektīva Eiropas enerģētikas politika (sk. atzinumu TEN/508 “Atjaunojamu un nepastāvīgu energoresursu radītu elektroapgādes sistēmu pastiprināta izmantošana un to ietekme tautsaimniecībā” – CESE 2599/2012) (1).

1.8

EESK iesaka pirms galveno ES un dalībvalstu enerģētikas politikas pasākumu pieņemšanas izanalizēt, kāda būs to ekonomiskā ietekme uz dažādām patērētāju kategorijām (piemēram, atkarībā no ienākumiem, ģimenes sastāva vai apsildes veida). Mērķis ir noskaidrot, kurām iedzīvotāju kategorijām rēķins par enerģiju pieaugs daudz vairāk nekā vidēji pārējiem iedzīvotājiem, un vajadzības gadījumā ierosināt kompensējošus pasākumus (noteikumu pielāgojumus, mājokļu energoefektivitātes uzlabojumus u. c.), kas būtu paredzēti vismazāk aizsargātajiem patērētājiem.

1.9

EESK aicina Eiropas Komisiju apsvērt tāda Eiropas Energoapgādes solidaritātes fonda izveidi, kas kalpotu par transversālu instrumentu visiem ar šo tematu saistītajiem ES pasākumiem, lai varētu pilnībā izvērst Eiropas solidaritāti šajā jomā.

1.10

EESK vēlas atbalstīt pilsoniskās sabiedrības ikgadēju tikšanos, kurā apspriestu enerģētisko nabadzību un solidaritāti Eiropā, apmainītos ar informāciju par vietējā, valstu un ES līmeņa iniciatīvām un sadarbībā ar Eiropas Nabadzības novērošanas centru formulētu praktiskus ieteikumus, ko iesniegtu ES, valstu un vietēja līmeņa, institūciju, apvienību un nozares lēmumu pieņēmējiem.

1.11

Tā kā enerģētiskas nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes palielināšana ir visas Eiropas interesēs, EESK aicina Komisiju ierosināt Parlamentam un Padomei šai tematikai (energoapgādes solidaritātei) veltīt Eiropas gadu. Tādējādi varētu uzlabot sabiedrības informētību un pievērst lēmumu pieņēmēju uzmanību šai problemātikai, kas Eiropā rada lielas raizes.

1.12

Ņemot to vērā, Komiteja iesaka Eiropas Komisijai rīkot Eiropas mēroga informācijas kampaņu, ko īstenotu valstu un vietējā līmenī, par cīņu pret enerģētisko nabadzību un par energoapgādes drošības palielināšanu, lai atbalstītu izglītošanu energoefektivitātes jomā, palīdzētu iedzīvotājiem kļūt par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem, palielinātu nozares dalībnieku atbildību un iesaisti utt.

2.   Steidzams uzdevums: izskaust enerģētisko nabadzību ar Eiropas apņemšanos par energoapgādes drošību un solidaritāti

2.1

Enerģija ir ļoti svarīgs kopējs resurss, jo bez tā nav iespējams iztikt ikdienā un tas ļauj dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Enerģijas trūkums var kļūt par smagu pārdzīvojumu iemeslu. Enerģētiskā nabadzība iznīcina cilvēku fiziski un sociāli! Eiropā tā skar vairāk nekā 50 miljonus iedzīvotāju (saskaņā ar ES projekta “European Fuel Poverty and Energy Efficiency” datiem, 2009). Šāds stāvoklis ir nepieņemams un jālikvidē. EESK aicina Eiropas līmenī veikt steidzamus pasākumus un mudina pasludināt Eiropas apņemšanos par energoapgādes drošību un solidaritāti, kuras uzdevums būtu stimulēt īstas Eiropas enerģētiskās nabadzības apkarošanas politikas ieviešanu un attīstīt energoapgādes solidaritāti un kurai būtu šādi mērķi:

aizsargāt (Eiropas un citvalstu) pilsoņus pret enerģētisko nabadzību un novērst viņu sociālo atstumtību,

nodrošināt ikvienai personai Eiropā drošu un noteikumiem atbilstošu pamatpiekļuvi enerģijai par samērīgām un stabilām cenām,

vienlaikus nodrošināt pāreju uz sabiedrību, kurā pastāv zems oglekļa emisijas līmenis.

