Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52012AR2214

Reģionu komitejas atzinums “Decentralizācija Eiropas Savienībā un vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES politikas veidošanā un īstenošanā”

OJ C 139, 17.5.2013, p. 39–45 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

17.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 139/39


Reģionu komitejas atzinums “Decentralizācija Eiropas Savienībā un vietējo un reģionālo pašvaldību loma ES politikas veidošanā un īstenošanā”

2013/C 139/08

REĢIONU KOMITEJA

uzskata, ka decentralizācija ir visi pasākumi, ko īsteno politiskā līmenī, lai stiprinātu reģionālo un vietējo pašvaldību lomu valsts un Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā un lai valsts varas centrālās iestādes nodotu pilnvaras vietējām un reģionālajām struktūrām;

pauž pārliecību, ka funkcionālas vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldības un efektīvas decentralizācijas pamatā jābūt tādiem principiem kā subsidiaritāte, proporcionalitāte un daudzlīmeņu pārvaldība;

pauž pārliecību, ka subsidiaritāte, būdama politisks un tiesisks princips, ir galvenais decentralizācijas sekmētājs, jo šādā veidā pilnvaras tiek nodotas tam līmenim, kurā tās var īstenot vislabāk;

novēro, ka ekonomikas un finanšu krīze vairākās valstīs ir veicinājusi reformas un pārmaiņas: dažās valstīs pašvaldību līmenī notikusi teritoriāla pārstrukturēšana un daļā gadījumu ievērojami izmainījusies arī varas struktūru institucionālā organizācija;

norāda, ka saskaņots decentralizācijas process var būt sekmīgs tikai tad, ja pilnvaru nodošana reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir saistīta ar attiecīgu finanšu līdzekļu piešķiršanu;

konstatē, ka reģioni, kuros finansējumu pārsvarā veido pašu līdzekļi, atbildīgāk rīkojas ar to rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem un tādējādi tiem ir stabilāks publiskais budžets, tāpēc mudina dalībvalstis vairāk paļauties uz pašu līdzekļiem, nevis pārskaitītiem maksājumiem;

uzsver pozitīvo saikni starp decentralizāciju un sekmīgu un ilgtspējīgu Eiropas reģionālo politiku;

uzsver, ka diskusijās par Eiropas nākotni jāiesaista reģionālais un vietējais līmenis, jo Eiropas Savienības leģitimitātes pamatā ir arī reģionālo un vietējo pašvaldību leģitimitāte;

iesaka visiem pārvaldības līmeņiem sadarboties, lai atrastu ilgtspējīgu risinājumu Eiropas valstu parādu krīzei, un aicina Eiropas un valstu reformu plānu izstrādē līdztiesīgi iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības.

Ziņotājs

Prof. Franz SCHAUSBERGER (AT/PPE), Zalcburgas federālās zemes delegāts Reģionu komitejā

Atsauces dokuments

I.   IETEIKUMI POLITIKAS JOMĀ

REĢIONU KOMITEJA

Decentralizācijas priekšrocības

1.

uzskata, ka decentralizācija ir visi pasākumi, ko īsteno politiskā līmenī, lai stiprinātu reģionālo un vietējo pašvaldību lomu valsts un Eiropas lēmumu pieņemšanas procesā un lai valsts varas centrālās iestādes nodotu pilnvaras vietējām un reģionālajām struktūrām;

2.

atzīst, ka ES dalībvalstīm nav pienākuma izvēlēties noteiktu paraugu, kā savā institucionālajā struktūrā decentralizēt, nodot vai sadalīt pilnvaras starp dažādajiem valdības un pārvaldes modeļiem, tomēr vienlaikus norāda, ka ES respektē arī vietējo un/vai reģionālo pašpārvaldi, kā tas īpaši uzsvērts LES 4. panta 2. punktā;

3.

norāda, ka daudzās politikas jomās politikas decentralizēta īstenošana ir daudz efektīvāka gan izmaksu, gan pakalpojuma kvalitātes un tuvuma iedzīvotājiem ziņā;

4.

uzsver to, cik nozīmīga ir Eiropas iedzīvotāju saikne ar saviem reģioniem un pilsētām, jo tām ir izšķiroša loma, galvenokārt, lai radītu pretstatu aizvien lielākajai darba tirgus un ekonomisko attiecību internacionalizācijai un līdz ar to bezpersoniskumam;

