6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/77

1.1

EESK atzinīgi vērtē septīto vides rīcības programmu (VRP). Ar tās pieņemšanu Padomē un Parlamentā Eiropas lēmējiestādes ir panākušas politisku konsensu par to, ka stāvoklis vides jomā joprojām ir ļoti nopietns, ka ir būtiski trūkumi Eiropas vides tiesību aktu īstenošanā, ka daudzi no līdzšinējiem centieniem risināt esošās un nākotnes problēmas ir bijuši nepietiekami, un par to, kāda rīcība vides politikas jomā nepieciešama līdz 2020. gadam.

1.2

Projektā apstiprināta EESK vairākkārt uzsvērtā nostāja, ka cēlonis esošajām vides problēmām Eiropā ir nevis atbilstošu zināšanu vai risinājumu nepietiekamība, bet gan politiskās gribas trūkums.

1.3

Tomēr septītās VRP projektam gan kopumā, gan detaļās vairāk raksturīgs konkrētības trūkums, nevis precizitāte. Ja programmas nosaukumā ir izteikta prasība dzīvot labklājībā “ar pieejamajiem planētas resursiem”, tad būtu vismaz aptuveni jāieskicē planētas pieejamo resursu robežas un detalizētāk jānorāda, kā konkrēti plānota politiska rīcība ir saistīta ar ietekmi uz sociālo un ekonomisko darbību Eiropā. Septītajā VRP tas diemžēl nav izdarīts.

1.4

Tādējādi septītā VRP ir drīzāk ziņojums par vides stāvokli, nevis īsts stratēģisks politikas dokuments vai politiskas rīcības programma.

1.5

Pēc EESK domām, septītajā VRP nav pausts pietiekami skaidrs viedoklis par ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām, kas nepieciešamas, lai sasniegtu vides politikas mērķus. EESK atgādina, ka Komisija, jau nākot klajā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, uzsvēra, ka nepieciešamo pārmaiņu īstenošana prasa ne tikai tehnoloģiskos uzlabojumus un ražotāju un patērētāju uzvedības maiņu, bet arī “nozīmīgas izmaiņas enerģētikas, rūpniecības, lauksaimniecības un transporta sistēmās”.

1.6

Septītajā VRP ir ļoti trāpīgi analizētas nepilnības līdzšinējo VRP īstenošanā. Taču tajā nav gandrīz nekādu norāžu, kā īstenošanas trūkumus tagad varētu mazināt un/vai novērst. Gandrīz visu dabai un videi labvēlīgo pārmaiņu īstenošanu ir pieprasījusi pilsoniskā sabiedrība. EESK uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir viens galvenajiem septītās VRP īstenošanas dalībniekiem. Septītajā VRP, izvirzot papildu prioritāru mērķi, būtu skaidri jāuzsver un jānostiprina pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīme.

1.7

Mērķtiecīgai septītajai VRP vajadzētu daudz skaidrāk iezīmēt virzību no tradicionālās, uz cikla beigu tehnoloģiju orientētās vides politikas uz ilgtspējīgu attīstību. Septītās VRP īstenošana beigsies laikā, kad noslēgsies arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana. EESK jau vairākkārt norādījusi, ka stratēģija “Eiropa 2020” nevar aizstāt Eiropas ilgtspējas stratēģiju, kas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kā arī līdzsvaroti ievērojot ekonomisko, sociālo un vides dimensiju, nosaka mērķus un pamatnostādnes ilgtspējīgai attīstībai Eiropā. EESK rosina Padomi un Parlamentu septītajā VRP noteikt uzdevumu izstrādāt jaunu vispārēju ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ko secinājumos par ANO rīkoto ilgtspējīgas attīstības konferenci “Rio+20” jau pieprasījusi Vides ministru padome (“Rio+20” secinājumi, 3. punkts: UCSD 2012 samita rezultāti un turpmāk veicamie pasākumi; Vides padomes 3 194. sanāksme, Luksemburga, 2012. gada 25. oktobris.). Tas patiešām palielinātu septītās VRP pievienoto vērtību.

