Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52009IP0120

Ieguldījums Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par ieguldījumu Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

OJ C 87E , 1.4.2010, p. 79–89 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

1.4.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 87/79


Trešdiena, 2009. gada 11. marts
Ieguldījums Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

P6_TA(2009)0120

Eiropas Parlamenta 2009. gada 11. marta rezolūcija par ieguldījumu Eiropadomes 2009. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju

2010/C 87 E/15

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Īstenošanas ziņojums par Kopienas Lisabonas programmu 2008.–2010. gadam” (COM(2008)0881) un Komisijas 2009. gada 28. janvāra ieteikumu Padomes ieteikumam par atjauninātu 2009. gada redakciju dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm un par dalībvalstu nodarbinātības politiku īstenošanu (COM(2009)0034),

ņemot vērā 27 dalībvalstu iesniegtās Lisabonas reformu valsts programmas,

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 3. oktobra paziņojumu “Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā - Komisijas dokuments valstu un valdību vadītāju sanāksmei oktobrī” (COM(2007)0581),

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 20. novembra paziņojumu par vienoto tirgu 21. gadsimta Eiropā (COM(2007)0724),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu par Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darbavietām ārējo dimensiju - “Ziņojums par piekļuvi tirgum un pamatsistēmas izveidi efektīvākai starptautiskajai sadarbībai regulējuma jomā” (COM(2008)0874),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Atjaunināta stratēģiskā sistēma Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā” (COM(2008)0865),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Jaunas prasmes jaunām darba vietām — Saskaņotu darba tirgus vajadzību un prasmju plānošana” (COM(2008)0868),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā” (COM(2008)0876),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns” (COM(2008)0800),

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) 1927/2006 fondu par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi (COM(2008)0867),

ņemot vērā Eiropadomes 2000. gada 23. un 24. marta, 2001. gada 23. un 24. marta, 2005. gada 22. un 23. marta un 2005. gada 27. un 28. oktobra, 2006. gada 23. un 24. marta, 2007. gada 8. un 9. marta un 2008. gada 13. un 14. marta sanāksmju secinājumus,

ņemot vērā 2007. gada 15. novembra rezolūciju “Eiropas intereses — panākumi globalizācijas laikmetā” (1),

ņemot vērā 2008. gada 20. februāra rezolūciju par Integrētām pamatnostādnēm izaugsmei un nodarbinātībai (daļa: dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnes) — jauna cikla uzsākšana (2008-2010) (2),

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju par EMS@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi (3),

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

Finanšu krīze un ekonomiskā vai sociālā ietekme

1.

atzīmē, ka globālā finanšu krīze, kura aizsākās no globālas makroekonomiskas nelīdzsvarotības un visas pasaules kredītu krīzes, ir nodarījusi nopietnu kaitējumu finanšu sistēmām visā pasaulē, tostarp ES; atzīmē arī, ka finanšu krīze būtiski izpostīja akciju tirgus kapitalizāciju visā pasaulē, un tās negatīvā ietekme uz “reālo ekonomiku” ir milzīga, jo īpaši tās ietekme uz nodarbinātību un sociālo situāciju it tālejoša; uzsver, ka finanšu tirgi ir ļoti nozīmīgi “reālajā ekonomikā” un attiecībā uz izaugsmi un nodarbinātību vissvarīgāk ir atjaunot kapitāla plūsmu, izsniedzot kredītus un piešķirot finansējumu ieguldījumiem, un tādēļ ir jāatjauno pārliecība un uzticēšanās, ko var panākt ar skaidru apņemšanos, valdības garantijām un efektīvāk īstenotu uzraudzību, ietverot visus finanšu tirgus pasaules mērogā, kā arī noteikumiem, kuri atbalsta drošu kredītu piešķiršanu tirgiem;

2.

iesaka izmantot īstermiņa pasākumus, lai līdzsvarotu krīzes tūlītējās tiešās sekas un pēc iespējas vairāk samazinātu negatīvo ietekmi uz “reālo ekonomiku”, turklāt pēc atveseļošanas pasākumu pakešu izstrādes ir jāsagatavo saskaņots īstermiņa un ilgtermiņa rīcības plāns, kas ļautu ES tautsaimniecībām panākt stabilu izaugsmi un nodrošināt aizsardzību pret līdzīgām krīzēm nākotnē;

3.

atgādina, ka Parlaments 2008. gada 20. februāra rezolūcijā par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmes darbā saistībā ar Lisabonas stratēģiju (4) norādīja, “ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt finanšu tirgus stabilitāti” un atzīmēja “ka, ņemot vērā neseno kredītu krīzi, Eiropas Savienībai jāizstrādā uzraudzības pasākumi, lai stiprinātu finanšu tirgu pārredzamību un stabilitāti un labāk aizsargātu patērētājus”, kā arī pieprasīja “novērtēt piesardzīgas uzraudzības pašreizējās sistēmas un instrumentus Eiropā” un uzstāja uz “ciešu apspriešanos ar Parlamentu, lai precizētu ieteikumus par to, kā uzlabot finanšu sistēmas stabilitāti un tās spēju ilgtermiņā droši finansēt Eiropas uzņēmumus”;

4.

uzsver, ka finanšu tirgi ir un paliks darbspējīgu sociālu tirgus ekonomiku pamatā; tie ir paredzēti tam, lai finansētu “reālo ekonomiku”, kā arī veicinātu resursu sadalījuma efektivitāti; tie ir paredzēti arī tam, lai nodrošinātu tautsaimniecības ar līdzekļiem to uzplaukumam, kas savukārt pēdējos gadu desmitos deva iespēju pilsoņiem uzlabot dzīves līmeni; uzsver, ka pilnībā uzticami, efektīvi un pārredzami finanšu tirgi ir veselīgas ekonomikas priekšnoteikums un tiem jābūt mijiedarbībā ar spēcīgu, izaugsmi nodrošinošu un darba vietas radošu Eiropas ekonomiku;

5.

uzsver, ka finanšu krīze ir radījusi izdevīgu situāciju, kurā vairs nevar neņemt vērā vajadzību ieviest jauninājumus, kas ir ekonomikas virzītājspēks. uzskata, ka šis ir īstais laiks, lai izveidotu dinamisku, uz zināšanām balstītu ekonomiku, ko apmēram pirms astoņiem gadiem ES noteica par savu mērķi; uzskata, ka ir īstais laiks izveidot maksimāli energoefektīvu ekonomiku, kas varētu pārveidot visu pasauli un nākamajās desmitgadēs nodrošināt Eiropas labklājību un starptautisko konkurētspēju. Ir laiks veicināt novatoriskas nozares, kuras spēj Eiropā nodrošināt lielāku izaugsmi;

