14.10.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 255/1

1.1

Jau ilgstoši, it īpaši pēdējo 15 gadu laikā, par rajoniem daudz tiek diskutēts dažāda līmeņa debatēs visās rūpnieciski attīstītās valstīs. Gan jaunattīstības valstis, gan Vidusjūras partnervalstis ir centušās pārņemt rajonu sistēmu, kas jau izveidota daudzās Eiropas valstīs, lai veicināti strauju šo valstu saimnieciskās darbības sektoru attīstību.

1.2

Turklāt analītiskie pētījumi pierāda, ka rajoniem ir pozitīva ietekme uz nodarbinātības politiku un nosauc vairākus labas prakses piemērus korporatīvās sociālās atbildības jomā (1) jau daudzus gadus pirms Komisijas Zaļās grāmatas publicēšanas. (2)

1.3

Vienlaicīgi jaunās ekonomikas un sociālās parādības, kā arī jaunie uz zināšanām balstītie tīkli ir mainījuši tradicionālo saikni starp rajoniem, virzot ražošanas sistēmas uz lieliem “metarajoniem” (3) un nepieciešamību veidot tīklus starp dažādām atsevišķām ekonomiskajām zonām.

1.4

Cenšoties īsumā apkopot šo plašo tēmu, pašiniciatīvas atzinumā apskatīti sekojoši jautājumi:

1.5

Pašiniciatīvas atzinuma par Eiropas intelektuālo rajonu tīkliem (4) mērķis ir:

1.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vairākkārt ir uzsvērusi, apņemšanos un saistības, ko Eiropadome uzņēmās, definējot Lisabonas stratēģijas galveno mērķi, proti, panākt lai Eiropa kļūtu “par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstītu ekonomiku pasaulē, kas spēj nodrošināt stabilu ekonomisko izaugsmi, vairāk un labākas darbavietas un lielāku sociālo kohēziju”.

1.6.1

Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk izaugsmes stratēģijām jābūt balstītām uz iespējām:

1.7

Vairāk kā četrus gadus pēc Lisabonas stratēģijas ieviešanas ir pamats būt neapmierinātiem ar visai pieticīgo progresu, kas panākts, īstenojot tās mērķus un procesus, kas tajā ietverti. Pat Wim Kok vadītās Augsta līmeņa grupas ziņojumā pausts secinājums, ka “neapmierinošās stratēģijas ieviešanas iemesls ir mērķtiecīgas politiskās rīcības trūkums ”, piemetinot, ka “darba kārtība ir pārāk piesātināta, nav pietiekama darbības koordinācija un ir noteiktas savstarpēji pretrunīgas prioritātes” (6)

1.8

Eiropadomes sanāksmē Briselē 2004. gada 4. un 5. novembrī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs uzsvēra, ka Koka ziņojums “sniedz reālistisku, bet bažas izraisošu progresa novērtējumu. Tas pierāda, ka šobrīd mums jārīkojas, lai panāktu nokavēto” (7) Precīzāk, viņš uzsvēra nepieciešamību “pārskatīt prioritātes, novērtēt progresu un uzņemties lielāku atbildību par to īstenošanu” (8) Arī komiteja tās nesen pieņemtajā atzinumā ir izteikusi viedokli par šo tēmu. (9)

1.9

EESK uzskata, ka pārskatot Lisabonas stratēģijas prioritātes, rūpniecības rajonus un to attīstību vajadzētu izvirzīt kā jaunas zināšanu bāzes, un — vissvarīgāk — jaunu un labāku darbavietu izveides pamatelementu. Tas ietver tīklu nodrošināto plašo iespēju izmantošanu, kas var radīt regulāru pētniecības kodificēto zinātnisko atziņu un formāli neapkopotu zināšanu savstarpēju papildināmību (10), kas izplatīta un sakņojas ražošanas un izplatīšanas sistēmās.

1.10

Iniciatīvu veicināšanai vietējā līmenī un spējai tās iestrādāt Lisabonas stratēģijas īstenošanas procesā ir būtiska nozīme pirmkārt tādēļ, lai veicinātu inovatīvas saimnieciskās darbības un uzņēmumu izveidi un attīstību visā Eiropas Savienībā, it īpaši jaunajās dalībvalstīs; un, otrkārt, lai palielinātu šo uzņēmumu iespējas savstarpēji sadarboties stiprākas ekonomiskās un sociālās kohēzijas garā.

1.11

Jaunie “atvērtie tehnoloģiskie rajoni” nodrošina iespēju visiem interesentiem, kas darbojas noteiktā teritorijā, integrēties un dibināt sakarus ar citām ieinteresētajām pusēm citos reģionos.

1.12

No praktiskā viedokļa, Eiropas atvērto tehnoloģisko rajonu tīkliem ir būtiska loma sekojošu mērķu sasniegšanā:

1.13

Patreizējā arvien globalizētākajā pasaules ekonomikā uz zināšanām balstītas Eiropas attīstība ievērojami ietekmēs gan valstu, reģionālo un vietējo kārtību, gan starptautisko stabilitāti. Šī ietekme ir cieši saistīta ar ātru jauno tehnoloģiju izstrādi un pielietojumu, augsti kvalificētu cilvēkresursu atlasi starptautiskā mērogā, un, visbeidzot, iespēju decentralizēt ražošanas un izplatīšanas procesa organizāciju, vienlaicīgi nodrošinot tā elastības un saderības, kā arī augstu kvalitātes standartu saglabāšanu.

1.14

Globalizācija un gandrīz vienlaicīgā tīkla tehnoloģiju attīstība ir ieviesušas īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pārmaiņas ražošanas ekonomikā un, konkrēti — rajonu ekonomikās.

1.15

Patreizējie rajoni jau ir pierādījuši savu atvērtību jauniem tirgiem un atbalstu nesenajām politiskajām pārmaiņām, tajā skaitā, piemēram, arvien biežākiem ražošanas pārvietošanas gadījumiem, ko veicina vides apstākļi atsevišķās valstīs un pieaugošais datorizācijas līmenis.