2.1

Kopš septiņdesmito gadu sākuma līdzšinējās sešas vides rīcības programmas (VRP) ir devušas būtisku ieguldījumu ES vides politikas izstrādāšanā un veidošanā. Sesto vides rīcības programmu beidza īstenot 2012. gada jūlijā. Vairākas iestādes, jo īpaši Padome un Eiropas Parlaments, ir aicinājušas Eiropas Komisiju iesniegt turpmāko programmu.

2.2

Priekšlikumā septītajai vides rīcības programmai Komisijas izvirzītais mērķis ir palielināt vides politikas ieguldījumu dabas kapitāla saglabāšanā, pārejā uz resursefektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un cilvēku veselības aizsardzībā.

2.3

Priekšlikumā ir ietverts ekoloģiskā stāvokļa novērtējums, kurā īpaša uzmanība pievērsta dabas kapitāla, tostarp bioloģiskās daudzveidības, progresējošās samazināšanās problēmai. Tiek norādīts arī, ka dabas resursi neefektīvas izmantošanas dēļ joprojām tiek izšķērdēti un vērojama gaisa un ūdens piesārņošana, kā arī bīstamu vielu ietekme.

2.4

Par minēto problēmu būtisku cēloni ir uzskatāms tas, ka dalībvalstīs netiek efektīvi īstenoti pieņemtie vides tiesību akti un netiek ievēroti noteiktie standarti.

2.5

Komisija secina, ka “ir pierādījumi, ka planētas iespējas saistībā ar bioloģisko daudzveidību, klimata pārmaiņām un slāpekļa ciklu jau ir pārslogotas”.

2.6

Septītajā VRP tādēļ ir sniegts redzējums laikposmam līdz 2050. gadam par “labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem” un izklāstīts vides politikas rīcības plāns laikposmam līdz 2020. gadam, plānā izvirzot deviņus prioritāros mērķus.

2.7

EESK jau sākumposmā piedalījās debatēs par septīto vides rīcības programmu, sniedzot izpētes atzinumu pēc prezidentvalsts Dānijas pieprasījuma (1). Komiteja tajā uzsvēra, ka cēlonis esošajām vides problēmām Eiropā ir politiskās gribas trūkums. Komiteja norādīja, ka nav skaidrs, kā septītā VRP attiecas uz stratēģiju “Eiropa 2020”, pamatiniciatīvu un uz ceļvedi virzībai uz resursu ziņā efektīvu Eiropu. EESK ieteica atjaunināt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un par tās īstenošanas stratēģiju kā vides politikas īstenošanas pieeju izraudzīties septīto VRP, iekļaujot tajā pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ar visām tās atsevišķajām iniciatīvām un nodrošinot ciešu un saskaņotu koordināciju starp vides un ekonomikas politikas apsvērumiem.

3.1

EESK uzskata, ka septītās VRP svarīgākā pievienotā politiskā vērtība ir tā, ka atšķirībā no esošajām Komisijas vides politikas stratēģijām, pamatiniciatīvām un ceļvežiem to pieņem Padome un Parlaments. Tādējādi starp ES lēmējiestādēm zināmā mērā veidojas konsenss vides politikas jomā par to, kāda ir nepieciešamā rīcība laikposmā līdz 2020. gadam.

3.2

Septītā VRP tātad nodrošina atskaites punktu ES līmeņa politikas veidotāju un iestāžu lēmumiem, kā arī lēmumiem, ko pieņem dalībvalstīs, uz kurām tāpat attiecas VRP.

3.3

EESK atzinīgi vērtē septītās VRP iesniegšanu arī tāpēc, ka, pieņemot saistošu lēmumu, Padome un Parlaments kopīgi norāda, ka stāvoklis vides jomā joprojām ir ļoti nopietns, ka ir būtiski trūkumi Eiropas vides tiesību aktu īstenošanā un ka daudzi no līdzšinējiem centieniem risināt esošās un nākotnes problēmas ir bijuši nepietiekami.

