20.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 239/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu un jo īpaši tā h) apakšpunktu, kas paredz, ka Savienībai jānosaka un jāīsteno kopēja politika un darbības, kā arī jātiecas sasniegt augstu sadarbības līmeni visās starptautisko attiecību jomās, lai sekmētu starptautisku sistēmu, kuras pamatā ir ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba globālā pārvaldība,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/427/ES, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta organizatorisko struktūru un darbību (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūciju par Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2008. gadā, kuru Eiropas Parlamentam iesniedza, piemērojot 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma II daļas G sadaļas 43. punktu (2),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2010. gada 16.septembra secinājumus par ES attiecībām ar tās stratēģiskajiem partneriem,

—

ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par nestabilitātes radītajām migrācijas plūsmām — ES ārpolitikas darbības joma un nozīme (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 66. sesiju (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu nodrošināšanai (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par finanšu shēmu 2014.–2020. gadam „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020”” (COM(2011)0500),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0010/2012),

A.

tā kā Brazīlijas, Krievijas, Indijas, Ķīnas un Dienvidāfrikas (BRICS valstis) pieaugošā politiskā un ekonomiskā nozīme palielina šo valstu ietekmi ārpolitikas jomā;

B.

tā kā BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm varētu būt aizvien nozīmīgāka loma ārpolitikas jomā uz globālās skatuves, ja tiek turpināta to ekonomiskās izaugsmes konsolidācija;

C.

tā kā tiek prognozēts, ka 2050. gadā septiņu jaunietekmes valstu (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Indonēzija, Meksika un Turcija) ekonomika būs lielāka nekā G-7 valstu (ASV, Japāna, Kanāda, Apvienotā Karaliste, Vācija, Francija un Itālija) ekonomika kopā; tā kā tiek prognozēts, ka Ķīna līdz 2020. gadam kļūs par pasaules lielāko ekonomiku iekšzemes kopprodukta ziņā; tā kā Indija līdz 2050. gadam varētu kļūt par pasaulē straujāk augošo ekonomiku; tā kā 2050. gadā Ķīna, ASV un Indija kopā varētu veidot 50 % pasaules ekonomikas; tā kā ES varētu sasniegt līmeni, kas ir ļoti lielā mērā pielīdzināms jebkuras šīs valsts līmenim, ja ES darbotos kā vienota un spēcīga struktūra; tā kā šādam pielīdzināmam līmenim ir ļoti liela nozīme, lai uzturētu politisko ietekmi un turpinātu popularizēt vispārējās vērtības, ņemot vērā paredzamo jauno globālās pārvaldības daudzpolāro sistēmu; tā kā tas būtu paveicams tādas ārpolitikas pieejas ietvaros, kuras mērķis ir veicināt partnerību, sadarbību un kopīgu pārvaldību, balstoties uz kopīgām vērtībām;

D.

tā kā līdz ar spēcīgu ekonomikas un ārpolitikas varu, piemēram, BRICS valstu, konsolidācijas procesu ir izveidojusies daudzpolāra sistēma, kurā pasaules mēroga vadība arvien vairāk ir sadalīta vairāku valstu un reģiona valstu bloku starpā; tā kā šāda daudzpolāra sistēma paredz pakāpenisku globālās ekonomiskās ietekmes pārnesi uz BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm un turklāt var ietvert vadības un pozitīvas ietekmes pārnesi ārpolitikas ziņā no pašreizējām lielvalstīm uz topošajām lielvalstīm; tā kā pašreizējā ekonomikas krīze ir sekmējusi šo pāreju uz daudzpolāru sistēmu; tā kā jaunu globālo dalībnieku rašanās var būt vērtīga iespēja konstruktīvas partnerības veidošanai starp attīstītajām un jaunajām lielvarām un saskaņotai rīcībai globālu jautājumu un problēmu risināšanā;

E.

tā kā starptautiska mēroga jautājumu, piemēram, klimata pārmaiņu, globālo reglamentējuma jautājumu, izejvielu un retzemju elementu pieejamības, terorisma, nevalstisku radikālu kustību apkarošanas, ilgtspējīgas attīstības, globālas politiskās stabilitātes un drošības, risināšanai būs vajadzīga uz tiesību aktiem balstīta, iekļaujoša pieeja, kas balstīta uz partnerību, kopīgām vērtībām, vienprātību, ciešām konsultācijām un sadarbību ar jaunām topošajām lielvarām, un, patiesi strādājot kopīgi, ir iespējams rast risinājumus starptautiska mēroga problēmām; tā kā ES varētu uzņemties iniciatīvu un tai būtu jāuzņemas iniciatīva šajā sakarībā;

F.

tā kā, ja netiks ieviesta iekļaujoša, jauna globālās pārvaldības sistēma, kas balstīta uz konsultēšanos un sadarbību ar BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm, būs maz stimulu starptautiskajai sadarbībai un rīcības saskaņošanai attiecībā uz svarīgākajiem globālajiem jautājumiem, radot iespējamu risku izraisīt i) politisko un ekonomisko sadrumstalotību un konkurējošas pasaules darba kārtības un nodalītu reģionālo jomu rašanos, ii) globālo ekonomikas struktūru un ieguldījumu plūsmu atšķetināšanu; iii) reģionālo ietekmes bloku veidošanos ar ļoti ierobežotu starptautisko koordināciju un bez iespējām saskaņot starptautisko problēmu risinājumus;

G.

