28.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/23

—

atgādina, ka teritoriālā kohēzija kļūs par ES politikas horizontālo mērķi, papildinot ekonomisko un sociālo kohēziju;

—

apliecina, ka saskaņā ar minēto mērķi katrai Kopienas teritorijai jānodrošina piekļuve infrastruktūrām un vispārējas nozīmes tautsaimnieciskiem pakalpojumiem, lai uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves apstākļus; tādēļ jāievieš mehānismi, kas spēj nodrošināt visas Kopienas līdzsvarotu attīstību;

—

uzskata, ka reģionālā politika ir jāpārskata, to pielāgojot jaunajam mērķim; tas nozīmē neparedzēt šīs politikas atdošanu dalībvalstu kompetencē, bet veidošanā panākt pareizo izdevumu un konkurētspējas līdzsvaru, turklāt izdevumi jāparedz teritoriālo atšķirību mazināšanai, tādēļ Komiteja aicina Komisiju veikt līdzekļu piešķīruma pārskatu;

—

iesaka izstrādāt jaunus rādītājus, kas visās valstu politikās ļautu labāk ņemt vērā teritoriālās atšķirības;

—

aicina piešķirt papildu resursus visiem trim teritoriālās sadarbības virzieniem, jo to ieguldījums Eiropas integrācijā nav apšaubāms;

—

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas mērķi var panākt, saskaņojot nozaru politikas un kohēzijas politiku un visu nozaru politiku ietekmi ņemot vērā jau to izstrādes laikā;

—

atgādina, ka vispārējas nozīmes pakalpojumiem un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir svarīga nozīme teritoriālās kohēzijas veicināšanā, un šajā sakarā pauž nožēlu, ka Kopienas politiku vispārējas nozīmes un īpaši vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā teritoriālā ietekme netiek ne izpētīta pirms Komisijas tiesību aktu priekšlikumu iesniegšanas, ne arī novērtēta pēc tam;

—

uzskata, ka laba teritoriālā pārvaldība ir izvirzītā mērķa sasniegšanas stūrakmens, un uzsver nepieciešamību šo pārvaldību uzlabot, nostiprinot partnerību ar teritoriālajām pašvaldībām atbilstoši daudzlīmeņu pārvaldības principam.

Ziņotājs

:

Jean-Yves le Drian (PSE/FR), Bretaņas reģionālās padomes priekšsēdētājs

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija 2008. gada 6. oktobrī pieņēma zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju, ļaujot uzsākt plašas apspriedes Eiropas līmenī par konceptu, kas saskaņā ar patlaban ratificēšanas stadijā esošo līgumu (LES 3. pants) kļūs par Eiropas Savienības politikas horizontālo mērķi (1), papildinot sociālo un ekonomisko kohēziju;

2.

uzskata, ka konkrētāk jādefinē teritoriālās kohēzijas piemērošanas joma. Iesaka Komisijai, lai, izstrādājot šādu definīciju, tā pamatojas uz Trešajā ziņojumā par teritoriālo kohēziju iezīmētajām teritoriālās kohēzijas trim dimensijām, proti, koriģējošo, “samazinot pastāvošās atšķirības”, otru – preventīvo, “vairāk saskaņojot (…) nozaru politikas, kam ir teritoriāla ietekme”, un trešo – rosinošo dimensiju, ko īsteno, sekmējot “reģionu sadarbību,” lai uzlabotu “teritoriālo integrāciju”;

3.

uzskata, ka teritoriālajai kohēzijai jāietver jūras dimensija;

4.

uzskata, ka skatījumam turpmāk jābūt vēl tālejošākam par Komisijas zaļajā grāmatā izvirzītajiem jautājumiem, lai Kopienas līmenī nostiprinātu teritoriālās kohēzijas koncepta politisko nozīmi; atbalsta priekšlikumu sekmēt attiecīgo iestāžu un ieinteresēto personu sadarbību. Piekrīt, ka teritoriālās kohēzijas pamatideja ietver tautsaimniecības efektivitāti, sociālo kohēziju un ekoloģisko līdzsvaru, izvirzot ilgtspējīgu attīstību jebkādas politikas izstrādes fokusā un pamatojoties uz reģionu teritoriālajām īpatnībām;