6.

atzīst to glābšanas pasākumu pozitīvos rezultātus, kuri pieņemti, lai izvairītos no papildu kaitējuma fiskālajai sistēmai; tomēr pieprasa izveidot jaunu finanšu struktūru, ieviešot pārredzamu un efektīvu regulējumu, kas būtu izstrādāts patērētāju, uzņēmumu un darba ņēmēju interesēs; pieprasa izstrādāt jaunus tiesību aktu priekšlikumus un starptautiskus nolīgumus, ar kuru palīdzību būtu iespējams atrisināt jautājumus, kuri attiecas uz pārmērīgo riska uzņemšanos, biržas spekulācijām un tuvredzīgu ekonomikas politiku, kas ir krīzes galvenie iemesli; atgādina Komisijai par tās pienākumu atbildēt uz Parlamenta prasībām, kas attiecas uz riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu regulējumu un sagaida likumdošanas priekšlikumus vistuvākajā laikā;

7.

uzsver, ka steidzami jānodrošina, lai finanšu nozarē, kas saņēmusi ievērojamu valsts atbalstu, tiktu izsniegti pietiekama apjoma kredīti uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī mājsaimniecībām; uzstāj, ka glābšanas plānos jāietver saistoši nosacījumi attiecībā uz peļņas sadali un aizdevumu izsniegšanu;

8.

brīdina par apburto loku — mazāk ieguldījumu un mazāki patērētāju tēriņi, kas izraisa darbavietu likvidēšanu, mazāk vērienīgi biznesa plāni un mazāk jauninājumu, kas var veicināt vēl dziļāku un ilgāku ES ekonomikas lejupslīdi; uzsver, cik izšķiroša šajā sakarā ir koordinēta Eiropas reakcija, lai izvairītos no tā, ka atbildes reakcija uz krīzi noved pie vairāku valstu plānu kopuma attiecībā uz finansiālo stabilitāti vai ekonomikas atveseļošanu, šiem plāniem, iespējams, savstarpēji konfliktējot un rodoties izmaksām, kas apdraudētu iekšējo tirgu, ekonomisko stabilitāti un Ekonomikas un monetāro savienību, kā arī vājinātu Eiropas Savienības nozīmi starptautiskajā arēnā;

9.

sagaida vienotu rīcību, lai pārvarētu finanšu krīzes ietekmi uz “reālo ekonomiku”; pieprasa definēt kritērijus attiecībā uz turpmākajiem nodarbinātības un izaugsmes rādītājiem, kuriem jāpalīdz noteikt Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna apjoms un saturs; šajā sakarā aicina izstrādāt vispusīgu Eiropas stratēģiju par turpmākiem ieguldījumiem saistībā ar izaugsmes un stabilitātes paktu un tā noteikumiem par elastību (piemēram, kvalificētā un prasmīgā cilvēkkapitālā, lai dotu iespēju tehnoloģiskiem izrāvieniem un attīstībai, jauninājumos, energoefektivitātē, ilgtspējīgā infrastruktūrā, komunikāciju tehnoloģijās, starpsavienojumos un pakalpojumos, tostarp veselības aprūpes pakalpojumos un uzņēmējdarbības iespēju veicināšanā, piemēram palīdzot MVU veikt ieguldījumus jaunos produktos un tirgos), un par darbavietu un ienākumu saglabāšanu, kā arī efektīvāku ekonomikas un sociālās politikas saskaņošanu;

10.

uzskata, ka saistībā ar stimulu pasākumiem kā stratēģiski galvenās var izmantot atjaunojamie enerģijas avoti, energoefektivitātes un vides jomas, kas radīs augstas kvalitātes videi saudzīgas darbavietas un Eiropas rūpniecībai nodrošinās tirgus līdera priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem, kuri vēl nav izmantojuši šo iniciatīvu;

11.

uzskata, ka ilgstošu risinājumu atbilstīgi Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, kas pasludināta par Lisabonas stratēģijas daļu, var nodrošināt tikai tāda politika, kas īstermiņā apvieno cīņu pret aizvien lielāko bezdarbu un nabadzību, sagatavojot pamatu, kas ilgākā termiņā ļautu mūsu ekonomikai kļūt ilgtspējīgai;

12.

uzsver, ka Eiropas Savienības galvenajai prioritātei ir jābūt savu pilsoņu aizsardzībai pret finanšu krīzes sekām, jo krīze visvairāk skar viņus — strādājošos, mājsaimniecību dalībniekus, uzņēmējus; uzskata, ka krīze skar vai vēl skars daudzus strādājošos un viņu ģimenes, un ir jārīkojas, lai palīdzētu apturēt darbavietu zaudēšanu un tad palīdzētu cilvēkiem strauji atgriezties darba tirgū, nevis ilgstoši būt bez darba; sagaida, lai 2009. gada pavasara Eiropadomē tiktu panākta vienošanās par skaidriem norādījumiem un konkrētiem pasākumiem attiecībā uz darba vietu saglabāšanu un jaunu darba iespēju radīšanu;

13.

uzskata, ka saistībā ar ekonomiskās krīzes ietekmi vislielākā problēma ir nabadzības pieaugums Eiropas Savienībā; uzskata, ka bezdarba pašreizējā pieauguma apturēšana ir būtiski svarīga ES; norāda, ka efektīvākais veids, kā samazināt un novērst nabadzību, ir tādas stratēģijas izmantošana, kuras pamatā ir mērķis nodrošināt pilnu nodarbinātību, augstas kvalitātes darbavietas un sociālo integrāciju, uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumus, kā arī pasākumus MVU nozīmes un ieguldījumu veicināšanai; atgādina, ka stratēģija, kuras mērķis ir risināt jautājumu par izstumšanu no darba tirgus, jāizstrādā tā, lai tās pamatā būtu šādas tēmas: atbalsts pienācīgu ienākumu gūšanai, darba tirgi, kā arī augstas kvalitātes pakalpojumu un izglītības pieejamība; tāpēc uzskata, ka jāatbalsta nodarbinātība ar uzņēmējiem un MVU, kā arī ieguldījumu veicināšanai paredzētiem pasākumiem, kā arī iniciatīvas, kas paredzētas, lai palīdzētu cilvēkiem no jauna iekļauties darba tirgū; uzskata, ka par īpaši prioritāru šajā sakarā jānosaka bezdarbnieku atkārtota apmācība un tāda izglītība, kas orientēta uz kvalificētu un specializētu darbaspēku; uzskata, ka solidaritātes princips ir Eiropas veidošanas pamatā, ka Kopienas finansējums dalībvalstīm ir jāpiešķir saskaņā ar shēmām, kas paredzētas, lai novērstu darbavietu pārmērīgu likvidēšanu un no jauna apmācītu darba ņēmējus, kā arī nodrošinātu profesionālo apmācību cilvēkiem bez kvalifikācijas; uzskata, ka jāizstrādā darba tiesību akti, lai nodrošinātu lielāku elastību un drošību attiecībā uz iekārtošanos jaunā darbā; uzskata, ka jākoriģē pašreizējie Kopienas finanšu instrumenti, piemēram, Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds, lai tos varētu efektīvi un savlaicīgi izmantot gadījumā, ja darbavietas likvidē lielas tautsaimniecības nozares; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu vienkāršot Eiropas Sociālajam fondam piemērojamos kritērijus un no jauna mērķtiecīgi veikt tieši neaizsargātākajām grupām paredzētas darbības;

