28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/34

—

uzskata, ka kopīgo problēmu, ar kurām saskaras dalībvalstu izglītības sistēmas, risināšana Eiropas līmenī rada ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību, kas var būtiski veicināt dalībvalstu izglītības politikas izstrādi. Izglītība ir panākumu atslēga, lai integrētos un sekmīgi iesaistītos sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē;

—

tāpēc norāda, ka Reģionu komitejai ir īpaša nozīme, jo dažās dalībvalstīs Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības ir atbildīgas par skolu izglītību, turklāt atsevišķās dalībvalstīs šī joma ir pašvaldību kompetencē;

—

norāda, ka imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas procesā īpaša nozīme ir pirmskolas un skolas izglītībai, un šajā sakarā uzsver, ka svarīgi ir prast valodas vai vienu no valodām, ko mītnes zemē lieto mācību procesā un saziņā;

—

uzskata, ka imigrācijas palielināšanās vairo ne tikai Eiropas Savienības kulturālo, bet arī lingvistisko daudzveidību, kura, atbilstoši novērtējot valodu prasmes nozīmīgumu, varētu kļūt par vēl vienu Eiropas kā uzņēmējdarbības vietas priekšrocību, kas palīdz tai konkurēt pasaules tirgū; tādēļ brīdina, ka imigrācijas palielināšanos nedrīkstam vērtēt tikai kā slogu, kas apgrūtina ES dalībvalstis, un, ņemot vērā demogrāfisko attīstību Eiropā, rosina izmantot imigrācijas pavērtās iespējas;

—

aicina Eiropas Komisiju, padziļināti apspriežot minētos jautājumus Eiropas līmenī, pievērsties arī šādām jomām, kuras zaļajā grāmatā nav aplūkotas:

Ziņotāja

:

Ursula Männle (DE/PPE), Bavārijas parlamenta deputāte

1.

uzsver, ka ES sadarbībai izglītības jomā ir īpaša nozīme Eiropas sabiedriskajā un ekonomiskajā attīstībā, īstenojot Lisabonas stratēģiju, un tāpēc uzskata, ka ļoti svarīgi ir palielināt izglītības nozīmi “zināšanu trijstūrī” (izglītība, pētniecība un jaunrade);

2.

norāda, ka ES sadarbība izglītības jomā jāattīsta, ievērojot EKL 149. un 150. pantu un subsidiaritātes principu;

3.

tāpēc atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas zaļajā grāmatā iekļauto norādi, ka par izglītības politiku ir atbildīgas vienīgi dalībvalstis;

4.

zaļās grāmatas nosaukuma sakarā uzsver, ka iespējas un problēmas sastopamas galvenokārt ES dalībvalstu izglītības sistēmu līmenī un, ņemot vērā Līguma noteikumus, nedrīkstam runāt par ES izglītības sistēmām, jo politiskie lēmumi attiecībā uz izglītības sistēmām tiek pieņemti valstu un – atsevišķos gadījumos – reģionālā vai vietējā līmenī;

5.

iepriekšējā punktā gan ir norādījusi uz līmeni, kurā minētie jautājumi galvenokārt tiek risināti, tomēr uzskata, ka kopīgo problēmu, ar kurām saskaras dalībvalstu izglītības sistēmas, risināšana Eiropas līmenī rada ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību, kas var būtiski veicināt dalībvalstu izglītības politikas izstrādi;

6.

uzskata, ka padziļināta informācijas un pieredzes apmaiņa starp dalībvalstīm būs ļoti lietderīga un šajā ziņā liela nozīme ir tam, ka Eiropas Komisija apņēmusies izplatīt labas prakses piemērus no dažādām dalībvalstīm;

7.

tāpēc norāda, ka Reģionu komitejai ir īpaša nozīme, jo dažās dalībvalstīs Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības ir atbildīgas par skolu izglītību, turklāt atsevišķās dalībvalstīs šī joma ir pašvaldību ekskluzīvā kompetencē;

8.

uzskata, ka dalībvalstu sadarbībai, īstenojot darba programmu “Izglītība un apmācība 2010”, ir ļoti nozīmīgi rezultāti. Komiteja īpaši atzinīgi vērtē īstenotos peer learning (mācīšanās vienam no otra) pasākumus, kuros var piedalīties brīvprātīgi un kuri paver plašas savstarpējas mācīšanās iespējas, un izsaka pateicību peer learning grupas “Izglītības pieejamība un sociālā integrācija” locekļiem par paveikto darbu;