tā kā BRICS valstu un citu topošo lielvaru plašās demogrāfiskās dimensijas salīdzinājumā ar rietumvalstu rūkošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem dos šīm valstīm priekšrocības starptautiskajos forumos, jo tās varēs pretendēt uz to, ka pārstāv pasaules iedzīvotāju vairākumu; tā kā līdz ar to ir jāveic reformas globālajā pārvaldības sistēmā un starptautisko organizāciju pārvaldības struktūrā, lai tās vairāk atspoguļotu jauno ekonomisko un politisko ainu un tām aizvien būtu galvenā loma globālās vienprātības veidošanas un lēmumu pieņemšanas procesā;

H.

tā kā, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi un ES un ASV budžeta ierobežojumus, ir steidzami jāapvieno resursi ar citām topošajām lielvarām, lai nodrošinātu saskanīgu un efektīvu globālo drošības un stabilitātes arhitektūru un efektīvus intervences pasākumus jutīgās jomās, balstoties uz kopīgiem mērķiem un saskaņotām stratēģijām un centieniem;

I.

tā kā veiksmīga pāreja uz ekonomiku, kas balstās uz vidēju ienākumu līmeni, noteiktos apstākļos veicina mērenāku un uz stabilitāti vairāk orientētu ārpolitiku; tā kā tomēr dažās BRICS un citās jaunattīstības valstīs to ekonomiskās un politiskās ietekmes konsolidēšana ne vienmēr ir novedusi pie šādas pārejas;

J.

tā kā, neskatoties uz neseno iespaidīgo ekonomikas izaugsmi lielākajā daļā BRICS valstu, šajās valstīs vienlaicīgi ir vislielākā nabadzības koncentrācija pasaulē; tā kā tas apliecina, ka lielākajā daļā gadījumu, ja netiek nodrošināts atbalsts nabadzīgajiem un radīti drošības tīkli, ātra ekonomikas izaugsme var izraisīt nevienlīdzības pieaugumu,

K.

tā kā BRICS valstis un pašreizējās jaunietekmes valstis neveido vai neietver formālu valstu grupu, kuras mērķis būtu īpašas lomas uzņemšanās starptautiskajos jautājumos, un tā kā tādēļ ES būtu jāveido attiecības ar visām šīm valstīm, ņemot vērā to īpašās iezīmes un specifiskos ārpolitikas mērķus; tā kā ES būtu jāiesaistās stratēģiskās partnerībās ar visām BRICS valstīm un citām jaunietekmes ekonomikas valstīm, jo tām ir aizvien lielāka ietekme starptautiskajā plānā, jo īpaši starptautiskās organizācijās, piemēram, ANO, lai sasniegtu kopējus mērķus, proti, mieru un globālo drošību, tiesiskumu vietējā vai starptautiskā mērogā, cilvēktiesības, demokrātiju, ilgtspējīgu attīstību un globālu finanšu regulējumu;

L.

tā kā BRICS valstīm un citām jaunietekmes ekonomikas valstīm ir nepieciešama stabila ārpolitikas vide un stabila reglemantējošās un valsts politikas vide, kas var uzturēt ieinteresētību un ieguldījumus to ekonomikā un sabiedrībā; tā kā BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm ir jāiegulda līdzekļi un jāsaņem atbalsts demokrātiskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās stabilitātes konsolidācijā;

M.

tā kā ES ir jāuzņemas būtiska loma globālās ietekmes pārejā, veicinot partnerību un iekļaujošu pārvaldību, tomēr tai ir jārīkojas ātri, ja tā vēlas saglabāt savu pozīciju (pretējā gadījumā ir iespējama tās stratēģiska novirzīšanās); tā kā šis process ietvers stratēģiskas izmaiņas gan ES, gan attiecībā uz tās ārpolitiku, tostarp ieviešot plašāku politikas saskaņošanu;

N.

tā kā 2011. gada 14. aprīlī notikušajās BRICS vadītāju trešās sanāksmes beigās BRICS valstu vadītāji izdeva kopīgu deklarāciju, kurā tās prasīja panākt plašāku starptautisko sadarbību un stiprināt globālo pārvaldību un pauda atbalstu daudzpusējai diplomātijai ar Apvienoto Nāciju Organizāciju un G-20 valstīm; tā kā visas piecas BRICS valstis 2011. gadā kopīgi piedalījās ANO Drošības padomē; tā kā BRICS valstis ir aicinājušas veikt izmaiņas starptautisko finanšu institūciju pārvaldības struktūrās un ANO ņemt vērā izmaiņas pasaules ekonomikā un sekmīgāk risināt pašreizējās globālās problēmas;

O.

tā kā BRICS valstu politiskajā un ekonomiskajā sistēmā, demogrāfiskajās un sociālajās tendencēs un ārpolitikas viedokļos ir novērojamas būtiskas atšķirības;

P.

tā kā Eiropadomes 2010. gada 16. septembra secinājumos ir uzsvērts, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu un Eiropas drošības stratēģiju ES un tās dalībvalstis apņemas rīkoties stratēģiskāk, lai starptautiskā mērogā būtu jūtama Eiropas patiesā ietekme, un ka ES stratēģiskās partnerības, kurās piedalās pasaules vadošie dalībnieki, ir noderīgs instruments Eiropas mērķu sasniegšanai un interešu nodrošināšanai;

Q.

tā kā pašreizējie tirdzniecības nolīgumi starp ES un BRICS valstīm ir abpusēji izdevīgi ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā ziņā;

R.

