Accept Refuse

EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52008IP0399

Sieviešu un vīriešu līdztiesība Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Sieviešu un vīriešu līdztiesību — 2008. gads (2008/2047(INI))

OJ C 295E , 4.12.2009, p. 35–42 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/35


Trešdiena, 2008. gada 3. septembris
Sieviešu un vīriešu līdztiesība

P6_TA(2008)0399

Eiropas Parlamenta 2008. gada 3. septembra rezolūcija par Sieviešu un vīriešu līdztiesību — 2008. gads (2008/2047(INI))

2009/C 295 E/11

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā EK līguma 2. pantu, 3. panta 2. punktu un 141. pantu,

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 23. janvāra ziņojumu Padomei, Eiropas Parlamenta un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, kā arī Reģionu komitejai par sieviešu un vīriešu līdztiesību 2008. gadā (Komisijas ziņojums “Sieviešu un vīriešu līdztiesība — 2008. gads”) (COM(2008)0010), kā arī ikgadējos iepriekšējos ziņojumus (COM(2001)0179, COM(2002)0258, COM(2003)0098, COM(2004)0115, COM(2005)0044, COM(2006)0071 un COM(2007)0049),

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006—2010” (COM(2006)0092),

ņemot vērā Padomes 2000. gada 20. decembra Lēmumu 2001/51/EK, ar ko izveido programmu attiecībā uz dzimumu līdztiesības pamatstratēģiju Kopienā (2001.—2005.) (1),

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (2), jo īpaši tās 16. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu, ko pieņēma Briseles Eiropadomes sanāksmē 2006. gada 23.—24. martā,

ņemot vērā kopējo deklarāciju, kuru 2005. gada 4. februārī pieņēma dalībvalstu ministri, kas atbildīgi par dzimumu līdztiesības politiku,

ņemot vērā tā 2004. gada 9. marta rezolūciju par profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu (3),

ņemot vērā 2006. gada 24. oktobra rezolūciju par sieviešu imigrāciju: imigranšu loma un vieta Eiropas Savienībā (4),

ņemot vērā 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par sieviešu ar invaliditāti stāvokli Eiropas Savienībā (5),

ņemot vērā 2007. gada 13. marta rezolūciju par Ceļvedi sieviešu un vīriešu līdztiesībā (2006—2010) (6),

ņemot vērā tā 2007. gada 19. jūnija rezolūciju par reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz pasākumiem jaunu sieviešu ģimenes dzīves un studiju laika posma apvienošanai Eiropas Savienībā (7),

ņemot vērā tā 2007. gada 27. septembra rezolūciju par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā — 2007 (8),

ņemot vērā 2008. gada 17. janvāra rezolūciju par sieviešu lomu rūpniecībā (9),

ņemot vērā 2008. gada 12. marta rezolūciju par sieviešu stāvokli ES lauku apvidos (10),

ņemot vērā tā 2008. gada 13. marta rezolūciju par cietumā ieslodzīto sieviešu īpašo situāciju un vecāku atrašanās ieslodzījumā ietekmi uz sociālo un ģimenes dzīvi (11),

ņemot vērā padomdevējas komitejas par iespēju vienlīdzību sievietēm un vīriešiem 2007. gada 22. marta atzinumu par atšķirīgu atalgojuma līmeni,

ņemot vērā Dzimumu līdztiesības darbības plānu, ko 2005. gada 22. martā pieņēma Eiropas sociālie partneri,

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A6-0325/2008),

A.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir viens no ES pamatprincipiem, kas atzīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un tā kā, neskatoties uz nozīmīgo progresu šajā jomā, joprojām pastāv nevienlīdzība starp sievietēm un vīriešiem;

B.

tā kā vardarbība pret sievietēm ir nopietns šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības panākšanā un ir viens no visizplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas nepazīst ne ģeogrāfiskus, ne ekonomiskus, ne sociālus šķēršļus, un tā kā to sieviešu skaits, kas ir cietušas no vardarbības, ir satraucošs;

C.

tā kā termins “vardarbība pret sievietēm” apzīmē visus pret sieviešu dzimuma personām vērstos vardarbības aktus, kas sievietēm nodara vai var nodarīt kaitējumu vai fiziskas, seksuālas vai psiholoģiskas ciešanas, tostarp draudus par šādiem aktiem, brīvības ierobežošanu vai patvaļīgu atņemšanu gan sabiedriskajā, gan privātajā dzīvē;

