Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52010IE1622

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Piegādes drošība lauksaimniecības un pārtikas nozarē Eiropas Savienībā” (pašiniciatīvas atzinums)

OJ C 54, 19.2.2011, p. 20–23 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

19.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 54/20


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Piegādes drošība lauksaimniecības un pārtikas nozarē Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2011/C 54/04)

Ziņotājs: Armands KRAUZE

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 2010. gada 18. februārī saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Piegādes drošība lauksaimniecības un pārtikas nozarē Eiropas Savienībā”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2010. gada 17. novembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 467. plenārajā sesijā, kas notika 2010. gada 8. un 9. decembrī (9. decembra sēdē), ar 133 balsīm par, 3 balsīm pret un 7 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Pārtikas krājumu pieejamības nodrošināšanai arī turpmāk jābūt vienam no ES lauksaimniecības politikas pamatmērķiem. Ņemot vērā ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas un nenoteiktību visā pasaulē, Kopējā Lauksaimniecības politikā (KLP) pēc 2013. gada būtu jāturpina nodrošināt piegādes drošība lauksaimniecības un pārtikas nozarē.

1.2.   Ilgtspējīga lauksaimnieciskā ražošana un lauksaimniecības tirgus netraucēta darbība veido pamatu pārtikas piegādes drošībai Eiropas Savienībā. Turpmākajā KLP jāparedz efektīvi tirgus pārvaldības mehānismi, lai nodrošinātu lauksaimniecības tirgus darbību un cenu stabilitāti. Noteikumiem, kas regulē lauksaimniecības produktu tirdzniecību, būtu jāgarantē piegādes drošību lauksaimniecībā visās valstīs un jebkādos apstākļos.

1.3.   Lai varētu risināt visas turpmākās problēmas un nodrošināt piegādi lauksaimniecības un pārtikas nozarē visās dalībvalstīs, ES vajadzīga spēcīga KLP, kurai arī nākotnē jābūt vienai no galvenajām ES politikas jomām. Turpmākajam KLP finansējumam jābūt atbilstīgam.

1.4.   Pārtikas nodrošinājuma pamatā visā pasaulē ir ilgtspējīga pārtikas ražošana vietējā mērogā. Daudzveidīga lauksaimnieciskā ražošana ir jāsaglabā un jāveicina visās ES dalībvalstīs. Īpaša uzmanība jāvelta nomaļiem un nelabvēlīgu apstākļu ietekmētiem reģioniem.

1.5.   Eiropas Savienībai vairāk jārūpējas par sistemātisku plānošanu piegādes drošības jomā, lai nodrošinātu lauksaimnieciskās ražošanas un visas pārtikas nozares dzīvotspēju pat krīžu un ārkārtas situāciju gadījumos. Praktisku pasākumu īstenošanai šajā jomā (krājumi, lauksaimniecības infrastruktūra, apmācība utt.) tomēr arī turpmāk jābūt dalībvalstu kompetencē. Jauni ES tiesību akti par piegādes drošību lauksaimniecības un pārtikas nozarē šobrīd nav nepieciešami.

1.6.   Dalībvalstis kā līdzekli tādu pasākumu veicināšanai, kas ļauj atbalstīt un uzlabot pārtikas piegādes drošību lauksaimniecības un pārtikas nozarē, var izmantot ES lauku attīstības politiku. Dalībvalstīm minētā iespēja būtu jāizmanto lauku attīstības programmās.

1.7.   Lauksaimniecības nozare varētu būtiski sekmēt stabilas un noturīgas enerģijas apgādes nodrošināšanu Eiropas Savienībā un mazināt ES atkarību no degizrakteņu kurināmā importa. Enerģijas ražošana lauku saimniecībās var būtiski sekmēt piegādes drošību. Lai veicinātu bioenerģijas izmantošanu lauku saimniecības, jāturpina bioenerģijas ražošanas tehnoloģiju izstrāde. Bioenerģija būtu jāražo ilgtspējīgā veidā un vairāk būtu jāuzsver lauksaimniecības un pārtikas nozares blakusproduktu labāka izmantošana, lai mazinātu piesārņojumu un CO2.emisiju.