2.2

Šī Eiropas apņemšanās dos iespēju Eiropas līmenī kopīgi un saskaņoti rīkoties nolūkā samazināt enerģijas piekļuves atšķirības, un tā būs balstīta uz vispārēju tiesību par piekļuvi enerģijai atzīšanu (lai ikviens varētu dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos), kuru iekļaušanu Lisabonas līgumā EESK vēlas panākt. Turklāt Komiteja vēlas, lai visās ES politikas jomās, it īpaši enerģētikas politikā, kā viens no mērķiem būtu iekļauta enerģētiskās nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes veicināšana. EESK atgādina, ka enerģija, kas ir ļoti svarīgs kopējs resurss, kā tāda arī jāpārvalda, ievērojot no tā izrietošos sabiedriskā pakalpojuma pienākumus. Turklāt uzņēmumu veiktā enerģijas piegāde ietilpst vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumos, kuru ietekme uz Eiropas sociālo un teritoriālo kohēziju ir atzīta Lisabonas līgumā (LESD 14. pants/26. protokols). Eiropas Savienības Pamattiesību hartā ir atzītas gan tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstu un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi (34. pants), gan pienākums nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (38. pants), pamattiesības uz pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (36. pants).

2.3

ES tādējādi dos jaunu impulsu solidaritātes principam, kas ir viens no tās veidošanas pīlāriem, un stiprinās Eiropas projekta jēgu pilsoņu acīs, kuri jūtas arvien vairāk vīlušies un kļūst tikai skeptiskāki. Turklāt EESK atgādina, ka 81 % no aptaujātajiem ES iedzīvotājiem atbalsta enerģētiskās nabadzības apkarošanu (Eiropas Parlamenta Eirobarometrs, 2011).

2.4

EESK atzinīgi vērtē Eiropadomes 2013. gada 22. maijā pausto interesi par enerģijas izmaksām un cenu, kā arī par to ietekmi uz mājsaimniecībām un īpaši uz vismazāk aizsargātajām. Šo jautājumu politiskā cena ir augsta — piemēram, 2013. gada 20. februārī Bulgārijas valdība atkāpās pēc pilsoņu demonstrācijām pret elektrības tarifu kraso un ārkārtīgi lielo paaugstināšanos (pieaugums par vairāk nekā 20 % laikā no 2012. gada decembra līdz 2013. gada janvārim), ko izraisīja tirgus atvēršanas valsts pasākumi. Neapmierinātības mērs bija pilns — apstākļos, kad vidējā alga nesasniedza 400 EUR, iedzīvotājiem 17,3 % ienākumu nācās izdot par elektrības rēķiniem (Valsts statistikas institūta dati).

2.5

EESK atgādina, ka enerģijas cenas nepārtraukti aug: laikā no 2011. gada līdz 2012. gadam elektrības cena Eiropas Savienībā ir palielinājusies par 6,6 %, īpaši Kiprā (+ 21 %), Grieķijā (+ 15 %), Itālijā (+ 11 %), Īrijā un Portugālē (+ 10 %), Bulgārijā, Spānijā un Polijā (+ 9 %). Gāzes cena mājsaimniecībām ir palielinājusies ES par 10,3 %, visvairāk Latvijā (+ 21 %), Igaunijā (+ 19 %) un Bulgārijā (+ 18 %) (Eurostat, 2013. maijs).

3.   Enerģētiskās nabadzības realitāte

3.1

Eiropā agrāk pastāvējušās enerģijas piekļuves problēmas lielā mērā ir atrisinātas, taču pasaulē 1,2 miljardiem cilvēku joprojām nav piekļuves elektrībai un 2,8 miljardi apsildei un ēdienu gatavošanai joprojām izmanto malku vai citus biomasas veidus (Pasaules Banka/Starptautiskā Enerģētikas aģentūra, 2013. gada maijs). Šī problemātiskā piekļuve mūsdienīgiem enerģētikas pakalpojumiem ir tik plaša, ka ANO bija pasludinājusi 2012. gadu par starptautisko gadu, kas veltīts ilgtspējīgai enerģijai visiem, un nesen ir ierosinājusi mērķi “ilgtspējīga, droša enerģija” noteikt par vienu no 12 pasaules ilgtspējīgas attīstības mērķiem, kas pirmo reizi ir orientēti gan uz attīstības, gan attīstītajām valstīm.