5.

ir pārliecināta, ka decentralizācija un tajā iesaistītās reģionālās un vietējās iestādes sniedz izšķirošu ieguldījumu, lai samazinātu Eiropas reģionu pašreizējās ekonomiskās un sociālās atšķirības un palīdzētu mazināt negatīvās sekas, ko rada izceļošana no nabadzīgiem lauku reģioniem uz lielpilsētām un no vienas dalībvalsts uz citu, tādējādi vājinot darba tirgu;

6.

pateicas Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresam (CLRAE), kā arī dažādām interešu grupām, kas piedalījās konsultācijās, par vērtīgo ieguldījumu un lietpratīgajiem atzinumiem;

Reģionu komitejas principiālā atbildība decentralizācijas uzraudzībā

7.

apstiprina, ka Reģionu komiteja, būdama visu līmeņu (t.i., vietējo un reģionālo) pašvaldību pārstāve ES tiesību aktu un lēmumu pieņemšanas procesā, ir atbildīga par subsidiaritātes principa piemērošanas uzraudzību un ir dziļi ieinteresēta regulāri pārbaudīt, kā Eiropas Savienībā un paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs norit decentralizācija;

8.

norāda, ka nesen pieņemtajā atzinumā “Daudzlīmeņu pārvaldības Eiropas kultūras veidošana”, kas sagatavots pēc RK Baltās grāmatas, pausta Komitejas apņemšanās uzmanīgi sekot līdzi decentralizācijas procesam dalībvalstīs un paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs;

9.

jūtas stiprināta šā uzdevuma veikšanā, jo rūpīgu, sistemātisku darbu pie tā paša jautājuma veic Eiropas Pašvaldību un reģionu padome (CEMR) un Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, un Komiteja gatavojas savā darbā izmantot abu minēto organizāciju gūtos rezultātus;

10.

atgādina, ka pēdējais Reģionu komitejas atzinums par šo jautājumu pieņemts 2005. gada 7. jūlijā un kopš tā laika Eiropas Savienībā decentralizācijas jomā ir notikušas nozīmīgas institucionālas, politiskas un juridiskas pārmaiņas un norises;

Decentralizācijas attīstība Eiropā kopš pēdējā atzinuma 2005. gadā

11.

konstatē, ka 2009. gada Lisabonas līgums ir stiprinājis subsidiaritātes principu, nostiprinājis līgumā reģionu un pašvaldību identitāti un stiprinājis Reģionu komitejas lomu, un tas vairākas dalībvalstis ir rosinājis īstenot vai plānot institucionālas reformas ar mērķi pastiprināt decentralizāciju vai stiprināt vietējo un reģionālo līmeni;

12.

kopumā secina, ka tāpēc vairumā valstu decentralizācija pēdējos gados ir pastiprinājusies, taču vienlaikus pauž nopietnas bažas arī par pretēja rakstura tendencēm dažās dalībvalstīs, kur būtiski samazinājusies vietējo un reģionālo pašvaldību finansiālā autonomija vai vietējā līmeņa pašpārvaldes tiesības;

13.

tomēr secina arī, ka 2009. gadā sākusies finanšu un ekonomikas krīze kā arī no 2010. gada ilgstošā valsts parādu krīze ir negatīvi ietekmējušas decentralizācijas pastiprināšanos un ka attiecības starp valstīm un Eiropas iestādēm ir mainījušās, un tas ietekmē arī reģionālo un vietējo līmeni;

14.

