25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 162/92

1.1

EESK gan atzinumā par nodarbinātības pamatnostādņu 2005.–2008. gadam pieņemšanu (1), gan arī citos atzinumos atzinīgi vērtēja jauno integrēto pieeju un daudzgadu ciklu un cita starpā norādīja, ka valstu parlamenti, sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība patiesi jāiesaista nodarbinātības politikas koordinācijas visos posmos, kā arī patiesi jācenšas uzzināt viņu viedokli.

1.2

Komiteja norādīja, ka viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina valstu reformu programmu sekmīgu īstenošanu, ir visu nozīmīgāko sabiedrības ieinteresēto pušu — it īpaši sociālo partneru — pēc iespējas plašāka līdzdalība katrā procesa posmā. Tādēļ Komiteja ir paudusi nožēlu, ka pēdējos gados konsultācijas ar sociālajiem partneriem, kā arī debates ar pilsonisko sabiedrību nav bijušas pietiekamas Tādēļ EESK uzskata, ka ir svarīgi nostiprināt savstarpējo darba attiecību sistēmu ES un nacionālajā līmenī.

1.3

Šo iemeslu dēļ EESK atkārtoti pauž nožēlu, ka laika posms starp Padomes lēmuma priekšlikuma publicēšanu un pašu lēmumu ir pārlieku īss un tādēļ nav iespējamas padziļinātas diskusijas un konsultācijas. Tādēļ Komiteja savas kompetences ietvaros atkārtoti pievērsīsies minētajai stratēģijai, ņemot vērā 2008. gada pavasara samitu.

1.4

EESK dažādos atzinumus ir izvirzījusi vairākus priekšlikumus attiecībā uz līdzšinējām nodarbinātības politikas vadlīnijām Eiropas nodarbinātības stratēģijas ietvaros. Ņemot vērā laika ierobežojumus (kā minēts iepriekš), EESK apkopoja visus šos priekšlikumus un tos nosūtīja attiecīgajiem Komisijas dienestiem, kas tos vērtēja atzinīgi (2).

1.5

Lai arī vadlīnijas nekādā ziņā nav zaudējušas savu pamata nozīmi, Komiteja atzīmē, ka jaunā nodarbinātības vadlīniju pakete ir identiska ar iepriekšējo paketi. Teksts tomēr ir nedaudz pilnveidots un tajā ir iekļauti nedaudzi Komitejas priekšlikumi.

1.6

Lai vadlīnijas būtu skaidrākas, Komiteja ierosina Komisijai kā standarta procedūras daļu izstrādāt pielikumu, kurā būtu iekļauts visu ar vadlīnijām saistīto novērtējamo mērķu saraksts.

1.7

Tā kā laika grafiks ir ierobežots, EESK atkārtoti uzsver savas nozīmīgākās idejas attiecībā uz noteiktiem aspektiem, kas jāņem vērā lēmumā, ņemot vērā vispārējo nepieciešamību pielāgot nodarbinātības vadlīnijas. Komitejas idejas ir izklāstītas turpmākajā priekšlikumu kopsavilkumā (3).

—

jaunajās vadlīnijās jāizvirza daudz tālejošāki, efektīvi un novērtējami mērķi, kuru izpildi iespējams salīdzinoši novērtēt ES un dalībvalstu līmenī, kā arī aicina piešķirt Komisijai plašākas izpildes pilnvaras. Tādēļ ir nepieciešami īpaši centieni, lai izvairītos no Lisabonas stratēģijas mērķu virspusējības, un īpaša uzmanība atkal jāpievērš novērtējamiem Eiropas mēroga mērķiem, it īpaši tādās jomās kā aktivizēšana, izglītība un mūžizglītība, jaunatnes nodarbinātība un dzimumu līdztiesība;

—

jāizstrādā kalendārais plāns un jānosaka veicamie pasākumi, ar ko savlaicīgi jāiepazīstina visas ieinteresētās puses, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku līdzdalību un izstrādes posmā būtu pietiekami daudz laika izteikt viedokli ES un valsts līmenī. Tādēļ EESK uzsver, ka sociālie partneri, pilsoniskā sabiedrība un EESK jāiesaista pēc iespējas agrīnākā pamatnostādņu izstrādes un īstenošanas posmā, kā arī turpmākajos pasākumos;

—

jāuzlabo datu ievākšanas process, kas gan dalībvalstīm, gan arī Komisijai atvieglotu uzraudzību un izvērtēšanu;

