6.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 161/46

1.1

Tā kā lielam skaitam cilvēku visā pasaulē trūkst pārtikas un resursi ir ierobežoti, EESK uzskata, ka pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanai un samazināšanai ir jābūt svarīgam politiskās programmas tematam. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta iesaisti un Komisijas nesenās iniciatīvas šajā jomā.

1.2

Lai veicamie politikas pasākumi būtu konsekventi, EESK uzstāj, ka ES līmenī ir nepieciešama vienota definīcija un metodoloģija pārtikas zudumu un izšķērdēšanas kvantitatīvai novērtēšanai. Tomēr, ņemot vērā pašreizējo stāvokli un noteiktos mērķus, jāsāk īstenot konkrētus pasākumus, negaidot iesākto programmu rezultātus.

1.3

EESK mudina veidot pārtikas izšķērdēšanas novēršanas un samazināšanas pieredzes apmaiņas platformas un turpināt to darbu dažādos Savienības reģionos un tās dalībvalstīs, lai uzlabotu šādām programmām veltīto līdzekļu izmantošanu un atbalstītu efektivitāti apliecinājušās iniciatīvas.

1.4

Paužot nožēlu par pārtikas banku resursu samazināšanos, turklāt laikā, kad ekonomikas krīzes dēļ šo banku vajadzības ir ievērojami pieaugušas, Komiteja īpaši uzsver, ka vajadzētu panākt, lai tās varētu saņemt pēc iespējas vairāk vēl pārtikā derīgu produktu no piegādātājiem un ēdināšanas nozares uzņēmumiem. Īpaši ir nepieciešams izplatīt dažās valstīs pastāvošās iniciatīvas attiecībā uz nodokļiem, saistību izpildi no ziedotāju puses vai dažu administratīvu ierobežojumu pielāgošanu, lai pārtikas nodošanu padarītu vieglāku, vienlaikus garantējot tās nekaitīgumu.

1.5

Lai samazinātu izšķērdēšanu, ļoti liela nozīme ir izglītībai. Būtu vēlams šo tematu iekļaut kolektīvās un privātās ēdināšanas nozaru topošo profesionāļu sagatavošanas programmā, kā arī viņu tālākizglītības programmās. Tāpat dizaina mācību iestādēs varētu būt programmas tāda iepakojuma izstrādei, kura mērķis ir pārtikas saglabāšana un tā satura maksimāla izmantošana.

1.6

EESK uzskata, ka komunikācijai ar patērētājiem, bez šaubām, ir būtiska nozīme un tās pamatā jābūt atbilstošai izšķērdēšanas iemeslu analīzei. Līdztekus vispārējās informētības par pārtikas izšķērdēšanu uzlabošanai, citstarp īpaši jāuzsver, kā pareizi saprast produktu derīguma termiņu, plānot pirkumus, glabāt pārtiku un izmantot pārtikas atlikumus. Tiks veltīta uzmanība tam, lai izplatītu vēstījumus, kas pielāgoti mājsaimniecību veidiem.

1.7

Pētniecībā kopumā šim jautājumu lokam būtu jāvelta īpaša uzmanība, tā kā tas saistīts ar visiem pārtikas ķēdes posmiem. Tādējādi lietišķie pētījumi lauksaimniecībā joprojām ir nepieciešami, lai arī turpmāk uzlabotu ražošanas tehnoloģijas. Savukārt attīstībai iepakojuma ziņā arī būtu jāpalīdz novērst un samazināt izšķērdēšanu (konservēšana, gudrs marķējums …)

1.8

Primārās ražošanas līmenī ir jārūpējas par KLP atbalstīto starpnozaru instrumentu efektivitātes uzlabošanu un par to, lai tie kļūtu arvien ilgtspējīgāki. Īpaša vērība ir jāvelta īsu aprites ķēžu attīstības iniciatīvām, kas var veicināt zudumu un izšķērdēšanas samazināšanu.

2.1

Kopš 2008.–2009. gada pārtikas krīzes pārtikas nodrošinājums joprojām ir galvenais jautājums, kas nodarbina lielāko daļu lēmumu pieņēmēju un starptautisko organizāciju. Graudu un citu kultūraugu cenu krasais pieaugums 2012. gadā pastiprina tā nozīmi.