D.

tā kā sieviešu tirdzniecība seksuālai izmantošanai ir nepieņemams cilvēktiesību pārkāpums, jo tas ir modernās verdzības veids, kas ir cieši saistīts ar citiem noziedzības veidiem un kas kaitē visiem centieniem, kurus īsteno, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību;

E.

tā kā elastīgas uzņēmējdarbības politikas veicināšanai darba tirgū nav jābūt vērstai galvenokārt uz uzņēmumu vai pārvaldes iestāžu vajadzībām, bet elastības politikai ir pirmkārt jāattiecas uz laiku, kas sievietēm un vīriešiem vajadzīgs, lai veiktu savus pienākumus ģimenē;

F.

tā kā Eiropas nodarbinātības stratēģijā vēl joprojām nav īpašu pamatnostādņu attiecībā uz dzimumiem, ne iespēju vienlīdzības pīlāra;

G.

tā kā sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeņa atšķirības norāda gan uz kvalitatīvām, gan kvantitatīvām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem;

H.

tā kā atalgojuma atšķirības kopš 2003. gada ir saglabājušās 15 % apmērā un kopš 2000. gada tās ir pamazinājušās tikai par vienu procentu punktu;

I.

tā kā nozaru un profesiju segregācija starp sievietēm un vīriešiem nemazinās un dažās valstīs pat pieaug;

J.

tā kā sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir izšķirošs sieviešu un vīriešu līdztiesības rādītājs un tā kā sieviešu skaits uzņēmumu un universitāšu vadošajos amatos joprojām ir mazs un pavisam lēni palielinās politikā un pētniecībā;

K.

tā kā joprojām pastāvošie stereotipi izglītībā un nodarbinātībā attiecībā uz sievietēm kavē nevienlīdzības izskaušanu;

L.

tā kā Lisabonas programmas izaugsmes kāpināšanas un sociālās tirgus ekonomikas veicināšanas mērķus var īstenot tikai tad, ja darba tirgū gan pilsētās, gan laukos pilnībā tiek izmantots nozīmīgais sieviešu cilvēkresursu potenciāls;

M.

tā kā pastāv “piespiedu” nepilnas slodzes darba risks, jo īpaši sievietēm, kas tām bieži vien tiek uzspiests, tāpēc ka nav pieejamu bērnu aprūpes struktūru;

N.

tā kā izaicinājumi un grūtības vairāk ietekmē sievietes, nekā vīriešus, jo īpaši nodarbinātības kvalitāte, nepilnas slodzes darbs, līgumi uz ierobežotu laiku, “palīdzība” dzīvesbiedram tādās jomās kā lauksaimniecība vai zveja un mazi ģimenes uzņēmumi, veselība un aizsardzība darbavietā un maternitātes aizsardzība, kā arī augstāks nabadzības risks;

O.

tā kā gan vīriešiem, gan sievietēm nodarbinātības līmenis ir zemāks lauku apgabalos; tā kā turklāt noteikts skaits sieviešu nekad nav aktīvas oficiālajā darba tirgū un šī iemesla dēļ viņas nekad netiek reģistrētas kā bezdarbnieces un netiek ņemtas vērā bezdarba statistikā, kas rada īpašas finansiālās un juridiskās problēmas attiecībā uz maternitātes un slimības atvaļinājumu pieejamību, pensijas tiesību iegūšanu un sociālās drošības pieejamību, kā arī laulības šķiršanas gadījumā; tā kā lauku apgabalus smagi ietekmē kvalitatīvu darbavietu trūkums;

P.

tā kā dažu sieviešu grupu — to, kuras bieži saskaras ar vairākām grūtībām un riskiem vienlaicīgi un dubultu diskrimināciju, it īpaši invalīdu, sieviešu ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sieviešu, minoritātēm piederošo sieviešu, migrējušo sieviešu un ieslodzīto sieviešu — apstākļi pasliktinās;

Q.