tā kā ES būtu proaktīvi jādarbojas tādas iekļaujošas un reprezentējošas Apvienoto Nāciju Organizācijas uz partnerību balstītas sistēmas veidošanā, kas spēj efektīvi sniegt ieguldījumu pasaules mēroga pārvaldībā un risinājumos un sekmēt mieru, drošību, demokrātiju, cilvēktiesības un uz tiesiskumu balstītu starptautisko kārtību; tā kā saskaņā ar LES 21. pantu ES ir oficiāli apņēmusies īstenot efektīvu daudzpusēju sadarbību, kuras centrā ir spēcīga ANO;

S.

tā kā gadu gaitā ES ir izveidojusi divpusējas stratēģiskās partnerības ar BRICS valstīm, kuras ir balstītas uz kopīgām vērtībām un interesēm un kuru mērķis ir uzlabot attiecības un sadarbību visos līmeņos; tā kā šīs stratēģiskās partnerības bieži vien ir bijušas nepilnīgas, īpaši attiecībā uz demokrātijas veicināšanu, tiesiskuma stiprināšanu un kopējas nostājas noteikšanu konfliktu risināšanai;

T.

tā kā nepieciešams steidzami meklēt risinājumus, kā stiprināt sadarbību Apvienoto Nāciju Organizācijā un lielvaru grupās (G-7, G-20) un uzlabot rīcības koordinēšanu;

U.

tā kā Lielais divdesmitnieks (G-20), kura dalībvalstis veido 88% pasaules kopprodukta un pārstāv 65% planētas iedzīvotāju, ir kļuvis par galveno globālās sadarbības forumu un tā kā tomēr ir būtiski atrisināt tā reprezentācijas problēmu un noteikt tā vietu daudzpusējā arhitektūrā,

1.

uzsver to, ka pašreizējā ekonomikas krīze ir pierādījusi, ka pastāv savstarpēja atkarība starp attīstītajām lielvarām un BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm; norāda uz spēcīgu savstarpēju saikni starp stabilu ekonomikas izaugsmi attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs; uzsver šādas savstarpējās atkarības pozitīvās iezīmes un attīstīto un jaunattīstības valstu politisko un ekonomisko saišu savstarpēji labvēlīgo ietekmi; uzskata, ka līdz ar to ES un tās dalībvalstīm būtu jāveicina turpmāks politiskais dialogs un saprašanās ar BRICS un citām jaunietekmes valstīm, tostarp individuāli, balstoties uz partnerattiecībām un ar kopējo mērķi panākt iekļaujošu jaunu pārvaldības sistēmu; turklāt uzskata, ka regulāras augsta līmeņa sanāksmes starp ES un atsevišķām BRICS valstīm nodrošinātu vērtīgu iespēju izveidot attiecības, kurās valda uzticēšanās, saskaņot nostāju un mudināt BRICS valstis uzņemties lielāku atbildību jaunajā globālās pārvaldības sistēmā, balstoties uz kopīgu atbildību, kopējām pieejām un ciešāk saskaņotu rīcību; uzskata, ka stratēģisko partnerattiecību instrumenti varētu nodrošināt vērtīgu sinerģiju, lai panāktu šādus mērķus;

2.

uzskata, ka attiecībās starp attīstītajām valstīm, no vienas puses, un BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm, no otras puses, saglabājas būtisks ekonomiskais aspekts, taču šīs attiecības ir pamatā politiskas un līdz ar to tām vajadzētu būt politiski veidotām, jo visām attiecīgajām valstīm ir kopējas intereses nodrošināt efektīvu globālās pārvaldības sistēmu un, balstoties uz sadarbību, apspriešanos un politisko nostādņu konverģenci, kopīgi novērst pasaules stabilitātes un drošības riskus, kas var apdraudēt ilgtspējīgu pasaules ekonomisko izaugsmi un tās potenciālu nākotnē; tādēļ prasa ES pastiprināti sadarboties ar BRICS valstīm, tostarp veidot partnerattiecības ar BRICS valstīm individuāli, visos starptautiski nozīmīgos jautājumos;

3.

uzskata – lai gan BRICS valstīm var būt līdzīga nostāja ārpolitikas jomā, lielākās atšķirības tās uzrāda politikas, ekonomikas un sociālajā jomā; jo īpaši norāda, ka politiskā sistēma tajās var būt diapazonā no stingra autoritāra režīma līdz uzticamai un stabilai demokrātijai; šajā sakarībā aicina ES stiprināt attiecības un veidot sinerģijas īpaši ar tām BRICS valstīm, kuras patiesi atbalsta un ievēro demokrātiskas vērtības un tiecas pēc sociālas tirgus ekonomikas;

4.

uzskata, ka ar jaunu ekonomisko un ārpolitisko spēku parādīšanos ES ietekme netiks mazināta, bet tai būs ievērojama nozīme kopējas izpratnes veicināšanā par politiskajām izvēlēm un tai būtu jādemonstrē līdera loma pasaules mēroga problēmu risināšanā; uzskata, ka ES un tās transatlantiskajiem partneriem būtu jākoncentrējas uz nepieciešamo apjomradīto ietaupījumu panākšanu un jāpieliek saskaņotas pūles, lai mudinātu šos partnerus konstruktīvi un efektīvi sadarboties ar jaunietekmes valstīm gan divpusēji, gan daudzpusēji patiesu partnerattiecību un labas sadarbības garā; norāda uz vajadzību attiecīgi attīstīt iekļaujošu globālās pārvaldības sistēmu, kas balstīta uz sadarbību un koordināciju ar BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm visu interesēs; norāda arī uz ES un tās Transatlantisko partneru vadošo lomu iekļaujošas globālās pārvaldības sistēmas sekmēšanā; uzsver, ka ES būtu jārīkojas stratēģiskāk, lai parādītu Eiropas patieso ietekmi starptautiskā līmenī, jo īpaši pārvaldot savstarpējas atkarības sekas, uzsākot reformas globālās pārvaldības jomā un mobilizējot kolektīvu rīcību tādās jomās kā tiesiskums, ilgtspējīga vide un reģionālā drošība ar konstruktīvu mijiedarbību ar BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm;