5.

aicina Komisiju pēc konsultāciju perioda sagatavot balto grāmatu, kurā būtu precizēts teritoriālās kohēzijas jēdziens un ar to saistītie mērķi ES līmenī, novērtējot visu Kopienas politikas pasākumu teritoriālo ietekmi;

6.

atgādina atzinumā par 4. kohēzijas ziņojumu pausto viedokli, ka turpmāk kohēzijas politikā papildus sociālajai un ekonomiskajai kohēzijai lielāka uzmanība jāpievērš teritoriālās kohēzijas jautājumiem (2), kas ir svarīgs Kopienas mērķis atšķirību mazināšanai;

7.

uzsver teritoriālās kohēzijas kā politiskā mērķa, kas papildina sociālo un ekonomisko kohēziju, nozīmību, ar ko tiek sniegta vēl lielāka iespēja Kopienas pasākumos stiprināt solidaritāti Eiropas Savienībā un efektīvi sekmēt ilgtspējīgu attīstību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un kompetenču sadalījumu starp dažādiem pārvaldības līmeņiem;

8.

uzstājīgi atgādina, ka teritoriālās kohēzijas mērķis jāīsteno visā ES teritorijā, t.i., visos Eiropas Savienības reģionos, vienlaikus ievērojot prioritātes, kas noteiktas reģionālās politikas un struktūrfondu pasākumu ietvaros;

9.

aicina Komisiju veikt pamatīgāku izpēti, lai precizētu atbilstīgus rādītājus (vajadzības gadījumā iekšreģionālajā līmenī), īpaši saistībā ar dažādu veidu reģionu, piemēram, – bet ne tikai – kalnu, salu, mazapdzīvotu reģionu un robežreģionu sociāli ekonomiskajām problēmām, kā arī ar attālākajiem reģioniem, kuru īpašais stāvoklis minēts EKDL 158. un 299. pantā, lai uzsvērtu visu minēto reģionu īpašās priekšrocības un trūkumus;

10.

aicina Komisiju būtiski uzlabot statistiskas datus un to kartogrāfisko atspoguļojumu, lai tie atbilstu faktiskajam stāvoklim;

11.

apstiprina, ka teritoriālās kohēzijas mērķis ir nodrošināt visos Kopienas reģionos piekļuvi infrastruktūrām un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, lai sekmētu iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu atbilstīgi 21. gadsimta Eiropas standartiem, vienlaikus atzīstot, ka šī piekļuve ir atkarīga ne tikai no ģeogrāfiskajiem apstākļiem, bet arī no satiksmes kvalitātes un infrastruktūru un pakalpojumu pieejamības un kvalitātes;

12.

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas jēdziena pamatā ir solidaritātes princips, kas paredz pasākumus, lai nodrošinātu visas Kopienas harmonisku attīstību un dažādu teritoriju attīstības līmeņa atšķirību mazināšanu;

13.

norāda, ka pēdējie ziņojumi par kohēziju liecina par dažu teritoriālo atšķirību palielināšanos starp ES reģioniem un viena reģiona līmenī. Minēto atšķirību raksturīgās iezīmes ir telpiskā segregācija, kuras rezultātā rodas sava veida geto, kā arī atsevišķu nomaļu reģionu lejupslīde. Tas vairāk nekā jebkad liecina par nepieciešamību izvirzīt teritoriālo kohēziju par vienu no Eiropas Savienības horizontālajiem mērķiem;

14.

uzskata, ka minēto nepieciešamību vēl vairāk pamato Eiropā teritoriālās kohēzijas trūkuma dēļ radušās papildu izmaksas: papildu izmaksas vides jomā, kuras galvenokārt rada pilsētu teritoriju pārslogotība un globālā sasilšana; papildu sociālās izmaksas, ko rada sociālo problēmu telpiskā koncentrācija; visbeidzot, teritoriālās kohēzijas trūkums apdraud arī Eiropas vienotā tirgus darbību, ierobežojot atsevišķiem reģioniem iespējas īstenot Līgumos noteiktās brīvības;