9.

tāpēc atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu Eiropas Kultūru dialoga gadā (2008), publicējot Zaļo grāmatu par migrāciju un mobilitāti, veicināt imigrējušo bērnu un jauniešu integrāciju, kas stiprinās arī sociālās kohēziju;

10.

atzinīgi vērtē Eiropas Kultūru dialoga gadā paveikto sabiedrisko attiecību jomā un šī darba paliekošo vērtību, īpaši norādot uz skolās sevišķi pieprasīto Eiropas gadam (2008) veltīto plakātu;

11.

atbalsta Eiropas Komisijas nolūku sākt plašu apspriešanos, lai Eiropas sabiedrību informētu par stāvokli imigrējušo bērnu un jauniešu izglītības jomā, un ar lielu interesi iepazīsies ar minētās apspriešanās rezultātiem;

12.

uzskata, ka apspriešanās procesam paredzētie pieci mēneši ir pietiekams laiks, lai formulētu skaidru nostāju minētajā jautājumā, un aicina Komitejas locekļus reģionālā un vietējā līmenī atbalstīt visus, kas vēlas iesaistīties tā apspriešanā Eiropas mērogā;

13.

atzīmē arī, ka Komisija jau 2008. gada decembrī, tātad, vēl pirms apspriešanās perioda beigām izteiks jaunus priekšlikumus par jomām, kurās jālieto atklātās koordinācijas metode, un, iespējams, ka minētie priekšlikumi paredzēs arī politiskās pieredzes apmaiņu par imigrantu izcelsmes bērnu un jauniešu integrāciju; Reģionu komiteja pauž cerību, ka Komisija atbilstoši ņems vērā Komitejas atzinumu;

14.

piekrīt Eiropas Komisijai, kas jēdzienu “imigranta statuss” definējusi plaši, līdzīgi kā ESAO veiktajos pētījumos par skolēnu starptautisko novērtējumu (PISA) attiecinot to arī uz personām, kuras pēc dzimšanas vai naturalizēšanās ieguvušas tās dalībvalsts pilsonību, kurā minētās personas dzīvo, vai arī ir šādu personu bērni;

15.

atzinīgi vērtē faktu, ka Eiropas Komisija zaļajā grāmatā galveno uzmanību veltījusi imigrējušiem bērniem un jauniešiem, kuriem vienlaikus jāpārvar arī sociālas un ekonomiskas grūtības, jo, pēc Reģionu komitejas domām, tieši šim personu lokam ir jāvelta visaktīvākie pūliņi;

16.

uzskata, ka, palielinoties to cilvēku skaitam, kuri ES dalībvalstīs ieceļo no citām ES dalībvalstīm un ES sastāvā neietilpstošām valstīm, ES dalībvalstīm izglītības jomā jāveic valsts līmeņa pasākumi, kurus varētu papildināt, izplatot apspriešanās procesā gūtās atziņas un minētajam jautājumam veltot lielāku uzmanību Eiropas līmenī;

17.

piekrīt Eiropas Komisijas paustajam viedoklim, ka izglītība ir panākumu atslēga, lai integrētos un sekmīgi iesaistītos sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē;

18.

norāda, ka imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas procesā īpaša nozīme ir pirmskolas un skolas izglītībai, un šajā sakarā uzsver, ka svarīgi ir prast valodas vai vienu no valodām, ko mītnes zemē lieto mācību procesā un saziņā;

19.

uzskata, ka imigrācijas palielināšanās vairo ne tikai Eiropas Savienības kulturālo, bet arī lingvistisko daudzveidību, kura, atbilstoši novērtējot valodu prasmes nozīmīgumu, varētu kļūt par vēl vienu Eiropas kā uzņēmējdarbības vietas priekšrocību, kas palīdz tai konkurēt pasaules tirgū;

20.