tā kā starp sievietēm un vīriešiem joprojām pastāv atšķirības visos citos aspektos, kas saistīti ar profesionālās vides kvalitāti, piemēram, profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanā, tāda darba organizācijā, kas pilnībā neizmanto personu spējas, kā arī veselības un darba drošības jomā; tā kā to sieviešu nodarbinātības līmenis, kuras audzina bērnus, sasniedz tikai 62,4 %, salīdzinot ar 91,4 % attiecībā uz vīriešiem; tā kā sieviešu līdzdalību darba tirgū joprojām raksturo augsts un pieaugošs nepilnas slodzes darba līmenis — 31,4 % sieviešu 27 dalībvalstu ES 2007 salīdzinājumā ar 7,8 % vīriešu, bet 76,5 % visu nepilnas slodzes darbinieku ir sievietes; tā kā arī pagaidu darba līgumus biežāk slēdz ar sievietēm (15,1 % jeb par vienu procentu punktu vairāk nekā ar vīriešiem); tā kā ilgtermiņa bezdarbs joprojām biežāk raksturīgs sievietēm (4,5 %) nekā vīriešiem (3,5 %);

R.

tā kā nabadzības risks sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, jo īpaši tām, kas vecākas par 65 gadiem (21 % jeb par pieciem procentu punktiem vairāk nekā vīriešiem);

S.

tā kā profesionālās un privātās dzīves saskaņošana vēl joprojām ir neatrisināts jautājums gan attiecībā uz sievietēm, gan vīriešiem;

T.

tā kā sociālajiem partneriem ir nozīmīga loma rīcības noteikšanā un efektīvā īstenošanā vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā Eiropas, nacionālajā, reģionālajā, nozaru un korporatīvajā līmenī;

U.

tā kā ģimenes un mājas pienākumu dalīšana starp vīriešiem un sievietēm, jo īpaši uzsverot vecāku un paternitātes atvaļinājuma izmantošanu, ir nepieciešams priekšnosacījums sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanai un īstenošanai; tā kā maternitātes un bērna kopšanas atvaļinājuma neiekļaušana kopējā darba stāža aprēķināšanā ir diskriminējoša un rada sievietēm neizdevīgāku stāvokli darba tirgū;

V.

tā kā bērnu aprūpes, veco ļaužu un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā;

W.

tā kā struktūrfondu noteikumi nosaka, ka dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina, ka dažādos fondu īstenošanas posmos tiek veicināta vīriešu un sieviešu līdztiesība un dzimumu līdztiesības integrēšana,

1.

atzinīgi vērtē iepriekš minēto Komisijas ziņojumu par līdztiesību un atkārtoti pauž savu viedokli par vīriešu un sieviešu vienādo iespēju politikas divējādo raksturu ES līmenī, kas, no vienas puses, nodrošina sieviešu un vīriešu līdztiesību visās politikas jomās (dzimumu perspektīvas integrācija) un, no otras puses, paredz pasākumus sieviešu diskriminācijas mazināšanai, tostarp izpratnes veicināšanas kampaņas, labas prakses apmaiņu, dialogu ar pilsoņiem un valsts — privātās partnerības iniciatīvas;

2.

uzsver vardarbības pret sievietēm apkarošanas nozīmīgumu sieviešu un vīriešu līdztiesības sasniegšanā, tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veikt saskaņotu rīcību šajā jomā, kā arī mudina Komisiju apsvērt jaunu pasākumu iespējamu ieviešanu, lai apkarotu vardarbību pret sievietēm;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis apvienot to centienus cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēktirdzniecības tīkliem, kā arī pieņemt jaunus normatīvos, administratīvos, izglītības, sociālos un kultūras pasākumus, lai mazinātu pieprasījumu prostitūcijas jomā;

4.

aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par cilvēktirdzniecības apkarošanu;

5.

uzskata, ka sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanā vietējā, valsts un ES līmenī nav pietiekama; tādēļ aicina Komisiju, dalībvalstis un politiskās partijas apsvērt rīcību situācijas uzlabošanai; šajā sakarībā norāda, ka vēlēšanu kvotu izmantošana pozitīvi ietekmē sieviešu pārstāvību;

6.

norāda uz saistību starp sieviešu līdzdalību politikā un lēmumu pieņemšanā un viņu līdzdalību NVO un pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt pasākumus, kas veicina šādu līdzdalību;

7.

uzsver, cik svarīgi ir aktīvi iesaistīt sievietes arodbiedrībās, par galvenajiem uzdevumiem nosakot sieviešu aizsardzību darba vietās un viņu tiesību nodrošināšanu;

8.