3.4

Savukārt satura ziņā programma būtībā atkārtoti uzsver to pašu, kas jau agrāk norādīts Komisijas paziņojumos, stratēģijās, pamatiniciatīvās un ceļvežos vides politikas jomā. Taču Padome un Parlaments ar savu lēmumu tiem nodrošina lielāku politisko ievērību.

3.5

Tomēr septītās VRP projektam gan kopumā, gan detaļās vairāk raksturīgs konkrētības trūkums, nevis precizitāte. Ja programmas nosaukumā ir izteikta prasība dzīvot labklājībā “ar pieejamajiem planētas resursiem”, tad būtu vismaz aptuveni jāieskicē planētas pieejamo resursu robežas un detalizētāk jānorāda, kā konkrēti plānota politiska rīcība ir saistīta ar ietekmi uz sociālo un ekonomisko darbību Eiropā. Septītajā VRP tas diemžēl nav izdarīts.

3.6

Nedaudz precīzāk izstrādātās vietās nav noteikti konkrēti pienākumi un pārbaudes kritēriji, kas ļautu kontrolēt mērķu sasniegšanu un pasākumu īstenošanu.

3.7

Tādējādi septītā VRP drīzāk ir ziņojums par vides stāvokli, nevis īsts stratēģisks politikas dokuments vai politiskas rīcības programma. EESK ir vīlusies, jo tā jau 2004. gada izpētes atzinumā par tematu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums” (2) rosināja izstrādāt šādas konkrētas un izprotamas pamatprogrammas.

3.8

Kritiski vērtējams ir tas, ka ļoti nepieciešamā vides politikas perspektīva laikposmam pēc 2020. gada ir pārāk vāja. Jau tagad ir skaidrs, ka enerģētikas un klimata politikas plānošanas perspektīva līdz 2020. gadam ir pārāk īsa. Septītā VRP nevieš skaidrību, vai 2020. gadam izvirzītie mērķi un pasākumi ir piemēroti un pietiekami, lai 2050. gadam plānotais redzējums par “labklājīgu dzīvi ar pieejamajiem planētas resursiem” kļūtu reāli īstenojams. Būtu vajadzīgs vismaz indikatīvs mērķu plāns turpmākajiem starpposmiem līdz 2030. un līdz 2040. gadam virzībā uz redzējuma īstenošanu līdz 2050. gadam. Turklāt 2020. gada perspektīva ir pārāk īsa, lai nodrošinātu ilgtermiņa investīciju drošību “zaļās ekonomikas” jomā.

3.9

Vides rīcības plāna īstenošanas grafika saskaņošana ar stratēģiju “Eiropa 2020” un tās pamatiniciatīvām principā ir vērtējama pozitīvi. Grafiks saskan arī ar 2014.–2020. gada finanšu shēmu, kas būtu liela priekšrocība, ja izveidotu nepieciešamās saiknes. Kaut gan viena no deviņām minētajām prioritātēm ir nodrošināt vides jomas pasākumiem nepieciešamos ieguldījumus, attiecīgo prasību aprakstā sniegtās atsauces uz ES vidēja termiņa finanšu plānošanu ir ļoti neskaidras, nemaz nerunājot par to, ka septītā VRP iesniegta pārāk vēlu, lai to ietekmētu.

3.10

Kritiski vērtējama arī septītās VRP deviņu prioritāro mērķu izvēle. Piemēram, “pilsētvide” ir temats, kurš regulāri atkārtojās jau iepriekšējās VRP. Neraugoties uz “pilsētvides politikas” lielo nozīmi, ES ietekme uz šo jomu ir relatīvi maza. Turpretī patiesi liela tā ir transporta politikā, kuras īpašo nozīmību klimata aizsardzības jomā Komisija ir vairākkārt uzsvērusi. Neraugoties uz to, priekšlikumā septītajai VRP transporta politika tikpat kā nav minēta.

3.11

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi vides rīcības programmā kā atsevišķu prioritāru mērķi iekļaut pilsoniskās sabiedrības stratēģisko integrāciju (sk. 4.4.9. punktu).