šajā sakarā aicina kopumā lielāku uzmanību veltīt imigrantu kultūras, valodas un intelektuālajām spējām un palielināt legālo ieceļotāju nozīmi dažādu kultūru savstarpējās apmaiņas procesā;

21.

tādēļ brīdina, ka imigrācijas palielināšanos nedrīkstam vērtēt tikai kā slogu, kas apgrūtina ES dalībvalstis, un, ņemot vērā demogrāfisko attīstību Eiropā, rosina izmantot imigrācijas pavērtās iespējas;

22.

uzsver, ka Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumam par pamatprasmēm mūžizglītībā ir svarīga nozīme arī imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas jomā;

23.

pauž bažas par Eiropas Komisijas sniegto informāciju par stāvokli, kāds izveidojies imigrējušo bērnu un jauniešu izglītības jomā; Komiteja uzskata, ka imigrējušo bērnu un jauniešu integrācija ir svarīgs politisks uzdevumu, un uzsver, ka jārīkojas steidzami;

24.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka imigrējušo bērnu un jauniešu nesekmīga integrācija skolā var būt pirmā neveiksme, kurai var sekot mācību pārtraukšana un pēc tam bezdarbs nepietiekamas kvalifikācijas dēļ, un tas nozīmētu, sociālā integrācija nav izdevusies;

25.

uzskata, ka imigrējušo bērnu un jauniešu atšķirīgās sekmes ir izskaidrojamas ar vairākiem faktoriem (piemēram, nepietiekamas mācību valodas zināšanas vai to pilnīgs trūkums, kas neļauj iesaistīties mācību procesā un mazina vēlmi mācīties; izglītības sistēmu nepietiekamā elastība un nevēlēšanās piedāvāt izglītības programmas, kas atbilst imigrējušo bērnu un jauniešu vajadzībām; vecāku un izglītības sistēmas atsvešinātība, kā arī vecāku nepietiekama uzmanība un rūpes par bērniem laikā, ko tie pavada ārpus skolas);

26.

pilnībā piekrīt Eiropas Komisijas paziņojumā “Uzlabot prasmes 21. gadsimtam – programma Eiropas sadarbībai skolu jomā” paustajam viedoklim, ka skola viena pati nevar mazināt skolnieku sociālās grūtības;

27.

ir cieši pārliecināta, ka imigrantu integrācijas process būs veiksmīgs, ja visas iesaistītās puses būs patiesi ieinteresētas un atvērtas un veltīs tam daudz laika un pūliņu;

28.

tāpēc pauž nožēlu, ka zaļajā grāmatā nav minēta individuālā atbildība, kas jāuzņemas vecākiem un zināmā mērā vecumam atbilstoša atbildība jāuzņemas arī pašiem bērniem un jauniešiem, kuriem, neraugoties uz viņu katrā gadījumā atšķirīgo situāciju, ir jāapliecina vēlme integrēties un iespēju robežās pašiem jāizrāda iniciatīva, lai uzlabotu vai pilnībā mainītu savu nelabvēlīgo sociālo un ekonomisko stāvokli, piemēram, piedaloties izglītības vai kvalifikācijas celšanas pasākumos;

29.

uzskata, ka obligātā izglītība ir priekšnosacījums imigrējušo bērnu un jauniešu sekmīgai integrācijai, un stingri iestājas par skolas un vecāku ciešu sadarbību, lai nodrošinātu, ka bērni apmeklē skolu. Tas attiecas arī uz bērnu un jauniešu iespējām piedalīties sporta un peldēšanas nodarbībās un klases ekskursijās;

30.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka efektīvus problēmu risinājumus var rast, padziļinot partnerību ar izglītības jomā un darbā ar jaunatni iesaistītajām pusēm (bērnudārzs, skola, iestādes darbam ar jauniešiem), taču Reģionu komiteja uzskata, ka īpaša nozīme ir arī ģimenei, kas būtiski ietekmē un veido vispārējo attieksmi pret dzīves mērķiem un tādējādi arī panākumiem izglītības jomā;

31.

uzskata, ka bērni no imigrantu ģimenēm pēc iespējas ātrāk ir jāiesaista pirmmācības programmās, jo viņiem ir obligāti jāiemācas pareizi un tekoši runāt mītnes zemes valodās vai vienā no tām, lai viņi varētu izmantot izglītības sistēmas piedāvātās iespējas. Šādā veidā vēl pirms sākumskolas var risināt vai jau pilnībā novērst valodas grūtības un arī radīt būtiskus priekšnosacījumus bērnu pilnvērtīgai dalībai mācību procesā;

32.

tādēļ aicina valstu, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī lielāku uzmanību veltīt imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijai;

33.