atzīmē, ka ir svarīgi, lai sievietēm būtu kontrole attiecībā uz viņu seksuālo un reproduktīvo tiesību ievērošanu; tāpēc atbalsta pasākumus un darbības, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības dienestiem, un paaugstinātu viņu izpratni par savām tiesībām un pieejamajiem dienestiem;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu integrēto pieeju dzimumu līdztiesībai visās sociālās, nodarbinātības un sociālās drošības politikas jomās, jo sevišķi elastdrošības stratēģijā, un apkarot visu veidu diskrimināciju;

10.

atbalsta Eiropas Sociālā fonda un programmā PROGRESS 2007.—2013. gadam ieteiktos pasākumus, lai uzlabotu sieviešu situāciju darba tirgū un palīdzētu apkarot diskrimināciju;

11.

pauž bažas par progresa trūkumu attiecībā uz sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirībām pēdējos gados; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt stratēģijas un pasākumus šajā jomā, un, ja vajadzīgs, sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest jaunus pasākumus, vai jaunas pieejas pašreizējo pasākumu īstenošanā situācijas uzlabošanai; šajā kontekstā atbalsta Iespēju vienlīdzības padomdevējas komisijas priekšlikumu pastiprināt šajā jomā piemērojamos Eiropas tiesību aktus, nosakot darba devējiem pienākumu veikt algu auditus un izstrādāt rīcības plānus, lai novērstu algu atšķirības; uzsver nepieciešamību pēc saskaņotas rīcības, it īpaši Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas jaunā cikla un elastdrošības kopējo principu kontekstā;

12.

pauž bažas par sieviešu neizdevīgo stāvokli darba tirgū, kas nozīmē, ka viņas iegūst mazāk tiesību attiecībā uz pensiju un citiem sociālajiem maksājumiem, jo īpaši tajās sistēmās, kurās minētās tiesības ir cieši saistītas ar attiecīgās personas iemaksām vai profesionālajiem ienākumiem; tāpēc aicina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai ieviestu noteikumus attiecībā uz labklājību un nodarbinātību, nodrošinātu piekļuvi darbam, kurā ievēro tiesības, dažādās nozarēs, tādējādi nodrošinot, ka darbinieki (jo īpaši sievietes) saņem pienācīgu atalgojumu un viņām būtu tiesības uz veselības aprūpi un drošību darbā, uz sociālo aizsardzību un brīvību darboties arodapvienībās, kas būtu ieguldījums sieviešu un vīriešu diskriminācijas izskaušanai darbavietā;

13.

aicina dalībvalstis sniegt Komisijai atbalstu attiecībā uz kontroli, ko tā veic par valsts pasākumu īstenošanu, lai novērtētu līdztiesības principa ievērošanu jo īpaši attiecībā uz juridiskajām tiesībām, kā arī pensijas un sociālās drošības režīmiem;

14.

aicina Kopienas iestādes un dalībvalstis pasludināt 22. februāri par Starptautisko algu vienlīdzības dienu;

15.

pauž bažas par pastāvīgu sieviešu un vīriešu izglītības līmeņa, no vienas puses, un situācijas darba tirgū, no otras puses, nesaskaņotību, sievietēm saņemot zemāku atalgojumu, nedrošākas darba vietas un piedzīvo lēnāku virzību karjerā, lai gan sieviešu izglītības rādītāji ir augstāki nekā vīriešiem; mudina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šīs situācijas iemeslus un rast risinājumu;

16.

iesaka dalībvalstīm aktīvi veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret audzēkņiem un veikt pasākumus, lai apkarotu ar darbu saistītu segregāciju, kas joprojām pastāv izglītības jomā, kur skolotāju sieviešu procentuālā attiecība pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma līmenī ievērojami pārsniedz procentuālo attiecību vidējās izglītības līmenī, kas ievērojami vairāk piesaista skolotājus vīriešus ar augstākas atzinības, atalgojuma un sabiedriskā stāvokļa piedāvājumu;