3.12

Arī ārējās tirdzniecības politikas ietekme uz Eiropas vides un ilgtspējīgas attīstības politiku ir tik būtiska, ka šo jomu varētu uzskatīt vismaz par tikpat nozīmīgu kā pilsētvide (3).

3.13

Komiteja atgādina, ka Komisija, jau nākot klajā ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, uzsvēra, ka nepieciešamo pārmaiņu īstenošana prasa ne tikai tehnoloģiskos uzlabojumus un ražotāju un patērētāju uzvedības maiņu, bet arī “nozīmīgas izmaiņas enerģētikas, rūpniecības, lauksaimniecības un transporta sistēmās”. Septītā VRP nav pietiekami tālejoša, jo tajā gan ir atkārtoti pieprasīta vides prasību iekļaušana citās politikas jomās, taču nav norādītas nepieciešamās “nozīmīgas izmaiņas” noteiktās tautsaimniecības nozarēs virzībā uz ilgtspējīgu ekonomiku un ilgtspējīgu dzīvesveidu.

3.14

Nav izmantota arī iespēja precīzāk raksturot resursu un vides aizsardzības nozīmi ekonomikas attīstībā un jaunu un kvalificētu darba vietu radīšanā. Šajā saistībā EESK norāda uz saviem iepriekšējiem atzinumiem (4). Būtu arī daudz labāk jāatspoguļo, kāda ir vides, sociālās, attīstības un ekonomikas politikas, tas ir, ilgtspējas būtisko dimensiju mijiedarbība.

3.15

Tādējādi kļūst skaidrs, ka septītajai VRP vajadzētu daudz skaidrāk iezīmēt virzību no tradicionālās, uz cikla beigu tehnoloģiju orientētās vides politikas uz ilgtspējīgu attīstību. Septītās VRP īstenošana beigsies laikā, kad noslēgsies arī stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošana. EESK jau vairākkārt norādījusi, ka stratēģija “Eiropa 2020” nevar aizstāt Eiropas ilgtspējas stratēģiju, kas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kā arī līdzsvaroti ievērojot ekonomisko, sociālo un vides dimensiju, nosaka mērķus un pamatnostādnes ilgtspējīgai attīstībai Eiropā. EESK rosina Padomi un Parlamentu septītajā VRP noteikt uzdevumu izstrādāt jaunu vispārēju ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, ko secinājumos par ANO rīkoto ilgtspējīgas attīstības konferenci “Rio+20” jau pieprasījusi Vides ministru padome (“Rio+20” secinājumi, 3. punkts: UCSD 2012 samita rezultāti un turpmāk veicamie pasākumi; Vides padomes 3 194. sanāksme, Luksemburga, 2012. gada 25. oktobris). Tas patiešām palielinātu septītās VRP pievienoto vērtību.

4.2.1

Septītajā VRP būtu jāprecizē, ka ar KLP un KZP reformu saistīto Komisijas priekšlikumu par videi labvēlīgāku lauksaimniecību un zivsaimniecību īstenošana ir īpaši svarīga dabas kapitāla saglabāšanā.

4.2.2

Ierosinātajā septītajā VRP iekļauts arī pamatots ierosinājums uzlabot augsnes aizsardzību. Augsnes piesārņojuma, augsnes degradācijas un platību izmantošanas pieaugums Eiropā joprojām rada bažas. EESK uzskata: lai mainītu negatīvo tendenci, ir vajadzīgi tiesību akti Eiropas līmenī. Tāpēc Padomei būtu pēc iespējas drīzāk jāatsāk debates par augsnes aizsardzības direktīvu. Tematiskā stratēģijā Komisijai būtu arī jārosina dalībvalstis risināt problēmas, ko rada zemes izmantošana transporta un mājokļu būvniecības vajadzībām, un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu lauksaimniecības zemes un mežu aizsardzību.