15.

aicina noteikt teritoriālo kohēziju par ES stratēģijas stūrakmeni pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes risināšanā; tādēļ, ņemot mērā turpmākajos gados paredzamās sarežģītās problēmas un uzdevumus, aicina vismaz saglabāt budžeta līdzekļu pašreizējo līmeni, vai pat tos palielināt;

16.

iebilst pret jebkuru iniciatīvu, kas, atsaucoties uz apstākļiem, vai cita iemesla dēļ vērsta uz kohēzijas politikas pat tikai daļēju vai netiešu nodošanu valstu kompetencē;

17.

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas mērķis papildina ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķi un ka trim kohēzijas veidiem jābūt savstarpēji cieši saistītiem; tas nozīmē, ka ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis jāņem vērā visās Kopienas politikās, kurām ir teritoriāla ietekme, un jo īpaši reģionālajā politikā; aicina Komisiju izstrādāt modeļus reģionālā mēroga nozaru integrācijai, kas stiprinātu teritoriālo kohēziju;

18.

aicina Komisiju veikt pārskatu par Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju ieguldījumu teritoriālās kohēzijas sekmēšanā saistībā ar struktūrfondu līdzekļu piešķīrumu laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam;

19.

ierosina Komisijai paredzēt izmaiņas stratēģiskajās nostādnēs, ņemot vērā ne tikai sociālo un ekonomisko kohēziju, bet arī teritoriālās kohēzijas mērķus no 2014. līdz 2020. gadam; šajā sakarā rosina reģionālajā politikā panākt taisnīgu līdzsvaru starp izdevumiem konkurētspējas jomā, ar ko sekmē ekonomikas izaugsmi globalizētā vidē, un izdevumiem, kas paredzēti reģionālo atšķirību mazināšanai, lai sasniegtu kohēzijas mērķus;

20.

iesaka izstrādāt jaunus instrumentus un rādītājus atbilstoši teritoriālās kohēzijas īstenošanas vajadzībām (3), tostarp izmantojot reģionālā līmenī veiktus novērtējumus. Lai izstrādātu piemērotas reģionālās stratēģijas un politikas pasākumus, jārada atbilstīgi instrumenti, kas valstu politikās ļautu ņemt vērā teritoriālās atšķirības (piemēram, ienākumi uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā pārvedumus, kas papildina IKP uz vienu iedzīvotāju, ienākumi no nodokļiem, dažādu pakalpojumu pieejamība (transports, energoapgāde, veselības aprūpe, izglītība), demogrāfiskā struktūra un apdzīvotība (dati par iedzīvotāju izkliedētību, novecošanās pakāpi un atkarības līmeni), vai pat izstrādāt sabiedrības attīstības kopējos rādītājus (4));

21.

norāda uz teritoriālās sadarbības nenoliedzamo pievienoto vērtību Eiropas līmenī un uz tās ieguldījumu teritoriālās kohēzijas mērķa īstenošanā; tādēļ aicina būtiski palielināt ES kopējo budžetu, lai šai reģionālās politikas jomai varētu piešķirt papildu finanšu līdzekļus, lai tādējādi reģionālās politikas ietvaros varētu īstenot ne tikai paraugprakses apmaiņu, bet arī citus pasākumus, tomēr tas nedrīkst notikt uz pārējo divu ES kohēzijas mērķu rēķina;

22.

aicina Komisiju padziļināti izpētīt sadarbībai atvērtās jaunās stratēģiskās iespējas eiroreģionu līmenī, kas ir stratēģisks pārvaldības un palīdzības sniegšanas līmenis un ir pilnīgi piemērots, lai risinātu teritoriālās kohēzijas problēmas; atgādina, ka ETSG (5), kuras ietvaros izveidota Eiropas sadarbības struktūra, kas attiecināma uz pārrobežu, starpvalstu un reģionālajiem projektiem, veicina gan efektīvu sadarbību dažādās darbības jomās, gan arī kaimiņattiecību stiprināšanu, iedzīvotāju tuvināšanu, zināšanu nodošanu un labas prakses apmaiņu;