17.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju pieņemt pasākumus sieviešu un vīriešu iedrošināšanai studēt zinātnes un tehnoloģiju priekšmetus, lai palielinātu profesionāļu nodrošinājumu atbilstošajā jomā un apmierinātu izteikto pieprasījumu;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, lai uzlabotu sieviešu piekļuvi un dalību darba tirgū jo īpaši tajās nozarēs, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas, piemēram, augstās tehnoloģijas, pētniecība, zinātnes un inženierija, kā arī sieviešu nodarbinātības kvalitāti, it īpaši īstenojot mūžizglītības un mūžapmācības programmas visos līmeņos; mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot Eiropas struktūrfondus šī mērķa sasniegšanai;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst uzmanību tām dzīvesbiedrēm, kuras palīdz amatniecībā, tirdzniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā un mazajos ģimenes uzņēmumos gan no dzimumu līdztiesības aspekta, gan ņemot vērā to, ka sievietes ir neaizsargātākā situācijā nekā vīrieši; aicina Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumu, lai grozītu Direktīvu 86/613/EEK par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret pašnodarbinātiem vīriešiem un sievietēm, to skaitā lauksaimniecībā nodarbinātiem, un par pašnodarbinātu grūtnieču un māšu aizsardzību, (12) lai novērstu netiešo diskrimināciju un attīstītu vienlīdzīgas attieksmes pienākumu un uzlabotu to dzīvesbiedru, kuri palīdz otram dzīvesbiedram, tiesisko situāciju;

20.

aicina dalībvalstis attīstīt kopīpašuma juridisko pamatu, lai nodrošinātu sieviešu tiesību lauksaimniecībā pilnīgu atzīšanu, pienācīgu aizsardzību sociālā nodrošinājuma jomā un viņu darba atzīšanu;

21.

mudina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību rūpniecības nozarē un sievietēm, kuras dibina uzņēmumus, sniegt finansiālu palīdzību un nodrošināt profesionālas konsultācijas struktūras, kā arī atbilstošu apmācību;

22.

aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, lai pašnodarbinātām sievietēm būtu piekļuve ar maternitāti saistītiem pakalpojumiem;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, ka pieaug oficiāli pašnodarbināto skaits, bet kurus īstenībā var iekļaut kategorijā “ekonomiski atkarīgie darba ņēmēji”;

24.

aicina dalībvalstis atzīt uzņēmumus, kuri veic pasākumus, lai veicinātu sieviešu un vīriešu līdztiesību, kā arī atvieglotu profesionālās dzīves un privātās dzīves līdzsvaru, lai sekmētu labas prakses piemērus šajā jomā;

25.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt par prioritāti un veltīt īpašu uzmanību neaizsargātākām sieviešu grupām, it īpaši invalīdēm, sievietēm ar apgādībā esošām personām, vecāka gadagājuma sievietēm, ieceļotāju un mazākumtautību sievietēm, ieslodzītām sievietēm, un attīstīt mērķtiecīgus pasākumus viņu vajadzību apmierināšanai;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai palīdzētu sievietēm ar invaliditāti virzīties sociālās, profesionālās, kultūras un politikas dzīves jomās, kurās viņas joprojām nav pietiekami pārstāvētas;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu migrantu piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, pieņemot pasākumus, lai apkarotu divkāršo diskrimināciju, no kuras viņām jācieš darba tirgū, un izveidojot labvēlīgus apstākļus, kas nepieciešami, lai viņas varētu piekļūt darba tirgum un saskaņot savu profesionālo dzīvi un privāto dzīvi, kā arī nodrošināt piemērotu arodapmācību;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas un sociālo partneru apspriedes, kuru mērķis ir uzlabot normatīvo un nenormatīvo pamatu profesionālās, ģimenes un privātās dzīves apvienošanai; sagaida šo apspriežu analīzi un no tām izrietošus priekšlikumus jo īpaši priekšlikumus attiecībā uz dzemdību atvaļinājumu un tā iekļaušanu kopējā darba stāža aprēķināšanā, bērna kopšanas atvaļinājumu, paternitātes atvaļinājumu, adopcijas atvaļinājumu un atvaļinājumu viņu apgādībā esošu personu kopšanai; turklāt uzskata, ka pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu var uzlabot attiecībā uz šādiem aspektiem: tādu stimulēšanas pasākumu ieviešanu, kas sekmētu to, ka tēvi izmanto vecāku atvaļinājumu, to darba ņēmēju tiesību nostiprināšanu, kuri izmanto vecāku atvaļinājumu, tā ilguma palielināšanu un darba samaksu atvaļinājuma laikā;

29.

uzsver, ka jebkādai politikai profesionālās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanas jomā jābalstās uz indivīdu brīvas izvēles principa un jābūt pielāgotai dažādiem dzīves posmiem;

30.