3.2

Eiropā enerģētiskā nabadzība izpaužas kā arvien lielāks skaits cilvēku (saskaņā ar Eiropas projekta “Fuel Poverty and Energy Efficiency” 2009. gada datiem vairāk nekā 50 miljonu), kuriem ir grūti samaksāt rēķinu par enerģiju vai kuriem ir ierobežota piekļuve enerģijai šādu iemeslu dēļ: zemi ienākumi, mājoklis ar ļoti sliktu siltumizolāciju, neefektīvas iekārtas (apsildes, ēdienu gatavošanas, ūdens sildīšanas iekārtas), paaugstinātas enerģijas izmaksas. Arī mobilitāte ir smags slogs to mājsaimniecību budžetam, kuras mitinās tālu no pilsētas centra un kurām transports ir nodarbinātības nosacījums. Tas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, vienvecāka ģimenēm, bezdarbniekiem, sociālā atbalsta saņēmējiem u. c. Sekas mēdz būt dažādas: mobilitātes traucējumi ietekmē nodarbinātību, apsildes trūkums ietekmē higiēnu, veselību (dilemma: paēst vai dzīvot siltumā, elpošanas ceļu slimības u. c.), un tās bieži vien ir cēlonis paaugstinātam mirstības līmenim, pārmērīgām parādsaistībām, sociālai un ģeogrāfiskai izolētībai.

3.3

Enerģētiskā nabadzība ir destabilizējošs faktors, kas papildina citus faktorus, un mijiedarbības rezultātā problēmas samilzt arvien lielākas un nospiež vispārēja trūkuma māktos cilvēkus. Nabadzības risks palielinās (Eurostat 2012. gada decembra dati): ES 27 dalībvalstīs 2011. gadā 119,6 miljonus cilvēku apdraudēja sociālā atstumtība. Tās iemesli bija nabadzības risks, ārkārtīga materiālā nenodrošinātība vai arī mājsaimniecību ārkārtīgi zemā nodarbinātības intensitāte. EESK atgādina, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķis ir vismaz par 20 miljoniem samazināt nabadzības un sociālās atstumtības skarto cilvēku skaitu.

3.4

Arvien aktuālāka kļūst enerģētiskās nabadzības apkarošana un energoapgādes solidaritātes palielināšana. Tās ir jāizvirza par ļoti svarīgu Eiropas politisko prioritāti visos Eiropas politikas virzienos, jo īpaši sociālās jomas, sabiedrības veselības, vides, ekonomikas un politikas sadurē.

4.   Enerģētiskās nabadzības Eiropas līmeņa rādītāju un statistikas nepieciešamība

4.1

Enerģētiskā nabadzība/energoapgādes nestabilitāte: nestabilitāte nozīmē laikā ierobežotu, ļoti lielu neaizsargātību. Enerģētiskā nabadzība nozīmē tādu sociālo stāvokli, ko ietekmējuši ārēji faktori (enerģijas cena, mājokļa energoefektivitāte u. c.) un iekšēji faktori (novecošana, ienākumi u. c.). EESK izmantos terminu “enerģētiskā nabadzība”, ar to apzīmējot abus šos aspektus.

4.2

Definīcija pastāv tikai Francijā, Slovākijā, Apvienotajā Karalistē un Īrijā.

4.3

Apvienotā Karaliste enerģētisko nabadzību definē objektīvi — “fuel poverty”, ar ko apzīmē mājsaimniecību, kam vairāk nekā 10 % ienākumu ir jātērē, lai mājoklī panāktu apmierinošu siltuma līmeni (pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem tas atbilst 21 grādam dzīvojamajā istabā un 18 grādiem pārējās istabās). Vērā ņemti trīs elementi: mājsaimniecības ienākumi, enerģijas cena un enerģijas patēriņš. Šajā definīcijā nav ņemtas vērā citas mājsaimniecības vajadzības, kas arī saistītas ar enerģiju, tāpēc valdība pašlaik to pārskata.

4.4

Francijas likumā “Grenelle II” enerģētiskā apdraudētība ir definēta kā stāvoklis, kad cilvēkam ir grūtības savā mājvietā nodrošināt tādu enerģijas piegādi, kas atbilst viņa pamatvajadzībām, un kad grūtību iemesls ir nepietiekami līdzekļi vai mājokļa stāvoklis (11. panta 4. daļa).