šajā sakarā ar gandarījumu secina, ka, lielā mērā pateicoties arī RK iniciatīvai, daudzlīmeņu pārvaldības koncepcija ir iekļauta Eiropas politiskajās diskusijās, un tas var novērst iespējamās negatīvās tendences decentralizācijas jomā;

15.

vēlas norādīt, ka dažās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. gadā, pārveides process decentralizācijas jomā nav pilnīgi pabeigts, un tāpēc apzinās, ka it īpaši dažām no šīm valstīm, kā arī Austrumu partnerības valstīm jārisina sevišķi nozīmīgi uzdevumi, lai varētu turpināt plaukstošu sociālo un ekonomikas attīstību;

16.

norāda: nesenās paplašināšanās kārtas ir parādījušas, ka reģionālo un vietējo pašvaldību nepietiekama iesaistīšana integrācijas procesā valstu valdībām un Eiropas iestādēm rada ievērojamus izaicinājumus un problēmas ES politiku un nepieciešamo reformu īstenošanā, un beigās tas skar arī iedzīvotājus;

17.

ar gandarījumu konstatē, ka kopš Eiropas Padome 1985. gadā pieņēma Vietējo pašvaldību hartu, to ir ratificējis lielais vairums Eiropas Padomes dalībvalstu un visas ES dalībvalstis, un ar to, pamatojoties uz demokrātijas, tuvuma iedzīvotājiem un decentralizācijas principiem, Eiropā paredzēts nodrošināt un nostiprināt vietējo pašpārvaldi;

18.

atzinīgi novērtēja un atbalstīja Eiropas Padomes iniciatīvu izstrādāt Eiropas Reģionālās demokrātijas hartu un hartas projektu, ko 2008. gadā iesniedza Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress ar mērķi izklāstīt svarīgākos reģionālās demokrātijas principus Eiropā; pauž nožēlu, ka vairāki Eiropas Padomes locekļi ir bloķējuši šo iniciatīvu, tomēr atzinīgi vērtē to, ka 2009. gadā par vietējo un reģionālo pārvaldi atbildīgie ministri vismaz pieņēma ieteikumu kopumu par reģionālo demokrātiju;

Decentralizācija un finanšu krīze

19.

ar lielu uzmanību novēro, ka sakarā ar pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes sekām valstu un Eiropas publiskajās diskusijās ir izraisījis interesi un tiek plašāk apspriests arī jautājums par kompetenču sadali un it īpaši jautājums par fiskālo decentralizāciju valsts un Eiropas līmenī — daudzkārt pamatojoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka, neraugoties uz valsts galveno atbildību par krīzi, viens no faktoriem, kas kavē budžeta mērķu sasniegšanu valsts līmenī, ir reģionālā un vietējā līmeņa rīcība;

20.

ar bažām secina, ka finanšu krīze, kas sākās 2009. gadā, ir izvērsusies par valsts parādu krīzi, kura ievērojami apdraud reālo ekonomiku reģionos un pilsētās un negatīvi ietekmē arī sociālo struktūru dalībvalstīs;

21.

pauž bažas par dažās Eiropas valstīs izveidojušos stāvokli reģionālās un vietējās autonomijas jomā saistībā ar reformām, kuru mērķis ir racionalizēt vietējo pašpārvaldi un padarīt to ilgtspējīgu. Priekšplānā izvirzītie ekonomiskie apsvērumi pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes laikā daudzās valstīs ir sašķobījuši reģionālās un vietējās autonomijas demokrātiskos pamatus un nodarījuši tiem būtisku kaitējumu;

22.

stingri iebilst pret to, ka ekonomikas un parādu krīzi un visā Eiropā nepieciešamos taupības pasākumus dažās dalībvalstīs izmanto par ieganstu turpmākai kompetenču centralizācijai, decentralizācijai bez attiecīgiem finanšu resursiem, reģionālo un vietējo struktūru vienkāršošanai, samazināšanai vai pat likvidēšanai, kas beigās vājina reģionālo un vietējo demokrātiju; tā ir tendence, kuras pamatā ir kļūdains pieņēmums, ka centrālās pārvaldes līmenī sniegti publiskie pakalpojumi būs ekonomiski izdevīgāki;

23.

tieši pretēji — norāda, ka vietējās pašvaldības, būdamas iedzīvotājiem vistuvākā līmeņa iestādes, pārzina iedzīvotāju vajadzības un ir vispiemērotākās, lai apzinātu un apmierinātu šīs vajadzības krīzes periodā;

24.

noteikti noraida šādu politiku, jo tā ir pretrunā Eiropas subsidiaritātes principam, saskaņā ar ko politiskie un regulējošie lēmumi jāpieņem līmenī, kas ir vispiemērotākais izvirzīto mērķu sasniegšanai un atrodas pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem;

25.