2.2

Lai visas pasaules iedzīvotājiem varētu nodrošināt pārtiku, arī turpmāk vislielākā nozīme būs efektīvai lauksaimnieciskajai ražošanai.

2.3

Iedzīvotāju skaits pasaulē līdz 2050. gadam, iespējams, pieaugs līdz 9 miljardiem, tāpēc lauksaimniecības produktivitāte jāpalielina par 60 %, bet, tā kā resursu kļūst arvien mazāk un notiek klimata pārmaiņas, līdztekus aktīvi ir jāapkaro pārtikas zudumi un izšķērdēšana.

2.4

Zudumi un izšķērdēšana, pat ja dažādā pakāpē, skar visus pārtikas aprites posmus un kopumā tiek lēsts, ka to apmērs sasniedz 1/3 no kopējā cilvēku patēriņam paredzētās pārtikas daudzuma (“Pārtikas zudums un izšķērdēšana pasaulē”, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija).

2.5

Eiropas Savienībā 2011. gadā, pēc ekonomikas un finanšu krīzes, 24,2 % iedzīvotāju jeb 119,6 miljoni cilvēku dzīvoja uz sociālās atstumtības sliekšņa. Eiropas Pārtikas programmas palīdzības sniegšanai vistrūcīgākajām personām sniegtā atbalsta saņēmēju skaits pieaudzis no 13 miljoniem 2010. gadā līdz 18. miljoniem 2010. gadā (1). Tātad pārtikas banku vajadzības kļūst arvien lielākas.

2.6

Šis atzinums iekļaujas pārdomās par stratēģiju “Eiropa 2020”. Turklāt Eiropas Komisija paziņojumā “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (2) ir punkts par pārtikas jautājuma risināšanu un par nepieciešamību samazināt pārtikas izšķērdēšanu.

3.1.1

Pārtikas zuduma un izšķērdēšanas jēdzieni ir jāanalizē visaptveroši, no ražošanas posma līdz patēriņam, ietverot starpposmus — pārstrādi un piegādi, neaizmirstot ēdināšanas pakalpojumus.

3.1.2

Eiropas Savienībā ražošanas posmā pārtikas zudumu daļa ir samērā neliela. Turklāt produktus, kas neatbilst noteikumos paredzētajiem ražošanas standartiem vai tirgus standartiem un ko nevar izmantot cilvēku pārtikai tieši, pilnībā vai daļēji izmanto pārstrādei. Ja tie nav izmantojami cilvēku pārtikai, tos vajadzētu izmantot dzīvnieku pārtikai, bioenerģijas ražošanai vai iestrādā augsnē tās organiskā sastāva uzlabošanai.

3.1.3

Pārtikas zudumus un izšķērdēšanu varētu definēt kā tādu sākotnēji cilvēka patēriņam paredzētu pārtiku, izņemot pārtikā neizmantojamus produktus, ko izmet vai iznīcina jebkurā pārtikas aprites posmā, sākot no lauku saimniecības līdz patērētājam. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) definīciju pārtikas zudumus konstatē pārtikas aprites sākumā (primārajā ražošanā, pēc ražas novākšanas un pārstrādes posmā), savukārt pārtikas izšķērdēšanu parasti konstatē aprites beigās (piegādes un gala patēriņa posmā).

3.1.4

Tādējādi pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jēdziens neietver atliekas pēc ražas novākšanas un pārstrādes blakusproduktus, kas pārtikā nav izmantojami. Tomēr līdz ar zināšanu un tehnikas attīstību varbūt rīt varēs izmantot to, kas nav ēdams un ko šodien nav iespējams pārstrādāt blakusproduktos. Tāpēc minētās definīcijas jāuzskata par tādām, kas var mainīties.

3.1.5

Vēl par ražošanas posmu jāmin, ka vairākkārtējās beidzamo gadu laikā notikušās KLP reformas ir devušas iespēju pielāgot instrumentus, lai novērstu tirgus pārsātinātību un to labāk pārvaldītu. Vienlaikus aprites uzlabošana, piemēram, reāli pastiprinot lauksaimniecisko ražotāju spēju ietekmēt tirdzniecības sarunu iznākumu, vēl ir jākonkretizē.