14.

norāda, ka pašreizējā ekonomikas lejupslīde īpaši smagi ir skārusi mazos un vidējos uzņēmumus, kuri ir Eiropas ekonomikas stūrakmens; uzsver, ka kredītu nepieejamība vissmagāk ietekmē MVU sektoru, jo tā ir ekonomikas daļa, kas lielākoties atkarīga no īstermiņa apgrozāmā kapitāla, kuru parasti nodrošina ar kredītiem; norāda — kapitāla trūkums līdztekus vispārējam pieprasījuma sarukumam nospiež MVU uz ceļiem visās jomās. norāda uz to, ka pašreizējās MVU grūtības, ņemot vērā to, ka MVU sniedz lielāko ieguldījumu IKP un tie ir lielākie darba vietu nodrošinātāji ES, var izraisīt tālejošas sekas ES kopumā un jo īpaši mazāk aizsargātajiem un visskaudrāk skartajiem reģioniem; turklāt uzsver, cik svarīgi ir strauji īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu kopumā un it īpaši noteikumus par MVU kreditēšanu ar EIB starpniecību;

15.

uzsver, ka pietiekama, pieņemama un samērīga garantētā pieeja finansējumam ir ieguldījumu un izaugsmes izšķirošs priekšnoteikums; uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts un tā mērķi ir kļuvuši vēl nozīmīgāki nekā līdz šim, jo MVU piedāvā vēl neizmantotu potenciālu ekonomiskajai izaugsmei, kā arī darbavietu radīšanai un saglabāšanai, turklāt sniedz iespēju politiskai vadībai un iespēju nostiprināt uzticību Eiropas uzņēmumiem;

16.

norāda, ka noturīgai izaugsmei Eiropai ir vajadzīgs veselīgs, dinamisks un prasmīgs darbaspēks; un to diemžēl apdraud, inter alia, negatīvs iedzīvotāju skaita pieaugums vairumā dalībvalstu; uzskata, ka efektīva bērnu aprūpes infrastruktūra, par kuru vienojās Eiropadomes 2002. gada 15. un 16. marta Barselonas sanāksmē, ir būtisks katalizators darba un ģimenes dzīves veiksmīgai apvienošanai; uzskata, ka ģimenēs balstīta bērnu aprūpes attīstīšana atvieglos sievietēm un arī vīriešiem līdzdalību darba tirgū un ģimeņu uzturēšanu; norāda, ka lielāka sieviešu nodarbinātība ne vien nodrošina ekonomisko izaugsmi kopumā, bet arī palīdz pārvarēt demogrāfiskās problēmas, kas Eiropai šodien ir aktuālas; uzskata, ka jāveicina paaudžu solidaritāte, lai iegūtu lielāku potenciālu no pašreizējā darbaspēka;

17.

tomēr uzstāj, ka dalībvalstīm ir jākoriģē sava imigrācijas politika, lai mērķtiecīgi censtos piesaistīt augsti kvalificētus imigrantus, kas atbilst Eiropas darba tirgus prasībām, pamatojoties uz ASV pieredzi šajā jomā un pievēršot uzmanību sadarbībai ar izcelsmes valstīm, lai izvairītos no intelektuālā darbaspēka emigrācijas; uzskata, ka izglītības politika vairāk jāorientē uz to, lai piesaistītu ārvalstu pētniekus un studentus, kuri uzturas ES ilgākus laikposmus (piemēram, saistībā ar Erasmus Mundus programmu 2007.–2012. gadam); uzskata, ka viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai radītu pasaulē vadošu uz zināšanām balstītu sabiedrību ir tas, ka visām dalībvalstīm jāgarantē un jāizsargā legālo migrantu pamattiesības un jānodrošina viņiem piekļuve kopējām Eiropas vērtībām un cieņai pret kultūru daudzveidību;

Pilsoņu vajadzības un nepieciešamie atbildes pasākumi

18.

atzīmē, ka, ņemot vērā pašreizējo krīzi, ir vairākas Kopienas Lisabonas stratēģijas galvenās prioritātes, kas Eiropas iestādēm aizvien steidzamāk jāīsteno: jāveicina reģionālā un vietējā konkurētspēja, kā arī patērētāju aizsardzības politika, lai tirgos palielinātu efektivitāti un taisnīgumu, jāizmanto iekšējā tirgus priekšrocības, īpaši mazumtirdzniecības un pakalpojumu jomā; ātrāk jāīsteno Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/35/EK (2000. gada 29. jūnijs) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (5), kā arī nevilcinoties jāpieņem un jāīsteno Komisijas 2008. gada 25. jūnija priekšlikums Padomes direktīvai par Eiropas slēgto sabiedrību statūtiem (COM(2008)0396); ātrāk jāturpina veidot Eiropas pētniecības telpu un īstenot t. s. “piektās brīvības” priekšlikumus, lai uzlabotu zināšanu brīvu apriti un novatorismu, sekmējot zināšanu nodošanu izglītības, pētniecības un jauninājumu, kā arī rūpnieciskās ražošanas ietvaros; jāizveido rentabls Kopienas patents un ES Patentu tiesa, kas būtiski uzlabotu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, veicinātu uzņēmumiem pieeju finansējumam un sekmētu jauninājumus;

19.

uzskata, ka Eiropai jācenšas sasniegt kopējs pamatuzdevums: jārada darba iespējas un tādējādi jānovērš masveida bezdarbs; uzskata, ka šim mērķim vajadzētu noteikt Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna apjomu un saturu; uzskata, ka solidaritāte ir neaizstājama, lai nodrošinātu Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna un ar to saistīto pasākumu pozitīvu ietekmi uz Eiropas darba tirgu; uzsver, ka nepieciešami papildu centieni, lai atbalstītu sabiedrības neaizsargātākās grupas;

20.