4.5

Neraugoties uz definīcijas neesamību, dažas valstis ir izstrādājušas īpašus noteikumus. Beļģijā ir noteikts aizsargāta klienta statuss, atbilstoši kuram visiem sociālā atbalsta saņēmējiem ir noteikti sociāli tarifi un bezmaksas “rīki” (skaitītāji, kas darbojas ar priekšapmaksas kartēm, piegādes garantija). Itālijā un Spānijā pastāv “bonus elettrico” vai “bono social”. Vācijā vietējos sociālos tarifus, kuru ieviešanas iniciatīva pieder federālajām zemēm, pārvalda vietējie vai reģionālie enerģētikas uzņēmumi. Zviedrijā universāla sociālās aizsardzības sistēma sedz nesamaksātos rēķinus. Vairāk nekā puse dalībvalstu ir noteikušas aizsardzību pret enerģijas piegādes atslēgšanas, balstoties uz tiesību aktiem vai enerģijas piegādātāju rīcības kodeksiem (Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas 2009. gada ziņojums).

4.6

Eiropas Savienība nav ieviesusi ne enerģētiskās nabadzības definīciju, ne kritērijus tās noteikšanai, ne arī īpašu politiku šīs problēmas risināšanai, kas tiek darīts nesistemātiski.

4.7

Ar stratēģijas “Eiropa 2020” specifisko instrumentu — Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību — Komisija vēršas pret enerģētisko nabadzību, “kas draud atņemt mājsaimniecībām ne tikai apkuri vai dzesēšanu”, “silto ūdeni, apgaismojumu un citas būtiskas mājsaimniecības vajadzības” un kas “ir vēl viena nopietnas nenodrošinātības izpausme”.

4.8

Direktīvās par enerģijas iekšējo tirgu (2009. gada jūlijs) enerģētiskā nabadzība ir atzīta, taču nav definēta un nav uzlikti Eiropas līmeņa pienākumi, savukārt tajās ir noteikts, ka dalībvalstis “nodrošina pietiekamu aizsardzību mazāk aizsargātiem patērētājiem” un ka “dalībvalsts definē neaizsargāta lietotāja jēdzienu, kas var būt ar atsauci uz enerģētisko nabadzību un, inter alia, uz aizliegumu krīžu laikā atslēgt šādus lietotājus”. Paziņojumā “Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” (2012. gada 15. novembris) Komisija ir paredzējusi, ka tā “palīdzēs dalībvalstīm definēt, ko nozīmē energopatērētāju mazaizsargātība un kas to izraisa, proti, Komisija sniegs norādījumus un sekmēs paraugprakses apmaiņu”.

4.9

Eiropas Parlaments ir definējis tikai mazaizsargātu patērētāju, ierosinot iet tālāk par parasto koncepciju (ar iekšējiem cēloņiem saistīta mazaizsargātība) un iekļaut “neaizsargātības situācijā esošus patērētājus”, jo tie “atrodas pagaidu bezpalīdzības stāvoklī, ko rada atšķirība starp viņu individuālo situāciju un īpašībām”“un ārējiem apstākļiem”, jo “visi patērētāji kādā savas dzīves posmā var kļūt neaizsargāti ārējo faktoru un to mijiedarbības ar tirgu dēļ, (…) tāpēc viņiem ir nepieciešama īpaša aizsardzība” (2012. gada 22. maija rezolūcija). Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt “politikas un likumdošanas stratēģiju, ar kuras palīdzību varētu novērst neaizsargātību, ņemot vērā visu iesaistīto situāciju dažādību un sarežģītību” (2012. gada 22. maija rezolūcija), īpaši enerģētikas jomā, kā arī īstenot īpašus pasākumus, kas būtu vērsti pret enerģētisko nabadzību (2013. gada 14. marta rezolūcija par Enerģētikas ceļvedi 2050). Savukārt 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā par jaunu programmu attiecībā uz Eiropas patērētāju aizsardzības politiku Eiropas Parlaments “uzsver nepieciešamību pēc pasākumiem gan Savienības, gan valstu līmenī, lai nodrošinātu pietiekamas garantijas šo patērētāju aizsardzībai,” it sevišķi enerģētikas jomā. 2013. gada 11. jūnija Rezolūcijā par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā Parlaments mudina dalībvalstis ieviest enerģētiskās nabadzības definīciju, “pamatojoties uz kopīgiem parametriem, bet pielāgojot to katras dalībvalsts situācijai, ņemot vērā katrai valstij specifiskos apstākļus”.