3.2.1

Pārtikas zudumi un izšķērdēšana ir konstatēti visos pasaules reģionos. Bet Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) dati liecina, ka jaunattīstības valstīs vairāk nekā 40 % zudumu rodas pēc ražas novākšanas un pārstrādes gaitā, savukārt rūpnieciski attīstītajās valstīs tos galvenokārt konstatē piegādes un patēriņa posmā.

3.2.2

2010. gadā publicētajā Eiropas Komisijas apsekojumā minēts, ka pārtikas atkritumu daudzums ir 179 kg uz iedzīvotāju gadā. Dažādos aprites posmos tas ir šāds: 42 % atkritumu rodas mājsaimniecībās, 39 % — pārtikas nozarēs, 5 % — piegādes jomā un 14 % — ēdināšanas pakalpojumu jomā. Ja politika nemainīsies, līdz 2020. gadam šie daudzumi varētu palielināties par 40 %. Jāprecizē, ka pētījumā nav ņemti vērā pārtikas zudumi un izšķērdēšana lauksaimniecībā un zivsaimniecībā.

3.2.3

Kāds Briselē veikts pētījums par mājsaimniecības atkritumu sastāvu liecina, ka izšķērdēta pārtika veido 11,7 % no mājsaimniecības atkritumu bruto masas. Atkritumos nonāk iesākti produkti, produkti, kam beidzies derīguma termiņš un neapēsta sagatavotā pārtika attiecīgi 47,7 %, 26,7 un 25,5 % apmērā no kopējās izšķērdētās pārtikas.

3.3.1

Jaunattīstības valstīs ar zemiem iedzīvotāju ienākumiem lielākā daļa zudumu rodas ražošanas posmā un pēc ražas novākšanas, jo trūkst finanšu resursu plašā nozīmē izprasta infrastruktūras trūkuma problēmas risināšanai.

3.3.2

Savukārt rūpnieciski attīstītās valstīs vairāk nākas saskarties ar attieksmes problēmu. Pēdējās desmitgadēs, palielinoties ražīgumam lauksaimniecībā, ir bijis iespējams panākt iedzīvotāju apgādi ar pārtiku par pieņemamām cenām. Šādas attīstības un lielāku pieejamo ienākumu rezultātā pārtikai veltītā budžeta daļa ir ievērojami samazinājusies. Šī tendence daļēji var būt skaidrojums izšķērdēšanas pieaugumam patērētāju vidū.

3.3.3

Tādi socioloģiski iemesli kā ģimenes struktūras vai dzīves ritma izmaiņas arī veicina pārtikas izšķērdēšanu.

3.3.4

Daži vizuālās kvalitātes standarti, ko attiecībā uz svaigajiem produktiem pieprasa piegādes ķēdēs, var būt izšķērdēšanas iemesls, jo ražošanas posmā tie ēdamus produktus liek noraidīt citu, nevis veselības iemeslu dēļ.

3.3.5

Daži pārstrādātāji, pielāgojot noteiktus procesus, varētu palīdzēt samazināt izšķērdēšanu. Piemēram, dažus iepakojumus ir grūti iztukšot pilnībā; dažu produktu iepakojums neatbilst mājsaimniecību socioloģiskai attīstībai, savukārt dažus iepakojumus ir grūti aizvērt pēc atvēršanas utt.

3.3.6

Lai gan tirdzniecības prakse pirmām kārtām ir vērsta uz pirkšanas stimulēšanu, dažkārt tā var arī pastiprināt zināma veida izšķērdēšanu (piemēram, komunikācija tikai par cenu, trīs produkti par divu produktu cenu u.c.). Tomēr arī šajā ziņā pētījumi liecina par būtiskām attieksmes atšķirībām atkarībā no ģimenes profila.

3.3.7

Patērētāju vidū valda liela neskaidrība par atšķirību starp “derīgs līdz” un “ieteicams izlietot līdz”, un tas veicina pārtikas izšķērdēšanu. Apvienotajā Karalistē pētījumi par marķēšanu liecina, ka 45 – 49 % patērētāju nepareizi izprot produktu derīguma termiņu un šā iemesla dēļ tiek izšķērdēti 20 % pārtikas no tā kopējā izšķērdētās pārtikas daudzuma, ko iespējams novērst (WRAP (Atkritumu un resursu rīcības programma), 2010.).