stingri atbalsta tādu darba tirgus politiku, kas veicina piekļuvi darba tirgum ikvienam un popularizē mūžizglītību; aicina dalībvalstis un darba tirgus partnerus panākt novatoriskas vienošanās, lai saglabātu darba vietas; cita starpā atbalsta sociālo izdevumu samazināšanu personām ar zemākiem ienākumiem, lai veicinātu mazāk kvalificētā darba spēka nodarbinātību, kā arī atbalsta novatoriskus risinājumus (piemēram, pakalpojumu apmaksa par mājas un bērnu aprūpēšanu, subsīdijas attiecībā uz mazāk aizsargāto grupu pārstāvju pieņemšanu darbā), kas jau tikuši veiksmīgi ieviesti dažās dalībvalstīs; sagaida, lai šajā sakarā tiktu veikta apmaiņa ar paraugpraksēm;

21.

uzsver, cik ļoti nepieciešams ir stiprināt patērētāju aizsardzības noteikumus, lai nepieviltu ES pilsoņu lielās cerības, īpaši attiecībā uz finanšu produktiem; mudina dalībvalstis izstrādāt politiku, kas atbalstītu vissmagāk cietušos no šīs finanšu krīzes;

22.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt brīvu kustību un mobilitāti darba tirgū nekavējoties, uzstājot arī uz to, ka nepieciešamas garantijas attiecībā uz vienādu darba samaksu par vienādu darbu, to tiesību pilnīgu ievērošanu, kas attiecas uz kolektīvām sarunām, kā arī arodbiedrību lomu, tostarp šo organizāciju tiesībām uz kolektīvu rīcību; uzsver, ka likvidējot šķēršļus mobilitātei Eiropas darba tirgū, tiks panākta lielāka Eiropas darbaspēka aizsardzība; uzskata, ka Eiropas Savienībai jācenšas izskaidrot pilsoņiem ieguvumus no tādas pieejas, kurā apvienota paplašināšanās, integrācija, solidaritāte un darba spēka mobilitāte;

23.

atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir ieviesušas minimālās darba algas koncepciju; ierosina, ka citas dalībvalstis varētu gūt labumu, izpētot šo pieredzi; aicina dalībvalstis uzraudzīt sociālās un ekonomiskās līdzdalības priekšnosacījumu ievērošanu attiecībā uz visiem, jo īpaši paredzēt noteikumus tādās jomās kā minimālā alga, citus juridiski vai vispārēji saistošus noteikumus, vai slēdzot koplīgumus saskaņā ar valstu tradīcijām, kas ļautu pilnas slodzes darbiniekiem no saviem ieņēmumiem pārticīgi dzīvot;

24.

uzskata, ka finanšu krīze sniedz iespēju veikt nepieciešamās reformas, uzsvaru liekot uz saprātīgām ekonomiskām pamatvērtībām — sākot no pienācīgiem ieguldījumiem izglītībā un prasmēs līdz valsts finansējuma kvalitātei un videi, kurā plaukst jauninājumi un darba vietu radīšana; uzskata, ka ilgtspējīga izaugsme un darba vietu radīšana ES aizvien vairāk ir atkarīga no izcilības un novatorisma, kā galvenajiem Eiropas konkurētspējas veicinātājiem;

25.

aicina Eiropas Savienību un tās dalībvalstis strauji rīkoties, lai veicinātu izaugsmi un darba vietu rašanos, kā arī veicinātu pieprasījumu un patērētāju uzticību; šajā sakarā ir būtiska tāda vieda izaugsme, kas orientēta uz Lisabonas stratēģijas mērķiem, piemēram, ieguldījumiem “zināšanu triādē” (izglītībā, pētniecībā un jauninājumos), “zaļajās” tehnoloģijās, energoefektivitātē, ilgtspējīgā infrastruktūrā un komunikāciju tehnoloģijās; uzsver šādas iniciatīvas sinerģijas efektu attiecībā uz konkurētspēju nākotnē, darba tirgu, kā arī vides un resursu aizsardzību;

26.

uzsver, ka dalībvalstīm jāturpina reformēt darba tirgus, lai radītu vairāk darba vietu, un izglītības sistēmas, lai panāktu augstāku kvalifikācijas līmeni, uzskata, ka dalībvalstīm jāturpina arī centieni veicināt produktivitāti ar lielākiem ieguldījumiem izglītībā; turklāt uzsver, ka ir jāuzlabo izglītība un apmācība, kā arī mūžizglītība, lai varētu atrisināt problēmas, kas saistītas ar jauninājumiem un to izplatīšanu, kā arī nodrošinātu darbaspēka nodarbinātības izredzes un elastību; tomēr pašreizējie ieguldījumi cilvēkkapitālā Eiropā joprojām nav atbilstīgi uz zināšanām balstītai ekonomikai;

27.

uzsver, ka pašreizējo krīzi nedrīkst izmantot kā aizbildinājumu tam, ka notiek kavēšanās saistībā ar ļoti vajadzīgo ieguldījumu pārorientāciju uz videi saudzīgiem ieguldījumiem, jo tā drīzāk jāuzskata par papildu stimulu, kas paātrina ļoti vajadzīgo rūpniecības pārveidi atbilstīgi vides prasībām; ir pārliecināts, ka ekonomiskā situācija saistībā ar klimata pārmaiņu problēmas risināšanu ir skaidra un jebkāda kavēšanās galu galā radīs lielākas izmaksas;

28.

aicina dalībvalstis pārskatīt savus budžetus un ieguldīt līdzekļus viedas izaugsmes projektos, tādējādi pilnībā izmantojot pārskatīto Stabilitātes un izaugsmes paktu;

29.

uzsver, ka dalībvalstu ekonomikas ir ļoti cieši saistītas; tāpēc uzsver, ka nepieciešama efektīvāka koordinācija un labāka pārvaldība, kas krīzes apstākļos ir jo īpaši vajadzīgas; norāda, ka arguments par labu lielākai koordinācijai visvairāk attiecas uz eurozonu; šajā sakarā atsaucas uz EMS@10 rezolūcijā paustajiem ieteikumiem; sagaida no Komisijas skaidrus un stingrus norādījumus attiecībā uz dalībvalstu uzlabotu koordinētu pieeju;

30.

uzskata, ka atsacīšanās no cīņas pret klimata pārmaiņām un vides jomas ieguldījumu apturēšana būtu traģiska kļūda, kas izraisītu tūlītējas, kā arī vairākās paaudzēs izjūtamas sekas;

Eiropas rīcības joma

31.