1.16

Divdesmit piecu valstu ES vidēji 50 % no rajona ražošanas apjoma paredzēts ārējam tirgum. Tādējādi rajonos jau ir izveidota starptautiska rūpniecības struktūra, un attiecībā uz produkcijas pārdošanu, tie arvien biežāk raugās starptautisko tirgu virzienā.

1.17

Ir jābūt pārejai no internacionalizācijas uz globalizāciju:

1.18

Ģeogrāfisko robežu paplašināšana, ko virza saimnieciskie labumi un kas iespējama ar tehnoloģiju atbalstu, ir atraisījusi teritoriālās saites, kas agrāk noteica rūpniecisko rajonu robežas un bija to spēka pamatā. Tā rezultātā ir izveidojušies vadošie uzņēmumi, kuru noieta tirgus modelis gan pārdošanas, gan apgādes ziņā ir mainījies no teritoriālā uz virtuālo, galvenokārt pamatojoties uz ekonomisko priekšrocību stratēģijām.

1.19

Šobrīd Eiropas rūpnieciskie rajoni ir uzmanības centrā, jo tie atrodas ļoti trauslā attīstības posmā. Tiem jārisina divu veidu problēmas:

1.20

Jaunais konkurētspējīgu modeļu veidols pasaules tirgū rada nepieciešamību pēc apjomīgām pārmaiņām. Ar jauno integrēto platformu un tīklu palīdzību jārisina jautājumi, kas saistīti ar pētniecību un inovāciju, jaunu produktu izstrādi un ražošanas procesiem, jaunu, augstāk kvalificētu cilvēkresursu vadību, jauniem materiāliem, tirgvedību un tirdzniecību, finansēm un kreditēšanu, loģistiku, tirgus un klientu apkalpošanas vadību.

1.21

Starptautiskā līmenī viens no reģioniem, kam raksturīgs liels rūpniecisko rajonu un klasteru skaits, ir Ziemeļamerika, kur to skaits ievērojami pieaudzis visā reģiona teritorijā no Klusā okeāna piekrastes līdz Atlantijas okeānam; piemēram, Silikona ieleja, Sandjāgo rūpnieciskie klasteri un Route 128. Šādi rajoni ir arī Latīņamerikā, taču jāatzīmē, ka to attīstības līmenis ir ļoti atšķirīgs: Meksikā (Guadalaraja Cluster), Brazīlijā (Sinos Valley) un Urugvajā (the Meat cluster). Āzijā kā nozīmīgus piemērus var minēt Indijā (the Agra Cluster, the Tiruppur Cluster un Ludhiana Cluster), Pakistānā (the Sialkot Cluster), Dienvidkorejā (the Consumer Microelectronics Assembly Cluster) un Indonēzijā (Central Java Cluster).Rajonu fenomens ir sasniedzis arī Āfriku: vairāki šādi rajoni sastopami pat uz dienvidiem no Sahāras.

1.22

Eiropā papildus neskaitāmiem piemēriem Itālijā, visnozīmīgākie rodami Francijā, kur 1998. gadā tika dibināts Francijas Rūpniecisko rajonu klubs, un Vācijā, kur atrodas vairāk kā 50 Raumordnungsregionen un īpaši nozīmīga iniciatīva Bādenes- Virtembergas reģionā. Arī Lielbritānijā sastopami vairāki ievērojami rajoni (piemēram, Cambridge High-Tech Cluster, the Motor Sport Cluster Birmingemā, kā arī vairāki klasteri Skotijā un citos reģionos). Pozitīvi piemēri izveidojušies arī Skandināvijā, kur liela nozīme tiek piešķirta apmācībai kā attīstības pamatam, un šo procesu ko veicina nelielie attālumi. Jaunajās dalībvalstīs ievērojamus piemērus var minēt dažādu valstu reģionos, piemēram, Čehijā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā, Maltā un Baltijas valstīs.

2.1

Nav viegli formulēt vienotu definīciju rajonu fenomenam, jo dažādās pasaules valstīs tas ir tik atšķirīgs, dinamisks un daudzveidīgs.

2.2

Kopumā rūpnieciskos rajonus var definēt kā vietējas, viendabīgas ražošanas sistēmas, kurām raksturīga liela ražošanas uzņēmumu — galvenokārt mazu un vidēju uzņēmumu — koncentrācija un augsta līmeņa ražošanas specializācija.

2.3

Eiropas Komisijas Uzņēmumu ģenerāldirektorāta ekspertu galīgajā ziņojumā par uzņēmumu klasteriem un tīkliem (12) rajoni definēti kā

“neatkarīgu uzņēmumu grupas un ar tām saistītās iestādes, kuri:

2.3.1

Pēdējo gadu desmitu laikā rajoni, kuri uzsāka savu pastāvēšanu, veicinot ražošanas izveidi un attīstību rūpniecības un pakalpojumu sektorā rajonos ar īpašām ekonomikas iezīmēm, ir attīstījušies autonomi, koncentrējot to darbību uz konkrētiem sektoriem, kuros tie ir ieguvuši un attīstījuši ievērojamas konkurētspējīgas priekšrocības. Nepieciešamība nodrošināt atbilstību vēl augstākiem kvalitātes un drošības standartiem ir likusi rajonu uzņēmumiem pievērsties specializētām tirgus nišām, ko apliecina šo uzņēmumu produkcijas augstā kvalitāte.

2.4

Rajoni nav tikai uzņēmumu grupas, kas specializējas un atrodas noteiktā rajonā: tās ir grupas, kas darbojas saskaņā ar komandas noteikumiem. Katra grupa sadarbojas projektu īstenošanā un konkurē, savukārt, vietējā teritorija, kas nebūt nav tikai fons, uz kura minētie uzņēmumi veic savu darbību un ražošanu, ir reāls līdzeklis ražošanas cikla sociālās un ekonomiskās integrācijas veicināšanai. Pēc būtības vietējā teritorija ir ražošanas tradīciju un praktisko zināšanu krātuve.