norāda, ka tādas pašas norises vērojamas arī valstīs, kas gatavojas pievienoties ES, un Eiropas kaimiņvalstīs;

26.

secina, ka pašvaldību apvienošana ļoti bieži tiek piedāvāta kā izmaksu taupīšanas līdzeklis, balstoties uz ekonomikas argumentiem, kas saistīti ar finanšu un parāda krīzi, bet ne vienmēr pamatojoties uz pietiekamiem pētījumiem un analīzi; tomēr atzīst, ka dažos reģionos pašvaldību apvienošana, piemēram, demogrāfisko pārmaiņu dēļ, var būt lietderīga stratēģija;

27.

uzskata, ka šādās pārdomās nedrīkst ignorēt saistīto jautājumu par tuvuma iedzīvotājiem un vietējās demokrātijas iespējamo samazināšanos un ka, plānojot izmaksu taupīšanu, pirmām kārtām jāapsver iespējas veidot pašvaldību savstarpēju sadarbību un vietēja līmeņa pārrobežu sadarbību. Pašvaldību likvidēšanu, tās apvienojot, vajadzētu apsvērt īpaši rūpīgi — tā, piemēram, var būt lietderīga stratēģija demogrāfisku pārmaiņu skartos reģionos; saistībā ar pašvaldību savstarpējo sadarbību pauž bažas par Komisijas centieniem, piemērojot prasības, kas pārsniedz ES Tiesas praksi, apgrūtināt pašvaldību centienus sadarbībā risināt kopējus uzdevumus;

28.

šajā sakarā uzsver pašvaldību sadraudzības, Eiropas pilsētu un reģionu tīklu, ES teritoriālās sadarbības divpusējo un daudzpusējo programmu būtisko nozīmi, kā arī Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) pozitīvo nozīmi, jo minētie mehānismi ievērojami atvieglo reģionu un pašvaldību pārrobežu sadarbību tādās saistītās jomās kā sabiedriskas nozīmes pakalpojumi, transports un vides aizsardzība;

Pašreizējais decentralizācijas stāvoklis Eiropā  (1)

29.

pamatojoties uz nesenākajiem ziņojumiem, secina, ka no 27 ES dalībvalstīm trim valstīm oficiāli ir federāla struktūra, viena dalībvalsts ir kvazi federāla un pārējās ir dažāda veida unitāras valstis, turklāt dažās, neskatoties uz to oficiāli unitāro struktūru, ir heterogēna teritoriālā organizācija (asimetriska sistēma), un konstatē, ka vienpadsmit dalībvalstīs ir tikai viens pašvaldību līmenis, deviņās divi un septiņās dalībvalstīs trīs pašvaldību līmeņi;

30.

ar lielu uzmanību novēro, ka ekonomikas un finanšu krīze vairākās valstīs ir veicinājusi reformas un pārmaiņas: dažās valstīs pašvaldību līmenī notikusi teritoriāla pārstrukturēšana, turklāt daļā gadījumu ir ievērojami izmainījusies arī varas struktūru institucionālā organizācija, tomēr pārmaiņas ne vienmēr nozīmē pastiprinātu decentralizāciju;

31.

vērš uzmanību uz analītisko pētījumu, ko RK ir pasūtījusi, lai gūtu ieskatu par pašreizējo stāvokli dalībvalstu decentralizācijas procesos un kompetences jomu sadalījumā;

Vietējās un reģionālās pašpārvaldes organizēšanas principi

32.

pauž pārliecību, ka funkcionālas vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldības un efektīvas decentralizācijas pamatā jābūt tādiem principiem kā subsidiaritāte, proporcionalitāte un daudzlīmeņu pārvaldība;

33.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai vietējo un reģionālo pārvaldību īstenotu demokrātiski ievēlētas un plašu spektru pārstāvošas struktūras, kas ir atbildīgas savu iedzīvotāju priekšā. Ar to saistītais politikas tuvums iedzīvotājiem uzskatāmi parāda vietējās un reģionālās demokrātijas pievienoto vērtību, jo laba pārvaldība un pārredzamība stiprina vietējo un reģionālo struktūru leģitimitāti, atbildību un vairo uzticēšanos tām;

34.