uzsver, ka Eiropas un valstu ekonomikas atveseļošanas plānos ir vajadzīga spēcīga sociālā dimensija, aicina Komisiju līdz pat 2009. gada pavasara Eiropadomei uzraudzīt finanšu krīzes sociālo ietekmi, kā arī sagatavot priekšlikumus par šo jautājumu, īpaši attiecībā uz sociālo atstumtību, nabadzību un pensijām;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka Eiropas Sociālais fonda galvenā finansēšanas sistēma tiek pamatā izmantota pārkvalificēšanās un nodarbinātības iespēju veicināšanai, kā arī sociālās integrācijas pasākumiem, lai pārvarētu krīzes izraisīto negatīvo sociālo ietekmi; atgādina, ka vislielākā uzmanība jāpievērš tiem, kuriem darba tirgus ir visnepieejamākais;

33.

norāda, ka mums nepieciešama Jauna Zaļā vienošanās, kas risinātu ekonomisko, vides un sociālo krīzi: darba vietu radīšana rūpniecībā un ražošanā jāpapildina ar lieliem ieguldījumiem sociālajos pakalpojumos, jo īpaši izglītības un veselības jomā, radot labākus apstākļus mācību procesam, nozīmīgi palielinot skolotāju skaitu un uzlabojot fiziskos mācību apstākļus mūsu bērniem un studentiem, jo tie visi ir ieguldījumi, kas atmaksāsies nākotnē;

34.

norāda uz to, ka Jaunās vienošanās ieguldījumiem jābūt vērstiem arī uz efektivitātes uzlabošanu un citu resursu (“kritisko materiālu”), ne tikai naftas, aizstāšanu, kas varētu izsīkt īstermiņā un vidējā termiņā, tādējādi traucējot attiecīgo nozaru izaugsmei, piemēram, informācijas, komunikāciju un izklaides nozaru izaugsmei; atzīmē, saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem milzīgi ieguvumi efektivitātes jomā ir panākami attiecībā uz tādiem materiāliem, kas samazinātu atkritumu daudzumu, izmaksas un atkarību no resursiem;

35.

attiecībā uz enerģiju norāda, ka Eiropa pašlaik ir atkarīga no fosilā kurināmā veidiem, jo tie ir galvenais enerģijas avots; uzskata — lai gan ir jāmazina atkarība no fosilā kurināmā veidiem, obligāti jāgarantē arī Eiropas energoapgādes drošība; ir pārliecināts, ka tas nozīmē, ka nepieciešams dažādot fosilā kurināmā resursu avotus, vienlaikus cenšoties saglabāt pieņemamas enerģijas cenas; uzskata, ka dalībvalstu enerģētikas nozares ir jāatver, un jānodrošina reāla konkurence; uzskata, ka ar pētniecību un izstrādi un dominējošo darbību jomā iekļaujot tā saukto paraugpraksi, ir jāuzlabo energoefektivitāte; uzskata, ka ilgtermiņā saglabājoties augstām naftas un gāzes cenām, Eiropai ir jāspēj mazināt atkarību šajā jomā; uzskata arī, ka Eiropai ir rūpīgi jāapsver virzība uz iekšējo enerģētikas tirgu, dalībvalstu starpā enerģiju jāizplata efektīvāk, un jāsamazina sava atkarība no enerģijas importa, ko piegādā trešās valstis; uzskata, ka ES atjaunojamās enerģijas daļa jāpalielina, lai samazinātu atkarību no fosilā kurināmā; uzskata, ka pasākumi šajā jomā jāizvērš un jāatbalsta dažādi vietēja mēroga risinājumi, lai pieejamos atjaunojamos enerģijas avotus izmantotu iespējami efektīvāk;

36.

atzīmē, ka jauninājumu ieviešanas ātruma ziņā ES joprojām atpaliek no ASV tautsaimniecības; norāda, ka jauninājumi var nodrošināt Eiropas tautsaimniecību strauju atveseļošanos, sniedzot relatīvas priekšrocības pasaules tirgos; norāda uz to, ka ekonomikas lejupslīdes periodos tā ir ierasta prakse — samazināt izdevumus pētniecībai un izstrādei; bet tā ir nepareiza pieeja, jo ir jārīkojas tieši pretēji; uzskata, ka vairāk ieguldījumu pētniecībā un izstrādē un izglītībā veicina ražīgumu un līdz ar to arī izaugsmi; aicina veikt ieguldījumus pētniecības un zinātnes jomā, par mērķi nosakot 3 % no IKP; uzsver, ka pētniecībai no ES budžeta jāpiešķir vairāk līdzekļu; dalībvalstīm vajadzētu palielināt vai vismaz īstenot savus mērķus ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, un tām ar fiskāliem pasākumiem, aizdevuma garantijām un reģionāliem klasteriem un izcilības centriem, kā arī jebkuriem citiem instrumentiem, vajadzētu atbalstīt privātā sektora ieguldījumus pētniecībā un izstrādē; uzskata, ka pieaugušo izglītībai un mūžizglītībai jābūt prioritātēm visos politikas līmeņos, jo tās palielina produktivitāti, nodrošinot nepieciešamās prasmes, lai iekļūtu darba tirgū un saglabātu nodarbinātības iespējas konkurences vadītās nodarbinātības jomās;

37.

norāda, ka, sākoties 21. gadsimtam, tehnoloģiju un telekomunikāciju instrumenti ir atbrīvojuši globalizācijas spēkus darbībai līdz šim neiedomājamā mērogā, tie “izlīdzinājuši” saziņu un darba tirgus un veicinājuši vēl nebijuša novatorisma periodu, padarot tautsaimniecības produktīvākas un piesaistot tām pasaules iedzīvotājus; tāpēc uzskata, ka, maksimāli palielinot tehnoloģijas iespējas un ietekmi, vēl vairāk atverot iekšējo tirgu telekomunikāciju, enerģijas, pētniecības un jo īpaši ražošanas jomā, Eiropa no šīs krīzes var iznākt stiprāka, nekā pirms tās, Eiropa var stiprināt veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību, paātrināt videi saudzīgas enerģijas izstrādi un izmantošanu, uzlabot izglītību dalībvalstīs un veicināt Eiropas izredzes kļūt par pasaules līderi tehnoloģijas jomā; norāda uz to, ka uz zināšanām balstītā ekonomikā ir jāattīsta augstas kvalitātes pakalpojumi un jāizstrādā platjoslas stratēģija, ar kuru būtu iespējams paātrināt tīklu modernizēšanu un paplašināšanu; uzskata, ka Komisijas priekšlikums par Eiropas atveseļošanas plānu, kurš paredz līdz 2010. gadam nodrošināt pilnīgu platjoslas komunikāciju tīkla pārklājumu, ir īstais solis uz priekšu, kas ļaus Eiropas Savienībai saglabāt savu konkurētspēju;

38.