2.5

Informācijas apmaiņas paātrināšana un iespēja iegūt informāciju par visu piedāvājuma spektru īsā laika periodā ir gan atvieglojusi uzņēmumu darbu, gan radījusi nepieciešamību pielāgoties. Rajonu ietvaros ir mainījies darbības sadalījums. Jaunu tehnoloģisko modeļu ieviešana un apvienošana skar visu ražošanas ķēdi, īpaši ietekmējot profesionālās darbības profilu, darba organizāciju, strādājošo profesionālo attīstību un izaugsmes jomas.

2.6

Pieaug rajonu saikne ar un integrācija specializētos pakalpojumu centros, arodapmācības centros, universitātēs, tehnoloģiskajos parkos un pētniecības centriem attiecīgajā teritorijā. Produkcijas kvalitāte, kas ir būtisks faktors rajona uzņēmumu stabilitātes nodrošināšanai, ir balstīta uz šo uzņēmumu spēju savienot esošās ražošanas tradīcijas ar tirgus noteikto nepieciešamību pēc jauninājumiem un specializācijas.

2.7

Ražošanas internacionalizācijas rezultātā arvien biežāk uzņēmumiem ir jāveic investīcijas starptautiskajā tīklā. Gadījumos, kad tīkls, kurā uzņēmumi vēlas veidot savas konkurētspējīgās priekšrocības, pārsniedz vietējo jomu, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, gluži tāpat kā lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem ir jāspēj paļauties uz adekvātām tehnoloģiskām iespējām, kas nodrošina tiem iespēju apstrādāt profesionālās zināšanas un izveidot to fondu, kā arī uz atbildīgu un motivētu darbaspēku.

2.8

Pieaugošā integrācija tirgū neveicina ierobežotos tirgos darbojošos uzņēmumus, taču vienlaicīgi sniedz citiem uzņēmumiem, it īpaši dinamiskākiem MVU, lielākas iespējas piekļūt noieta tirgiem. Lielas tehnoloģiskas pārmaiņas ne vienmēr nāk par labu lielajiem uzņēmumiem. Bieži vien ekonomika neitralizē virkni faktoru, piemēram ģeogrāfiskie attālumi un neatkarīga izplatīšanas tīkla pieejamība, tādējādi novēršot vairākus MVU tradicionāli raksturīgus trūkumus. Taču tiem ar palīdzības un pakalpojumu centru atbalstu ir jāspēj pilnībā izmantot visas iespējas, ko piedāvā tehnoloģiju attīstība.

2.9

Interneta sniegtās iespējas daļēji ir spējušas pārvarēt ģeogrāfiskos ierobežojumus. Šobrīd IT sakari nodrošina pamatvajadzības, piemēram, ātru informācijas apmaiņu un uzraudzības iespējas, kas agrāk bija atkarīgas no pārsūtīšanas vai ceļā pavadītā laika.

2.10

Lai gan šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk iespēju nekā agrāk, internets joprojām nespēj sacensties ar personīgu kontaktu sniegtajām iespējām. Vēl aizvien neaizstājami ir personīgie kontakti, kas balstīti uz zināšanām un pieredzi. Kaut arī interneta sniegtās iespējas daļēji ir pārvarējušas ģeogrāfiskās robežas un mainījušas rajonu struktūru, veicinot uzņēmumu sadarbību ar tirgus dalībniekiem ārpus attiecīgās teritorijas (un bieži vien arī valsts) robežām, joprojām ļoti būtiskas ir attiecības starp partneriem, ko raksturo savstarpēja uzticēšanās.

3.1

Arvien biežāk tradicionālie rūpnieciskie rajoni tiek apvienoti ar un atsevišķos gadījumos pārveidoti par metarajoniem. Pretēji tradicionālajiem rajoniem, tos var definēt kā integrētas rūpnieciskas platformas, kuru ietvaros tehnoloģiju nozares dalībnieki paplašina darbību, lai izmantotu jaunu zināšanu un lietišķās pētniecības centru sniegtās iespējas, un savas ražošanas un izplatīšanas sistēmas attīstībai, kas virzītas uz kopējām vērtībām un stratēģijām, neizmanto tikai tuvējo apkārtni.

3.2

Metarajoni dod iespēju dažādus ražošanas posmus īstenot ģeogrāfiski attālos rajonos, kas izvēlēti, pamatojoties uz ekonomiskajiem faktoriem un vietējām iespējām, vienlaicīgi saglabājot produktivitātes līmeni un, it īpaši ražošanā, garantējot kvalitāti ar procesa “ zināšanu apguve mijiedarbībā ” palīdzību, kas ļauj pāriet no galvenokārt reaktīvas pieejas uz proaktīvu pieeju.

3.3

Līdz ar pāreju uz metarajona izveidošanu, rajonam jāsāk darboties kā zināšanu laboratorijai. Valsts pārvaldes iestādēm, īpaši vietējām un reģionālajām varas iestādēm un, vispirmkārt, uzņēmumiem ir jāīsteno politikas, kas nepieciešamas, lai atbalstītu rajona modeļa un stāvokļa maiņu pasaules kontekstā, un šīm politikām jābūt saistītām ar cilvēkresursu un inovāciju attīstību procesā, kura attīstību var nodrošināt iesaistīto vietējo un teritoriālo kopienu amatpersonas.

3.4

Metarajoni paplašina sadarbības tīklu starp mazajiem, vidējiem un lielajiem uzņēmumiem, kas nostiprina sadarbību un saiknes ar attīstītākajiem zinātniskās pētniecības un tehnoloģiju centriem. Šī procesa virzītājspēki ir:

3.5

Parasti metarajonu raksturo četri elementi:

3.6

Šī fenomena izpratne, kas nepieciešama, lai plānotu metarajoniem sniedzamo atbalstu, neapšaubāmi ir daudz sarežģītāks un daudzškautņaināks process, vēl jo vairāk tādēļ, (kā iepriekš minēts attiecībā uz metarajonu definīciju), ka tā mērķis ir, balstoties uz eksperimentiem, noteikt tās izcilības jomas ražošanā, kurās ir izveidotas vai ir potenciālas stabilas saiknes ar pētniecības, ražošanas un inovāciju pasauli. Šo parādību izpratni sarežģī fakts, ka par šo tēmu ir maz empīrisku pētījumu un statistikas dokumentu.

