–

Z. sp. z o.o. vārdā – M. Plichta, A. Tomaszewska, radcowie prawni, un O. Wojciechowski,

–

A. S.A. vārdā – P. Bieżuński, radca prawny, un K. Staszel, adwokat,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, M. Kozak un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin un M. Owsiany‑Hornung, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, ka interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 16. panta 1. punktu, lasot to efektivitātes principa gaismā.

2

Šis lūgums ir iesniegts, pamatojoties uz tiesvedību starp Z. sp. z o.o., atbilstoši Polijas tiesībām reģistrētu sabiedrību, un A. S.A., kredītiestādi (turpmāk tekstā – “banka”), par pieteikumu izsniegt dokumentus un informāciju tāda parāda piedziņas nolūkā, kuram Z. ir cesionāre un kurš atbilst summai, kas bankai ir jāmaksā par kredīta kopējo izmaksu samazinājumu saistībā ar kredīta pirmstermiņa atmaksu.

3

Direktīvas 2008/48 39. apsvērumā ir noteikts:

“Patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izpildīt savas saistības pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa. [..]”

4

Šīs direktīvas 3. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 10. panta “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” 1. punktā ir paredzēts:

“Kredītlīgumus sagatavo papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

Visas līgumslēdzējas puses saņem kredītlīguma eksemplāru. Šis pants neskar nekādus valsts noteikumus attiecībā uz kredītlīgumu noslēgšanas spēkā esamību, kas atbilst Kopienas tiesību aktiem.”

6

Šīs pašas direktīvas 16. panta “Pirmstermiņa atmaksa” 1. punktā ir noteikts:

“Patērētājam ir tiesības pilnīgi vai daļēji izpildīt savas kredītlīguma saistības jebkurā laikā. Šādos gadījumos viņam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas sastāv no procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā.”

7

Ar 2011. gada 12. maijaustawa o kredycie konsumenckim (Patēriņa kredītu likums; 2011. gada Dz. U. Nr. 126, 715. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Patēriņa kredītu likums”), Polijas tiesību sistēmā ir transponēta Direktīva 2008/48.

8

Patēriņa kredītu likuma 49. pantā ir noteikts:

“1.   Ja kredīts pilnībā tiek atmaksāts pirms kredītlīgumā noteiktā termiņa, kredīta kopējās izmaksas tiek samazinātas par tām izmaksām, kas atbilst līguma atlikušajam termiņam, pat ja patērētājs ir sedzis šīs izmaksas pirms kredīta atmaksas.

2.   Ja pirms līgumā noteiktā termiņa tiek atmaksāta kredīta daļa, 1. punkts ir piemērojams mutatis mutandis.”

9

Laikā no 2015. gada 14. novembra līdz 2018. gada 24. jūlijam banka noslēdza piecpadsmit patēriņa kredītlīgumus (turpmāk tekstā – “attiecīgie kredītlīgumi”) ar sešām privātpersonām (turpmāk tekstā – “patērētāji”). Patērētāji atmaksāja savus kredītus pirms attiecīgajos līgumos paredzētā termiņa un pēc tam cedēja Z. savus prasījumus, kas atbilst summām, ko banka ir parādā atbilstoši Patēriņa kredītu likuma 49. panta 1. un 2. punktam saistībā ar šo pirmstermiņa atmaksāšanu.

10

Taču patērētājiem vairs nav attiecīgo kredītlīgumu eksemplāru, un tādēļ viņi nevarēja tos nosūtīt Z.

11

Z., vēršoties Biuro Informacji Kredytowej (Kredītinformācijas birojs, Polija), tomēr pārliecinājās, ka patērētāju prasījuma tiesības pastāv.

12

Šādos apstākļos Z. vērsās Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību, lai banka izsniegtu attiecīgo kredītlīgumu un ar tiem saistīto līgumu, it īpaši apdrošināšanas līgumu, dublikātus, kā arī lai sniegtu noteiktu informāciju par šiem kredītlīgumiem. Banka apgalvo, ka tai nav juridiska pienākuma sniegt šo informāciju.