5.

atzinīgi vērtē divpusēju stratēģisku partnerību koncepciju un mudina Padomi un EĀDD nodrošināt tās īstenojamību; uzskata, ka stratēģiskas partnerības ir daudzsološs un potenciāli pārveidojams rīks ES un galveno globālās arēnas dalībnieku attiecību organizēšanai un virzīšanai, tostarp attiecībā uz BRICS valstīm un citām topošajām lielvarām; iesaka ES izmantot šo instrumentu, lai īstenotu gan daudzpusējas, gan divpusējas programmas un izstrādātu nozīmīgu sasaisti starp tām abām; uzsver, ka iekšējā saskaņa ir ļoti svarīga, lai ES varētu rīkoties un tikt uzskatīta par patiesu stratēģisku sarunu partneri ar BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm;

6.

norāda, ka agrāk BRICS valstis vairākos gadījumos ir saskaņojušas savu ārpolitisko nostāju ANO Drošības padomē, visuzskatāmāk to nodemonstrējot pirms Lībijas un Sīrijas krīzes, kā arī novilcinot balsošanu par ES lomu ANO Ģenerālajā asamblejā un paužot vienādu nostāju attiecībā uz Kotdivuāru un Sudānu; šajā sakarībā norāda, ka var rasties iespaids, ka BRICS valstis iebilst pret pašreizējo starptautiskās pārvaldības sistēmu, savukārt demokrātisks dialogs, politiskā, tostarp individuālā, līdzdalība un patiesa partnerība var radīt jaunas pozitīvas sinerģijas un veicināt jaunas iekļaujošas globālās pārvaldības sistēmas izveidi; uzskata, ka ES pienācīgi jāņem vērā BRICS un citu jaunietekmes valstu politiskā un ekonomiskā ietekme, jo tas var sekmēt sakārtotu globālās pārvaldības reformu, balstoties uz konverģentu platformu un neradot destabilizējošu ietekmi;

7.

norāda — BRICS valstis ir parādījušas, ka tām piemīt reģionālās integrācijas spēja un līdz ar to spēja iesaistīties daudzpolārās pārvaldības sistēmās; uzskata, ka tādējādi tiek parādīta iespējamā BRICS valstu ieinteresētība sniegt savu ieguldījumu globālajā pārvaldībā; tādēļ uzskata, ka BRICS valstis un citas jaunietekmes valstis strādā pie stratēģiskā virziena definēšanas ārpolitikas ziņā un tādējādi kļūst par attīstīto lielvaru partnerēm un globālās pārvaldības sistēmas atbalstītājām, kuras pamatā ir universālas vērtības, partnerība un iekļaušana;

8.

uzskata, ka, ņemot vērā politiskās un ekonomiskās intereses un to mērogu, reģionālo lomu un vēlmes, BRICS valstis varētu mēģināt rīkoties kā grupa ārpolitikas ziņā, taču arī atzīst individuālo dimensiju nozīmi; šajā sakarībā uzskata, ka papildus uzsvaram uz BRICS kā potenciāli saistītai valstu grupai ES arī jākoncentrējas uz BRICS valstīm kā atsevišķām valstīm, vienlaikus saglabājot sistēmisku un saskaņotu pieeju; šajā sakarā uzskata, ka šāda pieeja ļaus ES panākt apjomradītus ietaupījumus, veidojot partnerības ar atsevišķām BRICS valstīm, maksimāli pastiprināt tās intereses un lomu dažādos reģionos un veicināt daudzpolāras kārtības konsolidāciju, kurā ir panākts politisks un ekonomisks līdzsvars starp attīstītām un topošām lielvarām, balstoties uz iekļaujošu sistēmu, kuras pamatā ir dialogs, partnerība un divpusējas vai daudzpusējas partnerības;

9.

turklāt uzskata, ka ievērojamās atšķirības politiskajās un ekonomiskajās sistēmās, demogrāfiskajās un sociālajās tendencēs un ārpolitikas viedokļos būtu jāapkopo un jāatspoguļo niansētā ES politikā attiecībā uz šīm valstīm, lai izveidotu sinerģijas ar atsevišķām BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm un atturētu no potenciāli saistītu alternatīvu grupu izveides vai konsolidēšanas; šajā sakarībā mudina ES un tās dalībvalstis attiecīgi neiedrošināt norobežošanos un stratēģisku konkurenci starp attīstīto un topošo lielvaru blokiem; piekrīt — lai veicinātu starptautisku kolektīvu rīcību un globālās pārvaldības reformu, ES ir jārod līdzsvars starp daudzveidīgām divpusējām, daudzpusējām un nevalstiskām savstarpējām darbībām un jāveido koalīcijas, kuras atbild par noteiktu jautājumu un cenšas novērst plaisu starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm;

10.