3.7

Plānošanas procesā ir jāietver visus elementus, kas nepieciešami metarajoniem raksturīgo īpašību analīzes pilnveidošanai:

3.8

Virzība uz zināšanās balstītu sistēmu rada nopietnas pārvaldības problēmas.

3.9

Beidzot ir piešķirta atbilstoša nozīme jaunām pakalpojumu struktūrām, kas darbojas kā izziņas saskarne starp vietējo vidi un pasaules mēroga tīkliem. Darbu sāk jaunas aģentūras, kas izveidotas atbilstoši vietējo uzņēmumu vajadzībām un sākotnējiem konkurences un sadarbības mehānismiem, un ir paredzētas ražošanas vides attīstības veicināšanai.

4.1

Saskaņā ar aplēsēm, deviņdesmito gadu vidū ASV jau bija izveidojušies 380 rajoni/ klasteri, dažādās ražošanas un pakalpojumu nozarēs, tie nodarbināja 67 % strādājošo iedzīvotāju un veidoja 61 % no ASV ražošanas apjoma (14). Vairākas no minētajām nozarēm tika izveidotas reģionālās rūpniecības krīzes rezultātā, piemēram Kalifornijas Sandjēgo klasteris, kas tika izveidots aizsardzības nozares pārstrukturēšanas rezultātā, Šie rajoni ir guvuši ievērojamu labumu no valsts un vietējo varas iestāžu nozīmīgā ieguldījuma procesā, ko vēlāk pārņēma privātais sektors. Piemēram, Arizonā, valdības komisija uzsāka iniciatīvu vietējās universitātēs ar mērķi apzināt vietējos rajonus, sagrupējot nozīmīgākos privātā sektora uzņēmumus un tādējādi veicinot rajonu organizāciju izveidi, kas novērtētu un risinātu atsevišķu rajonu grūtības un iespējas. Līdzīgas iniciatīvas tika uzsāktas citos ASV štatos, piemēram Ņujorkā, Minesotā, Oklahomā un Oregonā.

4.2

Kanādas federālā valdība tās “inovāciju stratēģijas” centrā ir izvirzījusi uz zināšanām balstītu, starptautiski atzītu rūpniecisko rajonu attīstību. Šajā procesā ir iesaistītas galvenās federālās aģentūras, kas nosaka pētījumiem paredzēto investīciju apjomu 27 valsts reģionos un pilsētās. Kanādas inovāciju stratēģijas ietvaros viens no galvenajiem federālās inovāciju politikas mērķiem ir līdz 2010. gadam attīstīt vismaz 10 starptautiski atzītus “tehnoloģiju klasterus”. Kanādā parasti rūpnieciskā rajona centrā darbojas nozīmīga pētniecības iestāde, bieži vien universitāte (15).

4.3

Āzijas un Latīņamerikas piemēri ir ļoti atšķirīgi. Indijā un arī Ķīnā pastāv šādi rajoni. Pakistānā tirgus liberalizācijas un globalizācijas izraisītā konkurences spiediena rezultātā ir radusies tendence strādāt ar rūpnieciskajām asociācijām un pakalpojumiem, kurus tās sniedz, lai nodrošinātu atbilstību starptautiski atzītiem kvalitātes nodrošināšanas standartiem. Brazīlijā un Meksikā rajoniem ir nācies saskarties ar starptautiska mēroga cenu konkurenci, ko izraisīja ievērojamā Ķīnas uzņēmumu iespiešanās Ziemeļamerikas tirgū. No vienas puses šī konkurence ir izraisījusi lielāku vertikālu integrāciju, bet no otras puses — rajonu diferenciāciju.

4.4

Jaunzēlandē vietējās varas iestādes ir uzsākušas dažādas iniciatīvas rūpniecisko rajonu veicināšanas jomā. Savukārt Austrālijā ir īstenotas vairākas iniciatīvas, piemēram Adelaidē, Kairnā un Hunter Valley, kuru ietvaros tika apzinātas uzņēmumu grupas, attīstīta to savstarpējā dinamika atbilstīgi attiecīgo uzņēmumu vajadzībām, un atsevišķos gadījumos tika nodrošināts valdības finansējums pētījumiem, konsultāciju un sekretariāta pakalpojumiem.

5.1

Daudzās Eiropas valstīs rūpniecības politika, kas līdz šim kopumā bija virzīta uz sektorālajām politikām un iniciatīvām, ir sākusi pievērsties arī vietējām teritorijām, lai saglabātu apstākļus, kuri ir veicinājuši marķējuma “Izgatavots....” panākumus visā pasaulē. Tomēr bieži vien vietējās ražošanas sistēmas sastopas ar grūtībām rast piemērotu šī jautājuma risinājumu no organizatoriskā un pārvaldes viedokļa. Tas ir pavēris iespēju ieviest jaunus atbalsta veidus, kas vairs nav paredzēts konkrētiem uzņēmumiem, bet gan vietējām sistēmām to kopumā.

5.2

Vietējās varas iestādes kopā ar augstskolām, pētniecības institūtiem, uzņēmēju asociācijām un kredītiestādēm ir izteikušas apņēmību veikt atbalsta pasākumus plašākai inovāciju ieviešanai, kvalitātes veicināšanai, vietējās produkcijas tirdzniecības veicināšanai un, visbeidzot, sistēmu projektu izstrādāšanai biznesa attiecību attīstībai, paredzētu iniciatīvu palīdzību.

5.3

Pašlaik vairākās Eiropas valstīs rūpnieciskie rajoni ir oficiāli atzīti tiesību aktos (piemēram, Itālijā saskaņā ar likumu 317/1991) un tiek vienbalsīgi atzīti par valstu tautsaimniecības panākumu pamatu. It īpaši tas attiecināms uz Itāliju. Taču neskatoties uz to, nav viegli tos precīzi nosaukt, turklāt oficiālie dati nesniedz pietiekamu informāciju par nozaru skaitu vai specializāciju.