4.10

EESK uzskata, ka Eiropā ir nepieciešami vienoti enerģētiskās nabadzības indeksi un rādītāji, kas ietvertu neaizsargātības dimensiju un palīdzētu analizēt cēloņus, iet tālāk par tikai faktu konstatēšanu un izstrādāt Eiropas stratēģiju, lai efektīvāk vērstos pret šo problēmu. EESK vēlas izveidot Eiropas Nabadzības novērošanas centru un ierosina tam par pamatu ņemt Komitejas izstrādāto definīciju (TEN/420) — “grūtības vai nespēja mājoklī uzturēt atbilstīgu temperatūru vai izmantot citus būtiskus energopakalpojumus par saprātīgu cenu” — un to sīkāk izstrādāt (ņemot vērā vispārējas piekļuves tiesības tādam vitāli svarīgam kopīgam resursam kā enerģija). Minētais novērošanas centrs varētu formulēt vienotus Eiropas indeksus un rādītājus, kas dalībvalstīm kalpotu par parametriem, ar kuriem enerģētisko nabadzību definēt tā, lai ņemtu vērā katras valsts specifiskos apstākļus. Lai efektīvāk harmonizētu statistikas datus, Eurostat un valstu statistikas iestādēm būtu jāievieš vienādas metodes, kā aprēķina šīs problēmas skaitliskos apmērus valsts un Eiropas līmenī.

5.   Atbalsts Eiropas Nabadzības novērošanas centra izveidei, kurš galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību

5.1

EESK iesaka izveidot Eiropas nabadzības novērošanas centru, kas galvenokārt koncentrētos uz enerģētisko nabadzību un apvienotu visas ieinteresētās puses: valstu novērošanas centrus, ombudus, regulatorus, enerģijas piegādātājus, dažādas apvienības (veselības, būvniecības, enerģētikas, patērētāju, atstumtības apkarošanas, vietējo pašvaldību u. c. organizācijas), kā arī sociālos partnerus. Tas sniegtu gan pārskatu par enerģijas tirgus liberalizācijas ietekmi uz mazaizsargātiem iedzīvotājiem, gan ieteikumus, ierosinātu enerģētiskās nabadzības rādītājus un mērīšanas metodes, kā arī, pamatojoties uz vietējā un valstu līmeņa labāko praksi, ieteiktu paņēmienus šīs problēmas risināšanai Eiropas līmenī. Tā pienākums būtu sadarboties ar Londonas forumu. EESK vēlas, lai minētajā forumā tiktu iekļauti Komitejas locekļi un lai tas cieši sadarbotos ar valstu ekonomikas un sociālo lietu komitejām un tām līdzīgām iestādēm nolūkā apkarot enerģētisko nabadzību.

6.   Koncentrēt ES politiku un iniciatīvas uz enerģētiskās nabadzības apkarošanu un energoapgādes solidaritāti un palīdzēt iedzīvotājus veidot par aktīviem sava patēriņa pārvaldītājiem

6.1

Enerģijas tirgu atvēršana nav izraisījusi iedzīvotājiem enerģijas cenu pazemināšanos. 60 % iedzīvotāju ir konstatējuši, ka viņu enerģijas piegādātāju cenas ir pieaugušas, bet 3–4 % ir ievērojuši to pazemināšanos. 7 % patērētāju ir mainījuši gāzes piegādātāju un 8 % — elektrības piegādātāju. Enerģija ir joma, kurai patērētāji tērē visvairāk līdzekļu (5,7 % no budžeta), bet vispirmām kārtām tie tiek tērēti elektrībai (2,1 %) (Patēriņa tirgus novērtējums, otrais izdevums, 2009). Pēdējos gados minētie skaitļi ir palielinājušies.

6.2

Eiropadomes 2013. gada 22. maija lēmumi ir solis pareizā virzienā. To mērķi ir Eiropas enerģētikas politikā galveno uzsvaru pārcelt uz patērētājiem: viņiem garantēt drošu un ilgtspējīgu piegādi par samērīgām un konkurētspējīgām cenām; stiprināt patērētāju lomu un tiesības un uzlabot mazaizsargātu patērētāju aizsardzību; steidzami transponēt trešo enerģētikas paketi. Komisijai līdz 2013. gada beigām ir jāiesniedz enerģijas cenu un izmaksu struktūras analīze, galveno uzmanību pievēršot tam, kā tās ietekmē mājsaimniecības. Vissvarīgākais uzdevums ir izvairīties no jebkuru to izmaksu palielināšanās, ko iespējams novērst, ja pastāv harmonizēta un efektīva Eiropas enerģētikas politika (sk. atzinumu TEN/508 “Atjaunojamu un nepastāvīgu energoresursu radītu elektroapgādes sistēmu pastiprināta izmantošana un to ietekme tautsaimniecībā” – CESE 2599/2012) (2).