—

valsts reformu programmās jāiekļauj konkrētāki dati par izvirzītajiem mērķiem, kalendārajiem plāniem, izmaksām un piešķirto finansējumu, lai šādā veidā palielinātu programmu vērienīgumu un panāktu ievērojamus kvalitatīvus uzlabojumus attiecībā uz noteiktajiem termiņiem, atbildību, finansiālajām saistībām un finansēšanu. Turklāt jāizvirza īpaši mērķi piešķirt atbilstošus budžeta līdzekļus, kas paredzēti aktīvas darba tirgus politikas pasākumiem atsevišķās dalībvalstīs;

—

lielāka uzmanība jāpievērš cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanai, izvirzot konkrētus mērķus un plašāk atzīstot vajadzības sociālās politikas jomā. Tādēļ ir jāpieliek daudz lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka pozitīvā attīstība ekonomikas un nodarbinātības jomā veicina arī sociālo iekļaušanu Lisabonas stratēģijas ietvaros. Šā iemesla dēļ lielāka uzmanība jāpievērš dalībvalstu kopīgajiem mērķiem sociālajā jomā, lai jauno vadlīniju ietvaros veicinātu aktīvu sociālo iekļaušanu (piemēram, cīņa pret nabadzību un visvairāk atstumto iedzīvotāju un grupu izslēgšanu).

—

katrā dalībvalstī jāizvirza mērķis laika posmā no 2006. līdz 2010. gadam samazināt bezdarbu jauniešu vidū vismaz par 50 %, lai norādītu uz to, ka visām iesaistītajām pusēm jāpieliek lielākas pūles jauniešu bezdarba samazināšanā;

—

daudz lielāka uzmanība jāpievērš jauniešu iekļaušanai darba tirgū, sniedzot garantijas par to, ka viņiem tiks nodrošināta pirmā darbavieta, kas sniedz nākotnes izredzes. Tādēļ lielāka uzmanība jāpievērš arī tādu pasākumu īstenošanai, kas samazina risku, ka jaunieši var palikt darba vietā, kas nepiedāvā ilgtermiņa perspektīvas un nav droša;

—

jāpiemēro daudz rūpīgāka un mērķtiecīgāka pieeja arodizglītības jomā, lai jauniešiem nodrošinātu nodarbinātības iespējas. Šāda pieeja jāpiemēro arī mūžizglītības jomā, lai samazinātu bezdarbu jauniešu vidū. Nozīmīgs jautājums ir arī izglītības bāzes atbilstība modernā darba tirgus prasībām, jo trūkst pamatiemaņu un vidējai kvalifikācijai nepieciešamu iemaņu, un prasmes un kvalifikācijas neatbilst darba tirgus prasībām;

—

jāizveido tāda sociālās aizsardzības sistēma, kas ļauj jauniešiem patstāvīgi pieņemt lēmumus attiecībā uz savu nākotni. Tādēļ jāīsteno pasākumi, lai veicinātu jauniešu sociālo iekļautību, un it īpaši lai risinātu problēmas saistībā ar jauniešiem, kas neapmeklē izglītības iestādes, neapgūst arodu, nestrādā vai ir reģistrēti kā bezdarbnieki;

—

laika posmā no 2006. līdz 2010. gadam par 50 % jāsamazina to jauniešu skaits, kas pāragri pamet skolu, kā arī jāveicina stažēšanās uzņēmumos;

—

jāpiešķir plašāki atvieglojumi un jāatbalsta uzņēmumi, lai tie pieņemtu darbā vairāk jauniešu un gados vecāku darba ņēmēju, kuriem ir īpašas grūtības konkurēt darba tirgū;

—

jāsaīsina sešu mēnešu termiņš darba vai stažiera vietas meklēšanai, pēc šā perioda jauniešiem piedāvājot jaunas iespējas (kā zināms, saskaņā ar 18. vadlīniju šo periodu 2010. gadā plānots samazināt līdz 4 mēnešiem);

—

jāveicina vienlīdzība, atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī imigrantu integrācija.