3.4.1

Pārtikas zudumiem un izšķērdēšanai ir triju veidu ietekme: tā skar ekonomiku, sociālo jomu un vidi.

3.4.2

Ietekme uz vidi ir visjūtamākā, jo tā tieši izpaužas kā mājsaimniecības atkritumu bioloģiski sairstošās daļas palielināšanās. Pārtikas izšķērdēšana rada ne tikai atkritumus, tā nozīmē arī zaudēt produkta ražošanai, pārstrādei un piegādei nepieciešamos resursus. Jo tālāk pārtikas apritē izšķērdēšana notiek, jo vairāk resursu tiek izšķērdēti.

3.4.3

Siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas negatīvi sekmē klimata pārmaiņas. Šajā ziņā mājsaimniecību ietekme ir vislielākā, jo minētajā posmā rodas 45 % aplēsto ar pārtikas izšķērdēšanu saistīto emisiju, bet pārstrādes nozare rada aptuveni 35 % no gada emisijām. Pētījumā tomēr minēts, ka aplēses par SEG emisijām ir jāuztver piesardzīgi, jo tās ir atkarīgas no pārtikas izšķērdēšanas datu uzticamības. (“Priekšizpēte par pārtikas izšķērdēšanu 27 ES valstīs”, 2010. gada oktobra kopsavilkums.)

3.4.4

Gan patērētājiem, gan citiem aprites posmiem jebkura veida izšķērdēšana nozīmē finansiālus zaudējumus. Nākotnē politika atkritumu jomā kļūs stingrāka, radot papildu izmaksas (atkritumu izvešanas izmaksas, nodokļi u. c.) dažādiem aprites dalībniekiem. Šāda virzība var tika veicināt investīcijas preventīvajos pasākumos.

3.4.5

Sociāli un ētiski nav pieņemami izvairīties no politiskiem pasākumiem, kuru mērķis ir pārtikas zudumu un izšķērdēšanas samazināšana, jo īpaši laikā, kad ekonomikas krīzes dēļ Eiropas teritorijā pieaug to cilvēku skaits, kas nonāk arvien lielākā trūkumā. Šo bažas izraisošo tendenci atspoguļo nepārtraukti augošās pārtikas banku vajadzības.

4.1

Pasaules, Eiropas, valstu un vietējā līmenī ir izstrādātas daudzas iniciatīvas. To vidū ir gan attieksmes, gan kvantitatīvi pētījumi, gan arī konkrēti vietējā līmeņa projekti.

4.2

Viens no starptautiskajiem projektiem ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) iniciatīva pārtikas zudumu un atkritumu daudzuma samazināšanai (Save Food), kuras ietvaros tiek veidotas publiskā un privātā sektora partnerattiecības un izstrādāti ar konkrētiem datiem pamatoti politikas pasākumi, kā arī atbalstītas investīcijas, pamatojoties uz resursu piesaisti, konsekventiem un saskaņotiem novērtējumiem un pārtikas zudumu un tās izšķērdēšanas analīzi, izpratnes palielināšanu, tīklu izveidi un pārtikas un lauksaimniecības sistēmā ieinteresēto pušu spēju veidošanu.

4.3

Eiropas Parlaments 2012. gada 19. janvārī apstiprināja rezolūciju par stratēģiju efektīvākas pārtikas aprites nodrošināšanai ES. Tajā Eiropas Komisija tiek aicināta veikt praktiskus pasākumus, lai līdz 2025. gadam par 50 % samazinātu pārtikas izšķērdēšanu. EP vēlas, lai tiktu īstenota tāda saskaņota stratēģija, kas, apvienojot gan Eiropas, gan valstu pasākumus, veicinātu zudumu samazināšanu katrā pārtikas aprites posmā.

4.4

Paziņojumā par resursu efektīvu izmantošanu (3) Komisija veselu nodaļu veltījusi pārtikas produktiem un aicina dalībvalstis pārtikas izšķērdēšanas problēmu risināt katras valsts atkritumu novēršanas programmā. Paziņojumā minēts, ka līdz 2020. gadam izšķērdētās pārtikas apjoms būtu jāsamazina uz pusi.