23.

uzsver pārrobežu sadarbības īpašo nozīmi Eiropas integrācijā un sasniegto rezultātu nozīmīgumu, proti, “ekrāna efekta” samazināšanu uz ES iekšējām robežām, izmaiņas ārējo robežu funkcijās (saskaņota attīstība, nelegālās imigrācijas un nelegālās tirdzniecības apkarošana, atbalsts trešo valstu reģioniem, kas robežojas ar ES), atbalsts ārējo robežu pārveidošanai par iekšējām robežām pēc jauno dalībvalstu pievienošanas;

24.

aicina Komisiju turpināt centienus pārrobežu programmu pārvaldības vienkāršošanas un uzlabošanas jomā, piemēram, nosakot kopīgus, abpus robežai piemērojamus atbalstus, kā arī atbalsta Komisijas ieceri izstrādāt pārskatu par ETSG īstenošanu;

25.

iesaka atbalstīt sadarbību atbilstīgos reģionos (piemēram, jūru un upju baseini, kalnu masīvi), lai uzlabotu teritoriālo integrāciju un samazinātu atšķirības starp reģioniem un viena reģiona robežās un kopīgi noteikto teritoriālplānojuma stratēģiju ietvaros efektīvi risinātu vides aizsardzības, piesārņojuma novēršanas un transporta tīklu uzlabošanas problēmas, vienlaikus ņemot vērā pašreizējo publisko iestāžu lomu un kompetenci un kohēzijas stratēģiskās prioritātes attiecīgajā reģionā;

26.

uzskata, ka jāsekmē tādi stratēģiski risinājumi kā makroreģionu veidošana (piemēram, ES nākotnes stratēģija Baltijas jūras reģionam); attiecībā uz starpvalstu jūru baseiniem jāievieš inovatīvas pārvaldības formas, lai sekmīgi īstenotu integrētu jūras politiku, ko tikko pieņēmusi ES, un nodrošinātu labāk saskaņotu Kopienas rīcību Savienības ietvaros un ar iesaistītajām trešām valstīm;

27.

uzsver reģionālās sadarbības nozīmi (kuru Eiropas Komisija neskata zaļajā grāmatā), jo tas ir izcils pieredzes un labas prakses apmaiņas instruments tādām teritorijām bez savstarpējām robežām, kas piedalās kopīgos attīstības papildprojektos. Komiteja tomēr vēlas, lai nākotnē starpreģionālās sadarbības instruments tiktu labāk pielāgots vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzībām, sadarbības tematiskajā izvēlē piemērojot lielāku elastību;

28.

uzsver nepieciešamību labāk saskaņot teritoriālās sadarbības pasākumus un tās ārējo aspektu, ņemot vērā sadarbību ar Eiropas kaimiņattiecību politikā iesaistītajām valstīm, Krievijas Federāciju un attālāko reģionu kaimiņvalstīm, kā arī ES turpmāko paplašināšanu (Rietumbalkānu reģiona valstis un Turcija);

29.

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas mērķis jāattiecina uz visām Kopienas politikām. Šajā sakarā jāstiprina nozaru politiku mijiedarbība ar reģionālo politiku, nodrošinot to saskaņotību neatkarīgi no tā, vai tās ir atbalsta vai regulatīvas politikas;

30.