—

sieviešu līdzdalības palielināšanai ir vajadzīgas kopējas prioritātes nodarbinātības politikas koordinēšanā. EESK uzskata, ka jāizvirza konkrēti politikas priekšlikumi, lai rosinātu vientuļos vecākus iegūt darba tirgū pieprasītas prasmes un viņi tādējādi varētu vieglāk atrast darbu;

—

ar sociālajiem partneriem jākonsultējas par atsevišķu ar dzimumu jautājumiem saistītu kritēriju iekļaušanu;

—

valstu valdību, valstu līdztiesības organizāciju un visu dalībvalstu sociālo partneru pienākums ir nodrošināt to, lai viņu izveidotā atalgojuma sistēma nediskriminētu sievietes un vīriešus. Tādēļ Kopienas vadlīniju uzdevums ir veicināt, lai, izmantojot īpašus rādītājus, tiktu izvirzīti vērienīgāki valsts un uzņēmumu līmeņa mērķi nodrošināt līdzvērtīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm. Turklāt jāizvirza mērķis samazināt dzimumu atšķirības piekļuvē arodizglītībai un tehnoloģijām un jāsamazina algu atšķirības, pieņemot darbā;

—

jāīsteno pasākumi, lai novērstu darba tirgū pastāvošo diskrimināciju un strukturālos cēloņus, kas izraisa ienākumu atšķirības dzimuma dēļ, un it īpaši veicinātu sieviešu sociālo nodrošinājumu. To var sasniegt, īstenojot pasākumus ar mērķi samazināt īstermiņa un nedrošu nepilna darba laika nodarbinātību, kā arī uzlabot nepilna darba laika nodarbinātības tiesisko regulējumu (piemēram, paplašināt vecāku tiesības uz nepilna darba laika darbu, nodrošinot viņiem iespēju atgriezties darbā uz pilnu slodzi, un uzlabot līdzdalību uzņēmumu turpmākās izglītības programmās);

—

jāizvirza jauni, konkrēti mērķi dzimumu līdztiesības jomā, norādot kvalitatīvus un kvantitatīvus rādītājus, lai izskaustu dzimumu stereotipus un novērstu ierobežojumus sievietēm uzsākt karjeru īpašās jomās un kļūt par uzņēmējiem (4);

—

valsts vidējo un augstāko mācību iestāžu programmās jāiekļauj apmācība uzņēmējdarbības jomā, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai šo apmācību saņemtu sievietes, kā arī jāīsteno pasākumi, lai vairāk sieviešu iegūtu diplomu zinātnes un tehnikas disciplīnās un tādējādi novērstu lielās dzimumu atšķirības tehniskās jomās, piemēram, tehnisko pētījumu un ar IKT saistīto pakalpojumu jomā;

—

jāpievērš lielāka uzmanība dzimumu līdztiesības jautājumiem un nepieciešamībai saskaņot darba un privāto dzīvi. Tādēļ jāsamazina ar dzimumu saistītā noslāņošanās darba tirgū, it īpaši īstenojot efektīvus pasākumus darba un privātās dzīves saskaņošanai (galvenokārt, ievērojami jāpaplašina bērnu aprūpes iestāžu piedāvājums, nodrošinot visiem pieejamus, augstas kvalitātes pakalpojumus par pieejamām cenām, kā arī nepieciešams dažādot atbalstu personām, kurām vajadzīga aprūpe, un viņu ģimenēm, tostarp izveidojot diennakts aprūpes iestādes);

—

efektīvi jāveicina bērnu aprūpes pienākumu sadalīšana starp abiem partneriem (galvenokārt, stimuli tēvu līdzdalības palielināšanai), kā arī jāizskauž tādi ģimenes politikas pasākumi, kas vecākus stimulē pilnīgi vai uz ilgāku laiku pārtraukt darba gaitas. Vecākiem jānodrošina iespējas atgriezties darba tirgū. Pabalstu līmenis laikā, kad sievietes nestrādā, nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt viņu ienākumus, radīt stimulu pamest darbu vai veidot jaunus šķēršļus partneru vēlmei dalīt bērnu aprūpes pienākumus.

—

efektīvāk apkarot tādu vēl joprojām pastāvošu diskrimināciju un nevienlīdzību, kas saistīta ar vecumu, dzimumu, invaliditāti vai etnisko izcelsmi, īpaši saistībā ar piekļuvi izglītībai, kā arī ar iesaistīšanos un ilglaicīgu palikšanu darba tirgū. Pienācīgi jāuzrauga ES pastāvošie tiesību akti un to īstenošana;

—

lielāku uzmanību pievērst demogrāfiskajām pārmaiņām un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju novecošanas problēmām. Tādēļ nepieciešami lielāki ieguldījumi darba vietu kvalitātes uzlabošanā un to pielāgošanā vecāka gadagājuma strādājošo vajadzībām, lai palielinātu viņu fiziskās un psihiskās spējas ilgāk palikt aktīvajā darba tirgū. Šos mērķus galvenokārt var sasniegt, rosinot vecāka gadagājuma strādājošos aktīvāk iegūt tālāko apmācību, samazinot darba slodzi uzņēmumos, kā arī pielāgojot darba apstākļus (tostarp stimuli labākai veselības aizsardzībai darba vietās, visiem pieejamas uzņēmumu programmas veselības stāvokļa uzlabošanai un profilaksei, kā arī darba ņēmēju aizsardzībai);