13

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Direktīvas 2008/48 16. pantu, ņemot vērā Savienības tiesību efektivitātes principu, patērētājiem, kuri pirms termiņa atmaksājuši kredītu, ir piešķirtas tiesības pieprasīt tādus dokumentus kā patēriņa kredītlīgums un informāciju par atmaksas datumu un summu, ja to saņemšana ir nepieciešama, lai izvērtētu, vai ir lietderīgi celt prasību, attiecīgā gadījumā neuzņemoties risku, ka būs jāatlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumi, vai risku, ka attiecībā uz daļu no prasījuma ir iestājies noilgums.

14

Šajā ziņā šī tiesa atgādina, pirmām kārtām, ka Savienības tiesību un valsts tiesību normu mērķis ir nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni un tajās ir paredzēts, ka kredīta pirmstermiņa atmaksas gadījumā patērētājiem ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kurš atbilst procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā. Tomēr saskaņā ar valsts tiesībām patērētājam ir jāpierāda šāda prasījuma esamība, un to nevar izdarīt, neiesniedzot līgumu kompetentajā tiesā un precīzi nenosakot, kāds bijis prasījuma apmērs dienā, kad kredīts atmaksāts.

15

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja patērētājam tiek atteiktas tiesības saņemt kredītlīguma, kura oriģināls vairs nav viņa rīcībā, kopiju, viņam ir arī neiespējami ne tikai pārbaudīt kreditora atmaksājamo summu aprēķina pareizību, kādu tas ir veicis, bet arī novērtēt iespējamās prasības par šo summu piedziņu ekonomisko lietderību. Turklāt tā norāda, ka patērētājs ir vājākā līgumslēdzēja puse un viņam nav līdzekļu, kas ir tādu tirgus dalībnieku rīcībā kā bankas, lai neskartus saglabātu visus svarīgos dokumentus.

16

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka tad, ja patērētājam nebūtu tiesību prasīt, lai kreditors tam nodotu kredītlīguma kopiju, no tā izrietētu, ka, patērētājam pazaudējot līguma noslēgšanas brīdī saņemto līguma oriģināleksemplāru, viņam faktiski tiktu liegta reāla iespēja atgūt summas, kas kreditoram jāmaksā saskaņā ar Patēriņa kredītu likuma 49. panta 1. un 2. punktu. Šāda interpretācija apdraudētu Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā patērētājam atzīto tiesību uz kredīta izmaksu samazinājumu efektivitāti, pakļaujot viņu riskam, ka viņa prasība, kas balstīta uz šīm tiesībām, tiks noraidīta, ka viņam būs jāsedz kreditora tiesvedības izmaksas vai jāsaskaras ar prasījuma noilgumu.

17

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts, ņemot vērā Savienības tiesību efektivitātes principu, ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājs vai arī pārdevējs vai piegādātājs, kuram patērētājs ir nodevis no šīs direktīvas normas izrietošās tiesības, var, pamatojoties uz šo normu, pieprasīt kreditoram izsniegt līguma (kā arī noteikumu, kas ir līguma sastāvdaļa) kopiju un informāciju par kredīta atmaksu, kas ir nepieciešama, pirmām kārtām, lai pārbaudītu, vai summas, kuras izmaksātas patērētājam, lai atlīdzinātu kredīta kopējo izmaksu proporcionālo daļu saistībā ar tā pirmstermiņa atmaksu, ir aprēķinātas pareizi, kā arī, otrām kārtām, lai eventuāli celtu prasību par šo summu atmaksu?”

18

Ievadam ir jānorāda – tas, ka strīds pamatlietā ir starp divām juridiskām personām, nav šķērslis Direktīvas 2008/48 piemērošanai. Proti, no 2019. gada 11. septembra sprieduma Lexitor (C‑383/18, EU:C:2019:702) 20. punkta izriet, ka šīs direktīvas piemērošanas joma ir atkarīga nevis no strīda pušu identitātes, bet gan no kredītlīguma pušu statusa. Šajā gadījumā prasījumi, uz kuriem attiecas pamatlietas, izriet no attiecīgajiem kredītlīgumiem, kas noslēgti starp patērētājiem un banku, un šie prasījumi tika cedēti prasītājai pamatlietā pēc minēto kredītu pirmstermiņa atmaksas.

19

Līdz ar to strīdam pamatlietā ir piemērojama Direktīva 2008/48.