6.3

EESK iesaka pirms galveno ES un dalībvalstu enerģētikas politikas pasākumu pieņemšanas izanalizēt, kāda būs to ekonomiskā ietekme uz dažādām patērētāju kategorijām (piemēram, atkarībā no ienākumiem, ģimenes sastāva vai apsildes veida). Mērķis ir noskaidrot, kurām iedzīvotāju kategorijām rēķins par enerģiju pieaugs daudz vairāk nekā vidēji pārējiem iedzīvotājiem, un vajadzības gadījumā ierosināt kompensējošus pasākumus (noteikumu pielāgojumus, mājokļu energoefektivitātes uzlabojumus u. c.), kas būtu paredzēti vismazāk aizsargātajiem patērētājiem.

6.4

EESK atkārtoti norāda, ka ir nepieciešams pilnībā transponēt minētās direktīvas un garantēt universālu pakalpojumu, sabiedrisko pakalpojumu saistību ievērošanu, mazaizsargātu personu aizsardzību un nodrošināt saprātīgas, salīdzināmas un pārredzamas cenas. EESK vēlas, lai Eiropas Komisija savā ziņojumā, kas tiks publicēts 2013. gada beigās, iekļautu pārskatu un analīzi par pašreizējo stāvokli enerģētiskās nabadzības jomā Savienībā, ierosina Eiropas stratēģiju enerģētiskās nabadzības apkarošanai un energoapgādes solidaritātei, kā arī finanšu līdzekļus stratēģijas īstenošanai.

6.5

EESK aicina EK šo tematiku noteikt par visiem Eiropas politikas virzieniem kopīgu politisko prioritāti un to vairāk ņemt vērā turpmākajās iniciatīvās (piemēram, iekšējā tirgus pamatnostādnēs, energoefektivitātes direktīvas (2012) īstenošanā, patērētāju tiesībās un citur).

6.6

EESK iesaka energoapgādes solidaritātes un enerģētiskās nabadzības apkarošanas politiku iekļaut kā neatņemamu daļu ES politikā par pāreju uz sabiedrību, kas izmanto no oglekli nesaturošiem avotiem ražotu enerģiju. EESK iesaka, lai Komisija stingri seko līdzi un panāk, ka dalībvalstis ievēro ES noteikumus, kuri varētu mazināt enerģētisko nabadzību. Komiteja ierosina Līgumā iekļaut vispārējas tiesības uz piekļuvi enerģijai (kas jāuzskata par vitāli svarīgu kopīgu resursu un jāpārvalda kā tāds), bet ES politikas jomās, it sevišķi enerģētikas politikā, ietvert kā mērķi enerģētiskās nabadzības apkarošanu un energoapgādes solidaritāti. EESK iesaka Eiropas pusgada norisē iekļaut enerģētiskās nabadzības apkarošanu un energoapgādes solidaritāti, lai šī tematika tiktu ņemta vērā dalībvalstu reformu programmās.

6.7

EESK uzskata, ka ir svarīgi Eiropas līmenī atbalstīt visus tos līdzekļus, ar kuru palīdzību varētu panākt, lai mazaizsargātie patērētāji kļūst par aktīviem savu enerģētikas jautājumu risinātājiem — lai viņu patēriņš kļūst mazāks, bet efektīvāks (pastāvīgu enerģētikas pakalpojumu ziņā), jo tas uzlabotu viņu dzīves kvalitāti, un lai gadījumos, kad tas ir ekonomiski lietderīgi un tehniski iespējams, tiek atbalstīta decentralizēta enerģijas ražošana no atjaunojamiem avotiem. Informācija, apmācība un izglītošana var palīdzēt mājsaimniecībām apzināties problemātiku un pareizi rīkoties (izslēgt aparātus, kas ir dīkstāves režīmā, izvēlēties energoefektīvus aparātus, pienācīgi remontēt utt.). EESK vēlas, lai ES — jo sevišķi, nodibinot Eiropas Energoapgādes solidaritātes fondu — atbalsta visus starptautiskos projektus, kuriem ir iepriekšminētie mērķi, veicina pilsoniskās sabiedrības zināšanu apmaiņu un starptautiska tīkla izveidi, popularizē informācijas, apmācību šajā jomā un labās prakses, kas gūta no ES finansētiem starptautiskiem projektiem, veidošanu un izplatīšanu.