uzskata, ka ES būtu jānoformulē nostāja par ciešākām attiecībām ar BRICS, pat ņemot vērā to, ka ES un BRICS valstu redzējums attiecībā uz obligātām saistībām un institucionalizētiem režīmiem ne vienmēr būs vienāds; uzskata arī, ka BRICS valstu atbalstu efektīvām daudzpusējām attiecībām varētu saņemt apmaiņā pret šo valstu spēcīgāku pārstāvniecību attiecīgās starptautiskās institūcijās; uzstāj, ka risināmie jautājumi, ko radījusi BRICS izaugsme, būtu drīzāk jāuzskata par iespēju, nevis problēmu;

11.

uzskata, ka attiecību ar BRICS valstīm pamatā jābūt divpusējiem dialogiem, kuri koncentrējas uz un veicina demokratizāciju un tiesiskuma, labas pārvaldības, reglemantējošas konverģences konsolidāciju, kopējo nostāju saskaņošanu starptautiskos forumos un spēcīgākas attiecības ar ES;

12.

uzsver Brazīlijas kā MERCOSUR reģionālās integrācijas procesa vadošā spēka nozīmi; atzinīgi vērtē atjaunoto ES un Brazīlijas stratēģiskās partnerības kopīgās rīcības plānu 2012. līdz 2014. gadam un abpusējo apņemšanos demokrātijas veicināšanas un pārvaldības daudzpusējās sistēmas jomā; mudina abas puses pildīt saistības un sniegt ieguldījumu pasaules finanšu arhitektūras reformēšanā; atgādina par prezidentes D. Rousseff piedāvājumu attiecībā uz atbalsta sniegšanu ES, lai tā varētu pārvarēt valsts parāda krīzi, un atzīst to savstarpējo saistību; pauž atbalstu līdzsvarotai un godīgai Dohas attīstības programmas noslēgšanai un ES un MERCOSUR asociācijas nolīgumam, kas būs nozīmīgākais asociācijas nolīgums, kādu ES jebkad parakstījusi un kura īstenošanā būs iesaistīti 750 miljoni iedzīvotāju un tirdzniecība aptvers 125 miljardu ASV dolāru vērtībā gadā; pieņem zināšanai Brazīlijas lūgumu nodrošināt pilnīgu vīzu režīma liberalizāciju un lūdz Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumu šajā sakarībā;

13.

uzsver, ka ES un Krievijas stratēģiskajai partnerībai ir ļoti svarīga loma miera un drošības nodrošināšanā Eiropā, jo tā veicina tirdzniecības un ekonomikas attīstību, garantē energoapgādes drošību un ļauj risināt starptautiskus problēmjautājumus; uzskata, ka ilgtermiņā Āzijas lielvaru izaugsme, iespējams, atvieglos ES un Krievijas interešu saskaņošanu un ciešāku stratēģisko sadarbību; uzskata, ka šādai sadarbībai ir būtiska nozīme globāli svarīgu jautājumu, piemēram, kodolieroču izplatīšanas, terorisma, klimata pārmaiņu vai nelegālās migrācijas problēmas, risināšanā;

14.

uzsver ES un Indijas stratēģiskās partnerības nozīmi un potenciālu; uzskata, ka pašreizējās globālās ekonomiskās krīzes situācijā tādi jautājumi kā sociālā krīze, klimata pārmaiņas, migrācijas plūsmas un globālā drošība ir jārisina visaptverošākas partnerības veidā starp Indiju un ES; norāda arī, ka pašreizējās pārrunas par brīvās tirdzniecības nolīgumu stiprina ES un Indijas attiecības; tomēr uzskata, ka šādām attiecībām nevajadzētu aprobežoties tikai ar tirdzniecības jautājumiem; atzinīgi vērtētu pretējās puses grupas Eiropas Parlamenta delegācijai attiecībām ar Indiju atkārtotu izveidi, ņemot vērā Indijas un Eiropas draudzības grupas pieredzi, kura Indijas Parlamentā pastāvēja līdz 2009. gada vēlēšanām;

15.

uzsver Ķīnas kā svarīga ekonomiskā spēka nozīmi un tās būtisko lomu pasaules ekonomikas atveseļošanā; šajā sakarībā atgādina, ka Ķīnai ir jāpilda tās saistības pret PTO desmit gadus pēc tās pievienošanās; turklāt aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis un Ķīnu risināt kopējos problēmjautājumus un novērst draudus starptautiskajam mieram un drošībai, jo īpaši uzlabot sadarbību attiecībā uz diplomātiska risinājuma rašanu Irānas kodolkrīzei; prasa abām pusēm veicināt līdzsvarotāku tirdzniecību starp tām, īpaši pastiprināt centienus noslēgt pārrunas par jaunu partnerības un sadarbības nolīgumu, lai šī struktūra varētu īstenot ES un Ķīnas stratēģiskās partnerības potenciālu;

16.

uzsver ES un Dienvidāfrikas attiecību stratēģisko dabu; atzinīgi vērtē ceturtā ES un Āfrikas sammita, kas norisinājās 2011. gada septembrī, pozitīvo rezultātu, jo īpaši viedokļu konverģenci attiecībā uz situāciju Lībijā; prasa ES un Dienvidāfrikai pēc iespējas ātrāk noslēgt pārrunas par jaunu ekonomisko un partnerības nolīgumu; uzskata, ka Dienvidāfrikai, ņemot vērā tās panākumus attiecībā uz sekmīgu un mierīgu pāreju uz demokrātiju un tās reģionālā spēka lomu, var būt nozīmīga loma demokrātijas un labas pārvaldības popularizēšanā, reģionālās ekonomiskās integrācijas veicināšanā un nacionālā izlīguma atbalstīšanā Āfrikas teritorijā un tā var kļūt par ES vadošo partneri šajos centienos; uzsver ES un Dienvidāfrikas ciešas sadarbības nozīmi klimata pārmaiņu, ilgtspējīgas attīstības un starptautisko institūciju reformu jautājumu risināšanā;