uzskata, ka lēmumam par reformu uzsākšanu pilnvaru un finanšu resursu decentralizācijas virzienā noteikti jāatbilst vietējo un reģionālo kopienu un to iedzīvotāju konkrētām vēlmēm un prasībām; tomēr atzīst, ka varētu izmantot arī referendumus, ja tas ir attaisnojams ar ieviešamo pasākumu nozīmīgumu un ir saskaņā ar dalībvalsts konstitūciju;

35.

ar gandarījumu konstatē, ka Eiropas integrācija ir devusi izšķirošu ieguldījumu reģionālā un vietējā līmeņa decentralizācijas procesā. ES paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs un Austrumu partnerības valstīs šobrīd notiekošā vai apspriestā decentralizācija minētajām valstīm var ievērojami palīdzēt vieglāk un ātrāk pielāgoties ES acquis un pēc tam labāk izpildīt pienākumus, kas saistīti ar dalību Eiropas Savienībā;

36.

turklāt norāda uz vietējās un reģionālās demokrātijas netiešu atzīšanu ES līgumos (Līguma par ES 10. pants, LESD 20. panta 2. punkts un ES Pamattiesību hartas 40. pants), un tas liecina, ka Eiropas Savienība — neatkarīgi no tā, ka tai principā ir neitrāla attieksme pret dalībvalstu institucionālās uzbūves modeļiem — vietējo un reģionālo demokrātiju uzskata par vienu no elementiem, kas ir pašas ES leģitimitātes pamatā;

37.

šajā sakarā aicina visas ES dalībvalstis, kas to vēl nav paredzējušas, izveidot savām reģionālajām un vietējām pašvaldībām atbilstošu tiesisku regulējumu pēc iespējas augstākā (ja iespējams, konstitūcijas) līmenī;

38.

norāda, ka mērķis ir nevis izveidot tīri statistiskas reģionālas vienības, bet gan politiskās un administratīvās pašpārvaldes reģionālo un vietējo līmeni, jo tajā var daudz labāk īstenot Eiropas Savienības nolemtos pasākumus un tiesību aktus;

39.

atbalsta viedokli, ko pārstāv arī Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, ka decentralizēto vienību skaitam Eiropas valstīs būtu jāatbilst arī attiecīgās valsts ģeogrāfiskajam lielumam, un vērš uzmanību uz Arco Latino apvienības tā dēvēto Salerno manifestu (2012), kurā ir iekļauti vērtīgi ieteikumi dažādu pārvaldības starplīmeņu turpmākajai attīstībai;

40.

uzskata, ka Eiropas iestādēm ir jāatbalsta decentralizācija, kas saskaņā ar ES devīzi “Vienoti daudzveidībā” ir viens no būtiskākajiem kultūras daudzveidības veicināšanas faktoriem, arī tādēļ, lai stiprinātu vietējo un reģionālo pašvaldību piederības izjūtu ES pašvaldībām;

41.

šajā sakarā norāda, ka decentralizētām pārvaldības un administrācijas struktūrām ir vairākas būtiskas priekšrocības, piemēram, labāka izpratne par iedzīvotāju vajadzībām un vēlmēm; tādu rīcībpolitiku izstrāde (vai piedalīšanās izstrādē), kuras spēj veicināt ilgtspējīgu un konkurētspējīgu izaugsmi; stabila ekonomikas vadība un ieguldījumi vietējā un reģionālajā līmenī; autonomijas un vietējās/reģionālās demokrātijas stiprināšana;

42.

atkārtoti uzsver, ka saskaņā ar labas pārvaldības un labāka regulējuma principiem reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kā arī dalībniekiem, kas atbild par ES politikas īstenošanu reģionālajā un vietējā līmenī, iespējami agrīnā posmā ir vēl aktīvāk un efektīvāk jāiesaistās ES politikas un tiesību aktu izstrādē un vēlākā īstenošanā;

43.