4.5

Komisija 2011. gada augustā publicēja “Pamatnostādnes par pārtikas izšķērdēšanas novēršanas programmu gatavošanu”, kuru mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt atkritumu rašanās novēršanas valsts programmas pārtikas zudumu jomā. Komisija turklāt ir izveidojusi pārtikas zudumiem veltītu tīmekļa vietni, kurā tiek sniegta informācija par tā novēršanu, (sk. “10 Tips to reduce food waste” (“10 veidi kā novērst pārtikas zudumus”), informācija par atšķirību starp norādēm “izlietot līdz” un “ieteicams līdz”, pārskats par labāko praksi u. c.).

4.6

Visbeidzot Komisija pašlaik izstrādā paziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku, kurā būtiska sadaļa tiks veltīta pārtikas izšķērdēšanai un kuru paredzēts publicēt 2013. gada beigās. Pārtikas aprites un dzīvnieku un augu veselības padomdevēja grupa ir izveidojusi pārtikas zuduma un izšķērdēšanas darba grupu viedokļu apmaiņai starp Komisiju un visiem galvenajiem pārtikas aprites dalībniekiem.

4.7

Jāmin arī Greencook iniciatīva, kuru līdzfinansē ELFLA (Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai) un kuras mērķis ir samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Daudznozaru partnerība sniedz iespēju viedokļu apmaiņai par dažādām vietējā līmenī īstenotām iniciatīvām, lai no eksperimentālā posma pārietu uz vispārēju stratēģiju. Starpposma ziņojumi vieš cerības un secinājumi gaidāmi 2014. gadā.

4.8

Arī Padome izskata jautājumus, kas saistīti ar pārtikas ilgtspējīgu ražošanu. Austrijas nesen piedāvātā un 16 dalībvalstu atbalstītā ierosme pārtikas jomā izveidot jaunu modeli aptver arī tādu aspektu kā pārtikas nozīmības novērtēšana, kas sekmētu tās izšķērdēšanas novēršanu (skatīt 16821/12).

4.9

Apvienotajā Karalistē jau vairākus gadus aktīvi darbojas rīcības programma WRAP, galvenokārt aktīvi pievēršoties kvantifikācijai un īstenojot pārtikas zudumu un izšķērdēšanas novēršanas kampaņu. Minētā apvienība ir palīdzējusi noslēgt līgumu (Courtauld Commitment) starp lielākajiem Lielbritānijas mazumtirgotājiem un ievērojamu skaitu lielāko pārtikas produktu un dzērienu ražotāju, lai atbalstītu un īstenotu visus pasākumus, kas var samazināt izšķērdēšanu. Kopš tās darbības sākuma 2006./2007. gadā stāvoklis pārtikas apritē ir uzlabojies.

4.10

Arī ēdināšanas pakalpojumu posms ir viens no pārtikas zuduma kritiskajiem punktiem. Ziņojums, ko Lielbritānijā publicējusi Ilgtspējīgu restorānu apvienība (Sustainable Restaurant Association) (Pētījums par pārtikas zudumu restorānos (2010. gads)) dod iespēju labāk saprast, kas notiek šajā jomā. Sākotnējā doma bija desmit restorānos, kas ir Ilgtspējīgu restorānu apvienības locekļi, precīzāk uzskaitīt pārtikas atkritumu daudzumu trijos līmeņos: patērētāja atstātā pārtika, gatavošanas laikā izšķērdētā pārtika un bojāti vai dažādu iemeslu dēļ neizmantojami produkti. Šīs analīzes mērķis bija formulēt praktiskus ieteikumus par konstatēto zudumu samazināšanu.

4.11

Ekonomikas un finanšu krīzes laikā pārtikas bankas pauž bažas par to, ka to resursi samazinās, bet vajadzības atkarībā no katras dalībvalsts palielinās. Dažādām labdarības organizācijām ir līgumi ar piegādē un pārstrādē iesaistītajām pusēm, lai varētu izmantot no tirdzniecības izņemtus produktus. Protams, ka šie produkti joprojām atbilst visām pārtikas nekaitīguma normām.

5.1

Saskaroties ar tādiem izaicinājumiem kā demogrāfiskā attīstība, klimata pārmaiņas un nepieciešamība efektīvi izmantot resursus, pārtikas zudumu un izšķērdēšanas apkarošana ir jāuzskata par daļu no pārtikas nodrošinājuma problēmas risinājuma.