aicina vairāk uzmanības pievērst Komisijas 2001. gada 21. novembra Baltajai grāmatai par jaunatni (COM(2001)0681) un Eiropadomes Jaunatnes paktam (2005. gada 22. un 23. marts), kā vienam no instrumentiem Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā; uzskata, ka Komisijai, sagatavojot likumdošanas priekšlikumus vairāk uzmanības jāvelta ietekmei uz jaunatni un jāiekļauj tajos rezultāti no dialoga ar jaunatnes organizācijām, un dalībvalstīm, īstenojot Lisabonas reformu programmas vairāk jāpievērš uzmanība jaunatnei un jāņem tā vērā attiecīgajos politikas virzienos; uzskata, ka studentu mobilitātes pieaugumam un dažādu izglītības sistēmu kvalitātei ir jābūt prioritātei Boloņas procesa galveno mērķu pēc 2010. gada pārskatīšanas kontekstā, un tas jāpanāk, veicot pasākumus dažādās politikas jomās; norāda, ka dažādi mobilitātes aspekti iziet ārpus augstākās izglītības jomas un attiecas uz sociālo lietu, finanšu, kā arī imigrācijas un vīzu politikas jomu, lai izveidotu patiesu Eiropas Augstākās izglītības telpu;

39.

uzskata, ka finanšu pārraudzības struktūras “eiropeizēšana”, efektīvi konkurences noteikumi, atbilstīga reglamentēšana un uzlabota finanšu tirgu pārredzamība ir izšķirošie nosacījumi vidējā termiņā, lai nepieļautu krīzes atkārtošanos; uzskata, ka integrēta, visaptveroša (attiecas uz visām finanšu nozarēm) un saskaņota uzraudzības sistēma, sākot ar tādu līdzsvarotu pieeju finansiālo risku pārrobežu izplatības regulēšanā, kuras pamatā ir saskaņoti tiesību akti, samazinātu atbilstības izmaksas dažādu jurisdikciju darbību gadījumā; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus pašreizējās uzraudzības sistēmas pārskatīšanai atbilstīgi šiem principiem; aicina dalībvalstis vidēji ilgā termiņā atgriezties pie līdzsvarota valsts finansējuma, neņemot vērā šajā punktā minētos pasākumus, un tādēļ aicina dalībvalstis paskaidrot, kā tās spēs sasniegt šo mērķi;

40.

atbalsta Eiropas dalībvalstu februāra beigās G20 sanāksmē pieņemto lēmumu “noteikti rīkoties pret nodokļu oāzēm un jurisdikcijām, kas atsakās sadarboties”, vienojoties par sankciju veidu, cik drīz vien iespējams, kas jāapstiprina Londonas sammitā; iesaka ES savā līmenī pieņemt pienācīgu tiesisko regulējumu, kurā būtu paredzēti atbilstīgi stimuli tirgus dalībniekiem, lai tie atturētos no sadarbošanās ar šīm jurisdikcijām; uzsver, cik ļoti svarīga ir vienota pieeja visā pasaulē, lai risinātu šo jautājumu;

41.

aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību pielāgot ES budžetu un ļaut izlietot neizmantotos finanšu līdzekļus, lai atbalstītu ES politikas mērķus;

42.

pauž bažas par aizvien lielākajām reģionālajām atšķirībām saistībā ar finanšu krīzes sekām, kas cita starpā aizvien vairāk atspoguļojas dalībvalstu kredītspējā, radot situāciju, kad valstīm ar zemākiem rādītājiem palielinās aizdevumu izmaksas; aicina izstrādāt jaunus novatoriskus finanšu instrumentus, lai mazinātu šīs sekas un piesaistītu jaunu kapitālu;

43.

uzsver, ka krīze ārkārtīgi negatīvi ekonomiski un sociāli ietekmē daudzas jaunās dalībvalstis, būtiski bremzējot to konverģenci ar ES-15; turklāt uzskata, ka šī ietekme izplatīsies, skarot arī euro un euro zonas tautsaimniecības; tāpēc pieprasa, lai tiktu veikti stingri Eiropas solidaritātes pasākumi, lai aizsargātu eurozonu un veicinātu Eiropas Savienības iekšējo saskanību, jo īpaši, lai vairāk atbalstītu Centrālās un Austrumeiropas tautsaimniecības, īpaši jau, pielāgojot struktūrfondus un Globalizācijas fondu šīm valstīm, kā arī īpaši nodrošinot atbalstu no EIB attiecībā uz jauniem novatoriskiem finanšu instrumentiem; norāda uz to, cik svarīga ir Eiropas vienotība ekonomiskās krīzes laikā, kad ekonomiskais pagrimums apdraud arī Eiropas vērtības; tāpēc aicina, lai Komisijas darbības attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm būtu daudz iejūtīgākas un uzmanīgākas;

44.

atzīmē, ka Eiropas finansēšanas instrumenti izmantojami valsts izdevumu atbalstam; norāda — lai veicinātu Eiropas ekonomikas atveseļošanos, ir jāpalielina šo finansēšanas instrumentu īstenošanas līmenis un ātrums; uzskata, ka ES kohēzijas politika ir teicams teritoriālās solidaritātes instruments, jo īpaši tā pārrobežu komponenti; ir ļoti apmierināts ar neseno kohēzijas politikas “lisabonizāciju”; uzskata, ka reģionālo finansējumu vairāk novirzot uzņēmējdarbībai, pētniecībai, jauninājumiem, nodarbinātībai un jaunu prasmju apguvei, ievērojamam līdzekļu apjomam vajadzētu kļūt pieejamam vietējā līmenī, lai stiprinātu uzņēmējdarbības iespējas un atbalstītu neaizsargātākos dalībniekus;

45.

norāda, ka arī TEN-T un TEN-E programmām pilnā mērā jāsekmē gan atveseļošanas plāns, gan Lisabonas stratēģijas mērķi; uzskata, ka pateicoties koordinatoru pozitīvajiem centieniem, kā arī TEN-T izpildaģentūras izveidei, ko papildina īstenošanas tiesību akti, lai uzlabotu komodalitātes efektivitāti, ir izdevies pilnībā īstenot daudzus TEN-T projektus visā Eiropas Savienībā, lai veicinātu ilgtspējīgu izaugsmi un uzlabotu mobilitāti;

46.

atzīmē EIB svarīgo nozīmi attiecībā uz ES atveseļošanas plānu; atzinīgi vērtē EIB kapitāla palielinājumu, ko nodrošinājušas dalībvalstis, lai maziem un vidējiem uzņēmumiem izsniegtu jaunus aizdevumus; uzstāj, ka aizdevumiem pārredzamā un taisnīgā veidā jābūt pieejamiem visu valstu MVU; aicina vairāk stiprināt EIB nozīmi attiecībā uz jauniem novatoriskiem finanšu instrumentiem;