6.8

EESK prasa ar ES pētniecības programmām atbalstīt inovatīvus instrumentus, kas vērsti uz optimālu izmantojumu patērētāju, jo sevišķi visneaizsargātāko patērētāju, vidū. Komiteja arī iesaka: lai viedie skaitītāji būtu patiešām efektīvi un patērētājiem noderīgi, tiem, piemēram, bez papildus izmaksām būtu jānodrošina skaidra un pārskatāma informācija par enerģijas patēriņu konkrētajā brīdī. Tad tie būs lietderīgi preventīvi instrumenti, kas palīdzēs patērētājiem labāk apzināties savu patēriņu un pieņemt attiecīgus lēmumus, un tādējādi viņi varēs rīkoties kā aktīvi sava enerģijas patēriņa pārvaldītāji.

6.9

EESK proponē vienotu vietējo kontaktpunktu izveidi energoapgādes solidaritātes jomā, lai veidotu sinerģiju un viedokļa saskaņu starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp enerģijas operatoriem, nolūkā uzlabot koordināciju, problēmu paredzēšanu un risināšanu, padomdošanu, orientēšanu un palīdzību iedzīvotājiem, īpaši mazaizsargātajiem. EESK iesaka sagatavot pasniedzējus, kas darbotos minētajos kontaktpunktos (bet arī administrācijā, bankās, rūpnieciskajos operatoros un citviet), tur uzlabotu informētību par mazaizsargāto iedzīvotāju problēmām un palīdzētu gan labāk risināt ar šādiem iedzīvotājiem saistītas problēmsituācijas, gan jau priekšlaikus identificēt riskantus gadījumus. Tādi kontaktpunkti varētu izmantot visaptverošu un integrētu, preventīvu un koriģējošu pieeju, un to darbība varētu ietvert apvienību pārstāvju, vietējo pašvaldību, uzņēmumu u. c. dalībnieku pasākumu īstenošanu. Tas novērstu situācijas, kad cilvēki kļūst atkarīgi no palīdzības vai sociāli iezīmēti, un tādējādi palīdzētu iedzīvotājiem kļūt par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem.

6.10

EESK iesaka stiprināt un vispārēji ieviest sistēmas (īpaši tās, kurās cieši iesaistīti enerģijas piegādātāji), kas nodrošina enerģijas piegādi mazaizsargātām mājsaimniecībām grūtākajos gada posmos (ziemas “pamiers”) un neļauj enerģijas piegādātājiem pārtraukt piegādi maksājumu problēmu gadījumos, novērš parādus u. tml. Komiteja iesaka arī rūpnieciskos un citus enerģijas operatorus vairāk iesaistīt rīcības plānos par enerģētiskās nabadzības apkarošanu (gan problēmu novēršanā pirms to rašanās, gan risināšanā) un energoapgādes solidaritātes palielināšanā, lai darītu ko vairāk par rīcības kodeksu ieviešanu.

6.11

EESK iesaka stingrāk reglamentēt enerģijas piegādātāju darbību, lai patērētāji ar maziem ienākumiem neciestu no “nabadzības uzcenojuma” (poverty premium), proti, no augstākas vienības cenas par to pašu pakalpojumu. Priekšapmaksas sistēmām, piemēram, varētu ieviest noteikumus, kas novērstu risku, ka dabū ciest visneaizsargātākie patērētāji.

6.12

Komiteja prasa Komisijai ierosināt energoapgādes solidaritātei veltītu Eiropas gadu. Tas ļautu īstenot Eiropas mēroga informēšanas kampaņu (ar valstu un vietējā līmeņa pasākumiem) un īpašus projektus, lai visas iesaistītās puses informētu par enerģētiskās nabadzības izskaušanas nozīmi, veicinātu iedzīvotāju kļūšanu par aktīviem sava enerģijas patēriņa pārvaldītājiem un palielinātu energoapgādes solidaritāti.

7.   Eiropas Energoapgādes solidaritātes fonds

7.1

EESK iesaka Eiropas Komisijai izpētīt jautājumu par Eiropas Energoapgādes solidaritātes fonda izveidi, lai atbalstītu šādus EESK ierosinātos pasākumus: iedzīvotāju informēšana/apmācība, vietējo projektu apvienošana Eiropas tīklā, ES finansētu starptautisku projektu vai vietējā un valstu līmenī īstenotu projektu labās prakses piemēru izmantošana arī citviet, vispārēja ieviešana un informācijas apmaiņa par tiem. Kā piemērus valstu vai vietējo pašvaldību īstenotiem pasākumiem var minēt finansiālu atbalstu rēķinu apmaksai (sociālie tarifi, enerģijas taloni u. c.), ziemas “pamieru”, vienotus kontaktpunktus, energoefektivitātes padomdevēju apmācību (piemēram, Eiropas projekts Achieve), rajonu atjaunināšanu, finansiālu vai tehnisku palīdzību gan energoefektivitātes uzlabošanas darbiem (piemēram, ES projekts CEB-ELENA “European Local Energy Assistance Facility”), gan enerģijas mikro-ražotājiem, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, kā arī neaizsargātām mājsaimniecībām piemērotus finansēšanas nosacījumus (piemēram, ES projekts Financial and Support Instruments for Fuel Poverty in Social Housing (FinSH)).