4.3.1

Ar pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” Komisija savas politikas centrā izvirzīja dabas resursu efektīvāku izmantošanu un atbilstošajā ceļvedī noteica galvenos atskaites punktus laikposmam līdz 2020. gadam. Diemžēl 41. punktā paredzētie mērķi nepietiekami atspoguļo svarīgus atskaites punktus.

4.3.2

Mērķos īpaši svarīgi būtu iekļaut ekonomikas izaugsmes (pilnīga) nošķiršanu no negatīvas ietekmes uz vidi, kā arī nodomu līdz 2020. gadam vienoties par vērienīgiem resursu efektivitātes mērķiem un uzticamiem rādītājiem, kas publiskā un privātā sektora lēmuma pieņēmējiem rādīs ceļu virzībā uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku (5). Komiteja arī atkārtoti aicina izmantot Ekodizaina direktīvu, lai pakāpeniski izslēgtu no aprites ilgtnespējīgus produktus, un šajā nolūkā paplašināt minētās direktīvas piemērošanu, attiecinot to ne tikai uz energoefektivitātes, bet arī materiālo resursu labākas izmantošanas aspektu (6).

4.4.1

Sestās VRP novērtējums skaidri liecina, ka visnopietnākais šķērslis tik ļoti nepieciešamajam progresam vides aizsardzībā ir trūkumi esošo vides tiesību aktu īstenošanā. Tāpēc atzinīgi vērtējams ir tas, ka viena no galvenajām prioritātēm septītajā vides rīcības programmā ir ES vides tiesību aktu labāka īstenošana dalībvalstu līmenī.

4.4.2

Tomēr Komisija vides tiesību aktu labāku īstenošanu ir noteikusi par svarīgu prioritāti arī agrāk, taču bez ievērojamiem panākumiem. Tādēļ jārēķinās ar būtiskiem šķēršļiem, kurus nevar novērst, tikai ieviešot ierosinātos uzlabojumus informācijas sniegšanā par vides tiesībām, kontroles mehānismiem un tiesu pieejamību.

4.4.3

Izšķirošais drīzāk ir politiskās gribas trūkums daudzās dalībvalstis, lai vides tiesību aktu efektīvu īstenošanu noteiktu par tikpat nozīmīgu politisko prioritāti un atbilstoši nodrošinātu atbildīgās izpildiestādes ar pietiekamiem līdzekļiem un kvalificētiem speciālistiem, kā arī konfliktsituāciju gadījumā sniegtu nepieciešamo politisko atbalstu.

4.4.4

Iezīmējas skaidras paralēles ar finanšu krīzi. Tāpat kā finanšu krīzi izraisīja ilgtnespējīgā rīkošanās ar ekonomiskajiem resursiem Māstrihtas līgumā noteikto kopējās valūtas stabilitātes kritēriju neievērošanas dēļ, arī vides problēmu cēloņi ir saistīti ar resursu pārmērīgu izmantošanu — šajā gadījumā runa ir par augsni, ūdeni, gaisu, klimatu, neatjaunojamiem minerālajiem un fosilajiem resursiem utt.

4.4.5

Komiteja uzskata, ka uz vides krīzi vajadzīga līdzīga reakcija kā ar fiskālo paktu apstiprinātie pasākumi finanšu krīzes pārvarēšanai: skaidras prasības, skaidri rādītāji, uzraudzība un sankcijas. Septītajā VRP nekas tāds nav paredzēts. Norādītās pieejas nav piemērotas strukturālo īstenošanas trūkumu faktiskai novēršanai. Ierosinātie mērķi attiecībā uz tiesību aktu labāku piemērošanu līdz 2020. gadam ir pilnīgi nekonkrēti un nepārbaudāmi.

4.4.6

EESK uzskata, ka tiesību aktu ievērošanas priekšnoteikums ir efektīva, neatkarīgu iestāžu veikta uzraudzība un uzticama gatavība vajadzības gadījumā noteikt vai akceptēt nepieciešamās sankcijas. Tāpēc Komiteja pauž cerību, ka septītajā VRP saistošie kritēriji attiecībā uz dalībvalstu veiktu efektīvu kontroli un uzraudzību tiks paplašināti, attiecinot tos uz visiem ES vides tiesību aktiem, un tiks paredzēta papildu kapacitātes veidošana ES līmenī.