20

Iesniedzējtiesas jautājums būtībā ir par to, vai Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts, lasot to Savienības tiesību efektivitātes principa gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājs šīs direktīvas 3. panta a) punkta izpratnē var pieprasīt no kreditora šī līguma kopiju, kā arī visu informāciju par kredīta atmaksu, kas nav ietverta pašā līgumā, bet kas ir nepieciešama, lai, pirmām kārtām, pārbaudītu, vai pareizi aprēķināta summa, kas kreditoram ir jāmaksā saistībā ar kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas dēļ, un, otrām kārtām, ļautu patērētājam eventuāli celt prasību par šīs summas piedziņu.

21

Pirmkārt, jāatgādina, ka Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktā, lasot to 39. apsvēruma gaismā, patērētājam ir paredzētas tiesības veikt kredīta summas pirmstermiņa atmaksu un saņemt kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas atbilst procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā (spriedums, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 22. punkts).

22

Tomēr no Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta formulējuma skaidri neizriet, ka, lai patērētājs varētu izmantot tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kreditoram ir pienākums viņam izsniegt līguma kopiju tā pazaudēšanas gadījumā un sniegt viņam informāciju, kas nav iekļauta līgumā un kas varētu būt nepieciešama, lai aprēķinātu summu, kura kreditoram ir jāmaksā patērētājam saskaņā ar šo tiesību normu.

23

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā ne tikai tās tekstu, bet arī kontekstu, kā arī šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķus (spriedumi, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 26. punkts, kā arī 2022. gada 22. decembris, Quadrant Amroq Beverages, C‑332/21, EU:C:2022:1031, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi, otrkārt, runājot par Direktīvas 2008/48 mērķi, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar to ir paredzēts nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Šī aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu, gan attiecībā uz informētības līmeni (spriedums, 2019. gada 11. septembris, Lexitor, C‑383/18, EU:C:2019:702, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Ņemot vērā mērķi nodrošināt augstu patērētāju interešu aizsardzības līmeni, ir nepieciešams, lai patērētāja rīcībā būtu visa informācija par kredīta izmaksām, kas viņam ļautu noteikt to kopējo apmēru, it īpaši, lai izmantotu ar Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punktu piešķirtās tiesības saņemt šo kopējo izmaksu samazinājumu. Tādējādi Direktīvā 2008/48 noteiktajiem informēšanas pienākumiem ir būtiska nozīme, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi.

26

Šajā ziņā jānorāda, ka no Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta izriet, ka patērētājam ir tiesības uz kredīta kopējo izmaksu samazinājumu, kas atbilst procentiem un izmaksām līguma atlikušajā termiņā, neiesniedzot citus pierādījumus kā tikai pierādījumu par šī kredīta pirmstermiņa atmaksu. No tā izriet, ka kreditoram ir jāsniedz informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu kredīta kopējo izmaksu samazinājuma summu, uz kuru patērētājam ir tiesības.

27

Turklāt, pieņemot, ka šīs summas aprēķināšanai nepieciešamā informācija pašā līgumā nav ietverta, pienākums nodrošināt Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību ietver prasību, lai patērētājs saņemtu šo informāciju no kreditora, ja tā ir nepieciešama minētās summas aprēķināšanai. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir bijis šajā gadījumā.

28

Turklāt, kā ir uzsvērusi Polijas valdība, kreditoram, kurš, zinot, ka patērētāja rīcībā nav līguma dokumentu, viņam liedz tiesības uz kredīta kopējo izmaksu proporcionālu samazinājumu tā pilnīgas pirmstermiņa atmaksas dēļ, nav nekādu leģitīmu interešu slēpt šos dokumentus no patērētāja vai viņa tiesību pārņēmēja.

29

Treškārt, attiecībā uz Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta kontekstu jāatgādina, ka šī tiesību norma ir ietverta šīs direktīvas IV nodaļā “Informācija un tiesības saistībā ar kredītlīgumiem”. No tā ir jāsecina, ka Savienības likumdevējs tādējādi ir skaidri norādījis savu vēlmi izveidot ciešu saikni starp iespēju patērētājam izmantot tiesības, kas izriet no kredītlīguma, no vienas puses, un piekļuvi informācijai par šo līgumu, no otras puses.