2.   Ievads.

2.1.   Piegādes drošība lauksaimniecības un pārtikas nozarē nozīmē, ka jānodrošina, lai pārtika būtu pieejama un iedzīvotāji būtu ekonomiski spējīgi to iegādāties, un jānovērš bads. Daudzas lauksaimniecības nozares visā Eiropas Savienībā saražo pietiekamu daudzumu pārtikas, lai tās pietiktu visiem ES iedzīvotājiem, un tas panākts, īstenojot KLP. Nodrošinātība ar pārtiku kā sabiedrībai sniegts labums, par ko nevar saņemt atlīdzību tirgū, bet ko lauksaimniecība un pārtikas nozare nodrošina sabiedrības interesēs, būs būtisks KAP mērķis pēc 2013. gada (1).

2.2.   Nākamajās desmitgadēs nodrošinātība ar pārtiku būs visas pasaules lauksaimniecības un pārtikas nozares galvenais uzdevums. Pārtikas un ekonomikas krīzes dēļ vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē cieš badu.

2.3.   Nodrošinātība ar pārtiku nozīmē, ka cilvēkam netrūkst veselīgai dzīvei vajadzīgās pārtikas, kas ir droša un nekaitīga. Šis sarežģītais jautājums ir saistīts arī ar citām nozarēm, piemēram, naftas ražošanu, loģistiku utt. Ikviena loģistikas vai ražošanas problēma, kas negaidītu krīžu dēļ rodas galvenajos ražošanas reģionos, var ietekmēt pārtikas pieejamību miljoniem cilvēku, galvenokārt pilsētu teritorijās. Pārtikas nodrošinājuma pamatā visā pasaulē ir ilgtspējīga pārtikas ražošana vietēja mērogā. (2)

3.   Pārtikas ražošanas problēmas pasaulē.

3.1.   Saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) prognozēm līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits pasaulē pieaugs līdz gandrīz 9,5 miljardiem. Lai apmierinātu visu cilvēku vajadzību pēc pārtikas, tās ražošanas apjoms pasaulē salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni būs jāpalielina divas reizes. Īpaši strauji iedzīvotāju skaits pieaugs jaunattīstības valstu pilsētās. Ar lauksaimniekiem saistīsies lielas cerības un arvien biežāk izskanēs aicinājumi intensificēt lauksaimniecisko ražošanu. Lai pasaules iedzīvotājus, kuru skaits arvien pieaug, nodrošinātu ar pārtiku, būs jāpalielina lauksaimniecības produktivitāte. Iespējas paplašināt izmantojamās zemes platības ir ierobežotas, jo to kavē zemes izmantošana ar lauksaimniecību nesaistītiem mērķiem un lauksaimniecībai piemērotas zemes trūkums.

3.2.   Ieguldījumi lauksaimniecībā būs jāpalielina visā pasaulē, bet jo īpaši jaunattīstības valstīs, kur ražošanu varētu ievērojami paplašināt. Jaunattīstības valstīs jāuzlabo arī lauku infrastruktūra, piekļuve mūsdienīgiem ražošanai nepieciešamiem resursiem, ilgtspējīga augsnes pārvaldība un jo īpaši piekļuve ūdenim, kā arī jāpilnveido izglītības sistēmas un lauksaimniecības tirgus darbība. Tomēr ilgtermiņā pārtikas nodrošinājuma jomā lielākā problēma būs pārtikas pieejamība un piekļuve tai. Visefektīvākais pārtikas nodrošināšanas līdzeklis būs vispārēja attīstība un ienākumu līmeņa paaugstināšana visnabadzīgākajās valstīs. Lai iedzīvotājus nodrošinātu ar pārtiku, īpaši svarīga nozīme ir lauksaimniecībai, taču ir grūti pārtikas nodrošinājumu panākt tikai ar lauksaimniecības līdzekļiem. (3)

3.3.   ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2009. gadā rīkotās augstākā līmeņa sanāksmes nobeiguma deklarācijā ieteikts, ka pārtikas ražošanai jābūt pašu valstu kompetencē.

3.4.   Gan pārtikas un ekonomikas krīze, gan mainīgā situācija pasaulē ir veicinājusi vispārējo izpratni par to, ka visām valstīm un reģioniem, tostarp arī mazāk attīstītajiem, ir jābūt ne vien tiesībām, bet pat pienākumam ražot pašiem savu pārtiku. Jārod iespēja ražot vairāk pārtikas ilgtspējīgākā veidā.