47.

attiecībā uz ekonomikas pārvaldību uzskata, ka pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos ir nepieciešami stingri, saskaņoti un savlaicīgi valdības intervences pasākumi visās dalībvalstīs, kā arī regulējoši pasākumi, lai nostiprinātu finanšu tirgus un atjaunotu uzticību; uzskata, ka jāizstrādā jauni normatīvie akti, pamatojoties uz pārredzamības principiem un atbildības standartiem, un ir jāīsteno efektīva uzraudzība, lai aizsargātu patērētāju tiesības; uzskata, ka jaunajā regulējumā vajadzētu iekļaut prasības, kas vērstas pret pārmērīgām svārstībām un nosaka lielāku rezerves kapitālu bankām; šajā sakarā norāda uz pašreizējām problēmām, kas saistītas ar novērtēšanas noteikumiem un riska novērtējumu; uzskata — kontroles pasākumiem ir jāatbilst finanšu jauninājumiem, un šajā ziņā Eiropai ir jāpilnveido savu regulatīvo iestāžu zinātība; uzskata, ka vairāk regulējuma nebūt nenozīmē labāku regulējumu; uzskata, ka dalībvalstīm jākoordinē to regulatīvās darbības; uzskata, ka jāsaglabā stabilizācijas standarti un finanšu uzraudzības regulējums eurozonā;

48.

atgādina, ka zināma atbildība par pašreizējo krīzi ir jāuzņemas kredītvērtējuma aģentūrām; atzinīgi vērtē Eiropadomes aicinājumu pasteidzināt Komisijas 2008. gada 12. novembra regulas priekšlikuma par kredītvērtējuma aģentūrām pieņemšanu (COM(2008)0704);

49.

aicina Komisiju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, lai uz tā sauktajiem mikrouzņēmumiem neattiecinātu Padomes Ceturto direktīvu 78/660/EEK (1978. gada 25. jūlijs), kas pamatojas uz Līguma 54. panta 3. punkta g) apakšpunktu un attiecas uz noteiktu veidu sabiedrību gada pārskatiem (6);

50.

uzskata, ka vissteidzamākais uzdevums ir uzlabot finanšu nozares regulējumu pasaules mērogā, kam krietni jāpārsniedz klasiskās banku nozares robežas, veikt drosmīgus pasākumus, lai ieviestu saistošus noteikumus par konsultatīvu uzraudzību, pārredzamību, labu praksi, kā arī piemērot sankcijas visām tām valstīm un teritorijām, kuras nesadarbojas; aicina Komisiju izstrādāt atbilstīgus priekšlikumus un mudina Padomi sagatavot starptautisko sarunu politiskos jautājumus, lai šo pieeju varētu ātri pieņemt; atzīmē, ka globāla finansiāla stabilitāte ir sabiedrisks labums un atbildība par šī labuma nosargāšanu gulstas uz politisko vadītāju pleciem;

51.

mudina Padomi līdz 2009. gada martam atrisināt jautājumu par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28 novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (7) pārskatīšanu, lai būtu iespējams samazināt PVN likmes par pakalpojumiem, kuros iesaistīts liels darbinieku skaits, un īstenot citus atbilstīgus pasākumus, lai stimulētu iekšzemes pieprasījumu; aicina dalībvalstis šajā sakarā rīkoties koordinēti un ievērot solidaritātes principu, pieļaujot diferencētas iespējas nozaru PVN samazināšanai, kā to paredz PVN direktīva, nosakot, ka atbilstīgi savām prioritātēm dalībvalstis var īstenot šo iespēju vai atteikties no tās; uzskata, ka selektīvi nodokļu atvieglojumi stimulētu iekšzemes pieprasījumu, kā arī ekonomiku;

52.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas izveidoto augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupu ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem un prasa iespējami drīz īstenot šīs grupas apstiprinātos priekšlikumus; uzsver, ka Lisabonas stratēģijai vajadzētu mazināt regulatīvo slogu uzņēmumiem, vienlaikus veicinot ražīgumu un līdz ar to arī lielākus izaugsmes tempus pārrobežu kontekstā; uzskata, ka Eiropai ir jāizvērtē regulējuma alternatīvas; jaunais regulējums ir jāapspriež ar ieinteresētajām personām, un galvenā uzmanība jāpievērš attiecībai starp regulējuma izmaksām un ieguvumiem;

Lisabonas stratēģijas novērtēšana, nākamie soļi un tālākā virzība

53.

atzinīgi vērtē Kopienas Lisabonas stratēģijā sasniegto pēdējo gadu laikā, bet atzīmē, ka joprojām kavējas vairākas nozīmīgas likumdošanas iniciatīvas un tās jāpieņem prioritārā kārtā; uzsver nelīdzsvaroto situāciju attiecībā uz to iniciatīvu kvalitāti un kvantitāti, kuras paredzētas saskaņā ar dažādām Eiropas pamatnostādnēm; aicina izmantot līdzsvarotāku pieeju, lai atbalstītu tādu reformu programmu, kas ietver patiesu dažādas Eiropas politikas jomas atbalstošu pieeju; atbalsta Eiropas reformas programmas ārējās dimensijas stiprināšanu, ar nosacījumu, ka ir ieviesti augsti standarti, atbilstīgs tiesiskais regulējums un kooperatīvas darba metodes, lai sadarbotos ar citiem pasaules mēroga dalībniekiem ekonomikas jomā un risinātu globālus izaicinājumus; šajā sakarā atzinīgi vērtē vairāku Komisijas ģenerāldirektorātu darbu, izstrādājot jaunus kvalitātes rādītājus; mudina Padomi prasīt Komisijai nodrošināt, ka nākamajā valstu ekonomikas atveseļošanas programmu novērtējumā šādi rādītāji tiek izmantoti un iestrādāt tos Komisijas uzraudzības sistēmā, tādējādi iegūstot visaptverošāku un atbilstīgāku priekšstatu par panākumiem un trūkumiem saistībā ar Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju;

54.

uzsver, ka, lai veiksmīgāk īstenotu Lisabonas stratēģijas mērķus, Padomei ir jānodrošina efektīvs spiediens saistībā ar daudzpusējo uzraudzību;

55.

norāda uz to, ka atklātā koordinācijas metode, kas deviņus gadus bija Lisabonas stratēģijas pamatā, ir parādījusi savu vājumu, saskaroties ar jaunām starptautiskām un iekšējām problēmām, ar kurām jāsaskaras Eiropas Savienībai; tādēļ mudina pēc Lisabonas stratēģijas termiņa beigām pieejas pamatā izmantot aktīvāku un globālāku politiku, proti, atjauninot pašreizējās kopējās politikas jomas (tirdzniecība, iekšējais tirgus, Ekonomikas un monetārā savienība utt.) un izveidojot jaunas kopējās ārpolitikas jomas (enerģija, klimats, attīstība, migrācija utt.);