30

No tā izriet, ka informēšanas pienākums, kas izriet no Savienības likumdevēja vēlmes ar Direktīvu 2008/48 nodrošināt augstu patērētāja aizsardzības līmeni, kā tas izriet no šī sprieduma 24. un 25. punkta, tostarp ietver kreditora pienākumu izsniegt patērētājam kredītlīguma kopiju, kā arī visu informāciju par kredīta atmaksu, kas nav ietverta pašā līgumā, bet ir nepieciešama, lai, pirmām kārtām, pārbaudītu, vai pareizi aprēķināta summa, kas atbilst kredīta kopējo izmaksu samazinājumam, uz kuru patērētājs var pretendēt pēc kredīta pirmstermiņa atmaksas, un, otrām kārtām, ļaut viņam eventuāli celt prasību par šīs summas piedziņu.

31

Šo interpretāciju turklāt apstiprina Direktīvas 2008/48 10. pants par kredītlīgumā norādāmo informāciju, kurš atrodas pirms Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkta, jo abas šīs tiesību normas ir ietvertas šīs direktīvas IV nodaļā “Informācija un tiesības saistībā ar kredītlīgumiem”. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu kredītlīgumus sagatavo papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

32

Šai ziņā, pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru it īpaši no Direktīvas 2008/48 3. panta m) punktā paredzētās “pastāvīga informācijas nesēja” definīcijas izriet, ka šim informācijas nesējam tādā pašā veidā kā informācijas nesējam papīra formā ir jānodrošina patērētājam attiecīgās informācijas pieejamība, lai vajadzības gadījumā ļautu viņam īstenot savas tiesības. Šajā ziņā nozīme ir patērētāja iespējai uzglabāt personīgi viņam adresēto informāciju, tās satura atšķirību neesamības garantijai, kā arī tās pieejamībai atbilstošā laikposmā un iespējai to reproducēt, nemainot tās saturu. Šādam informācijas nesējam ir jānodrošina, pirmām kārtām, lai informācija būtu pieejama turpmākai atsaucei par laika posmu, kurš atbilst informācijas mērķiem, un, otrām kārtām, lai uzglabāto informāciju varētu neizmainītā veidā pavairot (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 9. novembris, Home Credit Slovakia, C‑42/15, EU:C:2016:842, 35. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33

Ciktāl šādiem mērķiem ir nepieciešama šo dokumentu un tajos ietvertās informācijas faktiskā esamība, kreditoram tādā pašā veidā ir jāuzliek par pienākumu nodot šo dokumentu kopijas patērētājam, kura rīcībā to vairs nav.

34

Visbeidzot ir jāatgādina, ka Savienības tiesību pārākuma princips tostarp liek valsts tiesām, lai nodrošinātu visu Savienības tiesību normu efektivitāti, iekšējās tiesības interpretēt cik vien iespējams atbilstīgi Savienības tiesībām (spriedums, 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

No minētā it īpaši izriet, ka valsts tiesai, kura izskata lietu, kā tas ir šajā gadījumā, tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas pieņemtas, lai transponētu direktīvu, tās ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, ņemot vērā šīs direktīvas tekstu, kā arī tās mērķi, lai rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim, neskarot noteiktus ierobežojumus, tostarp valsts tiesību interpretācijas contra legem aizliegumu (spriedums, 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/48 16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka patērētājs šīs direktīvas 3. panta a) punkta izpratnē var pieprasīt no kreditora šī līguma kopiju, kā arī visu informāciju par kredīta atmaksu, kas nav ietverta pašā līgumā, bet kas ir nepieciešama, lai, pirmām kārtām, pārbaudītu, vai pareizi aprēķināta summa, kas kreditoram ir jāmaksā saistībā ar kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas dēļ, un, otrām kārtām, ļautu patērētājam eventuāli celt prasību par šīs summas piedziņu.

37

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK 16. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

patērētājs šīs direktīvas 3. panta a) punkta izpratnē var pieprasīt no kreditora šī līguma kopiju, kā arī visu informāciju par kredīta atmaksu, kas nav ietverta pašā līgumā, bet kas ir nepieciešama, lai, pirmām kārtām, pārbaudītu, vai pareizi aprēķināta summa, kas kreditoram ir jāmaksā saistībā ar kredīta kopējo izmaksu samazinājumu kredīta pirmstermiņa atmaksas dēļ, un, otrām kārtām, ļautu patērētājam eventuāli celt prasību par šīs summas piedziņu.