17.

uzskata, ka, ņemot vērā BRICS valstu un citu jaunietekmes valstu pieaugošo nozīmi un veidojošos daudzpolāro globālo pārvaldības sistēmu, G-20 ir pierādījis, ka ir vienprātības panākšanai un lēmumu pieņemšanai noderīgs un īpaši atbilstīgs forums, kas ir iekļaujošs, balstīts uz partnerību un spēj veicināt konverģenci, tostarp regulējuma konverģenci; uzskata, ka, neraugoties uz G-20 arvien lielāko nozīmi, G-7 joprojām varētu būt galvenā loma kā stabilo lielvaru konsultatīvam, koordinējošam un vienprātību veidojošam forumam, lai veidotu dialogu ar BRICS un citām jaunietekmes valstīm, un tajā ir panākts lielāks progress nekā G-20 sanāksmēs; uzskata, ka arī G-8 forums ir jāizmanto nostāju saskaņošanai ar Krieviju, lai kopējās problēmas varētu risināt koordinēti un efektīvi; atbalsta G-20 parlamentāro dimensiju un uzskata, ka tā ir vairāk jāstiprina un jāizmanto lēmumu pieņemšanas procesos, lai nodrošinātu spēcīgāku demokrātisko dialogu un kontroli; arī atbalsta paralēla konsultatīva G-20 foruma izveidi, lai pulcētu nevalstiskas organizācijas un pilsoniskās sabiedrības un uzņēmumu vadošos pārstāvjus no G-20 valstīm;

18.

uzskata, ka pašreizējā valsts parāda krīze būs būtisks pārbaudījums G-20 kā efektīvam stratēģiska politiskā dialoga forumam, lai veicinātu patiesi globālu ekonomikas un finanšu pārvaldības sistēmu, atspoguļojot savstarpējo atkarību starp attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm, izveidojot pamatu sistēmiskā līdzsvara trūkuma novēršanai, kurš var būt ļoti kaitējošs gan attīstītajām valstīm, gan ilgtermiņā jaunattīstības valstīm, kā arī sekmējot solidaritāti tādos starptautiskos forumos kā, piemēram, Starptautiskajā Valūtas fondā;

19.

aicina ES uzlabot politisko dialogu un sadarbību ar BRICS valstīm, lai turpinātu reformēt pasaules finanšu un ekonomikas pārvaldības iestādes, proti, Bretonvudsas sistēmas iestādes, ar mērķi nodrošināt visu sistēmas dalībvalstu plašu pārstāvību, vienlaikus ņemot vērā izmaiņas valstu ekonomiskajā ietekmē;

20.

uzskata, ka attīstītajām lielvarām ir jāatbalsta reģionālās organizācijas, kurās darbojas BRICS valstis un citas jaunietekmes valstis, piemēram, ASEAN vai MERCOSUR, tostarp to institucionālās un kapacitātes veidošanas process, un jānodrošina augsta līmeņa diplomātu klātbūtne šādu organizāciju sanāksmēs;

21.

norāda, ka, ņemot vērā Ķīnas, Indijas un citu Āzijas jaunattīstības valstu arvien lielāko nozīmi pasaulē un reģionā, Amerikas Savienotās Valstis un ES var pakāpeniski novirzīt galveno uzmanību, politisko ieguldījumu un resursus uz Klusā okeāna valstīm un uzskatīt Ziemeļatlantijas dimensiju un abpusēju sadarbību par mazāk stratēģisku; turklāt norāda, ka ir jāpalielina Āzijas loma ES un tās dalībvalstu ārlietu darba kārtībā; prasa ASV un ES vairāk saskaņot savu politiku attiecībā uz Ķīnu un citām jaunietekmes valstīm Āzijā, lai izvairītos no šādu politikas virzienu atšķirtības; ir pārliecināts, ka, vienīgi koordinējot savus centienus, ASV un ES panāks politiskās sinerģijas, lai izveidotu efektīvu un konstruktīvu dialogu ar BRICS un citām jaunietekmes valstīm; uzskata, ka regulāras ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmes, kas rīkotas papildus G-7, sniegtu iespēju noteikt kopējos mērķus un koordinēt stratēģijas attiecībā uz pasaules mēroga jautājumiem, tostarp ekonomikas pārvaldību, lai vienotos par kopēju pieeju jaunietekmes valstīm; atgādina, ka transatlantiskajām attiecībām ir ļoti liela nozīme gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā, un uzsver savstarpēji spēcīgās ekonomiskās attiecības starp ASV un ES; uzskata, ka Transatlantiskā Ekonomikas padome un Transatlantiskais likumdevēju dialogs arī var dot iespēju risināt dialogu un apzināt situāciju, līdz ar to tajā jāiekļauj pārdomas par ES un ASV stratēģisku apņemšanos attiecībā uz BRICS valstīm un citām attiecīgajām jaunietekmes valstīm un to, kā veicināt reglamentējošu konverģenci ar šīm valstīm; atgādina nepieciešamību izveidot Transatlantisko Politisko padomi kā ad hoc struktūru sistemātiskām augsta līmeņa apspriedēm un ārpolitikas un drošības politikas saskaņošanai starp ES un ASV;