5.2

Noteikti ir vajadzīga atšķirīga pieeja jaunattīstības valstīm un rūpnieciski attīstītām valstīm.

5.3

Jaunattīstības valstīs lielākā daļa zudumu rodas pirmajos aprites posmos, tāpēc jāiesaka cita veida risinājumi, kuriem EESK jau pievērsusies dažādos dokumentos. Rūpnieciski attīstītajās valstīs, tostarp ES, pārtikas zudumi un izšķērdēšana pirmām kārtām būtu jāapkaro pārstrādes, piegādes, patērētāju un ēdināšanas pakalpojumu posmos.

5.4

Rūpnieciski attīstītajās valstīs galvenokārt jāsaskaras ar attieksmes problēmu; beidzamajos četrdesmit gados pārtikai atvēlētā mājsaimniecību budžeta postenis ir kļuvis mazāks, un, iespējams, ka šis fakts sekmējis galapatērētāju nevērīgāku izturēšanos pret pārtiku. Dažas aptaujas liecina, ka attieksme pret pārtikas pirkumiem un patēriņu ir atkarīga no ģimenes profila (ienākumu līmenis, mājsaimniecību lielums un vecums u.c.). Minētais elements būtu jāņem vērā, lai nākotnē veicamie izglītības un izpratnes veidošanas pasākumi būtu cik vien iespējams efektīvi.

5.5

Izskatot daudzus pārtikas zudumu un izšķērdēšanas jomā veiktus pētījumus un iniciatīvas, nākas konstatēt, ka pilnīgi nepieciešami ir uzticami un salīdzināmi dati. Tāpat prioritāte ir kopējas Eiropas Savienības līmeņa definīcijas un metodes pieņemšana zudumu un izšķērdēšanas kvantitatīvai novērtēšanai. Tas tiks darīts, īstenojot Septītās pētniecības pamatprogrammas projektu (Eiropas pamatprogramma pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai) “Fusions”, kura īstenošana sākta 2012. gada augustā. Šajā projektā uzmanība pievērsta arī labas prakses apmaiņai un izstrādei, dažādu partneru kopīgu pasākumu organizēšanai, izpratnes veicināšanai un ieteikumu izvirzīšanai politikas jomā. Tomēr, ņemot vērā steidzamību un noteiktos mērķus, konkrētu pasākumu īstenošana ir jāsāk paralēli pētījumiem, kuru mērķis ir uzlabot datus.

5.6

Lai visefektīvāk izmantotu ES, valsts un vietējā līmeņa iniciatīvu rezultātus, jāizveido sistēma, kas sekmē informācijas un pozitīvas prakses apmaiņu.

5.7

Vispārīgi:

5.8

Lai gan lielveikali nav tas ķēdes posms, kur pārtikas izšķērdēšana ir vislielākā, tiem var būt noteicoša loma tās samazināšanā, ievērojot noteiktu tirdzniecības praksi un aktīvāk gādājot par patērētāju informētību un viņu izpratnes veidošanu.

5.9

Tomēr analizējot pētījumus par uz tirdzniecības praksi, ne vienmēr ir viegli noteikt to, kura pārtikas izšķērdēšanu noteikti ietekmē vienā vai otrā virzienā. Tirdzniecības prakse izšķērdēšanu var ietekmēt pozitīvi vai negatīvi, atkarībā no dažādiem kritērijiem, piemēram, mājsaimniecības locekļu skaits, tās veids vai attiecīgo pārtikas produktu veids.

5.10

Patērētāju organizāciju pētniecības un informācijas centrs (CRIOC) (Centre de Recherche et d’Information des Organisations de Consommateurs (Patērētāju organizāciju pētniecības un informācijas centrs), Beļģija.) ir veicis pētījumu par tirdzniecības praksi Beļģijas teritorijā, un tā secinājumi rosina dažas iniciatīvas, ko būtu iespējams īstenot piegādes jomā, lai mudinātu patērētājus veikt atbildīgu izvēli. Šādas iniciatīvas varētu būt, piemēram, sākt dialogu ar patērētājiem par produkta izcelsmi, ražošanas veidu, uzturvērtību, nevis tikai par cenas faktoru, vai sekmēt uz etiķetes norādītā derīguma termiņa pareizu izpratni.