īpaši rosina vietējās un reģionālās pašvaldības šajā sakarā veikt visus iespējamos pasākumus, kas ietilpst to kompetences jomā;

34.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka, izstrādājot zaļo grāmatu, Eiropas Komisija ne tikai raksturojusi imigrējušo bērnu un jauniešu stāvokli, bet arī sniegusi pārskatu par dažādiem politiskiem risinājumiem šobrīd pastāvošajām problēmām;

35.

atzinīgi vērtē arī to, ka zaļajai grāmatai pievienotajā Komisijas darba dokumentā [SEC(2008) 2173] ir iekļauts salīdzinoši apjomīgs saraksts ar citām izglītības politikas ierosmēm, kas sekmē imigrējušo bērnu un jauniešu integrāciju, kā arī vairākas norādes uz internetā pieejamajiem dokumentiem. Minētais uzskaitījums sniedz visaptverošu pārskatu par dalībvalstu un arī valstu, kas neatrodas Eiropā, centieniem šajā jomā;

36.

īpaši uzsver, ka vietējām un reģionālām pašvaldībām ir svarīga nozīme, meklējot praktiski īstenojamus risinājumus, kas ļauj labāk integrēt imigrējušos bērnus un jauniešus;

37.

uzskata, ka izglītības darbs ar bērniem pirmsskolas izglītības iestādēs un mācības pirmajos skolas gados ir īpaši nozīmīgas, jo tieši šis posms būtiski ietekmē imigrējušo bērnu un jauniešu sekmes skolā un viņu turpmākās izglītības iespējas;

38.

tāpēc ierosina padziļināt skolu un sabiedrisko bibliotēku sadarbību, lai bērnus un jauniešus iepazīstinātu ar grāmatu pasauli un tādējādi veicinātu bērnu un jauniešu lingvistisko attīstību, kā arī nostiprinātu pārliecību, ka viņi ir daļa no sabiedrības;

39.

šajā sakarā norāda, ka bērnudārzos un skolās īpaša uzmanība jāvelta bērnu savlaicīgai atbalstīšanai un viņu pašapziņas un patstāvības veidošanai, jau agrā vecumā palīdzot saskatīt dažādu kultūru vērtības. Pašapziņu veidojošiem pasākumiem, dažādām izpausmes iespējām un rosinājumiem vērtēt visa veida pieredzi ir īpaša nozīme, lai bērnos pēc iespējas agrāk nostiprinātu izpratnes un vērtību pamatsistēmu, kas viņiem palīdz atrast savu ceļu sarežģītajā pasaulē un pārvarēt dažādas krīzes, satricinājumus un pārmaiņas;

40.

iesaka jau bērnudārzu un sākumskolu mācību plānos sociālas apmācības izpratnē paredzēt tādu mācībās sasniedzamu mērķi kā “empātija”, lai bērnos attīstītu spēju viegli iejusties citu cilvēku domu un jūtu pasaulē, kā arī būt atvērtiem un pieņemt līdzcilvēku viedokli;

41.

ierosina īpašu uzmanību pievērst dzimuma aspektiem;

42.

norāda, ka skolnieču un skolnieku no imigrantu ģimenēm sekmes ir atšķirīgas, un uzskata, ka šo problēmu vislabāk var risināt, īstenojot virkni pasākumu un atzīstot, ka valodu apmācība ir transversāls uzdevums visos izglītības ieguves posmos;

43.

iesaka arī skolās, mācot visus priekšmetus, veidot pozitīvu “imigrācijas” tēlu, lai skolēni paši savu vai savu klasesbiedru izcelsmi no imigrantu ģimenes varētu uzskatīt par kaut ko pozitīvu un bagātinošu;

44.

uzsver, ka skolas izglītību neieguvušie jaunieši un viņu vecāki jāinformē par pieejamajām izglītības un profesionālajām iespējām, lai viņi varētu arī vēlāk iegūt profesionālo kvalifikāciju;

45.

vērš uzmanību uz faktu, ka valstu, reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgajās iestādes Eiropas Savienības dalībvalstīs vērojamās dzimstības samazināšanās dēļ atbrīvojušos finanšu līdzekļus arī turpmāk varētu atstāt izglītības jomā turpmākai izglītības kvalitātes uzlabošanai un izglītības iestāžu materiālajam nodrošinājumam;

46.