5.4

Vairākas reģionāla mēroga iniciatīvas rajonu attīstības veicināšanai ir īstenotas Itālijā (Pjemontā, Lombardijā, Veneto, Emīlija-Romanja un Toskānā), Spānijā (Katalonijā un Valencijā) un Vācijā (piemēram, BioRegio, Exist un InnoRegio iniciatīvas). Francijas starpministriju departaments DATAR (16), kas atrodas tiešā premjerministra pārziņā, ir izstrādājis un formulējis konkrētas politikas Francijas Rūpniecisko rajonu klubā ietilpstošo vietējo ražošanas sistēmu (VRS) atbalstam. Daudzus līdzīgus piemērus var minēt arī Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā.

5.5

Arī Ziemeļvalstis ir izstrādājušas savu pieeju rajonu politikai. Rajonu metode ir būtiski ietekmējusi valsts ekonomisko politiku Dānijā, bet Somijā rajonu veicināšanas process ir ietekmējis ne vien ekonomisko politiku, bet arī politiku zinātniskās pētniecības, tehnoloģiju un izglītības jomā.

5.6

Jaunajās dalībvalstīs kopš 2000./ 2001. gada ir uzsāktas dažādas rajonu attīstības programmas, tajā skaitā “sadarbības” programma Čehijā un NFT GVOP programma Ungārijā, kas aptver industriālo parku attīstību (17) un kuru ir NVO (18) Industrālo parku asociācija. Šobrīd Ungārijā darbojas 165 industriālie parki, tie nodarbina 18 % rūpniecībā strādājošo un veido 28 % no rūpniecības eksporta. Laikā no 1997. gada līdz 2003. gadam industriālajos parkos investēti 46 182 000 euro (19). Polijā ir uzsākta PGK (20) programma rietumu Donavas reģionā un MVU klasteru/ informācijas tīklu programma. Slovēnijā 2000. gadā tika uzsākta trīs gadu programma rajonu attīstībai, kas aptver vairāk kā 500 uzņēmumu un 50 iestāžu. Vairāk kā 130 pilotprojektu šobrīd tiek īstenoti Baltijas valstīs. Maltā vietējās varas iestādes ir īstenojušas stratēģiju lielāko rajonu atbalstam vairākās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes, okeanogrāfijas, informācijas tehnoloģiju, aviācijas un pakalpojumu nozarēs. Nozīmīgus piemērus var minēt arī kandidātvalstīs, piemēram, Timisoara rajonu Rumānijā. Bulgārijā Phare programmas Kapacitātes veidošana paātrinātai MVU sektora izaugsmei Bulgārijā ietvaros tika apzināti pieci potenciālie rajoni. Lai nodrošinātu to tālāku attīstību, Ekonomikas ministrija nolēma izveidot valsts aģentūru, kuras uzdevums ir vadīt minēto rajonu attīstību.

5.7

Nīderlandē rajonu metode ir tieši ietverta valsts politikā un programmās, savukārt Austrijā ir izstrādātas īpašas politikas, kuru mērķis ir stiprināt saikni starp pētniecības iestādēm un privāto sektoru, samazināt tiesiskā regulējuma un administratīvos šķēršļus jauninājumu ieviešanai, veicināt konkrētu rajonu attīstību un veidojot kompetences centrus.

5.8

Rajonu attīstību veicinošās politikas aicina ieviest sistemātisku un integrētu pieeju, ņemot vērā saiknes starp uzņēmumiem, rūpniecības nozarēm, un visbeidzot — starp uzņēmumiem, iestādēm un vietējām varas iestādēm. Atbilstoši minētajai pieejai, privātajam sektoram būtu jākļūst par iniciatīvu virzītājspēku, savukārt valsts sektora uzdevums būtu veicinoša un stimulējoša darbība.

5.9

“Rajonu sistēma” ir dažādu uzņēmumu horizontālās integrācijas formu, sākot ar saikni starp primārajiem un papilduzņēmumiem, nozares ietvaros, līdz pat ārpakalpojumu izmantošanai, pamats. Minētā integrācija paver iespēju saglabāt ievērojamu elastību, kā arī nodrošināt lielu uzņēmumu darbībai raksturīgus apjomradītus ietaupījumus ar integrētas ražošanas palīdzību. Sadalot dažādus apstrādes posmus, rajons ir spējīgs patstāvīgi nodrošināt visus ražošanas ķēdes posmus tā darbības un nozares ietvaros. Tādējādi ir iespējams nodrošināt ražošanas izmaksu pārvaldību un vieglāk pielāgoties tirgus prasībām.

5.10

Rajonos saražotās produkcijas panākumi starptautiskajā tirgū iespējami, pateicoties minēto rajonu iespējām ieviest jauninājumus un nepārtrauktam pētniecības darbam, kura mērķis ir produkcijas pilnveidošana. Šo procesu veicina konkurence starp rajona uzņēmumiem un sadarbība ar vietējām universitātēm un/ vai akadēmiskajām iestādēm. Šādu sinerģiju rezultātā pat tās nozares, kas parasti tiek uzskatītas par tehnoloģiju ziņā mazāk attīstītām, piemēram tekstilrūpniecība un apģērbu ražošana, kļūst konkurētspējīgas starptautiskā mērogā.

5.11

Līdz šim, lai noteiktu iespējamo rajona esamību, tika ņemti vērā tādi faktori kā saimnieciskās darbības blīvums, nozaru specializācija un rūpniecības nozarē nodarbināto procentuālais skaits. Tādēļ objektīvs vērtējums šajā jautājumā vienmēr ir bijis balstīts uz kvantitatīvām vērtībām. Taču ir jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, saimnieciskās darbības profils, uzņēmuma vispārējā stratēģija un — vissvarīgāk — “tīkla” elements. Pēdējais faktors ir būtiski nozīmīgs gan, lai noteiktu rajona struktūras izcelsmi, gan lai precīzi apzinātu metarajona priekšrocības un stiprās puses nākotnē, ņemot vērā tam raksturīgo ciešo saikni starp saimniecisko darbību un pētniecību.