4.4.7

Turklāt 82.f) punktā minētais mērķis, proti, integrēt ar vidi un klimatu saistītus apsvērumus “Eiropas pusgada” procesā, var šim jautājumam pievērst ES un dalībvalstu līmeņa politisko vadītāju uzmanību. Komisija taču norāda, cik negatīvas sekas augošs vides piesārņojums var radīt arī makroekonomiskā kontekstā. To izteiksmīgi pierāda arī Stern 2006. gada ziņojums “Klimata pārmaiņu ekonomika” un 2010. gada apkopojošs ziņojums par TEEB iniciatīvu “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika”.

4.4.8

Septītā VRP būtu jāpapildina ar pasākumiem, kas nodrošina pozitīvus stimulus vides tiesību aktu ievērošanai. Īpaši efektīvs veids, kā veicināt tiesību aktu ievērošanu, ir dalībvalstīm un privātām juridiskām personām piešķirtā ES finansējuma sasaiste ar pierādījumiem par attiecīgo vides tiesību aktu ievērošanu. EESK uzskata, ka arī turpmāk ir svarīgi īstenot sadarbības stratēģijas un popularizēt labas prakses piemērus, lai rosinātu uzņēmumus iesaistīties vides stāvokļa uzlabošanā.

4.4.9

Galu galā, lai vides aizsardzība būtu efektīva, aktīvi jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, tā nodrošinot, ka iedzīvotāji var aktīvi uzņemties sarga lomu. Šim nolūkam nepieciešamie instrumenti, it īpaši ar Orhūsas konvenciju, Eiropas vides tiesībās jau ir ieviesti, piemēram, brīva piekļuve vides informācijai, pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalība lēmumu pieņemšanā saistībā ar vides tiesībām, kā arī tiesu pieejamība. Priekšlikumā septītajai VRP šie instrumenti gan ir minēti, taču nav iztirzāta pilsoniskās sabiedrības loma vides tiesību aktu īstenošanā vai minēti tālejošāki priekšlikumi. Gandrīz visu dabai un videi labvēlīgo pārmaiņu īstenošanu ir pieprasījusi pilsoniskā sabiedrība. EESK uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir viens no galvenajiem septītās VRP īstenošanas dalībniekiem. Septītajā VRP ar papildu prioritāru mērķi būtu skaidri jāuzsver un jānostiprina to loma. Pasākumu katalogs būtu jāpapildina, paredzot pieejas, ar kurām veicina pilsoniskās sabiedrības aktivitāti (piemēram, vietējās Agenda 21 apvienības vai līdzīgi forumi), partnerību veidošanu un organizētas pilsoniskās sabiedrības ciešāku iesaisti vides vai ilgtspējas padomēs.

4.5.1

Lai nodrošinātu pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, īpaši svarīga nozīme ir pasākumiem, ar kuriem veicina ieguldījumus vides un klimata politikas īstenošanā, un ekoloģisko izmaksu iekļaušanai cenu veidošanā. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ierosinātajā septītajā VRP šo jautājumu ir noteikusi par prioritāru mērķi. Taču arī šeit 2020. gadam ierosinātie mērķi (82. punkta a) un b) apakšpunkts) ir ļoti neskaidri un nav piemēroti kā pārbaudāmu panākumu kritēriji.

4.5.2

Atkal ir sniegtas tikai neskaidras norādes uz videi kaitīgu subsīdiju pakāpenisku izskaušanu, līdzīgi kā, piemēram, 2006. gada ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kurā bija solīts publicēt attiecīgu sarakstu. Ja atkārtoti izsludinātie pasākumi atkal netiks īstenoti, pastāv risks, ka ES vides politika zaudēs uzticamību. Tas pats attiecas arī uz bieži sludināto principu par ārējo izmaksu internalizāciju un uz nodokļu pārvirzi no darbaspēka uz vidi kā ierobežotu resursu.