iesaka iesaistīt plašsaziņas līdzekļus un rīkot informācijas kampaņas par imigrējušo bērnu, jauniešu un pieaugušo integrāciju, lai veidotu sabiedrības viedokli. Minētajās kampaņās, piemēram, varētu norādīt uz sabiedriskajā dzīvē aktīvu cilvēku, kuri nāk no imigrantu vidus, integrāciju;

47.

uzsver, ka imigrantiem ir tiesības turpināt lietot viņu dzimto valodu un aicina veicināt daudzvalodību;

48.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, kas ir arī darba devējas, rūpēties par darbinieku iespējām apgūst starpkultūru prasmes un vajadzības gadījumā pieņemt darbā vairāk imigrējušo personu, ņemot vērā viņu piemērotību, iemaņas un spējas un pienācīgi novērtējot viņu valodas zināšanas un starpkultūru prasmes;

49.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka Eiropas līmeņa pievienoto vērtību var radīt, iepazīstinot ar dalībvalstīs, reģionos un pilsētās pārbaudītiem labas prakses piemēriem un tādējādi īstenojot dalībvalstu pausto vēlmi sadarboties imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas jomā;

50.

šajā sakarā tomēr uzsver, ka minētajā jomā vērojamās problēmas, pretēji zaļajā grāmatā apgalvotajam, nav risināmas, bet tikai apspriežamas Eiropas līmenī, jo lēmumu pieņemšana par jebkādu politisko pasākumu īstenošanu ir vienīgi valstu, reģionālā vai vietējā līmeņa kompetencē;

51.

aicina Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības rūpīgi izvērtēt, cik lielā mērā Kopienas programmās, piemēram, rīcības programmā mūžizglītības jomā (2007–2013) vai struktūrfondu programmās noteiktos atbalsta piešķiršanas principus var izmantot, lai finansētu pasākumus imigrējušo bērnu vai jauniešu integrācijai un kultūru dialoga veicināšanai, kā arī to, kādā veidā projektus, kas ir plānošanas stadijā, varētu pielāgot Kopienas direktīvām par atbalsta piešķiršanu, lai šiem projektiem patiešām būtu izredzes saņemt finansējumu;

52.

šajā sakarā norāda uz Eiropas fonda trešo valstu pilsoņu integrācijai lietderību un lūdz fonda dalībniekus vietējā un reģionālā līmenī popularizēt minētā fonda izmantošanu, lai finansētu imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas pasākumus;

53.

pauž cerību, ka imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijai būs veltīta pietiekama uzmanība arī projektā, kurā būs noteikti stratēģiskie pamatprincipi Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā un kuru Eiropas Komisija paredzējusi publicēt 2008. gada decembrī. Minētā sadarbība aizstās pašlaik īstenoto darba programmu “Izglītība un apmācība 2010”;

54.

aicina Eiropas Komisiju, padziļināti apspriežot minētos jautājumus Eiropas līmenī, pievērsties arī šādām jomām, kuras zaļajā grāmatā nav aplūkotas:

55.

atzīmē, ka Eiropas Komisija atbalsta imigrējušo bērnu un jauniešu sekmju un skolas apmeklējumu raksturojošu rādītāju un salīdzināšanas kritēriju (benchmarks) izmantošanu Eiropā;

56.

atgādina, ka, pieņemot salīdzināšanas kritērijus (benchmarks) Eiropas vispārējās un profesionālās izglītības jomā, Padomes 2003. gada 5. maija secinājumos uzsvērts, ka salīdzināšanas kritēriju pieņemšana nenozīmē, ka valstīm jāsasniedz konkrēti mērķi un valstu valdībām jāpieņem attiecīgi lēmumi, taču valsts prioritātēm atbilstoši valsts līmeņa pasākumi palīdzēs izpildīt šos kritērijus;

57.

norāda, ka Vācijas prezidentūras laikā 2007. gada maijā pieņemts saskaņots rādītāju un kritēriju kopums, lai analizētu, kā tiek īstenoti Lisabonas stratēģijā izvirzītie mērķi vispārējās un profesionālās izglītības jomā. Komiteja norāda arī, ka dalībvalstis nav atsaukušās Eiropas Komisijas priekšlikumam pieņemt jaunus izglītību raksturojošus rādītājus gan principiālu apsvērumu dēļ, gan arī tādēļ, ka jaunu rādītāju izstrāde ir saistīta ar administratīvām un finansiālām izmaksām;

58.