5.12

ES līmenī Eiropas tehnoloģisko rajonu attīstību varētu veicināt dažādas iniciatīvas. Tomēr, ir nepieciešams attīstīt integrētu politiku, kas veicinātu inovatīvu rajonu tīklu attīstību atbilstīgi Lisabonas stratēģijas atjaunošanai, ko pieprasījusi 2004. gada 4. un 5. novembra Eiropadome, un izteiktajai apņēmībai iespējami īsā laikā iekļaut veco un jauno dalībvalstu MVU struktūru paplašinātā vienotajā tirgū.

5.13

Agrākajā ES, kuras sastāvā ietilpa 15 valstis, bija izstrādāta virkne Kopienas instrumentu uz zināšanām balstītu rajonu tīklu izveidei un attīstībai. Lielākoties šie instrumenti tika izveidoti reģionālās politikas, pētniecības un attīstības politikas, uzņēmējdarbības un inovāciju politikas, informācijas saniedrības politikas un apmācību politikas ietvaros.

5.13.1

Reģionālā politika — Ievērojamais finansējums ir nodrošinājis iespēju struktūrfondu pētniecības un inovāciju politikas īstenošanas rezultātā sniegt reālu atbalstu un veicināt reģionālo attīstību ar inovāciju pasākumu, šim nolūkam īstenojot ERAF 10. pantā, RIS (Reģionālās inovāciju stratēģijas) programmā un Kopienas iniciatīvās, piemēram, Interreg III-C, paredzētos pasākumus. Vienlaicīgi Eiropas Investīciju fonds un Eiropas Investīciju banka piedāvā “izaugsmes iniciatīvu” kā līdzekli, ar kura palīdzību MVU varētu izveidot inovatīvus tīklus.

5.13.2

Eiropas pētniecības un tehnoloģiju attīstības politika — Sestā pētniecības un attīstības pamatprogramma laika periodam no 2002. līdz 2006. gadam ir nozīmīgs uz zināšanām balstītu rajonu potenciālā atbalsta avots, it īpaši šādās nozarēs:

5.13.3

Rīcības plāns “Vairāk pētniecības Eiropai: ceļā uz 3 % no IKP” paredz virkni jaunu pasākumu valstu un Eiropas līmenī. Turklāt būs iespējams izstrādāt atbalsta iniciatīvas Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem ar Galileo radionavigācijas un satelītu izvietošanas programmas sniegto pakalpojumu palīdzību.

Taču, kā norādīts pēdējā laika ziņojumos, it īpaši ziņojumā par mazo uzņēmumu iekļaušanu programmā, mazo uzņēmumu piekļuve šiem pakalpojumiem var būt apgrūtināta, īpaši jaunajās dalībvalstīs (21).

5.13.4

Uzņēmumu politika — attiecībā uz uzņēmumu un inovāciju politiku ir jāatzīmē sekojošais:

5.13.5

Uzņēmumu ģenerāldirektorāta uzstrādātās iniciatīvas ietver pasākumus rajonu tīklu attīstībai un IDABC programmas ietvaros veikto darbu uzņēmumu un uzņēmumu tīklu atbalstam. Iniciatīvas sadarbībai starp rūpnieciskajiem rajoniem EMS-EMAS (Eko pārvaldības un audita shēmu) sertifikācijas jomā, kas tiek finansētas reģionālā līmenī, ir īpaši nozīmīgas Uzņēmumu ģenerāldirektorāta vadīto kopēju noturīgas attīstības pasākumu kontekstā.

5.13.6

Informācijas sabiedrības politika — Saskaņā ar programmu “e-Eiropa 2005”, proti iniciatīvas “e-pārvaldība”, “e-komercija”, “e-valsts pasūtījums”, “Plastjoslas tīkli”, “e-iesaiste” un Go digital ietver plašu potenciālu rajonu tīklu atbalstam paredzēto projektu īstenošanai.

5.13.7

Izglītības un apmācību politika — Lai veicinātu apmācību uz zināšanām balstītu tīklu ietvaros, var izmantot dažādus pasākumus un darbības, kas paredzētas Socrates un Leonardo programmās. Iniciatīvas var plānot arī programmu “e-mācības” un “e-Eiropa 2005” ietvaros.

6.1

Eiropadome 2004. gada pavasara samitā uzsvēra, ka “Eiropas līmenī veicamie pasākumi ir tikai daļa no formulas, kas ievirzīs Lisabonas stratēģiju vēlamajās sliedēs; vēl ir nepieciešama virkne reformu un investīciju, kas ir pašu dalībvalstu pārziņā”. (22) Šo nostāju apliecināja arī 2004. gada 4. un 5. novembra Eiropadome, kurai savu ziņojumu iesniedza Vims Koks. (23)

6.2

Lielākais izaicinājums saistīts ar trim stratēģiskajām izaugsmes pamatjomām:

6.2.1

Uz zināšanām balstītu starptautisku tīklu attīstība: to iespējams panākt, piemēram, īstenojot Kopienas Izaugsmes iniciatīvu un piešķirot prioritāti investīcijām pētniecībā, inovācijās un mūža izglītības nodrošināšanā. Būtisks elements ir arī jaunu profesionālās darbības jomu un tajās nepieciešamo prasmju apzināšana, paplašinot sestajā pamatprogrammā paredzēto tīkla sadarbības instrumentu pielietojumu.

6.2.2

Uzņēmumu konkurētspējas veicināšana pasaules tirgū un vides noturība: daļēji šis process ir saistīts ar platjoslas saziņas līdzekļu attīstību un ātras darbības informācijas tīkliem, kas nepieciešami pētniecībai un inovācijām (GEANT), Galileo programmas lietojumu izmantošanu un iniciatīvu attīstību programmas “e-Eiropa 2005” ietvaros.