—

īstenot pasākumus, lai palielinātu izpratni par vecāka gadagājuma strādājošo vērtību (cieņa pret pieredzi un darba mūžā iegūto iemaņu tālāknodošana jaunākajiem darbiniekiem), kā arī sniegt konsultācijas un atbalstu uzņēmumiem, īpaši MVU, tiem plānojot turpmāko personāla politiku un izstrādājot vecāka gadagājuma darbinieku vajadzībām pielāgotu darba organizāciju;

—

valstu reformu plānos lielāku uzmanību veltīt ar invaliditāti saistītiem jautājumiem un cilvēkus ar invaliditāti pārstāvošās valstiskās organizācijas aktīvāk iesaistīt to izstrādē. Tādēļ EESK aicināja Komisiju analizēt elastīgu darba un atbalsta pasākumu iespējamo ietekmi un izmantot to iespējamās sinerģijas, lai paaugstinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības līmeni;

—

īstenot aktīvāku imigrācijas politiku un uzraudzīt tās īstenošanu, kā arī pastiprināt tās ietekmi uz valsts plānošanu darbaspēka jomā. Īpaša uzmanība jāvelta individuālam atbalstam (pirms) skolas vecumā un savlaicīgām investīcijām valodas apguvē un profesionālajām vajadzībām atbilstošas kvalifikācijas iegūšanā. Turklāt jānovērš iestāžu radītie šķēršļi un diskriminācija attiecībā uz piekļuvi dalībvalstu darba tirgiem, kā arī algu dempings;

—

veikt uzraudzību un īstenot pasākumus ar mērķi saglabāt prasmīga un kvalificēta darbaspēka īpatsvaru un tādējādi nodrošināt ilgtspējību. Lai arī EESK atbalsta darba ņēmēju mobilitāti jeb pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu, Komiteja ir norūpējusies par kvalificētu darba ņēmēju pārcelšanās, kā arī zināšanu aizplūšanas no vienas ES valsts uz citu ietekmi uz izcelsmes valsts ekonomiku.

—

jāīsteno pasākumi, lai uzlabotu darba vietu kvalitāti un izveidotu Eiropas Darba kvalitātes indeksu, pamatojoties uz pētījumu datiem par “laba darba” kritērijiem, un minēto indeksu regulāri papildinot un publicējot. Šos datus varētu izmantot, lai atspoguļotu darba dzīvē vērojamās pārmaiņas un uzlabojumus, kā arī izmaiņas darba ražīguma jomā;

—

jāpalielina stabilitāte darba tirgū un jāaizkavē “nedrošas” darba attiecības, tostarp nodrošinot, ka bezdarbnieki nav spiesti veikt darbu bez sociālā nodrošinājuma, kā arī apkarojot nereģistrētu nodarbinātību un novēršot uz neilgu laiku nodarbināto ļaunprātīgu izmantošanu;

—

jāīsteno pasākumi darba ņēmēju aizsardzībai pret diskrimināciju;

—

jāīsteno daudzi papildu pasākumi, lai uzlabotu pastāvošo veselības aizsardzības sistēmu. Lai sekmētu nodarbinātību, jāveicina profilaktiski pasākumi un veselīgs dzīvesveids, tādējādi samazinot slimības gadījumu skaitu, uzlabojot darba produktivitāti un paildzinot profesionālo dzīvi;

—

jāīsteno pasākumi, lai visos nepieciešamajos gadījumos modernizētu un uzlabotu sociālo nodrošinājumu, kas saistīts ar nestandarta nodarbinātības veidiem;

—

jānovērš šķēršļi personu ar aprūpes pienākumiem (atkārtotai) iesaistīšanai un palikšanai darba tirgū (kā arī jāīsteno iniciatīvas, lai veicinātu tēvu plašāku līdzdalību aprūpes pienākumu izpildē);

—

jāizveido pārejas darba tirgi, kā arī jāīsteno piemērotas iniciatīvas, lai uzņēmumi piedāvātu vairāk darba vietu, vienlaicīgi sniedzot atbalstu strādājošajiem to problēmu risināšanā, kas ir iemesls viņu sociālajai atstumtībai (turklāt jānovērš šī atbalsta ļaunprātīga izmantošana un konkurences izkropļojumi);

—

jāīsteno nodarbinātības iniciatīvas bezpeļņas sektorā, it īpaši sociālās ekonomikas jomā, un minētajām iniciatīvām šajā jomā ir īpaša nozīme. Darba tirgus pasākumiem paredzētajā budžetā jānodrošina atbilstoši finanšu līdzekļi.