22.

uzsver, ka attiecībā uz globāla mēroga jautājumiem, kas saistīti ar globālo pārvaldību, attīstīto lielvaru, BRICS valstu un citu jaunietekmes valstu partnerei jābūt ES, nevis tās dalībvalstīm; uzskata — lai panāktu saskaņotu politisko nostāju attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm, ir ļoti svarīgi, ka dalībvalstis veido maksimāli pārredzamas divpusējas attiecības un patur prātā šādu attiecību iespējamo ietekmi uz ES politikām un nostāju; uzskata, ka ES jācenšas panākt spēcīgāku politisko un ekonomisko kohēziju un izaugsmi, lai saglabātu politisko līdzsvaru un vadošo lomu daudzpolārajā sistēmā, kas veidojas, un lai BRICS valstis un jaunietekmes valstis to uzskatītu par nepieciešamu vērtīgu partneri;

23.

uzsver, ka ES ārpolitikas vispārējā koordinācija attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm būtu jānodrošina Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos / Komisijas priekšsēdētāja vietniecei saskaņā ar LES 18. panta 4. punktu un 21. panta 3. punktu; uzskata, ka Eiropas Savienībai, ņemot vērā Augstās pārstāves īstenoto koordināciju, jātiecas panākt labāku ārpolitikas un drošības politikas sasaisti ar ES nozaru politikas virzieniem, piemēram, attīstības, energoapgādes drošības, tirdzniecības, piekļuves izejvielām un retzemēm, klimata pārmaiņu un migrācijas politikai, lai izmantotu sinerģijas un nodrošinātu saskaņotu un sistemātisku ārpolitikas pieeju, kuras mērķis ir vispārēja tiesiskuma, cilvēktiesību un demokrātiskas pārvaldības ievērošana; uzskata, ka ir jāturpina pilnveidot un labāk attīstīt ES „stratēģisko partneru” koncepciju, lai atspoguļotu šādus pamatmērķus; norāda uz 17. pušu konferences par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) secinājumiem un uzsver, ka joprojām ir nepieciešamas saskaņotas un koordinētas pūles attiecībā uz BRICS valstīm, lai panāktu progresīvu vienošanos;

24.

uzskata, ka ES līmeņa saskaņota ārpolitikas pieeja ietver arī labāku koordināciju Eiropadomes priekšsēdētāja, Augstās pārstāves, Padomes, Parlamenta un Komisijas starpā attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar G-7, G-8 un G-20 plāniem;

25.

norāda, ka ES jāspēj pielāgot un reformēt tās iekšējās pārvaldības struktūras, lai nodrošinātu tādu lēmumu pieņemšanas procesu, kas atspoguļotu tās daudzpusību un radītu vienprātību; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES līmenī saskaņota ārpolitikas pieeja attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm atspoguļotos EĀDD darbībā; uzskata, ka EĀDD būtu jāpārskata un jānostiprina stratēģiskās partnerattiecības ar atsevišķām BRICS valstīm ciešā sadarbībā ar Parlamentu, izmantojot to īpatnības un potenciālu sinerģijām un sadarbībai ar ES; prasa EĀDD izstrādāt horizontālas un vertikālas koordinācijas mehānismus, kas ļaus ES ārpolitikā lietderīgi izmantot ES institucionālās sinerģijas un dalībvalstu divpusējo attiecību ar stratēģiskajiem partneriem, tostarp BRICS valstīm un citām topošajām lielvarām, intensitāti un mērogu; uzskata, ka attiecībā uz BRICS Eiropas Ārējās darbības dienestam papildus tā ģeogrāfiskajai un tematiskajai organizācijai jāizveido ad hoc koordinācijas mehānisms, lai nodrošinātu, ka visi atsevišķie politikas virzieni attiecībā uz BRICS ir saderīgi no sistēmiskā viedokļa un ka pieņemtie politikas virzieni atspoguļojas ES dialogos ar attīstītajām lielvarām, piemēram, ASV, Kanādu un Japānu; uzskata, ka ES delegācijām BRICS valstīs un citās jaunietekmes valstīs jāveido ciešāki savstarpējie sakari, lai nodrošinātu BRICS valstu savstarpējo attiecību un svarīgu savstarpēju problēmu nepārtrauktu uzraudzību un analīzi, tādējādi ļaujot īstenot sistemātiskāku pieeju; šajā sakarībā uzskata, ka ES delegācijām BRICS valstīs būtu jāanalizē šo valstu nostāja attiecībā uz pārvaldību un pasaules mēroga problēmām, kā arī attiecības ar pārējām BRICS valstīm; uzskata, ka ES būtu jāatjaunina pūliņi un jānovirza resursi globālās pārvaldības sistēmas un starptautisko organizāciju reformas procesa vadībai, lai nodrošinātu iekļaujošāku vienprātības panākšanas un lēmumu pieņemšanas procesu globālā līmenī, jo īpaši attiecībā uz ANO Drošības padomes reformu un daudzpusējām globālām finanšu attiecībām;

26.

uzskata, ka „efektīvai daudzpusējībai” un labākai koordinēšanai daudzpusējos forumos, kuros risina globālās pārvaldības jautājumus, vajadzētu palikt partnerattiecību ar BRICS valstīm centrā; jo īpaši ierosina ES turpināt centienus iesaistīt šīs valstis sadarbībā šajā virzienā;

27.

uzskata, ka Parlamentam ir jāpiedalās divpusējos sammitos starp ES un tās stratēģiskajiem partneriem;

28.