6.2.3

“Kaimiņattiecību politikas” (24) izveide paplašinātā Eiropā: tās mērķis ir izveidot stabilākas un konsekventākas sinerģijas ar jaunās Eiropas kaimiņvalstīm, lai izveidotu labklājības un drošības telpu, ieviestu sadarbības mehānismus dažādu jūtīgu jautājumu, kā, piemēram, kopējo robežu pārvaldība, migrācijas plūsmu kontrole un cīņa pret organizēto noziedzību, risināšanai.

6.3

Visās ES valstīs, un īpaši jaunajās dalībvalstīs, pieaug izpratne par rajonu tīklu un rūpniecības klasteru kā konkurētspējas un produktivitātes stiprināšanas līdzekļu nozīmi, kas nostiprina nodarbinātības politiku, veicina darba kvalitātes celšanu un rosina mazo un vidējo uzņēmumu attīstību.

6.4

EESK uzskata, ka ir nepieciešama integrēta ES līmeņa politika, saskaņā ar kuru tiktu izveidota Eiropas platfoma, kas nodrošinās atbalstu jaunu uz zināšanām balstītu metarajonu tīklu izveidei Eiropā.

6.5

EESK ir pārliecināta, ka metarajoni ir ceļš uz turpmākajiem panākumiem pasaules tirgū, jo tie var nodrošināt MVU labāku pieeju augsta līmeņa iemaņām un zināšanām, moderniem kopējiem pakalpojumiem un jaunai uz zināšanām balstītai materiāli tehniskajai bāzei, vienlaicīgi uzlabojot arī uzņēmumu pārvaldi un veicinot informētākā un nobriedušāka darbaspēka attīstību.

6.6

EESK uzsver, ka Eiropas platformas rajoniem izveide varētu nodrošināt rajoniem tik ļoti nepieciešamo vienotu, pārredzamu un MVU darbībai, kā arī vecajām, jaunajām ES dalībvalstīm, kandidātvalstīm un ES kaimiņvalstīm Eiropā viegli pieejamu pamatsistēmu.

6.7

Minētajai Eiropas platformai rajoniem būtu jānodrošina iespēja saskaņot daudzās politikas, kas šobrīd nodotas dažādu ģenerāldirektorātu pārziņā, pašlaik pieejamos instrumentus un Kopienas darbības.

6.8

Minētajai platformai piešķirtajam finansējumam ir jābūt pietiekamam, lai tā spētu nodrošināt atbalstu ES darbībām. Pasākumi, kas tiek saskaņoti minētās platformas ietvaros un īstenoti saskaņā ar Lisabonas stratēģiju, neapšaubāmi būs ieguldījums to MVU attīstībā, kuriem ir īpaši bagātīgas un stabilas formāli neapkopotas zināšanas. Ar Kopienas iniciatīvu šīs zināšanas varētu kodificēt un pārvērts par kopēju zināšanu fondu, kā arī nodot tās Eiropas tīkliem.

6.9

Eiropas platformai rajoniem būtu jānodrošina programmas pamats sekojošām darbībām:

7.1

Visās attīstītākajās valstīs notiek deindustrializācijas process. ES pakalpojumu sfēras radītā papildu vērtība ir pieaugusi līdz 70 % no kopējā IKP (22 % rūpniecībai, 5 % būvniecībai un 3 % lauksaimniecībai) (26). Tomēr šo procesu nebūtu ieteicams rosināt, jo liela daļa pievienotās vērtības tiek novirzīta uzņēmējdarbībai vai ir radusies tās rezultātā (27): tirdzniecībai un transportam 21,6 %, finanšu un uzņēmējdarbības pakalpojumiem 27,2 %; publiskai administrācijai — 21,6 %. (28)

7.1.1

Politikas, kas spēj atbalstīt tādu darba attiecību kultūru, kura nostiprina rajonu pieredzi, neapšaubāmi dos nozīmīgu ieguldījumu, lai paplašinātās ES rajoni spētu konkurēt ar tām valstīm, kurās zemās darbaspēka izmaksas nav nošķiramas no sociālo partneru dialoga neesamības un veselības un drošības prasību neievērošanas darba vietās.

7.1.2

EESK uzskata, ka par jaunās politikas mērķi ir jāizvirza plašāks konkurences priekšrocību pielietojums, kas izriet no pozitīvu, sociāli atbildīgu prakšu ieviešanas uzņēmējdarbībā (29). Tā rezultātā visi attiecīgajā jomā iesaistītās puses apzinīgu un ar atbildības sajūtu sniegtu savu ieguldījumu ražošanā, ievērotu piegādes termiņus, noteiktu “pamatotu un godīgu cenu” (30) un nodrošinātu kompetentu, savlaicīgu un precīzu pēcpārdošanas apkalpošanu.

7.2

EESK aicina ieviest pieeju, kas nostiprina jaunos rajonu tīklus, it īpaši jaunajās dalībvalstīs, lai veicinātu apzinātu, tirgus virzītu pieprasījumu.

7.3

Trīs vai četru gadu laika posmā ir jāpiešķir pakāpeniski samazināma palīdzība, kas segs priekšizpētes analīžu, tīkla starpniecības, noturīgas attīstības un laboratorijas pētījumu izmaksas sertifikācijas procesa vajadzībām.

7.4

Tehnoloģiju vide un sociālās attiecības strauji mainās, līdz ar to radot nepieciešamību ātras jaunu profesionālās darbības virzienu izveides. Līdz ar to ir nepieciešami ir nepārtraukti apmācību pasākumi un īstenotāji (31).

7.5

Pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, EESK cer, ka, ņemot vērā tehnoloģiju jauninājumus, būs iespējams organizēt kursus metarajonu jomā ieinteresētajām personām, kas pārstāv valsts un privāto sektoru, ražošanas nozares, augstskolas un bankas. Šo procesu var papildināt ar apmācībām paredzētām stipendijām, kuru mērķis būs atbalstīt apmaiņu starp valsts un privāto sektoru, komerciālām un akadēmiskām iestādēm.