—

sociālajiem partneriem jābūt nozīmīgākajiem sarunu partneriem visās diskusijās par elastdrošību, un Eiropas Komisijas rīkotajās konsultācijās, kā arī izstrādājot jēdziena definīciju, īpaši jāņem vērā viņu viedoklis;

—

būtiski ir nostiprināt darba attiecību sistēmas ES un valsts līmenī. Sociālajiem partneriem aktīvi jāpiedalās, jārisina sarunas, jāietekmē un jāuzņemas atbildība par elastdrošības jēdziena un tā sastāvdaļu definēšanu; tādēļ, novērtējot valsts reformu plānus, būtu jāpievēršas arī tam, kā iespējams stiprināt sociālo dialogu un kolektīvo līgumu sistēmu;

—

Komisijai un dalībvalstīm elastdrošības jomā lielāka uzmanība būtu jāvelta dzimumu līdztiesībai un paaudžu solidaritātei. Sievietes, vecāka gadagājuma strādājošie un jaunieši elastīguma un drošības ziņā darba tirgū bieži ir neizdevīgā situācijā, tādēļ būtu jācenšas uzlabot šo grupu stāvokli un tām nodrošināt līdzvērtīgas iespējas, vienlaikus īstenojot efektīvus pasākumus;

—

dalībvalstīm un Komisijai jāizpēta, kā ar iekšējā elastīguma palīdzību iespējams uzlabot pielāgošanās spēju, un tām jāpanāk, lai šis princips kļūtu par elastdrošības koncepcijas ilgtermiņa un pieņemamu aspektu. Iekšējam elastīgumam var būt galvenā nozīme produktivitātes, inovācijas un konkurētspējas veicināšanā, tādējādi sekmējot Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu;

—

jācenšas panākt līdzsvaru starp elastīgu darba laiku un darba ņēmēju aizsardzību. To vislabāk iespējams nodrošināt ar tādu noteikumu palīdzību, par kuriem panākta vienošanās sarunās par darba koplīgumiem un kurus piemēro atbilstīgi valsts praksei. Lai sekmētu sarunas par elastīgu darba laiku, vajadzīgs atbilstošs tiesiskais pamats, labi funkcionējošas sociālās institūcijas un nodarbinātību atbalstošas sociālā nodrošinājuma sistēmas.

—

radīt labvēlīgus makroekonomikas apstākļus, īpašu uzmanību veltot uz izaugsmi orientētai ekonomikas politikai, lai atjaunotu jau ilgstoši novājināto konjunktūru un pilnībā izmantotu aktīvas darba tirgus politikas potenciālu;

—

labāk saskaņot ieguldījumus pētniecībā, izstrādē un inovāciju jomā, lai stimulētu ekonomiku un radītu jaunas darbavietas. Šajā sakarā jāatzīmē, ka daudzās reformu programmās vēl joprojām nav veltīta pietiekama uzmanība nepieciešamībai veikt ne tikai darba tirgus strukturālās reformas, bet arī pielāgot uz pieprasījumu orientētus pasākumus, lai veicinātu izaugsmi un nodarbinātību;

—

palielināt budžeta līdzekļus, lai varētu veikt attiecīgus ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā. Tādēļ valstu reformu programmas būtu pēc iespējas jāveido tā, lai tās kopā veidotu Eiropas mērogā koordinētu konjuktūras attīstības veicināšanas programmu;

—

radīt atbilstīgus apstākļus, kas ir labvēlīgi gan ārējam, gan arī iekšējam pieprasījumam, lai pilnībā izmantotu izaugsmes un pilnas nodarbinātības veicināšanas potenciālu. Šajā sakarā ir norādīts, ka tikai dažas dalībvalstis savās reformu programmās pievērš pietiekamu uzmanību ekonomikas attīstības veicināšanai;

—

piešķirt atbilstīgus finanšu līdzekļus valsts un ES līmenī, lai varētu īstenot pasākumus nodarbinātības jomā. Šajā sakarā ir norādīts, ka daudzās dalībvalstīs jālikvidē neatbilstība starp darba tirgus iniciatīvu priekšlikumiem un pieejamajiem finanšu līdzekļiem.