šajā sakarā pauž nožēlu, ka Kopienas politikas pārāk bieži tiek izstrādātas un īstenotas, nepietiekami novērtējot to teritoriālo ietekmi, un tādēļ vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras ar to negatīvajām sekām (ekonomiskās aktivitātes un darba vietu samazināšanās, nelabvēlīga ietekme uz vidi, pārāk liela iedzīvotāju koncentrācija vai iedzīvotāju skaita krasa samazināšanās);

31.

atgādina par nozīmi, kāda ir teritoriālajai plānošanai, kas ļauj kompleksi izmantot vairākas metodes, lai saskaņotu dažādus teritoriju izmantošanas veidus un pasākumus un garantētu Kopienas valstu politiku un teritoriālās kohēzijas mērķu atbilstību;

32.

atzīst, ka daļa no šīm nepilnībām atrisinātas ar Kopienas reģionālās politikas, īpaši ar ekonomisko pārmaiņu atbalsta programmu (rūpniecības pārkārtošana, lauku attīstība saistībā ar KLP reformu) palīdzību;

33.

pauž nožēlu par pētniecības tehnikas attīstības un jauninājumu politikas un teritoriālās kohēzijas neatbilstības pakāpi un uzsver, ka ir vajadzīga gan ES, gan valstu pētniecības un jauninājumu politiku lielāka “teritorializācija”;

34.

uzskata, ka pēc analoģijas ar Lisabonas līgumā paredzēto horizontālo sociālo klauzulu, nozaru politiku teritoriālā ietekme jāņem vērā jau politiku izstrādes posmā (looking at the map before implementing policies), lai paredzētu to teritoriālo ietekmi;

35.

uzsver, ka Eiropas transporta, enerģētikas un telekomunikāciju tīkliem ir izšķiroša nozīme teritoriālās kohēzijas mērķa sasniegšanā, un aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību šim aspektam;

36.

īpaši uzsver nepieciešamību saskaņot Kopienas valstu politikas jūras un sauszemes saskarsmes zonās;

37.

uzskata, ka KLP, kurai ir būtiska teritoriālā ietekme, ir vairāk jāsekmē teritoriālā kohēzija, nevis jāpalielina reģionālās atšķirības; to var panākt prognozējot KLP reformas teritoriālo ietekmi, lai mazinātu negatīvās sekas, kā arī paredzot pielāgošanās pasākumus reģioniem, kuros minētās reformas sekas varētu būt nelabvēlīgas;

38.

iesaka labāk saskaņot 2. pīlāra ietvaros paredzētos lauku attīstības pasākumus ar reģionālo politiku, lai nodrošinātu lauku un pilsētas attīstības savstarpējo papildināmību, lai gala rezultātā panāktu abu minēto politiku iespējami lielāku vienkāršošanu un savstarpējo mijiedarbību, un tādējādi nodrošinātu to tehnisko un politisko īstenošanu, izmantojot programmas, kas paredzētas periodam pēc 2013. gada;

39.

uzskata, ka saistībā ar kopējās transporta politikas attīstību un tās ietekmi uz klimata pārmaiņām ir jāņem vērā minētās politikas īpašā nozīme attiecībā uz teritorijām, kuru pieejamība ir atkarīga vienīgi no atsevišķiem transporta veidiem, jo sevišķi gaisa transporta;

40.

ierosina gaidāmajā Eiropas transporta tīklu pārveidošanas procesā īpašu uzmanību veltīt teritoriju pieejamības jautājumam, atbilstīgi piemērotiem standartiem, uzstājot uz to integrāciju pilsētu transporta tīklos, tādējādi ievērojami sekmējot vispārēju savienojamību un kohēziju;

41.

uzskata, ka klimata pārmaiņu problēmjautājums neskar visus reģionus vienādi (piemēram, attiecībā uz Kopienas sistēmas izveidi saistībā ar siltumnīcefekta gāzu emisiju kvotu tirdzniecību, piekrastes zonu pārvaldību u.c.);

42.

atgādina, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir svarīga nozīme teritoriālās kohēzijas veicināšanā, kā minēts Kopienas primārajos tiesību aktos (EKDL 16. pants), un šajā sakarā pauž nožēlu, ka Kopienas politiku vispārējas nozīmes un īpaši vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā teritoriālā ietekme nav izpētīta ne pirms Komisijas tiesību aktu priekšlikumu iesniegšanas, ne arī novērtēta pēc tam;

43.

uzsver iekšējā tirgus sadrumstalotības risku, ja iedzīvotājiem nav nodrošināta piekļuve vietējiem pakalpojumiem, neraugoties uz apstiprināto mērķi par universālā pakalpojuma saglabāšanu;