šajā saistībā uzskata, ka Eiropas Komisijas un Reģionu komitejas sadarbības nolīguma efektīva īstenošana ir svarīgs un neatņemams līdzeklis, lai nodrošinātu šādu iesaistīšanos;

44.

tāpēc atkārtoti aicina dalībvalstis, kurās ir reģionālās pašvaldības ar likumdošanas pilnvarām, izveidot nepieciešamos mehānismus, kas ļautu šīm pašvaldībām piedalīties ES lēmumu pieņemšanā par jautājumiem, kuri tās ietekmē. Tas būtu jāattiecina ne tikai uz reģionālajiem parlamentiem, kuriem jārīkojas subsidiaritātes agrīnās brīdināšanas mehānisma ietvaros, bet arī uz reģionālajām izpildvaras struktūrām, kuras būtu jāiesaista, kad tiek gatavota valsts nostāja Padomē vai veidotas valsts delegācijas;

Daudzlīmeņu pārvaldība un saikne starp efektīvu un funkcionālu vietējo un reģionālo pašpārvaldi un subsidiaritātes principa pareizu piemērošanu

45.

atgādina, ka daudzlīmeņu pārvaldība nodrošina visu valdības un administrācijas līmeņu sadarbību pilnvaru īstenošanā un lēmumu pieņemšanā, un tādējādi subsidiaritāte un daudzlīmeņu pārvaldība ir cieši saistītas ar spēcīgu vietējo un reģionālo pašpārvaldi;

46.

atgādina arī, ka Lisabonas līgumā pirmo reizi ir izteikti uzsvērts: subsidiaritātes princips attiecas uz visu ES valdību un administrāciju spektru, tātad uz Eiropas, valsts un vietējo un reģionālo līmeni. Subsidiaritātes un proporcionalitātes principi ir priekšnoteikums, kas daudzlīmeņu pārvaldību ļauj īstenot praksē;

47.

pauž pārliecību, ka subsidiaritāte, būdama politisks un tiesisks princips, ir galvenais decentralizācijas sekmētājs, jo šādā veidā pilnvaras tiek nodotas tam līmenim, kurā tās var īstenot vislabāk;

48.

pauž nodomu turpināt sadarbību ar Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu, lai uzraudzītu Eiropas Vietējo pašvaldību hartas īstenošanu un vietējās un reģionālās demokrātijas stāvokli ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs;

49.

atkārtoti paziņo par savu nodomu izstrādāt Eiropas Savienības hartu par daudzlīmeņu pārvaldību un turpināt jau aizsākto darbu šajā jomā (2);

Finansiālā decentralizācija

50.

ar gandarījumu konstatē, ka nesenais Eiropas Komisijas ziņojums par publiskajām finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā (3) liecina, ka ES dalībvalstīs pieaug fiskālās decentralizācijas tendence, proti, pieaug vietējas vai reģionālas nozīmes izdevumu un ienākumu daļa. Ziņojumā uzsvērts, ka pašu resursi, piemēram, autonomi iekasēti pašvaldību nodokļi vai nodevas ir efektīvāki finansēšanas instrumenti nekā pārvedumi no centrālās valdības, taču šādus autonomus pašvaldību nodokļus vai nodevas izmanto mazāk nekā 50 % gadījumu, un tie nav palielinājušies kopš 1995. gada;

51.

norāda, ka saskaņots decentralizācijas process var būt sekmīgs tikai tad, ja pilnvaru nodošana reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir saistīta ar attiecīgu un pietiekamu finanšu līdzekļu piešķiršanu, un atgādina, ka gan Eiropas Vietējo pašvaldību hartā, gan Eiropas Padomes vadlīnijās par reģionālo demokrātiju ir paredzēti attiecīgi pienākumi un pasākumi, kas paredzēti šos dokumentus parakstījušajām valstīm;

52.

šajā sakarā kritizē jaunākās tendences dažās dalībvalstīs, kurās pilnvaru nodošana nav saistīta ar attiecīgiem finanšu resursiem vai tiesībām iekasēt finanšu ieņēmumus, un sekas ir reģionālās vai vietējās pašpārvaldes neefektivitāte, ko savukārt izmanto par argumentu centralizācijas pasākumiem;

53.

norāda, ka decentralizācija pati par sevi neizraisa pārmērīgus reģionālo un vietējo pašvaldību tēriņus; tos drīzāk izraisa decentralizācijas pasākumu slikta īstenošana, ja vienlaikus nenotiek fiskālā decentralizācija;

54.