8.   Ar ēku energoefektivitātes pasākumiem sekmēt enerģētiskās nabadzības novēršanu

8.1

EESK atgādina, ka Savienība 2007. gadā noteica 3 × 20 % mērķus, kas jāsasniedz līdz 2020. gadam un kas ietver enerģijas patēriņa samazinājumu par 20 %. 2012. gada oktobra direktīvā par energoefektivitāti ir paredzēta ilgtermiņa stratēģija (2050), kuras uzdevums ir stimulēt investīcijas valsts un privāto mājokļu, kā arī dzīvojamo un saimnieciskas nozīmes ēku renovācijā. Dalībvalstīm līdz 2014. gada 30. aprīlim jāiesniedz valstu rīcības plāni, kā šī stratēģija tiks īstenota. EESK atgādina: energoefektivitātes pasākumi ir ļoti svarīgi ne tikai, lai samazinātu ogļskābās gāzes emisijas un izveidotu jaunas darbavietas, bet arī lai efektīvi apkarotu enerģētisko nabadzību.

8.2

Enerģētiskā nabadzība galvenokārt ir saistīta ar mājokļu sliktu siltumizolāciju, turklāt tie, bieži par nesamērīgi augstu cenu, tiek izīrēti nabadzīgām mājsaimniecībām. Laba mājokļu siltumizolācija samazina patēriņu un tātad arī rēķinus (kopā ar adekvātu attieksmi pret enerģijas patēriņu). Pieticīgām mājsaimniecībām — kā īrniekiem, tā īpašniekiem — nav līdzekļu, lai veiktu siltumizolācijas renovāciju un nomainītu apsildes iekārtas, jo tām trūkst iekrājumu vai ir grūti iegūt bankas kredītu.

8.3

Komiteja iesaka ieviest mehānismu, ar kuru varētu, no vienas puses, spēcīgi stimulēt īpašniekus-izīrētājus nosiltināt telpas (piemēram, ieviešot īres maksimālo summu atkarībā no siltumizolācijas efektivitātes), vienlaikus viņiem palīdzēt to veikt un, no otras puses, pakāpeniski izņemt no Eiropas īres tirgus mājokļus ar sliktiem rādītājiem, kas neatbilst siltumizolācijas standartam. EESK iesaka noteikt, ka dalībvalstis energoefektivitāti drīkst iekļaut definīcijās un to kritēriju vidū, pēc kuriem nosaka, vai mājoklis ir pieņemams un izīrēšanai piemērots.

8.4

EESK vēlas, lai Eiropas Komisija apsvērtu, ar kādām inovatīvām finansēšanas metodēm un instrumentiem būtu iespējams atbalstīt dalībvalstu pūliņus uzlabot vispieticīgāko mājsaimniecību energoefektivitāti, ņemot vērā to ierobežotās finansiālās iespējas.

8.5

Mazaizsargātu mājsaimniecību siltumizolācijas uzlabošanai ir jākļūst par visu Eiropas pasākumu un programmu prioritāti. Komisijai ir jānodrošina, ka valstu energoefektivitātes plānos prioritāti piešķir investīcijām vismazāk aizsargāto mājsaimniecību mājokļos.

8.6

EESK iesaka 2014.–2020. gada plānošanas posmā struktūrfondus vairāk izmantot enerģētiskās nabadzības apkarošanai un energoapgādes solidaritātei un panākt, lai energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu jomai tiktu piešķirts nepieciešamais finansējums, kas atbilst problēmu apmēram.

8.7

Komiteja iesaka arī atbalstīt decentralizētu enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, jo tādējādi varētu atrisināt jautājumu par vismazāk aizsargāto iedzīvotāju piekļuvi enerģijai.

Briselē, 2013. gada 18. septembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Henri MALOSSE


(1)  OV C 198, 10.7.2013., 1.–8. lpp

(2)  OV C 198, 10.7.2013., 1.–8. lpp


Top