3.5.   Līdztekus iedzīvotāju skaita pieaugumam ir vēl viena problēma, kas apdraud pārtikas piegādes drošību pasaulē, proti, tās ir klimata pārmaiņas un ar tām saistītā dabas resursu ierobežotība. Klimata pārmaiņas var būtiski ietekmēt pārtikas ražošanu, īpaši jaunattīstības valstīs, kurām dažkārt ir visgrūtāk pielāgoties šīm pārmaiņām. Lauksaimniecībā ir jācenšas ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas, tomēr vienlaikus tā palīdz daļēji risināt emisiju problēmu, piesaistot oglekļa dioksīdu augsnē. Jāpanāk, lai lauksaimnieciskā ražošana būtu efektīvāka, un jāsamazina tās radīto emisiju apjoms. Lauksaimniecības nozarei ir jāsekmē gaisa un ūdens kvalitātes uzlabošana, dabas daudzveidības saglabāšana un erozijas novēršana. Pasaules iedzīvotāju nodrošināšana ar pārtiku saistīta arī ar tādiem ļoti svarīgiem uzdevumiem kā lauksaimniecības zemes platību un saldūdens nodrošināšana pietiekamā daudzumā.

3.6.   Ar pārtikas nodrošinājumu un klimata pārmaiņām saistīto problēmu risināšanā ļoti svarīga nozīme ir inovācijai lauksaimniecības nozarē. Visbūtiskākie ir jauninājumi tādās jomās kā dzīvnieku un augu selekcija, apūdeņošanas paņēmieni, plūdu kontrole, izturība pret karstumu un aukstumu, tradicionālo lauksaimniecības metožu dažādošana utt. Problēmas nākotnē varētu arī risināt, uzlabojot augu selekcijas metožu efektivitāti un tādējādi būtiski paaugstinot lauksaimniecības produktivitāti.

4.   Piegādes drošības koncepcija.

4.1.   Nodrošinātība ar pārtiku ir stratēģiski nozīmīgs jautājums visiem pasaules iedzīvotājiem. Piekļuve pārtikai ir viens no vispārējās drošības koncepcijas aspektiem. Ja pārtika nav pieejama, visai drīz palielinās sociālā nestabilitāte un var sākties nemieri. Sabiedrības uzdevums ir nodrošināt piekļuvi pārtikai pat krīzes un ārkārtas apstākļos.

4.2.   Mūsdienīgā un cieši saistītā ekonomikā nodrošinātība ar pārtiku ir atkarīga no daudziem faktoriem. Pārtiku nevar nodrošināt bez stabilas energoapgādes (naftas un elektrības), IT, efektīviem loģistikas pakalpojumiem, labiem sanitārajiem risinājumiem un efektīvas ātrās brīdināšanas sistēmas, kas pasargā sabiedrību no veselībai kaitīgas pārtikas. Dalībvalstīm jānodrošina stratēģiski nozīmīgas infrastruktūras aizsardzība lauksaimniecības un pārtikas nozarē un jāīsteno konkrēti pasākumi vietējā līmenī.

4.3.   Sabiedrībai ir jāgādā par pārtikas nodrošinājumu ārkārtas situācijās. Šos sagatavošanās pasākumus apzīmē ar jēdzienu “piegādes drošība” (“security of supply”). Parasti ar šo jēdzienu saprot materiālu plūsmas nodrošināšanu (piemēram, rezervju uzkrāšanu ārkārtas situācijām), taču piegādes drošības jēdzienam ir arī plašāka nozīme — tā ir spēja saglabāt sabiedrības ekonomiskās pamatfunkcijas, kas būtiski ietekmē iedzīvotāju dzīves apstākļus un sabiedrības pastāvēšanu un drošību. Tāpēc piegādes drošība un pārtikas pieejamība nozīmē spēju nodrošināt pārtikas ražošanu un visas pārtikas nozares darbību arī krīzes vai ārkārtas apstākļos.