vēlreiz citē Eiropas Komisijas ziņojumu par publiskajām finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā — ziņojumā minēts, ka reģioni, kuros finansējumu pārsvarā veido pašu līdzekļi, atbildīgāk rīkojas ar to rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem un tādējādi tiem ir stabilāks publiskais budžets; tāpēc mudina dalībvalstis pārvedumus iespēju robežās aizstāt ar pašu līdzekļiem;

55.

ar bažām atzīst, ka daudzi reģioni un pašvaldības, iesaistoties riskantās finanšu spekulācijās, ir nonākuši nopietnās finansiālajās grūtībās, un aicina izstrādāt piemērotus instrumentus un stratēģijas minēto situāciju risināšanai;

56.

attiecībā uz ES līdzfinansētiem projektiem, kas vērsti uz tādu mērķu sasniegšanu, kādi noteikti, piemēram, stratēģijā “Eiropa 2020”; aicina Eiropas Komisiju labāk precizēt tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu līdzsvaru starp prasību par līdzfinansējumu no vietējo un reģionālo pašvaldību budžeta un to budžeta deficīta aprēķinu;

57.

uzsver pozitīvo saikni starp decentralizāciju un sekmīgu un ilgtspējīgu Eiropas reģionālo politiku un šajā sakarā norāda uz pētījumiem, kuros minēts, ka decentralizētās dalībvalstīs it īpaši kohēzijas politikas jomā ir labāki rezultāti;

58.

vienlaikus vērš uzmanību uz to, ka it īpaši centralizētās dalībvalstīs, kur visi reģioni ir 1. mērķa reģioni, kohēzijas politikas īstenošana nav efektīva, jo centralizētās pārvaldības iestādes bieži nepārzina reģionālās problēmas un ar konkrētiem projektiem saistītus izaicinājumus; tāpēc aicina turpmāk nodrošināt, lai atsevišķu fondu pārvaldībā dalībvalstīs tiktu iesaistīts reģionālais un vietējais līmenis;

Decentralizācija un neatkarības centieni

59.

pauž pārliecību, ka pareizi izprasta decentralizācija var būtiski palielināt iedzīvotāju apmierinātību reģionos un vietējās pašvaldībās un tādējādi stiprināt valsti kopumā;

60.

no otras puses, ir pārliecināta, ka ieilgusi atteikšanās veidot nopietnu dialogu starp dažādiem pārvaldes līmeņiem un pastāvīga nevēlēšanās ņemt vērā reģionu vēlmes un prasības decentralizēt pilnvaras un nepieciešamos finanšu resursus var būt cēlonis prasībai pēc patstāvības un īpašos gadījumos — pēc neatkarības; šajā saistībā atgādina, ka subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa konsekventa un saskaņota piemērošana un akceptēšana Eiropas līmenī nodrošina vislabāko pamatu, lai ievērotu dažādu līmeņu leģitīmās intereses;

61.

intensīvi novēro pēdējā laikā aizvien lielākos neatkarības centienus ES dalībvalstu un kandidātvalstu reģionos, kā arī to cēloņus, kas vēsturiski, politiski un ekonomiski ir ļoti dažādi;

62.

šajā sakarā aicina attiecīgajos gadījumos izpētīt cēloņus, lai apspriestu un izprastu iemeslus un motivāciju ar mērķi rast saskaņotus, miermīlīgus risinājumus, kas būtu piemēroti visām skartajām un iesaistītajām pusēm;

63.

skaidri norāda, ka saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu reģionu centieni neatkarības virzienā pamatā ir uzskatāmi par attiecīgās valsts iekšējo lietu;

64.

norāda, ka gadījumā, ja kāds reģions iegūst neatkarību un vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, tam būtu jāadresē oficiāls iesniegums Padomei un saskaņā ar LES 49. pantu jāsāk pievienošanās process tāpat kā jebkurai citai valstij, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai;

Nākotnes Eiropas redzējums

65.

ar lielu interesi piedalās nesen uzsāktajās diskusijās par dažādām Eiropas nākotnes redzējuma versijām un pauž cerību, ka šajā apspriešanas procesā jau no paša sākuma iesaistīs reģionālo un vietējo līmeni, un to uzskata par svarīgu savas darbības uzdevumu;

66.