aicina dalībvalstis ierosināt konkrētus pasākumus, lai apkarotu sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, ko izraisa pārtrauktie nodarbinātības modeļi, kuri jo īpaši radušies maternitātes atvaļinājuma dēļ vai atvaļinājuma apgādājamā kopšanai dēļ, un samazināt negatīvo ietekmi uz profesionālo darbību, darba samaksu un tiesībām uz pensiju;

31.

atzīmē, ka profesionālās un privātās un ģimenes dzīves saskaņošana ir viens no pamatfaktoriem nodarbinātības palielināšanai un aicina Komisiju apkopot un izplatīt labāko praksi attiecībā uz efektīvu profesionālās un privātās dzīves līdzsvaru un lielāku vīriešu līdzdalību ģimenes dzīvē;

32.

mudina Komisija un dalībvalstis sekmēt vīriešu līdzdalību dzimumu līdztiesības politikas īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz profesionālās dzīves, privātās dzīves un ģimenes dzīves saskaņošanu;

33.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes uzlabot bērnu un apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu izveidi un labāku pieejamību atbilstīgi Barselonas mērķiem, kā arī nodrošināt šo pakalpojumu pieejamības saskaņotību ar sieviešu un vīriešu, kuru apgādībā ir bērni vai citas personas, pilnu darba laiku;

34.

aicina atbildīgos uzņēmumu vadītājus ieviest elastīgus ģimenes politikas pasākumus darbaspēka vadības plānā, lai atvieglotu darbinieku atgriešanos darbā pēc pārtraukuma nodarbinātībā;

35.

vērš Komisijas un dalībvalstu uzmanību uz nabadzības feminizāciju, kad sievietes, it īpaši vecāka gadagājuma sievietes un vientuļās mātes, ir pakļautas izolēšanas un nabadzības riskam, kā arī mudina tās ieviest pasākumus šīs tendences novēršanai;

36.

lūdz Komisiju un dalībvalstis izveidot apmācības un īstenošanas instrumentus, kas ļauj visām iesaistītajām pusēm integrēt sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības perspektīvu to attiecīgajās kompetences jomās, tostarp, novērtējot politikas specifisko ietekmi uz sievietēm un vīriešiem;

37.

mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes efektīvi izmantot spēkā esošos instrumentus, piemēram, rokasgrāmatas dzimumu perspektīvas integrācijai, Komisijas īstenotajā nodarbinātības politikā;

38.

mudina dalībvalstis nodrošināt to amatpersonu atbilstošu apmācību dzimumu līdztiesības jomā, kuras ir atbildīgas par Kopienas programmu ieviešanu valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vairākus kvantitātes un kvalitātes rādītājus, kā arī vajadzības gadījumā ticamu, pieejamu, salīdzināmu statistiku par dzimumiem, lai izmantotu, pārraugot Lisabonas stratēģijas izaugsmei un nodarbinātībai ieviešanu, lai ņemtu vērā dzimuma dimensiju un nodrošinātu atbilstošu politikas ieviešanu un pārraudzību;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta izveidošanu un valdes locekļu iecelšanu, kas ir nodrošinājusi institūtu ar lēmumu pieņemšanas struktūru; taču pauž bažas par institūta direktora iecelšanas termiņu un mudina Komisiju labot šo situāciju;

41.

prasa, lai Komisija ar Eiropas Sieviešu un vīriešu līdztiesības institūta palīdzību turpmākajos gada ziņojumos par sieviešu un vīriešu līdztiesību iekļautu faktus un statistiku no kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm;

42.

aicina dalībvalstis mudināt visus iedzīvotājus nodarboties ar sportu un dzīvot veselīgi, atceroties, ka attiecībā uz sportu sieviešu līdzdalības rādītāji ir zemāki;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


(1)  OV L 17, 19.1.2001., 22. lpp.

(2)  OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.

(3)  OV C 102 E, 28.4.2004., 492. lpp.

(4)  OV C 313 E, 20.12.2006., 118. lpp.

(5)  OV C 74 E, 20.3.2008., 742. lpp.

(6)  OV C 301 E, 13.12.2007., 56. lpp.

(7)  OV C 146 E, 12.6.2008., 112. lpp.

(8)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2007)0423.

(9)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0019.

(10)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0094.

(11)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0102.

(12)  OV L 359, 19.12.1986., 56. lpp.


Top