56.

pauž nožēlu, ka tagad, kad atlicis tikai viens gads līdz Lisabonas stratēģijas īstenošanas beigu termiņam, skaidri noteikti mērķi nav sasniegti un progress programmas jomās ir nepietiekams; uzskata, ka dalībvalstis nepietiekami veikušas izpildes pasākumus, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus; ir pārliecināts, ka Lisabonas stratēģija jāuzskata par svarīgu orientieri tādas turpmākās politikas izveidē, kuras mērķis ir spēcīga, konkurētspējīga un izaugsmi veicinoša ES; tādēļ uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu nopietnāk uztvert šo stratēģiju, proti, ne tikai kā dažādu mērķu apkopojumu, bet gan kā rīcības plānu turpmākai Eiropas attīstībai;

57.

ierosina, ka programma “Lisabona Plus” (kurai jāsākas 2010. gadā) turpmāk jāapsver, pamatojoties uz pašreizējās Lisabonas stratēģijas vispārējo struktūru (konkurētspēja un videi saudzīgu principu piemērošana ES nozarēm, kvalitatīva un kvantitatīva nodarbinātības uzlabošana, sociālā integrācija un ilgtspējīga attīstība), tomēr uzsver, ka jāizstrādā vienveidīgāka un savstarpēji atbalstoša pieeja, kas var ievērojami palielināt Eiropas ekonomikas pārvaldības spēju; lūdz Komisiju līdz 2009. gada beigām iesniegt Lisabonas stratēģijas pagājušo deviņu gadu un tās sasniegumu, kā arī dalībvalstu ieguldījumu tās mērķu sasniegšanā, visaptverošu novērtējumu;

58.

aicina Komisiju izanalizēt, cik lietderīgi ir izstrādāt turpmāko Lisabonas stratēģiju ar jauniem mērķiem un uzdevumiem, jo īpaši novērtējot dalībvalstu gatavību īstenot šādu jaunu programmu, kā arī tās dzīvotspēju; uzsver, ka integrētās politikas pamatnostādnes izaugsmei un nodarbinātībai ir jāpārorientē, ņemot vērā ekonomisko lejupslīdi, un mudina Padomi apstiprināt īstermiņa pasākumus, lai saglabātu 2008. gada nodarbinātības līmeni, veikt ieguldījumus cīņā pret klimata pārmaiņām un nodrošināt pietiekami lielus ieņēmumus, jo īpaši neaizsargātākajām sabiedrības grupām; sagaida, ka laikus pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes, kas būs veltīta Lisabonas jautājumam, Komisija nāks klajā ar iniciatīvām un iesniegs priekšlikumus attiecībā uz šiem mērķiem;

59.

uzsver, ka ES budžeta un valsts izdevumu “lisabonizācijai” visās dalībvalstīs ir jākļūst par realitāti, jo tā dominējošo darbību jomā varētu iekļaut pašu Lisabonas stratēģiju un radikāli palielināt efektivitāti, cenšoties sasniegt izaugsmes un darbavietu radīšanas mērķus;

60.

atzīmē, ka instrumenta, kas ES ir vajadzīgs Lisabonas stratēģijas mērķu veicināšanai, pamatā ir visu attiecīgo politikas jomu, visu finanšu instrumentu un fondu, kā arī ES budžeta iekļaušana dominējošo darbību jomā, lai paātrinātu un pastiprinātu centienus nodrošināt izaugsmi un darbavietu radīšanu; uzskata, ka īstermiņā ir vajadzīgi spēcīgāki fiskāli stimuli, lai strauji atgūtos pēc ekonomiskās krīzes, ar nosacījumu, ka tiek pārorientēti privātie izdevumi un uzvedība saskaņā ar mērķiem, kas noteikti Lisabonas-Gēteborgas stratēģijā un klimata-enerģijas paketē; šajā sakarā brīdina no bezatbildīgiem nodokļu samazinājumiem; uzskata, ka fiskāli stimuli jāorientē uz sociāliem un vides mērķiem; uzskata, ka iespējamie līdzekļi ir pievienotās vērtības nodokļa likmju samazināšana, ko piemēro darbietilpīgiem un vietējā līmenī sniegtiem pakalpojumiem, turklāt uzskata, ka var piešķirt finansējumu videi saudzīgām iniciatīvām, cita starpā, enerģijas nozarē, kā arī autotransporta nozarē un būvniecības nozarē, jo īpaši tādēļ, ka šajās nozarēs ir katastrofāli krities pieprasījums; uzskata — ar atbrīvojumiem no nodokļa var sniegt atbalstu patērētājiem, iegādājoties mazāk piesārņojošus vieglos automobiļus un videi saudzīgākus mājokļus;

61.

pauž nožēlu, ka Lisabonas stratēģija daudzu dalībvalstu politikā joprojām ir vāji atpazīstama; uzskata, ka visu ekonomikas procesu dalībnieku mobilizācijai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu tās efektīvu īstenošanu; jo īpaši uzskata, ka labāka darba devēju un darbinieku, dalībvalstu parlamentu, reģionālo un vietējo pārvaldes iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības līdzdalība uzlabos Lisabonas stratēģijas rezultātus un veicinās attiecīgo reformu sabiedrisko apspriešanu; uzskata, ka iespējams mobilizēt visas ieinteresētās puses, atbilstīgi piemērojot vairāku līmeņu pārvaldības principu;

62.

vēlreiz pauž nožēlu par to, ka Parlaments, Padome un Komisija, apspriežoties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, vēl arvien nav vienojušies par precīzu plānu un prakses kodeksu, kas garantētu atbilstošu sadarbību un visu attiecīgo ES iestāžu pilnīgu līdzdalību, kā Lisabonas stratēģijas pienācīgu turpinājumu, īstenojot integrētās politikas pamatnostādnes; tādēļ aicina Padomi un Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus ciešākai visu attiecīgo ES iestāžu sadarbībai, ņemot vērā integrēto politikas pamatnostādņu gaidāmo pārskatīšanu, kā arī saistībā ar turpmākās Lisabonas II programmas izstrādi;

*

* *

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.


(1)  OV C 282 E, 6.11.2008., 422. lpp.

(2)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0058.

(3)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0543.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057.

(5)  OV L 200, 8.8.2000., 35. lpp.

(6)  OV L 222, 14.8.1978., 11. lpp.

(7)  OV L 347, 11.12.2006., 1. lpp.


Top