5.11

Laikā, kad pārtikas banku resursi samazinās, vienlaikus palielinoties pieprasījumam pēc to palīdzības, atbildīgajām iestādēm jādara viss, lai atvieglotu pārtikas nodošanu šīm bankām. Pārtikas nekaitīgumam arī turpmāk ir jābūt prioritātei, taču ir nepieciešams, lai atbildīgās iestādes pielāgo dažas administratīvās prasības, tādējādi atvieglojot to piegādātāju darbu, kas vēlas apgādāt pārtikas bankas, nevis vēl izmantojamus pārtikas produktus izmest atkritumos. To pašu var attiecināt uz ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Jāatbalsta dažās dalībvalstīs īstenotās iniciatīvas gan attiecībā uz saistību izpildi no ziedotāju puses, ja ir ievēroti konkrēti nosacījumi, gan attiecībā uz nodokļu atvieglojumiem.

5.12

Apsverot, kā sekmēt to, lai sabiedriskajā ēdināšanā prioritāte tiktu dota vietējiem produktiem, nākas konstatēt, ka vietējos ražotājus un kooperatīvus var atbaidīt sarežģītās procedūras. Daļēji šo problēmu varētu atrisināt, nodrošinot šiem tirgus dalībniekiem vieglāku piekļuvi publiskajam iepirkumam. Šajā ziņā sava loma ir arī vietējām pašvaldībām, gan nosakot īpašus kritērijus to pārziņā esošajām ēdnīcām, gan apmācot personālu ilgtspējīgākas pārtikas jomā.

5.13

Tāpat ēdināšanas pakalpojumu jomā dažādās iniciatīvas liek secināt, ka attieksmes mainīšanai nepieciešama komunikācija gan ar personālu, gan ar patērētāju.

5.14

Topošo pavāru mācību programma būtu jāpielāgo. Tajā varētu iekļaut izpratnes veidošanu par dažādiem pārtikas izšķērdēšanas aspektiem, piemēram, krājumu pārvaldību, atkritumu šķirošanu, iespējamo finansiālo ieguvumu, vai pieeju, kuras pamatā ir patērētājs.

5.15

Preventīvās politikas pasākumu pamatā jābūt visu iesaistīto pušu kopējai un saskaņotai darbībai. Īstenojamie pasākumi ir jāpielāgo attiecīgajiem dalībniekiem, pārtikas produktu veidiem un patēriņa modeļiem, lai pēc iespējas ātrāk gūtu konkrētus rezultātus.

5.16

Kā piemēru var minēt nepieciešamību sākt dialogu ar pārstrādes nozari par to, lai tās tirgū laistie produkti palīdzētu mazināt pārtikas izšķērdēšanu mājsaimniecībās (iepakojuma dizains, konkrētiem pārtikas produktiem pielāgots daudzums un formāts u. c.). Minēto jautājumu loku vajadzētu iekļaut arī iepakojuma modelētāju apmācībā.

5.17

Primārās ražošanas posmā būtu jāstimulē un jāattīsta dažādi risinājumi:

5.18

Pašlaik pārtikas zudumu un izšķērdēšanas apmērs un cēloņi būtībā ir labi zināmi. Bet būtu precīzāk jānosaka, kādi ir zudumi katra konkrētā iemesla dēļ. Dažādiem pētījumiem, kuru mērķis ir kvantitatīvi novērtēt zudumus un izšķērdēšanu dažādos posmos, neapšaubāmi ir būtiska nozīme, lai varētu labāk izprast izskatāmo jautājumu un veikt preventīvus pasākumus, pamatojoties uz nopietniem un pārbaudāmiem argumentiem. To darīt ir jo īpaši svarīgi tāpēc, ka izmaksas, kas saistītas ar izšķērdēšanu un radušos atkritumu masu, nākotnē tikai palielināsies.

5.19

Pārtikas izšķērdēšanai patērētāja līmenī ir daudzi cēloņi, kas izpaužas atšķirīgi atkarībā no dalībvalsts, tās kultūras, klimata, uztura ieradumiem un mājsaimniecību veida. Minētais apstāklis Eiropas līmenim pielāgotas komunikācijas izvēli padara vēl sarežģītāku.