5.   ES lauksaimniecības politika un piegādes drošība.

5.1.   Eiropas Savienība patlaban gatavojas vēlreiz pārskatīt KLP, proti, lauksaimniecības politiku pēc 2013. gada. Komisija 2010. gada novembrī publicēja paziņojumu par turpmāko politiku. Paredzams, ka 2011. gada otrajā pusē Komisija nāks klajā ar priekšlikumiem attiecīgajiem tiesību aktiem, savukārt Padomes un Eiropas Parlamenta lēmums ir sagaidāms 2012. gadā. Eiropas Savienībā pietiekams pārtikas ražošanas līmenis arī turpmāk tiks panākts, īstenojot KLP.

5.2.   ES lauksaimniecības politikas mērķi, kas izvirzīti Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un bez izmaiņām iekļauti pagājušajā gadā ratificētajā Lisabonas līgumā, ir šādi:

paaugstināt lauksaimniecības produktivitāti;

nodrošināt lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni;

stabilizēt tirgus;

nodrošināt pārtikas krājumu pieejamību;

nodrošināt saprātīgas pārtikas cenas patērētājiem.

5.3.   Nav šaubu, ka globālās pārmaiņas un ar tām saistītie jaunie pārbaudījumi izvirzīs ES lauksaimniecības politikai citus mērķus, taču iepriekš minētie pamatmērķi arī turpmāk būs nepieciešami un nozīmīgi. Iepriekšējos gados ES lauksaimniecības politikai ir veltīts daudz kritikas, arī tirdzniecības sarunās. Patiesībā KLP ir spējusi sasniegt tai izvirzītos mērķus vairāk nekā apmierinoši. Par spīti cenu svārstībām tā ir nodrošinājusi pārtikas piegādi visā Savienībā arī krīžu laikā. Lai gan ES nespēj sevi pilnībā nodrošināt ar dažiem lauksaimniecības produktiem un ražošanai nepieciešamiem resursiem, īstenojot KLP, tomēr ir izdevies panākt piegādes drošību Eiropas Savienībā. Vienlaikus tomēr jānorāda: Eiropas Savienībai jāņem vērā tas, ka laikposmos, kad notiek lielas cenu svārstības, dalībvalstis ES nomalēs bieži saskaras ar grūtībām apgādes nodrošināšanā.

5.4.   Nākotnē globālie tirgi būs atvērtāki. Jebkādi turpmākie tirdzniecības nolīgumi var atvieglot ārpus ES esošo valstu lauksaimniecības produktu nonākšanu Eiropas Savienībā (ja būs ievēroti pārtikas nekaitīguma kritēriji) un vienlaikus nodrošinās ES lauksaimniecības produktiem piekļuvi citiem tirgiem. Pasaules demogrāfiskā stāvokļa un tirgus ietekmē visā pasaulē mainās lauksaimnieciskās ražošanas prioritātes un pieprasījums pēc pārtikas. Palielinās sabiedrību un saimniecisko zonu savstarpējā atkarība. Klimata pārmaiņas arvien biežāk izraisa ārkārtējus klimatiskos apstākļus. Tā kā starptautiskās tirdzniecības pieaugums vien pārtikas piegādi negarantē, nākotnē palielināsies lauksaimniecības produktu cenu svārstības un tirgus nestabilitāte. Turpmākajā ES lauksaimniecības politikā ir jāparedz tirgus stabilizācijas mehānismi. Eiropas Savienība nedrīkst radīt nestabilitāti pasaules pārtikas tirgos, Eiropas Savienībai aktīvi jāsekmē tās novēršana.

5.5.   Eiropas Savienība ir viena no pasaules lielākajām pārtikas ražotājām un eksportētājām. Labākais veids, kā ES varētu sekmēt pasaules pārtikas tirgu stabilitāti un novērst pārtikas krīzes, ir nodrošināt pašai sava lauksaimniecības tirgus līdzsvaru un efektīvu darbību. Eiropas Savienībai būtu arī jāvelta lieli pūliņi, lai panāktu nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē.