uzskata, ka ES delegāciju personāla sastāvā BRICS valstīs jābūt Parlamenta sadarbības koordinatoriem, lai sekmētu izpratni par valstu parlamentu dimensiju katrā no šīm valstīm un uz divpusēja pamata veicinātu ciešāku sadarbību un dialogu starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem un sekmētu lēmumu pieņemšanas procesu demokrātiskāku pārskatatbildību starptautiskos forumos, piemēram, G-8 un G-20; uzskata, ka papildus pašreizējām delegācijām attiecībām ar Krieviju, Indiju, Ķīnu un Dienvidāfriku varētu apsvērt arī delegācijas attiecībām ar Brazīliju izveidi;

29.

uzskata — lai nodrošinātu efektīvu demokrātisko kontroli ES politikas veidošanā attiecībā uz BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm un sekmētu pastiprinātu parlamentāro dialogu ar šīm valstīm, attiecīgajiem Parlamenta darbiniekiem jāattīsta īpaša kompetence un jābūt pieejamiem atbilstīgiem analītiskiem līdzekļiem un uzraudzības iespējām, un jāspēj palīdzēt EP deputātiem efektīva dialoga sekmēšanā; turklāt uzskata, ka ir jāievieš darbinieku apmaiņas sistēma starp Parlamentu un EĀDD, lai maksimāli palielinātu sinerģijas, starpiestāžu dialogu un sadarbību un veicinātu zināšanu apmaiņu;

30.

uzsver, ka attiecību padziļināšana un politiskās sadarbības stiprināšana ar BRICS valstīm valdību līmenī ir jāpapildina ar ilgstošu dialogu starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām; šajā sakarībā aicina EEĀD un ES delegācijas izveidot sistēmu, lai atvieglotu un veicinātu tiešus personiskus kontaktus un kultūras un akadēmisko apmaiņu, balstoties uz esošām un ad hoc programmām, ar mērķi uzlabot savstarpējo izpratni un izveidot kopēju rīcību un iniciatīvas;

31.

uzstāj uz vajadzību atjaunināt politisko dialogu ar BRICS valstīm jautājumos par cilvēktiesību un sociālo un vides standartu ievērošanu; šajā sakarībā atgādina, ka darba pamatstandartu ievērošanai un SDO pienācīga darba nodrošināšanas programmai ir būtiska nozīme TAM sasniegšanā, jo tās pozitīvi ietekmē valsts ekonomiku, nodrošinot sociālpolitisko stabilitāti un paaugstinot darbaspēka prasmju līmeni valstī;

32.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020””, kurā sniegts priekšlikums attiecībā uz finanšu instrumentu un programmu uzbūvi nākamās daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam ietvaros; uzsver, ka jaunajam partnerības instrumentam, kas vērsts uz ES politisko un ekonomisko interešu atbalstīšanu citur pasaulē un ODA kritērijiem neatbilstošu pasākumu iekļaušanai, ir jābūt ārpolitikas instrumentam; uzskata, ka šāds partnerības instruments palīdzētu nostiprināt politiskās un līdz ar to arī ekonomiskās saites ar izvēlētājām valstīm, un atzinīgi vērtē regulējuma konverģences sekmēšanu, kas ir viens no tā mērķiem; uzskata arī, ka partnerības instrumentā jābūt ietvertām finansēšanas kategorijām publiskajai diplomātijai, lai konsolidētu atsevišķu valstu attiecības ar ES un veicinātu līdzsvaru, partnerību un lojalitāti; tomēr uzskata, ka ir jāparedz papildu resursi arī demokratizācijas atbalstam, tiesiskuma konsolidācijai, labākai izglītībai un sociālo atšķirību mazināšanai; uzskata, ka jaunajā finanšu instrumentu un programmu uzbūvē jāpiešķir īpaša nozīme ad hoc finansēšanas kategorijām, atbalstot topošās lielvaras un iespējamās topošās lielvaras demokrātisku struktūru stiprināšanā un labas pārvaldības un tiesiskuma, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, labu izglītības sistēmu un pakāpeniskas sociālās integrācijas attīstīšanā; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu visās ES programmās un instrumentos iekļaut nosacītības principu un uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi, lai panāktu lielāku ietekmi cilvēktiesību, demokrātijas un labas pārvaldības kā vispārēju vērtību sekmēšanā;

33.

aicina BRICS valstis starptautiskajā attīstības politikā uzņemties lomu, kas labāk atspoguļotu šo valstu daļu pasaules IKP;

34.

mudina ES un dalībvalstis atbalstīt „dienvidu – dienvidu” sadarbības iniciatīvas un iesaistīties trīspusējas sadarbības projektos, kuros piedalās BRICS;

35.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi veicināt aktīvāku ES sadarbību ar BRICS valstīm un citām jaunietekmes valstīm globālās pārvaldības sistēmā un starptautiskās organizācijās; uzskata, ka ES un ASV ir jāuzsāk stratēģisks dialogs ar BRICS valstīm par starptautisko organizāciju iespēju reformu; uzskata, ka ir jāveicina pārdomas ES līmenī par to, kā maksimāli izmantot ES lomu, balsi un balsstiesības starptautiskajos forumos un panākt saskaņotāku koordināciju ES dalībvalstu starpā šādos forumos un līdz ar to saskaņotāku nostāju, lai veidotu pozitīvu dialogu, partnerību un sadarbību ar BRICS valstīm;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Eiropas Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, ES Padomes Polijas prezidentūrai, Komisijai un ASV Valsts departamentam.