44.

uzsver nozīmi, kāda ir vispārējai piekļuvei minētajiem pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu parasto uzdevumu izpildes ietvaros, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, un ņemot vērā, ka tas ir nosacījums reģionu integrācijai globālajā ekonomikā;

45.

saskaņā ar Līgumā minēto subsidiaritātes principu, kā arī ar Lisabonas līguma Protokolu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem aicina nodrošināt vietējo un reģionālo pašvaldību tiesības un brīvību pieņemt noteikumus attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, pārvaldību un izmantošanu;

46.

atkārtoti uzsver, ka pašvaldībām, kuras ir tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniedzējas, pārvaldītājas vai arī izmantotājas, ir vajadzīga juridiska noteiktība; lai to panāktu, uzskata par nepieciešamu, lai attiecīgajā Kopienas regulējumā tiktu atzīta to īpatnību savietojamība attiecībā uz publisko iepirkumu un valsts atbalsta tiesībām;

47.

norāda, ka vienā un tajā pašā reģionā vairāku pārvaldības līmeņu īstenoto pasākumu ietekme ir atšķirīga un dažkārt pretrunīga, un tas rada vajadzību uzlabot pārvaldības kvalitāti, īpaši tās teritoriālo dimensiju iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, lai novērstu valsts politiku integrēšanas nepilnības; jaunā teritoriālās pārvaldības shēma ir teritoriālās kohēzijas mērķa īstenošanas būtisks nosacījums;

48.

uzskata, ka Komisijai vajadzētu apzināt instrumentus, ar kuru palīdzību varētu sekmēt dažādu pārvaldes līmeņu vertikālu sadarbību ārpus esošajām institucionālajām attiecībām;

49.

atgādina, ka teritoriālās kohēzijas mērķa īstenošana nedrīkst radīt izmaiņas kompetenču sadalījumā, īpaši teritoriālplānojuma jomā; tam arī turpmāk jāpaliek dalībvalstu un to teritoriālo pašvaldību kompetencē. Dalībvalstu valdībām, jo īpaši centralizētākās valstīs, tomēr būtu jāsekmē vietējā un reģionālā līmeņu dalībnieku iesaistīšana, lai uzlabotu nozaru politiku koordinēšanu reģionālā/ vietējā līmenī;

50.

aicina precizēt dalībvalstu dažādo pārvaldības līmeņu kompetences jomas un izstrādāt transversālas jeb horizontālas politikas un saskaņošanas funkcijas;

51.

pieprasa, lai reģionālajām pašvaldībām būtu plašākas lēmumu pieņemšanas pilnvaras struktūrfondu pārvaldībā, ņemot vērā to, ka visiem ES reģioniem būtu jāpiešķir pārvaldības iestādes statuss;

52.

iesaka stiprināt daudzlīmeņu pārvaldību (6), lai noteiktu kopīgus stratēģiskos mērķus, piemēram, pieejamības, ilgtspējīgas attīstības un jūras politikas jomā, kurus katrs dalībnieks īsteno savu iespēju robežās, un tādā veidā nodrošināt partnerības principa pilnīgu piemērošanu. Patiesa daudzlīmeņu pārvaldība ietver arī mērķu kopīgu īstenošanu un kontroles pasākumus;

53.

minētā sakarā atgādina, ka kompetentie ministri 2007. gada 23. novembrī pieņemtajā Pirmajā Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanas rīcības plānā pauda “pārliecību, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir būtisks instruments, lai ES nodrošinātu līdzsvarotu teritoriālo plānošanu” un ierosināja “sadarboties ar iesaistītajiem dalībnieku un vietējo pašvaldību pārstāvjiem, lai apspriestu Teritoriālās attīstības programmā izvirzītās prioritātes”;

54.

aicina Komisiju sīkāk analizēt esošo partnerības īstenošanas praksi ES 27 dalībvalstīs, lai sekmētu vietējo un reģionālo pašvaldību un to apvienību veiktspēju un lai tās varētu kļūt par proaktīviem partneriem.