7.6

Inovāciju ģenerāldirektorātam, kurš iegulda lielu darbu Eiropas pieredzes atbalstam pasaules kontekstā, ir jāpalielina atbalsts dažādām darbībām, kas saistītas ar tālredzīgas starprajonu un starptautiskās tehnoloģiju pārvaldības ieviešanu, uzraudzību un novērtēšanu, kā arī salīdzinošās novērtēšanas veikšanai ar mērķi pastāvīgi papildināt informācijas datubāzi atbilstoši izmaiņām un to novērtēšanai izmantojamos līdzekļus.

7.7

Lai nodrošinātu atbalstu kreditēšanas jautājumam, kas vienmēr ir bijis “sāpīga” tēma visās dalībvalstīs, bet jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, būtu jāizveido kontaktcentrs EIF (32) ietvaros, kurš ar tā garantiju instrumentiem būtu atbildīgs par garantiju izsniegšanu banku, finanšu iestāžu, konsorciju un kooperatīvu, kas sniedz pakalpojumus metarajonu uzņēmumiem, piešķirtajiem kredītiem un kredītlīnijām.

7.8

EESK uzskata, ka jauns uz zināšanām balstīts rajons ir arī ideāla vide visattīstītāko uzņēmumu sociālās atbildības formu, kas ir būtiskas rajonu tīklu starptautiskajai attīstībai, izmēģināšanai ar e-Pārvaldības, e- Komercijas un jaunās eBusiness2 business programmu palīdzību, kopējo IDABC (33) sadarbspējīgo tīklu atbalstu un ciešu uzmanību e-Eiropa 2005 programmai (34).

7.9

EESK uzskata, ka Komisijai būtu jāizveido visos Kopienas programmās iesaistītajos rajonos izmantojamās terminoloģijas apkopojums, Eiropas interaktīvā bāze, kas aptvertu visus rajonus atbilstoši nozarēm un darbības jomām.

7.10

Uzņēmumu ģenerāldirektorāta ietvaros varētu izveidot Kopienas centru koordinācijai un sadarbībai starp izveidotajiem rajoniem un dažādām šajā procesā iesaistītajām institūcijām. Šis centrs cita starpā varētu izstrādāt un papildināt labas prakses vadlīnijas, kas izplatāmas reģionālā līmenī.

7.11

Kultūra, kas ir korporatīvās sociālās atbildības pamatā, uzskata uzņēmējdarbību par plašākas sabiedrības resursu, un ar neiecietību izturas pret birokrātiju un ar to saistītajām izmaksām, kuru rezultātā zūd pasākumu efektivitāte. Slid iniciatīva nodrošinās noderīgu instrumentu, lai paplašinātu SLIM programmas rajoniem (35) ietvaros gūto pieredzi

7.12

EESK uzskata, ka būtu ieteicams izveidot palīdzības dienestu, kas sniegtu konsultācijas un palīdzību ar intelektuālo īpašumu saistītos jautājumos, kā arī citus pakalpojumus izveidotajiem rajoniem, kas strauji kļūst par Eiropas tīklu un pasaules tirgus neatņemamu sastāvdaļu.

7.13

Tāpat ir nepieciešams veicināt rajona organizāciju līdzdalību pirmsnormatīvajos un ko-normatīvajos izstrādes projektos, kas tiek īstenoti CEN, Cenelec un NORMAPME (36) ietvaros un veicina tehnoloģiju attīstību.

7.14

Piektās daudzgadu programmas uzņēmējdarbībai un konkurētspējai (7007. — 2013. gadam) (37) kontekstā EESK uzskata, ka ir svarīgi pievērst uzmanību rūpniecisko rajonu situācijai un to vajadzībām.

7.15

Atbilstoši EESK viedoklim, kas balstīts uz pēdējos gados gūto pieredzi, it īpaši saistībā ar Lisabonas, Barselonas un Seviljas Eiropadomēm, būtu lietderīgi izveidot Eiropas platformu nepārtrauktam dialogam, kas sīkāk iedalāms pēc nozarēm un darbības jomām. Minētā platforma apvienotu rajona vadītājus, valsts iestādes, sociālos partnerus, kā arī finanšu iestāžu, pētniecības centru un NVO pārstāvjus.

7.15.1

EESK uzskata, ka Kopienas līmenī nepieciešams oficiāli atzīt Eiropas uz zināšanām balstītus metarajonus, lai:

7.15.2

Šajā kontekstā EESK uzskata, ka būtu lietderīgi organizēt atklātu jautājuma izskatīšanu, pamatojoties uz šo atzinumu, tajā pieaicinot rajonu institūcijas un citas ieinteresētās organizācijas no dažādiem reģioniem. Mērķis ir rosināt pārrobežu sadarbību un apzināt tās priekšrocības:

7.15.3

Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu konsorcijs varētu veicināt uzņēmējdarbības garu, sociālo atbildību, jaunu darbības veidu uzsākšanu un tālākapmacības attīstību un rosināt pārrobežu partnerattiecību dibināšanu. Tam jābūt:

7.15.4

Būtība — Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem jābūt privātai organizācijai, kas tādējādi nepretendē uz valsts līdzekļu izmantošanu.

7.15.5

Pieeja — Eiropas uz zināšanām balstītiem rajoniem piemērojami tie paši kritēriji, kas regulē konsorciju izveidi sestās pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammas ietvaros. Tam jābūt izveidotam uz pieciem gadiem (atjaunojams termiņš) (39) un tas reģistrējams īpašā reģistrā Komisijas izveidotas Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu platformas ietvaros.

7.15.6

Juridiskais statuss — konsorcija sadarbību ar Kopienas institūcijām būtu jāvada noteiktam, oficiāli apstiprinātam Eiropas uz zināšanām balstītu rajonu koordinatoram, kā tas praksē tiek īstenots attiecībā uz pētniecības un tehnoloģijas attīstības pamatprogrammas integrētajiem projektiem un izcilības tīkliem.

7.16

Noslēgumā EESK uzskata, ka rajonos izveidojusies pieredze, kas tagad tiek koncentrēta uz zināšanām balstītiem metarajoniem, nodrošina lielisku iespēju:

7.17

Tādēļ, ņemot vērā visus minētos iemeslus, metarajonu attīstība ir atbalstāma visos līmeņos — gan vietējā, gan valstu, gan Eiropas līmenī.