5.6.   Eiropas patērētāji vēlas arī turpmāk lietot kvalitatīvu, uzturvielām bagātu un drošu pārtiku. Lauksaimniecības politikas nākotnes uzdevums ir nodrošināt tādu ražošanu, kurā netiek nodarīts kaitējums videi (gaisam, augsnei, ūdenim) un kurā tiek ievēroti lauksaimniecības dzīvnieku labturības principi. Izmaksas Eiropas ražotājiem palielina tas, ka ES standarti ir augstāki nekā citur pasaulē, tāpēc ES lauksaimniecības politikā jāparedz instrumenti, ar kuriem Eiropas Savienības un citu valstu ražotājiem radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus gan lauksaimniecībā, gan uzņēmējdarbībā. ES uzdevums ir izmantot pašreizējos instrumentus (piemēram, tirdzniecības nolīgumus) un attīstīt jaunus instrumentus, kas citām valstīm, kuras ražo pārtiku, liktu virzīties uz ES pārtikas ražotāju piemērotajiem standartiem.

5.7.   Lauku attīstības politikai (KLP 2. pīlārs) arī turpmāk būs liela nozīme, lai lauku rajonu attīstītība noritētu līdzsvaroti. Lauku rajoni ir nozīmīga Eiropas daļa. Vairāk nekā 60 % Eiropas Savienības 27 dalībvalstu iedzīvotāju dzīvo lauku rajonos, kas aizņem 90 % no ES kopējās teritorijas. Lauku attīstības politikai, kurā vairāk ņemti vērā dalībvalstu dažādie apstākļi, turpmāk varētu būt vēl lielāka nozīme. Lauku attīstības politikai būs arvien lielāka nozīme nodarbinātības veicināšanā lauku rajonos un uzņēmējdarbības iespēju dažādošanā. ES, īstenojot lauku attīstības politiku, varētu veicināt piegādes drošību lauksaimniecības un pārtikas nozarē.

5.8.   Ņemot vērā ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas un nenoteiktību visā pasaulē, turpmākajā lauksaimniecības politikā jāturpina pievērst uzmanība piegādes drošības jautājumiem. Pārtikas pieejamības nodrošināšana ir viens no ES lauksaimniecības politikas pamatmērķiem. Lai nodrošinātu lauksaimnieciskās ražošanas un visas pārtikas nozares dzīvotspēju pat krīžu un ārkārtas situāciju gadījumos, Eiropas Savienībai vairāk jārūpējas par sistemātisku plānošanu. Lai to nodrošinātu, jābūt izveidotiem attiecīgiem mehānismiem. Viens no ES lauksaimniecības politikas pamatmērķiem ir nodrošināt daudzveidīgu lauksaimniecisko ražošanu un to veicināt visā ES. Pareizākais ES pārtikas politikas stratēģiskais risinājums būtu saglabāt kvalitatīvas, dažādos ES lauku rajonos ražotas pārtikas daudzveidību ES iedzīvotāju vajadzībām. Tas palīdzēs garantēt arī piegādes drošību.

5.9.   Lai ilgtermiņā panāktu pārtikas piegādes drošību lauksaimniecības un pārtikas nozarē, lauksaimnieciskajai ražošanai jābūt ilgtspējīgai. Līdztekus vides ilgtspējai, būtiska nozīme ir arī ekonomiskajai un sociālajai dimensijai. Vairāk uzmanības jāvelta tam, kā lauksaimniecība varētu pielāgoties klimata pārmaiņām un sekmēt to ierobežošanu. Lauksaimniecībai un pārtikas nozarei ir jāiesaistās arī bioenerģijas ražošanā. Stratēģijas Eiropa 2020 mērķi jāatspoguļo lauksaimniecības politikā.

5.10.   Iesaistoties bioenerģijas ražošanā, ES lauksaimniecības nozare aktīvi ievieš atjaunojamu energoresursu ieguves tehnoloģijas. Ilgtspējīga lauksaimniecība un pārtikas nozare var būtiski mazināt ES atkarību no degizrakteņu kurināmā importa un vairot ES patērētāju energoapgādes drošību. Lauksaimnieciskās ražošanas atkritumu un blakusproduktu (kūtsmēslu, pārtikas nozares atkritumu u.c.) izmantošana bioenerģijas ražošanā palīdzēs mazināt piesārņojumu un CO2 emisiju.

Briselē, 2010. gada 9. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Stafan NILSSON


(1)  Saistībā ar šā atzinuma izstrādi 2010. gada 31. maijā Helsinkos notika seminārs par tematu “Piegādes drošība lauksaimniecībā un pārtikas nozarē Eiropas Savienībā”.

(2)  Kā norādīts ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē.

(3)  O V C 100, 30.4.2009., 44. lpp.


Top