uzsver, ka Eiropas redzējumā noteikti jāiekļauj reģionālā un vietējā līmeņa loma, jo Eiropas Savienības leģitimitātes pamatā ir arī reģionālā un vietējā līmeņa leģitimitāte;

67.

uzskata, ka par šo jautājumu jāorganizē konvents, un noformulēs un sniegs savu redzējumu par turpmāko Eiropas Savienības modeli, norādot, ka jaunos līgumos ir iespēja vēl vairāk un spēcīgāk atzīt vietējo un reģionālo demokrātiju;

68.

iesaka apsvērt, cik lielā mērā decentralizācija un efektīva vietējā — un attiecīgos gadījumos reģionālā — pašpārvalde var kļūt par vienu no priekšnoteikumiem dalībai Eiropas Savienībā;

Ieteikumi

69.

iesaka Eiropas iestādēm pastiprināt dialogu ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām jautājumā par tiešu sadarbību starp reģioniem, pilsētām un pašvaldībām no vienas puses un ES struktūrām no otras puses;

70.

iesaka visiem pārvaldības līmeņiem īstenot sinerģijas, lai atrastu ilgtspējīgu risinājumu Eiropas valstu parādu krīzei, un tāpēc aicina Eiropas un valstu reformu plānu izstrādē līdztiesīgi iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības;

71.

aicina dalībvalstis katru teritoriālo reorganizāciju vai turpmākās pašvaldību reformas īstenot rūpīgi, pārdomāti un labi plānotā veidā, ievērojot Vietējo pašvaldību hartu un Eiropas vadlīnijas par reģionālo demokrātiju, kas nodrošina un stiprina pašvaldības, pamatojoties uz demokrātijas, tuvuma un decentralizācijas principiem;

72.

aicina vairāk popularizēt paraugprakses piemērus no sekmīgiem reģioniem un pašvaldībām, lai galvenokārt valstīs ar centralizētu pārvaldības modeli sekmētu publiskas diskusijas par decentralizāciju un ar sekmīgiem piemēriem parādītu decentralizācijas priekšrocības;

73.

aicina Eiropas Komisiju vēl vairāk nekā līdz šim veicināt mērķtiecīgas programmas reģionālā un vietējā līmeņa administrācijas darbinieku izglītošanai par to, kā izstrādāt piemērotus atbalstāmus projektus, un pievērst pastiprinātu uzmanību, lai ES atbalsta līdzekļu sadale pamatotos uz objektīviem kritērijiem, nevis politisku patvaļu;

74.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju savos ikgadējos progresa ziņojumos iekļaut atsevišķu sadaļu par stāvokli attiecīgās kandidātvalsts reģionālajā un vietējā pašpārvaldē;

75.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas 2012. gada ikgadējā ziņojumā par publiskajām finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā pirmo reizi ir iekļauta sadaļa par fiskālo decentralizāciju, reģionālo un vietējo finanšu stāvokli, kā arī pašreizējām reformām fiskālās decentralizācijas jomā dalībvalstīs, un aicina Eiropas Komisiju šos datus ievākt katru gadu, lai novērotu reģionālā un vietējā līmeņa publiskās finanses;

76.

ierosina jau minēto pētījumu par decentralizācijas stāvokli un kompetenču sadali dalībvalstīs papildināt ar informāciju par saikni starp pilnvaru decentralizāciju, no vienas puses, un finanšu līdzekļu piešķiršanu fiskālās decentralizācijas ceļā, no otras puses, un uzsver šā instrumenta lietderību subsidiaritātes principa pareizas piemērošanas uzraudzībā.

Briselē, 2013. gada 12. aprīlī

Reģionu komitejas priekšsēdētājs

Ramón Luis VALCÁRCEL SISO


(1)  Šajā sadaļā izmantota informācija no jaunākā Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes CEMR un “Dexia Crédit Local” ziņojuma par pašvaldību publiskajām finansēm Eiropas Savienībā, kā arī no Eiropas Komisijas ziņojuma par publiskajām finansēm Ekonomikas un monetārajā savienībā.

(2)  Sk. atzinumus CdR 89/2009 fin un 273/2011 fin.

(3)  http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/2012/public-finances-in-emu-2012_en.htm (angļu valodā).


Top