stingri uzsver, ka, īstenojot ES sadarbību izglītības jomā, kopīgu salīdzināšanas kritēriju (benchmarks) noteikšanai Eiropas līmenī jābūt izņēmumam un to piemērošanas joma nedrīkst būt plašāka par piecu jau šobrīd izmantoto kritēriju piemērošanas jomu, tāpēc ka aizvien mazāk šaubu ir par to, ka četrus no brīvprātīgi izvirzītajiem mērķiem Eiropas līmenī līdz 2010. gadam neizdosies sasniegt;

59.

stingri norāda, ka jaunu rādītāju izstrāde, iespējams, var radīt ievērojamu papildu administratīvo slogu valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, un, ņemot vērā Komisijas centienus mazināt birokrātiju, tas būtu pieļaujams tikai gadījumā, ja izsmeļoša izmaksu un ieguvumu analīze izrādītos pozitīva;

60.

tāpēc norāda, ka uzmanība galvenokārt jāvelta jau izstrādātajiem rādītājiem un salīdzināšanas kritērijiem Eiropas līmenī;

61.

tādēļ uzskata, ka Eiropas pievienoto vērtību neradīs jaunu rādītāju un salīdzināšanas kritēriju (benchmarks) pieņemšana, bet gan labākās prakses reģistra izveide tādās jomās kā imigrējušo bērnu un jauniešu sekmes un skolas apmeklējums;

62.

ir pārliecināta, ka, veidojot ES turpmāko sadarbību izglītības jomā, šādam reģistram būs īpaša nozīme, lai notiktu saturīga informācijas un pieredzes apmaiņa, un tas būtiski sekmēs patstāvīgu integrācijas politikas veidošanu valstu, reģionu un vietējā līmenī;

63.

tādēļ aicina Komisiju pēc apspriešanas rezultātu izvērtēšanas un debatēm attiecīgajās struktūrās, iesaistot reģionālās un vietējās pašvaldības, kā arī vajadzības gadījumā – peer learning grupu “Izglītības pieejamība un sociālā integrācija”, izstrādāt šādu reģistru ar konkrētiem un praktiski izmantojamiem risinājumiem pašreizējām problēmām imigrējušo bērnu un jauniešu sekmju un skolas apmeklējuma jomā;

64.

uzskata arī, ka pēc reģistra izstrādes pabeigšanas Komisijai tas jānodod valsts, reģionālā un vietējā līmeņa atbildīgo iestāžu rīcībā; šāds reģistrs varētu aptvert labākās prakses piemērus turpmāk minētajās jomās:

65.

norāda, ka aizvien nozīmīgākas kļūst e–mācības, kurām raksturīga neatkarība no laika un telpas, kuras paver jaunas valodu apguves iespējas, kā arī ļauj iepazīt attālu reģionu cilvēkus un kultūras; tādēļ aicina Komisiju apzināt, kādās jomās e–mācību metodes varētu izmantot, lai integrētu imigrējušos bērnus un jauniešus;

66.

šajā sakarā piebilst, ka ļoti nozīmīga ir sadarbība ar starptautiskajām organizācijām (ESAO, UNESCO), un aicina pastiprināt sinerģiju, it īpaši sadarbībā ar Eiropas Padomi;

67.

atzīmē, ka Direktīva 77/486/EEK par migrējošo darba ņēmēju bērnu izglītību attiecas tikai uz ES pilsoņiem, un saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegto informāciju direktīvas transponēšanas process līdz šim ir visai nepilnīgs;

68.

atzīmē, ka direktīva neattiecas uz trešo valstu pilsoņiem un dalībvalstis var noslēgt divpusējus nolīgumus ar citām dalībvalstīm vai ES sastāvā neietilpstošām valstīm, lai noregulētu jautājumus, kas imigrējušo bērnu un jauniešu integrācijas jomā tām šķiet īpaši svarīgi. Tas skaidri liecina, ka ne direktīvas saturs, ne arī direktīva kā izvēlētais tiesību instruments nav piemērots, lai reaģētu uz attīstības tendencēm, kas Eiropā pašlaik vērojamas migrācijas jomā;

69.

secina, ka zaļajā grāmatā Eiropas Komisija paudusi lielas šaubas par minētās direktīvas turpmāko lietderību;

70.

tādēļ iesaka Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai atcelt Direktīvu 77/486/EEK par migrējošo darba ņēmēju bērnu izglītību.